Iesaki rakstu:

Latvijas Universitātes simtgades priekšvakarā mÅ«su valdÄ«bai un Saeimā pārstāvÄ“tajam partijām vajadzÄ“tu rÅ«pÄ“ties par to, lai augstskola spÄ“tu veiksmÄ«gāk pildÄ«t savu patriotisko misiju – kalpot zinātnei un TÄ“vijai.

Ir vienkārši skumji tagad vÄ“rot, ka to padara par mÄ“rÄ·i negodÄ«giem uzbrukumiem, kuros sabiedrÄ«bai atklājas dažas partijas savtÄ«gums un slikta politika.

Kad izdzirdÄ“ju apgalvojumus, ka profesors IndriÄ·is Muižnieks nav ievÄ“lÄ“ts amatā likumÄ«gi un demokrātiski, ka vÄ“lÄ“šanu nolikums neatbilst LU Satversmei un augstskolā valda neizdarÄ«ba, biju vairāk nekā pārsteigta. Kā es to visu varÄ“ju nepamanÄ«t, ne pirmo desmitgadi strādājot LU institÅ«tā? Taču varbÅ«t esmu ko palaidusi garām?

Es sāku rÅ«pÄ«gi meklÄ“t un iedziļināties dokumentos: kur tad ir šie pārkāpumi? Ir divi LU normatÄ«vie akti par vÄ“lÄ“šanu rÄ«košanu, 2008. un 2011. gadā apstiprināti, un nekas tur nav pārkāpts.

Uzzinot par izglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministres pretenzijām pret notikušo LU rektora vÄ“lÄ“šanu norisi un to rezultātu, man sākotnÄ“ji nebija nekāda nodoma vÄ“rsties pret Šuplinskas kundzi personÄ«gi vai pret viņas vadÄ«to ministriju. Taču Latvijā ir spÄ“kā Augstskolu likums, kura 4.1 pants nosaka šo izglÄ«tÄ«bas iestāžu autonomiju. Tagad IZM sāk definÄ“t: augstskolu patstāvÄ«bas princips vairs nav tik aktuāls, svarÄ«gākais – ko par to domā un saka ministrija. Kā tas var bÅ«t?

Es iekšÄ“ji sacÄ“los. Kaut IndriÄ·is Muižnieks vairs nav mÅ«su arodbiedrÄ«bā, viņš tajā bija vismaz gadus divdesmit un vairāk. TāpÄ“c es notiekošajā saredzu apzinātu zinātnieka un pasniedzÄ“ja demokrātisko tiesÄ«bu aizskaršanu. Kad piezvanÄ«ja kolÄ“Ä£is no cita LU institÅ«ta, kas ir pārstāvÄ“ts mÅ«su biedrÄ«bā, un lÅ«dza tās atbalstu, es sagatavoju vÄ“stuli Ministru kabinetam, kurā nevis aizstāvÄ“ju Muižnieka personiskās tiesÄ«bas uz rektora amatu, bet gan norādÄ«ju uz valsts pienākumu sargāt augstskolu autonomiju un to likumÄ«gās tiesÄ«bas.

Augstskolas rektora vÄ“lÄ“šanas nevar bÅ«t politiski izlemjama lieta. Taču šajā gadÄ«jumā tās tika politizÄ“tas. KāpÄ“c? LU Ä«pašumu dēļ? Tas bÅ«tu vienkārši nožēlojami, ja tagad viss notiekošais tiešÄm veikts kādās partejiskās interesÄ“s.

Vai mÄ“rÄ·is ir augstskolu autonomijas ierobežošana? Pieļauju, ka ir tādas partijas, kas to vÄ“las – tad ar izglÄ«tÄ«bas iestādÄ“m var vieglāk manipulÄ“t. Ja ar LU notiekošais kļūtu par piemÄ“ru tam, ka valsts lielāko augstskolu var pavisam vienkārši pakļaut paraugprāvai (kas, manuprāt, neizdosies), tad citas kļūtu daudz pakļāvÄ«gākas.

Šogad ir LU simt gadu jubileja, un tieši par to es visvairāk bažījos, tas man visvairāk sāpÄ“ja un lika iesaistÄ«ties publiskās aktivitātÄ“s. Vai tiešÄm mums tās priekšvakarā ir jābojā augstskolas reputācija? Jau ir noiets tik tālu, ka daža profesora Muižnieka noniecinātāja mutÄ“ LU skan kā lamuvārds... Vai tiešÄm simtgadÄ“ mums jāvelk pašiem sev krusts pāri?

Mani nepārsteidz, ka Ministru kabinetā netiek skaļi oponÄ“ts izglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministres paustajai pozÄ«cijai. Pieļauju, ka, nespÄ“jot atklāti veidot pārliecinošu vairākumu šajā jautājumā, valdÄ«bas locekļi klusÄ“s lÄ«dz brÄ«dim, kad viņi tomÄ“r atbalstÄ«s profesora Muižnieka tiesÄ«bas pildÄ«t rektora amatu. Domāju, ka tā ir tÄ«ri latviskā noslÄ“gtÄ«ba, kas liek citiem ministriem saglabāt patieso viedokli neizteiktu. Taču diemžēl es neesmu etnopsihologs, lai varÄ“tu to droši apgalvot.

* LZA Filozofijas un socioloÄ£ijas institÅ«ta pÄ“tniece, Latvijas Zinātnes darbinieku arodorganizāciju apvienÄ«bas priekšsÄ“dÄ“tāja, LIZDA eksperte augstākās izglÄ«tÄ«bas un zinātnes jautājumos