Iesaki rakstu:

2016. gadā, pÄ“c referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas SavienÄ«bas un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velÄ“šanās jÄ“dziens “postpatiesÄ«ba” tik bieži un enerÄ£iski tika lietots un analizÄ“ts visā Rietumu pasaulÄ“, ka Oxford English Dictionary to atzina par 2016. gada vārdu.

Vairāki pÄ“tnieki par postpatiesÄ«bas laikmeta dzimšanas brÄ«di uzskata 2015. gada vasaru, kad Amerikas armija bija ieplānojusi vÄ“rienÄ«gus manevrus Teksasā ar nosaukumu Jade Helm. SagadÄ«šanās pÄ“c arÄ« vairāki lieli WalMart veikali bija tikko slÄ“gti šajā apkārtnÄ“.

Sociālajos tÄ«klos parādÄ«jās sazvÄ“restÄ«bas teorija par to, ka Obamas administrācija gatavojas ieviest karastāvokli daļā Teksasas, konfiscÄ“t ieročus, arestÄ“t politiskos oponentus un ievietot tos nometnÄ“s, kas tiks ierÄ«kotas slÄ“gtajos WalMart veikalos.

Baumas izplatÄ«jās tādos apmÄ“ros, ka vispirms nelielas pilsÄ“tiņas Bastropas vadÄ«ba uzskatÄ«ja par nepieciešamu reaģēt un sarÄ«koja pilsÄ“tas hallÄ“ iedzÄ«votāju tikšanos ar armijas runas personu, kam tomÄ“r neizdevās pārliecināt pārpildÄ«to zāli, ka šÄ«s armijas mācÄ«bas vispār nekā viņus neskars.

Vairākums bastropiešu bija republikāņi un ļoti negatÄ«vi noskaņoti pret Obamas administrāciju, pilsÄ“tiņā cirkulÄ“ja baumas, ka armija grasās ar viņiem izrÄ“Ä·ināties. Lai nomierinātu teksasiešus, visbeidzot nācās reaģēt  štata gubernatoram, un šis bija  pirmais gadÄ«jums, kad kaut kas, kas dzima kā visabsurdākā sazvÄ“restÄ«bas teorija, sociālajos tÄ«klos kļuva par nopietnu reakciju pieprasošu politiskās un sociālās dienaskārtÄ«bas jautājumu.

Daži, piemÄ“ram, bijušais CIP un NSA direktors Maiks Heidens, uzskata, ka šis bija arÄ« pirmais mÄ“Ä£inājums, kurā Krievijas speciālie dienesti izmantoja sociālo tÄ«klu robotus, dezinformācijas un viltus ziņu tehnoloÄ£ijas, kas uzrunāja galÄ“ji labÄ“ji un populistiski noskaņotās grupas pašÄ ASV, lai ietekmÄ“tu procesus Amerikā.

Lai vai kā, pÄ“c gada šÄ«s tehnoloÄ£ijas jau spÄ“lÄ“ja bÅ«tisku lomu vÄ“lÄ“šanu procesā. Hilarijas Klintones kampaņas vadÄ«tāja Džona Podestas e-pastkastes tika uzlauztas, un to kopumā nevainÄ«gais saturs nebija šÄ·Ä“rslis, lai dzimtu visneticamākās sazvÄ“restÄ«bas teorijas, jo Ä«paši tā sauktā picageita, kas beidzās ar šaušanu populārā Vašingtonas picÄ“rijā Comet ping pong, kuras pagrabā it kā demokrātiskās partijas vadÄ«ba tur un izvaro nolaupÄ«tus bÄ“rnus, jo idiots vārdā Edgars Madisons Velšs bija noticÄ“jis šim stāstam lÄ«dz tādai pakāpei, ka paņēma AR-15 automātisko šauteni, koltu un nazi un devās atbrÄ«vot demokrātu partijas pedofilu nolaupÄ«tos bÄ“rnus.

Par laimi, viņš sašÄva tikai darbinieku drÄ“bju skapja durvis, taču ātrums, ar kādu no absurdas sociālo tÄ«klu padibenÄ“s dzimušas sazvÄ“restÄ«bas teorijas lietas bija eskalÄ“jušÄs lÄ«dz reālai šaušanai apmeklÄ“tāju pilnā picÄ“rijā, bija šokÄ“jošs. Pizzageita ir arÄ« acÄ«m redzams viens no QAnon sazvÄ“restÄ«bas teoriju kustÄ«bas avotiem.

Teorijas saistÄ«bā ar demokrātiskās partijas darbinieka, jauna puiša Seth Rich noslepkavošanu kļuva par vÄ“l vienu bÅ«tisku politiskā procesa notikumu. Sociālajos tÄ«klos parādÄ«jās apgalvojumi, ka viņš ir tas, kurš nozadzis un nopludinājis demokrātiskās partijas iekšÄ“jo e-pastu saraksti un tagad partijas vadÄ«ba, konkrÄ“ti Hilarija Klintone, ir tā, kura pasÅ«tÄ«jusi viņa slepkavÄ«bu un vainojama puiša nāvÄ“.

Protams, tie, kas patiesÄ«bā uzlauza un nozaga šos e-pastus, bija visnotaļ ieinteresÄ“ti šÄdā teorijā, un viņiem izdevās to attÄ«stÄ«t lÄ«dz pat nacionālo ziņu lÄ«menim tāpat kā teoriju par to, ka Baraks Obama nav dzimis ASV, viņa dzimšanas apliecÄ«ba ir viltota, neviens skolnieks tajā skolā, kurā it kā mācÄ«jies Baraks Obama, neatceras tur tādu Obamu, pat Obamas vecmāmiņa Kenijā ir apliecinājusi, ka Baraks piedzima Kenijā, viņa pati bijusi klāt dzemdÄ«bās. 

Gan Tramps un viņa atbalstÄ«tāji, gan citi sabiedriskās domas veidotāji zibenÄ«gi iesaistÄ«jās, lai izmantotu savā labā jaunā postpatiesÄ«bas laikmeta iespÄ“jas. 

Līdzīgs process notika Eiropā.

BÅ«šana ES katru nedēļu izmaksā Lielbritānijai 350 miljonus mārciņu. Labāk novirzÄ«sim tos veselÄ«bas aprÅ«pei, apgalvoja Boriss Džonsons, aÄ£itÄ“jot par Lielbritānijas izstāšanos. Turcija ar 76 miljoniem iedzÄ«votāju iestāsies Eiropas SavienÄ«bā un pārpludinās jau tā ar lÄ“tu darbaspÄ“ku un pabalstu meklÄ“tājiem pilno Lielbritāniju. ŠÄdi apgalvojumi bija Leave kampaņas centrā, un tie visi bija meli.

Tālāk labāk. Vienkārši viltus ziņām parādÄ«jās iespÄ“jas tas mikrotargetÄ“t specifiskām grupām, plašÄkai sabiedrÄ«bai pat nenojaušot, kādi meli un viltus fakti tiek izplatÄ«ti. Izmantojot mikrotargetÄ“šanas stratÄ“Ä£ijas, dažādi ļoti specifiski meli par to, kāpÄ“c jābalso par izstāšanos, tika sagatavoti dažādām specifiskām auditorijām –  tā piemÄ“ram, Bangladešas Ä“dinātāju asociācijas 150 000 biedri ar speciālu kampaņu Save Your Curry Houses tika pārliecināti, ka, izstājoties no ES, viņiem bÅ«s vieglāk piesaistÄ«t darbiniekus no Bangladešas un citām Ä€zijas valstÄ«m, jo nevajadzÄ“s prioritizÄ“t darba meklÄ“tājus no Eiropas, kā arÄ« tiks samazināts slieksnis minimālajai algai šiem potenciālajiem jaunajiem iebraucÄ“jiem no Ä€zijas. No Bangladešas izcelsmes britu pilsoņu viedokļa tas bÅ«tu milzÄ«gs ieguvums. Vienlaikus par šo kampaņu nebija ne jausmas tiem, kuriem tika apgalvots tieši pretÄ“jais – no ES ir jāizstājas, lai samazinātu imigrāciju.

Meloja arÄ« pretÄ“jā puse, apgalvojot, piemÄ“ram, ka divas trešdaļas darba vietu Lielbritānijā ir atkarÄ«gas no ES.

Kad viena puse apvainoja pretÄ“jo melos, tā demonstrÄ“ja, ka melo tie pirmie, un viņiem arÄ« bija taisnÄ«ba. Saprast, kuram tad var ticÄ“t, bet kuram ne, vairs nebija iespÄ“jams. Lai to nodrošinātu, tika izmantotas visas pieejamās tehnoloÄ£ijas, tajā skaitā sociālo tÄ«klu roboti.

Izdevuma The Guardian aprÄ“Ä·ini liecināja, ka viena trešdaļa no visiem Brexit tÄ“mai veltÄ«tajiem tvÄ«tiem bija robotu veidoti, lielākā daļa par labu Leave pusei. SÄ“t sajukumu, neuzticÄ«bu ziņu avotiem, bezgalÄ«gu daudzumu ar teorijām, ziņām, interpretācijām, kuras jebkuru faktu padara tikai par vienu no daudziem un patiesÄ«bu tikai par vienu no iespÄ“jamajām versijām, bija stratÄ“Ä£ija, kura lieliski darbojās.  

Melu, puspatiesÄ«bu, sagrozÄ«jumu, pārspÄ«lÄ“jumu, tukšu solÄ«jumu un viltus ziņu plÅ«du viens no dramatiskākajiem efektiem bija tas, ka ikdienas mediju lietotājs vairs nespÄ“j izsekot un saprast, kas ir patiesÄ«ba un kas nav, kam var uzticÄ“ties un kam ne, lÄ«dz ar to emociju loma, kurai jebkuros apstākļos politiskajā izvÄ“lÄ“ ir noteicoša loma, šajos apstākļos kļuva vÄ“l jo vairāk nozÄ«mÄ«ga. VÄ“lÄ“tājiem bija nevis jāizdara izvÄ“le nevis par to, kāda valsts attÄ«stÄ«bas stratÄ“Ä£ija bÅ«tu labākā, ņemot vÄ“rā visiem zināmos faktus, bet gan jāizdara izvÄ“le par to, kas vispār ir fakti, balstoties uz kuriem ir jāizdara izvÄ“le par valsts stratÄ“Ä£iju. Tā nebija bijis nevienās vÄ“lÄ“šanās, nekad iepriekš.

Visu vÄ“l vairāk sarežģīja sociālo tÄ«klu platformu radÄ«tā fragmentācija, kurā atsevišÄ·as grupas redz savus, tikai tām domātus vai tās interesÄ“jošu faktu komplektus un pat nenojauš par faktiem, kas tiek apspriesti citās grupās. ArÄ« tas radikāli atšÄ·iras no agrākajām vÄ“lÄ“šanām, kurās vieni un tie paši sabiedriski nozÄ«mÄ«gie fakti un piedāvājumi tika debatÄ“ti nacionālā lÄ«menÄ«.

Protams, arÄ« agrāk vÄ“lÄ“šanās katra puse atlasÄ«ja sev izdevÄ«gākos faktus, kurus izcelt, un centās noklusÄ“t sev neizdevÄ«gos, kurus savukārt izcÄ“la pretÄ“jā puse, taču agrāk parasti nebija strÄ«da par pašu izmantoto faktu patiesumu, bet gan tikai uz to pamata izdarÄ«tajiem secinājumiem vai stratÄ“Ä£iju. Tagad postpatiesÄ«bas un viltus ziņu pasaulÄ“ tā vairs nebija, tagad faktus varÄ“ja arÄ« izgudrot, patiesÄ«bu samaisÄ«t ar izgudrojumiem tādos kokteiļos, kuru sastāvdaļu atšifrÄ“šana bija pa spÄ“kam tikai profesionāļiem.

Un tomÄ“r viss, kas notika Lielbritānijā, bija pilnÄ«gs nieks, salÄ«dzinot ar to, kas norisinājās okeāna otrā pusÄ“. 

Donalds Tramps izmantoja savā kampaņā tādu daudzumu nepatiesu apgalvojumu, kādu neviens nebija pieredzÄ“jis pirms tam: Amerikā ir vislielākie nodokļi pasaulÄ“! SlepkavÄ«bu skaits Amerikā ir lielākais 47 gadu laikā! Reālais bezdarbs ir 18-20%! Meksikas valdÄ«ba noziedzniekus un izvarotājus speciāli sÅ«ta uz ASV kā nelegālos imigrantus. JÅ«s sakāt, ka tā nav patiesÄ«ba, bet vai jÅ«s zinājāt, ka lielāko daļu balto Amerikā nogalina afroamerikāņi? 

Nelegālie imigranti ir noziedznieki un izvarotāji. Es uzbÅ«vÄ“šu sienu uz robežas ar Meksiku, un viņi vairs netiks pāri, un ziniet, kas par to samaksās? Meksika! Es uzbÅ«vÄ“šu sienu, un par to samaksās Meksika! Mana grāmata Art of the Deal ir visu laiku vispārdotākā biznesa grāmata pasaulÄ“. Es maksāju vairāk nodokļus, nekā man likums prasa. Republikāņu partijas vÄ“sturÄ“ es esmu saņēmis visvairāk balsu priekšvÄ“lÄ“šanās. Es uzreiz pÄ“c 11. septembra pats no savas kabatas apmaksāju 250 strādniekus, kas strādāja terorakta seku novÄ“ršanas darbos. JÅ«s zināt, ka saskaņā ar Irānas kodoloatbruņošanās lÄ«gumu, ja IzraÄ“la uzbruktu Irānai, ASV bÅ«tu jākaro Irānas pusÄ“? 

ŠÄdi apgalvojumi Donalda Trampa priekšvÄ“lÄ“šanu kampaņā bira kā no pārpilnÄ«bas raga, un nekas no tā nebija patiesÄ«ba, un tāpat kā Lielbritānijā sociālo tÄ«klu roboti un viltus ziņas tika izmantotas, lai radÄ«tu šÄ«m nepatiesÄ«bām auglÄ«gu augsni, kurā tiek diskreditÄ“ts jebkurš agrāk par uzticamu uzskatÄ«ts ziņu avots, un kļūtu neskaidrs, kam vispār var ticÄ“t un kam nÄ“. 

Taču svarÄ«gāk par viltus ziņu fonu bija tas, ka, neskatoties uz to, ka Amerikā nav vislielākie nodokļi pasaulÄ“, Trampa grāmata nav visu laiku lielākais dižpārdoklis starp biznesa grāmatām, lielāko daļu baltos nenogalina afroamerikāņi, Meksika speciāli nesÅ«ta noziedzniekus uz Ameriku un Tramps nevar bÅ«t tik stulbs, lai nesaprastu, ka Meksika nekad nemaksās ne par kādu sienu, tomÄ“r tam visam nav nekādas nozÄ«mes, jo emocijas, ko Tramps šÄdi izraisÄ«ja, bija patiesas un aizrāva, un ļāva viņam pašam izskatÄ«ties enerÄ£iskam un patiesam – patiesi ieinteresÄ“tam, patiesi apņēmÄ«gam, patiesi kareivÄ«gam un patiesam patriotam, neskatoties uz to, ka pat viņa atbalstÄ«tāji bija gatavi atzÄ«t, ka šur un tur, šad un tad Trampa teiktais nav faktoloÄ£iski Ä«sti precÄ«zs. (PatiesÄ«bā jau vispār nemaz nav precÄ«zs, tie visi bija izgudrojumi un meli.) 

Trampa gadÄ«jumā tā bija apzināta stratÄ“Ä£ija, kuras aizsākumus viņš ieskicÄ“  jau ilgi pirms pievÄ“ršanās politikai savā 1987. gadā klajā nākušajā grāmatā Art of the Deal.

“CilvÄ“ki ne vienmÄ“r domā par sevi kā par kaut ko lielu, tomÄ“r viņi spÄ“j bÅ«t sajÅ«smināti par tiem, kuri tā dara. Tas ir iemesls, kāpÄ“c mazs pārspÄ«lÄ“jums nekad nekaitÄ“s. CilvÄ“kiem patÄ«k ticÄ“t, ka kaut kas ir lielākais, dižākais un visÄ«pašÄkais – es saucu to par patiesu pārspÄ«lÄ“jumu. Tā ir nevainÄ«ga pārspÄ«lÄ“šana, bet ļoti efektÄ«va pārdošanas metode.” 

Pirms vēl pievērsties politikai, Tramps zvanīja žurnālistiem, uzdodoties pats par savu preses sekretāru un viņa vārdā stāstīja melus par Donalda Trampa bagātību, veiksmi attiecībās ar sievietēm, plāniem un panākumiem. Patiesībā viņam pat nebija preses sekretāra.

Iesaistoties politikā, šo melošanas un nevainÄ«go pārspÄ«lÄ“jumu stratÄ“Ä£iju Tramps vienkārši paceļ augstākā lÄ«menÄ«.

“CilvÄ“ki varbÅ«t saka, ka es meloju, bet viņi paši, izrādās, kļūdās,” Tramps saka intervijā Džordžam Stepanopulus. “Un daudzas lietas, kuras es esmu teicis, patiesÄ«bā visas tās var bÅ«t kontraversālas kādā brÄ«dÄ«, bet tās nav kontraversālas beigās, jo cilvÄ“ki sāk teikt – ziniet, Trampam patiesÄ«bā ir taisnÄ«ba.”

Protams, arÄ« šis Trampa apgalvojums ir meli, taču tas nebija svarÄ«gi. 

SvarÄ«gi bija tas, ka Tramps kā jebkurš veiksmÄ«gs politiÄ·is spÄ“ja panākt, ka pietiekami liela vÄ“lÄ“tāju daļa identificÄ“jas ar viņu, saskata tieši viņā savu domu un sajÅ«tu nesÄ“ju, saskata patiesu vÄ“lmi, patiesu enerÄ£iju šÄ«s viņu domas un sajÅ«tas realizÄ“t dzÄ«vÄ“. Viņš spÄ“ja aizraut, pamodināt sabiedrÄ«bā cerÄ«bu, iztÄ“li un entuziasmu. TiklÄ«dz politiÄ·im izdodas uztaustÄ«t šo identifikācijas dzÄ«slu, svarÄ«gi ir tikai viens – neapstāties. NepazaudÄ“t kopÄ«gā pamata sajÅ«tu un enerÄ£iju, kas to uztur. Krievu valodā ir brÄ«nišÄ·Ä«gs teiciens: Ð¿Ð¾Ñ€Ñ‹Ð² не терпит перерыва. ÐŸÐ¾Ñ€Ñ‹Ð² – tas bÅ«tu tāds kaislÄ«gs emocionāls izrāviens. Izrāviens necieš apstāšanos.

Un Tramps arÄ« neapstājas – 2018. gadā Washington Post saskaitÄ«ja, ka ASV prezidents Tramps vidÄ“ji dienā piecpadsmit reizes nāk klajā ar kādu nepatiesu apgalvojumu. 7600 reizes pirmajos divos savas prezidentÅ«ras gados!  Tie ir pilnÄ«gi neticami un šokÄ“joši skaitļi. Turklāt Tramps bez mazākās šaubu Ä“nas un vilcināšanās melo lietās, par kurām nevarÄ“tu bÅ«t ne mazāko šaubu, ka patiesÄ«ba obligāti nāks gaismā.

PiemÄ“ram, vizÄ«tÄ“ pie ASV karavÄ«riem, kas dislocÄ“ti Irākā, viņš, viņiem acÄ«s skatoties, stāsta, ka, tikai pateicoties viņam, šiem karavÄ«riem algas pieaugs par vairāk nekā 10%. “Citi teica, lai ir divi procenti, citi teica, lai ir trÄ«s, es teicu, nÄ“, pieliksim 10, vairāk nekā 10,” saka Tramps.  ĪstenÄ«bā pieaugums bija 2,6 procenti. 

Nez vai pasaules vēsturē ir otra persona, kas būtu pieķerta melos tik bieži kā Donalds Tramps.

“…Lieli meli ir ticamāki un iedarbojas labāk nekā mazi meli, jo plašu masu prāti ir primitÄ«vi vienkārši, viņi paši stāsta sev sÄ«kus melus, sÄ«kās lietās visu laiku, bet viņiem pat prātā neienāk, ka kāds varÄ“tu sagrozÄ«t lietas kolosāla izmÄ“ra nepatiesÄ«bās, jo viņi paši uz ko tādu nebÅ«tu spÄ“jÄ«gi. Pat, ja viņi uzzina faktus, kas pierāda, ka dzirdÄ“tais ir meli, viņi vienalga atsakās tam ticÄ“t, pieļaujot, ka droši vien ir vÄ“l kāds cits izskaidrojums.”  

Šis ir citāts no Ä€dolfs Hitlera 1925. gadā izdotās grāmatas Mein Kampf. Vai neizklausās pÄ“c kāda no komentāriem pÄ“c Donalda Trampa vai Leave uzvaras Brexit referendumā?

Nodaļā par otrā reiha sabrukuma cÄ“loņiem šÄ« tÄ“ze ir pasniegta autoram raksturÄ«gajā antisemÄ«tiskā mÄ“rcÄ“, un, ņemot vÄ“rā to, ka arÄ« Hitlera pastrādātos noziegumus pret cilvÄ“ci, daudziem šÄ·iet labāk vispār neaiztikt, taču – bÅ«sim atklāti, tikai bailes skatÄ«ties tai pašai patiesÄ«bai acÄ«s liedz pamanÄ«t, ka nav nekāda jauna 2016. gadā dzimuša postpatiesÄ«bas fenomena. Donalds Tramps nav unikāls politiÄ·is pasaules vÄ“sturÄ“. Ä€dolfs Hitlers ir sÄ«ki aprakstÄ«jis Donalda Trampa komunikācijas principus vÄ“l pirms Trampa dzimšanas.

Ä€dolfs Hitlers lÄ«dz ar Josifu Staļinu ir divi visasiņainākie divdesmitā gadsimta diktatori, ideāli ļaunuma, necilvÄ“cÄ«bas un netaisnÄ«bas iemiesojumi, taču starp viņiem ir kāda liela atšÄ·irÄ«ba. Ja Staļins nonāca pie varas, pateicoties viltÄ«bai un smalkām intrigām varas koridoros, tad Hitlers ieguva varu demokrātiskā ceļā, pateicoties tam laikam jauniem, agresÄ«viem politiskā mārketinga instrumentiem.

Hitlera vara nebalstÄ«jās tikai un vienÄ«gi uz sabiedrÄ«bā radÄ«tām nāves bailÄ“m, kuru uzturÄ“šanai bija nepieciešami regulāri masu nāves sodi, veselu tautu deportācijas un gigantisku izmÄ“ru nāves nometnes, kā tas bija Staļina gadÄ«jumā. NÄ“, Hitlers  balstÄ«jās propagandā un spÄ“jā turÄ“t gÅ«stā savas nācijas prātus un sirdis. Kā viņam tas izdevās? Ä€dolfa Hitlera grāmatā Mein Kampf ir divas nodaļas par propagandu. Hitlers pats propagandai piešÄ·Ä«ra tik lielu nozÄ«mi, ka uzskatÄ«ja, ka nevar to uzticÄ“t nevienam citam, tāpÄ“c viņš iecÄ“la pats sevi par partijas propagandas direktoru. Hitlers acÄ«mredzami ir iedziļinājies, apkopojis un analizÄ“jis propagandas pieredzi Eiropā pirms un pÄ“c Pirmā pasaules kara un grāmatā sniedz savu izvÄ“rstu, cinisku instrukciju propagandas darbam.

“Masu spÄ“jas uztvert ir ļoti ierobežotas, un spÄ“jas saprast vājas. No otras puses, to spÄ“ja aizmirst ir lieliska. ŠÄdu iemeslu dēļ propagandai ir jābÅ«t reducÄ“tai uz dažām pašÄm bÅ«tiskākajām lietām, kuras jāpasniedz vienkāršu stereotipisku formulu ietÄ“rpā. Šie lozungi ir uzstājÄ«gi jāatkārto tik ilgi, lÄ«dz pats pÄ“dÄ“jais muļķis apjÄ“dz ideju, kas tiek propagandÄ“ta. Ja šo principu aizmirst un ja tiek mÄ“Ä£ināts runāt abstrakti un vispārÄ«gi, tad propaganda kļūst neefektÄ«va – sabiedrÄ«ba nespÄ“j saprast un paturÄ“t prātā to, kas tiek šÄdi piedāvāts. TāpÄ“c, jo plašÄku lauku aptver vÄ“stÄ«jums, jo vairāk ir nepieciešams atrast tādu rÄ«cÄ«bas plānu, kurš ir psiholoÄ£iski visefektÄ«vākais.”

Lasām tālāk.

“Propagandas kopÄ“jam intelektuālajam lÄ«menim ir jābÅ«t tādam, kāds ir zemākais vidÄ“jais rādÄ«tājs tajā auditorijā, kuru ir iecerÄ“ts sasniegt.

Kad ir jautājums par visas nācijas pakļaušanu propagandas ietekmei, kā tas ir kara gadÄ«jumā, tad nav iespÄ“jams pievÄ“rst par daudz uzmanÄ«bas tam, lai izvairÄ«tos no augsta lÄ«meņa vÄ“stÄ«jumiem, kas paredz relatÄ«vi augsta lÄ«meņa inteliÄ£enci sabiedrÄ«bā. Jo pieticÄ«gāka zinātniskajā valodā bÅ«s propaganda, jo vairāk tā bÅ«s mÄ“rÄ·Ä“ta ekskluzÄ«vi sabiedrÄ«bas noskaņojumā, jo izteiktāki bÅ«s tās panākumi. Šis ir vienÄ«gais nosacÄ«jums propagandas vÄ“rtÄ«bai un nevis tas, vai tā šÄ·iet pieņemama nelielai grupiņai intelektuāļu vai mākslas cilvÄ“ku.”

Un vēl.

“Propagandas mākslu veido tikai un vienÄ«gi spÄ“jas atrast tādu piemÄ“rotu psiholoÄ£isku formu, kas pamodinās sabiedrÄ«bas iztÄ“li un uzrunās sirdis.

SabiedrÄ«bas vairākuma raksturs ir tik sievišÄ·Ä«gs, ka tā darbÄ«bu vada tikai sajÅ«tas, nevis tÄ«ra prāta apsvÄ“rumi. ŠÄ«s sajÅ«tas turklāt nav sarežģītas, bet vienkāršas un melnbaltas, tām raksturÄ«gas galÄ“jÄ«bas – labs vai slikts, mÄ«lu vai ienÄ«stu, pareizi – nepareizi, patiesÄ«ba – nepatiesÄ«ba.”

Šo visu lasot, varÄ“tu likties, ka Donalds Tramps ir studÄ“jis Hitlera pamācÄ«bas un precÄ«zi Ä«stenojis tās dzÄ«vÄ“, lai kļūtu par ASV prezidentu, taču patiesÄ«bā viss ir vÄ“l sliktāk. Es nedomāju, ka Donalds Tramps vai viņa kampaņas veidotāji apzināti sekotu Hitlera priekšrakstiem vai ka viņi bÅ«tu lasÄ«juši Mein kampf. NÄ“, viņi kārtÄ“jo reizi atklāj to, kas ir fundamentāla patiesÄ«ba un kas atkārtojas vÄ“sturÄ“ atkal un atkal.

Tādu vai citādu iemeslu dēļ sabiedrība cikliski pakļaujas līderiem, kas ar sabiedrību runā visprimitīvākajā iespējamajā veidā, apelējot vienīgi pie visseklākajām un primitīvākajām jūtām un instinktiem.

Hitlers neienÄ«st tikai ebrejus – Hitlers ienÄ«st visus, kas atšÄ·irÄ«bā no viņa tiek uzņemti mākslas skolās un pabeidz tās. Viņš ienÄ«st intelektuāļus vispār, kuri “skatās no augšas uz jebkuru bez vajadzÄ«gajiem papÄ«riem”. IzglÄ«totie, Hitlers liek šo vārdu pÄ“diņās, augstāk vÄ“rtÄ“ jebkuru imbecilu, kurš piesedzas ar akadÄ“miskiem sertifikātiem, nekā spÄ“jÄ«gu jaunu censoni bez šiem dārgajiem dokumentiem (tādu kā viņš – Ä€dolfs Hitlers).

Tas ir tas pats establišments, kuru priekšvÄ“lÄ“šanu laikā zākā Tramps. IzglÄ«totie, kultÅ«ras skartie, intelektuāļi, mākslinieki, zinātnieki, Trampa gadÄ«jumā arÄ« Ä£enerāļi un izlÅ«kdienestu profesionāļi. 

Un tas nav tikai personisks mazvÄ“rtÄ«bas komplekss un nespÄ“ja komunicÄ“t ar izglÄ«totiem un zinošiem cilvÄ“kiem, – tā ir patiesa sajÅ«ta, kādu izjÅ«t liela daļa sabiedrÄ«bas, kas ir tāla no intelektuālās, kultÅ«ras, mediju elites, ekspertu un augstākās ierÄ“dniecÄ«bas pasaules. Noriebušies šie pašapmierinātie gudrÄ«ši, kas vienmÄ“r visu zina labāk. Apnicis viņos klausÄ«ties. Ko viņi ir panākuši mums – vienkāršajai tautai, vai viņi vispār zina, kas ir darbs, ko nozÄ«mÄ“ reāli kaut ko panākt, izdarÄ«t, uzbÅ«vÄ“t, radÄ«t – nÄ“, viņi māk tikai citus pamācÄ«t! Apnikuši, mÄ“s vairs viņos neklausÄ«simies, bet dosim varu kādam, kas dara un kas ir lÄ«dzÄ«gs mums. VÄ“l vairāk – padarÄ«sim šo eliti par ienaidnieku, sadosim viņiem kārtÄ«gi. 

Korelāciju starp zemu pašvÄ“rtÄ“jumu un tiekšanos pÄ“c varas pirmais akcentÄ“ jau AlfrÄ“ds Adlers, un kopš tā laika tā politiskajā psiholoÄ£ijā ir daudz pÄ“tÄ«ta: skatÄ«t, piemÄ“ram, Harold D. Laswell. 

Politikā nereti visneatlaidÄ«gāk un niknāk uz varu raujas cilvÄ“ki, kuru dzinulis ir zems pašnovÄ“rtÄ“jums, mazvÄ“rtÄ«bas komplekss, šaubas par savu intelektu, savas viduvÄ“jÄ«bas un nenozÄ«mÄ«guma pārdzÄ«vošana. Viņi sagaida, ka vara mainÄ«s šo nožēlojamo situāciju, pateicoties izmaiņām viņu sociālajā stāvoklÄ« vai arÄ« mainot viņus pašus. Viņiem bieži tas ir teju dzÄ«vÄ«bas un nāves jautājums, tāpÄ“c viņi ir spÄ“jÄ«gi uz daudz ko vairāk nekā citi.

Nav brÄ«nums, ka tieši šÄdi, zema pašvÄ“rtÄ“juma nomocÄ«ti, viņuprāt, nepamatoti nenovÄ“rtÄ“ti indivÄ«di ļoti bieži lieliski spÄ“j formulÄ“t elišu aizmirsta, nepamanÄ«ta, nereti nicÄ«gi apzÄ«mÄ“tā un pazemotā “parastā” cilvÄ“ka rÅ«gtumu, netaisnÄ«bas un otršÄ·irÄ«bas sajÅ«tu. Tieši šÄdi politiÄ·i spÄ“j vislabāk dot “parastajam” cilvÄ“kam cerÄ«bas uz gandarÄ«jumu vai atriebÄ«bu, jo emocionāli viņiem ir daudz kopÄ«ga, pat neskatoties uz to, ka viens var bÅ«t miljardieris kā Tramps, bet otrs – viņa atbalstÄ«tājs celtnieks vai tālbraucÄ“js šoferis.  Patiesa, dziļa identifikācija kļūst iespÄ“jama un patiesas emocijas veļas kā no pārpilnÄ«bas raga. ŠÄdi politiski lÄ«deri, kurus dzen uz priekšu zems pašnovÄ“rtÄ“jums un spÄ“ja aizraut lielus pūļus, vienmÄ“r ir bijuši un vienmÄ“r bÅ«s, un izrādās, ka viņi var pasÅ«tÄ«t visus intelektuāļus, ekspertus, profesorus, visa veida profesionāļus,  Ä£enerāļus, un mākslas ļaudis dažas mājas tālāk vai vispār nogalināt, kā to darÄ«ja Staļins. Intelektuāļi, eksperti, profesionāļi traucÄ“ pat tad, ja klusÄ“. Tikai tie, kas aktÄ«vi pārmetas pretÄ“jā pusÄ“ un enerÄ£iski slavÄ“ anti-intelektuālo lÄ«deri, var cerÄ“t uz žēlastÄ«bu.  

Atgriežoties pie Hitlera “Mein kampf”, šÄ·iet, ir svarÄ«gi pateikt: ja tam, lai iegÅ«tu varu, uzvarÄ“tu vÄ“lÄ“šanas, vajadzÄ“tu tik vien gudrÄ«bas kā visu laiku melot, blefot, pārspÄ«lÄ“t, solÄ«t neizpildāmas lietas un gvelzt blēņas, tad viss bÅ«tu vienkārši. Politiskā realitāte, protams, ir daudz komplicÄ“tāka, un uzvarai ir nepieciešamas pavisam citas Ä«pašÄ«bas un sastāvdaļas, kuras spÄ“lÄ“ tik nozÄ«mÄ«gu lomu, ka reizÄ“m pat patiesÄ«bai un meliem nav nekādas nozÄ«mes. 

PiemÄ“ram, patiesa, nesamākslota, kaislÄ«ga, dominÄ“jošÄs emocijas formulÄ“šana un vadÄ«šana. SpÄ“ja aizraut, dot cerÄ«bu, pamodināt snaudošos, atbrÄ«vot enerÄ£iju, kuru lÄ«dz tam ierobežoja sociālās normas, politkorektums, pašcenzÅ«ra, parādÄ«t, ka ne tikai drÄ«kst, bet vajag “saukt lietas savos vārdos” un, kad šÄdi politiÄ·i sāk “saukt lietas savos vārdos”, tie parasti izrādās populisma, naida un neiecietÄ«bas vārdi, kas vienmÄ“r uzrunā lielu daļu sabiedrÄ«bas. Tāpat lÄ«dera personÄ«bai, protams, vienmÄ“r ir nozÄ«me. IzšÄ·iroša nozÄ«me te ir, piemÄ“ram, varaskārei, jo politika pilnÄ«gi noteikti ir viena no tām jomām, kur ļoti bieži uzvar tas, kurš to grib vairāk. 

SvarÄ«gi pievÄ“rst uzmanÄ«bu, ka gan Hitlers, gan Tramps izmanto jaunas komunikāciju tehnoloÄ£ijas un paņēmienus, kas ir tikko radušies. Hitlera viens no pirmajiem darbiem iegÅ«stot varu Vācijā bija pilnÄ«ga kontroles pārņemšana pār masu medijiem. Avīžu redaktori turpmāk varÄ“ja bÅ«t tikai ārieši, tika ieviesta cenzÅ«ra. Gebelss rÅ«pÄ“jās par tikpat stingru vÄ“stÄ«jumu kontroli un to, lai katrā Vācijas mājsaimniecÄ«bā bÅ«tu radioaparāts, kurš atskaņoja vienÄ«gi propagandas vÄ“stÄ«jumus. Par svarÄ«gu jaunu propagandas instrumentu kļūst kino. Hitlera uzbÅ«vÄ“tā propagandas mašÄ«na aptvÄ“ra katru dzÄ«ves jomu, sākot ar bÄ“rnudārzu un beidzot ar kultÅ«ru, sportu un mākslu. Jebkādu konkurÄ“jošu vÄ“stÄ«jumu izplatÄ«šanās masās nebija iespÄ“jama. Tieši tāpat notika Padomju SavienÄ«bā. 

Arī Tramps izmanto to, ka viņa laikā sabiedrību pārņem pilnīgi jaunas komunikāciju tehnoloģijas.

Viņu vÄ“l atbalsta viens no pamatstraumes TV kanāliem un virkne ietekmÄ«gu konservatÄ«vo mediju, taču viņa uzvarā jau ļoti bÅ«tisku lomu spÄ“lÄ“ja pavisam citi komunikāciju kanāli un mehānismi. Un te runa nav vienkārši par jaunajiem medijiem pret vecajiem vai par kanāliem, pa kuriem vÄ“lÄ“tāji saņem vÄ“stÄ«jumus un ziņas, - te ir runa par principiāli jaunu paradigmu tajā, kā funkcionÄ“ mÅ«sdienu demokrātija. Tramps varÄ“ja melot un stāstÄ«t visabsurdākos izgudrojumus tikai tāpÄ“c, ka pamatstrames mediju atmaskojumi viņam vairs nekaitÄ“ja, to vara jau bija sākusi zust.

VÄ“l 2008. gadā pamatstraumes mediji izsmÄ“ja, izņirgāja un iznÄ«cināja republikāņu viceprezidenta kandidāti Sāru Peilinu viņas nekompetences un aprobežotÄ«bas dēļ, palÄ«dzot uzvarÄ“t visu intelektuāļu mÄ«lulim, harizmātiskajam, gudrajam, izglÄ«totajam Barakam Obamam. Astoņus gadus vÄ“lāk par prezidentu kļūst Donalds Tramps, kura piemÄ“rotÄ«ba prezidenta amatam nav lielāka kā Sārai Peilinai, taču pasaule ir bÅ«tiski mainÄ«jusies,

Trampam vairs nebija jābaidās, ka pamatstraumes mediju vÄ“rtÄ“jums viņu diskvalificÄ“s kā kandidātu, kā tas bÅ«tu noticis vÄ“l desmitgadi agrāk. Viņš varÄ“ja darÄ«t to pašu, ko darÄ«ja Hitlers, pilnÄ«gi citos apstākļos, proti, uzrunāt sabiedrÄ«bas intelektuāli pašus zemākos slāņus, modinot tajos emocijas un pašas primitÄ«vākās dziņas,  iedrošinot visa veida muļķību un idiotismu. VÄ“l vairāk – izmantojot to kā savas varas balstu. Manuprāt, var diezgan droši prognozÄ“t, ka šÄda veida politiÄ·i un politiskā mārketinga metodes mÅ«s nākotnÄ“ sagaida aizvien vairāk.  

Stjuarts Milss darbā “Domas par parlamentāro reformu” raksta, ka nav taču neviena, “kurš jautājumos, kas attiecas uz viņu pašu, negribÄ“tu uzticÄ“t lietas kādam, kura zināšanas un prāta spÄ“jas ir lielākas, nevis mazākas”.  

Platons, kā zināms, uzskatÄ«ja, ka tie ir filozofi, kuriem jāvada valsts, jo bÅ«tu taču nesaprātÄ«gi uzticÄ“t kuÄ£a kapteiņa pienākumus sadzÄ“rušos matrožu baram, kurā nav neviena, kas jel ko saprastu no navigācijas un kuÄ£a vadÄ«šanas. 16. gadsimtā vācu teologa Sebastiana Branta satÄ«riskais darbs ar nosaukumu “Muļķu kuÄ£is”, kas, turpinot Platona metaforu, izsmej tā laika Eiropas valdošo eliti un kļūst par vienu no pirmajiem dižpārdokļiem pasaulÄ“. 

Lai vai kā, muļķu kuÄ£u metaforas noturÄ«gumā cauri gadsimtiem, šÄ·iet, var saskatÄ«t norādi uz universālu, visos laikmetos saprotamu problÄ“mu. SabiedrÄ«bas vairākums ir neizglÄ«tots un intelektuāli neattÄ«stÄ«ts –  muļķi tajā nozÄ«mÄ“, ka viņi nespÄ“j saprast, kas ir viņu pašu interesÄ“s un rÄ«koties saskaņā ar šÄ«m savām interesÄ“m. Toties viņu ir daudz, un tas dod viņiem spÄ“ku, kam izglÄ«totais mazākums nevar pretoties. Tā ir traÄ£iska situācija.

Viena no neizbÄ“gamajām intelektuāli attÄ«stÄ«ta, izglÄ«tota un domājoša cilvÄ“ka ciešanām – cÄ«nÄ«ties ar idiotiem, jÄ“gu pārdzÄ“rušajiem matrožiem, kuriem neviens netikums un grÄ“ks nav svešs. CÄ«nÄ«ties bezcerÄ«gā cīņā vai bezspÄ“cÄ«gi noskatÄ«ties, kā viņi pārņem kuÄ£a vadÄ«bu un ar prieku un entuziasmu pakļauj briesmām un nožēlojamai eksistencei gan sevi, gan visus citus.

VÄ“sturÄ“ ir bijis visādi, parasti kuÄ£u Ä«pašnieki ir parÅ«pÄ“jušies par kapteiņu iecelšanu, citreiz, kā 20. gadsimta stÅ«rmaņi, bija iemācÄ«jušies panākt, ka matroži nobalso par kādu no rÅ«pÄ«gi atlasÄ«tiem, pārbaudÄ«tiem un kompetentiem kapteiņiem, taču tagad viss atkal ir mainÄ«jies, un kuÄ£a vadÄ«bas telpu patiešÄm pārņem matroži, izmantojot jaunradÄ«tās tehnoloÄ£ijas, kas izmainÄ«jušas pasauli tikpat revolucionāri kā šaujampulvera vai tipogrāfijas preses izgudrošana. Muļķības rÄ«cÄ«bā ir tehnoloÄ£ijas, kādu tai nekad nav bijis, kuras vienlaikus atņem varu elitÄ“m darÄ«t to, ko Edvards Bernejs un, no viņa aizņemoties, Noams ÄŒomskis sauc par manufacturing content.

Redaktori, žurnālisti, mediju Ä«pašnieki un visi pārÄ“jie durvju sargi, kas neļāva izplatÄ«ties ne tikai visneiedomājamākajām muļķībām, bet vienkārši neizglÄ«totai un naida runai, vairs nespÄ“j pildÄ«t šo lomu. Viņi ir kā samuraji ar zobeniem, kas ir pilnÄ«gi bezspÄ“cÄ«gi pret šaujamieročiem, pat neskatoties uz to, ka visu savu dzÄ«vi ir veltÄ«juši zobena mākslas apguvei. Viņi vienkārši ir vÄ“sture.

VÄ“sture dod mums nojausmu par veselām civilizācijām, kas izgaisušas, neatstājot tikpat kā nekādas pÄ“das. Vai tās bija vājākas, kaut kādā veidā neattÄ«stÄ«tākas par mÅ«su – Rietumu pasauli?

Kas nosaka civilizācijas stiprumu? Vai Romas impÄ“rija bija vājāka par Eiropas SavienÄ«bas un ASV transatlantisko kultÅ«ru? Ar ko Rietumu liberālā demokrātija ir stiprāka vai pārāka, lai iedomātos, ka mÅ«su dzÄ«ve turpinās aizvien uzlaboties, labklājÄ«ba aizvien pieaugs un nekādas briesmas nedraudÄ“s? Jā, protams, mums ir tehnoloÄ£ijas, kādas cilvÄ“ce nekad nav redzÄ“jusi. Ä’Ä£iptes faraonu piramÄ«das un tempļi arÄ« ir visai iespaidÄ«gi, tomÄ“r mÄ“s esam izkāpuši uz MÄ“ness, paņēmuši paraugs no Marsa. MÄ“s esam izgudrojuši ieročus, kas var iznÄ«cināt visu zemeslodi vairākas reizes, tikai piespiežot dažas pogas. Tādā ziņā mÄ“s, protams, esam varenāki par jebkuru impÄ“riju, kultÅ«ru un civilizāciju, kas jebkad apdzÄ«vojusi zemeslodi, taču vai šÄ«s tehnoloÄ£ijas kaut kādā veidā kalpo par garantu, kas pasargātu mÅ«su kultÅ«ru un civilizāciju no bojāejas? VarbÅ«t ir tieši otrādi?

Vai mÅ«su savstarpÄ“jo attiecÄ«bu kultÅ«ra, spÄ“jas kontrolÄ“t savu naidu, neiecietÄ«bu, alkatÄ«bu, bailes, spÄ“jas organizÄ“t cilvÄ“ku kopdzÄ«vi ir attÄ«stÄ«jušÄs tāpat kā mÅ«su ieroči vai ir apmÄ“ram turpat, kur pirms 15 000 vai 50 tÅ«kstošiem gadu, kad risināt šos uzdevumus tomÄ“r bija daudzkārt vieglāk mazākā iedzÄ«votāju skaita un pieejamāku resursu dēļ?

Pārpublicēts no puaro.lv