Iesaki rakstu:

BÄ“rns vienmÄ“r kādu atdarina. Sākumā vecākus. Kad bijām mazi, mÄ“s centāmies bÅ«t tādi kā vecāki. Kad izaugām lielāki, atdarinājām kādu dziedātāju vai sportistu – viņa frizÅ«ru, viņa ģērbšanās manieri. Divdesmit pirmajā gadsimtā atdarina pat tetovÄ“jumus un grimu.

MÄ“s

MÄ“s bieži kādu atdarinām, pat neapzinoties un Ä«paši nepiedomājot, jo vÄ“lamies bÅ«t tādi kā mÅ«su pielÅ«gsmes objekti. Ne vienmÄ“r mÄ“s patiesÄ«bā vÄ“lamies bÅ«t kā viņš vai viņa. Biežāk gribam tikai izlikties, ka esam kā viņš. Ne jau strādāt kā viņš, ne jau pārdzÄ«vot kā viņš un ne jau ciest. MÄ“s tik koncentrÄ“jamies uz labo un sev izdevÄ«go un nedomājam sliktas domas. MÄ“s gribam viņa darba augļus nestrādājot, neskrienot, nedziedot, nekļūdoties un nepiepÅ«loties.

MÄ“s cerÄ“jām un pat bijām pārliecināti – ja man bÅ«s tāda frizÅ«ra kā tam, tad es jau varÄ“šu skriet kā viņš, ja man bÅ«s tāds tetovÄ“jums, tad man bÅ«s tāda pati māja un tā bez gala. Ja man bÅ«s, tad visi uzskatÄ«s, ka es esmu tāds pats vai pat labāks par manu elku.

MÄ“s krāpjam citus un sevi, tāpÄ“c māžojamies. MÄ“s zinām, ka šÄda atdarināšana neko praktisku nedod. Tāda pati vai lÄ«dzÄ«ga žakete vÄ“l nenodrošina tādu pašu dziedāt prasmi. ArÄ« kāds tetovÄ“jums nenodrošina svara cilāšanas un dÅ«ru vicināšanas prasmi, kā arÄ« nepiešÄ·ir drosmi apdraudÄ“juma brīžos. Briesmu gadÄ«jumā bÅ«sim tikpat neaizsargāti un rÄ«cÄ«bnespÄ“jÄ«gi, it kā mums nemaz nebÅ«tu kārotās žaketes.

Šodien vÄ“l ir dzÄ«vas tautas un ciltis, kuru dzÄ«vesziņā ir apÄ“st kāda labi skrienoša ciltsbrāļa ceļgalu ar domu, ka tad arÄ« tu tikpat veikli skriesi. MÄ“s nekur tālu no šÄ«s pagātnes neesam tikuši. Turpat vien mÄ«cāmies. Agrāk mÄ«cÄ«jāmies ar basām kājām, tagad modernos apavos, tik vien tās starpÄ«bas un izaugsmes.

MÅ«su iedzimtā vÄ“lme kādam lÄ«dzināties ir veids, kā tie, kas to veicina un pat mÅ«s pie tā pieradina, pelna un pelnÄ«s mūžīgi, jo uzkrāsot lÅ«pas vai iedurt ausÄ« vienmÄ“r bÅ«s vieglāk nekā sevi pilnveidot garÄ«gi, pašuzupurÄ“ties, ciest un patiesi mÄ«lÄ“t.

Bet tā ir ne vienmÄ“r. Viņš teica: piemÄ“ru jums esmu devis, dariet tāpat, dariet, kā Es. NÄ“, šim piemÄ“ram mÄ“s nevÄ“lamies sekot, mÄ“s Viņu arÄ« nevÄ“lamies atdarināt pat māžošanās pÄ“c.

GaišÄ nākotne

Atdarināšana un pakaļskriešana nav tikai bÄ“rnÄ«bā un jaunÄ«bā izslimojama kaite. ArÄ« pieaugot mÄ“s turpinām manipulÄ“t ar tÄ“lu, ko apzināti (un dažreiz pat neapzināti) veidojam, lai gÅ«tu sev kādu labumu. Laika gaitā šÄ« manipulāciju tendence ir tā attÄ«stÄ«jusies, ka tagad nevienam vien valstsvÄ«ram ir savs PR speciālists jeb publiskā tÄ“la spodrinātājs. Un tomÄ“r ne jau izteiksmÄ«gāka kaklasaite, nenormÄ“ts žestu un jaunvārdu daudzums publiskajās runās bÅ«s tas, ar ko noturÄ“sies pie varas ilgākā laika periodā.

Kā nodrošināt, lai reiz gÅ«tā vara nepazustu, lai tu bÅ«tu vienmÄ“r pie teikšanas un pie varas, ietekmes un – galvenais – naudas? Agrāk bija ar likumu noteikts, ka vadošais spÄ“ks ir komunistiskā partija un nevienam citam nav tiesÄ«bu pretendÄ“t uz patiesÄ«bu pirmajā un pÄ“dÄ“jā instancÄ“. Nevienam citam, izņemot komunistus, nav tiesÄ«bas pretendÄ“t uz varu valstÄ«. Gribi varu, stājies partijā. Gribi bÅ«t varai pietuvināts – stājies partijā.

Tā vienkārši gan partijā nemaz neņēma, – bija kāds gadiņš jābÅ«t kandidātam, un arÄ« galvotāji bija nepieciešami. Partijas funkcionāri zināja, ka jāuzmanās, lai neielaistu uti kažokā. Atblusošana ir grÅ«ts pasākums un prasa piepÅ«li.

Tad izkārtnes tika mainÄ«tas, un vienas komunistiskās partijas vietā tika izveidotas desmitiem citu partiju, un tajās visās vairumā gadÄ«jumu pie vadÄ«bas bija tie paši komunisti. GaišÄs nākotnes cÄ«nÄ«tāji, kuri bija izgājuši speciālu apmācÄ«bu un prata ietekmÄ“t, manipulÄ“t un profesionāli krāpt.

AtgriezÄ«simies pie jautājuma, kā, mainot politisko iekārtu valstÄ«, komunistiem saglabāt varu – un ne tikai saglabāt, bet pat to nostiprināt.

Ja iepriekš tikai komunisti nodarbojās ar valsts pārvaldi, tad jaunajos apstākļos bija jārÄ«kojas citādi. No vienas partijas diktāta nokļuvām pozÄ«cijas un opozÄ«cijas spÄ“les noteikumos.

Partijas aktīvisti un uzticamības personas bija jāsadala divās nometnēs. Sen ir zināms, ka veselīga konkurence rada izaugsmi! Ar pozīciju viss ir skaidrs, bet kur ņemt opozīciju?

IzrādÄ«jās, ka tas ir gana vienkārši. Tā saucamā opozÄ«cija radās pati, jo arÄ« opozicionāri gribÄ“ja un grib dzÄ«vot nodrošinātu dzÄ«vi. Bet materiālās dzÄ«ves nodrošināšanas iespÄ“jas ir pozÄ«cijai. Atlika tikai smÄ“Ä·Ä“tavās un kafejnÄ«cās katrā izdevÄ«gā gadÄ«jumā individuāli vienoties par lomām. Scenārija nebija, izņemot galvenos spÄ“les noteikumus. NetraucÄ“ mums un mÄ“s ļausim eksistÄ“t arÄ« tev!

Bet gan pozÄ«cija, gan opozÄ«cija ir mazākums. PozÄ«cija diktÄ“, opozÄ«cija pielāgojas un izdevÄ«gā brÄ«dÄ« nokož kādu kumosu no saimnieku galda, bet lielais vairums ir to, ko dÄ“vÄ“ par cilvÄ“ku parasto, par pelÄ“ko masu jeb tautu, kura neko nelemj un neizlemj. Viņiem nav ļauts nokosties no saimnieka pÄ«rāga, kā arÄ« lasÄ«t drupačas no kungu galda. Viņiem jārÅ«pÄ“jas pašiem par sevi, kā tiem slÄ«cÄ“jiem, kuriem jāglābjas pašiem, ja vien negrib noslÄ«kt.

Suns

Ir tādas sarkanās lÄ«nijas. Droši vien esat par tām dzirdÄ“juši. Izcilajam latviešu domātājam Jānim MiezÄ«tim grāmatā «BÅ«t latvietim» šim ir veltÄ«ta atsevišÄ·a nodaļa ar nosaukumu «Ä¶Ä“des suņa dzÄ«ve demokrātiskā valstÄ«».

Viņš raksta, ka ikkatram Ä·Ä“dÄ“ piesietam sunim ir savs saimnieks – tā esot objektÄ«va realitāte - un ka visiem Ä·Ä“dÄ“ piesietajiem suņiem ir kakla siksnas – tā esot vienlÄ«dzÄ«ba. Saimnieks suņa Ä·Ä“dei var mainÄ«t garumu – tā savukārt esot mÄ“rÄ·tiecÄ«ga jaunu iespÄ“ju radÄ«šana.

ĶēdÄ“ piesiets suns drÄ«kst gulÄ“t bÅ«dā vai ārpus bÅ«das – tā, redz, ir pārvietošanās brÄ«vÄ«ba. Sava saimnieka priekšÄ suns var lÄ“kāt un luncināt asti vai arÄ« lÄ«st uz vÄ“dera – tās ir viņa tiesÄ«bas brÄ«vi paust savu viedokli. Ja slikta saimnieka priekšÄ Ä·Ä“des suns luncina asti – tā esot tolerance.

ĶēdÄ“ piesiets suns pārtiek tikai no tā, ko viņam saimnieks ieliek bļodiņā – tā ir reālpolitika. Liekot lielāku vai mazāku barÄ«bas daudzumu bļodiņā, saimnieks stimulÄ“ materiālo ieinteresÄ“tÄ«bu ar tirgus ekonomikas metodÄ“m.

Ko no minÄ“tā var secināt? To, ka ne katrs sociālists patiesÄ«bā tāds ir. Tas vienkārši ir veids, kā viņš nopelna sev iztiku. Ne katrs liberālo vÄ“rtÄ«bu sludinātājs pats ir liberālis. Ne katrs muzikants ir tās mÅ«zikas piekritÄ“js, ar kuras izpildÄ«šanas palÄ«dzÄ«bu viņš ir kļuvis populārs. Bieži ir tā, ka viņam pašam patÄ«k cita žanra mÅ«zika, bet – tā nav ienesÄ«ga.

Nav liegts arÄ« bÅ«t skaļam un trokšÅ†ainam nacionālistam, radikālim, ja tu zini mÄ“ru, neapdraudot pastāvošo kārtÄ«bu. Tad tev ļaus savā sulā vārÄ«ties un pašapmierināties. SvarÄ«gi, lai tu netraucÄ“ kungiem.

Dots devējam atdodas

IespÄ“jams, ka no mÅ«su pÅ«liņiem ir maz atkarÄ«gs vai nav atkarÄ«gs it nekas. IespÄ“jams arÄ« tas, ka valsts dzÄ«vÄ“, krÄ«zÄ“s un politiskajās norisÄ“s no valdÄ«bas rÄ«cÄ«bas, plāniem, dokumentiem ir maz kas atkarÄ«gs. Es pieļauju, ka ir kāds lietu kārtÄ«bas, cÄ“loņu un seku likums, kurš neprasa atļauju valdÄ«bām un nerÄ“Ä·inās ar to vÄ“lmÄ“m un publiski pausto gribu.

VarbÅ«t, ka lietas notiek pašas par sevi, un, ja tās notiek tai pašÄ virzienā, pÄ“c kura mÄ“s tiecamies, tad sākam sev piedÄ“vÄ“t to, ka, redz, mÄ“s to panācām. Ka arÄ« mÄ“s tur savu roku esam pielikuši, kaut patiesÄ«bā mÅ«su nopelni tajā ir tikai simboliski. Un pat gadÄ«jumā, ja mÄ“s nebÅ«tu darÄ«juši neko, arÄ« tad viss bÅ«tu noticis bez mums.

Iespējams, ka visa mūsu dzīve ir iekārtota tā, kā gadās, nevis tā, kā mēs vēlamies. Un notikumu virkne tajā lielā mērā nav atkarīga no mūsu apņēmības, rīcības vai dziļdomīgiem un pat slepeniem plāniem un iecerēm.

Tikai daļēja taisnÄ«ba ir tiem, kuri apgalvo, ka dots devÄ“jam atdodas un kā sauc, tā atsaucās, un citas skaistas daiļrunÄ«bas. To, cik šie un citi apgalvojumi atbilst patiesÄ«bai, neviens nav pÄ“tÄ«jis.

Savulaik M. Lomonosovs pÄ“tÄ«ja, vai ir vai nav gari un vai ir iespÄ“jams ar tiem sazināties.  PÄ“tÄ«jums viņam bija vienkārši darbs. Viņš izdomāja metodes, izdomāja veidu, kā gÅ«t šim nolÅ«kam piešÄ·irto naudu, dažus gadus bakstÄ«jās, veica daudzus garus pierakstus, kurus neviens nelasÄ«ja, un tad paziņoja, ka, redz, es izpÄ“tÄ«ju. Nekādu garu, nedz pārdabisku bÅ«tņu nav.

ArÄ« par to, kā sauc, tā atsaucas un citu runājot – uz kā gan balstās šie apgalvojumi?! IespÄ“jams, ka kāda konkrÄ“ta laika sprīža, kāda konkrÄ“ta cilvÄ“ka dzÄ«ves ietvaros vai kādas konkrÄ“tas viņa dzÄ«ves daļas ietvaros. Tas arÄ« ir viss. Es pieļauju, ka tāda zinātniski pamatota pÄ“tÄ«juma minÄ“tajam un citiem nepamatotiem apgalvojumiem nav, jo tas nevienam nav vajadzÄ«gs, tas daudziem pat ir neizdevÄ«gi. 

KamÄ“r nav pÄ“tÄ«ts un pierādÄ«ts, katrs var savu versiju par šo sludināt kā patiesÄ«bu pÄ“dÄ“jā instancÄ“. Var ar šo manipulÄ“t un citādi to izmantot. Bet, ja bÅ«s izpÄ“tÄ«ts, pierādÄ«ts un secināts, tad daudzas iespÄ“jas citu ietekmÄ“šanā bÅ«s liegtas.

Taisnīgais Dievs

Un tomÄ“r var kādā brÄ«dÄ« šÄ·ist, ka dots devÄ“jam atdodas, bet tā nav. Ja tā bÅ«tu, tad mÅ«su dzÄ«ve bÅ«tu ļoti taisnÄ«ga un loÄ£iska. Tad pāri mÅ«su dzÄ«vei stāvÄ“tu un mÅ«s uzraudzÄ«tu taisnÄ«gs Dievs. Bet Dievs nav taisnÄ«gs šÄ« jÄ“dziena cilvÄ“ka izpratnÄ“. Dievs ir mÄ«lestÄ«ba un tikai. Un mÄ«lestÄ«ba - tas ne vienmÄ“r ir pa spalvai. MÄ«lestÄ«ba prot arÄ« piedot un pažēlot.

Vecāks, kurš saviem bÄ“rniem saka kādu asāku vārdu vai paceļ balsi, vai dažreiz pat ņem rokās siksnu, to nedara ļaunuma vai sadisma pÄ“c. Bieži tas izriet no mÄ«lestÄ«bas. MÄ«lestÄ«ba - tas nav teikt cilvÄ“kam to, ko viņš grib dzirdÄ“t.  MÄ«lestÄ«ba – tas nav darÄ«t to, ko citi vÄ“las, lai tu dari viņiem. Tas diemžēl ir pārģērbts egoisms. Patiesa mÄ«lestÄ«ba nemelo. Patiesa mÄ«lestÄ«ba prot izmantot izdevÄ«bu un paklusÄ“t, kad tas ir lietderÄ«gi un iespÄ“jams.

KāpÄ“c tad es rakstu, kāpÄ“c es filmÄ“ju un kāpÄ“c uzrunāju? Pirmkārt, tāpÄ“c, ka tas ir prāta vingrinājums un manu atziņu apkopojums. Tā ir arÄ« secinājumu izdarÄ«šanas metode, pašanalÄ«ze, un tas ir prāta vingrinājums ne tikai man, bet arÄ« tiem, kas lasa, klausās un skatās. Tas vingrina prātu visiem, kas nav vienaldzÄ«gi.

Kad šai saulÄ“ bÅ«šu beidzis savas gaitas, nonākot citā, man neprasÄ«s manas darbÄ«bas rezultātu un sasniegtā sarakstu. ArÄ« atskaiti par paveikto, nepaveikto un pastrādāto grÄ“ku detalizÄ“tu aprakstu neprasÄ«s. Man prasÄ«s manas attieksmes apliecinājumu. Vai es biju par vai pret, vai man bija vienalga.

Bet, ja neprasÄ«s un ar Ä·ermeņa nāvi mana dzÄ«ve bÅ«s beigusies visās jomās, arÄ« tad mani prāta vingrinājumi manu Ä«slaicÄ«go uzturÄ“šanos šeit nepadara nepareizāku, aplamāku un ļaunāku. PārfrāzÄ“jot B. Paskālu – šÄdi dzÄ«vojot, es neko nezaudÄ“ju šeit, kaut arÄ« iespÄ“jams, ka tāds «Tur» nemaz nav un ir tikai manas fantāzijas auglis, bet, ja ir, tad es, šÄdi darot, neko nezaudÄ“ju šeit, toties iegÅ«stu Tur.