Iesaki rakstu:

Latvijas nodokļu maksātāji ir lietas kursā par jaunajiem izdevumiem. 2017.gadā Latvijā pirmo reizi izveidoja valsts „domāšanas tanku” – Saeimas AnalÄ«tisko dienestu. To finansÄ“s no valsts budžeta lÄ«dzekļiem. Lai izraudzÄ«tos vispiemÄ“rotāko vadÄ«tāju, izsludināja konkursu. Tajā uzvarÄ“ja Dr. Inese Grumolte-Lerhe. Darbu jaunajā amatā viņa sāks 22.martā.

Nodokļu maksātāju uzmanÄ«ba tagad ir pievÄ“rsta laimÄ«gajai lÄ“dijai. Šis dienests ir inovācija latviešu kultÅ«rā. Dienests ir saistÄ«ts ar tautas intelektuālo varenÄ«bu. Tas noteikti intriģē ikvienu latviešu intelekta patriotu. Turklāt viss notiek par tautas naudu un tautas labā. TāpÄ“c pamatota ir pastiprinātā interese par jaunās vadÄ«tājas personu. VÄ“lamies zināt, cik lielā mÄ“rā viņa ir piemÄ“rota dotajam amatam, kāds ir viņas analÄ«tiskais potenciāls un vai viņa atbilst parlamenta, sacÄ«sim patÄ“tiski, funkcionālajai specifikai.

LaimÄ«gā lÄ“dija agrāk dažus mÄ“nešus strādāja IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministrijas Augstākās izglÄ«tÄ«bas, zinātnes un inovāciju departamentā. Viņa tika dÄ“vÄ“ta par eksperti augstākās izglÄ«tÄ«bas jautājumos. 2017.gada janvārÄ« ministrijā viņas alga bija 792.62 eiro. AnalÄ«tiskā dienesta vadÄ«tāja alga plānota 2360 eiro. Dienesta ierindas pÄ“tnieku alga bÅ«s 2015 eiro. Tāda informācija ievietota internetā.

Protams, tie cilvÄ“ki, kuri objektÄ«vi vÄ“rtÄ“ LR virzÄ«bu, pret Saeimas AnalÄ«tisko dienestu izturas adekvāti „valsts” reālajai bÅ«tÄ«bai. AnalÄ«tiskais dienests bÅ«s adekvāts LR bÅ«tÄ«bai. AnalÄ«tiskajam dienestam vajadzÄ“s mocÄ«ties ar 100 gudrāko galvu muļķībām, saglabāt un pilnveidot Astoņkājim un Lielajai Bandai vajadzÄ«go likumdošanu. AnalÄ«tiskais dienests noteikti bÅ«s noziegumu brÄ«vÄ«bas juridiskais sargs.

 Inese Grumolte-Lerhe doktora disertāciju aizstāvÄ“ja nesen – 2016.gada 10.jÅ«nijā. Tiekamies ar gados jaunu kundzi, kurai nevar bÅ«t ilga pieredze zinātnÄ“ un administratÄ«vajā darbā. Nevar bÅ«t arÄ« respektabls publikāciju saraksts. TāpÄ“c ļoti noder viņas internetā lasāmā disertācija. Tā palÄ«dz atbildÄ“t uz minÄ“tajiem jautājumiem par vadÄ«tājas personu.

Manuprāt, palÄ«dz atbildÄ“t samÄ“rā precÄ«zi un vispusÄ«gi. Disertācijā tiekamies gan ar autores uzskatiem un ideoloÄ£isko orientāciju, gan ar zināšanu apjomu un zināšanu izpratnes pakāpi. Atspoguļojās analÄ«tiskuma potenciāls, ņemot vÄ“rā Ineses Grumoltes-Lerhes vecumu.

Disertācija pieder Ä«pašas kategorijas darbiem. ĪpašÄ kategorijā ietilpst darbi, jau kuru nosaukums uzjundÄ« smagus jautājumus.

Ineses Grumoltes-Lerhes disertācijas nosaukums ir „NepiesaistÄ«tā intelektuāļa iesaistÄ«šanās valsts pārvaldÄ“: Rainis un Vaclavs Havels”. Tā ir disertācija doktora grāda iegÅ«šanai politikas zinātnes apakšnozarÄ“ „Politikas teorija”. Darba zinātniskais vadÄ«tājs ir Dr. phil., prof. Juris Rozenvalds no LU Sociālo zinātņu fakultātes.

Pirmie jautājumi attiecās uz disertācijas objektu un priekšmetu. KāpÄ“c autore izvÄ“lÄ“jās mākslinieciski radošas personÄ«bas? Vai autore ir pārliecināta par savu konÄ£enialitāti un daiļrades psiholoÄ£ijas pazÄ«šanu? Vai autore vispār zina, ka bez konÄ£eniālās vienotÄ«bas (tādām pašÄm spÄ“jām) un daiļrades psiholoÄ£ijas pazÄ«šanas nopietna saruna par dzejnieka, prozaiÄ·a, dramaturga personÄ«bu nav iespÄ“jama? Vai autore ir gatava tikties ar metafiziku? Vai viņa saprot, ka radošÄm personÄ«bām piemÄ«t metafiziskās noslieksmes pašanalÄ«zÄ“ un ārÄ“jās pasaules analÄ«zÄ“? KāpÄ“c divus literātus, izcilus vārda meistarus, nepieciešams sapÄ«t ar politiku? KāpÄ“c izvÄ“lÄ“jās Raini, kurš pret politiku neizturÄ“jās ar lielu cieņu un kura personÄ«bas aicinājums bija māksla, bet nevis politika? KāpÄ“c tiek salÄ«dzināti krasi atšÄ·irÄ«gos laikmetos un krasi atšÄ·irÄ«gos kultÅ«ras apstākļos dzÄ«vojoši cilvÄ“ki? Kāds labums var bÅ«t no mākslinieka „preparÄ“šanas” politikas „morgā”? KāpÄ“c uz Raini jāattiecina intelektuāļa jÄ“dziens, ja tas nāca modÄ“ tikai XX gs. beigās un arÄ« tikai Austrumeiropā, kur valdošÄs kliÄ·es nekaunÄ«gie tipi pavÄ“lÄ“ja viņus saukt par intelektuāļiem? Kāds labums var bÅ«t „Politikas teorijai” no jÄ“dziena „intelektuālis”, ja šo jÄ“dzienu visbiežāk ir smieklÄ«gi attiecināt uz politiÄ·iem? KāpÄ“c „Politikas teorijai” ir vajadzÄ«gi literāri radoši cilvÄ“ki, bet nevis profesionāli politiÄ·i? KāpÄ“c autore neizvÄ“lÄ“jās šodienas vietÄ“jos politiÄ·us? PiemÄ“ram, Inu Druvieti un JanÄ«nu KursÄ«ti-Pakuli. Abas dāmas arÄ« ir radošas bÅ«tnes. Abas ir intelektuāles, kuras ir atdevušÄs politikai un sevi uzskata par politiÄ·Ä“m. Abas ir viena laikmeta un vienas kultÅ«ras pārstāves. Abas ir vienlÄ«dz vÄ“rtÄ«gas zinātnÄ“ un politikā. Vārdu sakot, ideāls materiāls „preparÄ“šanai” politikas „morgā”. Turklāt no abu dāmu „preparÄ“šanas” var bÅ«t praktisks labums. Viņu paraugs var stimulÄ“t jeb nestimulÄ“t arÄ« citas vietÄ“jās radošÄs dāmas atdoties jeb neatdoties politikai, sÄ“dÄ“t jeb nesÄ“dÄ“t parlamentā par diezgan labu algu.

AtsevišÄ·a šarāde koncentrÄ“jās ap vārdu „nepiesaistÄ«tais”. Disertācijas nosaukuma mÄ«klainÄ«ba šajā vārdā sasniedz kulmināciju. KāpÄ“c ne „nepieÄ·Ä“dÄ“tais”, „nepiesietais”, „nepiekaltais”, „nepieskrÅ«vÄ“tais”, „nepietauvotais”? „NepiesaistÄ«tais” nav tālu no identitātes „nepieskaitāmais”. Saprotams, ne uz brÄ«di nav ticama autores vÄ“lÄ“šanās runāt par abu personÄ«bu nepieskaitāmÄ«bu. TomÄ“r mÄ«klainÄ«ba saglabājās.

Turpina uzbāzties smagi jautājumi. Ko vispār nozÄ«mÄ“ „nepiesaistÄ«tais intelektuālis”? Kad viņš ir piesaistÄ«ts un kad viņš nav piesaistÄ«ts? Kam viņš ir piesaistÄ«ts vai nepiesaistÄ«ts? Kas viņu piesaista vai nepiesaista? Vai Raiņa variantā tā ir Aspazija? Bet varbÅ«t Stučka, Jansons-Brauns, cars, Vidzemes gubernators?

Šarāde pakāpeniski pierimst, un nosaukuma mÄ«kla tiek varbÅ«tÄ“ji (hipotÄ“tiski) atminÄ“ta, izlasot disertācijas nosaukumu angļu valodā. Tajā vārdi „nepiesaistÄ«tais intelektuālis” ir iztulkoti kā „unattached intellectual”. Vārdu „unattached” filologi iesaka tulkot „brÄ«vs”, „nesaistÄ«ts”, „viens bez pavadoņa”.

Uz radošÄm personÄ«bām Raini un Havelu katrā ziņā ir jāattiecina vārds „brÄ«vs”, bet nevis „nesaistÄ«ts”. Citu variantu nevar bÅ«t. Tāda ir vÄ“sturiskā pieredze. Bet galvenais – tāda ir realitātes prasÄ«ba.

Radoša personÄ«ba ir brÄ«va personÄ«ba. Radoša personÄ«ba visaugstāk vÄ“rtÄ“ savu brÄ«vÄ«bu. Nav tik svarÄ«gi, kas tā ir par brÄ«vÄ«bu. Galvenais ir brÄ«vÄ«bas apziņa. Radoša personÄ«ba nevÄ“las zaudÄ“t brÄ«vÄ«bu ne politiskajā, ne ideoloÄ£iskajā ziņā. NevÄ“las kalpot zinātniskajām un filosofiskajām doktrÄ«nām, sabiedriskajām organizācijām un politiskajām partijām. NevÄ“las kalpot varai. Radoša personÄ«ba vÄ“las bÅ«t brÄ«va estÄ“tiskajā jomā.

Tas viss ir labi zināms. Par to stāsta literatÅ«ras un mākslas vÄ“sture, literaturzinātnes un mākslas zinātnes biogrāfiskie pÄ“tÄ«jumi. Ticu, politikas teorijas profesionāli pārņemts gados jauns cilvÄ“ks to var tik labi nezināt. PolitoloÄ£ijā brÄ«vÄ«bas kategorija dominÄ“ politiskās brÄ«vÄ«bas aspektā, bet nevis radošas personÄ«bas brÄ«vÄ«bas aspektā. AtšÄ·irÄ«ba ir milzÄ«ga. Rietumu civilizācija šodien ir tik zemu nolaidusies, ka runāt par politiÄ·a idejisko brÄ«vÄ«bu vispār vairs nav pieklājÄ«gi. Raiņa laikā vÄ“l bija pieklājÄ«gi, un Rainis par to runāja. Taču Havela laikā jau vairs nebija pieklājÄ«gi. Savukārt „kultÅ«ras industriju” biznesa Ä“rā vairs nav pieklājÄ«gi runāt par mākslinieka brÄ«vÄ«bu. To liedz darÄ«t naudas vara, neoliberālisma un postmodernisma diktatÅ«ra.

Vārdus „nepiesaistÄ«tais intelektuālis” autore ir izlasÄ«jusi ārzemju speciālajā literatÅ«rā. Tāds varÄ“tu bÅ«t mÄ«klas atminÄ“jums. ZinātnÄ“ turpinās polemika par „unattached intellectual”. Protams, polemika ir par intelektuāļa idejisko brÄ«vÄ«bu, bet nevis „nepiesaistāmÄ«bu”. Polemika ir turpinājums slavenā vācu sociologa Karla Manheima XX gs. sākumā ievadÄ«tajai teorijai par inteliÄ£ences idejisko brÄ«vÄ«bu un inteliÄ£ences „specifisko attieksmi pret kultÅ«ru”. Manheima jÄ“dzienu vācu valodā „fieischwebende Intelligenz” mÅ«sdienās angļu valodā visbiežāk tulko kā „free-floating intelligentsia”. Sastopams arÄ« tulkojums „unattached intellectual”.

Karls Manheims sociālajās zinātnÄ“s viens no pirmajiem kritiski pievÄ“rsās inteliÄ£ences idejiskās brÄ«vÄ«bas teorijai. Disertācijā Manheims neeksistÄ“. Tas nav labi. Tas nepavisam nav labi. Tas ir tas pats, ja pÄ“tÄ«jumā par marksismu neeksistÄ“ Markss, pÄ“tÄ«jumā par freidismu neeksistÄ“ Freids, pÄ“tÄ«jumā par kulturoloÄ£iju neeksistÄ“ Vilhelms Ostvalds – kulturoloÄ£ijas jÄ“dziena autors un kulturoloÄ£ijas zinātnes iniciators.

Bet tagad par Prokrustu, ar kuru lasÄ«tājs jau sasveicinājās šÄ«s esejas virsrakstā. Par Prokrusta gultu ir dzirdÄ“jis katrs izglÄ«tots cilvÄ“ks. Daudzi varbÅ«t paši ir izmantojuši Prokrusta metodi apcirst materiālu saskaņā ar iepriekš formulÄ“to shÄ“mu, neuztraucoties par šÄ«s shÄ“mas neatbilstÄ«bu dotajam materiālam. VarbÅ«t arÄ« pats esmu grÄ“kojis aizvadÄ«tajā pusgadsimtā. TeorÄ“tiskās un metodoloÄ£iskās domas apsÄ“sts cilvÄ“ks var nepamanÄ«t Prokrusta gultas kluso ielavÄ«šanos abstraktās konstrukcijās.

Inesei Grumoltei-Lerhei acÄ«mredzot ļoti interesÄ“ radošu cilvÄ“ku saistÄ«ba ar politiku. Viņai šÄ« saistÄ«ba liekas ļoti aktuāla tÄ“ma. Tas ir apsveicami. VienmÄ“r ir apsveicama sprigana interese. Pat tad, ja šÄ« spriganā interese ne pie kā nozÄ«mÄ«ga nenovedÄ«s.

Viņas priekšstatus kardināli ietekmÄ“ja mÅ«su nesenā vÄ“sture – „perestroika” un radošÄs inteliÄ£ences loma Eiropas sociālisma sistÄ“mas sabrukumā. Disertācijā viņa to godÄ«gi paskaidro.

Diemžēl viņa nav ņēmusi vÄ“rā, kas no tā visa sanāca. Viņa nav ņēmusi vÄ“rā specdienestu lomu radošÄs inteliÄ£ences nelietÄ«gajā izmantošanā unikālās laupÄ«šanas un kriminālo valstu organizÄ“šanā. Viņa varbÅ«t ne visai skaidri apzinās, ka LR kā kriminālā valsts ir specdienestu angažētās latviešu radošÄs inteliÄ£ences noziegums un tādÄ“jādi viņas mÄ«lestÄ«bas objekts ir specdienestu angažētie „intelektuāļi”, par kuriem Rainim noteikti bÅ«tu kolosāli trāpÄ«gi epiteti.

Bet liksim mierā mūsu traģisko stāvokli. Tas disertācijas virtuvē nav tik svarīgi, kaut gan uzskatāmi liecina par jaunās zinātnieces mūsdienu sociālo procesu ne visai korekto izpratni.

SvarÄ«gākais ir viņas izvÄ“lÄ“tā Prokrusta metode, disertācijas objektu un priekšmetu iebÄ«dot pilnÄ«gi nepiemÄ“rotā gultā. Faktiski iebÄ«dot divās nepiemÄ“rotās gultās. Tā, piemÄ“ram, Raiņa personÄ«bu viņa iebÄ«da vienā nepiemÄ“rotā gultā, bet Raiņa laikmetu viņa iebÄ«da otrā nepiemÄ“rotā gultā. Tas griezÄ«gi atklājās salÄ«dzinājumā ar Havela laikmetu.

Diemžēl disertācijas autore Raiņa personÄ«bu atkal velk uz „barikādÄ“m”. Pirmo reizi Raini vilka uz sociālisma ideoloÄ£ijas „barikādÄ“m” akadÄ“miÄ·is Vilis Samsons. Tas notika 1985.gadā izdotā grāmatā. Ineses kundze Raini velk uz politiÄ·a „barikādÄ“m”. RespektÄ«vi, tiecās „piesaistÄ«t” politikai. Disertācijā Rainis „nepiesaistÄ«ts” ir 1905.-1920.g. Tolaik viņš esot bijis „nepiesaistÄ«ts” tāpÄ“c, ka ŠveicÄ“ nevarÄ“ja nodarboties ar politiku. Autore 1905.-1920.g. periodu Raiņa dzÄ«vÄ“ dÄ“vÄ“ par „politiski nozÄ«mÄ«gu darbÄ«bas sfÄ“ru”.

Tas ir pilnÄ«gi aplami. MinÄ“tajos gados Rainis nodarbojās ar literatÅ«ru. Tas bija mākslinieciski visbagātākais periods viņa mūžā. Rainis nenodarbojās ar politiku. To viņš savā mūžā nekad nav darÄ«jis. Viņš nodarbojās ar mākslu un jutās kā mākslinieks. Viņš nebija piemÄ“rots politiÄ·a manipulatÄ«vajām kalkulācijām un demagoÄ£iskajai retorikai. Tas cilvÄ“ks, kurš Raini vilka uz sociālisma ideoloÄ£ijas „barikādÄ“m”, bija ļoti gudrs vÄ«rs. Es to lieliski zinu, jo man bija gods un laime strādāt viņa vadÄ«bā daudzus gadus. To saku ar neslÄ“ptu lepnumu. Vilis Samsons necieta muļķus un pielÄ«dÄ“jus – tolaik dažādus stradiņus, kristapsonus, hausmaņus. Vilis Samsons Raini vienmÄ“r redzÄ“ja „dzejas Olimpā”. Viņš pirmkārt un galvenokārt RainÄ« saskatÄ«ja dzejnieku, bet nevis politiÄ·i un sociālisma ideologu. V.Samsona grāmatas nosaukums ir „Dzejas Olimpā un uz barikādÄ“m”.

Disertācijas nepilnÄ«ba ir neprasme pietiekamā mÄ“rā nošÄ·irt sociālo pozÄ«ciju no politiskās pozÄ«cijas. PÄ“tÄ«jumos par radošÄm personÄ«bām tas ir obligāti nepieciešams. Katra radošÄ personÄ«ba domā par sabiedrÄ«bu un tās šÄ·irām, slāņiem, grupām; domā par tautu, nāciju, valsti. Tātad domā par sociālajām parādÄ«bām. Domā ieinteresÄ“ti, atbildÄ«gi, sakāpināti, patriotiski, kritiski.

Radoša personÄ«ba var domāt arÄ« par politiku, un radošai personÄ«bai var bÅ«t noteikta politiskā pozÄ«cija. Taču politiskā pozÄ«cija ir šaurāka un empÄ«riski piezemÄ“tāka nekā sociālā pozÄ«cija, kas ne reti uzplaukst sociālajā filosofijā. Politiskā pozÄ«cija attiecās uz konkrÄ“to varu un tās konkrÄ“to politiku. Ne reti radoša personÄ«ba neciena pastāvošo politisko varu un nevÄ“lās ar to sadarboties.

Raiņa personÄ«bā galvenais ir viņa sociālā pozÄ«cija. Nebaidos to klasificÄ“t kā sociālo filosofiju. Rainis ir atstājis filosofiski dziļu, erudÄ“tu, plašu un daudzpusÄ«gu mantojumu, un disertācijā tas ir izmantots.

Tikai disertāciju ir izkropļojis Prokrusts. Raiņa sociālā filosofija apzāģēta politikas „gultas” izmÄ“ros. Tekstā lasāms, ka Rainim „vismaz divas reizes XX gadsimtā ir nācies pārdefinÄ“t savu lomu sabiedriski politiskajā izkārtojumā”. Tas nav pareizi. Viņam nenācās sevi „pārdefinÄ“t”. Rainis vienmÄ“r bija un palika mākslinieks. ArÄ« tad, kad sapņoja par Valsts prezidenta krÄ“slu un sÄ“dÄ“ja izglÄ«tÄ«bas ministra krÄ“slā. ArÄ« tad, kad pret viņu nelietÄ«gi izturÄ“jās partijas biedri un (kā raksta jaunā zinātniece) „nepiesaistÄ«to intelektuāļu pārorientÄ“šanās uz politiÄ·a lomu bija problemātiska”.

Raiņa laikmeta un Havela laikmeta salīdzinājums arī ir Prokrusta manierē. Mākslīgi uzstutēta otra Prokrusta gulta.

Autores terminoloÄ£ijā Rainis un Havels dzÄ«voja „represÄ«vos režīmos”. Tā var teikt par pÄ“ckara sociālistisko ÄŒehoslovākiju. Bet tā nevar teikt par Krieviju. Manuprāt, arÄ« Rainis tā neteiktu, kaut gan tika sodÄ«ts par pretvalstisko darbÄ«bu. Cariskajā Krievijā represijas bija sastopamas, taču tās ir grÅ«ti salÄ«dzināt ar nežēlÄ«gajām represijām sociālistiskajā iekārtā. Par to amizanti liecina Raiņa pieredze.

PiemÄ“ram, pirms došanās uz izsÅ«tÄ«juma vietu Slobodskā Rainis ar Aspaziju detalizÄ“ti apsprieda jautājumu par revolvera pirkšanu. Raiņa ieskatā ar ieroci bÅ«šot drošÄk tālajā ceļā un svešajā vietā. VÄ“stulÄ“s no Slobodskas Rainis sievai bieži žēlojās par pārÄ“šanos, kas traucÄ“jot strādāt pie rakstāmgalda. Sociālistiskās ÄŒehoslovākijas disidenta Havela cietumnieka pieredzÄ“ tādas apspriedes un tāda žēlošanās nebija iespÄ“jama.

Inesei Grumoltei-Lerhei pietrÅ«ka TÄ“seja, kurš uzvarÄ“ja Prokrustu un Prokrustu iebÄ«dÄ«ja Prokrusta gultā. Jaunajai zinātniecei TÄ“sejs varÄ“ja bÅ«t gudrs un zinošs zinātniskais vadÄ«tājs, sniedzot vÄ“rtÄ«gus padomus un novÄ“ršot „mīļās aplamÄ«bas”, kā parasti vÄ«psnāja Vilis Samsons, tekstā izlasot kārtÄ“jās muļķības par Raini.

No jaunās lēdijas var iznākt lietaskoks. Iespaids ir cerīgs. Viņa nemētājās ar pārgudriem jēdzieniem. Viņas tekstā nav terminoloģiskā bezjēdzība un pretrunīgums. Nav arī murgaina teorētiskā eklektika, kā tas, piemēram, ir nesen uzspodrināto zintnieku mūrnieku, poriņu, sedlenieku vervelējumos.

Esmu lasījis ne tikai Ineses kundzes disertāciju. Noskatījos arī video ierakstu. Tas ir ievietots internetā un veltīts Rainim. Bija interesanti un patīkami. Viņa runā par tēmu, bet nevis par savām emocionālajām izjūtām tēmas sakarā, kā to slimīgi aizgrābti dara daudzi mūsu jaunie zinātnieki.

Manuprāt, Ineses kundzes darbavieta nav Bruņinieku namā. NespÄ“ju viņu iedomāties viņķeļu, mÅ«rnieču, kursÄ«šu, āboltiņu, barču, rÄ«benu, kaimiņu, buiÄ·u, bondaru, cilinsku, dombravu, dzintaru, judinu, kiršteinu, kolu, urbanoviču kompānijā. Dr. Ineses Grumoltes-Lerhes darbs kriminālās valsts kalpÄ«bā noteikti ir viņas zinātniskā talanta bendÄ“šana.