Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

„ÄŒetru gadus ir intensÄ«vi strādāts Latvijas tautas labā pÄ“c vislabākās sirdsapziņas,” – tā otrdien savu darbÄ«bu valsts prezidenta amatā raksturoja Raimonds VÄ“jonis, paziņojot, ka vÄ“lreiz nekandidÄ“s uz valsts vadÄ«tāja posteni. BrÄ«dÄ«, kad lÄ«dz jaunā romāna „Nauda” („Bailes – 3”) iznākšanai ir palikušas tikai dažas dienas, Pietiek publicÄ“ vairākas nodaļas no pÄ“rn iznākušÄs „Baiļu” triloÄ£ijas otrās grāmatas „Vara”, kurās aprakstÄ«tās caurcaurÄ“m izdomātā personāža Raimonda Vājoņa gaitas lasÄ«tājiem var dot lielāku skaidrÄ«bu par tagadÄ“jā valsts galvas lÄ“muma iemesliem.

13. nodaļa

Raimondam Vājonim gribējās raudāt.

Jā, tieši tā – raudāt. Viņš zināja, ka tas nav vÄ«rišÄ·Ä«gi, bet neko ar sevi nespÄ“ja padarÄ«t. Asaras riesās acÄ«s, zods trÄ«cÄ“ja, elpu nācās ievilkt krietni biežāk nekā parasti.

Viņa stulbeņi padomdevÄ“ji bija mÄ“Ä£inājuši šo rakstiņu neiekļaut ikdienas ziņu apskatā, kura pamata sadaļa bija veltÄ«ta vienam cilvÄ“kam – viņam pašam. Taču kaut kur viņš par to bija padzirdÄ“jis un nu raudzÄ«jās datora ekrānā ar skumjas nolemtÄ«bas sajÅ«tu. Zem virsraksta “Pārdomas par vājonismu un stulbu izdabāšanu publikai” bija lasāmas šÄdas rindas:

“Nu jau nez kurā no iepriekšÄ“jām dzÄ«vÄ“m man reiz bija tāds gadÄ«jums. IeklÄ«du kādas sabiedrisko attiecÄ«bu vai vienkārši piristu firmas kantorÄ« tieši brÄ«dÄ«, kad tur apsprieda, ko pasākt ar klientu, kuram “kaut ko vajag”. Nu, saprotiet, viņam vienkārši kaut ko gribas, tā ka vajag kaut ko piedāvāt.

Viņi acÄ«mredzami gaidÄ«ja no manis padomu, bet es tā vietā viņiem uzdevu savu tradicionālo jautājumu: vai jums – vai varbÅ«t klientam – ir kaut kāds stratÄ“Ä£ijas dokuments? Jo, redziet, lai puslÄ«dz sakarÄ«gi iznāktu klajā ar dajebko, tam pamatā jābÅ«t iepriekš apstiprinātai stratÄ“Ä£ijai vai kaut kam tādam.

Bet jaunieši piristu kantorÄ«tÄ« uz mani skatÄ«jās ar neviltotu nožēlu – kā uz tādu konservatÄ«vu, neglābjamu retrogrādu. Kāds tur dokuments, kāda stratÄ“Ä£ija, ko es te uzmācoties ar savām pārgudrÄ«bām? Viss esot daudz vienkāršÄk – klientam kaut ko vajag, un tas nozÄ«mÄ“, ka viņam vajag kaut ko piedāvāt. Kaut ko. Vienalga ko.

Piristu kantorÄ«ša jaunieši kaut ko arÄ« sacerÄ“ja. Vispirms vienā dzeltenajā žurnālÄ«tÄ« viņi noorganizÄ“ja rakstiņu par to, kā viņu klients, kuram vajadzÄ“ja “dajebko”, ir nopircis suni. Melni baltu sugas suni.

PÄ“c tam, tā kā klients vÄ“l bija gatavs maksāt un viņam vajadzÄ“ja “vÄ“l kaut ko”, piristu kantorÄ«tis pāris nedēļas vÄ“lāk otrā dzeltenajā žurnālā noorganizÄ“ja vÄ“l otru rakstiņu – šoreiz par to, ka klients ir nopircis sev jaunu mašÄ«nu. Laikam sarkanu, ja nemaldos.

Tā viņi arÄ« strādāja – bez jebkādas jÄ“gas un sapratnes. Vienkārši, tikko klients sāka justies nenovÄ“rtÄ“ts un nepamanÄ«ts, jaunieši sarosÄ«jās un pÄ“c ilgākiem vai neilgākiem “kautkotakvaig”, “dajebkovaig” un “dauispābākaukotakvaig” noorganizÄ“ja kārtÄ“jo rakstiņu par autiņu, suni, šlipsi vai vÄ“l kaut ko.

Šim stāstam diemžēl bija kaut arÄ« skumjas, toties pamācošas beigas. Klients, kuram derÄ“ja “dajebkas”, beigu beigās nobankrotÄ“ja un pÄ“dÄ“joreiz bija redzÄ“ts kādā nakts patversmÄ“.

Tas man ienāca prātā, skatoties, cik apbrÄ«nojami tizli notiek ņemšanās ap Valsts prezidenta saturiski dziļi bezjÄ“dzÄ«go, taču skaļo un publisko iniciatÄ«vu par “nepilsoņu bÄ“rniņiem”.

MÅ«su masmÄ“diji ir pilni ar visvisādām interesantām un sarežģītām versijām un prātuļojumiem par to, kas gan varÄ“tu slÄ“pties aiz šÄ«s iniciatÄ«vas. VarbÅ«t politiskā atbalsta meklÄ“šana savai pārvÄ“lÄ“šanai jau nākamās Saeimas izpildÄ«jumā, varbÅ«t kaut kāda sarežģīta triju vai piecu gājienu politiska kombinācija, varbÅ«t vÄ“l kaut kas.

Mīļie prātuļotāji, vai jÅ«s tiešÄm nezināt, ka mÅ«su politikā nekādu triju gājienu politisko kombināciju nav, par pieciem gājieniem nemaz nerunājot? Pat ar diviem gājieniem ir problÄ“ma, jo gluži vienkārši nav pietiekami daudz personāžu to sekmÄ«gai Ä«stenošanai…

Tas, ko mÄ“s redzam mÅ«su ne visai cienÄ«jamā valsts galvas izpildÄ«jumā, ir nevis kaut kāda kombinācija, bet kaut kas nesalÄ«dzināmi primitÄ«vāks. Vienkārši mÅ«su valsts galva, kas arÄ« pats nav nekāds intelektuāls spÄ«deklis, ir sev noalgojis tādus pašus “suņa un autiņa” stāstu ražotājus – alkatÄ«gus, aprobežotus un augsti apmaksātus slaistus.

Prezidentam – klientam ir ieniezÄ“jies, ka viņam “kaut ko vajag”, ka viņš jÅ«tas nenovÄ“rtÄ“ts, pamests, vientuļš. Šo niezÄ“šanu viņš ir darÄ«jis zināmu saviem kancelejā savāktajiem slaistiem un teicis Ä«si – nu, izdomājiet kaut ko, čaļi!

Slaistiem tāpat kā viņu klientam nav bijis nekādas stratÄ“Ä£ijas, nekādu plānu. Toties viņi, tāpat kā manis aprakstÄ«tie piristi, ir uztvÄ“ruši galveno – vajag “dajebko”, lai klients bÅ«tu priecÄ«gs un apmaksātu rÄ“Ä·inu.

Rezultātā arÄ« prezidents ir dabÅ«jis savu rakstiņu par sarkano autiņu un melnbalto suni – pilnÄ«gi bejÄ“dzÄ«gu no kaut kāda stratÄ“Ä£iska viedokļa, tikai stulbu un paskaļu publicitāti dodošu. Bez jebkādiem rezultātiem – ja par tādiem neuzskata pilnÄ«gu izgāšanos…”

NÄ“, to nevarÄ“ja tālāk lasÄ«t – prezidents Vājonis no datora atstÅ«mās tik enerÄ£iski, ka gandrÄ«z apgāzās ar visu krÄ“slu. BalamutÄ«go autoru viņš pāris reizes dzÄ«vÄ“ bija saticis, šÄ·iet, pat kaut kādus viņa pakalpojumus apmaksājis. Necik augstu viņš to nevÄ“rtÄ“ja – taču nelaime bija tā, ka muldoņam diemžēl bija taisnÄ«ba.

Prezidents Vājonis nebija dumjš. Cita lieta, ka, kāpjot amatos augstāk un augstāk, viņš aizvien biežāk un biežāk nespÄ“ja rast risinājumu un bija spiests paļauties uz saviem padomdevÄ“jiem, kuri viņu atkal un atkal pievÄ«la. Viņš viņus mainÄ«ja un mainÄ«ja, bet sajÅ«ta bija, ka kļūst tikai sliktāk un sliktāk.

Un ne tāpÄ“c, ka viņš bÅ«tu dumjš. Jā, viņam bija citi trÅ«kumi, un vienmÄ“r viņš bija zinājis, ka nekāds Hokingsons… tā taču sauca to paralizÄ“to ģēniju, ne?… no viņa nesanāks, bet tā, lai viņš nespÄ“tu reālistiski novÄ“rtÄ“t situāciju, – nÄ“, tā nebija. ArÄ« pašlaik viņam viss bija skaidrs – tāpÄ“c arÄ« šÄ« izmisuma sajÅ«ta.

Kādreiz tā nebija. VÄ“l tikai pirms dažiem gadiem – nu, piemÄ“ram, kad vajadzÄ“ja kandidÄ“t Saeimas vÄ“lÄ“šanās. Viss bija Ä“rti un komfortabli – viss bija apmaksāts, ne par ko nevajadzÄ“ja saspringti domāt un vÄ“rtÄ“t.

Noteiktajā laikā pie viņa atnāca izdarÄ«gi, klanÄ«gi puiši, kas visu spÄ“ja labi izskaidrot: tā un tā, mums bÅ«s pieci apmaksāti rakstiņi sieviešu žurnālos, jums tur labi jāizskatās, jums jārada simpātijas. Tātad šis tas no bÄ“rnÄ«bas, šis tas par laimÄ«go laulÄ«bu, šis tas par vaļaspriekiem, tad vÄ“l kaut kas traÄ£isks, un bÅ«s labi.

Viņš bija ieminÄ“jies, ka vispār ir vides ministrs – varbÅ«t vajadzÄ“tu arÄ« kaut ko par to? KlanÄ«gie puiši izskatÄ«jās izbrÄ«nÄ«ti, acÄ«mredzot viņi to nebija zinājuši, taču ātri apÄ·Ä“rās – jā, protams, Vājoņa kungs, tas noteikti derÄ“s. Mums noteikti kaut kas jāizdomā par dabas aizsardzÄ«bu.

Vājonim tobrÄ«d nekas prātÄ«gs neienāca prātā, bet klanÄ«gie un izdarÄ«gie puiši teica, ka tā neesot liela nelaime – viņi paši izdomāšot pareizos vÄ“stÄ«jumus. Lai ministra kungs neuztraucoties. Viņš arÄ« paļāvās – un pÄ“c tam pirmajā reklāmrakstā izlasÄ«ja kaut ko apmÄ“ram šÄdu:

“Jau no agras bÄ“rnÄ«bas mazajam Raimondam parādÄ«jās interese par aizsargājamiem augiem. Tas viss sākās ar parasto margrietiņu. Raimonds klÄ«da pa pļavu netālu no dzimtas mājām KuldÄ«gā un atrada pļavu, kas visa bija kā nosÄ“ta ar mazām zilām puÄ·Ä«tÄ“m. Viņš sāka internetā meklÄ“t – kas tās tādas. Tā viņam radās patiesa interese par aizsargājamiem augiem, viņš braukāja pa visu rajonu un pÄ“tÄ«ja. Tā arÄ« Raimonds nolÄ“ma kļūt par biologu…”

KlanÄ«gie puiši bija salaiduši dÄ“lÄ« visu, ko vien varÄ“ja. Nu kāds Vājoņa bÄ“rnÄ«bā varÄ“ja bÅ«t internets? Un kādas mājas KuldÄ«gā? Un mazas zilas puÄ·Ä«tes varÄ“ja bÅ«t viss kas, tikai ne margrietiņas…

Taču sieviešu publikai, izskatÄ«jās, tas viss labi patika. Turklāt puiši viņam pārliecinoši, faktiski uz pirkstiem pierādÄ«ja un pārliecināja, ka par šÄdām lietām sekmÄ«gs politiÄ·is nedrÄ«kst uztraukties. Ka tās visas ir tikai metaforiski simboli, detaļas, kam jāizceļ galvenais – lieliskā, lādzÄ«gā vÄ«ra un politiÄ·a Raimonda Vājoņa rakstura iezÄ«mes.

Vājonis zināja, ka viņš ir lādzÄ«gs un viegli pierunājams – un daiļrunÄ«gajiem puišiem viegli izdevās viņu pierunāt. Nākamos reklāmrakstus lasot, viņš vairs pat nesalÄ“cās, izlasot, kā jau deviņu gadu vecumā viņu rÅ«pÄ“ties par dabas aizsardzÄ«bu pamudinājis fakts, ka vectÄ“vs traktorists zaudÄ“jis redzi, jo ar minerālmÄ“sliem strādājis bez aizsarglÄ«dzekļiem.

Viss pārÄ“jais jau bija pat ļoti okei – puišiem bija taisnÄ«ba: kas gan labāk varÄ“ja nostrādāt uz sieviešu auditoriju kā stāsts par tÄ“vu asfalta meistaru un viņa pÄ“c dienesta armijā no Pleskavas atvesto māti pārdevÄ“ju? Lai gan nÄ“, to puiši norādÄ«ja skaidri – ja vÄ“ršamies pie nacionāli noskaņotas auditorijas, mātes tautÄ«bu un dzimto pusi labāk nepieminÄ“sim.

Bet visādi citādi – jā, Vājoņa kungs, tik mauciet uz priekšu! Gan par to, kā jums nekad nekas nav pasniegts uz paplātes, gan par nepārtraukto cīņu un visa sasniegšanu paša spÄ“kiem, gan par to, kā darbs norÅ«da un kā dāvinātais nav tik vÄ“rtÄ«gs kā paša rokām izdarÄ«tais, gan par to, cik vienkāršs cilvÄ“ks esat pats un ka arÄ« jums patÄ«k vienkārši cilvÄ“ki – nu, tādi kā jÅ«su dzÄ«vesbiedre!

DzÄ«vesbiedre – tas bija tāds drusku neÄ“rts jautājums, it Ä«paši jau ministra gados, kad vÄ«rieša cilvÄ“kam bija pietiekami daudz kārdinājumu. Taču viņi abi bija pieauguši un spÄ“ja vienoties – katram dzÄ«vÄ“ viss kas var gadÄ«ties, bet ir jāiet uz priekšu un jāturas kopā.

Tā nu viņš, ne par ko neuztraucoties un jau sajutis publicitātes garšu, varÄ“ja klanÄ«gajiem puišiem gandrÄ«z vai uz pirkstiem uzskaitÄ«t svarÄ«gākās lietas, kam jāparādās kārtÄ“jā reklāmrakstā.

Evita jau skolas gados bija ļoti vienkārša, un man vienkārši cilvÄ“ki patÄ«k, tas viens. Tad vÄ“l – es viņas portfeli nesu, biešu vagas viņas vietā ravÄ“ju, ziedus dāvināju un dāvinu joprojām, pats kādreiz audzÄ“ju, vārdu sakot, esmu drošs, uzticams un uzticÄ«gs!

Nekas jau arÄ« nebija tā pa Ä«stam melots – viņš nudien bija vienkāršs cilvÄ“ks ar vienkāršÄm vajadzÄ«bām un vienkāršiem priekiem. BÄ“rnÄ«bā viņam patika kolhoza laukā lÄ“kāt pa Ä·irbjiem – un arÄ« tagad viņš patiesÄ«bā bija tāds pats. SacerÄ“t kādai dziesmiņai tekstu uz saviesÄ«gu pasākumu, uzcept kādu kÅ«ku – tā bija viņa stihija, tas viņam patika un padevās.

Viņa kādreiz vadÄ«tajā ministrijā vÄ“l tagad stāstÄ«ja leÄ£endas par pasākumu, kurā viņi kopā ar valsts sekretāru bija kārtÄ«gi pārģērbušies un tÄ“loja divas dāmas laucinieces. VarbÅ«t tas arÄ« nebija ministram Ä«sti piedienÄ«gi – bet viņu tik ilgi pierunāja, ka viņš beigās piekrita. Nu, labi, ja bÅ«sim pilnÄ«gi atklāti, tad pat pierunāt ilgi nenācās…

Un tad laimīgā dzīve beidzās.

Viens no viņa vaļaspriekiem bija niršana. Bija gadÄ«jies nirt arÄ« zem ledus, un katrā šÄdā reizÄ“ galvā maisÄ«jās viena un tā pati doma: jā, tu gan esi iesiets un iestiprināts virvÄ“, kas ved augšup uz āliņģi, bet kas notiks, ja virve ņems un atsiesies? Viss, cauri, peldÄ“si tu tur zem ledus lÄ«dz pat pavasarim.

Tieši tāda sajÅ«ta viņu pārņēma, kad, jau ministra amatā esot, viens, otrs, tad vÄ“l trešais nopietnais cilvÄ“ks pÄ“kšÅ†i un tiešÄm negaidÄ«ti ieminÄ“jās: klau, Raimond, tu tak redzi, kāda te pašlaik situācija, mÅ«su vecais onka ir galÄ«gi bÄ“rna prātā palicis, vajadzÄ“tu vietā kādu jaunu un enerÄ£isku. Tu noteikti varÄ“tu – varbÅ«t gribi pamÄ“Ä£ināt par prezidentu? MÄ“s tevi atbalstÄ«tu…

Jā, virve bija atraisÄ«jusies, bet piedāvājums solÄ«ja vÄ“l iepriekšÄ“jā dienā pat prātā nenākušas iespÄ“jas. Vienu Vājonis par sevi zināja droši – protams, dzÄ«vÄ“ visādi bija gājis un bija nācies gan uz šo un to acis pievÄ“rt, gan roku vajadzÄ«bas gadÄ«jumā pacelt vai nepacelt, gan pat kaut ko parakstÄ«t. Taču kopumā viņš bija labs cilvÄ“ks un arÄ« savai zemei vÄ“lÄ“ja tikai labu, to viņš zināja droši.

Prezidenta amats – tas taču varÄ“ja dot vienreizÄ«gas iespÄ“jas šÄ«s vÄ“lmes arÄ« Ä«stenot. Daudz vairāk nekā viens vai otrs ministra amats. Vai gan tieši uz šo pakāpienu un šo lielo iespÄ“ju viņš nebija gājis visu iepriekšÄ“jo dzÄ«vi? Vai viņam vispār bija tiesÄ«bas to laist garām?

Kaut kur dziļi, dziļi gan urdÄ«ja doma – bet vai tu maz spÄ“si? Vai tev pietiek prāta un gudrÄ«bas? Vai šÄ«s kurpes tev nav krietni par lielām?

Taču no otras puses – kas nu tur Ä«pašs? ArÄ« no aizsardzÄ«bas lietām viņš nekā nebija jÄ“dzis – un nekas, ar laiku iemanÄ«jās. Galvenais bija spÄ“t kā savÄ“jam aprunāties ar ļaudÄ«m uniformā, – viņiem patika gan viņa vienkāršÄ«ba, gan viegli krieviskais akcents. Bet kaut kādas nopietnās dokumentu lietas – tur taču bija ministrijas ierÄ“dņi, kas visu zināja un nokārtoja.

TikmÄ“r pierunātāju un atbalstÄ«tāju kļuva aizvien vairāk, un viņš saņēma apliecinājumu, ka arÄ« mazais Å«sainais un hÅ«tainais Venpils čigānebrejzÄ“ns neiebilst. Dienu pÄ“c dienas arvien vairāk šÄ·ita, ka nu jau straume viņu nes tā, ka izkļūt no tās vairs vienkārši nav iespÄ“jams.

Kaut ko tādu viņš jau reiz dzÄ«vÄ“ bija pieredzÄ“jis. Tās gan nebija patÄ«kamas atmiņas. Cik viņam bija gadu – laikam pieci, varbÅ«t seši. Viņi bija kuplā pulkā braukuši ar busiņu un piestājuši Daugavas malā nopeldÄ“ties. Mazais Raimonds peldÄ“t, protams, nemācÄ“ja, bet Å«denÄ« devās arÄ« viņš, māte neiebilda.

Un tad viņu ierāva straumÄ“ – krasts bija stāvs, atpakaļ viņš netika, Å«dens rāva prom. Māte… māte varÄ“ja tikai noskatÄ«ties, jo tāpat nemācÄ“ja peldÄ“t. Par laimi, viens no lÄ«dzbraucÄ“jiem ielÄ“ca upÄ“ un puiku izvilka, bet totālās bezpalÄ«dzÄ«bas un nenovÄ“ršamÄ«bas sajÅ«tu viņš atcerÄ“sies uz visu mūžu.

Attāli lÄ«dzÄ«ga sajÅ«ta bija arÄ« tagad – bet tikai attāli. ŠÄ« tagadÄ“jā taču bija straume, kas viņu nesa nevis nebÅ«tÄ«bā, bet gan uz labu un gaišu mÄ“rÄ·i, tāda, kurai bija jÄ“ga pat piepalÄ«dzÄ“t. Un tā nu Vājonis arÄ« izlÄ“ma: kāda jÄ“ga nepamatoti pretoties – kas lemts, lai notiek.

IzrādÄ«jās gan, ka lemtas bija arÄ« lietas, kas viņam Ä«sti labi nepatika. Kā jau parasti, vÄ“lÄ“šanu aizkulises nebija nekādas patÄ«kamās, un šÄdas tādas vienošanās ar frakciju “SaticÄ«ba” nācās noslÄ“gt – tāda bija matemātika, un tur neko nevarÄ“ja darÄ«t. GribÄ“ji tikt pie labo valstisko darbu darÄ«šanas – nācās dažu krupi apÄ“st uzreiz un vÄ“l dažu apsolÄ«t apÄ“st tuvākajā nākotnÄ“. Vai gan mÄ“rÄ·is neattaisnoja lÄ«dzekļus? Protams, attaisnoja.

Tad kā gan atgadÄ«jās, ka tas, kas bija sācies tik labi, kaut kā nemanāmi nonāca tiktāl, ka viņš tagad RÄ«gas pilÄ« sÄ“dÄ“ja un bezspÄ“cÄ«gi raudzÄ«jās datora ekrānā? Viņš taču bija tik… patiesÄ«bā jau tieši tāds, kāds viņš bija sieviešu žurnālu priekšvÄ“lÄ“šanu reklāmrakstos.

AtšÄ·irÄ«bā no senilā onkas viņš taču spÄ“ja parunāt! Viņš spÄ“ja smaidÄ«t, brÄ«vi kustÄ“ties, viņš bija komunikabls un jautrs, sadzÄ«visks un lādzÄ«gs. Viņš taču bija kauls no tautas kaula un miesa no tautas miesas! To viņam atzina viņa padomnieki un kancelejas vadÄ«ba – un tā jau arÄ« bija.

Sākumā viss gāja tik labi. Reitingi bija lieliski un kļuva tikai lieliskāki. Viņš pabraukāja pa Latviju šur un tur – un cilvÄ“ki visur bija sajÅ«smā, ka viņiem tagad ir jauns prezidents, kurš spÄ“j ar viņiem sarunāties, spÄ“j runu teikt, bet spÄ“j arÄ« častušku nodziedāt un čarku iedzert. Ne vienu vien čarku.

Kas attiecas uz ārzemju braucieniem, tur viņš bija apbružājies jau ministra amatā. Svešvalodas, ja neskaita krievu, nebija viņa stiprā puse, bet patiesÄ«bā tās arÄ« Ä«sti nevajadzÄ“ja. MierÄ«gi varÄ“ja iztikt ar dažām standartfrāzÄ“m, bet visu pārÄ“jo nodarÄ«ja un norunāja lÄ«dzpaņemtais personāls.

Vārdu sakot, viss gāja labi – lÄ«dz brÄ«dim, kad pārstāja iet labi. Viens olis, tad otrs, un tad jau sekoja gandrÄ«z vai lavÄ«na.

NÄ“, neviens viņu hokejā neizsvilpa, un arÄ« ar reitingiem viss bija kārtÄ«bā – vismaz uz kopÄ“jā fona jau nu noteikti. Taču, kā kaut kur izteicās vÄ“l kāds cits balamute, tauta, kurai nekad un ne ar ko nebija gana, pamazām sāka gribÄ“t, lai prezidents ne tikai spÄ“tu runāt, bet arÄ« runātu kaut ko nozÄ«mÄ«gu un bÅ«tisku.

To, ka viņš pats tam nebija radÄ«ts, Vājonis zināja labi. Viņš bija radÄ«ts saviesÄ«gām, draudzÄ«gām sarunām, viņš bija radÄ«ts aliņa iedzeršanai pÄ“c basÄ«ša vai voļuka, viņš bija radÄ«ts kÅ«ku cepšanai un uzdziedāšanai pie galda, un tādai mazai ieraušanai savÄ“jo lokā. Bet viņš nebija domāts visādiem gudriem bla-bla-bla. Ne viņš mācÄ“ja, ne viņam tas patika.

Bet tā vÄ“l bÅ«tu mazākā nelaime. MÄ“nešiem ejot, izrādÄ«jās, ka no prezidenta bija vajadzÄ«gs vÄ“l kaut kas, jau krietni bÅ«tiskāks par pareiziem vārdiem pareizā vietā un laikā. Bija vajadzÄ«ga kaut kāda programma, kaut kādas nostādnes, kaut kas tāds.

VisnepatÄ«kamākais bija tas, ka pat paša sieva sāka urbt – nu, saņemies taču, saņemies, padomā, kas no tevis paliks. Nevari taču tu visu mūžu turpināt, kā savulaik sāki – paņem govi aiz Ä·Ä“des, aizved uz pļavu, iesit mietiņu ar āmuru, tad gaidi, kad zāle noÄ“sta, izvelc mietiņu, pārved govi tālāk, iesit mietiņu ar āmuru… Tu taču vari ko vairāk!

Tik tiešÄm, lai kā bÅ«tu ar citām spÄ“jām un izglÄ«tÄ«bu, viņš vienmÄ“r bija spÄ“jis piemÄ“roties jaunam, augstākam amatam un domāja, ka nekāds izņēmums nebÅ«s arÄ« šis. Kas par to, ka tev nepatÄ«k rakties pa papÄ«riem un ka tu nejÄ“dz runāt angliski, – atrodi Ä«stos cilvÄ“kus, un viņi to izdarÄ«s tavā vietā. Bet šoreiz kaut kas nenostrādāja.

VarbÅ«t vainÄ«gs bija jaunais kancelejas vadÄ«tājs? Iepriekš Arnis Alnājs jau bija izlidināts no Latvijas pasta priekšnieka amata, taču tas neko nenozÄ«mÄ“ja. Viņš Vājonim šÄ·ita tik izdarÄ«gs, tik veikls un rosÄ«gs – tur visam vajadzÄ“ja bÅ«t kārtÄ«bā.

It Ä«paši, ja viņam par uzraudzÄ«tāju bija ielikta Iveta Drāzeka – kas bijis, tas pagājis, to viņš sievai bija apsolÄ«jis, bet Iveta bija cilvÄ“ks, kam Vājonis uzticÄ“jās pilnÄ«gi visā.

Bet nebija kārtÄ«bā. Gan viņi, gan viņu ieteiktie un apstiprinātie padomnieki un citi darbinieki it kā bija ar labiem CV, ar labām izglÄ«tÄ«bām, viņi bija izdarÄ«gi un rosÄ«gi, taču… nevilka, viņi vienkārši nevilka, un lÄ«dz ar to nevilka arÄ« pats Vājonis.

It kā viņš saprata, ka vienÄ«gā izeja viņa gadÄ«jumā bÅ«tu padzÄ«t visu šo mazspÄ“jÄ«go liekēžu baru un vietā paņemt cilvÄ“kus, kas bÅ«tu par viņu daudz gudrāki un spÄ“jÄ«gāki katrs savā jomā. Taču… viņš bija pārāk lādzÄ«gs un pārāk neizlÄ“mÄ«gs, lai kaut ko tādu izdarÄ«tu.

Dievs liecinieks, viņš tiešÄm bija domājis, kā to izdarÄ«t. It Ä«paši jau pÄ“c tā pazemojuma Å…ujorkā. Kā viņam gribÄ“jās piekaut tos, kuri viņam bija pametuši priekšÄ runu burtiski pāris minÅ«tes pirms kāpšanas ANO tribÄ«nÄ“.

Labi, viņš arÄ« nebija Ä«sti uzdevumu augstumos, varbÅ«t iepriekšÄ“jā vakarā nevajadzÄ“ja tās dažas glāzÄ«tes. Bet vienalga – sarakstÄ«t tādus vārdus, nu tādus… Un tad tu, cilvÄ“ks, stāvi, skaties runas tekstā un… Mister prezident… multi… late… ra… la… ism… Bļiiiin! Multi! Latera! Bļin! Lateralism… Re… i… rei… reite… ration… Omaigod, kas tas ir, kas tas ir???

Bet… nebija iespÄ“jams ne atlaist, ne pat piekaut. Atlaist Alnāju viņam vienkārši neļautu tie cilvÄ“ki, pÄ“c kuru uzstājÄ«ga lÅ«guma bijušais neveiksmÄ«gais pasta priekšnieks bija pieņemts. Viņš jau gandrÄ«z, gandrÄ«z bija sataisÄ«jies, bet atskanÄ“ja telefona zvans – viens no tiem, uz kuriem nevarÄ“ja neatbildÄ“t.

ZvanÄ«tājs tā arÄ« skaidri un gaiši bija pateicis – Raimondiņ, tu klasiÄ·i Gogoli esi lasÄ«jis? “Tarasu Buļbu”? NÄ“? Nu, tad es tev pastāstÄ«šu. Tur ir tāds kazaks, kurš saka savam stulbajam dÄ“lam – es tevi radÄ«ju, es tevi arÄ« piežmiegšu, ja tu pareizi neuzvedÄ«sies! DÄ“ls nesaprot mājienu – un dÄ“lam iestājas kirdik.

Redzi, Raimondiņ, ar tevi var bÅ«t tāpat. Liec mieru Arnim, viņš ir cÄ«tÄ«gs un kārtÄ«gs cilvÄ“ks, viņam ir Ä£imene, par kuru jārÅ«pÄ“jas. NemākulÄ«gs? Nekas, gan jau visu apgÅ«s. Bet, ja tev tā niez, ka nekādi nevari izturÄ“t, ņem un atlaid to savu Drāzeku!

Ko, atlaist Ivetu? NÄ“, lai kādas runas klÄ«stu un ko rakstÄ«tu visādas padibenes, to Vājonis vienkārši nespÄ“ja izdarÄ«t, viņa krievu asinis uzbangot uzbangoja, ko tādu vienkārši iedomājoties. NÄ“, tā bija viņa sarkanā lÄ«nija – sievas pārmetumus viņš bija izturÄ“jis, tātad izturÄ“s visu.

Atlika mainÄ«t padomniekus, preses sekretārus un sÄ«kākus gariņus – viņu Vājonim nebija žēl, bet ar mainÄ«šanu nekas nemainÄ«jās, varbÅ«t pat kļuva tikai sliktāk. Katrs nākamais izrādÄ«jās vÄ“l klanÄ«gāks un gļēvāks, vÄ“l nespÄ“jÄ«gāks palÄ«dzÄ“t viņam – savam prezidentam, jopcik…

It kā ar to vÄ“l nepietiktu, omu maitāja arÄ« viens Ä«paši piekasÄ«gs maita, kuram kāds, visticamāk, maksāja par neskaitāmu iesniegumu sÅ«tÄ«šanu Vājoņa kancelejai. Viņš bija cerÄ“jis, ka vismaz ar šÄdām lietām Alnājs kā advokāts spÄ“s tikt galā, bet, kad maita bija uzvarÄ“jis jau astoņās administratÄ«vajās tiesās un vÄ“l vismaz desmit bija priekšÄ, saprata – visapkārt ir vieni vienÄ«gi nespÄ“jnieki.

ŠÄ« atziņa vÄ“l vienu apstiprinājumu guva pÄ“c tam, kad Vājonis privāti bija palÅ«dzis Satversmes apsardzÄ«bas biroja priekšniekam MÄ«zÄ«tim noskaidrot, kurš tad galu galā tam maitam maksā. Treknais, noÄ“dies vepris bija solÄ«jis palÄ«dzÄ“t – un kur tad bija tā palÄ«dzÄ«ba? PÄ“c trim mÄ“nešiem pateikt, ka neko neesot izdevies noskaidrot?

Raudāt – tas galÄ«gi nebija vÄ«rišÄ·Ä«gi. Bet raudiens nāca. Cik nu tur vÄ“l bija palicis no pilnvaru termiņa – izsakoties mammas vārdiem, tik, cik kaÄ·is saraudājis. Un tālāk? Samierināties, ka sanāks tāpat kā senilajam onkam – paldies, čau, uz otro tu vairs neesi vajadzÄ«gs? Un kur paliks vieta vÄ“sturÄ“?

NÄ“, kaut ko vajadzÄ“ja izdomāt, un nemaz nebija tik daudz cilvÄ“ku, kas varÄ“ja palÄ«dzÄ“t prezidentam šajā grÅ«tajā situācijā. Vājonis vÄ“lreiz pārlika visus plusus un mÄ«nusus, pastiepās pÄ“c telefona un, pirms vÄ“l nebija pārdomājis, ātri atrada numuru, uz kuru no tā paša MÄ«zÄ«ša viedokļa viņam noteikti nevajadzÄ“tu zvanÄ«t, un nospieda zaļās klausulÄ«tes simbolu.

14. nodaļa

ŠÄ« bija laba saruna. Iedvesmojoša. Ar jÄ“gu. BÅ«tu Valsts prezidentam Raimondam Vājonim apkārt cilvÄ“ki, ar kuriem šÄdas sarunas varÄ“tu risināt regulāri, daudz kas bÅ«tu citādi. Noteikti.

CilvÄ“ks, ar kuru Vājonis bija no sirds izrunājies, gan nebija ne biznesa konsultants vai koučs, ne psihoanalÄ«tiÄ·is vai kāds cits gudru sfÄ“ru eksperts. NÄ“, viņš bija cilvÄ“ks ar pilnÄ«gi citādu biogrāfiju, izglÄ«tÄ«bu, pieredzi un darbÄ«bas jomu. EkspertÄ«zi, kā mÅ«sdienās bija moderni sacÄ«t. VarbÅ«t tieši tāpÄ“c viņa padomi patiešÄm bija vÄ“rtÄ«gi.

Vājonis ar viņu bija iepazinies tajos sensenajos laikos, kad viss vÄ“l bija pavisam citādi. VÄ“lāk, kad Vājonis sāka politisko karjeru un kļuva vispirms par viena, tad cita ministra portfeļa terminÄ“tu Ä«pašnieku, viņa paziņa izrādÄ«jās viens no retajiem, kuram no Vājoņa nekad un neko nevajadzÄ“ja.

Tieši otrādi – izrādÄ«jās, ka tieši Vājonis ir tas, kam laiku pa laikam ievajadzÄ“jās kādu Latvijas politiskās un ekonomiskās reālijas izcili labi zinoša, tajās ikdienā dzÄ«vojoša cilvÄ“ka konsultāciju. Bet tā pavisam pa Ä«stam Vājonis savu gandrÄ«z vai draugu novÄ“rtÄ“ja pirms dažiem gadiem, kad sākās visa tā šÄ¼ura ar Ä€frikas braucienu.

Padomāt – liela muiža, tādi braucieni bija gadÄ«jušies arÄ« iepriekš – gan tuvāki, gan tālāki, gan pavisam tāli. Tādām lietām nodokļu maksātāju nauda atjaunotajā republikā netika taupÄ«ta jau kopš pirmajām dienām. Valstiskais slogs bija smags, atslodze bija nepieciešama, Raimonds bija omulÄ«gs, jautrs un komunikabls vÄ«rietis, bez Ä«pašas pārgudrÄ«bas, daudzām sievietÄ“m tādi patika, sieva reizÄ“m kaut ko nojauta, taču bija pietiekami prātÄ«ga, lai aizdomas paturÄ“tu pie sevis.

Taču šajā reizÄ“ kaut kas nogāja greizi – viņš tā arÄ« Ä«sti nesaprata, kas tieši. VarbÅ«t viņu bija pasÅ«tÄ«jis kāds politiskais konkurents, bet varbÅ«t arÄ« kāds kaut kur nevietā bija palaidis muti. Nebija izslÄ“gts vÄ“l cits variants – ka vienkārši šis izrādÄ«jās tas brÄ«dis, kad sievas pacietÄ«ba nebija izturÄ“jusi.

Jā, ļoti varÄ“ja bÅ«t, ka tieši viņa bija tā, kas pati vai caur starpnieku kādam okšÄ·erÄ«gam žurnālistam pačukstÄ“ja kaut ko par dažus desmitus tÅ«kstošu izmaksājušu braucienu uz Ä€friku, turklāt savdabÄ«gā sastāvā. Nu, ja arÄ« tā, tad šÄ« bija tā reize, kad savukārt viņam vajadzÄ“ja bÅ«t pietiekami prātÄ«gam un aizdomas vienkārši norÄ«t.

Lai nu kā, viss aizgāja pa skarbo. DerdzÄ«gākie mediji viens pÄ“c otra, katrs atbilstoši savai ievirzei, gari un plaši aprakstÄ«ja, kādas attiecÄ«bas aizsardzÄ«bas ministru varÄ“tu saistÄ«t ar viņa ilggadÄ“jo biroja vadÄ«tāju un padomnieci Egitu Drāzeku, kādas milzu algas viņai maksātas Vājoņa nokārtotajos amatos, cik izmaksājis pusmilitārais brauciens uz Ä€friku un kādas tieši funkcijas tajā varÄ“tu bÅ«t pildÄ«jusi spriganā melnmate.

GrÅ«ti teikt, cik tālu tas bÅ«tu aizgājis, ja ne Vājoņa viedais padomdevÄ“js. ŠÄ« gan bija reize, kad ar padomiem vien nebija lÄ«dzams, bet Vājoņa gandrÄ«z vai draugs izrādÄ«jās neaizstājams arÄ«, tā sacÄ«t, praksÄ“. Viņš iedarbināja savus kontaktus un prasmes, un, pateicoties viņam, palÄ«dzÄ«gu roku pielika gan begemotiene un viņas vÄ«rs, gan veseli divi Vājoņa priekšgājÄ“ji tagadÄ“jā amatā, gan vÄ“l pulks palÄ«dzÄ«gu ļaužu. Kā tieši viņus visus izdevās motivÄ“t, Vājonis tā Ä«sti arÄ« nesaprata.

Un… tiešÄm visu izdevās izrullÄ“t. Viss noklusa. VÄ“l vairāk, Vājoņa padomdevÄ“js ar kaut kādām sev vien zināmām metodÄ“m pie reizes spÄ“ja panākt vÄ“l kaut ko. Spriganā, bet reizÄ“m arÄ« gana negantā tumšmate kopš tā laika daudz labāk sāka izprast savu vietu un pÄ“c neaizsniedzamām zvaigznÄ“m vairs nemÄ“Ä£ināja tiekties.

Tas jau bija vienkārši lieliski – Vājonis skaidri nojauta, uz ko melnmate jau daudzus gadus klusÄ«bā bija cerÄ“jusi, un viņam nekad nebija pieticis dÅ«šas viņai skaidri pateikt, ka cerÄ«bām nav nekāda pamata. Jo vairāk tāpÄ“c, ka vienlaikus viņam bija bažas arÄ« par to, ka strups un skaidrs “nÄ“” no viņa mutes automātiski izbeigtu daudzus gadus ilgušÄs surogātattiecÄ«bas, kā viņa “administratÄ«vā pavadone” – sasodÄ«tie mediji! – tās reiz niknuma lÄ“kmÄ“ bija nosaukusi.

ŠÄdu galÄ«gu attiecÄ«bu saraušanu viņam galÄ«gi negribÄ“jās – pirmkārt, iedibinājusies situācija bija ļoti Ä“rta un patÄ«kama, otrkārt, Egitai Drāzekai bija arÄ« vÄ“rā ņemami administratÄ«vie talanti. Divi vienā – ha, ha, ha! –, prezidentam nudien bija žēl, ka šo lielisko joku nebija iespÄ“jams kādam pastāstÄ«t. Bet nu nÄ“, nevarÄ“ja gan.

Tā nu sākotnÄ“ji katastrofālais Ä€frikas brauciens beigu beigās izrādÄ«jās visnotaļ veiksmÄ«gs un rezultatÄ«vs. Militārajā jomā, protams, tas nedeva pilnÄ«gi un absolÅ«ti neko, – bet vai tad nu tas vienmÄ“r bija galvenais? Un pÄ“c nupat beigušÄs sarunas ar savu neformālo padomnieku Valsts prezidents Vājonis bija pilns cerÄ«bu, ka tagad saņemtās instrukcijas varÄ“tu dot vismaz tikpat labus rezultātus.

Tiesa, šo ideju vispirms vajadzÄ“ja, tā sacÄ«t, legalizÄ“t. Vājoņa padomdevÄ“js noteikti nebija tas cilvÄ“ks, ko Valsts prezidents varÄ“tu publiski – vai pat savÄ“jo lokā – pieminÄ“t kā konsultantu Ä«paši svarÄ«gos jautājumos. Vai vispār jelkādos jautājumos.

Valsts galvam, lÅ«k, diemžēl vajadzÄ“ja rÄ“Ä·ināties gan ar visvisādiem SABiem un citiem valsts noslÄ“pumu apsargiem, gan ar publikas noskaņām. Un šis tas viņa prātÄ«gā padomdevÄ“ja biogrāfijā bija tāds, ko stulbais, aprobežotais vÄ“lÄ“tājs nesaprastu, bet konkurenti nekavÄ“joties izmantotu pret pašu Vājoni. NÄ“, to diemžēl nevarÄ“ja atļauties.

Tā nebija vienÄ«gā problÄ“ma. Lielu daļu Vājoņa kancelejas darbinieku atbilstoši savai, tā sacÄ«t, gaumei bija izvÄ“lÄ“jusies tā pati visādi noderÄ«gā un prātÄ«gā Drāzeka. Turklāt laiku pa laikam viņai arÄ« ienāca prātā, ka kāds no viņiem savam amatam Ä«sti neder – un vietā ātri nāca kāds cits.

PiemÄ“ram, lai kā bijušais Latvijas Radio vadÄ«tājs Jānis Pliksnis bÅ«tu centies pierādÄ«t savu vajadzÄ«gumu, lai cik zemu bÅ«tu klanÄ«jies ne tikai prezidentam, bet pat pÄ“dÄ“jam kancelejas klerkam, nekas nelÄ«dzÄ“ja. Drāzekai viņš neiepatikās tāpat kā viņa priekšgājÄ“js – un viss, bai, bai, bjÅ«tÄ«!

Tas nozÄ«mÄ“ja, ka savdabÄ«gās atlases rezultātā kancelejā sapulcÄ“tie ļaudis nebija ne paši gudrākie savas jomas pārstāvji, ne arÄ« paši patstāvÄ«gāk domājošie. Bet vienalga – arÄ« viņu vidÅ« Vājonis, diplomātiski izsakoties, nebija nekāds intelektuālais spÄ«deklis.

Viņš, protams, varÄ“ja arÄ« nenoticÄ“t kancelejas darbinieku privāto sarunu atstāstam Drāzekas kundzes izpildÄ«jumā, taču pilnÄ«gi pietika ar laiku pa laikam pamanÄ«tajiem lÄ«dzjÅ«tÄ«gi ņirdzÄ«gajiem skatieniem, lai viss bÅ«tu skaidrs.

Vārdu sakot, ja viņš tagad nāktu klajā ar lielisko ideju, ko tik eleganti bija pasniedzis un pamatojis viņa nepubliskojamais padomdevÄ“js, neviens nenoticÄ“tu, ka tā ir viņa paša radÄ«ta. Sāktos runas pa stÅ«riem, aizdomas – un kas to zina, kur tas novestu. Šajā postenÄ« piesardzÄ«ba nevarÄ“ja bÅ«t lieka.

TomÄ“r savas prasmes bija arÄ« Valsts prezidentam Vājonim, un ideju legalizÄ“šanu viņš bija atstrādājis jau iepriekš. Viss bija samÄ“rā vienkārši: vispirms vajadzÄ“ja sasaukt padomdevÄ“jus un kancelejas vadÄ«bu uz sapulci, lai apspriestu kādu jautājumu, kuram bija attāla saistÄ«ba ar patieso problÄ“mu. Sekoja gara un bezjÄ“dzÄ«ga diskusija, kuras beigās Vājonis vairākiem dalÄ«bniekiem lÅ«dza izskanÄ“jušos viedokļus apkopot un iesniegt rakstiski.

Tieši šajā “vairākiem” arÄ« slÄ“pās Ä«stā fiška: Ä«stā padomdevÄ“ja ideju viņš mierÄ«gi varÄ“ja ierakstÄ«t kaut kur pa vidu kādā no iesniegtajiem rakstu darbiem, pÄ“c tam ielaist apritÄ“ to kopsavilkumu, brÄ«vi sākt ar to operÄ“t un bÅ«t pilnÄ«gi drošs, ka konkrÄ“tās idejas izcelsme tā arÄ« paliks neuzzināta, bet neradÄ«s ne mazākās aizdomas. Jā, varbÅ«t kādam gudrelim arÄ« radÄ«sies kāds jautājums, taču Valsts prezidenta Raimonda Vājoņa kanceleja nebija tā vieta, kur gudreļi tika Ä«paši kultivÄ“ti un atzÄ«ti.

Tā tas notika arÄ« šoreiz. Oficiāli izziņotā tÄ“ma bija nevainojama – kā mums visiem kopā uzlabot Valsts prezidenta kancelejas komunikāciju un izvairÄ«ties no lÄ«dzšinÄ“jām kļūdām, kas var nopietni iedragāt prezidenta institÅ«cijas prestižu, un tā vietā izstrādāt risinājumus, kas var nodrošināt attÄ«stÄ«bu un pārmantojamÄ«bu nākamajā Valsts prezidenta pilnvaru periodā. Nu apmÄ“ram tā.

Sarežģīti vārdi un to prasmÄ«ga kopāsalikšana nebija Raimonda Vājoņa jājamzirdziņš, toties viņš spÄ“ja sarežģītas lietas izteikt saprotami un vienkārši – reizÄ“m pat pārāk vienkārši. Nu, mīļie, tad kā mums iet uz priekšu? JÅ«s labi zināt, ka pÄ“c nepilniem diviem gadiem ir pārvÄ“lÄ“šana. JÅ«s taču gribat palikt šeit, vai ne, un turpināt palÄ«dzÄ“t Latvijai? Tad vajadzÄ“s palÄ«dzÄ“t pašiem sev un man, un reizÄ“ valstij. Kā tieši jÅ«s to izdarÄ«siet? Nu, lÅ«dzu, pastāstiet, padalieties idejām!

Stundu vÄ“lāk Vājonim jau pamatÄ«gi sāpÄ“ja galva. JÄ“ziņ, kā viņam bija sanācis novākt šÄdu zoodārzu! KāpÄ“c viņš viņus visus turÄ“ja! Nu kā jÅ«s varat man palÄ«dzÄ“t, ja nevarat palÄ«dzÄ“t pat paši sev? Ko der jÅ«su muļķīgie ierosinājumi par biežāku lauku apmeklÄ“šanu? Par reitingu nopirkšanu? Par jauniem projektiem?

Un ko tas viss dos brÄ«dÄ«, kad sāksies lielais politiskais tirgus? Kurš to visu ņems vÄ“rā? Tev ir jābÅ«t kaut kādai sasodÄ«tai VÄ«Ä£ei-Treibergai, lai tirgÅ« tiktu ņemts vÄ“rā arÄ« tas, kas tu tāds patiešÄm esi un ko esi darÄ«jis. Un arÄ« VÄ«Ä£i pirmoreiz ievÄ“lÄ“ja tādā pašÄ tirgÅ« – un tam, kādi viņai bija reitingi un cik bieži viņa bija apmeklÄ“jusi laukus, nebija ne mazākās nozÄ«mes. Atveda viņu čekists Bajārs – un viss notika.

Nu kāda jÄ“ga no tevis, kancelejas vadÄ«tāj Alnāj? Pastu gandrÄ«z nolaidi dibenā un tagad esi gatavs palÄ«dzÄ“t man? Un tu, izcilais pašpasludinātais stratÄ“Ä£i Zigurd KlaÄ·i, kam esi vajadzÄ«gs tu, ja neko prātÄ«gāku tu nespÄ“j likt priekšÄ? Tavs brālis kaut nodokļus mācÄ“ja apiet un balsis pirkt – tiesa, sÅ«dÄ«gi mācÄ“ja, ja reiz viņu pieÄ·Ä“ra, bet nu vismaz kaut kas… Bet nÄ“ – šis tik runā un runā, un runā, laikam uzskata, ka šÄdā veidā atpelnÄ«s tās savas nepilnās divas štukas mÄ“nesÄ«…

Protams, neko no tā visa Vājonis skaļi neteica – viņš arÄ« labi zināja to, ka seja viņam saglabā tradicionāli lādzÄ«go izteiksmi, lai ko viņš arÄ« patiesÄ«bā domātu un justu. Turklāt pÄ“c pirmās sanāksmes stundas viņš arÄ« visas šÄ«s blēņas neko Ä«paši neklausÄ«jās – galvā grozÄ«jās un pārgrozÄ«jās viņa vienÄ«gā prātÄ«gā padomdevÄ“ja ieteikums.

Tas patiesÄ«bā bija bezgala vienkāršs – Vājonis bija dzirdÄ“jis, ka tieši tādām arÄ« jābÅ«t patiesi Ä£eniālām idejām, un šÄ« nudien nebija sarežģīta. Bija nepieciešama viena neliela nacionāla mÄ“roga krÄ«ze, kurā Valsts prezidents izrādās tas cilvÄ“ks, kurš situāciju glābj, kurš apņēmÄ«gi rÄ«kojas kameru priekšÄ, saka Ä«stos vārdus, dara Ä«stās lietas un gÅ«st pilnÄ«gu tautas mÄ«lestÄ«bu un uzticÄ“šanos. Viss, priekškars krÄ«t, problÄ“ma atrisināta!

Jā, bet kāda tieši krÄ«ze? To padomdevÄ“js bija noklusÄ“jis, skaidri un nepārprotami pasakot – jÅ«s, Raimond, taču esat prezidents, to jums pašiem labāk jāpamana un jāsajÅ«t. Tā jau arÄ« bija – šÄdu padomu no malas Vājonis nemaz nepieņemtu, tas tomÄ“r nebÅ«tu valstiski atbildÄ«gi. Un viņš taču bija gan valstiski atbildÄ«gs, gan noteikti arÄ« pietiekami gudrs, lai šÄdu izdevÄ«bu pamanÄ«tu un izmantotu. Jautājums bija tikai – kad apmÄ“ram tā varÄ“tu parādÄ«ties? Laiks negaidÄ«ja.

36. nodaļa

Labu brÄ«di Valsts prezidentam šÄ·ita, ka kādreizÄ“jais Ä£enerālprokurors un iepriekšÄ“jā prezidenta nacionālās drošÄ«bas padomnieks, tagadÄ“jais Satversmes apsardzÄ«bas biroja priekšnieks Jānis MÄ«zÄ«tis ir vienkārši sadzÄ“ries. Nu, vai kaut ko salietojies.

Vispār nemaz tik bieži negadÄ«jās, ka MÄ«zÄ«tis pie viņa pieteiktos uz vizÄ«ti. Ja tā arÄ« gadÄ«jās, sarunas tÄ“ma bija zināma jau sen iepriekš. Kādi nu Raimondam Vājonim padomdevÄ“ji bija, tādi bija, tomÄ“r ar viņu intelektuālajām dotÄ«bām tomÄ“r pietika, lai šÄdos gadÄ«jumos viņu par attiecÄ«go tÄ“mu nobrÄ«fÄ“tu, tā ka kaunā krist nekad nebija sanācis. Kaut kā jau izpeldÄ“ja.

Šoreiz viss bija pilnÄ«gi citādi. MÄ«zÄ«tis bija neierasti noslÄ“pumains un pat nedaudz satraukts. Slepenās iestādes direktors prezidentam svÄ“tsvinÄ«gi un uzstājÄ«gi pavÄ“stÄ«ja, ka viņu saruna esot Ä«paši konfidenciāla, risināma tikai zem četrām acÄ«m, bez kaut viena padomnieka dalÄ«bas, nÄ“, protams, arÄ« Drāzekas kundzei šÄ« tÄ“ma neesot domāta.

Raimonds Vājonis bija lādzÄ«gs cilvÄ“ks un pret lÄ«dzcilvÄ“ku dÄ«vainÄ«bām parasti izturÄ“jās iecietÄ«gi. Taču, klausoties MÄ«zÄ«ša stāstÄ«jumā, viņš labu brÄ«di nevarÄ“ja saprast – kāpÄ“c šis tusnis tādā steigā pie viņa attesis, lai nolasÄ«tu ko tādu, kas atgādina nesaistošu un saputrotu vÄ“stures lekciju. Prezidentam lekcijas nekad nebija patikušas.

Vājonis sadzÄ«viskā lÄ«menÄ« cilvÄ“kus pazina pietiekami labi, lai viņam nebÅ«tu nekādu ilÅ«ziju par to, kādās domās par viņu kā valsts galvu bija Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktors. Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka šis treknais sausiņš ir atnācis nevis konkrÄ“ti pie viņa, bet pie posteņa – pie personas, kas ieņem konkrÄ“tu valsts amatu. Savukārt pie viņa MÄ«zÄ«tis ij kāju nespertu, ja vien bÅ«tu iespÄ“ja.

Jā, bija atnācis – un tagad, kā teiktu Vājoņa māte, dzen kaut kādu purgu. Neinteresantu, murgainu, nesaprotamu. Kaut ko par vÄ“sturi, kaut ko par tagadnes un nākotnes kontrolÄ“šanu – vai tiešÄm cilvÄ“kam nebija nekā prātÄ«gāka, ar ko nodarboties? Tā jau runāja, ka drošÄ«bas dienestos cilvÄ“kiem ar laiku prātiņš sašÄ·iebjoties un pat pudiņš kastrolÄ« sākot izskatÄ«ties draudÄ«gs. Te nu bija biedÄ“jošs piemÄ“rs.

Valsts prezidents izmisÄ«gi sakopoja dvÄ“seles spÄ“kus un mÄ“Ä£ināja sekot MÄ«zÄ«ša stāstÄ«jumam. VÄ“sturnieka Kroņa pakļūšanu zem vilciena pirms pāris gadiem Vājonis bija pamanÄ«jis, taču aizmirsis jau aiznākamajā dienā. Un tātad tagad pÄ“kšÅ†i izrādÄ«jies, ka šis te Kronis kaut kur – nezin kur atstājis visādus vÄ“sturiskus dokumentus, kas varÄ“tu kaut ko nozÄ«mÄ“t no nacionālās drošÄ«bas viedokļa? VarbÅ«t atstājis.

Tas jau pats par sevi Vājonim šÄ·ita pietiekami jokaini. Kāds gan kaut kādiem piecdesmit vai simt, vai nezin cik gadÄ«giem dokumentiem varÄ“tu bÅ«t sakars ar valsts nacionālo drošÄ«bu, ja pati valsts atjaunota pirms nepilniem trÄ«sdesmit gadiem? Viņa galvā tas nelÄ«mÄ“jās kopā.

Taču pÄ“c dažām minÅ«tÄ“m monotoni murgainā stāstÄ«juma pirmoreiz tika pieminÄ“ts bijušÄs prezidentes VÄ«Ä£es-Treibergas vārds, un Vājonis saausÄ«jās.

– Ir aizdomas, ka bijusÄ« Valsts prezidente pavisam nesen, šajās dienās, ir piedzÄ«vojusi šantāžas mÄ“Ä£inājumu. Visticamāk, šantāža ir saistÄ«ta ar kaut ko, kas noticis viņas prezidentÅ«ras laikos vai varbÅ«t vÄ“l senāk. Nav izslÄ“gts, ka šantāžas pamatā varÄ“tu bÅ«t viņas tikšanās ar Krievijas prezidentu Alpos vai kaut kas saistÄ«bā ar to. JÅ«s taču atceraties šo tikšanos, prezidenta kungs?

Vājonis svarÄ«gi pamāja ar galvu, kurā attiecÄ«bā uz kaut kādām sarunām Alpos valdÄ«ja pilnÄ«gs tukšums. Bet nu, okei, lai bÅ«tu – VÄ«Ä£e un Tutins, un Alpi, kāpÄ“c gan ne. Stāstiet, MÄ«zÄ«ša kungs, stāstiet, es visu saprotu un visu kontrolÄ“ju, esiet drošs.

– Par šo tikšanos viņas bijušais kancelejas vadÄ«tājs Mārtiņš Švonders ir liecinājis, ka Valsts prezidentei lÄ«dzi bijusi mapÄ«te. Kur viņa šo mapÄ«ti ņēmusi un kas tur bijis iekšÄ, viņš nezinot. Nekad iepriekš tieši šÄdu mapÄ«ti viņai neesot redzÄ“jis. Un, pats bÅ«tiskākais, ka pÄ“c sarunas mapÄ«te palikusi pie Tutina.

Mīzītis ieturēja svarīgu pauzi.

– ArÄ« mÄ“s, Vājoņa kungs, nezinām, kas varÄ“tu bÅ«t bijis mapÄ«tÄ“. Taču operatÄ«vā informācija un mÅ«su analÄ«ze liecina, ka tam, iespÄ“jams, varÄ“tu bÅ«t kāds sakars ar vÄ“sturnieka Kroņa dokumentiem. Daļu no šiem dokumentiem mums ir izdevies atgÅ«t, bet nav precÄ«zi zināms, kur atrodas pārÄ“jie un kādi vispār ir šie dokumenti.

Vājonim atkal kļuva garlaicÄ«gi un skumÄ«gi. Nu ko varÄ“ja ņemties par nezin ko? Kaut kādi dokumenti, atrodas nezin kur, attiecas uz nezin ko…

– Savukārt bojāgājušÄ Kroņa dokumentu analÄ«ze, ko veikuši mÅ«su eksperti, liecina, ka tie patiešÄm varÄ“tu saturÄ“t nozÄ«mÄ«gu vÄ“sturisku informāciju, kas var bÅ«t svarÄ«ga arÄ« pašlaik, mÅ«su dienās, šeit un tagad. VÄ“l vairāk, ir jāņem vÄ“rā, ka patiesÄ«bā šie dokumenti ir uzskatāmi par Latvijas valsts Ä«pašumu. NelaiÄ·a vÄ“sturnieks Maskavas arhÄ«vos daudzus dokumentus ir ieguvis kā valsts pārstāvis. Tātad ir runa par valsts Ä«pašumu, kas jāatgÅ«st.

O, šo atkal Vājonis saprata, un viņam kļuva par pieckapeiku interesantāk. Nozagts valsts Ä«pašums, jā!

– Bet nozÄ«mÄ«gākais, kā liecina operatÄ«vā informācija un mÅ«su analÄ«ze… – MÄ«zÄ«tis bija tā aizrāvies, ka aizelsās un labu brÄ«di izdvesa tikai kaut ko rukšÄ·Ä“šanai lÄ«dzÄ«gu. – NozÄ«mÄ«gākais, ka šie dokumenti, nonākot Latvijas valsts ienaidnieku rokās hibrÄ«dkara apstākļos, pašreizÄ“jā Ä£eopolitiskajā situācijā var kalpot par pamatu, piemÄ“ram, nozÄ«mÄ«gām informatÄ«vām provokācijām. VarbÅ«t pat radÄ«t Ä«stu krÄ«zi…

Šajā mirklÄ« uzklausÄ«tā stāstÄ«juma bezjÄ“dzÄ«bas nomāktā prezidenta smadzenÄ“s pÄ“kšÅ†i iedegās lampiņa – nu gluži kā tā, kas akadÄ“miÄ·a Pavlova eksperimentos mocÄ«tajiem suņiem lika izdalÄ«ties siekalām. Vai tik tā nebija viņam dotā lielā iespÄ“ja, par ko bija runājis gudrais padomdevÄ“js? Tā, kura viņam bija jāpamana un jāizmanto?

– Neko drošu mÄ“s pagaidām nezinām, prezidenta kungs, bet ir automātiski jāpieņem, ka dokumenti atrodas tādu cilvÄ“ku rokās, kuri potenciāli nav noskaņoti mÅ«su valstij draudzÄ«gi vai arÄ« kuri var šos dokumentus tādu vai citādu iemeslu dēļ nodot šÄdiem naidÄ«giem spÄ“kiem.

– Labi, MÄ«zÄ«ša kungs, bet vai jÅ«s varat pateikt, par kādiem tieši dokumentiem ir runa? – Vājonis bija diezgan, diezgan pārliecināts, ka ar šo jautājumu viņš SAB direktora acÄ«s neizgāzÄ«sies.

– Jums jāsaprot, prezidenta kungs, ka šÄ« ir klasificÄ“ta informācija… – MÄ«zÄ«tis sāka savu ierasto dziesmu, bet Vājonis viņu enerÄ£iski, gandrÄ«z vai skolmeistariski apsauca – šo paņēmienu viņam savulaik bija iemācÄ«juši tÄ«ri labi.

– MÄ«zÄ«ša kungs! JÅ«s atnākat pie manis, vÄ“laties man kā Valsts prezidentam sniegt bÅ«tisku informāciju, bet tad pÄ“kšÅ†i paziņojat, ka tomÄ“r nesniegsiet, jo… Tā tagad bÅ«tu uzskatāma par nopietnu attieksmi, MÄ«zÄ«ša kungs? JÅ«s tiešÄm šÄdā veidā mÄ“Ä£ināt apliecināt savu darbÄ«gumu pirms gaidāmās pārapstiprināšanas amatā?

– Atvainojiet, prezidenta kungs! – Tusnis izskatÄ«jās patiešÄm samulsis. – Atvainojiet, spriedze un nogurums…

Jau pÄ“c pāris minÅ«tÄ“m Vājonis no sirds nožēloja, ka bija šÄ«s ziņas pieprasÄ«jis. No garumgarā pentera lÄ«dz viņa apziņai izlauzās un tur ieÄ·Ä“rās tikai atsevišÄ·as frāzes. Dokumenti no PSRS VDK arhÄ«va Maskavā… Kronis pÄ“tÄ«ja Kārļa Ulmaņa un citu Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku represÄ“šanas lietas, bet pieļaujams, ka atrada daudz ko vairāk… ÄŒekas arhÄ«va dokumentu kserokopijas palikušas viņa mājas arhÄ«vā… Ä€, un ne tikai kserokopijas vien…

Ko tikai šis Kronis, kā izrādÄ«jās, nebija pÄ“tÄ«jis. IzskatÄ«jās, ka viņš bija vÄ“lÄ“jies iebāzt degunu jebkurā lietā, uz kuras balstÄ«jās Latvijas valsts ideoloÄ£ijas pamati. Jā, jā, Vājonis bija neviltoti lepns, ka spÄ“ja noformulÄ“t tik sarežģītu un nozÄ«mÄ«gu frāzi. Žēl, ka neatradās piemÄ“rots mirklis to SAB direktoram izteikt.

MÄ«zÄ«tis tikmÄ“r mala savu. Latvijas valsts izveidošanās 1918. gadā šim Kronim esot šÄ·itusi mistiska, kaut kas neejot kopā. Ä€, un tas vÄ“l neesot nekas, salÄ«dzinot ar to, ko viņš atklājis par 1919. gada pirmajiem mÄ“nešiem…

Sitiet kaut nost, bet Vājonim nebija ne vismazākās jÄ“gas, kas tajos mÄ“nešos tāds Ä«pašs varÄ“ja notikt. Latvijas valsts tak jau bija nodibināta labu laiku iepriekš, ne? Nu, tak jau astoņpadsmitajā gadā. Kur tad te vispār fiška? NÄ“, viņam kategoriski nepielÄ“ca.

Bet šis jokainais Kronis, redz, bija domājis citādāk, – tā vismaz skaidroja MÄ«zÄ«tis. Viņš visus šokÄ“šot un ko tik vÄ“l ne. Un vÄ“l viņš bija racies pa 1940. gadu un okupāciju. Kārļa Ulmaņa patiesā loma notikušajā okupācijā, ja mÄ“s to vÄ“lamies saukt tā, – tā Kronis bija rakstÄ«jis. Viņam, redz, bÅ«šot ļoti žēl vispirms iepriecināt Kārļa Ulmaņa cienÄ«tājus, lai pÄ“c tam viņus vÄ“l vairāk sarÅ«gtinātu.

ArÄ« par mÅ«slaiku vÄ“sturi Kronis kaut ko bija meklÄ“jis un vācis. “Jautājumi, kas skar mÅ«su valsts teritoriālo vienotÄ«bu un nedalāmÄ«bu, robežas un zaudÄ“to teritoriju jautājumu. Pirms dažiem gadiem es šai sakarā vÄ“rsos pie mÅ«su valsts visaugstākās amatpersonas, uzticÄ“jos viņai ar sirdi un dvÄ“seli pārliecÄ«bā, ka…” – MÄ«zÄ«tis šo nolasÄ«ja kā, viņaprāt, visdraudÄ«gāko fragmentu no Kroņa atrastajiem pierakstiem.

GodÄ«gi sakot, Vājonis arÄ« pÄ“c visa šÄ« verveļa neko Ä«pašu nesaskatÄ«ja. Tie trakie vÄ“sturnieki tak visu laiku par kaut ko strÄ«dÄ“jās un kaut ko nevarÄ“ja sadalÄ«t. Viņa priekšgājÄ“ji pat šos liekēžus bija kultivÄ“juši, Ä«pašu komisiju viņiem izveidojuši un ko tik vÄ“l ne. Taču viņu viedoklis interesÄ“ja tikai viņus pašus un viņiem lÄ«dzÄ«gos – par ko gan te vajadzÄ“ja uztraukties.

Valsts prezidents bija pietiekami vieglprātÄ«gs, lai šajā slÄ“dzienā padalÄ«tos ar Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktoru, un tika apveltÄ«ts ar izcili nicinošu skatienu un bezgala pieklājÄ«gu atbildi.

– Atvainojiet, prezidenta kungs, bet jÅ«s laikam Ä«sti nenovÄ“rtÄ“jat šos faktus un pieļāvumus to kontekstā. Es atļaušos jums Ä«si paskaidrot, ja neiebilstat.

Vājonis vÄ“lÄ«gi pamāja ar galvu – ko gan citu lai viņš darÄ«tu? MÄ«zÄ«tis runāja Ä«paši derdzÄ«gā skolmeistara intonācijā, bet to vajadzÄ“ja vien pieciest.

– Redziet, prezidenta kungs, izskatās, ka vÄ“sturnieks Kronis… un viņš bija arÄ« profesors un akadÄ“miÄ·is, kas šo to tomÄ“r nozÄ«mÄ“… tātad Kronis varÄ“tu bÅ«t atradis dokumentus par nozÄ«mÄ«giem brīžiem Latvijas valsts vÄ“sturÄ“. Atradis Maskavas arhÄ«vos tajā laikā, kad Krievijā valdÄ«ja haoss un tiem varÄ“ja tikt klāt. Lai cik šÄdi dokumenti bÅ«tu vÄ“sturiski, tiem var bÅ«t ļoti liela loma mÅ«sdienu Ä£eopolitiskajā situācijā, cienÄ«tais prezidenta kungs, kad valstu robežu jautājums atkal ir kļuvis atvÄ“rts un “status quo” vairs nav neapstrÄ«dams…

CienÄ«tajam prezidenta kungam iegribÄ“jās raudāt. KāpÄ“c cilvÄ“ki nespÄ“ja iztikt bez šÄdām frāzÄ“m, kas lika viņam nevajadzÄ«gi lauzÄ«t smadzenes? Status KAS?

– Tas, prezidenta kungs, nozÄ«mÄ“, ka neÄ«stajā brÄ«dÄ« un neÄ«stajā laikā nepareizajās rokās nonācis dokuments var radÄ«t lielus satricinājumus. Ne tā, ka nākamajā dienā var mainÄ«ties valstu robežas vai pat kāda valsts pazust no pasaules kartes… NÄ“, tā, protams, ne. Bet tas var bÅ«t lielisks arguments sarunās vai kaut kas vÄ“l nopietnāks.

Laikam Vājonis joprojām izskatÄ«jās diezgan nožēlojami, jo SAB direktors, uzmetis viņam vÄ“rÄ«gu skatienu, no jauna Ä·Ä“rās pie skaidrošanas.

– Iedomājieties, prezidenta, kungs, piemÄ“ram, ka Latvijas valsts astoņpadsmitajā gadā nemaz nav tikusi oficiāli nodibināta, nav bijis kāda kvoruma vai kā tamlÄ«dzÄ«ga, atklājas kāda dokumentu viltošana vai kas tāds. Vai Abrene nav atdota likumÄ«gi vai varbÅ«t nemaz likumÄ«gi nav dabÅ«ta. Vai Ulmanis nemaz nav piekritis padomju karaspÄ“ka ievešanai četrdesmitajā gadā, kā to visi uzskata. Vai jau mÅ«sdienās, deviņdesmitajā gadā NeatkarÄ«bas deklarācija nav pieņemta juridiski pareizi. Saprotiet, prezidenta kungs… Kā man to ļoti vienkāršoti stāstÄ«juši eksperti, katrai valstij vÄ“sturÄ“ ir atslÄ“gas punkti, kas ir noteikuši ļoti bÅ«tiskas lietas šÄ«s valsts tālākajā pastāvÄ“šanā. Ja par šiem punktiem atklājas kaut kas bÅ«tiski atšÄ·irÄ«gs no vispārpieņemtās versijas, viss kas var mainÄ«ties. Viss kas. Nu, iedomājieties, piemÄ“ram, ka Jeļcins nemaz nav parakstÄ«jis jauno lÄ«gumu ar Latvijas Republiku… nu, to, kas 1991. gadā tika parakstÄ«ts un saucās “Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju FederatÄ«vās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecÄ«bu pamatiem”… Iedomājieties, kāds tas bÅ«tu trumpis tagadÄ“jam Krievijas vadÄ«tājam. ŠÄdā situācijā attiecÄ«gos apstākļos var eskalÄ“ties pilnvÄ“rtÄ«ga starptautiska krÄ«ze ar neprognozÄ“jamu iznākumu.

Ja vÄ“l Vājonim kāds paskaidrotu, ko nozÄ«mÄ“ šis “eskalÄ“ties”, viņš bÅ«tu sapratis pilnÄ«gi visu.

– Un neviens – diemžēl neviens, prezidenta kungs! – pašlaik nevar precÄ«zi pateikt, ko tieši Kronis ir atradis un kur tas ir palicis. MÄ“s pieļaujam, ka varbÅ«t – uzsveru, ka tikai varbÅ«t! – kaut kas no tā ir jau pametis Latviju iepriekšÄ“jos gados ar paša Kroņa ziņu vai varbÅ«t pretÄ“ji viņa vÄ“lmÄ“m. VÄ“l kaut kas varbÅ«t pašlaik ir privātpersonu rokās, un šÄ«s personas varbÅ«t nemaz nezina, kas viņu rÄ«cÄ«bā nonācis. Viss kas var bÅ«t! Viss kas! ŠÄdā situācijā, prezidenta kungs, ir ļoti, ļoti, ļoti svarÄ«gi, lai valsts vadÄ«tājs izprastu situāciju, orientÄ“tos tajā un vajadzÄ«bas gadÄ«jumā spÄ“tu krÄ«zi savaldÄ«t un atrisināt!…

Prezidenta Vājoņa acis iemirdzÄ“jās – jā, nu viņš beidzot saprata. Ä»oti iespÄ“jams, tieši šÄ« bija viņa lielā iespÄ“ja, par ko bija runājis gudrais padomdevÄ“js.

42. nodaļa

KāpÄ“c, kāpÄ“c, kāpÄ“c viņš bija piedzimis šitāds – ar labiem nodomiem, bet bez pietiekama daudzuma smadzeņu pelÄ“kās vielas? Kā tāds lācÄ«tis PÅ«ks, joptvajumaÄ·… Prezidentam Vājonim gribÄ“jās sisties ar galvu pret sienu – bet arÄ« tas, protams, nepalÄ«dzÄ“tu.

Viss viņam bija. Bija amats – ideāli piemÄ“rots, lai darÄ«tu salÄ«dzinoši lielas lietas. Varu šis amats nedeva milzumdaudz, tomÄ“r pietiekami. Bija labi nodomi. Pats galvenais – bija laikam taču lieliska iespÄ“ja, kā sevi parādÄ«t, kā izdarÄ«t kaut ko izcili labu valstij, galu galā – kā saglabāt savu amatu uz nākamo termiņu.

Nebija tikai viena – sajÄ“gas, kā tagad izmantot MÄ«zÄ«ša pastāstÄ«to. Izmantot gudri un prātÄ«gi, tā, lai visa Latvijas tauta beidzot novÄ“rtÄ“tu, kā tai ir paveicies ar prezidentu. Lai visi šie deputāteļi, kas jau kuro reizi izņirdza un atmeta atpakaļ kādu viņa labi domātu iniciatÄ«vu, turpmāk uzskatÄ«tu par pagodinājumu saņemt vÄ“stuli no paša Valsts prezidenta.

Viņa rÄ«cÄ«bā bija tāda informācija, nu tāāāāāda informācija! Bet kāda jÄ“ga, ja viņš nejÄ“dza, kā to izmantot. Un apkārt nebija neviena, kas spÄ“tu palÄ«dzÄ“t. Neviena paša.

Sasaukt uz rÄ«cÄ«bas sapulci savus KlaÄ·us, Alnājus un citus lošus? Viņi tikai bolÄ«s acis un gvelzÄ«s blēņas par stratÄ“Ä£isko attÄ«stÄ«bu. PakonsultÄ“ties ar Drāzeku? Viņai bija citi talanti, bet ne šÄds. Sasaukt Nacionālās drošÄ«bas padomes sÄ“di? Hahaha, nesmÄ«diniet.

Prezidentam Vājonim atlika tikai viens – atkal patraucÄ“t savu diskrÄ“to padomdevÄ“ju. Galu galā – ideja par lielās iespÄ“jas sagaidÄ«šanu bija viņējā. BÅ«tu tikai taisnÄ«gi, ka tieši šis gudrais un pieredzÄ“jušais cilvÄ“ks uzzinātu par neaktuālo Kroni un viņa, iespÄ“jams, joprojām aktuālajiem dokumentiem. Kurš gan cits varÄ“tu dot jÄ“dzÄ«gu padomu, ja ne viņš?

Sazināties un vÄ“l jo vairāk satikties ar padomdevÄ“ju nemaz nebija tik viegli: stingru konfidencialitāti saglabāt – bet patiesÄ«bā vienkārši slÄ“pties un neatstāt nekādas pÄ“das – vajadzÄ“ja no pilnÄ«gi visām svešajām acÄ«m un ausÄ«m. Jā, arÄ« no tām, kas pieskatÄ«ja pašu prezidentu. Kontakti ar šo cilvÄ“ku netiktu atbalstÄ«ti, pārāk jau nu daudzšÄ·autņaina bija viņa biogrāfija.

Ja tikšanās Vājonim kaut ko arÄ« atstāja, tad vienÄ«gi nepatÄ«kamu neizpratnes un bažu pÄ“cgaršu. Gudrais cilvÄ“ks šoreiz bija neparasti nervozs un nebÅ«t ne tik vieds kā parasti.

VÄ“l vairāk – viss tas, ko Vājonis bija spÄ“jis saprast no MÄ«zÄ«ša stāstÄ«juma un nu tālāk izklāstÄ«ja savam neformālajam padomdevÄ“jam, viņā acÄ«m redzami izraisÄ«ja tikai nepatÄ«kamu izbrÄ«nu. ArÄ« tas, kas viņam bija sakāms, šoreiz pÄ“c vieda padoma nekādi neizskatÄ«jās.

– Redzi, Raimond… – Viņi abi jau no senseniem laikiem bija uz tu. – Tas viss, ko tu stāsti, ir ļoti savādi. Tikpat labi tajā visā kaut kas var bÅ«t, taču… vai tu pilnÄ«gi izslÄ“dz iespÄ“ju, ka tā varÄ“tu bÅ«t vienkārši provokācija pret tevi personiski? Nez vai tu uzticies tam resnajam āpsim, ko.

NÄ“, protams, ne. Vājonim vairākkārt bija radies iekšÄ“js jautājums – kā vārdā un kā interesÄ“s vienā vai otrā gadÄ«jumā strādā MÄ«zÄ«tis. Un, ja ne pats MÄ«zÄ«tis, tad dažs labs no viņa darbiniekiem.

– Nu, lÅ«k, Raimond! – Ja pirmajā mirklÄ« bija izskatÄ«jies, ka izdzirdÄ“tie jaunumi Vājoņa padomnieku ir pamatÄ«gi satraukuši, tad nu jau viņš bija pilnÄ«bā nomierinājies un ierasti pussmÄ«nÄ“ja, pussmaidÄ«ja smilškrāsas Å«sās. LÅ«k, tāda viņam bija skola, ar apbrÄ«nu nodomāja Vājonis. – Tas ir tāpat kā ar gāzes urbumiem. Tu urb un nekad droši nezini, kas tur apakšÄ Ä«sti ir un kas iznāks ārā. Vai atkal neiznāks. Tev, protams, ir pÄ“tÄ«jumi un analÄ«zes, bet tas neko pa Ä«stam nenozÄ«mÄ“.

– Klau, Juri, bet ko man Ä«sti darÄ«t? Ir taču iespÄ“ja, ne? Viss, kā tu teici? – Vājonis vÄ“l joprojām cerÄ“ja, ka tÅ«lÄ«t izdzirdÄ“s pareizos vārdus un viss, viss, viss bÅ«s kārtÄ«bā.

Bet nekā tamlīdzīga. Izskatījās, ka viņa padomdevējs domās kavējas jau kaut kur pavisam citur un ir ne pa jokam norūpējies.

– Jāskatās, Raimond, jāskatās. Vajag padomāt, vajag pakonsultÄ“ties. Tu taču zini, kā viss notiek ar provokācijām – te viņa nav, te pÄ“kšÅ†i jau ir. Stāv tev priekšÄ tāds tusnis, kurš, izskatās, savu krānu gadiem nav redzÄ“jis un kurpes nespÄ“j aizsiet. Bet tad pÄ“kšÅ†i viņš noliecas un iekož tev kājā, kad tu to vismazāk esi gaidÄ«jis.

Jā gan, pateicÄ«gi nodomāja Vājonis. Tā Ä«sti viņš MÄ«zÄ«tim nekad nebija uzticÄ“jies. KāpÄ“c pÄ“kšÅ†i noticÄ“t tagad – vienkārši tāpat, sarežģītam, ļoti iespÄ“jams, sadomātam stāstam? Pasaciņai. Jā, Jurim, protams, bija taisnÄ«ba. VajadzÄ“ja pagaidÄ«t, Juris pa to laiku painteresÄ“sies, noskaidros, pakonsultÄ“sies…

Oi! PÄ“kšÅ†i smadzenÄ“s iedÅ«ra lÄ«dz tam nez kur kavÄ“jusies doma – tas taču viss laikam skaitÄ«jās slepena informācija. NÄ“, MÄ«zÄ«tis neko nebija licis parakstÄ«t, bet vienalga… viss bija tik noslÄ“pumaini, saruna divatā un viss kas tāds. Un viņš, Vājonis, tagad to bija tā vienkārši izklāstÄ«jis savam padomdevÄ“jam.

Bet nu nÄ“, nebija šÄdām bažām nekāda pamata. Jā, Juris nodarbojās ar sazarotu biznesu, un presÄ“ par viņu reizÄ“m rakstÄ«ja nepatÄ«kamas lietas, taču tas viss bija tikai aizdomas, nepārbaudÄ«tas baumas, nekas vairāk!

Protams, Jurim bija viņa biogrāfija, bet tā taču bija devusi to milzÄ«go pieredzi un kompetenci, ko Vājonis tik augstu vÄ“rtÄ“ja. NÄ“, nÄ“, tur nebija, par ko uztraukties. VajadzÄ“ja vienkārši gaidÄ«t, ko Juris izdomās. Jo vairāk tāpÄ“c, ka ap atvadÄ«šanās brÄ«di Juris cita starpā ieminÄ“jās, ka kaut ko viņš varÄ“tu ieteikt jau tagad.

– Redzi, Raimond, par to, ko tev stāstÄ«ja tas resnais āpsis, es, protams, padomāšu un painteresÄ“šos. Bet mans personiskais ieteikums tev – meklÄ“ citu tÄ“mu, skaties pÄ“c kaut kā cita. Nāk lielas pārmaiņas, un ir svarÄ«gi tās paÄ·ert aiz astes, kamÄ“r citi vÄ“l nav paguvuši novÄ“rtÄ“t un izmantot.

– Banku sfÄ“ra, piemÄ“ram. LasÄ«ji pÄ“dÄ“jā žurnālā “Irsa” rakstiņu par atmazgāšanu? Domā, amerikāņi vÄ“l ilgi noskatÄ«sies uz to bespreÄ£elu, kas te notiek? NÄ“, nebÅ«s ilgi. Un tad bÅ«s svarÄ«gi – kurš bÅ«s tas, kas bÅ«s krÄ«zei sagatavojies, kuram jau bÅ«s ar amerikāņiem viss nokārtots, kurš jau iepriekš ar viņiem bÅ«s uzņēmis sakarus un sagatavojis turpmāko scenāriju.

– Juri, tu taču zini, ka man kancelejā nav neviena, kas par to kaut ko jÄ“gtu! – Vājonis pats juta, kā viņa balsÄ« iezogas atklāti lÅ«dzošas notis.

– A tu, Raimond, paskaties apkārt kādus neatkarÄ«gus ekspertus. Ar pieredzi, ar biogrāfiju, ar reputāciju. Nu, šitā, piemÄ“ram, kā viņu… nu, no “Way Baltica”… Šnubesa, Raubesa, Bubesa, vo, Bubesa. Paprasi viņai padomu – gan jau neatteiks. ArÄ« tas ministrs PinkÄ“vičs… Bungainis, to tu arÄ« noteikti zini, Lezdiņš no FUKa. Ir jau vÄ“l gudri un zinoši cilvÄ“ki palikuši, ir… ā, RimÄ“vičs galu galā.

Nez kāpÄ“c Vājonim radās sajÅ«ta, ka šo sarunas daļu viņa padomdevÄ“js jau sen bija izdomājis un pārdomājis visās detaļās un ka tieši tās dēļ viņš arÄ« bija bijis gatavs tikties tik steidzÄ«gi. Bet nu – kāda gan tam bija nozÄ«me?

Savukārt nākamā diena atnāca ar jaunu pārsteigumu – Vājonim pat ienāca prātā, ka kāda augstākā vara viņu ir izvÄ“lÄ“jusies par kaut ko lÄ«dzÄ«gu citu augstāko valsts amatpersonu bažu un aizdomu uzklausÄ«tājam. Nu tur neko, tāds jau viņa amats pÄ“c bÅ«tÄ«bas arÄ« bija. Šoreiz uz steidzamu tikšanos bija pieteicies padomdevÄ“ja pieminÄ“tais Latvijas Centrālās bankas prezidents Ilmārs RimÄ“vičs.

Cik tusnis MÄ«zÄ«tis uz tikšanos bija ieradies sakarÄ«gs un racionāls, kaut grÅ«ti izprotams, tik RimÄ“vičs bija, latviski izsakoties, vienkārši putās. Parasti vienmÄ“r nosvÄ“rts, gludi skÅ«ts, nevainojami izgludinātā uzvalkā, ar vÄ“l nevainojamākām manierÄ“m, šoreiz RimÄ“vičs izskatÄ«jās pÄ“c cilvÄ“ka, kas uz paÄ£irām noskrÄ“jis pusmaratonu. Turklāt viņš vÄ“l mÄ“Ä£ināja izlikties, ka viss ir labākajā kārtÄ«bā, no kā iespaids kļuva vÄ“l neizprotamāks.

Sen, sen atpakaļ Vājonis bija lasÄ«jis par izšÄ·irÄ«go valdÄ«bas sÄ“di “Marex bankas” glābšanas vai neglābšanas lietā un ar to saistÄ«tajos jautājumos. Šajos dokumentos ar grifu “Dienesta vajadzÄ«bām” cita starpā bija detalizÄ“ti aprakstÄ«ts, kā, valdÄ«bai sākotnÄ“ji neatļaujot brÄ«vu lÄ«dzekļu aizplÅ«šanu no pusdzÄ«vās bankas, RimÄ“viča kungs valdÄ«bas sÄ“dÄ“ sācis histÄ“riski spiegt un tieši šÄdā veidā panācis savam viedoklim labvÄ“lÄ«gu lÄ“mumu. Ä»oti iespÄ“jams, spiegšana bija tieši tāda pati kā pašlaik.

Taču bija arÄ« milzÄ«gs pluss: atšÄ·irÄ«bā no MÄ«zÄ«ša lÄ“nÄ«gā un iemidzinošÄ dudinājuma, kas bija gudru un mazsaprotamu terminu pārpilns, RimÄ“viča histÄ“riskajā vārdu birumā Vājonim viss bija saprotams un skaidrs. Centrālās bankas prezidents bija saņēmis bezgala trauksmainu signālu no vairākiem avotiem, tostarp no Latvijas bagātāko cilvÄ“ku desmitnieka pārstāvja, un nu atskrÄ“jis ar situācijas vÄ“rtÄ“jumu un risinājuma variantiem.

– Raimond, jÅ«s saprotat, kas notiek? – Vājonis iedomājās, ka arÄ« šo jautājumu viņam sāk uzdot pārāk bieži. – Briest tādas lietas, tādas lietas, un no jums kā Valsts prezidenta ir vistiešÄkajā veidā atkarÄ«gs, kā visa mÅ«su valsts no tā visa izkļūs! Ja jÅ«s tagad gribat saglābt valsti un banku nozari kā tādu, jums ir iespÄ“ja strauji rÄ«koties – strauji un izlÄ“mÄ«gi! Viss ir aizgājis tik tālu, ka nepieciešami visdrosmÄ«gākie pasākumi! Tikai tas mÅ«s var glābt, tikai tad mÅ«s sapratÄ«s un mums palÄ«dzÄ“s!..

Kas palÄ«dzÄ“s? Kas un no kā glābs? ToreizÄ“jās valdÄ«bas sÄ“des protokola nezināmajam rakstÄ«tājam patiešÄm bija taisnÄ«ba – bija brīži, kad RimÄ“vičs patiešÄm histÄ“riski spiedza, gandrÄ«z vai bungādiņas sāka sāpÄ“t. Bet viņu apturÄ“t nešÄ·ita iespÄ“jami.

– Raimond, šÄ« jums ir fantastiska iespÄ“ja! KrÄ«ze sāksies neatkarÄ«gi no tā, ko mÄ“s pirms tās izdarÄ«sim. To nevar apturÄ“t! Amerikāņi ir noskaitušies par to, ko mÅ«su bankas dara, un vÄ“l vairāk viņi ir noskaitušies par to, ka mÅ«su iestādes neko nedara. BÅ«tu es Finanšu tirgus komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs, varbÅ«t vÄ“l kaut ko varÄ“tu sasmelt, bet jÅ«s taču labi zināt, ka tā ir neatkarÄ«ga institÅ«cija, ko neviens nevar ietekmÄ“t!

Nu, nu, Ilmāriņ, smÄ«nÄ«gi nodomāja Vājonis. Viņš bija pietiekami labi informÄ“ts par patieso lomu, kāda RimÄ“vičam bija banku jomas uzraudzÄ«bā. Nebija nekādu šaubu – Ilmāriņš ir sajutis tuvojošos sÅ«dus un tagad mÄ“Ä£ina no tiem laikus izsprukt, vietā noliekot kādu citu vainÄ«go. Ne jau pirmā reize galu galā.

Bet Ilmāriņš tikai spiedza un spiedza.

– Raimond! Prezident! Amerikāņi rÄ«kosies jebkurā gadÄ«jumā, to apturÄ“t vairs nevar! “CBLV” bankai ir beigas, varbÅ«t vÄ“l dažām, tur vairs neko nevar padarÄ«t. Bet jÅ«s, tieši jÅ«s varat kļūt par to personu, kas izglābj visu Latvijas ekonomiku, nu vismaz banku nozari noteikti! Jums vajadzÄ“tu nekavÄ“joties nosÅ«tÄ«t amerikāņiem vÄ“stuli. Savā vārdā! Es jums varu palÄ«dzÄ“t to sagatavot, jÅ«su kanceleja laikam to nevarÄ“s. Bez kādiem smalkumiem – tā un tā, ir dažas sliktās bankas, kas atmazgā un atmazgās, un tās vajag likvidÄ“t bez vārda runas. Tev mafija neļauj, tāpÄ“c nepieciešams stingrs amerikāņu norādÄ«jums – to neviens neatļausies neievÄ“rot! Protams, Raimond, neviens par šo jÅ«su vÄ“stuli neuzzinās! PilnÄ«ga konfidencialitāte! Un nekas tāds tur arÄ« nemaz nebÅ«s – vienkārši principiāls situācijas vÄ“rtÄ“jums un aicinājums rÄ«koties kā prezidentam pienākas. Bet tad, kad viss tā arÄ« notiks, Raimond, kā tam jānotiek, jums jau bÅ«s gatavs rÄ«cÄ«bas plāns! Amerikāņi tās pāris sliktās bankas gribÄ“s slÄ“gt, visi sāks runāt, ka tÅ«lÄ«t bÅ«s banku krÄ«ze un valstij gals klāt, jā, visi bÅ«s panikā!.. Un tad – un tad jÅ«s, Latvijas Valsts prezidents, parādÄ«sieties baltā zirgā! Viss jums, prezident, bÅ«s nokārtots un gatavs. Gan Eiropas Centrālajā bankā, gan BriselÄ“, gan visur citur. Visi respektÄ“s lomu, ko bÅ«sit uzņēmies, – vietÄ“jie politiÄ·i un visi pārÄ“jie. Jā, un vÄ“l jums tad bÅ«s arÄ« noorganizÄ“ta tikšanās ar Drampu – un jÅ«s visu nokārtosiet. Tieši tā tas izskatÄ«sies! Vājonis izglābj valsts ekonomiku ar saviem drosmÄ«gajiem un enerÄ£iskajiem lÄ“mumiem – tieši tā un ne mazāk!..

RimÄ“vičs vÄ“l turpināja runāt un runāt, bet Vājonim jau viss bija skaidrs – Jurim bija taisnÄ«ba, tieši banku nozare bija tā, kas viņam solÄ«ja viņa lielo iespÄ“ju. Un nevis kaut kādas tur MÄ«zÄ«ša provokācijas. Te viss bija skaidrs – viņš to nepalaidÄ«s garām! Nekādā gadÄ«jumā!

67. nodaļa

Jo garāk un detalizÄ“tāk izteicās ārlietu ministrs Edgars PinkÄ“vičs, jo sliktāk jutās viņa sarunas biedrs – Valsts prezidents Raimonds Vājonis. Nelabums un vājums kāpa tikai augstāk un augstāk, lÄ«dz jau gandrÄ«z kļuva grÅ«ti paelpot. Kā tik tālu varÄ“ja nonākt, kā tik tālu varÄ“ja nonākt, kā tik tālu…

Vājonim nekad nebija patikušas garas un gudras runas, viņu no tām vilka uz snaudu. Prezidents ļoti labi saprata kādreizÄ“jo premjerministru GalvÄ«ti, kuram savulaik šad un tad gadÄ«jās tikt nofotografÄ“tam vai pat nofilmÄ“tam, saldi snaužot kādā Ä«paši garlaicÄ«gā sanākšanā.

Vājonim šÄdā ziņā bija paveicies – bet runa tiešÄm bija tikai un vienÄ«gi par veiksmi. Tā visa garā, sausā, nesaprotamā runāšana bija grÅ«ti paciešama. Taču šobrÄ«d nebija runas par šÄda veida nepatiku. Tas, ko nedaudz izvairÄ«gi, nedaudz nekonkrÄ“ti stāstÄ«ja ārlietu ministrs, valsts pirmajai personai bija uzdzinis nevis vārgumu, apnikumu un miegu, bet gan Ä«sti fizisku nelabumu.

Jau PinkÄ“vičam tikai pārkāpjot kabineta slieksni, Vājonis nojauta, ka tā nebÅ«s nekāda ikdienišÄ·Ä garlaicÄ«gā saruna. Ministrs, kurš parasti vienmÄ“r bija ģērbies ne pārāk eleganti, toties no formālā viedokļa nevainojami, šoreiz izskatÄ«jās kā Ä«sta nelaimes čupiņa un nelaimes vÄ“stnesis vienlaikus.

VarÄ“ja padomāt, ka viņš saburzÄ«tajā uzvalkā, to nenovelkot, ir pārlaidis vismaz pāris pÄ“dÄ“jās naktis. Kaklasaites nebija, krekla apkaklÄ«tes mala bija iepelÄ“ka. Un, kas pats galvenais un šÄ·ietami pilnÄ«gi neiespÄ“jamais, – bija acÄ«m redzams, ka ministrs nav skuvies ne šodien, ne vakar, ne pat aizvakar.

NÄ“, tādu PinkÄ“viču prezidents nekad nebija redzÄ“jis. Pat gribÄ“ja lādzÄ«gi piedāvāt ministram – kurš galu bija viens labs, kārtÄ«gs, normāls ministrs, tikai tāds drusku kompleksains un sastindzis – kādas dienas atpÅ«sties un tad atnākt vÄ“lreiz, sak, manas durvis tev vienmÄ“r ir atvÄ“rtas un tā tālāk, un tā tālāk.

Bet nekā – PinkÄ“vičs bija nopietns, pat svÄ“tsvinÄ«gs un kaut ko nesakarÄ«gi, toties neatlaidÄ«gi runāja par valsts interesÄ“m, to iespÄ“jamu apdraudÄ“jumu un vÄ“l kaut ko, kas viņam liekot nekavÄ“joties vÄ“rsties pie Valsts prezidenta kā Nacionālās drošÄ«bas padomes priekšsÄ“dÄ“tāja.

Vājonim šai pÄ“cpusdienai bija pavisam citi plāni, taču nekur nevarÄ“ja likties – nācās savilkt seju vislaipnākajā grimasÄ“ un aicināt ministru piesÄ“st, iedzert tasi labas kafijas un Ä·erties pie lietas. Spriežot pÄ“c PinkÄ“viča dramatiskā veidola, tas varÄ“ja prasÄ«t krietnu laika sprÄ«di.

– Pirms doties pie jums, prezidenta kungs, es labu laiku domāju – vai par notikušo prioritāri informÄ“t jÅ«s vai, piemÄ“ram, MÄ«zÄ«ša kungu no Satversmes apsardzÄ«bas biroja. NolÄ“mu, ka tomÄ“r jÅ«s – kā valsts vadÄ«tāju, bruņoto spÄ“ku virspavÄ“lnieku, Nacionālās drošÄ«bas padomes priekšsÄ“dÄ“tāju…

Lai kas bÅ«tu noticis ar PinkÄ“viča ārieni, runāja viņš tāpat kā parasti – sausi un protokolāri, it kā lasÄ«tu trÄ«s dienas iepriekš uzrakstÄ«tu un vismaz piecu lÄ«meņu ierÄ“dņu akceptÄ“tu runu. Vājonis izmisÄ«gi centās nenožāvāties un gandrÄ«z izmežģīja žokli.

– Lieta tāda, prezidenta kungs, ka savā profesionālajā darbÄ«bā es esmu saskāries ar manipulācijas mÄ“Ä£inājumu. Man nav zināmi ne šÄ«s manipulācijas pasÅ«tÄ«tāji, ne arÄ« tās mÄ“rÄ·i, bet ir virkne faktu, kas var darÄ«t aizdomÄ«gu. Protams, es pÄ“c tam došos arÄ« pie MÄ«zÄ«ša kunga – bet vispirms jÅ«s. Es nevÄ“lÄ“tos iedziļināties detaļās, kam šajā gadÄ«jumā nav izšÄ·irošas nozÄ«mes… nÄ“, pareizāk, nav vispār nekādas nozÄ«mes…

Vājonis pie sevis nosmÄ«kņāja. Izrādās, pat šim sausiņam ir reizes, kad viņš nedaudz saputrojas.

– Tas, kas ir svarÄ«gi, ir, lÅ«k, kas. Man ir pamats domāt, ka notiek mÄ“rÄ·tiecÄ«gas darbÄ«bas, lai kompromitÄ“tu lielu daļu Latvijas finanšu sektora ar visām no tā izrietošajām sekām. Man, Vājoņa kungs, ir kļuvis zināms, ka viena no manis vadÄ«tās ministrijas augstākajām amatpersonām, izmantojot personiska rakstura dezinformācijas instrumentus, ir tikusi faktiski piespiesta nodot mÅ«su stratÄ“Ä£iskā partnera pārstāvim, iespÄ“jams, tendenciozas ziņas par Latvijas finanšu sektora Ä«patnÄ«bām tā sauktās naudas atmazgāšanas kontekstā…

– Kas, lÅ«dzu? – Vājoņa balsÄ« ieskanÄ“jās žēlÄ«ga izmisuma notis. Šie gudrie vārdi, sapÄ«ti vÄ“l gudrākos teikumos, viņu vienkārši lika uz lāpstiņām, vienalga, bija vai nebija viņš ko nopietnāku ierāvis. – ĪpatnÄ«bām kontekstā? StratÄ“Ä£iskā partnera?

– Atvainojiet, prezidenta kungs. Neesmu Ä«sti formā. NegulÄ“ta nakts. Atvainojiet vÄ“lreiz, mÄ“Ä£ināšu vienkāršÄk. – No Vājoņa viedokļa nebija, par ko priecāties. Viņam nupat ļoti pieklājÄ«gi tika izsniegta kārtÄ“jā intelektuālās nepilnvÄ“rtÄ«bas izziņa.

– Tātad situācija tāda – Ä€rlietu ministrijas cilvÄ“ks. Ä»oti normāls, labs ierÄ“dnis. Vārdu neatklāšu. Pagaidām ne. Tas paliek MÄ«zÄ«ša kunga kompetencÄ“. LÅ«k, šis cilvÄ“ks ir nonācis pie secinājuma, ka ar viņu ir manipulÄ“juši. IzdarÄ«juši tā, ka viņš tiekas ar amerikāņu vÄ“stnieci un viņai sastāsta briesmu lietas par naudas atmazgāšanu Latvijā. Par to, cik te viss drausmÄ«gi. Kā atmazgātāju mafija reāli pārvalda politiku. Visus apmaksā. Protams, tas tā nav, bet situācija man… tas ir, šim cilvÄ“kam vienā brÄ«dÄ« ir bijusi tik ļoti pārliecinoša, ka viņš nav šaubÄ«jies – briesmu lietas tādas arÄ« ir. Un vÄ“l briesmÄ«gākas. Bet pÄ“c tam viss ir mainÄ«jies, un šis cilvÄ“ks ir sapratis – ar viņu manipulÄ“juši. Ciniski un nekrietni manipulÄ“juši. Piespieduši it kā no brÄ«va prāta izdarÄ«t kaut ko, kam var bÅ«t smagas sekas…

Vājonis varbÅ«t nebija nekāds ģēnijs, bet to, kas un kā notika politikā, viņš saprata pietiekami labi. Un arÄ« PinkÄ“viča pārteikšanos viņš garām nepalaida – jā, ministrs tiešÄm nebija formā, ja pieļāva ko tādu.

– Un tad jÅ«s, Edgar, sakāt, ka amerikāņiem…

– Jā, prezidenta kungs, tieši tā. Ka amerikāņiem ir nodota tÄ«ši sagrozÄ«ta, nepatiesa informācija par dažām konkrÄ“tām Latvijas bankām, turklāt šÄ« informācija ir tikusi attiecināta uz visu nozari. VÄ“l vairāk – uz visu Latvijas valsti.

ArÄ« nekāds ātrais domātājs Vājonis nebija, bet šÄ« viņam bija pazÄ«stama tÄ“ma, tikai kaut kādā nepazÄ«stamā, dÄ«vainā, iepriekš neiedomātā veidā. Vai varÄ“ja bÅ«t, ka… bet viņš nespÄ“ja vienlaikus gan klausÄ«ties, gan domāt par kaut ko citu, izņemot runātāja vārdus.

– Protams, prezidenta kungs, nav nekāda – es uzsveru, nekāda! – pamata uzskatÄ«t, ka šÄ«s informācijas nodošana var radÄ«t kādas smagas sekas, par konkrÄ“tām stratÄ“Ä£iskā partnera darbÄ«bām nemaz nerunājot. Tur vajadzÄ“tu lÄ«dzÄ«gu informāciju no vairākiem avotiem, visiem ļoti uzticamiem mÅ«su stratÄ“Ä£isko partneru skatÄ«jumā, lai viņi tai noticÄ“tu. Lai jÅ«s precÄ«zāk saprastu, prezidenta kungs…

Tas jau sāka kļūt nedaudz aizskaroši. “Nemaz tik aprobežots es neesmu,” sašutis nodomāja Vājonis.

– Ja ko tādu amerikāņiem pastāsta viens cilvÄ“ks, pat ja šis cilvÄ“ks ieņem ļoti augstu amatu Ä€rlietu ministrijā, pat ja viņam ir fakti un pārliecÄ«ba, ar to ir par maz, lai kaut kas sāktos. Amerikāņiem vajag vairāk. Viņi grib bÅ«t pārliecināti. Par visiem simts. Latvijas gadÄ«jumā – lai tā ir viņu pašu saņemta informācija, lai ir kaut kādi “atklājumi” medijos, lai ir paziņojums un aicinājums, un signāls no Ä€rlietu ministrijas. Bet ar to ir par maz. Lai ir arÄ« kaut kas lÄ«dzÄ«gs no valsts otrās, vÄ“l labāk, pirmās amatpersonas, kaut gan tas tā reti gadās, – tad gan viņi reaģēs, tas nu bÅ«s droši…

PinkÄ“vičs runāja vÄ“l kaut ko, bet to Vājonis vairs nedzirdÄ“ja. Šajā brÄ«dÄ« viņam beidzot pielÄ“ca – un pielÄ“ca pa Ä«stam. Izmantots bija ne tikai PinkÄ“vičs – par to, ka ministrs runā pats par sevi, nebija nekādu šaubu.

Interesanti, protams, uz kāda āķa bija noÄ·erts nabaga kompleksainais pediņš, bet tas nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka tieši tāpat – acÄ«mredzot citādā veidā, ar citādu metodi, bet pÄ“c bÅ«tÄ«bas precÄ«zi tāpat – bija izmantots arÄ« pats Vājonis.

Jopcik, jopcik, jopcik! PinkÄ“vičs vÄ“l kaut ko bubināja un bubināja, bet Vājonim viss bija aizgājis ciet. PilnÄ«gi un galÄ«gi. Kā? Kā? Nu kā? Kā tas varÄ“ja notikt? Viņam taču bija vislabākie nodomi! Jopcik, bet nu tiešÄm šoreiz – vistielabākie!

Viņš taču tiešÄm, pa Ä«stam un nopietni bija meklÄ“jis veidu, kā reizÄ“ izdarÄ«t kaut ko labu, tiešÄm labu gan sev, gan arÄ« valstij. Un tagad… Viņš vÄ“l nebija aptvÄ“ris katastrofas apmÄ“rus, bet bija skaidrs – tā tiešÄm bija katastrofa. SajÅ«ta bija briesmÄ«ga. KāpÄ“c, kāpÄ“c, kāpÄ“c viņam tā negāja?

KāpÄ“c visi šie viņa parazÄ«ti padomnieki, visas šÄ«s drāzekas–šmāzekas, kas tikai vienam bija derÄ«gas, visi šie stratÄ“Ä£iskie klaÄ·i–šmaÄ·i nebija viņu noturÄ“juši un atturÄ“juši? KāpÄ“c kāds no viņiem nebija ieteicis prezidentam Ä£eniālu un valstiski atbildÄ«gu ideju? KāpÄ“c viņš bija spiests pats kaut ko domāt un izgudrot? It kā viņi visi nebÅ«tu zinājuši, ka tā nebija viņa stiprākā puse?

Te nu viņš bija. Ar viņu bija noticis tieši tas, par ko tagad runāja un brÄ«dināja šis tikai pusi patiesÄ«bas, nÄ“, kur nu pusi, patiesÄ«bā vÄ“l krietni mazāku daļu zinošais PinkÄ“vičs. Turklāt vÄ“l sliktāku viņa pašsajÅ«tu padarÄ«ja fakts, ka viņam nebija ne mazākās nojausmas – kurš Ä«sti ar viņu to bija izdarÄ«jis un kāpÄ“c.

Tas bija vājš mierinājums – ka arÄ« PinkÄ“vičs ir lÄ«dzÄ«gā situācijā. Un arÄ« tas neko nelÄ«dzÄ“ja, ka nekas slikts jau nebija noticis. Lai gan, ja tā padomā… amerikāņi bija uzklausÄ«juši gan viņu, gan acÄ«mredzot PinkÄ“viču, pieklājÄ«gi pateikuši paldies – un nekā vairāk. Nekā. Klusums. Tad jau varbÅ«t tā arÄ« viss paliks – vai nu pirmā reize.

Jā, šÄ« bija laba doma. VienÄ«gā nelaime – ka lÄ«dz ar to bija izgāzies viss Vājoņa lieliskais plāns, kā balta zirga mugurā parādÄ«ties vispārÄ“jā bÄ“du ielejā. ParādÄ«ties tieši brÄ«dÄ«, kad ir iestājies pilnÄ«gs vakars uz ezera, un glābt savu valsti un savu tautu, pretÄ« saņemot neviltotu atzinÄ«bu un cieņu.

Lai gan – un šÄ« bija viņa paša doma, neviens pats to nebija izdomājis un pateicis priekšÄ! – varbÅ«t viss vÄ“l arÄ« nemaz nebija pagalam. Nu jā, kāds bija ņēmis un izmantojis gan viņu, gan PinkÄ“viču. Nu jā, varbÅ«t pat iestāsies kaut kādas ziepes. Bet, jo lielākas ziepes, jo lielākas viņam bija izredzes tikt pie iznāciena baltā zirga mugurā, – un ko tad citu viņam arÄ« vajadzÄ“ja?..

Doma, kas sākumā bija šÄ·itusi absurda un neiespÄ“jama, pamazām Ä“rti iekārtojās viņa smadzenÄ“s, ielaida saknes un sazaroja. Ap sirdi strauji kļuva labāk. Vājonis atkal atguva spÄ“ju sadzirdÄ“t nabaga ārlietu ministru, kurš izrādās, joprojām bubināja vienu un to pašu – par to, kā ir zināmi draudi, kuriem vajadzÄ“tu gatavoties, bet tomÄ“r… lai gan… bet nu vispār… ja vÄ“l ņem vÄ“rā…

Jā, protams, ar tevi, nabaga pediņ, lielos vilcienos ir cauri, šo bubināšanu klausoties, nodomāja Vājonis. Bet nekas, lÄ«dz vÄ“lÄ“šanām neviens tāpat tevi nost neņems, un pÄ“c tam gan jau tiksi pie kāda vÄ“stnieka amata… nu, vai arÄ« varÄ“si dalÄ«t vienu kabinetu ar savu partijas biedreni Sanitu…

No pÄ“dÄ“jās domas Vājonim kļuva siltāk ap sirdi. Lai nu kā, viņa situācija bija daudz cerÄ«gāka – pat sliktākajā gadÄ«jumā viņam bija krietni vairāk laika nekā PinkÄ“vičam. Pusgada laikā daudz kas varÄ“ja atgadÄ«ties…

Novērtē šo rakstu:

0
0