„Raimondam VÄjonim gribÄ“jÄs raudÄt…â€
PIETIEK · 07.05.2019. · Komentāri (0)„ÄŒetru gadus ir intensÄ«vi strÄdÄts Latvijas tautas labÄ pÄ“c vislabÄkÄs sirdsapziņas,” – tÄ otrdien savu darbÄ«bu valsts prezidenta amatÄ raksturoja Raimonds VÄ“jonis, paziņojot, ka vÄ“lreiz nekandidÄ“s uz valsts vadÄ«tÄja posteni. BrÄ«dÄ«, kad lÄ«dz jaunÄ romÄna „Nauda” („Bailes – 3”) iznÄkšanai ir palikušas tikai dažas dienas, Pietiek publicÄ“ vairÄkas nodaļas no pÄ“rn iznÄkušÄs „Baiļu” triloÄ£ijas otrÄs grÄmatas „Vara”, kurÄs aprakstÄ«tÄs caurcaurÄ“m izdomÄtÄ personÄža Raimonda VÄjoņa gaitas lasÄ«tÄjiem var dot lielÄku skaidrÄ«bu par tagadÄ“jÄ valsts galvas lÄ“muma iemesliem.
13. nodaļa
Raimondam VÄjonim gribÄ“jÄs raudÄt.
JÄ, tieši tÄ – raudÄt. Viņš zinÄja, ka tas nav vÄ«rišÄ·Ä«gi, bet neko ar sevi nespÄ“ja padarÄ«t. Asaras riesÄs acÄ«s, zods trÄ«cÄ“ja, elpu nÄcÄs ievilkt krietni biežÄk nekÄ parasti.
Viņa stulbeņi padomdevÄ“ji bija mÄ“Ä£inÄjuši šo rakstiņu neiekļaut ikdienas ziņu apskatÄ, kura pamata sadaļa bija veltÄ«ta vienam cilvÄ“kam – viņam pašam. TaÄu kaut kur viņš par to bija padzirdÄ“jis un nu raudzÄ«jÄs datora ekrÄnÄ ar skumjas nolemtÄ«bas sajÅ«tu. Zem virsraksta “PÄrdomas par vÄjonismu un stulbu izdabÄšanu publikai” bija lasÄmas šÄdas rindas:
“Nu jau nez kurÄ no iepriekšÄ“jÄm dzÄ«vÄ“m man reiz bija tÄds gadÄ«jums. IeklÄ«du kÄdas sabiedrisko attiecÄ«bu vai vienkÄrši piristu firmas kantorÄ« tieši brÄ«dÄ«, kad tur apsprieda, ko pasÄkt ar klientu, kuram “kaut ko vajag”. Nu, saprotiet, viņam vienkÄrši kaut ko gribas, tÄ ka vajag kaut ko piedÄvÄt.
Viņi acÄ«mredzami gaidÄ«ja no manis padomu, bet es tÄ vietÄ viņiem uzdevu savu tradicionÄlo jautÄjumu: vai jums – vai varbÅ«t klientam – ir kaut kÄds stratÄ“Ä£ijas dokuments? Jo, redziet, lai puslÄ«dz sakarÄ«gi iznÄktu klajÄ ar dajebko, tam pamatÄ jÄbÅ«t iepriekš apstiprinÄtai stratÄ“Ä£ijai vai kaut kam tÄdam.
Bet jaunieši piristu kantorÄ«tÄ« uz mani skatÄ«jÄs ar neviltotu nožēlu – kÄ uz tÄdu konservatÄ«vu, neglÄbjamu retrogrÄdu. KÄds tur dokuments, kÄda stratÄ“Ä£ija, ko es te uzmÄcoties ar savÄm pÄrgudrÄ«bÄm? Viss esot daudz vienkÄršÄk – klientam kaut ko vajag, un tas nozÄ«mÄ“, ka viņam vajag kaut ko piedÄvÄt. Kaut ko. Vienalga ko.
Piristu kantorÄ«ša jaunieši kaut ko arÄ« sacerÄ“ja. Vispirms vienÄ dzeltenajÄ Å¾urnÄlÄ«tÄ« viņi noorganizÄ“ja rakstiņu par to, kÄ viņu klients, kuram vajadzÄ“ja “dajebko”, ir nopircis suni. Melni baltu sugas suni.
PÄ“c tam, tÄ kÄ klients vÄ“l bija gatavs maksÄt un viņam vajadzÄ“ja “vÄ“l kaut ko”, piristu kantorÄ«tis pÄris nedēļas vÄ“lÄk otrÄ dzeltenajÄ Å¾urnÄlÄ noorganizÄ“ja vÄ“l otru rakstiņu – šoreiz par to, ka klients ir nopircis sev jaunu mašÄ«nu. Laikam sarkanu, ja nemaldos.
TÄ viņi arÄ« strÄdÄja – bez jebkÄdas jÄ“gas un sapratnes. VienkÄrši, tikko klients sÄka justies nenovÄ“rtÄ“ts un nepamanÄ«ts, jaunieši sarosÄ«jÄs un pÄ“c ilgÄkiem vai neilgÄkiem “kautkotakvaig”, “dajebkovaig” un “dauispÄbÄkaukotakvaig” noorganizÄ“ja kÄrtÄ“jo rakstiņu par autiņu, suni, šlipsi vai vÄ“l kaut ko.
Šim stÄstam diemžēl bija kaut arÄ« skumjas, toties pamÄcošas beigas. Klients, kuram derÄ“ja “dajebkas”, beigu beigÄs nobankrotÄ“ja un pÄ“dÄ“joreiz bija redzÄ“ts kÄdÄ nakts patversmÄ“.
Tas man ienÄca prÄtÄ, skatoties, cik apbrÄ«nojami tizli notiek ņemšanÄs ap Valsts prezidenta saturiski dziļi bezjÄ“dzÄ«go, taÄu skaļo un publisko iniciatÄ«vu par “nepilsoņu bÄ“rniņiem”.
MÅ«su masmÄ“diji ir pilni ar visvisÄdÄm interesantÄm un sarežģītÄm versijÄm un prÄtuļojumiem par to, kas gan varÄ“tu slÄ“pties aiz šÄ«s iniciatÄ«vas. VarbÅ«t politiskÄ atbalsta meklÄ“šana savai pÄrvÄ“lÄ“šanai jau nÄkamÄs Saeimas izpildÄ«jumÄ, varbÅ«t kaut kÄda sarežģīta triju vai piecu gÄjienu politiska kombinÄcija, varbÅ«t vÄ“l kaut kas.
Mīļie prÄtuļotÄji, vai jÅ«s tiešÄm nezinÄt, ka mÅ«su politikÄ nekÄdu triju gÄjienu politisko kombinÄciju nav, par pieciem gÄjieniem nemaz nerunÄjot? Pat ar diviem gÄjieniem ir problÄ“ma, jo gluži vienkÄrši nav pietiekami daudz personÄžu to sekmÄ«gai Ä«stenošanai…
Tas, ko mÄ“s redzam mÅ«su ne visai cienÄ«jamÄ valsts galvas izpildÄ«jumÄ, ir nevis kaut kÄda kombinÄcija, bet kaut kas nesalÄ«dzinÄmi primitÄ«vÄks. VienkÄrši mÅ«su valsts galva, kas arÄ« pats nav nekÄds intelektuÄls spÄ«deklis, ir sev noalgojis tÄdus pašus “suņa un autiņa” stÄstu ražotÄjus – alkatÄ«gus, aprobežotus un augsti apmaksÄtus slaistus.
Prezidentam – klientam ir ieniezÄ“jies, ka viņam “kaut ko vajag”, ka viņš jÅ«tas nenovÄ“rtÄ“ts, pamests, vientuļš. Šo niezÄ“šanu viņš ir darÄ«jis zinÄmu saviem kancelejÄ savÄktajiem slaistiem un teicis Ä«si – nu, izdomÄjiet kaut ko, Äaļi!
Slaistiem tÄpat kÄ viņu klientam nav bijis nekÄdas stratÄ“Ä£ijas, nekÄdu plÄnu. Toties viņi, tÄpat kÄ manis aprakstÄ«tie piristi, ir uztvÄ“ruši galveno – vajag “dajebko”, lai klients bÅ«tu priecÄ«gs un apmaksÄtu rÄ“Ä·inu.
RezultÄtÄ arÄ« prezidents ir dabÅ«jis savu rakstiņu par sarkano autiņu un melnbalto suni – pilnÄ«gi bejÄ“dzÄ«gu no kaut kÄda stratÄ“Ä£iska viedokļa, tikai stulbu un paskaļu publicitÄti dodošu. Bez jebkÄdiem rezultÄtiem – ja par tÄdiem neuzskata pilnÄ«gu izgÄšanos…”
NÄ“, to nevarÄ“ja tÄlÄk lasÄ«t – prezidents VÄjonis no datora atstÅ«mÄs tik enerÄ£iski, ka gandrÄ«z apgÄzÄs ar visu krÄ“slu. BalamutÄ«go autoru viņš pÄris reizes dzÄ«vÄ“ bija saticis, šÄ·iet, pat kaut kÄdus viņa pakalpojumus apmaksÄjis. Necik augstu viņš to nevÄ“rtÄ“ja – taÄu nelaime bija tÄ, ka muldoņam diemžēl bija taisnÄ«ba.
Prezidents VÄjonis nebija dumjš. Cita lieta, ka, kÄpjot amatos augstÄk un augstÄk, viņš aizvien biežÄk un biežÄk nespÄ“ja rast risinÄjumu un bija spiests paļauties uz saviem padomdevÄ“jiem, kuri viņu atkal un atkal pievÄ«la. Viņš viņus mainÄ«ja un mainÄ«ja, bet sajÅ«ta bija, ka kļūst tikai sliktÄk un sliktÄk.
Un ne tÄpÄ“c, ka viņš bÅ«tu dumjš. JÄ, viņam bija citi trÅ«kumi, un vienmÄ“r viņš bija zinÄjis, ka nekÄds Hokingsons… tÄ taÄu sauca to paralizÄ“to ģēniju, ne?… no viņa nesanÄks, bet tÄ, lai viņš nespÄ“tu reÄlistiski novÄ“rtÄ“t situÄciju, – nÄ“, tÄ nebija. ArÄ« pašlaik viņam viss bija skaidrs – tÄpÄ“c arÄ« šÄ« izmisuma sajÅ«ta.
KÄdreiz tÄ nebija. VÄ“l tikai pirms dažiem gadiem – nu, piemÄ“ram, kad vajadzÄ“ja kandidÄ“t Saeimas vÄ“lÄ“šanÄs. Viss bija Ä“rti un komfortabli – viss bija apmaksÄts, ne par ko nevajadzÄ“ja saspringti domÄt un vÄ“rtÄ“t.
NoteiktajÄ laikÄ pie viņa atnÄca izdarÄ«gi, klanÄ«gi puiši, kas visu spÄ“ja labi izskaidrot: tÄ un tÄ, mums bÅ«s pieci apmaksÄti rakstiņi sieviešu žurnÄlos, jums tur labi jÄizskatÄs, jums jÄrada simpÄtijas. TÄtad šis tas no bÄ“rnÄ«bas, šis tas par laimÄ«go laulÄ«bu, šis tas par vaļaspriekiem, tad vÄ“l kaut kas traÄ£isks, un bÅ«s labi.
Viņš bija ieminÄ“jies, ka vispÄr ir vides ministrs – varbÅ«t vajadzÄ“tu arÄ« kaut ko par to? KlanÄ«gie puiši izskatÄ«jÄs izbrÄ«nÄ«ti, acÄ«mredzot viņi to nebija zinÄjuši, taÄu Ätri apÄ·Ä“rÄs – jÄ, protams, VÄjoņa kungs, tas noteikti derÄ“s. Mums noteikti kaut kas jÄizdomÄ par dabas aizsardzÄ«bu.
VÄjonim tobrÄ«d nekas prÄtÄ«gs neienÄca prÄtÄ, bet klanÄ«gie un izdarÄ«gie puiši teica, ka tÄ neesot liela nelaime – viņi paši izdomÄšot pareizos vÄ“stÄ«jumus. Lai ministra kungs neuztraucoties. Viņš arÄ« paļÄvÄs – un pÄ“c tam pirmajÄ reklÄmrakstÄ izlasÄ«ja kaut ko apmÄ“ram šÄdu:
“Jau no agras bÄ“rnÄ«bas mazajam Raimondam parÄdÄ«jÄs interese par aizsargÄjamiem augiem. Tas viss sÄkÄs ar parasto margrietiņu. Raimonds klÄ«da pa pļavu netÄlu no dzimtas mÄjÄm KuldÄ«gÄ un atrada pļavu, kas visa bija kÄ nosÄ“ta ar mazÄm zilÄm puÄ·Ä«tÄ“m. Viņš sÄka internetÄ meklÄ“t – kas tÄs tÄdas. TÄ viņam radÄs patiesa interese par aizsargÄjamiem augiem, viņš braukÄja pa visu rajonu un pÄ“tÄ«ja. TÄ arÄ« Raimonds nolÄ“ma kļūt par biologu…”
KlanÄ«gie puiši bija salaiduši dÄ“lÄ« visu, ko vien varÄ“ja. Nu kÄds VÄjoņa bÄ“rnÄ«bÄ varÄ“ja bÅ«t internets? Un kÄdas mÄjas KuldÄ«gÄ? Un mazas zilas puÄ·Ä«tes varÄ“ja bÅ«t viss kas, tikai ne margrietiņas…
TaÄu sieviešu publikai, izskatÄ«jÄs, tas viss labi patika. TurklÄt puiši viņam pÄrliecinoši, faktiski uz pirkstiem pierÄdÄ«ja un pÄrliecinÄja, ka par šÄdÄm lietÄm sekmÄ«gs politiÄ·is nedrÄ«kst uztraukties. Ka tÄs visas ir tikai metaforiski simboli, detaļas, kam jÄizceļ galvenais – lieliskÄ, lÄdzÄ«gÄ vÄ«ra un politiÄ·a Raimonda VÄjoņa rakstura iezÄ«mes.
VÄjonis zinÄja, ka viņš ir lÄdzÄ«gs un viegli pierunÄjams – un daiļrunÄ«gajiem puišiem viegli izdevÄs viņu pierunÄt. NÄkamos reklÄmrakstus lasot, viņš vairs pat nesalÄ“cÄs, izlasot, kÄ jau deviņu gadu vecumÄ viņu rÅ«pÄ“ties par dabas aizsardzÄ«bu pamudinÄjis fakts, ka vectÄ“vs traktorists zaudÄ“jis redzi, jo ar minerÄlmÄ“sliem strÄdÄjis bez aizsarglÄ«dzekļiem.
Viss pÄrÄ“jais jau bija pat ļoti okei – puišiem bija taisnÄ«ba: kas gan labÄk varÄ“ja nostrÄdÄt uz sieviešu auditoriju kÄ stÄsts par tÄ“vu asfalta meistaru un viņa pÄ“c dienesta armijÄ no Pleskavas atvesto mÄti pÄrdevÄ“ju? Lai gan nÄ“, to puiši norÄdÄ«ja skaidri – ja vÄ“ršamies pie nacionÄli noskaņotas auditorijas, mÄtes tautÄ«bu un dzimto pusi labÄk nepieminÄ“sim.
Bet visÄdi citÄdi – jÄ, VÄjoņa kungs, tik mauciet uz priekšu! Gan par to, kÄ jums nekad nekas nav pasniegts uz paplÄtes, gan par nepÄrtraukto cīņu un visa sasniegšanu paša spÄ“kiem, gan par to, kÄ darbs norÅ«da un kÄ dÄvinÄtais nav tik vÄ“rtÄ«gs kÄ paša rokÄm izdarÄ«tais, gan par to, cik vienkÄršs cilvÄ“ks esat pats un ka arÄ« jums patÄ«k vienkÄrši cilvÄ“ki – nu, tÄdi kÄ jÅ«su dzÄ«vesbiedre!
DzÄ«vesbiedre – tas bija tÄds drusku neÄ“rts jautÄjums, it Ä«paši jau ministra gados, kad vÄ«rieša cilvÄ“kam bija pietiekami daudz kÄrdinÄjumu. TaÄu viņi abi bija pieauguši un spÄ“ja vienoties – katram dzÄ«vÄ“ viss kas var gadÄ«ties, bet ir jÄiet uz priekšu un jÄturas kopÄ.
TÄ nu viņš, ne par ko neuztraucoties un jau sajutis publicitÄtes garšu, varÄ“ja klanÄ«gajiem puišiem gandrÄ«z vai uz pirkstiem uzskaitÄ«t svarÄ«gÄkÄs lietas, kam jÄparÄdÄs kÄrtÄ“jÄ reklÄmrakstÄ.
Evita jau skolas gados bija ļoti vienkÄrša, un man vienkÄrši cilvÄ“ki patÄ«k, tas viens. Tad vÄ“l – es viņas portfeli nesu, biešu vagas viņas vietÄ ravÄ“ju, ziedus dÄvinÄju un dÄvinu joprojÄm, pats kÄdreiz audzÄ“ju, vÄrdu sakot, esmu drošs, uzticams un uzticÄ«gs!
Nekas jau arÄ« nebija tÄ pa Ä«stam melots – viņš nudien bija vienkÄršs cilvÄ“ks ar vienkÄršÄm vajadzÄ«bÄm un vienkÄršiem priekiem. BÄ“rnÄ«bÄ viņam patika kolhoza laukÄ lÄ“kÄt pa Ä·irbjiem – un arÄ« tagad viņš patiesÄ«bÄ bija tÄds pats. SacerÄ“t kÄdai dziesmiņai tekstu uz saviesÄ«gu pasÄkumu, uzcept kÄdu kÅ«ku – tÄ bija viņa stihija, tas viņam patika un padevÄs.
Viņa kÄdreiz vadÄ«tajÄ ministrijÄ vÄ“l tagad stÄstÄ«ja leÄ£endas par pasÄkumu, kurÄ viņi kopÄ ar valsts sekretÄru bija kÄrtÄ«gi pÄrģērbušies un tÄ“loja divas dÄmas laucinieces. VarbÅ«t tas arÄ« nebija ministram Ä«sti piedienÄ«gi – bet viņu tik ilgi pierunÄja, ka viņš beigÄs piekrita. Nu, labi, ja bÅ«sim pilnÄ«gi atklÄti, tad pat pierunÄt ilgi nenÄcÄs…
Un tad laimÄ«gÄ dzÄ«ve beidzÄs.
Viens no viņa vaļaspriekiem bija niršana. Bija gadÄ«jies nirt arÄ« zem ledus, un katrÄ šÄdÄ reizÄ“ galvÄ maisÄ«jÄs viena un tÄ pati doma: jÄ, tu gan esi iesiets un iestiprinÄts virvÄ“, kas ved augšup uz Äliņģi, bet kas notiks, ja virve ņems un atsiesies? Viss, cauri, peldÄ“si tu tur zem ledus lÄ«dz pat pavasarim.
Tieši tÄda sajÅ«ta viņu pÄrņēma, kad, jau ministra amatÄ esot, viens, otrs, tad vÄ“l trešais nopietnais cilvÄ“ks pÄ“kšÅ†i un tiešÄm negaidÄ«ti ieminÄ“jÄs: klau, Raimond, tu tak redzi, kÄda te pašlaik situÄcija, mÅ«su vecais onka ir galÄ«gi bÄ“rna prÄtÄ palicis, vajadzÄ“tu vietÄ kÄdu jaunu un enerÄ£isku. Tu noteikti varÄ“tu – varbÅ«t gribi pamÄ“Ä£inÄt par prezidentu? MÄ“s tevi atbalstÄ«tu…
JÄ, virve bija atraisÄ«jusies, bet piedÄvÄjums solÄ«ja vÄ“l iepriekšÄ“jÄ dienÄ pat prÄtÄ nenÄkušas iespÄ“jas. Vienu VÄjonis par sevi zinÄja droši – protams, dzÄ«vÄ“ visÄdi bija gÄjis un bija nÄcies gan uz šo un to acis pievÄ“rt, gan roku vajadzÄ«bas gadÄ«jumÄ pacelt vai nepacelt, gan pat kaut ko parakstÄ«t. TaÄu kopumÄ viņš bija labs cilvÄ“ks un arÄ« savai zemei vÄ“lÄ“ja tikai labu, to viņš zinÄja droši.
Prezidenta amats – tas taÄu varÄ“ja dot vienreizÄ«gas iespÄ“jas šÄ«s vÄ“lmes arÄ« Ä«stenot. Daudz vairÄk nekÄ viens vai otrs ministra amats. Vai gan tieši uz šo pakÄpienu un šo lielo iespÄ“ju viņš nebija gÄjis visu iepriekšÄ“jo dzÄ«vi? Vai viņam vispÄr bija tiesÄ«bas to laist garÄm?
Kaut kur dziļi, dziļi gan urdÄ«ja doma – bet vai tu maz spÄ“si? Vai tev pietiek prÄta un gudrÄ«bas? Vai šÄ«s kurpes tev nav krietni par lielÄm?
TaÄu no otras puses – kas nu tur Ä«pašs? ArÄ« no aizsardzÄ«bas lietÄm viņš nekÄ nebija jÄ“dzis – un nekas, ar laiku iemanÄ«jÄs. Galvenais bija spÄ“t kÄ savÄ“jam aprunÄties ar ļaudÄ«m uniformÄ, – viņiem patika gan viņa vienkÄršÄ«ba, gan viegli krieviskais akcents. Bet kaut kÄdas nopietnÄs dokumentu lietas – tur taÄu bija ministrijas ierÄ“dņi, kas visu zinÄja un nokÄrtoja.
TikmÄ“r pierunÄtÄju un atbalstÄ«tÄju kļuva aizvien vairÄk, un viņš saņēma apliecinÄjumu, ka arÄ« mazais Å«sainais un hÅ«tainais Venpils ÄigÄnebrejzÄ“ns neiebilst. Dienu pÄ“c dienas arvien vairÄk šÄ·ita, ka nu jau straume viņu nes tÄ, ka izkļūt no tÄs vairs vienkÄrši nav iespÄ“jams.
Kaut ko tÄdu viņš jau reiz dzÄ«vÄ“ bija pieredzÄ“jis. TÄs gan nebija patÄ«kamas atmiņas. Cik viņam bija gadu – laikam pieci, varbÅ«t seši. Viņi bija kuplÄ pulkÄ braukuši ar busiņu un piestÄjuši Daugavas malÄ nopeldÄ“ties. Mazais Raimonds peldÄ“t, protams, nemÄcÄ“ja, bet Å«denÄ« devÄs arÄ« viņš, mÄte neiebilda.
Un tad viņu ierÄva straumÄ“ – krasts bija stÄvs, atpakaļ viņš netika, Å«dens rÄva prom. MÄte… mÄte varÄ“ja tikai noskatÄ«ties, jo tÄpat nemÄcÄ“ja peldÄ“t. Par laimi, viens no lÄ«dzbraucÄ“jiem ielÄ“ca upÄ“ un puiku izvilka, bet totÄlÄs bezpalÄ«dzÄ«bas un nenovÄ“ršamÄ«bas sajÅ«tu viņš atcerÄ“sies uz visu mūžu.
AttÄli lÄ«dzÄ«ga sajÅ«ta bija arÄ« tagad – bet tikai attÄli. ŠÄ« tagadÄ“jÄ taÄu bija straume, kas viņu nesa nevis nebÅ«tÄ«bÄ, bet gan uz labu un gaišu mÄ“rÄ·i, tÄda, kurai bija jÄ“ga pat piepalÄ«dzÄ“t. Un tÄ nu VÄjonis arÄ« izlÄ“ma: kÄda jÄ“ga nepamatoti pretoties – kas lemts, lai notiek.
IzrÄdÄ«jÄs gan, ka lemtas bija arÄ« lietas, kas viņam Ä«sti labi nepatika. KÄ jau parasti, vÄ“lÄ“šanu aizkulises nebija nekÄdas patÄ«kamÄs, un šÄdas tÄdas vienošanÄs ar frakciju “SaticÄ«ba” nÄcÄs noslÄ“gt – tÄda bija matemÄtika, un tur neko nevarÄ“ja darÄ«t. GribÄ“ji tikt pie labo valstisko darbu darÄ«šanas – nÄcÄs dažu krupi apÄ“st uzreiz un vÄ“l dažu apsolÄ«t apÄ“st tuvÄkajÄ nÄkotnÄ“. Vai gan mÄ“rÄ·is neattaisnoja lÄ«dzekļus? Protams, attaisnoja.
Tad kÄ gan atgadÄ«jÄs, ka tas, kas bija sÄcies tik labi, kaut kÄ nemanÄmi nonÄca tiktÄl, ka viņš tagad RÄ«gas pilÄ« sÄ“dÄ“ja un bezspÄ“cÄ«gi raudzÄ«jÄs datora ekrÄnÄ? Viņš taÄu bija tik… patiesÄ«bÄ jau tieši tÄds, kÄds viņš bija sieviešu žurnÄlu priekšvÄ“lÄ“šanu reklÄmrakstos.
AtšÄ·irÄ«bÄ no senilÄ onkas viņš taÄu spÄ“ja parunÄt! Viņš spÄ“ja smaidÄ«t, brÄ«vi kustÄ“ties, viņš bija komunikabls un jautrs, sadzÄ«visks un lÄdzÄ«gs. Viņš taÄu bija kauls no tautas kaula un miesa no tautas miesas! To viņam atzina viņa padomnieki un kancelejas vadÄ«ba – un tÄ jau arÄ« bija.
SÄkumÄ viss gÄja tik labi. Reitingi bija lieliski un kļuva tikai lieliskÄki. Viņš pabraukÄja pa Latviju šur un tur – un cilvÄ“ki visur bija sajÅ«smÄ, ka viņiem tagad ir jauns prezidents, kurš spÄ“j ar viņiem sarunÄties, spÄ“j runu teikt, bet spÄ“j arÄ« Äastušku nodziedÄt un Äarku iedzert. Ne vienu vien Äarku.
Kas attiecas uz Ärzemju braucieniem, tur viņš bija apbružÄjies jau ministra amatÄ. Svešvalodas, ja neskaita krievu, nebija viņa stiprÄ puse, bet patiesÄ«bÄ tÄs arÄ« Ä«sti nevajadzÄ“ja. MierÄ«gi varÄ“ja iztikt ar dažÄm standartfrÄzÄ“m, bet visu pÄrÄ“jo nodarÄ«ja un norunÄja lÄ«dzpaņemtais personÄls.
VÄrdu sakot, viss gÄja labi – lÄ«dz brÄ«dim, kad pÄrstÄja iet labi. Viens olis, tad otrs, un tad jau sekoja gandrÄ«z vai lavÄ«na.
NÄ“, neviens viņu hokejÄ neizsvilpa, un arÄ« ar reitingiem viss bija kÄrtÄ«bÄ – vismaz uz kopÄ“jÄ fona jau nu noteikti. TaÄu, kÄ kaut kur izteicÄs vÄ“l kÄds cits balamute, tauta, kurai nekad un ne ar ko nebija gana, pamazÄm sÄka gribÄ“t, lai prezidents ne tikai spÄ“tu runÄt, bet arÄ« runÄtu kaut ko nozÄ«mÄ«gu un bÅ«tisku.
To, ka viņš pats tam nebija radÄ«ts, VÄjonis zinÄja labi. Viņš bija radÄ«ts saviesÄ«gÄm, draudzÄ«gÄm sarunÄm, viņš bija radÄ«ts aliņa iedzeršanai pÄ“c basÄ«ša vai voļuka, viņš bija radÄ«ts kÅ«ku cepšanai un uzdziedÄšanai pie galda, un tÄdai mazai ieraušanai savÄ“jo lokÄ. Bet viņš nebija domÄts visÄdiem gudriem bla-bla-bla. Ne viņš mÄcÄ“ja, ne viņam tas patika.
Bet tÄ vÄ“l bÅ«tu mazÄkÄ nelaime. MÄ“nešiem ejot, izrÄdÄ«jÄs, ka no prezidenta bija vajadzÄ«gs vÄ“l kaut kas, jau krietni bÅ«tiskÄks par pareiziem vÄrdiem pareizÄ vietÄ un laikÄ. Bija vajadzÄ«ga kaut kÄda programma, kaut kÄdas nostÄdnes, kaut kas tÄds.
VisnepatÄ«kamÄkais bija tas, ka pat paša sieva sÄka urbt – nu, saņemies taÄu, saņemies, padomÄ, kas no tevis paliks. Nevari taÄu tu visu mūžu turpinÄt, kÄ savulaik sÄki – paņem govi aiz Ä·Ä“des, aizved uz pļavu, iesit mietiņu ar Ämuru, tad gaidi, kad zÄle noÄ“sta, izvelc mietiņu, pÄrved govi tÄlÄk, iesit mietiņu ar Ämuru… Tu taÄu vari ko vairÄk!
Tik tiešÄm, lai kÄ bÅ«tu ar citÄm spÄ“jÄm un izglÄ«tÄ«bu, viņš vienmÄ“r bija spÄ“jis piemÄ“roties jaunam, augstÄkam amatam un domÄja, ka nekÄds izņēmums nebÅ«s arÄ« šis. Kas par to, ka tev nepatÄ«k rakties pa papÄ«riem un ka tu nejÄ“dz runÄt angliski, – atrodi Ä«stos cilvÄ“kus, un viņi to izdarÄ«s tavÄ vietÄ. Bet šoreiz kaut kas nenostrÄdÄja.
VarbÅ«t vainÄ«gs bija jaunais kancelejas vadÄ«tÄjs? Iepriekš Arnis AlnÄjs jau bija izlidinÄts no Latvijas pasta priekšnieka amata, taÄu tas neko nenozÄ«mÄ“ja. Viņš VÄjonim šÄ·ita tik izdarÄ«gs, tik veikls un rosÄ«gs – tur visam vajadzÄ“ja bÅ«t kÄrtÄ«bÄ.
It Ä«paši, ja viņam par uzraudzÄ«tÄju bija ielikta Iveta DrÄzeka – kas bijis, tas pagÄjis, to viņš sievai bija apsolÄ«jis, bet Iveta bija cilvÄ“ks, kam VÄjonis uzticÄ“jÄs pilnÄ«gi visÄ.
Bet nebija kÄrtÄ«bÄ. Gan viņi, gan viņu ieteiktie un apstiprinÄtie padomnieki un citi darbinieki it kÄ bija ar labiem CV, ar labÄm izglÄ«tÄ«bÄm, viņi bija izdarÄ«gi un rosÄ«gi, taÄu… nevilka, viņi vienkÄrši nevilka, un lÄ«dz ar to nevilka arÄ« pats VÄjonis.
It kÄ viņš saprata, ka vienÄ«gÄ izeja viņa gadÄ«jumÄ bÅ«tu padzÄ«t visu šo mazspÄ“jÄ«go liekēžu baru un vietÄ paņemt cilvÄ“kus, kas bÅ«tu par viņu daudz gudrÄki un spÄ“jÄ«gÄki katrs savÄ jomÄ. TaÄu… viņš bija pÄrÄk lÄdzÄ«gs un pÄrÄk neizlÄ“mÄ«gs, lai kaut ko tÄdu izdarÄ«tu.
Dievs liecinieks, viņš tiešÄm bija domÄjis, kÄ to izdarÄ«t. It Ä«paši jau pÄ“c tÄ pazemojuma Å…ujorkÄ. KÄ viņam gribÄ“jÄs piekaut tos, kuri viņam bija pametuši priekšÄ runu burtiski pÄris minÅ«tes pirms kÄpšanas ANO tribÄ«nÄ“.
Labi, viņš arÄ« nebija Ä«sti uzdevumu augstumos, varbÅ«t iepriekšÄ“jÄ vakarÄ nevajadzÄ“ja tÄs dažas glÄzÄ«tes. Bet vienalga – sarakstÄ«t tÄdus vÄrdus, nu tÄdus… Un tad tu, cilvÄ“ks, stÄvi, skaties runas tekstÄ un… Mister prezident… multi… late… ra… la… ism… Bļiiiin! Multi! Latera! Bļin! Lateralism… Re… i… rei… reite… ration… Omaigod, kas tas ir, kas tas ir???
Bet… nebija iespÄ“jams ne atlaist, ne pat piekaut. Atlaist AlnÄju viņam vienkÄrši neļautu tie cilvÄ“ki, pÄ“c kuru uzstÄjÄ«ga lÅ«guma bijušais neveiksmÄ«gais pasta priekšnieks bija pieņemts. Viņš jau gandrÄ«z, gandrÄ«z bija sataisÄ«jies, bet atskanÄ“ja telefona zvans – viens no tiem, uz kuriem nevarÄ“ja neatbildÄ“t.
ZvanÄ«tÄjs tÄ arÄ« skaidri un gaiši bija pateicis – Raimondiņ, tu klasiÄ·i Gogoli esi lasÄ«jis? “Tarasu Buļbu”? NÄ“? Nu, tad es tev pastÄstÄ«šu. Tur ir tÄds kazaks, kurš saka savam stulbajam dÄ“lam – es tevi radÄ«ju, es tevi arÄ« piežmiegšu, ja tu pareizi neuzvedÄ«sies! DÄ“ls nesaprot mÄjienu – un dÄ“lam iestÄjas kirdik.
Redzi, Raimondiņ, ar tevi var bÅ«t tÄpat. Liec mieru Arnim, viņš ir cÄ«tÄ«gs un kÄrtÄ«gs cilvÄ“ks, viņam ir Ä£imene, par kuru jÄrÅ«pÄ“jas. NemÄkulÄ«gs? Nekas, gan jau visu apgÅ«s. Bet, ja tev tÄ niez, ka nekÄdi nevari izturÄ“t, ņem un atlaid to savu DrÄzeku!
Ko, atlaist Ivetu? NÄ“, lai kÄdas runas klÄ«stu un ko rakstÄ«tu visÄdas padibenes, to VÄjonis vienkÄrši nespÄ“ja izdarÄ«t, viņa krievu asinis uzbangot uzbangoja, ko tÄdu vienkÄrši iedomÄjoties. NÄ“, tÄ bija viņa sarkanÄ lÄ«nija – sievas pÄrmetumus viņš bija izturÄ“jis, tÄtad izturÄ“s visu.
Atlika mainÄ«t padomniekus, preses sekretÄrus un sÄ«kÄkus gariņus – viņu VÄjonim nebija žēl, bet ar mainÄ«šanu nekas nemainÄ«jÄs, varbÅ«t pat kļuva tikai sliktÄk. Katrs nÄkamais izrÄdÄ«jÄs vÄ“l klanÄ«gÄks un gļēvÄks, vÄ“l nespÄ“jÄ«gÄks palÄ«dzÄ“t viņam – savam prezidentam, jopcik…
It kÄ ar to vÄ“l nepietiktu, omu maitÄja arÄ« viens Ä«paši piekasÄ«gs maita, kuram kÄds, visticamÄk, maksÄja par neskaitÄmu iesniegumu sÅ«tÄ«šanu VÄjoņa kancelejai. Viņš bija cerÄ“jis, ka vismaz ar šÄdÄm lietÄm AlnÄjs kÄ advokÄts spÄ“s tikt galÄ, bet, kad maita bija uzvarÄ“jis jau astoņÄs administratÄ«vajÄs tiesÄs un vÄ“l vismaz desmit bija priekšÄ, saprata – visapkÄrt ir vieni vienÄ«gi nespÄ“jnieki.
ŠÄ« atziņa vÄ“l vienu apstiprinÄjumu guva pÄ“c tam, kad VÄjonis privÄti bija palÅ«dzis Satversmes apsardzÄ«bas biroja priekšniekam MÄ«zÄ«tim noskaidrot, kurš tad galu galÄ tam maitam maksÄ. Treknais, noÄ“dies vepris bija solÄ«jis palÄ«dzÄ“t – un kur tad bija tÄ palÄ«dzÄ«ba? PÄ“c trim mÄ“nešiem pateikt, ka neko neesot izdevies noskaidrot?
RaudÄt – tas galÄ«gi nebija vÄ«rišÄ·Ä«gi. Bet raudiens nÄca. Cik nu tur vÄ“l bija palicis no pilnvaru termiņa – izsakoties mammas vÄrdiem, tik, cik kaÄ·is saraudÄjis. Un tÄlÄk? SamierinÄties, ka sanÄks tÄpat kÄ senilajam onkam – paldies, Äau, uz otro tu vairs neesi vajadzÄ«gs? Un kur paliks vieta vÄ“sturÄ“?
NÄ“, kaut ko vajadzÄ“ja izdomÄt, un nemaz nebija tik daudz cilvÄ“ku, kas varÄ“ja palÄ«dzÄ“t prezidentam šajÄ grÅ«tajÄ situÄcijÄ. VÄjonis vÄ“lreiz pÄrlika visus plusus un mÄ«nusus, pastiepÄs pÄ“c telefona un, pirms vÄ“l nebija pÄrdomÄjis, Ätri atrada numuru, uz kuru no tÄ paša MÄ«zÄ«ša viedokļa viņam noteikti nevajadzÄ“tu zvanÄ«t, un nospieda zaļÄs klausulÄ«tes simbolu.
14. nodaļa
ŠÄ« bija laba saruna. Iedvesmojoša. Ar jÄ“gu. BÅ«tu Valsts prezidentam Raimondam VÄjonim apkÄrt cilvÄ“ki, ar kuriem šÄdas sarunas varÄ“tu risinÄt regulÄri, daudz kas bÅ«tu citÄdi. Noteikti.
CilvÄ“ks, ar kuru VÄjonis bija no sirds izrunÄjies, gan nebija ne biznesa konsultants vai kouÄs, ne psihoanalÄ«tiÄ·is vai kÄds cits gudru sfÄ“ru eksperts. NÄ“, viņš bija cilvÄ“ks ar pilnÄ«gi citÄdu biogrÄfiju, izglÄ«tÄ«bu, pieredzi un darbÄ«bas jomu. EkspertÄ«zi, kÄ mÅ«sdienÄs bija moderni sacÄ«t. VarbÅ«t tieši tÄpÄ“c viņa padomi patiešÄm bija vÄ“rtÄ«gi.
VÄjonis ar viņu bija iepazinies tajos sensenajos laikos, kad viss vÄ“l bija pavisam citÄdi. VÄ“lÄk, kad VÄjonis sÄka politisko karjeru un kļuva vispirms par viena, tad cita ministra portfeļa terminÄ“tu Ä«pašnieku, viņa paziņa izrÄdÄ«jÄs viens no retajiem, kuram no VÄjoņa nekad un neko nevajadzÄ“ja.
Tieši otrÄdi – izrÄdÄ«jÄs, ka tieši VÄjonis ir tas, kam laiku pa laikam ievajadzÄ“jÄs kÄdu Latvijas politiskÄs un ekonomiskÄs reÄlijas izcili labi zinoša, tajÄs ikdienÄ dzÄ«vojoša cilvÄ“ka konsultÄciju. Bet tÄ pavisam pa Ä«stam VÄjonis savu gandrÄ«z vai draugu novÄ“rtÄ“ja pirms dažiem gadiem, kad sÄkÄs visa tÄ šÄ¼ura ar Ä€frikas braucienu.
PadomÄt – liela muiža, tÄdi braucieni bija gadÄ«jušies arÄ« iepriekš – gan tuvÄki, gan tÄlÄki, gan pavisam tÄli. TÄdÄm lietÄm nodokļu maksÄtÄju nauda atjaunotajÄ republikÄ netika taupÄ«ta jau kopš pirmajÄm dienÄm. Valstiskais slogs bija smags, atslodze bija nepieciešama, Raimonds bija omulÄ«gs, jautrs un komunikabls vÄ«rietis, bez Ä«pašas pÄrgudrÄ«bas, daudzÄm sievietÄ“m tÄdi patika, sieva reizÄ“m kaut ko nojauta, taÄu bija pietiekami prÄtÄ«ga, lai aizdomas paturÄ“tu pie sevis.
TaÄu šajÄ reizÄ“ kaut kas nogÄja greizi – viņš tÄ arÄ« Ä«sti nesaprata, kas tieši. VarbÅ«t viņu bija pasÅ«tÄ«jis kÄds politiskais konkurents, bet varbÅ«t arÄ« kÄds kaut kur nevietÄ bija palaidis muti. Nebija izslÄ“gts vÄ“l cits variants – ka vienkÄrši šis izrÄdÄ«jÄs tas brÄ«dis, kad sievas pacietÄ«ba nebija izturÄ“jusi.
JÄ, ļoti varÄ“ja bÅ«t, ka tieši viņa bija tÄ, kas pati vai caur starpnieku kÄdam okšÄ·erÄ«gam žurnÄlistam paÄukstÄ“ja kaut ko par dažus desmitus tÅ«kstošu izmaksÄjušu braucienu uz Ä€friku, turklÄt savdabÄ«gÄ sastÄvÄ. Nu, ja arÄ« tÄ, tad šÄ« bija tÄ reize, kad savukÄrt viņam vajadzÄ“ja bÅ«t pietiekami prÄtÄ«gam un aizdomas vienkÄrši norÄ«t.
Lai nu kÄ, viss aizgÄja pa skarbo. DerdzÄ«gÄkie mediji viens pÄ“c otra, katrs atbilstoši savai ievirzei, gari un plaši aprakstÄ«ja, kÄdas attiecÄ«bas aizsardzÄ«bas ministru varÄ“tu saistÄ«t ar viņa ilggadÄ“jo biroja vadÄ«tÄju un padomnieci Egitu DrÄzeku, kÄdas milzu algas viņai maksÄtas VÄjoņa nokÄrtotajos amatos, cik izmaksÄjis pusmilitÄrais brauciens uz Ä€friku un kÄdas tieši funkcijas tajÄ varÄ“tu bÅ«t pildÄ«jusi spriganÄ melnmate.
GrÅ«ti teikt, cik tÄlu tas bÅ«tu aizgÄjis, ja ne VÄjoņa viedais padomdevÄ“js. ŠÄ« gan bija reize, kad ar padomiem vien nebija lÄ«dzams, bet VÄjoņa gandrÄ«z vai draugs izrÄdÄ«jÄs neaizstÄjams arÄ«, tÄ sacÄ«t, praksÄ“. Viņš iedarbinÄja savus kontaktus un prasmes, un, pateicoties viņam, palÄ«dzÄ«gu roku pielika gan begemotiene un viņas vÄ«rs, gan veseli divi VÄjoņa priekšgÄjÄ“ji tagadÄ“jÄ amatÄ, gan vÄ“l pulks palÄ«dzÄ«gu ļaužu. KÄ tieši viņus visus izdevÄs motivÄ“t, VÄjonis tÄ Ä«sti arÄ« nesaprata.
Un… tiešÄm visu izdevÄs izrullÄ“t. Viss noklusa. VÄ“l vairÄk, VÄjoņa padomdevÄ“js ar kaut kÄdÄm sev vien zinÄmÄm metodÄ“m pie reizes spÄ“ja panÄkt vÄ“l kaut ko. SpriganÄ, bet reizÄ“m arÄ« gana negantÄ tumšmate kopš tÄ laika daudz labÄk sÄka izprast savu vietu un pÄ“c neaizsniedzamÄm zvaigznÄ“m vairs nemÄ“Ä£inÄja tiekties.
Tas jau bija vienkÄrši lieliski – VÄjonis skaidri nojauta, uz ko melnmate jau daudzus gadus klusÄ«bÄ bija cerÄ“jusi, un viņam nekad nebija pieticis dÅ«šas viņai skaidri pateikt, ka cerÄ«bÄm nav nekÄda pamata. Jo vairÄk tÄpÄ“c, ka vienlaikus viņam bija bažas arÄ« par to, ka strups un skaidrs “nÄ“” no viņa mutes automÄtiski izbeigtu daudzus gadus ilgušÄs surogÄtattiecÄ«bas, kÄ viņa “administratÄ«vÄ pavadone” – sasodÄ«tie mediji! – tÄs reiz niknuma lÄ“kmÄ“ bija nosaukusi.
ŠÄdu galÄ«gu attiecÄ«bu saraušanu viņam galÄ«gi negribÄ“jÄs – pirmkÄrt, iedibinÄjusies situÄcija bija ļoti Ä“rta un patÄ«kama, otrkÄrt, Egitai DrÄzekai bija arÄ« vÄ“rÄ Å†emami administratÄ«vie talanti. Divi vienÄ – ha, ha, ha! –, prezidentam nudien bija žēl, ka šo lielisko joku nebija iespÄ“jams kÄdam pastÄstÄ«t. Bet nu nÄ“, nevarÄ“ja gan.
TÄ nu sÄkotnÄ“ji katastrofÄlais Ä€frikas brauciens beigu beigÄs izrÄdÄ«jÄs visnotaļ veiksmÄ«gs un rezultatÄ«vs. MilitÄrajÄ jomÄ, protams, tas nedeva pilnÄ«gi un absolÅ«ti neko, – bet vai tad nu tas vienmÄ“r bija galvenais? Un pÄ“c nupat beigušÄs sarunas ar savu neformÄlo padomnieku Valsts prezidents VÄjonis bija pilns cerÄ«bu, ka tagad saņemtÄs instrukcijas varÄ“tu dot vismaz tikpat labus rezultÄtus.
Tiesa, šo ideju vispirms vajadzÄ“ja, tÄ sacÄ«t, legalizÄ“t. VÄjoņa padomdevÄ“js noteikti nebija tas cilvÄ“ks, ko Valsts prezidents varÄ“tu publiski – vai pat savÄ“jo lokÄ – pieminÄ“t kÄ konsultantu Ä«paši svarÄ«gos jautÄjumos. Vai vispÄr jelkÄdos jautÄjumos.
Valsts galvam, lÅ«k, diemžēl vajadzÄ“ja rÄ“Ä·inÄties gan ar visvisÄdiem SABiem un citiem valsts noslÄ“pumu apsargiem, gan ar publikas noskaņÄm. Un šis tas viņa prÄtÄ«gÄ padomdevÄ“ja biogrÄfijÄ bija tÄds, ko stulbais, aprobežotais vÄ“lÄ“tÄjs nesaprastu, bet konkurenti nekavÄ“joties izmantotu pret pašu VÄjoni. NÄ“, to diemžēl nevarÄ“ja atļauties.
TÄ nebija vienÄ«gÄ problÄ“ma. Lielu daļu VÄjoņa kancelejas darbinieku atbilstoši savai, tÄ sacÄ«t, gaumei bija izvÄ“lÄ“jusies tÄ pati visÄdi noderÄ«gÄ un prÄtÄ«gÄ DrÄzeka. TurklÄt laiku pa laikam viņai arÄ« ienÄca prÄtÄ, ka kÄds no viņiem savam amatam Ä«sti neder – un vietÄ Ätri nÄca kÄds cits.
PiemÄ“ram, lai kÄ bijušais Latvijas Radio vadÄ«tÄjs JÄnis Pliksnis bÅ«tu centies pierÄdÄ«t savu vajadzÄ«gumu, lai cik zemu bÅ«tu klanÄ«jies ne tikai prezidentam, bet pat pÄ“dÄ“jam kancelejas klerkam, nekas nelÄ«dzÄ“ja. DrÄzekai viņš neiepatikÄs tÄpat kÄ viņa priekšgÄjÄ“js – un viss, bai, bai, bjÅ«tÄ«!
Tas nozÄ«mÄ“ja, ka savdabÄ«gÄs atlases rezultÄtÄ kancelejÄ sapulcÄ“tie ļaudis nebija ne paši gudrÄkie savas jomas pÄrstÄvji, ne arÄ« paši patstÄvÄ«gÄk domÄjošie. Bet vienalga – arÄ« viņu vidÅ« VÄjonis, diplomÄtiski izsakoties, nebija nekÄds intelektuÄlais spÄ«deklis.
Viņš, protams, varÄ“ja arÄ« nenoticÄ“t kancelejas darbinieku privÄto sarunu atstÄstam DrÄzekas kundzes izpildÄ«jumÄ, taÄu pilnÄ«gi pietika ar laiku pa laikam pamanÄ«tajiem lÄ«dzjÅ«tÄ«gi ņirdzÄ«gajiem skatieniem, lai viss bÅ«tu skaidrs.
VÄrdu sakot, ja viņš tagad nÄktu klajÄ ar lielisko ideju, ko tik eleganti bija pasniedzis un pamatojis viņa nepubliskojamais padomdevÄ“js, neviens nenoticÄ“tu, ka tÄ ir viņa paša radÄ«ta. SÄktos runas pa stÅ«riem, aizdomas – un kas to zina, kur tas novestu. ŠajÄ postenÄ« piesardzÄ«ba nevarÄ“ja bÅ«t lieka.
TomÄ“r savas prasmes bija arÄ« Valsts prezidentam VÄjonim, un ideju legalizÄ“šanu viņš bija atstrÄdÄjis jau iepriekš. Viss bija samÄ“rÄ vienkÄrši: vispirms vajadzÄ“ja sasaukt padomdevÄ“jus un kancelejas vadÄ«bu uz sapulci, lai apspriestu kÄdu jautÄjumu, kuram bija attÄla saistÄ«ba ar patieso problÄ“mu. Sekoja gara un bezjÄ“dzÄ«ga diskusija, kuras beigÄs VÄjonis vairÄkiem dalÄ«bniekiem lÅ«dza izskanÄ“jušos viedokļus apkopot un iesniegt rakstiski.
Tieši šajÄ “vairÄkiem” arÄ« slÄ“pÄs Ä«stÄ fiška: Ä«stÄ padomdevÄ“ja ideju viņš mierÄ«gi varÄ“ja ierakstÄ«t kaut kur pa vidu kÄdÄ no iesniegtajiem rakstu darbiem, pÄ“c tam ielaist apritÄ“ to kopsavilkumu, brÄ«vi sÄkt ar to operÄ“t un bÅ«t pilnÄ«gi drošs, ka konkrÄ“tÄs idejas izcelsme tÄ arÄ« paliks neuzzinÄta, bet neradÄ«s ne mazÄkÄs aizdomas. JÄ, varbÅ«t kÄdam gudrelim arÄ« radÄ«sies kÄds jautÄjums, taÄu Valsts prezidenta Raimonda VÄjoņa kanceleja nebija tÄ vieta, kur gudreļi tika Ä«paši kultivÄ“ti un atzÄ«ti.
TÄ tas notika arÄ« šoreiz. OficiÄli izziņotÄ tÄ“ma bija nevainojama – kÄ mums visiem kopÄ uzlabot Valsts prezidenta kancelejas komunikÄciju un izvairÄ«ties no lÄ«dzšinÄ“jÄm kļūdÄm, kas var nopietni iedragÄt prezidenta institÅ«cijas prestižu, un tÄ vietÄ izstrÄdÄt risinÄjumus, kas var nodrošinÄt attÄ«stÄ«bu un pÄrmantojamÄ«bu nÄkamajÄ Valsts prezidenta pilnvaru periodÄ. Nu apmÄ“ram tÄ.
Sarežģīti vÄrdi un to prasmÄ«ga kopÄsalikšana nebija Raimonda VÄjoņa jÄjamzirdziņš, toties viņš spÄ“ja sarežģītas lietas izteikt saprotami un vienkÄrši – reizÄ“m pat pÄrÄk vienkÄrši. Nu, mīļie, tad kÄ mums iet uz priekšu? JÅ«s labi zinÄt, ka pÄ“c nepilniem diviem gadiem ir pÄrvÄ“lÄ“šana. JÅ«s taÄu gribat palikt šeit, vai ne, un turpinÄt palÄ«dzÄ“t Latvijai? Tad vajadzÄ“s palÄ«dzÄ“t pašiem sev un man, un reizÄ“ valstij. KÄ tieši jÅ«s to izdarÄ«siet? Nu, lÅ«dzu, pastÄstiet, padalieties idejÄm!
Stundu vÄ“lÄk VÄjonim jau pamatÄ«gi sÄpÄ“ja galva. JÄ“ziņ, kÄ viņam bija sanÄcis novÄkt šÄdu zoodÄrzu! KÄpÄ“c viņš viņus visus turÄ“ja! Nu kÄ jÅ«s varat man palÄ«dzÄ“t, ja nevarat palÄ«dzÄ“t pat paši sev? Ko der jÅ«su muļķīgie ierosinÄjumi par biežÄku lauku apmeklÄ“šanu? Par reitingu nopirkšanu? Par jauniem projektiem?
Un ko tas viss dos brÄ«dÄ«, kad sÄksies lielais politiskais tirgus? Kurš to visu ņems vÄ“rÄ? Tev ir jÄbÅ«t kaut kÄdai sasodÄ«tai VÄ«Ä£ei-Treibergai, lai tirgÅ« tiktu ņemts vÄ“rÄ arÄ« tas, kas tu tÄds patiešÄm esi un ko esi darÄ«jis. Un arÄ« VÄ«Ä£i pirmoreiz ievÄ“lÄ“ja tÄdÄ pašÄ tirgÅ« – un tam, kÄdi viņai bija reitingi un cik bieži viņa bija apmeklÄ“jusi laukus, nebija ne mazÄkÄs nozÄ«mes. Atveda viņu Äekists BajÄrs – un viss notika.
Nu kÄda jÄ“ga no tevis, kancelejas vadÄ«tÄj AlnÄj? Pastu gandrÄ«z nolaidi dibenÄ un tagad esi gatavs palÄ«dzÄ“t man? Un tu, izcilais pašpasludinÄtais stratÄ“Ä£i Zigurd KlaÄ·i, kam esi vajadzÄ«gs tu, ja neko prÄtÄ«gÄku tu nespÄ“j likt priekšÄ? Tavs brÄlis kaut nodokļus mÄcÄ“ja apiet un balsis pirkt – tiesa, sÅ«dÄ«gi mÄcÄ“ja, ja reiz viņu pieÄ·Ä“ra, bet nu vismaz kaut kas… Bet nÄ“ – šis tik runÄ un runÄ, un runÄ, laikam uzskata, ka šÄdÄ veidÄ atpelnÄ«s tÄs savas nepilnÄs divas štukas mÄ“nesÄ«…
Protams, neko no tÄ visa VÄjonis skaļi neteica – viņš arÄ« labi zinÄja to, ka seja viņam saglabÄ tradicionÄli lÄdzÄ«go izteiksmi, lai ko viņš arÄ« patiesÄ«bÄ domÄtu un justu. TurklÄt pÄ“c pirmÄs sanÄksmes stundas viņš arÄ« visas šÄ«s blēņas neko Ä«paši neklausÄ«jÄs – galvÄ grozÄ«jÄs un pÄrgrozÄ«jÄs viņa vienÄ«gÄ prÄtÄ«gÄ padomdevÄ“ja ieteikums.
Tas patiesÄ«bÄ bija bezgala vienkÄršs – VÄjonis bija dzirdÄ“jis, ka tieši tÄdÄm arÄ« jÄbÅ«t patiesi Ä£eniÄlÄm idejÄm, un šÄ« nudien nebija sarežģīta. Bija nepieciešama viena neliela nacionÄla mÄ“roga krÄ«ze, kurÄ Valsts prezidents izrÄdÄs tas cilvÄ“ks, kurš situÄciju glÄbj, kurš apņēmÄ«gi rÄ«kojas kameru priekšÄ, saka Ä«stos vÄrdus, dara Ä«stÄs lietas un gÅ«st pilnÄ«gu tautas mÄ«lestÄ«bu un uzticÄ“šanos. Viss, priekškars krÄ«t, problÄ“ma atrisinÄta!
JÄ, bet kÄda tieši krÄ«ze? To padomdevÄ“js bija noklusÄ“jis, skaidri un nepÄrprotami pasakot – jÅ«s, Raimond, taÄu esat prezidents, to jums pašiem labÄk jÄpamana un jÄsajÅ«t. TÄ jau arÄ« bija – šÄdu padomu no malas VÄjonis nemaz nepieņemtu, tas tomÄ“r nebÅ«tu valstiski atbildÄ«gi. Un viņš taÄu bija gan valstiski atbildÄ«gs, gan noteikti arÄ« pietiekami gudrs, lai šÄdu izdevÄ«bu pamanÄ«tu un izmantotu. JautÄjums bija tikai – kad apmÄ“ram tÄ varÄ“tu parÄdÄ«ties? Laiks negaidÄ«ja.
36. nodaļa
Labu brÄ«di Valsts prezidentam šÄ·ita, ka kÄdreizÄ“jais Ä£enerÄlprokurors un iepriekšÄ“jÄ prezidenta nacionÄlÄs drošÄ«bas padomnieks, tagadÄ“jais Satversmes apsardzÄ«bas biroja priekšnieks JÄnis MÄ«zÄ«tis ir vienkÄrši sadzÄ“ries. Nu, vai kaut ko salietojies.
VispÄr nemaz tik bieži negadÄ«jÄs, ka MÄ«zÄ«tis pie viņa pieteiktos uz vizÄ«ti. Ja tÄ arÄ« gadÄ«jÄs, sarunas tÄ“ma bija zinÄma jau sen iepriekš. KÄdi nu Raimondam VÄjonim padomdevÄ“ji bija, tÄdi bija, tomÄ“r ar viņu intelektuÄlajÄm dotÄ«bÄm tomÄ“r pietika, lai šÄdos gadÄ«jumos viņu par attiecÄ«go tÄ“mu nobrÄ«fÄ“tu, tÄ ka kaunÄ krist nekad nebija sanÄcis. Kaut kÄ jau izpeldÄ“ja.
Šoreiz viss bija pilnÄ«gi citÄdi. MÄ«zÄ«tis bija neierasti noslÄ“pumains un pat nedaudz satraukts. SlepenÄs iestÄdes direktors prezidentam svÄ“tsvinÄ«gi un uzstÄjÄ«gi pavÄ“stÄ«ja, ka viņu saruna esot Ä«paši konfidenciÄla, risinÄma tikai zem ÄetrÄm acÄ«m, bez kaut viena padomnieka dalÄ«bas, nÄ“, protams, arÄ« DrÄzekas kundzei šÄ« tÄ“ma neesot domÄta.
Raimonds VÄjonis bija lÄdzÄ«gs cilvÄ“ks un pret lÄ«dzcilvÄ“ku dÄ«vainÄ«bÄm parasti izturÄ“jÄs iecietÄ«gi. TaÄu, klausoties MÄ«zÄ«ša stÄstÄ«jumÄ, viņš labu brÄ«di nevarÄ“ja saprast – kÄpÄ“c šis tusnis tÄdÄ steigÄ pie viņa attesis, lai nolasÄ«tu ko tÄdu, kas atgÄdina nesaistošu un saputrotu vÄ“stures lekciju. Prezidentam lekcijas nekad nebija patikušas.
VÄjonis sadzÄ«viskÄ lÄ«menÄ« cilvÄ“kus pazina pietiekami labi, lai viņam nebÅ«tu nekÄdu ilÅ«ziju par to, kÄdÄs domÄs par viņu kÄ valsts galvu bija Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktors. Viņam nebija ne mazÄko šaubu, ka šis treknais sausiņš ir atnÄcis nevis konkrÄ“ti pie viņa, bet pie posteņa – pie personas, kas ieņem konkrÄ“tu valsts amatu. SavukÄrt pie viņa MÄ«zÄ«tis ij kÄju nespertu, ja vien bÅ«tu iespÄ“ja.
JÄ, bija atnÄcis – un tagad, kÄ teiktu VÄjoņa mÄte, dzen kaut kÄdu purgu. Neinteresantu, murgainu, nesaprotamu. Kaut ko par vÄ“sturi, kaut ko par tagadnes un nÄkotnes kontrolÄ“šanu – vai tiešÄm cilvÄ“kam nebija nekÄ prÄtÄ«gÄka, ar ko nodarboties? TÄ jau runÄja, ka drošÄ«bas dienestos cilvÄ“kiem ar laiku prÄtiņš sašÄ·iebjoties un pat pudiņš kastrolÄ« sÄkot izskatÄ«ties draudÄ«gs. Te nu bija biedÄ“jošs piemÄ“rs.
Valsts prezidents izmisÄ«gi sakopoja dvÄ“seles spÄ“kus un mÄ“Ä£inÄja sekot MÄ«zÄ«ša stÄstÄ«jumam. VÄ“sturnieka Kroņa pakļūšanu zem vilciena pirms pÄris gadiem VÄjonis bija pamanÄ«jis, taÄu aizmirsis jau aiznÄkamajÄ dienÄ. Un tÄtad tagad pÄ“kšÅ†i izrÄdÄ«jies, ka šis te Kronis kaut kur – nezin kur atstÄjis visÄdus vÄ“sturiskus dokumentus, kas varÄ“tu kaut ko nozÄ«mÄ“t no nacionÄlÄs drošÄ«bas viedokļa? VarbÅ«t atstÄjis.
Tas jau pats par sevi VÄjonim šÄ·ita pietiekami jokaini. KÄds gan kaut kÄdiem piecdesmit vai simt, vai nezin cik gadÄ«giem dokumentiem varÄ“tu bÅ«t sakars ar valsts nacionÄlo drošÄ«bu, ja pati valsts atjaunota pirms nepilniem trÄ«sdesmit gadiem? Viņa galvÄ tas nelÄ«mÄ“jÄs kopÄ.
TaÄu pÄ“c dažÄm minÅ«tÄ“m monotoni murgainÄ stÄstÄ«juma pirmoreiz tika pieminÄ“ts bijušÄs prezidentes VÄ«Ä£es-Treibergas vÄrds, un VÄjonis saausÄ«jÄs.
– Ir aizdomas, ka bijusÄ« Valsts prezidente pavisam nesen, šajÄs dienÄs, ir piedzÄ«vojusi šantÄžas mÄ“Ä£inÄjumu. VisticamÄk, šantÄža ir saistÄ«ta ar kaut ko, kas noticis viņas prezidentÅ«ras laikos vai varbÅ«t vÄ“l senÄk. Nav izslÄ“gts, ka šantÄžas pamatÄ varÄ“tu bÅ«t viņas tikšanÄs ar Krievijas prezidentu Alpos vai kaut kas saistÄ«bÄ ar to. JÅ«s taÄu atceraties šo tikšanos, prezidenta kungs?
VÄjonis svarÄ«gi pamÄja ar galvu, kurÄ attiecÄ«bÄ uz kaut kÄdÄm sarunÄm Alpos valdÄ«ja pilnÄ«gs tukšums. Bet nu, okei, lai bÅ«tu – VÄ«Ä£e un Tutins, un Alpi, kÄpÄ“c gan ne. StÄstiet, MÄ«zÄ«ša kungs, stÄstiet, es visu saprotu un visu kontrolÄ“ju, esiet drošs.
– Par šo tikšanos viņas bijušais kancelejas vadÄ«tÄjs MÄrtiņš Švonders ir liecinÄjis, ka Valsts prezidentei lÄ«dzi bijusi mapÄ«te. Kur viņa šo mapÄ«ti ņēmusi un kas tur bijis iekšÄ, viņš nezinot. Nekad iepriekš tieši šÄdu mapÄ«ti viņai neesot redzÄ“jis. Un, pats bÅ«tiskÄkais, ka pÄ“c sarunas mapÄ«te palikusi pie Tutina.
Mīzītis ieturēja svarīgu pauzi.
– ArÄ« mÄ“s, VÄjoņa kungs, nezinÄm, kas varÄ“tu bÅ«t bijis mapÄ«tÄ“. TaÄu operatÄ«vÄ informÄcija un mÅ«su analÄ«ze liecina, ka tam, iespÄ“jams, varÄ“tu bÅ«t kÄds sakars ar vÄ“sturnieka Kroņa dokumentiem. Daļu no šiem dokumentiem mums ir izdevies atgÅ«t, bet nav precÄ«zi zinÄms, kur atrodas pÄrÄ“jie un kÄdi vispÄr ir šie dokumenti.
VÄjonim atkal kļuva garlaicÄ«gi un skumÄ«gi. Nu ko varÄ“ja ņemties par nezin ko? Kaut kÄdi dokumenti, atrodas nezin kur, attiecas uz nezin ko…
– SavukÄrt bojÄgÄjušÄ Kroņa dokumentu analÄ«ze, ko veikuši mÅ«su eksperti, liecina, ka tie patiešÄm varÄ“tu saturÄ“t nozÄ«mÄ«gu vÄ“sturisku informÄciju, kas var bÅ«t svarÄ«ga arÄ« pašlaik, mÅ«su dienÄs, šeit un tagad. VÄ“l vairÄk, ir jÄņem vÄ“rÄ, ka patiesÄ«bÄ šie dokumenti ir uzskatÄmi par Latvijas valsts Ä«pašumu. NelaiÄ·a vÄ“sturnieks Maskavas arhÄ«vos daudzus dokumentus ir ieguvis kÄ valsts pÄrstÄvis. TÄtad ir runa par valsts Ä«pašumu, kas jÄatgÅ«st.
O, šo atkal VÄjonis saprata, un viņam kļuva par pieckapeiku interesantÄk. Nozagts valsts Ä«pašums, jÄ!
– Bet nozÄ«mÄ«gÄkais, kÄ liecina operatÄ«vÄ informÄcija un mÅ«su analÄ«ze… – MÄ«zÄ«tis bija tÄ aizrÄvies, ka aizelsÄs un labu brÄ«di izdvesa tikai kaut ko rukšÄ·Ä“šanai lÄ«dzÄ«gu. – NozÄ«mÄ«gÄkais, ka šie dokumenti, nonÄkot Latvijas valsts ienaidnieku rokÄs hibrÄ«dkara apstÄkļos, pašreizÄ“jÄ Ä£eopolitiskajÄ situÄcijÄ var kalpot par pamatu, piemÄ“ram, nozÄ«mÄ«gÄm informatÄ«vÄm provokÄcijÄm. VarbÅ«t pat radÄ«t Ä«stu krÄ«zi…
ŠajÄ mirklÄ« uzklausÄ«tÄ stÄstÄ«juma bezjÄ“dzÄ«bas nomÄktÄ prezidenta smadzenÄ“s pÄ“kšÅ†i iedegÄs lampiņa – nu gluži kÄ tÄ, kas akadÄ“miÄ·a Pavlova eksperimentos mocÄ«tajiem suņiem lika izdalÄ«ties siekalÄm. Vai tik tÄ nebija viņam dotÄ lielÄ iespÄ“ja, par ko bija runÄjis gudrais padomdevÄ“js? TÄ, kura viņam bija jÄpamana un jÄizmanto?
– Neko drošu mÄ“s pagaidÄm nezinÄm, prezidenta kungs, bet ir automÄtiski jÄpieņem, ka dokumenti atrodas tÄdu cilvÄ“ku rokÄs, kuri potenciÄli nav noskaņoti mÅ«su valstij draudzÄ«gi vai arÄ« kuri var šos dokumentus tÄdu vai citÄdu iemeslu dēļ nodot šÄdiem naidÄ«giem spÄ“kiem.
– Labi, MÄ«zÄ«ša kungs, bet vai jÅ«s varat pateikt, par kÄdiem tieši dokumentiem ir runa? – VÄjonis bija diezgan, diezgan pÄrliecinÄts, ka ar šo jautÄjumu viņš SAB direktora acÄ«s neizgÄzÄ«sies.
– Jums jÄsaprot, prezidenta kungs, ka šÄ« ir klasificÄ“ta informÄcija… – MÄ«zÄ«tis sÄka savu ierasto dziesmu, bet VÄjonis viņu enerÄ£iski, gandrÄ«z vai skolmeistariski apsauca – šo paņēmienu viņam savulaik bija iemÄcÄ«juši tÄ«ri labi.
– MÄ«zÄ«ša kungs! JÅ«s atnÄkat pie manis, vÄ“laties man kÄ Valsts prezidentam sniegt bÅ«tisku informÄciju, bet tad pÄ“kšÅ†i paziņojat, ka tomÄ“r nesniegsiet, jo… TÄ tagad bÅ«tu uzskatÄma par nopietnu attieksmi, MÄ«zÄ«ša kungs? JÅ«s tiešÄm šÄdÄ veidÄ mÄ“Ä£inÄt apliecinÄt savu darbÄ«gumu pirms gaidÄmÄs pÄrapstiprinÄšanas amatÄ?
– Atvainojiet, prezidenta kungs! – Tusnis izskatÄ«jÄs patiešÄm samulsis. – Atvainojiet, spriedze un nogurums…
Jau pÄ“c pÄris minÅ«tÄ“m VÄjonis no sirds nožēloja, ka bija šÄ«s ziņas pieprasÄ«jis. No garumgarÄ pentera lÄ«dz viņa apziņai izlauzÄs un tur ieÄ·Ä“rÄs tikai atsevišÄ·as frÄzes. Dokumenti no PSRS VDK arhÄ«va MaskavÄ… Kronis pÄ“tÄ«ja KÄrļa Ulmaņa un citu Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku represÄ“šanas lietas, bet pieļaujams, ka atrada daudz ko vairÄk… ÄŒekas arhÄ«va dokumentu kserokopijas palikušas viņa mÄjas arhÄ«vÄ… Ä€, un ne tikai kserokopijas vien…
Ko tikai šis Kronis, kÄ izrÄdÄ«jÄs, nebija pÄ“tÄ«jis. IzskatÄ«jÄs, ka viņš bija vÄ“lÄ“jies iebÄzt degunu jebkurÄ lietÄ, uz kuras balstÄ«jÄs Latvijas valsts ideoloÄ£ijas pamati. JÄ, jÄ, VÄjonis bija neviltoti lepns, ka spÄ“ja noformulÄ“t tik sarežģītu un nozÄ«mÄ«gu frÄzi. Žēl, ka neatradÄs piemÄ“rots mirklis to SAB direktoram izteikt.
MÄ«zÄ«tis tikmÄ“r mala savu. Latvijas valsts izveidošanÄs 1918. gadÄ šim Kronim esot šÄ·itusi mistiska, kaut kas neejot kopÄ. Ä€, un tas vÄ“l neesot nekas, salÄ«dzinot ar to, ko viņš atklÄjis par 1919. gada pirmajiem mÄ“nešiem…
Sitiet kaut nost, bet VÄjonim nebija ne vismazÄkÄs jÄ“gas, kas tajos mÄ“nešos tÄds Ä«pašs varÄ“ja notikt. Latvijas valsts tak jau bija nodibinÄta labu laiku iepriekš, ne? Nu, tak jau astoņpadsmitajÄ gadÄ. Kur tad te vispÄr fiška? NÄ“, viņam kategoriski nepielÄ“ca.
Bet šis jokainais Kronis, redz, bija domÄjis citÄdÄk, – tÄ vismaz skaidroja MÄ«zÄ«tis. Viņš visus šokÄ“šot un ko tik vÄ“l ne. Un vÄ“l viņš bija racies pa 1940. gadu un okupÄciju. KÄrļa Ulmaņa patiesÄ loma notikušajÄ okupÄcijÄ, ja mÄ“s to vÄ“lamies saukt tÄ, – tÄ Kronis bija rakstÄ«jis. Viņam, redz, bÅ«šot ļoti žēl vispirms iepriecinÄt KÄrļa Ulmaņa cienÄ«tÄjus, lai pÄ“c tam viņus vÄ“l vairÄk sarÅ«gtinÄtu.
ArÄ« par mÅ«slaiku vÄ“sturi Kronis kaut ko bija meklÄ“jis un vÄcis. “JautÄjumi, kas skar mÅ«su valsts teritoriÄlo vienotÄ«bu un nedalÄmÄ«bu, robežas un zaudÄ“to teritoriju jautÄjumu. Pirms dažiem gadiem es šai sakarÄ vÄ“rsos pie mÅ«su valsts visaugstÄkÄs amatpersonas, uzticÄ“jos viņai ar sirdi un dvÄ“seli pÄrliecÄ«bÄ, ka…” – MÄ«zÄ«tis šo nolasÄ«ja kÄ, viņaprÄt, visdraudÄ«gÄko fragmentu no Kroņa atrastajiem pierakstiem.
GodÄ«gi sakot, VÄjonis arÄ« pÄ“c visa šÄ« verveļa neko Ä«pašu nesaskatÄ«ja. Tie trakie vÄ“sturnieki tak visu laiku par kaut ko strÄ«dÄ“jÄs un kaut ko nevarÄ“ja sadalÄ«t. Viņa priekšgÄjÄ“ji pat šos liekēžus bija kultivÄ“juši, Ä«pašu komisiju viņiem izveidojuši un ko tik vÄ“l ne. TaÄu viņu viedoklis interesÄ“ja tikai viņus pašus un viņiem lÄ«dzÄ«gos – par ko gan te vajadzÄ“ja uztraukties.
Valsts prezidents bija pietiekami vieglprÄtÄ«gs, lai šajÄ slÄ“dzienÄ padalÄ«tos ar Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktoru, un tika apveltÄ«ts ar izcili nicinošu skatienu un bezgala pieklÄjÄ«gu atbildi.
– Atvainojiet, prezidenta kungs, bet jÅ«s laikam Ä«sti nenovÄ“rtÄ“jat šos faktus un pieļÄvumus to kontekstÄ. Es atļaušos jums Ä«si paskaidrot, ja neiebilstat.
VÄjonis vÄ“lÄ«gi pamÄja ar galvu – ko gan citu lai viņš darÄ«tu? MÄ«zÄ«tis runÄja Ä«paši derdzÄ«gÄ skolmeistara intonÄcijÄ, bet to vajadzÄ“ja vien pieciest.
– Redziet, prezidenta kungs, izskatÄs, ka vÄ“sturnieks Kronis… un viņš bija arÄ« profesors un akadÄ“miÄ·is, kas šo to tomÄ“r nozÄ«mÄ“… tÄtad Kronis varÄ“tu bÅ«t atradis dokumentus par nozÄ«mÄ«giem brīžiem Latvijas valsts vÄ“sturÄ“. Atradis Maskavas arhÄ«vos tajÄ laikÄ, kad KrievijÄ valdÄ«ja haoss un tiem varÄ“ja tikt klÄt. Lai cik šÄdi dokumenti bÅ«tu vÄ“sturiski, tiem var bÅ«t ļoti liela loma mÅ«sdienu Ä£eopolitiskajÄ situÄcijÄ, cienÄ«tais prezidenta kungs, kad valstu robežu jautÄjums atkal ir kļuvis atvÄ“rts un “status quo” vairs nav neapstrÄ«dams…
CienÄ«tajam prezidenta kungam iegribÄ“jÄs raudÄt. KÄpÄ“c cilvÄ“ki nespÄ“ja iztikt bez šÄdÄm frÄzÄ“m, kas lika viņam nevajadzÄ«gi lauzÄ«t smadzenes? Status KAS?
– Tas, prezidenta kungs, nozÄ«mÄ“, ka neÄ«stajÄ brÄ«dÄ« un neÄ«stajÄ laikÄ nepareizajÄs rokÄs nonÄcis dokuments var radÄ«t lielus satricinÄjumus. Ne tÄ, ka nÄkamajÄ dienÄ var mainÄ«ties valstu robežas vai pat kÄda valsts pazust no pasaules kartes… NÄ“, tÄ, protams, ne. Bet tas var bÅ«t lielisks arguments sarunÄs vai kaut kas vÄ“l nopietnÄks.
Laikam VÄjonis joprojÄm izskatÄ«jÄs diezgan nožēlojami, jo SAB direktors, uzmetis viņam vÄ“rÄ«gu skatienu, no jauna Ä·Ä“rÄs pie skaidrošanas.
– IedomÄjieties, prezidenta, kungs, piemÄ“ram, ka Latvijas valsts astoņpadsmitajÄ gadÄ nemaz nav tikusi oficiÄli nodibinÄta, nav bijis kÄda kvoruma vai kÄ tamlÄ«dzÄ«ga, atklÄjas kÄda dokumentu viltošana vai kas tÄds. Vai Abrene nav atdota likumÄ«gi vai varbÅ«t nemaz likumÄ«gi nav dabÅ«ta. Vai Ulmanis nemaz nav piekritis padomju karaspÄ“ka ievešanai ÄetrdesmitajÄ gadÄ, kÄ to visi uzskata. Vai jau mÅ«sdienÄs, deviņdesmitajÄ gadÄ NeatkarÄ«bas deklarÄcija nav pieņemta juridiski pareizi. Saprotiet, prezidenta kungs… KÄ man to ļoti vienkÄršoti stÄstÄ«juši eksperti, katrai valstij vÄ“sturÄ“ ir atslÄ“gas punkti, kas ir noteikuši ļoti bÅ«tiskas lietas šÄ«s valsts tÄlÄkajÄ pastÄvÄ“šanÄ. Ja par šiem punktiem atklÄjas kaut kas bÅ«tiski atšÄ·irÄ«gs no vispÄrpieņemtÄs versijas, viss kas var mainÄ«ties. Viss kas. Nu, iedomÄjieties, piemÄ“ram, ka Jeļcins nemaz nav parakstÄ«jis jauno lÄ«gumu ar Latvijas Republiku… nu, to, kas 1991. gadÄ tika parakstÄ«ts un saucÄs “Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju FederatÄ«vÄs SociÄlistiskÄs Republikas starpvalstu attiecÄ«bu pamatiem”… IedomÄjieties, kÄds tas bÅ«tu trumpis tagadÄ“jam Krievijas vadÄ«tÄjam. ŠÄdÄ situÄcijÄ attiecÄ«gos apstÄkļos var eskalÄ“ties pilnvÄ“rtÄ«ga starptautiska krÄ«ze ar neprognozÄ“jamu iznÄkumu.
Ja vÄ“l VÄjonim kÄds paskaidrotu, ko nozÄ«mÄ“ šis “eskalÄ“ties”, viņš bÅ«tu sapratis pilnÄ«gi visu.
– Un neviens – diemžēl neviens, prezidenta kungs! – pašlaik nevar precÄ«zi pateikt, ko tieši Kronis ir atradis un kur tas ir palicis. MÄ“s pieļaujam, ka varbÅ«t – uzsveru, ka tikai varbÅ«t! – kaut kas no tÄ ir jau pametis Latviju iepriekšÄ“jos gados ar paša Kroņa ziņu vai varbÅ«t pretÄ“ji viņa vÄ“lmÄ“m. VÄ“l kaut kas varbÅ«t pašlaik ir privÄtpersonu rokÄs, un šÄ«s personas varbÅ«t nemaz nezina, kas viņu rÄ«cÄ«bÄ nonÄcis. Viss kas var bÅ«t! Viss kas! ŠÄdÄ situÄcijÄ, prezidenta kungs, ir ļoti, ļoti, ļoti svarÄ«gi, lai valsts vadÄ«tÄjs izprastu situÄciju, orientÄ“tos tajÄ un vajadzÄ«bas gadÄ«jumÄ spÄ“tu krÄ«zi savaldÄ«t un atrisinÄt!…
Prezidenta VÄjoņa acis iemirdzÄ“jÄs – jÄ, nu viņš beidzot saprata. Ä»oti iespÄ“jams, tieši šÄ« bija viņa lielÄ iespÄ“ja, par ko bija runÄjis gudrais padomdevÄ“js.
42. nodaļa
KÄpÄ“c, kÄpÄ“c, kÄpÄ“c viņš bija piedzimis šitÄds – ar labiem nodomiem, bet bez pietiekama daudzuma smadzeņu pelÄ“kÄs vielas? KÄ tÄds lÄcÄ«tis PÅ«ks, joptvajumaÄ·… Prezidentam VÄjonim gribÄ“jÄs sisties ar galvu pret sienu – bet arÄ« tas, protams, nepalÄ«dzÄ“tu.
Viss viņam bija. Bija amats – ideÄli piemÄ“rots, lai darÄ«tu salÄ«dzinoši lielas lietas. Varu šis amats nedeva milzumdaudz, tomÄ“r pietiekami. Bija labi nodomi. Pats galvenais – bija laikam taÄu lieliska iespÄ“ja, kÄ sevi parÄdÄ«t, kÄ izdarÄ«t kaut ko izcili labu valstij, galu galÄ – kÄ saglabÄt savu amatu uz nÄkamo termiņu.
Nebija tikai viena – sajÄ“gas, kÄ tagad izmantot MÄ«zÄ«ša pastÄstÄ«to. Izmantot gudri un prÄtÄ«gi, tÄ, lai visa Latvijas tauta beidzot novÄ“rtÄ“tu, kÄ tai ir paveicies ar prezidentu. Lai visi šie deputÄteļi, kas jau kuro reizi izņirdza un atmeta atpakaļ kÄdu viņa labi domÄtu iniciatÄ«vu, turpmÄk uzskatÄ«tu par pagodinÄjumu saņemt vÄ“stuli no paša Valsts prezidenta.
Viņa rÄ«cÄ«bÄ bija tÄda informÄcija, nu tÄÄÄÄÄda informÄcija! Bet kÄda jÄ“ga, ja viņš nejÄ“dza, kÄ to izmantot. Un apkÄrt nebija neviena, kas spÄ“tu palÄ«dzÄ“t. Neviena paša.
Sasaukt uz rÄ«cÄ«bas sapulci savus KlaÄ·us, AlnÄjus un citus lošus? Viņi tikai bolÄ«s acis un gvelzÄ«s blēņas par stratÄ“Ä£isko attÄ«stÄ«bu. PakonsultÄ“ties ar DrÄzeku? Viņai bija citi talanti, bet ne šÄds. Sasaukt NacionÄlÄs drošÄ«bas padomes sÄ“di? Hahaha, nesmÄ«diniet.
Prezidentam VÄjonim atlika tikai viens – atkal patraucÄ“t savu diskrÄ“to padomdevÄ“ju. Galu galÄ – ideja par lielÄs iespÄ“jas sagaidÄ«šanu bija viņējÄ. BÅ«tu tikai taisnÄ«gi, ka tieši šis gudrais un pieredzÄ“jušais cilvÄ“ks uzzinÄtu par neaktuÄlo Kroni un viņa, iespÄ“jams, joprojÄm aktuÄlajiem dokumentiem. Kurš gan cits varÄ“tu dot jÄ“dzÄ«gu padomu, ja ne viņš?
SazinÄties un vÄ“l jo vairÄk satikties ar padomdevÄ“ju nemaz nebija tik viegli: stingru konfidencialitÄti saglabÄt – bet patiesÄ«bÄ vienkÄrši slÄ“pties un neatstÄt nekÄdas pÄ“das – vajadzÄ“ja no pilnÄ«gi visÄm svešajÄm acÄ«m un ausÄ«m. JÄ, arÄ« no tÄm, kas pieskatÄ«ja pašu prezidentu. Kontakti ar šo cilvÄ“ku netiktu atbalstÄ«ti, pÄrÄk jau nu daudzšÄ·autņaina bija viņa biogrÄfija.
Ja tikšanÄs VÄjonim kaut ko arÄ« atstÄja, tad vienÄ«gi nepatÄ«kamu neizpratnes un bažu pÄ“cgaršu. Gudrais cilvÄ“ks šoreiz bija neparasti nervozs un nebÅ«t ne tik vieds kÄ parasti.
VÄ“l vairÄk – viss tas, ko VÄjonis bija spÄ“jis saprast no MÄ«zÄ«ša stÄstÄ«juma un nu tÄlÄk izklÄstÄ«ja savam neformÄlajam padomdevÄ“jam, viÅ†Ä acÄ«m redzami izraisÄ«ja tikai nepatÄ«kamu izbrÄ«nu. ArÄ« tas, kas viņam bija sakÄms, šoreiz pÄ“c vieda padoma nekÄdi neizskatÄ«jÄs.
– Redzi, Raimond… – Viņi abi jau no senseniem laikiem bija uz tu. – Tas viss, ko tu stÄsti, ir ļoti savÄdi. Tikpat labi tajÄ visÄ kaut kas var bÅ«t, taÄu… vai tu pilnÄ«gi izslÄ“dz iespÄ“ju, ka tÄ varÄ“tu bÅ«t vienkÄrši provokÄcija pret tevi personiski? Nez vai tu uzticies tam resnajam Äpsim, ko.
NÄ“, protams, ne. VÄjonim vairÄkkÄrt bija radies iekšÄ“js jautÄjums – kÄ vÄrdÄ un kÄ interesÄ“s vienÄ vai otrÄ gadÄ«jumÄ strÄdÄ MÄ«zÄ«tis. Un, ja ne pats MÄ«zÄ«tis, tad dažs labs no viņa darbiniekiem.
– Nu, lÅ«k, Raimond! – Ja pirmajÄ mirklÄ« bija izskatÄ«jies, ka izdzirdÄ“tie jaunumi VÄjoņa padomnieku ir pamatÄ«gi satraukuši, tad nu jau viņš bija pilnÄ«bÄ nomierinÄjies un ierasti pussmÄ«nÄ“ja, pussmaidÄ«ja smilškrÄsas Å«sÄs. LÅ«k, tÄda viņam bija skola, ar apbrÄ«nu nodomÄja VÄjonis. – Tas ir tÄpat kÄ ar gÄzes urbumiem. Tu urb un nekad droši nezini, kas tur apakšÄ Ä«sti ir un kas iznÄks ÄrÄ. Vai atkal neiznÄks. Tev, protams, ir pÄ“tÄ«jumi un analÄ«zes, bet tas neko pa Ä«stam nenozÄ«mÄ“.
– Klau, Juri, bet ko man Ä«sti darÄ«t? Ir taÄu iespÄ“ja, ne? Viss, kÄ tu teici? – VÄjonis vÄ“l joprojÄm cerÄ“ja, ka tÅ«lÄ«t izdzirdÄ“s pareizos vÄrdus un viss, viss, viss bÅ«s kÄrtÄ«bÄ.
Bet nekÄ tamlÄ«dzÄ«ga. IzskatÄ«jÄs, ka viņa padomdevÄ“js domÄs kavÄ“jas jau kaut kur pavisam citur un ir ne pa jokam norÅ«pÄ“jies.
– JÄskatÄs, Raimond, jÄskatÄs. Vajag padomÄt, vajag pakonsultÄ“ties. Tu taÄu zini, kÄ viss notiek ar provokÄcijÄm – te viņa nav, te pÄ“kšÅ†i jau ir. StÄv tev priekšÄ tÄds tusnis, kurš, izskatÄs, savu krÄnu gadiem nav redzÄ“jis un kurpes nespÄ“j aizsiet. Bet tad pÄ“kšÅ†i viņš noliecas un iekož tev kÄjÄ, kad tu to vismazÄk esi gaidÄ«jis.
JÄ gan, pateicÄ«gi nodomÄja VÄjonis. TÄ Ä«sti viņš MÄ«zÄ«tim nekad nebija uzticÄ“jies. KÄpÄ“c pÄ“kšÅ†i noticÄ“t tagad – vienkÄrši tÄpat, sarežģītam, ļoti iespÄ“jams, sadomÄtam stÄstam? Pasaciņai. JÄ, Jurim, protams, bija taisnÄ«ba. VajadzÄ“ja pagaidÄ«t, Juris pa to laiku painteresÄ“sies, noskaidros, pakonsultÄ“sies…
Oi! PÄ“kšÅ†i smadzenÄ“s iedÅ«ra lÄ«dz tam nez kur kavÄ“jusies doma – tas taÄu viss laikam skaitÄ«jÄs slepena informÄcija. NÄ“, MÄ«zÄ«tis neko nebija licis parakstÄ«t, bet vienalga… viss bija tik noslÄ“pumaini, saruna divatÄ un viss kas tÄds. Un viņš, VÄjonis, tagad to bija tÄ vienkÄrši izklÄstÄ«jis savam padomdevÄ“jam.
Bet nu nÄ“, nebija šÄdÄm bažÄm nekÄda pamata. JÄ, Juris nodarbojÄs ar sazarotu biznesu, un presÄ“ par viņu reizÄ“m rakstÄ«ja nepatÄ«kamas lietas, taÄu tas viss bija tikai aizdomas, nepÄrbaudÄ«tas baumas, nekas vairÄk!
Protams, Jurim bija viņa biogrÄfija, bet tÄ taÄu bija devusi to milzÄ«go pieredzi un kompetenci, ko VÄjonis tik augstu vÄ“rtÄ“ja. NÄ“, nÄ“, tur nebija, par ko uztraukties. VajadzÄ“ja vienkÄrši gaidÄ«t, ko Juris izdomÄs. Jo vairÄk tÄpÄ“c, ka ap atvadÄ«šanÄs brÄ«di Juris cita starpÄ ieminÄ“jÄs, ka kaut ko viņš varÄ“tu ieteikt jau tagad.
– Redzi, Raimond, par to, ko tev stÄstÄ«ja tas resnais Äpsis, es, protams, padomÄšu un painteresÄ“šos. Bet mans personiskais ieteikums tev – meklÄ“ citu tÄ“mu, skaties pÄ“c kaut kÄ cita. NÄk lielas pÄrmaiņas, un ir svarÄ«gi tÄs paÄ·ert aiz astes, kamÄ“r citi vÄ“l nav paguvuši novÄ“rtÄ“t un izmantot.
– Banku sfÄ“ra, piemÄ“ram. LasÄ«ji pÄ“dÄ“jÄ Å¾urnÄlÄ “Irsa” rakstiņu par atmazgÄšanu? DomÄ, amerikÄņi vÄ“l ilgi noskatÄ«sies uz to bespreÄ£elu, kas te notiek? NÄ“, nebÅ«s ilgi. Un tad bÅ«s svarÄ«gi – kurš bÅ«s tas, kas bÅ«s krÄ«zei sagatavojies, kuram jau bÅ«s ar amerikÄņiem viss nokÄrtots, kurš jau iepriekš ar viņiem bÅ«s uzņēmis sakarus un sagatavojis turpmÄko scenÄriju.
– Juri, tu taÄu zini, ka man kancelejÄ nav neviena, kas par to kaut ko jÄ“gtu! – VÄjonis pats juta, kÄ viņa balsÄ« iezogas atklÄti lÅ«dzošas notis.
– A tu, Raimond, paskaties apkÄrt kÄdus neatkarÄ«gus ekspertus. Ar pieredzi, ar biogrÄfiju, ar reputÄciju. Nu, šitÄ, piemÄ“ram, kÄ viņu… nu, no “Way Baltica”… Šnubesa, Raubesa, Bubesa, vo, Bubesa. Paprasi viņai padomu – gan jau neatteiks. ArÄ« tas ministrs PinkÄ“viÄs… Bungainis, to tu arÄ« noteikti zini, Lezdiņš no FUKa. Ir jau vÄ“l gudri un zinoši cilvÄ“ki palikuši, ir… Ä, RimÄ“viÄs galu galÄ.
Nez kÄpÄ“c VÄjonim radÄs sajÅ«ta, ka šo sarunas daļu viņa padomdevÄ“js jau sen bija izdomÄjis un pÄrdomÄjis visÄs detaļÄs un ka tieši tÄs dēļ viņš arÄ« bija bijis gatavs tikties tik steidzÄ«gi. Bet nu – kÄda gan tam bija nozÄ«me?
SavukÄrt nÄkamÄ diena atnÄca ar jaunu pÄrsteigumu – VÄjonim pat ienÄca prÄtÄ, ka kÄda augstÄkÄ vara viņu ir izvÄ“lÄ“jusies par kaut ko lÄ«dzÄ«gu citu augstÄko valsts amatpersonu bažu un aizdomu uzklausÄ«tÄjam. Nu tur neko, tÄds jau viņa amats pÄ“c bÅ«tÄ«bas arÄ« bija. Šoreiz uz steidzamu tikšanos bija pieteicies padomdevÄ“ja pieminÄ“tais Latvijas CentrÄlÄs bankas prezidents IlmÄrs RimÄ“viÄs.
Cik tusnis MÄ«zÄ«tis uz tikšanos bija ieradies sakarÄ«gs un racionÄls, kaut grÅ«ti izprotams, tik RimÄ“viÄs bija, latviski izsakoties, vienkÄrši putÄs. Parasti vienmÄ“r nosvÄ“rts, gludi skÅ«ts, nevainojami izgludinÄtÄ uzvalkÄ, ar vÄ“l nevainojamÄkÄm manierÄ“m, šoreiz RimÄ“viÄs izskatÄ«jÄs pÄ“c cilvÄ“ka, kas uz paÄ£irÄm noskrÄ“jis pusmaratonu. TurklÄt viņš vÄ“l mÄ“Ä£inÄja izlikties, ka viss ir labÄkajÄ kÄrtÄ«bÄ, no kÄ iespaids kļuva vÄ“l neizprotamÄks.
Sen, sen atpakaļ VÄjonis bija lasÄ«jis par izšÄ·irÄ«go valdÄ«bas sÄ“di “Marex bankas” glÄbšanas vai neglÄbšanas lietÄ un ar to saistÄ«tajos jautÄjumos. Šajos dokumentos ar grifu “Dienesta vajadzÄ«bÄm” cita starpÄ bija detalizÄ“ti aprakstÄ«ts, kÄ, valdÄ«bai sÄkotnÄ“ji neatļaujot brÄ«vu lÄ«dzekļu aizplÅ«šanu no pusdzÄ«vÄs bankas, RimÄ“viÄa kungs valdÄ«bas sÄ“dÄ“ sÄcis histÄ“riski spiegt un tieši šÄdÄ veidÄ panÄcis savam viedoklim labvÄ“lÄ«gu lÄ“mumu. Ä»oti iespÄ“jams, spiegšana bija tieši tÄda pati kÄ pašlaik.
TaÄu bija arÄ« milzÄ«gs pluss: atšÄ·irÄ«bÄ no MÄ«zÄ«ša lÄ“nÄ«gÄ un iemidzinošÄ dudinÄjuma, kas bija gudru un mazsaprotamu terminu pÄrpilns, RimÄ“viÄa histÄ“riskajÄ vÄrdu birumÄ VÄjonim viss bija saprotams un skaidrs. CentrÄlÄs bankas prezidents bija saņēmis bezgala trauksmainu signÄlu no vairÄkiem avotiem, tostarp no Latvijas bagÄtÄko cilvÄ“ku desmitnieka pÄrstÄvja, un nu atskrÄ“jis ar situÄcijas vÄ“rtÄ“jumu un risinÄjuma variantiem.
– Raimond, jÅ«s saprotat, kas notiek? – VÄjonis iedomÄjÄs, ka arÄ« šo jautÄjumu viņam sÄk uzdot pÄrÄk bieži. – Briest tÄdas lietas, tÄdas lietas, un no jums kÄ Valsts prezidenta ir vistiešÄkajÄ veidÄ atkarÄ«gs, kÄ visa mÅ«su valsts no tÄ visa izkļūs! Ja jÅ«s tagad gribat saglÄbt valsti un banku nozari kÄ tÄdu, jums ir iespÄ“ja strauji rÄ«koties – strauji un izlÄ“mÄ«gi! Viss ir aizgÄjis tik tÄlu, ka nepieciešami visdrosmÄ«gÄkie pasÄkumi! Tikai tas mÅ«s var glÄbt, tikai tad mÅ«s sapratÄ«s un mums palÄ«dzÄ“s!..
Kas palÄ«dzÄ“s? Kas un no kÄ glÄbs? ToreizÄ“jÄs valdÄ«bas sÄ“des protokola nezinÄmajam rakstÄ«tÄjam patiešÄm bija taisnÄ«ba – bija brīži, kad RimÄ“viÄs patiešÄm histÄ“riski spiedza, gandrÄ«z vai bungÄdiņas sÄka sÄpÄ“t. Bet viņu apturÄ“t nešÄ·ita iespÄ“jami.
– Raimond, šÄ« jums ir fantastiska iespÄ“ja! KrÄ«ze sÄksies neatkarÄ«gi no tÄ, ko mÄ“s pirms tÄs izdarÄ«sim. To nevar apturÄ“t! AmerikÄņi ir noskaitušies par to, ko mÅ«su bankas dara, un vÄ“l vairÄk viņi ir noskaitušies par to, ka mÅ«su iestÄdes neko nedara. BÅ«tu es Finanšu tirgus komisijas priekšsÄ“dÄ“tÄjs, varbÅ«t vÄ“l kaut ko varÄ“tu sasmelt, bet jÅ«s taÄu labi zinÄt, ka tÄ ir neatkarÄ«ga institÅ«cija, ko neviens nevar ietekmÄ“t!
Nu, nu, IlmÄriņ, smÄ«nÄ«gi nodomÄja VÄjonis. Viņš bija pietiekami labi informÄ“ts par patieso lomu, kÄda RimÄ“viÄam bija banku jomas uzraudzÄ«bÄ. Nebija nekÄdu šaubu – IlmÄriņš ir sajutis tuvojošos sÅ«dus un tagad mÄ“Ä£ina no tiem laikus izsprukt, vietÄ noliekot kÄdu citu vainÄ«go. Ne jau pirmÄ reize galu galÄ.
Bet IlmÄriņš tikai spiedza un spiedza.
– Raimond! Prezident! AmerikÄņi rÄ«kosies jebkurÄ gadÄ«jumÄ, to apturÄ“t vairs nevar! “CBLV” bankai ir beigas, varbÅ«t vÄ“l dažÄm, tur vairs neko nevar padarÄ«t. Bet jÅ«s, tieši jÅ«s varat kļūt par to personu, kas izglÄbj visu Latvijas ekonomiku, nu vismaz banku nozari noteikti! Jums vajadzÄ“tu nekavÄ“joties nosÅ«tÄ«t amerikÄņiem vÄ“stuli. SavÄ vÄrdÄ! Es jums varu palÄ«dzÄ“t to sagatavot, jÅ«su kanceleja laikam to nevarÄ“s. Bez kÄdiem smalkumiem – tÄ un tÄ, ir dažas sliktÄs bankas, kas atmazgÄ un atmazgÄs, un tÄs vajag likvidÄ“t bez vÄrda runas. Tev mafija neļauj, tÄpÄ“c nepieciešams stingrs amerikÄņu norÄdÄ«jums – to neviens neatļausies neievÄ“rot! Protams, Raimond, neviens par šo jÅ«su vÄ“stuli neuzzinÄs! PilnÄ«ga konfidencialitÄte! Un nekas tÄds tur arÄ« nemaz nebÅ«s – vienkÄrši principiÄls situÄcijas vÄ“rtÄ“jums un aicinÄjums rÄ«koties kÄ prezidentam pienÄkas. Bet tad, kad viss tÄ arÄ« notiks, Raimond, kÄ tam jÄnotiek, jums jau bÅ«s gatavs rÄ«cÄ«bas plÄns! AmerikÄņi tÄs pÄris sliktÄs bankas gribÄ“s slÄ“gt, visi sÄks runÄt, ka tÅ«lÄ«t bÅ«s banku krÄ«ze un valstij gals klÄt, jÄ, visi bÅ«s panikÄ!.. Un tad – un tad jÅ«s, Latvijas Valsts prezidents, parÄdÄ«sieties baltÄ zirgÄ! Viss jums, prezident, bÅ«s nokÄrtots un gatavs. Gan Eiropas CentrÄlajÄ bankÄ, gan BriselÄ“, gan visur citur. Visi respektÄ“s lomu, ko bÅ«sit uzņēmies, – vietÄ“jie politiÄ·i un visi pÄrÄ“jie. JÄ, un vÄ“l jums tad bÅ«s arÄ« noorganizÄ“ta tikšanÄs ar Drampu – un jÅ«s visu nokÄrtosiet. Tieši tÄ tas izskatÄ«sies! VÄjonis izglÄbj valsts ekonomiku ar saviem drosmÄ«gajiem un enerÄ£iskajiem lÄ“mumiem – tieši tÄ un ne mazÄk!..
RimÄ“viÄs vÄ“l turpinÄja runÄt un runÄt, bet VÄjonim jau viss bija skaidrs – Jurim bija taisnÄ«ba, tieši banku nozare bija tÄ, kas viņam solÄ«ja viņa lielo iespÄ“ju. Un nevis kaut kÄdas tur MÄ«zÄ«ša provokÄcijas. Te viss bija skaidrs – viņš to nepalaidÄ«s garÄm! NekÄdÄ gadÄ«jumÄ!
67. nodaļa
Jo garÄk un detalizÄ“tÄk izteicÄs Ärlietu ministrs Edgars PinkÄ“viÄs, jo sliktÄk jutÄs viņa sarunas biedrs – Valsts prezidents Raimonds VÄjonis. Nelabums un vÄjums kÄpa tikai augstÄk un augstÄk, lÄ«dz jau gandrÄ«z kļuva grÅ«ti paelpot. KÄ tik tÄlu varÄ“ja nonÄkt, kÄ tik tÄlu varÄ“ja nonÄkt, kÄ tik tÄlu…
VÄjonim nekad nebija patikušas garas un gudras runas, viņu no tÄm vilka uz snaudu. Prezidents ļoti labi saprata kÄdreizÄ“jo premjerministru GalvÄ«ti, kuram savulaik šad un tad gadÄ«jÄs tikt nofotografÄ“tam vai pat nofilmÄ“tam, saldi snaužot kÄdÄ Ä«paši garlaicÄ«gÄ sanÄkšanÄ.
VÄjonim šÄdÄ ziÅ†Ä bija paveicies – bet runa tiešÄm bija tikai un vienÄ«gi par veiksmi. TÄ visa garÄ, sausÄ, nesaprotamÄ runÄšana bija grÅ«ti paciešama. TaÄu šobrÄ«d nebija runas par šÄda veida nepatiku. Tas, ko nedaudz izvairÄ«gi, nedaudz nekonkrÄ“ti stÄstÄ«ja Ärlietu ministrs, valsts pirmajai personai bija uzdzinis nevis vÄrgumu, apnikumu un miegu, bet gan Ä«sti fizisku nelabumu.
Jau PinkÄ“viÄam tikai pÄrkÄpjot kabineta slieksni, VÄjonis nojauta, ka tÄ nebÅ«s nekÄda ikdienišÄ·Ä garlaicÄ«gÄ saruna. Ministrs, kurš parasti vienmÄ“r bija ģērbies ne pÄrÄk eleganti, toties no formÄlÄ viedokļa nevainojami, šoreiz izskatÄ«jÄs kÄ Ä«sta nelaimes Äupiņa un nelaimes vÄ“stnesis vienlaikus.
VarÄ“ja padomÄt, ka viņš saburzÄ«tajÄ uzvalkÄ, to nenovelkot, ir pÄrlaidis vismaz pÄris pÄ“dÄ“jÄs naktis. Kaklasaites nebija, krekla apkaklÄ«tes mala bija iepelÄ“ka. Un, kas pats galvenais un šÄ·ietami pilnÄ«gi neiespÄ“jamais, – bija acÄ«m redzams, ka ministrs nav skuvies ne šodien, ne vakar, ne pat aizvakar.
NÄ“, tÄdu PinkÄ“viÄu prezidents nekad nebija redzÄ“jis. Pat gribÄ“ja lÄdzÄ«gi piedÄvÄt ministram – kurš galu bija viens labs, kÄrtÄ«gs, normÄls ministrs, tikai tÄds drusku kompleksains un sastindzis – kÄdas dienas atpÅ«sties un tad atnÄkt vÄ“lreiz, sak, manas durvis tev vienmÄ“r ir atvÄ“rtas un tÄ tÄlÄk, un tÄ tÄlÄk.
Bet nekÄ – PinkÄ“viÄs bija nopietns, pat svÄ“tsvinÄ«gs un kaut ko nesakarÄ«gi, toties neatlaidÄ«gi runÄja par valsts interesÄ“m, to iespÄ“jamu apdraudÄ“jumu un vÄ“l kaut ko, kas viņam liekot nekavÄ“joties vÄ“rsties pie Valsts prezidenta kÄ NacionÄlÄs drošÄ«bas padomes priekšsÄ“dÄ“tÄja.
VÄjonim šai pÄ“cpusdienai bija pavisam citi plÄni, taÄu nekur nevarÄ“ja likties – nÄcÄs savilkt seju vislaipnÄkajÄ grimasÄ“ un aicinÄt ministru piesÄ“st, iedzert tasi labas kafijas un Ä·erties pie lietas. Spriežot pÄ“c PinkÄ“viÄa dramatiskÄ veidola, tas varÄ“ja prasÄ«t krietnu laika sprÄ«di.
– Pirms doties pie jums, prezidenta kungs, es labu laiku domÄju – vai par notikušo prioritÄri informÄ“t jÅ«s vai, piemÄ“ram, MÄ«zÄ«ša kungu no Satversmes apsardzÄ«bas biroja. NolÄ“mu, ka tomÄ“r jÅ«s – kÄ valsts vadÄ«tÄju, bruņoto spÄ“ku virspavÄ“lnieku, NacionÄlÄs drošÄ«bas padomes priekšsÄ“dÄ“tÄju…
Lai kas bÅ«tu noticis ar PinkÄ“viÄa Ärieni, runÄja viņš tÄpat kÄ parasti – sausi un protokolÄri, it kÄ lasÄ«tu trÄ«s dienas iepriekš uzrakstÄ«tu un vismaz piecu lÄ«meņu ierÄ“dņu akceptÄ“tu runu. VÄjonis izmisÄ«gi centÄs nenožÄvÄties un gandrÄ«z izmežģīja žokli.
– Lieta tÄda, prezidenta kungs, ka savÄ profesionÄlajÄ darbÄ«bÄ es esmu saskÄries ar manipulÄcijas mÄ“Ä£inÄjumu. Man nav zinÄmi ne šÄ«s manipulÄcijas pasÅ«tÄ«tÄji, ne arÄ« tÄs mÄ“rÄ·i, bet ir virkne faktu, kas var darÄ«t aizdomÄ«gu. Protams, es pÄ“c tam došos arÄ« pie MÄ«zÄ«ša kunga – bet vispirms jÅ«s. Es nevÄ“lÄ“tos iedziļinÄties detaļÄs, kam šajÄ gadÄ«jumÄ nav izšÄ·irošas nozÄ«mes… nÄ“, pareizÄk, nav vispÄr nekÄdas nozÄ«mes…
VÄjonis pie sevis nosmÄ«kņÄja. IzrÄdÄs, pat šim sausiņam ir reizes, kad viņš nedaudz saputrojas.
– Tas, kas ir svarÄ«gi, ir, lÅ«k, kas. Man ir pamats domÄt, ka notiek mÄ“rÄ·tiecÄ«gas darbÄ«bas, lai kompromitÄ“tu lielu daļu Latvijas finanšu sektora ar visÄm no tÄ izrietošajÄm sekÄm. Man, VÄjoņa kungs, ir kļuvis zinÄms, ka viena no manis vadÄ«tÄs ministrijas augstÄkajÄm amatpersonÄm, izmantojot personiska rakstura dezinformÄcijas instrumentus, ir tikusi faktiski piespiesta nodot mÅ«su stratÄ“Ä£iskÄ partnera pÄrstÄvim, iespÄ“jams, tendenciozas ziņas par Latvijas finanšu sektora Ä«patnÄ«bÄm tÄ sauktÄs naudas atmazgÄšanas kontekstÄ…
– Kas, lÅ«dzu? – VÄjoņa balsÄ« ieskanÄ“jÄs žēlÄ«ga izmisuma notis. Šie gudrie vÄrdi, sapÄ«ti vÄ“l gudrÄkos teikumos, viņu vienkÄrši lika uz lÄpstiņÄm, vienalga, bija vai nebija viņš ko nopietnÄku ierÄvis. – ĪpatnÄ«bÄm kontekstÄ? StratÄ“Ä£iskÄ partnera?
– Atvainojiet, prezidenta kungs. Neesmu Ä«sti formÄ. NegulÄ“ta nakts. Atvainojiet vÄ“lreiz, mÄ“Ä£inÄšu vienkÄršÄk. – No VÄjoņa viedokļa nebija, par ko priecÄties. Viņam nupat ļoti pieklÄjÄ«gi tika izsniegta kÄrtÄ“jÄ intelektuÄlÄs nepilnvÄ“rtÄ«bas izziņa.
– TÄtad situÄcija tÄda – Ä€rlietu ministrijas cilvÄ“ks. Ä»oti normÄls, labs ierÄ“dnis. VÄrdu neatklÄšu. PagaidÄm ne. Tas paliek MÄ«zÄ«ša kunga kompetencÄ“. LÅ«k, šis cilvÄ“ks ir nonÄcis pie secinÄjuma, ka ar viņu ir manipulÄ“juši. IzdarÄ«juši tÄ, ka viņš tiekas ar amerikÄņu vÄ“stnieci un viņai sastÄsta briesmu lietas par naudas atmazgÄšanu LatvijÄ. Par to, cik te viss drausmÄ«gi. KÄ atmazgÄtÄju mafija reÄli pÄrvalda politiku. Visus apmaksÄ. Protams, tas tÄ nav, bet situÄcija man… tas ir, šim cilvÄ“kam vienÄ brÄ«dÄ« ir bijusi tik ļoti pÄrliecinoša, ka viņš nav šaubÄ«jies – briesmu lietas tÄdas arÄ« ir. Un vÄ“l briesmÄ«gÄkas. Bet pÄ“c tam viss ir mainÄ«jies, un šis cilvÄ“ks ir sapratis – ar viņu manipulÄ“juši. Ciniski un nekrietni manipulÄ“juši. Piespieduši it kÄ no brÄ«va prÄta izdarÄ«t kaut ko, kam var bÅ«t smagas sekas…
VÄjonis varbÅ«t nebija nekÄds ģēnijs, bet to, kas un kÄ notika politikÄ, viņš saprata pietiekami labi. Un arÄ« PinkÄ“viÄa pÄrteikšanos viņš garÄm nepalaida – jÄ, ministrs tiešÄm nebija formÄ, ja pieļÄva ko tÄdu.
– Un tad jÅ«s, Edgar, sakÄt, ka amerikÄņiem…
– JÄ, prezidenta kungs, tieši tÄ. Ka amerikÄņiem ir nodota tÄ«ši sagrozÄ«ta, nepatiesa informÄcija par dažÄm konkrÄ“tÄm Latvijas bankÄm, turklÄt šÄ« informÄcija ir tikusi attiecinÄta uz visu nozari. VÄ“l vairÄk – uz visu Latvijas valsti.
ArÄ« nekÄds Ätrais domÄtÄjs VÄjonis nebija, bet šÄ« viņam bija pazÄ«stama tÄ“ma, tikai kaut kÄdÄ nepazÄ«stamÄ, dÄ«vainÄ, iepriekš neiedomÄtÄ veidÄ. Vai varÄ“ja bÅ«t, ka… bet viņš nespÄ“ja vienlaikus gan klausÄ«ties, gan domÄt par kaut ko citu, izņemot runÄtÄja vÄrdus.
– Protams, prezidenta kungs, nav nekÄda – es uzsveru, nekÄda! – pamata uzskatÄ«t, ka šÄ«s informÄcijas nodošana var radÄ«t kÄdas smagas sekas, par konkrÄ“tÄm stratÄ“Ä£iskÄ partnera darbÄ«bÄm nemaz nerunÄjot. Tur vajadzÄ“tu lÄ«dzÄ«gu informÄciju no vairÄkiem avotiem, visiem ļoti uzticamiem mÅ«su stratÄ“Ä£isko partneru skatÄ«jumÄ, lai viņi tai noticÄ“tu. Lai jÅ«s precÄ«zÄk saprastu, prezidenta kungs…
Tas jau sÄka kļūt nedaudz aizskaroši. “Nemaz tik aprobežots es neesmu,” sašutis nodomÄja VÄjonis.
– Ja ko tÄdu amerikÄņiem pastÄsta viens cilvÄ“ks, pat ja šis cilvÄ“ks ieņem ļoti augstu amatu Ä€rlietu ministrijÄ, pat ja viņam ir fakti un pÄrliecÄ«ba, ar to ir par maz, lai kaut kas sÄktos. AmerikÄņiem vajag vairÄk. Viņi grib bÅ«t pÄrliecinÄti. Par visiem simts. Latvijas gadÄ«jumÄ – lai tÄ ir viņu pašu saņemta informÄcija, lai ir kaut kÄdi “atklÄjumi” medijos, lai ir paziņojums un aicinÄjums, un signÄls no Ä€rlietu ministrijas. Bet ar to ir par maz. Lai ir arÄ« kaut kas lÄ«dzÄ«gs no valsts otrÄs, vÄ“l labÄk, pirmÄs amatpersonas, kaut gan tas tÄ reti gadÄs, – tad gan viņi reaģēs, tas nu bÅ«s droši…
PinkÄ“viÄs runÄja vÄ“l kaut ko, bet to VÄjonis vairs nedzirdÄ“ja. ŠajÄ brÄ«dÄ« viņam beidzot pielÄ“ca – un pielÄ“ca pa Ä«stam. Izmantots bija ne tikai PinkÄ“viÄs – par to, ka ministrs runÄ pats par sevi, nebija nekÄdu šaubu.
Interesanti, protams, uz kÄda ÄÄ·a bija noÄ·erts nabaga kompleksainais pediņš, bet tas nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka tieši tÄpat – acÄ«mredzot citÄdÄ veidÄ, ar citÄdu metodi, bet pÄ“c bÅ«tÄ«bas precÄ«zi tÄpat – bija izmantots arÄ« pats VÄjonis.
Jopcik, jopcik, jopcik! PinkÄ“viÄs vÄ“l kaut ko bubinÄja un bubinÄja, bet VÄjonim viss bija aizgÄjis ciet. PilnÄ«gi un galÄ«gi. KÄ? KÄ? Nu kÄ? KÄ tas varÄ“ja notikt? Viņam taÄu bija vislabÄkie nodomi! Jopcik, bet nu tiešÄm šoreiz – vistielabÄkie!
Viņš taÄu tiešÄm, pa Ä«stam un nopietni bija meklÄ“jis veidu, kÄ reizÄ“ izdarÄ«t kaut ko labu, tiešÄm labu gan sev, gan arÄ« valstij. Un tagad… Viņš vÄ“l nebija aptvÄ“ris katastrofas apmÄ“rus, bet bija skaidrs – tÄ tiešÄm bija katastrofa. SajÅ«ta bija briesmÄ«ga. KÄpÄ“c, kÄpÄ“c, kÄpÄ“c viņam tÄ negÄja?
KÄpÄ“c visi šie viņa parazÄ«ti padomnieki, visas šÄ«s drÄzekas–šmÄzekas, kas tikai vienam bija derÄ«gas, visi šie stratÄ“Ä£iskie klaÄ·i–šmaÄ·i nebija viņu noturÄ“juši un atturÄ“juši? KÄpÄ“c kÄds no viņiem nebija ieteicis prezidentam Ä£eniÄlu un valstiski atbildÄ«gu ideju? KÄpÄ“c viņš bija spiests pats kaut ko domÄt un izgudrot? It kÄ viņi visi nebÅ«tu zinÄjuši, ka tÄ nebija viņa stiprÄkÄ puse?
Te nu viņš bija. Ar viņu bija noticis tieši tas, par ko tagad runÄja un brÄ«dinÄja šis tikai pusi patiesÄ«bas, nÄ“, kur nu pusi, patiesÄ«bÄ vÄ“l krietni mazÄku daļu zinošais PinkÄ“viÄs. TurklÄt vÄ“l sliktÄku viņa pašsajÅ«tu padarÄ«ja fakts, ka viņam nebija ne mazÄkÄs nojausmas – kurš Ä«sti ar viņu to bija izdarÄ«jis un kÄpÄ“c.
Tas bija vÄjš mierinÄjums – ka arÄ« PinkÄ“viÄs ir lÄ«dzÄ«gÄ situÄcijÄ. Un arÄ« tas neko nelÄ«dzÄ“ja, ka nekas slikts jau nebija noticis. Lai gan, ja tÄ padomÄ… amerikÄņi bija uzklausÄ«juši gan viņu, gan acÄ«mredzot PinkÄ“viÄu, pieklÄjÄ«gi pateikuši paldies – un nekÄ vairÄk. NekÄ. Klusums. Tad jau varbÅ«t tÄ arÄ« viss paliks – vai nu pirmÄ reize.
JÄ, šÄ« bija laba doma. VienÄ«gÄ nelaime – ka lÄ«dz ar to bija izgÄzies viss VÄjoņa lieliskais plÄns, kÄ balta zirga mugurÄ parÄdÄ«ties vispÄrÄ“jÄ bÄ“du ielejÄ. ParÄdÄ«ties tieši brÄ«dÄ«, kad ir iestÄjies pilnÄ«gs vakars uz ezera, un glÄbt savu valsti un savu tautu, pretÄ« saņemot neviltotu atzinÄ«bu un cieņu.
Lai gan – un šÄ« bija viņa paša doma, neviens pats to nebija izdomÄjis un pateicis priekšÄ! – varbÅ«t viss vÄ“l arÄ« nemaz nebija pagalam. Nu jÄ, kÄds bija ņēmis un izmantojis gan viņu, gan PinkÄ“viÄu. Nu jÄ, varbÅ«t pat iestÄsies kaut kÄdas ziepes. Bet, jo lielÄkas ziepes, jo lielÄkas viņam bija izredzes tikt pie iznÄciena baltÄ zirga mugurÄ, – un ko tad citu viņam arÄ« vajadzÄ“ja?..
Doma, kas sÄkumÄ bija šÄ·itusi absurda un neiespÄ“jama, pamazÄm Ä“rti iekÄrtojÄs viņa smadzenÄ“s, ielaida saknes un sazaroja. Ap sirdi strauji kļuva labÄk. VÄjonis atkal atguva spÄ“ju sadzirdÄ“t nabaga Ärlietu ministru, kurš izrÄdÄs, joprojÄm bubinÄja vienu un to pašu – par to, kÄ ir zinÄmi draudi, kuriem vajadzÄ“tu gatavoties, bet tomÄ“r… lai gan… bet nu vispÄr… ja vÄ“l ņem vÄ“rÄ…
JÄ, protams, ar tevi, nabaga pediņ, lielos vilcienos ir cauri, šo bubinÄšanu klausoties, nodomÄja VÄjonis. Bet nekas, lÄ«dz vÄ“lÄ“šanÄm neviens tÄpat tevi nost neņems, un pÄ“c tam gan jau tiksi pie kÄda vÄ“stnieka amata… nu, vai arÄ« varÄ“si dalÄ«t vienu kabinetu ar savu partijas biedreni Sanitu…
No pÄ“dÄ“jÄs domas VÄjonim kļuva siltÄk ap sirdi. Lai nu kÄ, viņa situÄcija bija daudz cerÄ«gÄka – pat sliktÄkajÄ gadÄ«jumÄ viņam bija krietni vairÄk laika nekÄ PinkÄ“viÄam. Pusgada laikÄ daudz kas varÄ“ja atgadÄ«ties…