Iesaki rakstu:

Esmu vairākkārt kritiski izteicies par tā saucamo kompetenču pieeju mācÄ«bu saturā. Kur ir problÄ“mas sakne? IzglÄ«tÄ«bas satura reformai nav pamatojuma, kāpÄ“c tā vispār vajadzÄ«ga. IzšÄ·irties par pārmaiņām var vienÄ«gi, izejot no iepriekšÄ“jā mantojuma rÅ«pÄ«gas analÄ«zes, precÄ«zi izsverot, kas tajā labs, slikts, saglabājams, laukā metams un kas ieviešams kā nepieciešams jaunums. Ar pamatojumu, nevis skata pÄ“c un pa roku galam.

Šis uzdevums ir pa spÄ“kam tikai skolā strādājošajiem profesionāļiem, nevis svešu ideju ideologiem un skolotāja uzraugiem. Reformas parasti mÄ“dz kāpt uz vecajiem grābekļiem. Taču šoreiz rādās vÄ“l sliktāk: grābekļi dažkārt ārstÄ“, bet redzams, ka tie ar nolÅ«ku kaut kur nozÅ«mÄ“ti, lai nemaisās pa kājām un nedauza pašiem pieres.

Pieejamajos projekta aprakstos nav ne miņas no saprātÄ«ga redzÄ“juma, kur skolas uzsākšanas vecums, bÄ“rna mācÄ«bu slodzes nosacÄ«jums bÅ«tu arÄ« zināšanu kvalitātes un psiholoÄ£iskās harmonijas garants. Ne jausmas par to, kā izglÄ«tÄ«bas pilnveidei iet dziļumā, nevis banālu frāžu spÄ“lÄ“s par visu ko, kā nemaz vÄ“l nav, bet aprobÄ“šana jau notiek pilnā sparā.

Par to arÄ« smaida, dusmojas pedagogi un vecāki. Kas tad ir aprobÄ“šana? Tā ir rÅ«pÄ«gi sagatavota, zinātniski pamatota projekta (konkrÄ“ta satura) pārbaudÄ«šana praksÄ“, kurai jāseko atzÄ«šanai par labu esam vai noraidÄ«šanai. Bet tā nenotiek. 100 pilotskolās (ir nu gan vārds kā no aviācijas patapināts!) rit mistiska aprobācija, pamÄ“Ä£ināšana – kā nu katram sanāk, jau iepriekš zinot, ka nebÅ«s tāda apkopota rezultāta, kas kompetenču lÄ“rumu varÄ“tu atzÄ«t arÄ« par nesagatavotu vai pilnÄ«gi nederÄ«gu.

Izskatās, ka pārmaiņas top formāli, fiktÄ«vi un konstruÄ“jas bez jÄ“gas, bet reformatoru tizlajā valodā žvadzinot, ka “jÄ“gpilni”… StÅ«rgalvÄ«gi mācÄ«bu priekšmetu moduļi, uztiepjot, ko mācÄ«t kopā, ko šÄ·irti, nedomā, kā mācÄ«t labi. Aprunājoties ar daudziem kolÄ“Ä£iem un bÄ“rnu vecākiem, nav izdevies uzklausÄ«t kādu, kas ar šÄdu traÄ£ikomisku tukšgaitu bÅ«tu mierā. VÄ“l vairāk. Skolotājam kā Ä«stenajam ekspertam pÄ“c bÅ«tÄ«bas neprasa neko un viņam nekas cits neatliek kā padoties rezignācijai – kā bÅ«s, tā bÅ«s: nav pirmā reize, kad izgriež rokas un liek gavilÄ“t, ka tā viņa paša griba…

BÅ«tu dabiski, ja tik lielām pārmaiņām cauri vÄ«tos nepārprotama un pamatota nepieciešamÄ«ba. Jau sen bija jāizsver un jāizlemj, vai vajadzÄ«ga tik liela un tik naudÄ«ga reforma, lai uzlabojumi varÄ“tu ienākt mācÄ«bu procesā dabiski, pakāpeniski un bez papildu resursiem. Bet labas evolÅ«cijas vietā izglÄ«tÄ«bai atkal uzspiež sliktu revolÅ«ciju ar labu finansiālo apetÄ«ti, tÄ“rÄ“jot – nu jau 18,5 miljonus. Ar pilnÄ«gi nedibinātu pamatojumu, ka 21. gadu simteņa (jau 18.gadu dzÄ«vojam šajā gadsimtā) bÄ“rns ir nebijis fenomens, kura izglÄ«tošanai nekas vairs neder no laika pārbaudi izturÄ“jušÄs pedagoÄ£iskās pieredzes. Un te uz āru izlien visnepievilcÄ«gākais – nauda. Nauda ir, un tā jāapgÅ«st ar visvieglākajiem lÄ«dzekļiem – arÄ« ar pļāpāšanu. Bet gudrs saimnieks naudu iegulda precÄ«zi apjaustā, izskaitļotā jÄ“gā, kas ienesÄ«gi atmaksājas, nevis pa roku galam izsvaidās… Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajÅ«tas.

Kompetenču pieeja aprakstÄ«ta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mÄ“lei nesaprotamā hibrÄ«dvalodā, kur mudžēt mudž no patvarÄ«gi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jÄ“dzieniem. PiemÄ“ram – cieņpilns, jÄ“gpilns, drošumspÄ“ja, iedevums, atdevums, lietpratÄ«ba, pratÄ«ba, izpratÄ«ba, caurvijas, modulis, summatÄ«vs, formatÄ«vs, kognitÄ«vs, meta kognitÄ«vs… LÄ“rumu vārdu veltÄ«gi meklÄ“t vārdnÄ«cās, to semantiskās nozÄ«mes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košÄ¼Äjamā gumija. Izskatās un izklausās pÄ“c kaut kādas dziedniecÄ«bas ar apvārdotu Å«deni, pÅ«šÄ¼ošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības. Bet tas nav vienÄ«gais ļaunums. Redzams, ka, izmantojot izglÄ«tÄ«bu, aktivizÄ“jas arÄ« citi valstij un latvietÄ«bai kaitÄ«gi centieni ar nolÅ«ku iepotÄ“t mÅ«su identitātei un valsts Satversmei neatbilstošu ideoloÄ£iju – kā globālā pilsonÄ«ba, partnerattiecÄ«bu dominance pār Ä£imenes vÄ“rtÄ«bām, nacionālās kultÅ«ras atšÄ·aidÄ«šana ar miglaino “daudzkultÅ«ru vidi”, dzimuma definÄ«cijas staipÄ«šana, tikumÄ«bu saraksta mākslÄ«ga stādÄ«šana, to izraušana no konteksta un afišÄ“šana, kā arÄ« citas pseidoliberālas koÄ·etÄ“rijas ar nenobriedušiem prātiem.

MilzÄ«gie reformas papÄ«ru blāķi ir “ciku cakām izcakoti”, nelasāmi un saprotams, ka neviens tos arÄ« nelasÄ«s. Programmu, standartu tiešumu nevar aizstāt ar slikti apdzejotām deklarācijām, kurās iezÄ«mÄ“tas tādas bÄ“rna ideāla Ä«pašÄ«bas, kādu pašiem “ekspertiem” trÅ«kst, piemÄ“ram, skolÄ“ns “pilnvÄ“rtÄ«gi piedalās sociālajā, politiskajā, ekonomiskajā un kultÅ«ras dzÄ«vÄ“, ir zinātkārs, mÄ“rÄ·tiecÄ«gs, neatlaidÄ«gs, ved (no krieviskā “veÄ£ot”!) sarunas, sekmÄ«gi darbojas daudzkultÅ«ru, daudzvalodu vidÄ“, rada inovatÄ«vi un produktÄ«vi, kļūdas uztver kā iespÄ“ju izaugsmei…”. Sevi cienošs bÄ“rns par tādu pieaugušo māžošanos zÄ«mÄ«gi pasmÄ«nÄ“tu. Jautājums, kāpÄ“c ražo tik uzspodrinātas deklarācijas? Nav grÅ«ti atminÄ“t: nauda smaržo neatkarÄ«gi no jÄ“gas vai bezjÄ“gas. Ja tādu un lÄ«dzÄ«gu izklāstu lÄ“rums “kompetenču pieejas” traukam kāpj pāri malām, mācÄ«bu standartu, programmu vÄ“l nav. Tad kam tÄ“rÄ“jas naudiņa? Piedāvātajā projektā grÅ«ti saskatÄ«t stratÄ“Ä£iju un taktiku. Ja kompetenču pieeju vÄ“l varÄ“tu uzlÅ«kot kā neveiksmÄ«gu, murgainu taktiku, tad nekādā gadÄ«jumā par stratÄ“Ä£iju, kura izlec naivu aicinājumu formā, banālos sapņos pÄ“c neaizsniedzamām tālÄ“m. Kad šo pļāpÅ«deni parādÄ«ju savam bijušajam audzÄ“knim, viņš pasmaidÄ«ja – “…gluži kā kompartijas pirmā maija aicinājumi tālajā “padomijā”…

Gluži šokÄ“ paziņojumi, ka nekas vairs nedrÄ«kstÄ“s bÅ«t kā agrāk… Bet nekas jauns taču nevar rasties tukšÄ vietā. Protama lieta, ka sākt visu no nulles daudz vieglāk, bet pedagoÄ£ijā tas nav iespÄ“jams, jo citādi esošais jāsagrauj un jānoliedz pašiem sevi. Vienalga jāķeras pie vecā stila, ka tam un tam ir jātop, uz to un to pamatojoties… Bet tā savu galvu lauzÄ«t neviens laikam negrib. Skolotāji pÄ“c kursu apmeklÄ“jumiem stāsta, ka nu jau reformatori jÅ«smo itin demagoÄ£iski, ka Ä«stā jauno ideju kalšana esot pašu pedagogu rokās (?!), “eksperti” tikai vadot procesu… Skaidrs. Bet vÄ“rtÄ«ga ideja maksā naudu, no kuras tās kaldinātājam netiek nekas? Piedevām viņam bÅ«s vÄ“l lieli, lieki izdevumi, obligātus un vāji sagatavotus kvalifikācijas kursus apmeklÄ“jot. NetaisnÄ«gi, lai neteiktu vairāk…

Jebkurā reformā galvenais resurss ir cilvÄ“ks. Un tam šajā gadÄ«jumā bija jābÅ«t skolotājam. Bet skolotāji noveco, dabiskā paaudžu maiņa kavÄ“jas ne bez iemesla. TaisnÄ«gas skolotāju kvalifikācijas noteikšanas nesekmÄ«gie mÄ“Ä£inājumi, zemais atalgojums, nepārtrauktās, saraustÄ«tās izglÄ«tÄ«bas politikas maiņas, skolotāju, bÄ“rnu tiesÄ«bu un pienākumu juridiskās bāzes pretrunas, studentu lÄ«menis pedagoÄ£iskajās programmās skolai piesaistÄ«t gudrus, talantÄ«gus pedagogus lÄ«dz šim vairāk liedzis nekā sekmÄ“jis. No visa tā smagi cieš jau tā zemais skolotāja profesijas prestižs. Protams, ka to nevairo arÄ« “pieeju” virzÄ«tāju acÄ«mredzamā kvalifikācijas neatbilstÄ«ba augstajam eksperta statusam.

Par gluži aizvainojošu kļūst reformas vadÄ«bas neuzticÄ“šanās skolas mugurkaulam – pieredzes bagātajam skolotājam. Ar Ä«pašu aktivitāti izceļas “kompetenču” traÄ£ikomiskie centieni radÄ«t skolotājus aÄ£entus, lÄ«derus, kas pārveidos skolu lÄ«dz nepazÄ«šanai. NÄ“, mīļā sirds! LÄ«deris nav ieplānojams! Viņš nerodas, to nepastellÄ“ revolucionāra “aÄ£entÅ«ra”, viņš izaug laukā no vidusmÄ“ra, no pelÄ“cÄ«bas noteiktā sevis attÄ«stÄ«bas kvalitātÄ“, pacietÄ«gā skolas darba laikā un telpā. Tāds ar savu Dieva doto, sevis izkopto talantu spÄ“j aizraut audzÄ“kņus, kuru acÄ«s cieņa pret skolotāju un viņa personÄ«bas autoritāti ir ne vien neapstrÄ«dama, bet arÄ« neapgāžama un negrozāma, neskatoties uz viņa trÅ«kumiem, neskatoties uz to, ka nenovÄ«dÄ«gā “ekspertu” pelÄ“cÄ«ba, viduvÄ“jÄ«ba viņu neņem par pilnu, grauž un dÄ“vÄ“ par skandālistu.

Bet skolotāja autoritātes jÄ“dzienu tāpat kā kārtÄ«bas un disciplÄ«nas problÄ“mu vienkārši ignorÄ“. Tas arÄ« saprotams, citādi politikai, varai jāliecina sirdsapziņas tiesā, cik sakarÄ«gi, politiski un juridiski piestrādāts pie tā, ka skolotāju var vienkārši pasÅ«tÄ«t, bet viņa pakratÄ«tā pirkstā vieglāk saskatÄ«t vardarbÄ«bu pret bÄ“rnu, nevis atbildÄ“t uz jautājumu, kādas ir pedagoga reālās tiesÄ«bas, lai garantÄ“tu izglÄ«toties kāro audzÄ“kņu, (ne dauzoņu) tiesÄ«bas? Tā nav, ka ar autoritāti apveltÄ«tam pedagogam disciplÄ«nas problÄ“ma neeksistÄ“ nemaz, bet grÅ«ti apstrÄ«dÄ“t to, ka autoritatÄ«va skolotāja stundās var labi saklausÄ«t mušu lidojam, bet daža laba “lÄ«dera” vadÄ«tajās “kompetenču nodarbÄ«bās” reaktÄ«vās lidmašÄ«nas rÄ“koņa nav sadzirdama. Lieki piebilst, ka jebkuras jaunās pieejas “drāmas” un “lietpratÄ«bu” spÄ“lÄ«tes nav Ä«stenojamas bez kārtÄ«bas, disciplÄ«nas un laba, talantÄ«ga režisora – skolotāja…

Redzams, ka arÄ« audzinātājus un audzināšanu izskauž no pedagoÄ£ijas kā sugu. Visu paveiks trafareti uzsmiņķētais “lÄ«deris”, pedagoÄ£ijai iztiekot bez pedagoÄ£ijas? Nekādā gadÄ«jumā! Jo kas ir audzināšana? Tā ir personÄ«ba, tikumÄ«ba, valsts, kurā arÄ« patriotisms nav administratÄ«vi nosakāms: tas izaug no audzināšanas konteksta, ja skolā, mājās, valstÄ« ir paraugi, kam lÄ«dzināties. Tādi paraugi ir arÄ« reformas voluntāro bÄ«dÄ«tāju Zanes Oliņas un Guntara Catlaksa pašu pasludinātajā ekspertu svÄ«tā? Dibināti jāšaubās.

Ko vajadzÄ“tu saprast reformatoriem? Ka pedagoÄ£ija nav apvārdošana, kurai piešÄ·ir likuma spÄ“ku, nav metodes, stratÄ“Ä£ijas, bet godÄ«gas un profesionālas attieksmes pret bÄ“rnu. Tā ir mūžīga meklÄ“šana, kur muļķīgi atkārtot vecas kļūdas un senas atskārsmes pasniegt kā atklājumus. Ka audzināšana ir sirds izglÄ«tÄ«ba, nevis konstrukcijas, dzÄ«va matÄ“rija neviltotā garā, nevis banālos saukļos un papÄ«ros. Ka pedagogs ir tas, kas gudri mācās un virtuozi māca, nevis māna sabiedrÄ«bu, ka ir izgudrojis kompetenču karoti, ar kuru visu ielies katram palaidnim mutÄ“ bez pÅ«lÄ“m, mācÄ«šanās un iegaumÄ“šanas. Ka augstprātÄ«gi pamācošie kursi neceļ skolotāja kvalifikāciju, ja lektors savu pļāpāt spÄ“ju pieskaņo savam, nevis auditorijas intelektam, savu potenci savai impotencei, nevis pedagoga kompetencei...

AkadÄ“miskā, augstākā un vÄ“l augstākā izglÄ«tÄ«ba, grādi nav tie, kas dzemdÄ“ pedagogu un viņa autoritāti. Diploms dod tik maz tai atskārsmei, pÄ“c kuras tu pÄ“kšÅ†i zināsi Ä«stos vārdus un radÄ«si sevÄ« personÄ«bas talanta augstāko izpausmi – sevis atvÄ“ršanu bÄ“rna atvÄ“ršanai, ka pieci gudri vārdi atsver tÅ«kstoš mÄ“les. BÄ“rna mācÄ«šanās motivācija (kāpÄ“c man to vajag?) nav novazātu vārdu ietÄ“rps, bet vienkāršs un arÄ« pilnÄ«gi neidejisks – kāpÄ“c man to vajag, ja man to nevajag? Cienu skolotāju. Zinu, cik viņš dara bÅ«tisku un pacieš nebÅ«tisku. Nu bÅ«s viņam tie mÄ“rÄ·i, uzdevumi, vÄ«zijas, prioritātes, ja ierÄ“dniecÄ«bas iztÄ“les nabadzÄ«bai to vajag! Un bÅ«s tie kursi, papÄ«ri, mapÄ«tes, bez kā valsts nav iemācÄ«jusies noteikt skolotāja kvalifikāciju! Un mācÄ«sies viņš mācÄ«t, dzÄ«vot, nevis sadzÄ«vot! Un pratÄ«s pagriezt muguru viszinÄ«bai, kas uzspiež no gaisa grābtas vajadzÄ«bas bez vajadzÄ«bas.