Iesaki rakstu:

Reputācijas sociālais institÅ«ts (uzstādÄ«jums, iekārtojums sabiedrÄ«bā) uz planÄ“tas nodibinājās reizÄ“ ar pirmo divu cilvÄ“ku piedzimšanu. Ievas un Ä€dama laikā jau bija reputācijas sociālais institÅ«ts. Reputācijas sociālais institÅ«ts sāk funkcionÄ“t tad, kad ir vismaz divi cilvÄ“ki un katram no viņiem ir reputācija otra cilvÄ“ka acÄ«s. CilvÄ“ku skaita pieaugums ir veicinājis reputācijas sociālā institÅ«ta visdažādākās gradācijas. MÅ«sdienās tiekamies ar civilizācijas reputāciju, valsts reputāciju, rases reputāciju, nācijas reputāciju, tautas reputāciju, šÄ·iras, strata, organizācijas, firmas, partijas, baznÄ«cas reputāciju. Katram relatÄ«vi noslÄ“gtam sociālajam veidojumam mÄ“dz bÅ«t reputācija. To var dÄ“vÄ“t par kolektÄ«vo reputāciju. Tā attiecas uz doto kolektÄ«vu – cilvÄ“ku grupu, ko saista kopÄ«ga darbÄ«ba vienā un tajā pašÄ uzņēmumā, iestādÄ“, organizācijā.

Taču, protams, mÄ“dz bÅ«t ne tikai kolektÄ«vā reputācija, bet arÄ« individuālā reputācija – konkrÄ“ta cilvÄ“ka reputācija sabiedrÄ«bā. Tādā gadÄ«jumā visbiežāk tiek fiksÄ“ta attiecÄ«gā cilvÄ“ka profesionālā reputācija, augstu vÄ“rtÄ“jot viņa profesionālo talantu un meistarÄ«bu.

Bet ne vienmÄ“r individuālā reputācija balstās uz izcilu profesionālismu un izcilu kvalifikāciju. Individuālo reputāciju var nosacÄ«t cilvÄ“ciskās Ä«pašÄ«bas: cilvÄ“ka uzskati un uzskatu konsekvence, cilvÄ“ka attieksme pret garÄ«gumu un metafiziskām atziņām, cilvÄ“ka morālā pārliecÄ«ba, cilvÄ“ka idejiskā pozÄ«cija nacionālajos jautājumos un politiskajos jautājumos. CilvÄ“ki ar augstu cilvÄ“cisko reputāciju ne reti sabiedrÄ«bā kļūst uzskatu lÄ«deri un morālie garanti. Viņus sāk emocionāli dÄ“vÄ“t par tautas sirdsapziņu. Diemžēl to jaunākajos laikos veikli iemanÄ«jās izmantot speciālie dienesti ideoloÄ£iski politiskā nolÅ«kā, apzināti medijos „uzpiarÄ“jot” uzskatu lÄ«derus, morālos garantus, tautas sirdsapziņas un cita veida cilvÄ“ciskos simulakrus. Latvijas teritorijā tas intensÄ«vi notika no aizvadÄ«tā gadsimta 70. gadiem. Nedēļas laikraksts „LiteratÅ«ra un Māksla” faktiski bija VDK specifiska filiāle – cilvÄ“cisko simulakru dzemdÄ«bu nams.

PiemÄ“ram, „perestroikas” nelietÄ«gajās mahinācijās ļoti plaši tika izmantoti cilvÄ“ciskie simulakri, tautā zombÄ“jot „brÄ«vÄ«bu”, „neatkarÄ«bu”, „atvÄ“rtÄ«bu”, „demokrātiju”. Par to, ka izkļūšana no vienas elles praktiski kļuva nogrimšana vÄ“l lielākā ellÄ“, atbildÄ«gi ir ne tikai LKP/VDK nelieši, dažāda kalibra nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevÄ“ji. AtbildÄ«gi ir arÄ« cilvÄ“ciskie simulakri – „atmodas gaišie spÄ“ki”.

PÄ“cpadomju gados, un tas ir skaidri manāms, LR speciālie dienesti nenodarbojas ar cilvÄ“cisko simulakru „uzpiārÄ“šanu” un izmantošanu nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma sargāšanā. Tas nav vajadzÄ«gs, jo noziedzÄ«go valstiskumu dedzÄ«gi sargā latviešu varas inteliÄ£ence - latviešu tautas „miljons”. AizvadÄ«tajos 30 gados cilvÄ“cisko simulakru Ä£enÄ“ze ir bijusi privātā griba, laiku pa laikam kādam varas inteliÄ£ences nekaunÄ«gam tipam sabiedrÄ«bai sevi piedāvājot kā „jābÅ«tÄ«bas dimensijas”, „eirodzÄ«ves”, „ceturtās atmodas” un citu pseidokonceptu  guru.

AtšÄ·irÄ«ba starp padomju laiku un pÄ“cpadomju laiku ir vÄ“l vienā ziņā. Padomju laikā VDK bija viegli strādāt, jo cilvÄ“ki plaši interesÄ“jās par literatÅ«ru un mākslu, apmeklÄ“ja mākslas izstādes, pie grāmatveikaliem pirms saullÄ“kta stājās rindā pÄ“c jaunākajiem dzejas krājumiem, romāniem. VDK bija viegli „uzpiarÄ“t” cilvÄ“ciskos simulakrus, piemÄ“ram, no dzejnieku, gleznotāju aprindām. Tagad DP nākas ņemt vÄ“rā šausmÄ«gi trulo attieksmi pret mākslu, literatÅ«ru, radošÄm personÄ«bām. DP droši vien visvieglāk bÅ«tu „uzpiarÄ“t” par „tautas sirdsapziņu” kādu zagli, daunu, geju, Idiotijas Titānu izglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministra krÄ“slā.

Sabiedriskajā apziņā reputācijai ir grandiozs sociālais statuss. Tā tas ir bijis visā cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“. ArÄ« pašlaik ir maksimāli augsts sociālais statuss. Starp nopietniem cilvÄ“kiem plaši izplatÄ«ts ir viedoklis par reputācijas fundamentālo un totālo jÄ“gu.

PiemÄ“ram, tautas reputācija tiek uzskatÄ«ta par svarÄ«gāku tautas atribÅ«tu nekā tautas valsts, tautas valstiskā neatkarÄ«ba, suverenitāte, politiskās iekārtas demokrātiskums. Tā uzskata cilvÄ“ki, kuru pārliecÄ«bā dzÄ«vi virza un padara cilvÄ“ciski cienÄ«gu morāle. Viņu pārliecÄ«bā dzÄ«ves galvenais virzošais spÄ“ks ir sabiedrisko normu, principu un noteikumu kopums - morāles sistÄ“ma. Tā tikumiski reglamentÄ“ cilvÄ“ku rÄ«cÄ«bu sabiedrÄ«bā un viņu izturÄ“šanos pret citiem cilvÄ“kiem. Šajā reglamentācijā visu izsÄ·ir reputācija.

Reputācijas absolutizÄ“šana ir vispārzināma nostāja. Reputācija ir visefektÄ«vākais lÄ«dzeklis sabiedriskajai kontrolei. Ja nav reputācijas, tad nevar bÅ«t nekādi panākumi un nevar bÅ«t augsts sabiedriskais vÄ“rtÄ“jums. Reputācija vienmÄ“r iet pa priekšu. Tas attiecas gan uz sociālajiem kolektÄ«viem, gan uz atsevišÄ·iem cilvÄ“kiem. Vispirms uzzinām par kolektÄ«va vai cilvÄ“ka reputāciju. Tikai pÄ“c tam uzzinām citu informāciju.

Reputācija ir nemateriāls labums. Turklāt neierobežots nemateriāls labums. Ja materiāliem labumiem (mantai, naudai) vienmēr ir kaut kāds galapunkts, tad reputācijai tāds galapunkts neeksistē.

Tiesa, dažkārt par reputācijas galapunktu uzskata sirdsapziņu. Sirdsapziņa esot svarīgāka par reputāciju, un sirdsapziņa nosaka reputācijas robežas. Cilvēks var cienīt tikai savu sirdsapziņu, kas ir viņa galapunkts jebkurā rīcībā. Tādā gadījumā reputācijai nav būtiskas nozīmes.

Sirdsapziņas fetišizÄ“šana ir izaicinošs cinisms attieksmÄ“ pret reputāciju. Tas ir saprotams. CilvÄ“ks vÄ“las bÅ«t ideāli patstāvÄ«gs. CilvÄ“ks vÄ“las balstÄ«ties tikai uz savu pašcieņu, kas viņā izraisa garÄ«gās autonomijas sajÅ«tu. Reputācijas „tarificÄ“šanā” rosās citi cilvÄ“ki. Faktiski citi cilvÄ“ki ir reputācijas „tarificÄ“tāji”. Bet tas daudziem nepatÄ«k. NepatÄ«k tiem, kuri nevÄ“las citu cilvÄ“ku iejaukšanos viņu garÄ«gajā un morālajā pasaulÄ“.

Reputācija ir ne tikai labums, bet arÄ« manāms slogs, uzspiežot milzÄ«gu atbildÄ«bu un reputācijas slavas saglabāšanu pārvÄ“ršot nemitÄ«gā rÅ«pju pilnā procesā. Ar sliktu reputāciju esot vieglāk dzÄ«vot. Tāda ironija ir bieži dzirdama. Ja nav laba reputācija, tad var atļauties kādu vaļību, nepiedienÄ«bu, apgrÄ“cÄ«bu. TurpretÄ« ar labu reputāciju visu laiku esot jādzÄ«vo bailÄ“s zaudÄ“t labu reputāciju.

Jautājums par reputācijas zaudÄ“šanu ir kardināls jautājums. Atbilde uz šo jautājumu cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ visus gadu tÅ«kstošus ir bijusi tikai viena: zaudÄ“tu reputāciju nemūžam nevar atgÅ«t. Reputācija veidojas gadiem, to var zaudÄ“t dažās minÅ«tÄ“s un to nekad vairs nevar atgÅ«t. Tā teikt, reputācija ir vienreizÄ“jas lietošanas produkts. Par neiespÄ“jamÄ«bu atgÅ«t zaudÄ“tu reputāciju nekad nav bijusi polÄ“mika. Sociuma vÄ“sturiskajā atmiņā vienmÄ“r saglabājas informācija par zaudÄ“to reputāciju. Šo informāciju var neatgādināt katru dienu un var neatgādināt gadiem ilgi. Taču šÄ« informācija nav izdzÄ“sta no sociuma vÄ“sturiskās atmiņas un nepieciešamÄ«bas brÄ«dÄ« momentā var tikt izmantota.

Ja priekšstasts par reputācijas substanci (bÅ«tÄ«bu un  to, kas ir pamatā) vÄ“sturiski nav mainÄ«jies un acÄ«mredzot arÄ« nekad nemainÄ«sies, tad savādāk ir ar reputācijas autoritāti. Citiem vārdiem sakot, ar reputācijas reputāciju. Reputācijas sociālā institÅ«ta autoritāte laika gaitā ir pamatÄ«gi izmainÄ«jusies.

PiemÄ“ram, sargājot savas sievas un savu reputāciju, Puškins  30 reizes piedalÄ«jās divkaujās. 15 reizes viņš bija divkaujas iniciators. Ne visas divkaujas notika, jo tika panākts izlÄ«gums. Kā zināms, Puškins mira divas dienas pÄ“c gÅ«tā ievainojuma pÄ“dÄ“jā divkaujā.

Un tagad salÄ«dzinoši padomāsim, kāda attieksme pret savu reputāciju ir tādiem latviešu tautas spÄ«dekļiem kā VVF, MÅ«rniece, Ä€boltiņa, Godmanis, ŠÄ·Ä“le, Repše, Lembergs, Šadurskis, VÄ“jonis, Brigmanis, Pavļuts, Gobzems, Pabriks, DÅ«klavs, Kučinskis, nosaucot tikai garÄ«gi veselos mÅ«su slavenos „politiÄ·us”, oligarhus un nenosaucot garÄ«gi slimos daunus un homoseksuālistus, kuri 2018.gadā pÄ“c parlamenta vÄ“lÄ“šanām 6.oktobrÄ« masveidā pārņem tautas politisko skatuvi. Labi ir zināms, ka latviešu tautas spÄ«dekļiem reputācija nav nekāda vÄ“rtÄ«ba un viņi necenšas iegÅ«t labu reputāciju. Viņi neizsauks uz divkauju šo rindu autoru par iepriekšÄ“jā teikumā lasāmo secinājumu.

Pašlaik dzÄ«vojam radikālā, agresÄ«vā, reakcionārā, nekaunÄ«gā, bezatbildÄ«gā vÄ“rtÄ«bu pārvÄ“rtÄ“šanas laikmetā. ĪstenÄ«bā nekas netiek pārvÄ“rtÄ“ts, bet tiek noliegts, atmests, izsmiets. Visas iepriekšÄ“jās kultÅ«ras vÄ“rtÄ«bas tiek pakļautas ārprātÄ«gai destrukcijai – sairumam, sabrukumam, sagraušanai, normālas struktÅ«ras izjaukšanai. Gudri cilvÄ“ki šo ārprātÄ«go destrukciju sauc par metafizisko kritumu. Praktiski tas nozÄ«mÄ“ nespÄ“ju un nevÄ“lÄ“šanos ņemt vÄ“rā realitātes pirmpamatus un  pirmelementus. Neapšaubāmi, fenomens vārdā „reputācija” nespÄ“ja izvairÄ«ties no metafiziskā krituma.

2018.gada 23. augustā portālā „Delfi” bija lasāms: „Eiropas Padomes noziedzÄ«gi iegÅ«tu lÄ«dzekļu legalizācijas un terorisma finansÄ“šanas novÄ“ršanas ekspertu komitejas "Moneyval" ziņojums negatÄ«vi ietekmÄ“ Latvijas reputāciju, bet tā tiks atjaunota (!?), ceturtdien žurnālistiem atzina NoziedzÄ«gi iegÅ«tu lÄ«dzekļu legalizācijas novÄ“ršanas dienesta (Kontroles dienests) vadÄ«tāja Ilze Znotiņa. Ceturtdien Finanšu sektora attÄ«stÄ«bas padomes sÄ“dÄ“ tika uzklausÄ«ts "Moneyval" priekšsÄ“dÄ“tāja Daniela Telesklafa ziņojums par finanšu noziegumu situāciju Latvijā un rekomendācijām to apkarošanai. Atbilstoši ceturtdien publicÄ“tajam "Moneyval" ziņojumam Latvijai noteikts pastiprināts kontroles režīms, jo Latvija saņēmusi zemu vai vidÄ“ju novÄ“rtÄ“jumu pÄ“c vairākiem efektivitātes kritÄ“rijiem. "Moneyval" Latvijas rÄ«cÄ«bu atzÄ«st par mazefektÄ«vu divās jomās - patiesā labuma guvÄ“ju noteikšanā un masu iznÄ«cināšanas ieroču izplatÄ«šanas finansÄ“šanas novÄ“ršanā.  Znotiņa uzsvÄ“ra, ka "Moneyval" vÄ“rtÄ“jums par Latviju ir objektÄ«vs, tāpÄ“c nevajadzÄ“tu tÄ“rÄ“t laiku, mÄ“Ä£inot apstrÄ«dÄ“t vai iebilst vÄ“rtÄ“jumam. "Patlaban ir ārkārtÄ«gi ātri jāvirzās uz priekšu rekomendāciju ieviešanā, atvÄ“lot tam intelektuālus un finansiālus resursus. "Moneyval" rekomendāciju ieviešana ir pats svarÄ«gākais darbs, nevis blakus darbs, jo sekas var bÅ«t nopietnas un tālejošas," sacÄ«ja Kontroles dienesta vadÄ«tāja.”

Latvijā tā nav pirmā reize, kad kāds vÄ“las atjaunot reputāciju. 2018.gada 9.maijā kādā medijā bija lasāms: „Banku sektora notikumi šÄ« gada sākumā deva triecienu Latvijas starptautiskajai reputācijai, un tagad jāstrādā, lai to atgÅ«tu (!?), uzskata Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis.”

Tāda šÄ·idra attieksme pret reputāciju ir aplama, nezinošo, neizprotoša, bezatbildÄ«ga, dumja, mānÄ«ga. Reputāciju nevar atgÅ«t. Slikta reputācija saglabājas lÄ«dz pasaules galam. Tā tas bÅ«s arÄ« ar Latvijas slikto reputāciju. Prātulas par reputācijas atgÅ«šanu „otrā rÄ«tā uz brokastu laiku” (J.Bojārs) ir radušÄs, pārvÄ“rtÄ“jot senseno vÄ“rtÄ«bu „reputācija” atbilstoši tagadnes iracionālās, postmodernistiskās, neoliberālās apziņas kroplajām vajadzÄ«bām. Tādas prātulas liecina par mÅ«su valdošÄs kliÄ·es un birokrātijas cilvÄ“cisko mazvÄ“rtÄ«bu. Kabinetos rosās kadri, kuriem nevar bÅ«t nekāda profesionālā un cilvÄ“ciskā reputācija. Protams, viņus tas neuztrauc, jo principā nevar uztraukt. Viņu smadzenÄ“s apmierināti smaida metafiziskais kritums.