Iesaki rakstu:

Kādu laiku nebiju braukusi pa RÄ«gu, taču aizvadÄ«tajās brÄ«vdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patÄ«k teikt apkaimÄ“m). Ticiet man – šajās pāris stundās no sirds varÄ“ju uz savas ādas izbaudÄ«t to, par ko beidzamajā laikā žēlojas šoferÄ«ši – un viņus var labi saprast! – par absolÅ«ti sabrukušajām RÄ«gas ielām.

Dažviet tā vien likās, ka sniegs ir ne tikai nokusis ar visu asfaltu, bet izkausÄ“jis caurumus un pat 20 centimetrus dziļas bedres. Jāteic atklāti – lai gan beidzamajos gados pat salÄ«dzinoši nesen asfaltÄ“tu un renovÄ“tu ielu stāvoklis nav diez cik spožs, tas, ko redzÄ“ju sestdien, no Pļavniekiem braucot uz “Alfu”, pārspÄ“ja visu, ko jebkad biju redzÄ“jusi.

Jā, ir gana daudz dzirdÄ“ts par to, ka temperatÅ«ras maiņu ietekmÄ“ asfaltā veidojas bedres, taču diez vai tas ir mierinājums, piemÄ“ram, tam šoferim, kurš mašÄ«nai nolauza riteni bedrÄ“ kādā no Ä€genskalna ielām, vai dāmai, kuras auto tādas pašas Ä·ibeles dēļ piektdienas rÄ«tā bez riteņa palika uz Zemitāna tilta.

Kas ir visfascinÄ“jošÄkais? Protams, atbildÄ«go dienestu ieteikums ievÄ“rot atbilstošu ātrumu, solÄ«jums “nopietni Ä·erties pie bedrÄ«šu remonta”, tiklÄ«dz bÅ«s piemÄ“roti laikapstākļi, un vÄ“l visas citas iespÄ“jamās atrunas. Taču, kamÄ“r visu šo demagoÄ£iju (piedodiet, bet nekā citādi to nosaukt nevar!) klausāmies, šoferi riskÄ“ ar saviem braucamajiem, vagojot arvien neizbraucamākās RÄ«gas ielas. Par lÄ«dera godu var sacensties ÄŒaka iela, Ulbrokas un Dzelzavas ielas stÅ«ris, kur asfalta vairs nav vispār, un tā šo sarakstu varÄ“tu turpināt...

Man rodas patiešÄm naivs jautājums atbildÄ«gajiem dienestiem, ceļu bÅ«vÄ“tājiem un lÄ«dzpilsoņiem: kāpÄ“c nav iespÄ“jams ielu noasfaltÄ“t tā, lai jau neilgu laiku pÄ“c darbu pabeigšanas tā nekļūtu par braucÄ“ju lamatām?! Kas traucÄ“ – lÄ«dzekļu trÅ«kums, paviršÄ«ba, nepilnÄ«gas tehnoloÄ£ijas?

Visspožākais attieksmes piemÄ“rs, protams, ir jau pieminÄ“tais Zemitāna tilts – objektÄ«vi novÄ“rtÄ“jot tā tehnisko stāvokli, kāds inženieris “Twitter” rakstÄ«ja, ka labāk pār to nebraukt vispār. TikmÄ“r tā vietā, lai uzsāktu tilta remontu, RÄ«gas domes Satiksmes departaments paziņojis, ka ir atrasts situācijas risinājums – kopš pagājušÄs nedēļas uz tilta ir stājies spÄ“kā ātruma ierobežojums, un turpmāk pār to varÄ“s pārvietoties ar ātrumu 30 kilometri stundā. Par daudzviet netÄ«rÄ«tajām ietvÄ“m, kur sabristais sniegs un devÄ«gi izbÄ“rtais sāls veido neizbrienamu žļurgu, un neizvestajām sniega kupenām arÄ« laikam vairs nav vÄ“rts runāt...

Kas atliek rīdziniekiem? Mēs varam mētāties ar ironiskām piezīmēm sociālajos tīklos, varam ziņot Satiksmes departamentam par ieraudzītajām bedrēm uz ielām, lai vismaz uz dažām stundām vai dienām tās tiktu aizlāpītas ar aukstā asfalta tehnoloģiju. Var arī, protams, brīvdienā sapulcēties Rātslaukumā, lai atbalstītu mēru par viņa labajiem darbiem un aizstāvētu pret nepamatotajiem pārmetumiem korupcijā, izliekoties, ka viss taču ir kārtībā.

Tikai mana, tava un mÅ«su RÄ«ga ar katru gadu kļūst aizvien pelÄ“kāka, noplukušÄka un aizdomÄ«gi sāk atgādināt kādas kaimiņvalsts pilsÄ“tu, nevis skaistu, sakārtotu un brÄ«nišÄ·Ä«gu Eiropas pilsÄ“tu, kādai tai patiesÄ«bā bÅ«tu jābÅ«t… Bet vÄ“l jau ir kāda cerÄ«ba, jo tā, kā zināms, mirst pÄ“dÄ“jā.

Pārpublicēts no aprinkis.lv