Iesaki rakstu:

RÄ«gas dome nekad nav bijusi caurskatāma institÅ«cija, kas darbotos sabiedrÄ«bas interesÄ“s, jo allaž ir dalÄ«jusi milzu kapitālu, pārvaldÄ«jusi vÄ“rtÄ«gus pilsÄ“tas Ä«pašumus, pieņēmusi lielajam biznesam svarÄ«gus lÄ“mumus, un ap katru no šiem lÄ“mumiem allaž spietojušas ieinteresÄ“tās personas, cenšoties ietekmÄ“t iznākumu par labu sev un savām interesÄ“m.

Taču, ja agrāk RÄ«gas domes medijos atspoguļotās aktivitātes vÄ“l ierakstÄ«jās sociāli akceptÄ“tās, neizbÄ“gamās korupcijas rāmjos (lai jau zog, ka tik strādā), tad pÄ“dÄ“jā laikā radusies sajÅ«ta, ka pamatkritÄ“rijs, lai RÄ«gas dome jebkādu projektu vispār uzsāktu, ir tajā ietvertā iespÄ“ja daļu naudas iešÅ†aukt kādā no savām vai sev pietuvināto kabatām. Faktiski, RÄ«gas dome ir sasniegusi stāvokli, kad ir tik aizņemta ar zagšanu, ka neatliek pat laika uzturÄ“t fasādi — aplaistÄ«t puÄ·es uz Barona ielas un izveidot apstādÄ«jumus skvÄ“rā pie Operas.

Zināmā mÄ“rā ir grÅ«ti aptvert to mÄ“rogu un sistÄ“miskumu ar kādu notikusi RÄ«gas domes, jeb precÄ«zāk — RÄ«gas un rÄ«dzinieku kopÄ“jās naudas — izlaupÄ«šana. BezgalÄ«gi konsultanti, kuri saņem atlÄ«dzÄ«bu “par neko”, projekti ar uzpÅ«stām tāmÄ“m, atbalsts Saskaņas draugu sabiedriskajām organizācijām, un pāri visam — bezjÄ“dzÄ«gi daudzmiljonu projekti kā RÄ«ga.lv, kuru vienÄ«gais eksistences iemesls ir burtiski  “nokāst piÄ·i”.

Šo situāciju lielā mÄ“rā stimulÄ“ monolÄ«tais domes varas partiju bloks, kas stabili “ņem vairākumu”, un, nesatraucoties par rÄ«tdienu, var rÄ«koties, kā vien tiem ienāk prātā. — Ak jums ir svelošas vajadzÄ«bas? Bet mÄ“s vÄ“lamies remontÄ“t Uzvaras parku par 3,8 miljoniem! Un iepÅ«t tu mums. — Kā teica klasiÄ·is: “Vara samaitā, bet absolÅ«ta vara samaitā absolÅ«ti.”

Protams, šodien, kad tiesÄ«bsargājošÄs iestādes ir atārdÄ«jušas dažus pavedienus un bosi aizlaidušies lapās uz Eiroparlamentu, situācija ir bÅ«tiski mainÄ«jusies. Labākajās Cepļa sižeta tradÄ«cijās par daudzsološÄ uzņēmuma vadÄ«tāju kļuvis leitnants Sausais, piedodiet, pulkvedis Turlais. Saskaņa “it kā” zaudÄ“jusi četrus savus biedrus, kā rezultātā koalÄ«cijai vairs nav “pilns rublis”, bet pats svarÄ«gākais — tā ir zaudÄ“jusi savu seju un lÄ«deri.

Nav labāka laika kā tagad, lai pārlÅ«kotu spÄ“les laukumu un censtos saprast, kā šÄdā situācijā esam nokļuvuši un kas sagaidāms turpmāk.

Sovoks jeb padomju mantojums

Dzidra padomju sistÄ“mas pazÄ«me bija pilsoniskās sabiedrÄ«bas neesamÄ«ba. Pavisam vienkārši — padomju iekārtā politiskā un sabiedriskā dzÄ«ve nebija ikdienas cilvÄ“ku kompetencÄ“. CilvÄ“ks parastais tikai varÄ“ja reaģēt uz signāliem, kuri nāca no augšas. Ja rietumu demokrātijās sabiedrÄ«ba apvienojas un kļūst par partneri varai (kuru tā pati ievÄ“l), tad postkomunistiskā sabiedrÄ«ba sastāv no savstarpÄ“ji atsvešinātiem indivÄ«diem, kuri neprot apvienoties un sadarboties, lai mijiedarbotos ar varu to ierobežojot un uzraugot.

Neļaut cilvÄ“kiem biedroties bija centrālais instruments, kā padomju sistÄ“ma varÄ“ja saglabāt kontroli, jo — skaldi un valdi. Šodien biedrošanās prasmes neesamÄ«ba ir galvenā problÄ“ma, kas traucÄ“ demokrātiskas, uz kopsadarbÄ«bas principiem bÅ«vÄ“tas pašvaldÄ«bas pārvaldes iekārtas attÄ«stÄ«bai RÄ«gā. MÄ“s esam tik atsvešināti, ka nesveicināmies pat ar savu bÄ“rnu klasesbiedru vecākiem, kurus zinām sejā, bet izliekamies nepazÄ«stam. Par kādu kopsadarbÄ«bu, kopÄ“jo labumu, kopÄ“jo lietu, kopÄ“jiem mÄ“rÄ·iem, kopÄ“ju rÄ«cÄ«bu, kopÄ“jām vÄ“rtÄ«bām un kopÄ“jām interesÄ“m vispār šÄdā situācijā var bÅ«t runa?

Jebkurš cilvÄ“ks, protams, ir savtÄ«gs egoists un ir dabÄ«gi tendÄ“ts jebkurā situācijā meklÄ“t tÅ«lÄ«tÄ“ju pašlabumu, cenšoties sasniegt savas individuālās izdzÄ«vošanas un komforta mÄ“rÄ·us. Bet zinātnieki, Nobeļa prÄ“mijas laureāti, pÄ“tot, kā cilvÄ“ki pieņem lÄ“mumus, ir secinājuši — ja cilvÄ“ki uzticas viens otram un sadarbojas kopÄ“ju interešu realizācijai ilgtermiņā, egoisma lÄ«menis bÅ«tiski sarÅ«k. Sakārtotās un ilgtspÄ“jÄ«gās attiecÄ«bās savtÄ«gums samazinās!

Bet, tā kā mÄ“s nedz mākam sveicināties, nedz sadarboties, un par kopÄ“jas nākotnes pamatprincipiem vienoties nespÄ“jam, jo esam atsvešināti un attālināti, pie varas esošie var Ä“rti realizÄ“t Ä«slaicÄ«gas un tuvredzÄ«gas egoistiskas intereses.

Tāpēc, ka krievs

Postpadomju atsvešinātā mentalitāte nav vienÄ«gais faktors, kas dzemdÄ“jis astoņkāji, RÄ«gas domes izlaupÄ«tāju. Otrs aspekts ir sabiedrÄ«bas etniskais dalÄ«jums un vÄ“sturiskais aizvainojums.

Nevienam nav noslÄ“pums, ka daudzi krievvalodÄ«gie izjÅ«t naidu un aizvainojumu. Tas nav tikai Kremļa propagandas rezultāts, jo viņi, kuri šeit dzimuši, Latvijā nejÅ«tas cienÄ«ti un gribÄ“ti. Gluži pretÄ“ji — viņi tiek pazemoti, tiek ierakstÄ«ti nepilsoņos, tiek saukti par okupantiem. Lai arÄ« ārÄ“ji sabiedrÄ«ba ir mierÄ«ga, daudziem iekšÄ kņud naids, un viņi alkst atspÄ“lÄ“ties. VarbÅ«t ne tieši, bet pastarpināti. Man pašam bija situācija, kad Ķengaraga pagalmos pasta nodaļu meklÄ“jot, prasÄ«ju padomu vietÄ“jam, kurš krieviski atbildÄ“ja, ka nezinot, lai gan labi zināja, ka pasta nodaļa ir tepat aiz stÅ«ra, jo tieši no turienes viņš nāca!

RÄ«gas domes plašÄ mÄ“roga laupÄ«šanas čempionāts lielā mÄ“rā balstās tieši šÄdā dusmu izpausmÄ“. — Vot, jums pÄ«rādziņi, kādus paši tos izcepāt. Nogaršojiet. Tagad mÄ“s te mazliet pasaimniekosim. — Un viņi to var darÄ«t, jo viņiem ir vairākums, un mazāk nebÅ«s. Un viņi jÅ«tas dusmÄ«gi, atsvešināti un aizvainoti. Un viņi neizjÅ«t piederÄ«bu šai valstij un negrib no tās neko izveidot. Negrib neko kopÄ«gu un ilgtspÄ“jÄ«gu. Jo nav uzticÄ“šanās, un tādēļ arÄ« prevalÄ“ egocentrisms un tÅ«lÄ«tÄ“ja savtÄ«ga ieguvuma meklÄ“šana. Katrs grābj sev, ko var pagrābt. Un pie varas nokļuvušie burtiski “sadala laupÄ«jumu” sev un savÄ“jiem, jo nekā savādāk rÄ«koties viņi vienkārši nav spÄ“jÄ«gi.

Vai viņi ir slikti cilvÄ“ki?— NÄ“, nav! Zinātniskie pÄ“tÄ«jumi un psiholoÄ£ijas eksperimenti apliecina, ka cilvÄ“ka uzvedÄ«ba ir atkarÄ«ga no vides, kādā viņš nokļūst. VisinteliÄ£entākie un rāmākie indivÄ«di, kļuvuši par cietumsargiem, savai jaunajai sociālajai lomai pielāgojas dažu dienu laikā, kļūstot rupji, vulgāri un vardarbÄ«gi. Taču labā ziņa ir, ka arÄ« eksperimenta žurkām var piedāvāt narkotikas, bet par narkomānÄ“m kļūs tikai no grupas izstumtās un tās, kurām nebÅ«s pieejas interesantām aktivitātÄ“m. Tāpat kā zviedru nāciju savulaik no alkoholisma izārstÄ“ja, mÄ“rÄ·tiecÄ«gi uzlabojot dzÄ«ves vidi un telpu ar to, ko šodien visā pasaulÄ“ pazÄ«st kā “skandināvu dizainu”.

CilvÄ“kam ir noteiktas psiholoÄ£iskās vajadzÄ«bas — ar kaut ko lepoties, justies svarÄ«gam, piederÄ“t, veidot jÄ“gpilnu identitāti —, un, ja tās netiek realizÄ“tas, paveras ceļš destrukcijai. Ja Latvijas politiÄ·i ir pārāk aizņemti ar shÄ“mošanu, lai parÅ«pÄ“tos par trešdaļas valsts iedzÄ«votāju iekļaušanu, nevajag brÄ«nÄ«ties par izzagtu un izpostÄ«tu galvaspilsÄ“tu, kur tramvajus mazgā ar nanoÅ«deni un katrs projekts, pirmkārt, ir iespÄ“ja nozagt.

Atpakaļ nākotnē

Šodien lÄ«dz ar vairāku koruptÄ«vo shÄ“mu atklāšanu un sekojošo Ušakova un Amerika evakuāciju uz neaizskaramÄ«bas zonu Eiroparlamentā Saskaņas un GKR monolÄ«tajā blokā ir parādÄ«jušÄs plaisas. Daudzi lÄ«ksmo un sagaida jaunas iespÄ“jas un jaunu Ä“ru RÄ«gas domÄ“, bet rÄ«dzinieki-vÄ“lÄ“tāji nekur nebrauks, viņi paliks tepat. Domās un rÄ«kosies tāpat kā iepriekš. Un, ja tā, tad kas var mainÄ«ties? Tāpat kā agrāk vÄ“lÄ“tāji paliks atsvešināti un neorganizÄ“ti, nespÄ“jÄ«gi vienoties par kopÄ«gu nākotni, kopÄ“jiem pamatprincipiem un vÄ“rtÄ«bām, nespÄ“jÄ«gi kontrolÄ“t un pieskatÄ«t varu.

Ušakova sarakstā varbÅ«t nebÅ«s, bet kas viņam traucÄ“ “bÅ«t tepat blakus” un iedvesmot vÄ“lÄ“tājus? Pat, ja Ušakovs pazudÄ«s no ekrāniem — svÄ“ta vieta tukša nepaliks, un vienas sejas vietā nāks trÄ«s citas.

Ja kāds domā, ka Saskaņas vÄ“lÄ“tājs, uzzinājis par korupcijas skandāliem, nu, šausmās saÄ·Ä“ris galvu, sēž un nezina, ko darÄ«t, — jÅ«s maldāties. CilvÄ“ki Ušakovam tic, bet ticÄ«ba nav racionālā prāta funkcija, un cilvÄ“ki burtiski bÅ«s gatavi apgalvot, ka melnais ir balts, lai tikai nebÅ«tu jāmaina savas dziļākās pārliecÄ«bas. Tieši tāpÄ“c arÄ« lÄ«dz šim Ušakovs ir spÄ“jis kā teflona vairogs un daiļa fasāde stāvÄ“t priekšÄ visām rebÄ“m, kuras valda domÄ“, un piesegt visu notiekošo kā burvju mākslinieks, kurš novÄ“rš uzmanÄ«bu no tā, kas notiek Ä«stenÄ«bā.

KāpÄ“c cilvÄ“ki Ušakovam tā tic? TāpÄ“c, ka dzÄ«ve bez ticÄ«bas ir bezjÄ“dzÄ«ga un cilvÄ“kiem vajag kaut kam ticÄ“t — tieši tāpat kā cilvÄ“kiem vajag Ä“st. Bet neko citu, kam krievvalodÄ«gie varÄ“tu noticÄ“t, neviens tā arÄ« nav spÄ“jis piedāvāt. Un kur tad viņiem likties?

Ko ir iespÄ“jams iesākt? Praktiski neko daudz, jo cilvÄ“ki arvien neapzinās savu varÄ“šanu kaut ko mainÄ«t, un tautas politiskā aktivitāte aprobežojas ar dusmÄ«gu galvas grozÄ«šanu pie televizora. AtsvešinātÄ«ba un neprasme organizÄ“ties rezultÄ“jas pie varas esošo bezatbildÄ«bā un visvarenÄ«bas sajÅ«tā un atļauj rÄ«koties, realizÄ“jot šauras, Ä«slaicÄ«gas un egoistiskas intereses.

Kas notiks tālāk? A nekas. Iekrišanas tiks lokalizÄ“tas, gali apcirsti, situācijas izrullÄ“tas, sejas izglābtas, kam vajadzÄ“s — tiem samaksās, un turpināsies tas pats, kas lÄ«dz šim, tikai diskrÄ“tāk, bet tik pat nahaļna, jo viņi vienkārši citādāk nemāk, un — kāpÄ“c vispār lai mācÄ“tu? Nav taču pieprasÄ«juma. CilvÄ“ki ir pieņēmuši, ka neko ietekmÄ“t nevar, un pat necenšas.

Un tā turpināsies tik ilgi, kamÄ“r jÅ«s, televizoru nācija, nesāksiet sveicināties ar cilvÄ“kiem, kurus esat redzÄ“juši, bet vÄ“l neesat pietiekoši pazÄ«stami, lai spÄ“tu vienoties par kopÄ«giem principiem un kopÄ«gu rÄ«cÄ«bu kopÄ«gas nākotnes vārdā.