Iesaki rakstu:

Vai varÄ“tu bÅ«t tā, ka Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram RimšÄ“vičam bÅ«tu bijušas personiskas intereses arÄ« saistÄ«bā ar bankas Citadele pārdošanu, kas beidzās ar tās atdošanu „par sviestmaizi” amerikāņu investoriem? Par to liek domāt viena no jaunā romāna „Nauda” (Bailes - 3") sižeta lÄ«nijām, kas saistÄ«ta ar intrigām, ko izspÄ“lÄ“ tādi romāna personāži kā „Ilmārs RimÄ“vičs”, „Māris Mortensons” un „Grigorijs Kuseļņikovs”, - Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ jaunās grāmatas prologa sadaļu, kurā „Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktors Jānis MÄ«zÄ«tis” iepazÄ«stas ar šai tÄ“mai veltÄ«tu slepenu dienesta ziņojumu.

Prologs I. Direktors

“Dienesta ziņojums. Slepeni.

Es, Satversmes apsardzÄ«bas biroja darbinieks …, pildot dienesta pienākumus un Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktora uzdevumu, … gada … … tiekoties ar informācijas avotu “Ojārs” un uzdodot jautājumu par “Citas dÄ“les” bankas akciju paketes pārdošanu, saņēmu šÄdu informāciju, ko esmu apkopojis šajā ziņojumā. 

Es izstāstÄ«šu, kā patiesÄ«bā norisinājās notikumi saistÄ«bā ar “Citas dÄ“les” bankas pārdošanu – vai kā nu mÄ“s vÄ“lamies to saukt. PatiesÄ«bā tā bija nevis pārdošana, bet gan atdāvināšana – lai gan kaut ko dāvinot, parasti jums neliek apdāvināmajam vÄ“l piemaksāt, kā tas bija šajā gadÄ«jumā.

Fakts ir tāds, ka valsts mÄ“Ä£ināja banku pārdot jau labu laiku. Taču neviens nopietns pretendents nepieteicās. Neviens, kas par to bÅ«tu gatavs maksāt pietiekami labu cenu. Lai Latvijas valsts, kas bija zaudÄ“jusi vismaz miljardu saistÄ«bā ar “Marex banku”, vismaz šeit nepaliktu mÄ«nusos. VarbÅ«t pat kaut ko nopelnÄ«tu un kompensÄ“tu “Marex” “glābšanas” radÄ«tos zaudÄ“jumus.

VajadzÄ“ja meklÄ“t “Citas dÄ“les” bankas pircÄ“ju, un tad Valdis Biksnis un Valdis Bebrovskis, kas toreiz vÄ“l bija premjera amatā, piedāvāja banku iegādāties uzņēmÄ“jam Jurijam Efleram. Tam bija nauda un varÄ“ja bÅ«t arÄ« interese.

Bebrovskis nekad nav komentējis savas attiecības ar Biksni, un pats Biksnis vispār nekad nerunā neko lieku, lai kā viņam arī klātos. Tāpēc arī tikai ļoti ierobežots personu loks ir zinājis to, ka viņi abi tolaik bija vismaz labi čomi, ja ne kaut kas vairāk. Viņiem noteikti bija kopīgas intereses.

Tad Bebrovskis spÄ“ra lielu soli uz priekšu – es pieļauju, ka tolaik viņš vÄ“l rÄ«kojās pÄ“c labākās sirdsapziņas. Banku tiešÄm vajadzÄ“ja pārdot, lai nebÅ«tu problÄ“mu ar Eiropas Komiteju, un vajadzÄ“ja pārdot tā, lai cena bÅ«tu kaut cik pieklājÄ«ga. Lai neviens nevarÄ“tu izteikt publiskus pārmetumus.

Biksnis bija Ä«pašÄ vietā noorganizÄ“jis pusdienas, kurās piedalÄ«jās Bebrovskis un Eflers. Viss bija ļoti pieklājÄ«gi un solÄ«di. Par Efleru specdienestiem jau iepriekš bija palÅ«gta vispārÄ“ja informācija – vai ar viņu vispār ir labi tikties.

Specdienesti atbildÄ“ja – var tikties. Eflers vairs nebija Krievijas pilsonis, viņam bija nopietni biznesi citur, arÄ« Latvijā. Turklāt toreiz jau bija nodibināts arÄ« Ovena fonds, kurā Eflers reizÄ“m ieguldÄ«ja kādu lielāku naudu. Krievu miljardieris Ovens, starp citu, ir Eflera bÄ“rna krusttÄ“vs…

LÅ«k, un šajās pusdienās Efleram tika skaidri un gaiši pateikts – vÄ“lies iegādāties banku? Å…em, tikai iedod pietiekamu cenu, lai mÄ“s esam plusā. TobrÄ«d vÄ“l “Minimas” traģēdija nebija notikusi, Bebrovskim bija lieli politiskie plāni tepat uz vietas. Tā ka to viņš ļoti skaidri un nepārprotami Efleram pajautāja.

DarÄ«juma kārtošanai kā konsultants tika ieteikts Ä¢irts Bungainis. Toreiz viņš bija kārtÄ«gi piesÅ«cies Bebrovska partijai “VienÄ«ba”, dzÄ«voja labi no konsultāciju pasÅ«tÄ«jumiem, apmÄ“ram pusi peļņas atdeva atpakaļ caur Arti Pamparu – un visiem viss bija šokolādÄ“.

Šis bankas pārdošanas darÄ«jums varÄ“ja bÅ«t labs peļņas avots gan Bungainim, gan “VienÄ«bai”. Visi bÅ«tu bijuši apmierināti, arÄ« valsts netiktu aplaupÄ«ta. Taču kaut kas notika. Pagāja divi vai trÄ«s mÄ“neši, un viss pÄ“kšÅ†i mainÄ«jās.

Bebrovskim un “VienÄ«bai” bija gadÄ«jies labāks piedāvājums, un patiesÄ«bā, kā tas noskaidrojās laika gaitā, Bebrovskis Efleru vienkārši un primitÄ«vi uzmeta. ŠÄda rÄ«cÄ«ba vispār nav Bebrovska stils, tā ka var droši teikt – kāds viņam izteica Ä«paši vilinošu piedāvājumu. Vai arÄ« ar kaut ko nobiedÄ“ja tā, ka Bebrovskis nevarÄ“ja atteikties.

Formāli tas notika tā, ka Efleram neviens neteica – atšujies. Vienkārši Biksnis pagāja malā no sarunas ar Efleru un paziņoja – bÅ«s tā, ka latvieši paši nopirks banku! Tādi kārtÄ«gi, solÄ«di latviešu uzņēmÄ“ji. Papildus tam par “Citas dÄ“les” banku sāka interesÄ“ties arÄ« eserkini-zaharenki no “Austrumu bankas”.

Uldis KakarÄ“vičs, kurš ir zināms kā uzticams Andra SmÄ“les cilvÄ“ks, vāca kopā šos kārtÄ«gos latviešu uzņēmÄ“jus – Uldi Sierkalnu, Māri Mortensonu, Gunti Dāvi, taisÄ«ja latviešu apvienÄ«bu. Jā, un tajā pašÄ laikā caur Bebrovski parādÄ«jās vÄ“l viens pretendents – tie paši ebreji no “Austrumu bankas”. Kas tieši Bebrovskim ar viņiem tobrÄ«d bija – to neviens droši nezināja.

Tad notika “Minimas” traģēdija, prezidents VÄ“rziņš faktiski padzina Bebrovski no premjera amata un ar “Citas dÄ“les” banku visu sāka kārtot SmÄ“le caur Laimdotu Raujumu, kas nāca Bebrovska vietā.

SmÄ“le nekad ar medijiem nav pratis strādāt, taču viņam šoreiz bija labi padomnieki, un viss gāja kā pa sviestu. Efleru sāka atšÅ«t, bet viņš to negribÄ“ja saprast – laikam bija noticÄ“jis, ka Bebrovskis ir Ä«sts godavÄ«rs un ka viņa vārdam var ticÄ“t. Tad sāka atšÅ«t jau rupjāk.

Vispirms krievu medijos parādÄ«jās nopirkts raksts – Eflers patiesÄ«bā pÄ“rk banku nevis sev, bet ValÄ“rijam Marginam. Tad caur saviem ļaudÄ«m Satversmes apsardzÄ«bas birojā… nu, tādiem kā Aigars Soprāns, kuriem jebkurš var samaksāt, ja tikai cipars pietiekami liels… jā, tātad caur viņiem uztaisÄ«ja jaunu, jau ļoti nopietnu SAB atzinumu – tā un tā, Eflers ir Kremļa Tutina draugs, Eflers atmazgā naudu, Eflers pazÄ«st Marginu. Un tā tālāk.

Bet Eflers vienalga negribÄ“ja mājienu saprast. PÄ“c aptuveniem aprÄ“Ä·iniem, viņš šajā pasākumā pavisam oficiāli bija ieguldÄ«jis aptuveni miljonu eiro. Un, protams, to visu arÄ« pazaudÄ“ja.

TomÄ“r šajā brÄ«dÄ«, 2014. gada vasaras sākumā, viss vÄ“l nebija skaidrs. Skaidrs bija tikai tas, ka Efleram nekas nespÄ«d, jo ir parādÄ«jušies savÄ“jie, kam vajag vairāk. Atklāts bija jautājums – kuri ir Ä«stie savÄ“jie?

Biksnis ar Mortensonu un pārÄ“jiem “latviešu uzņēmÄ“jiem” bija viens “savÄ“jais”, bet vÄ“l bija arÄ« jaunā premjere Raujuma, kura ļoti pÅ«lÄ“jās par labu “Barvik bankai”. Vai tikai tāpÄ“c, ka tur strādāja viņas dÄ“ls? Nez vai.

“Barvik bankas” Ä«pašniekam Grigorijam Kuseļņikovam, kā mÄ“s tagad visi zinām, bija savas naudas saites ar RimÄ“viču. Kuseļnikovs viņam maksāja, uz visu ko cerÄ“ja, bet neko konkrÄ“ti nedabÅ«ja. Bet vai tikai ar viņu vien? Nez vai. Taču Raujumas centÄ«ba galÄ«gi nepatika “latviešiem”, un tie beigu beigās pabrÄ«dināja Raujumu – tev, kundze, ir interešu konflikts.

Nopietni pabrÄ«dināja. Raujuma nekavÄ“joties saprata. VarbÅ«t arÄ« pati viņa to nebÅ«tu uztvÄ“rusi pietiekami nopietni, bet šajā laikā sāka regulāri kontaktÄ“ties ar SmÄ“li. Regulāri brauca pie viņa uz mājām – uz “Padebešiem”. Vai arÄ« uz bijušÄ prezidenta VÄ“rziņa “Mājiņām”. Tur konsultÄ“jās, tikās, uzklausÄ«ja ieteikumus.

SmÄ“lem, protams, bija sava personiskā interese – tāda pati kā parasti. Pienāca brÄ«dis, kad viņš skaidri paziņoja Efleram – vai nu tu man samaksā piecus miljonus eiro un es tev visu ar “Citu dÄ“li” nokārtošu, vai arÄ« banku paņems amerikāņi, bet tev nekas netiks. GalÄ«gi nekas.

Jā, tad jau bija parādÄ«jušies amerikāņi, kuri arÄ« pretendÄ“ja uz banku. Viņi ar vÄ“stniecÄ«bas palÄ«dzÄ«bu vÄ“ra visas durvis vaļā ar kāju un uzvedās tā, it kā bÅ«tu nonākuši pie kaut kādiem iedzimtajiem, kur visu, ko vajag, var nopirkt par stikla krellÄ«tÄ“m, kuras pasniedz cilts vadonim. Kā vÄ“lāk izrādÄ«jās, atšÄ·irÄ«ba tikai tā, ka viņi nevienam netaisÄ«jās iedot pat stikla krellÄ«tes. Viņi gribÄ“ja banku paņemt par velti.

Eflers nav tāds cilvÄ“ks, lai kādam pakļautos, – un viņš SmÄ“li vienkārši pasÅ«tÄ«ja. Tā pavisam vienkārši. Bet tas nenozÄ«mÄ“ja, ka SmÄ“le palika bešÄ. Jā, piecus miljonus no Eflera viņš nedabÅ«ja, bet lÄ«dz šim laikam jau bija parunājies ar Mortensonu.

Mortensons un Biksnis šajā laikā bija sapratuši, ka viņiem vieniem pašiem – kā “latviešu uzņēmÄ“jiem” – nekas vairs nespÄ«d. Tad nu viņi bija vienojušies ar amerikāņiem, ka tie pÄ“c tam, kad bÅ«s pa lÄ“to tikuši pie bankas, pārdos “latviešiem” divdesmit divus ar pusi procentus par sešpadsmit miljoniem. Savukārt “latvieši” viņiem palÄ«dzÄ“s visu sakārtot, lai nebÅ«tu sarežģījumu un lai banku nepaņemtu Eflers vai vÄ“l kāds cits.

Lai gan Korupcijas apkarošanas biroja pārbaude neko neatklāja, faktiski nav nekādu šaubu, ka tieši slavenā Gruzijas brauciena laikā šÄ« vienošanās arÄ« tika panākta. Visādiem derÄ«giem cilvÄ“kiem lÄ«dzi bija paņemts arÄ« nākamais prezidents Vājonis, taču viņš izrādÄ«jās tik stulbs, ka uz vietas tika pieņemts operatÄ«vs lÄ“mums viņu šajā lietā vispār neiesaistÄ«t. Toties viss tika norunāts ar Dzintaru LaÄ·i, kurš tolaik vÄ“l bija “VienÄ«bas” un Solvitas Ä€boliņas uzticamÄ«bas persona.

Tagad šie divdesmit divi ar pusi procenti, kas “latviešiem” bija apsolÄ«ti par sešpadsmit miljoniem, ir vÄ“rti, nu, varbÅ«t simt miljonus, un šÄ« starpÄ«ba, šie vairāk nekā astoņdesmit miljoni, tad arÄ« bÅ«tu Mortensona, BikšÅ†a un pārÄ“jo peļņa.

Jautājums – kas bija šie “pārÄ“jie”. Pirmām kārtām tie bija SmÄ“le. Kvadrāts, kā bieži vien tiek saukts Mortensons, kaut ko viņam bija apsolÄ«jis – acÄ«mredzot pietiekami lielu daļu no gaidāmās peļņas.

VÄ“l bija arÄ« tāds faktors kā Centrālās bankas prezidents Ilmārs RimÄ“vičs. Viņš, kā varÄ“ja noprast, centās nepalikt zaudÄ“tājos nevienā gadÄ«jumā. Viņš ņēma ikmÄ“neša maksājumus no “Barvik bankas” Kuseļņikova un cita starpā solÄ«ja viņam palÄ«dzÄ«bu arÄ« “Citas dÄ“les” jautājumā.

PÄ“c visa spriežot, te viņš nepalÄ«dzÄ“ja neko. Ne velti Kuseļņikovs vÄ“lāk apvainojās, ka RimÄ“vičs naudu ņem nevis par to, ka dara viņam kaut ko labu, bet par to, ka nedara viņam neko sliktu.

Taču RimÄ“viča kungs bija diversificÄ“jies. Viņš, protams, bija daļā pie Mortensona – cik lielā, nav zināms, bet skaidrs, ka viņam kā ilgstošam Mortensona “biznesa partnerim” bija sava opcija. TomÄ“r tai pašÄ laikā bija uzņēmÄ“ji, kuriem RimÄ“vičs privāti bija ieteicis – neiesaistieties ar Mortensonu, nekas tur nebÅ«s, tikai visu pazaudÄ“siet.

LÄ«dztekus tam RimÄ“vičs bija piedāvājis savu palÄ«dzÄ«bu arÄ« amerikāņiem. Domājams, ir pietiekami skaidrs – slÄ“ptā veidā viņš bija viens no amerikāņu partneriem un saņēma solÄ«jumu, ka veiksmes gadÄ«jumā paliks daļā.

Pienāca jÅ«lija beigas. Pretendentiem vajadzÄ“ja iesniegt galÄ«gos piedāvājumus, un vienÄ«gais derÄ«gais piedāvājums bija Efleram. “Barvik bankai” un Kuseļņikovam reāli nebija naudas, Krievijā viņam neviens vairāk nedeva. Ne čomi, ne kāds cits. Amerikāņiem nauda varbÅ«t arÄ« bija, bet viņi negribÄ“ja to tÄ“rÄ“t. Reāli viņi gribÄ“ja nopirkt banku par to naudu, kas bankā jau bija, bet viņiem vajadzÄ“ja stingru atbalstu.

Vienu atbalstu viņi sev bija noorganizÄ“juši. Ne velti SAB direktors MÄ«zÄ«tis ilgus gadus bija staigājis uz ASV vÄ“stniecÄ«bu un pildÄ«jis uzdevumus. Tagad viņam bija dots skaidrs uzdevums – sniegt valdÄ«bai atzinumu, ka Eflers ir Krievijas Tutina un Kremļa draugs.

Tās, protams, bija tādas blēņas, ka pat SAB negribÄ“ja tādas parakstÄ«t. Realitāte bija pilnÄ«gi cita – Eflers bija no prezidenta Tutina un Krievijas aizbÄ“dzis, kad Tutina draugi gribÄ“ja atņemt viņa biznesu. Taču MÄ«zÄ«tis tāpÄ“c arÄ« ir MÄ«zÄ«tis, ka viņam var pavÄ“lÄ“t. Amerikāņi uzspieda – un MÄ«zÄ«tis nomÄ«za. IzdarÄ«ja visu, ko viņam lika.

Rezultātā MÄ«zÄ«ša atzinums valdÄ«bai bija, ka Eflers ir Kremļa pārstāvis. Bet ar Drošuma policiju amerikāņiem tāds pats joks neizdevās. Tolaik vÄ“l Jāņa Peinika vadÄ«tās Drošuma policijas atzinums bija, ka Efleram nav ne vainas. Peiniks par to drÄ«z vien samaksāja ar savu amatu un izlidoja pensijā.

Lai amerikāņi un lÄ«dz ar viņiem arÄ« Biksnis ar Mortensonu… nu un tātad arÄ« SmÄ“li tiktu pie bankas par velti, vajadzÄ“ja uzspiest vÄ“l vienu reizi. Te izšÄ·irošÄ bija SmÄ“les palÄ«dzÄ«ba – tieši 27. jÅ«lijā, Ä«si pirms valdÄ«bas sÄ“des, viņš tikās ar Raujumu.

Vai tā bija korupcija vai šantāža, vai vÄ“l kaut kas – tas nav zināms. Lai gan runā, ka šÄ« Raujumas un SmÄ“les saruna, kas notikusi viņas kabinetā valdÄ«bas Ä“kā, ir tikusi ierakstÄ«ta un ieraksts kaut kur glabājas.

Rezultāts bija tāds, ka, lai gan formāli Raujuma lÄ“muma pieņemšanā nepiedalÄ«jās interešu konflikta dēļ, viņa izdarÄ«ja visu iespÄ“jamo, lai tiktu pieņemts lÄ“mums par labu amerikāņiem.

Tātad SmÄ“le bija panācis, ka Raujumas valdÄ«ba faktiski pārtrauc konkursu un par vienÄ«go pretendentu izvÄ“las amerikāņus, kuri vispār nebija iesnieguši piedāvājumu par iegādi un cenu. LÄ«dz ar to Latvijas valsts zaudÄ“ja vismaz divdesmit, varbÅ«t četrdesmit miljonus eiro. Ilgtermiņā – vÄ“l daudz vairāk.

Taču beigās sanāca tā, ka ne Mortensons un Biksnis, ne tātad arÄ« SmÄ“le neko neieguva, – sākumā panākuši Eflera uzmešanu, pÄ“c tam amerikāņi uzmeta arÄ« Mortensonu un SmÄ“li. To SmÄ“le nebija gaidÄ«jis, bet rezultātā vienÄ«gie ieguvÄ“ji bija amerikāņi. Daudziem viņi kaut ko bija apsolÄ«juši, bet rezultātā uzmeta visus.

IespÄ“jams, visvairāk zaudÄ“jis izrādÄ«jās RimÄ“vičs, it Ä«paši, ja taisnÄ«ba versijai, ka viņš Mortensona projektā bija ieguldÄ«jis arÄ« savu personisko “melno” naudu. Tā kā amerikāņi Mortensonu uzmeta, RimÄ“vičs savus ieguldÄ«jumus zaudÄ“ja, turklāt reizÄ“ ar “latviešu uzņēmÄ“jiem” amerikāņi, pÄ“c visa spriežot, arÄ« viņam pateica, ka visas iepriekšÄ“jās vienošanās vairs nav spÄ“kā. PasÅ«tÄ«ja viņu rupji un tālu.

Jautājums par to, vai kādā brÄ«dÄ« Eflers vÄ“rsÄ«sies starptautiskajā tiesā, ir atklāts, bet jebkurā gadÄ«jumā, ja viņš uzvarÄ“s, zaudÄ“s nevis amerikāņi, bet jau atkal Latvijas valsts. SmÄ“lem un Mortensonam visus zaudÄ“jumus nācās norakstÄ«t.

Tas, kas nav droši zināms, – kur atrodas, domājams, veiktie sarunu ieraksti. Runa ir par diviem bÅ«tiskiem ierakstiem. Viens ir pusdienu sarunas ieraksts, piedaloties Biksnim, Bebrovskim un Efleram, kurā Bebrovskis skaidri piedāvā Efleram “Citas dÄ“les” banku. Ir droši zināms, ka šo ierakstu ir piedāvāts izpirkt pašam Bebrovskim, taču viņš to nav uzskatÄ«jis par nopietnu kompromatu.

Otrs ieraksts ir Smēles un Raujumas sarunas ieraksts, kurā Smēle, pēc visa spriežot, min konkrētus argumentus, kuru dēļ Raujuma pēc tam neformāli atbalstīja amerikāņus un nolēma pārkāpt visus konkursa noteikumus. Vai ir runa par politiskiem argumentiem? Nē, ņemot vērā apstākļus, ir skaidrs, ka Smēle izteica Raujumai piedāvājumu, no kura nevarēja atteikties.

Apšaubāms, vai, šiem ierakstiem nonākot tiesÄ«bsargāšanas iestāžu vai mediju rÄ«cÄ«bā, pret kādu no minÄ“tajām personām varÄ“tu tikt sākts kriminālprocess. VienÄ«gais izņēmums varÄ“tu bÅ«t SmÄ“le, ja viņš sarunā bÅ«tu bijis nepietiekami uzmanÄ«gs.

Taču ir skaidrs, ka lÄ«dz ar to bÅ«tu nopietni apdraudÄ“ta Bebrovska politiskā karjera un arÄ« Eflers iegÅ«tu faktiski uzvarošu pozÄ«ciju iespÄ“jamā tiesvedÄ«bā ar Latvijas valsti. Tiktu apdraudÄ“tas arÄ« amerikāņu intereses, jo viņi turpina tiesāties ar Biksni kā Mortensona marioneti.

ArÄ« viņiem šÄdu ierakstu nonākšana atklātÄ«bā, ļoti iespÄ“jams, nozÄ«mÄ“tu zaudÄ“tu tiesas prāvu pret Biksni un jau pieminÄ“to divdesmit divu procentu bankas akciju faktisku zaudÄ“šanu. Tas viss kopā nozÄ«mÄ“, ka ne viņiem, ne Latvijas valstij nav izdevÄ«gi, lai šie ieraksti tiktu jebkādā veidā publiskoti.

Jāpiebilst, ka tas, kura rÄ«cÄ«bā ir šie ieraksti, atrodas ļoti riskantā pozÄ«cijā. Tas, kurš var likt manÄ«t, ka gatavojas šos ierakstus publiskot, sevi var apdraudÄ“t vÄ“l vairāk.

RÄ«gā, 2015. gada 10. februārÄ«.”

Satversmes apsardzības biroja direktors Jānis Mīzītis atzvēlās krēslā un domīgi noraudzījās uz pirkstiem, kas diemžēl ar katru gadu aizvien vairāk un vairāk sāka izskatīties pēc sardelēm.

Ziņojumā aprakstÄ«tais precÄ«zi atbilda jau iepriekš no citiem avotiem saņemtajai informācijai – un arÄ« “Ojāra” stāstÄ«tajā par viņu un vÄ“stniecÄ«bu zināma kripata patiesÄ«bas bija, kaut caur un caurÄ“m sagrozÄ«ta.

Taču tā nebija problÄ“ma. ProblÄ“ma ļoti precÄ«zi bija aprakstÄ«ta ziņojuma beigu daļā – un varÄ“ja nešaubÄ«ties, ka agri vai vÄ“lu Ä«lens sāks lÄ«st ārā no maisa. Jautājums tikai – kā šo Ä«lenu laikus pamanÄ«t un uz to noreaģēt.