Iesaki rakstu:

Pietiek šodien vienuviet pārpublicÄ“ divus konfrontÄ“jošus viedokļus saistÄ«bā ar dzejnieka Jāņa Rokpeļņa „izlÄ«šanu no čekas maisa” un atzÄ«šanos ziņošanā Valsts drošÄ«bas komitejai, - dzejnieka EdvÄ«na Raupa un Rakstnieku savienÄ«bas vadÄ«tāja Arno Jundzes skatÄ«jumus.

Edvīns Raups: stukači un īsti veči (pārpublicēts no Latvijas Avīzes)

Labi pazÄ«stot dažus ļoti liberāli noskaņotus cilvÄ“kus visās jomās, moralizÄ“t negribas nemaz, taču manā izpratnÄ“ kaut kādām demarkācijas lÄ«nijām, izejot ielās, jābÅ«t. Savā guļamistabā, lÅ«dzu, sÄ“di un klauvÄ“ pie dēļa vai glaudi papardi, vienalga. KamÄ“r tas netraucÄ“ kaimiņu. Ja sāk traucÄ“t, tad bÅ«s vien par kaut ko jāvienojas. Vai jāaprok kaimiņš. Vai sevi.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis, atzÄ«stoties sadarbÄ«bā ar padomju režīma represÄ«vo aparātu Valsts drošÄ«bas komiteju, tautā sauktu par čeku, labi zināja, ko dara, un to arÄ« visiem skaidri izklāstÄ«ja. To, ka stukača arods kopš senseniem laikiem ir ļoti netÄ«rs arods, ko neciena pat darba pasÅ«tÄ«tāji. To, ka viņš ir labprātÄ«gi parakstÄ«jis aÄ£enta kartÄ«ti, jo čekists izskatÄ«jies labs cilvÄ“ks. To, ka ir sabendÄ“jis savu dzÄ«vi un labo vārdu un sevi nÄ«st. Skumji un sāpÄ«gi. Es arÄ« esmu pietiekami ilgi dzÄ«vojis padomju laikā un zinu, par ko ir runa. Par kādām bailÄ“m.

Taču tajā 27. decembra pÄ“cpusdienā, kad internetā izlasÄ«ju Jāņa atzÄ«šanos, mani visvairāk satrieca kas cits. Lasot un klausoties dažu savu kolÄ“Ä£u komentārus par šo faktu, es labu brÄ«di sÄ“dÄ“ju kā sastindzis, nespÄ“ju noticÄ“t, ka ir divdesmit pirmais gadsimts, Latvijas valsts, kurā komunistu partija aizliegta ar likumu. Īsais kopsavilkums: man stāsta, ka VDK stukačs Jānis Rokpelnis ir Ä«sts vecis, malacis, ka viņš tagad ir labāks… Es ticu, ka dzejnieks Jānis Rokpelnis dažiem ir labs draugs, ka viņš bÅ«tu kaut kā jāuzmundrina, bet tā – dÄ“vÄ“t stukaču, kurš atzinies divdesmit gadus par vÄ“lu (arÄ« to viņš pats atzÄ«st, runājot par lustrāciju), par Ä«stu veci, nÄ“, mÄ«lÄ«ši, Ä«sts vecis viņš bÅ«tu, ja nebÅ«tu parakstÄ«jis to liktenÄ«go kartÄ«ti.

Likteņi ir dažādi, un reālpolitikai ir savi nežēlÄ«gi noteikumi. Zinu. Bet astoņdesmitajos gados vairs sen nebija nekādi Staļina laiki, kad par atteikšanos sadarboties šÄva nost vai sÅ«tÄ«ja uz SibÄ«riju. Jā, varÄ“ja liegt izbraukt uz ārzemÄ“m, varÄ“ja likt sprunguļus karjeras izaugsmÄ“ un tamlÄ«dzÄ«gi. Bet Jānis šÄdus aizbildinājumus ne presÄ“, ne televÄ«zijā nemin, viņš vienkārši piekrita stučīt, precÄ«zāk, kā viņš saka, analizÄ“t situāciju rakstnieku vidÄ“. Īsts vecis. Turklāt visus šos noklusÄ“tos divdesmit gadus viņš mierÄ«gi varÄ“ja turpināt stučīt. Jo stukačam nedrÄ«kst ticÄ“t, to zina katrs bÄ“rns. Jebkurš saprotošs tÄ“vs aizrādÄ«s dÄ“lam, kurš atskrÄ“jis par kaut ko pasÅ«dzÄ“ties, ka stučīt nav labi. Bet, JānÄ«tis, lÅ«k, malacis, un to saka rakstnieku sabiedrisko organizāciju vadÄ«tāji, uz kuru pleciem ir arÄ« sava daļa politiskas atbildÄ«bas par publiski paustiem viedokļiem.

Labi, es piekrÄ«tu, ka šÄ« ziņa bija šoks, nebija laika formulÄ“t viedokli, bet tad nu ir jāpasaka arÄ« “B”. PiemÄ“ram, šis ir gadÄ«jums, kad es gribu zināt, ko par šo faktu domā Latvijas Rakstnieku savienÄ«bas (RS) valde? Vai tad sadarbÄ«bā ar čeku vairs nav nekā nosodāma? Jo citādi rodas iespaids, ka RS tiešÄm ir bijusi un paliek kārtÄ«ga čekas stukaču kalve un viņu aizstāve. Kur gan citur lai čekisti meklÄ“ inteliÄ£entus aÄ£entus? Rodas iespaids, ka čekistu, bijušo un esošo, mÅ«su valstÄ« jo-projām ir nesamÄ“rÄ«gi daudz un viņiem ir nesamÄ“rÄ«gi liela ietekme uz cilvÄ“ku prātiem. Par to mudina domāt kaut vai internetā klÄ«stošÄ, klasiskā čekistu demagoÄ£ijas stilā ieturÄ“tā intervija ar SAB bijušo (it kā) darbinieku Arnoldu Babri. Par it kā raganu medÄ«bām. Kādas vÄ“l medÄ«bas, ja cilvÄ“ks visu pats izstāsta?! Bet tā ir cita saruna.

Un tad šÄ« atsaukšanās uz draugu bÅ«šanu. ŠÄ«s bailes pateikt vismaz to pašu, ko pasaka pats Rokpelnis. Lasot komentārus, brīžiem liekas, ka mÄ“s, padomju dzÄ«ves produkti un vÄ“lāk bargie padomju režīma kritiÄ·i, pretpadomju saukļu skandÄ“tāji barikādÄ“s, esam jau laimÄ«gi aizmirsuši, kas bija čeka, kompartija. ArÄ« astoņdesmito gadu beigās viedokļi dalÄ«jās par to, ir vai nav jāstājas kompartijā. Es uzskatÄ«ju, ka nav. Kaut gan saprotu arÄ« to, ka bez nacionālajiem komunistiem balsojums par Latvijas neatkarÄ«bu varÄ“ja bÅ«t krietni citāds. Taču arÄ« šai padomju sistÄ“mas nogrieznÄ« komunists un VDK aÄ£ents nebija viens un tas pats. Pati VDK ieteica nevervÄ“t par aÄ£entiem augsti stāvošus komunistus. Tā bÅ«tu tāda kā sava karoga smÄ“rÄ“šana.

Nav jau neviens jānolinčo (bet Rokpelnis to ar sevi izdara bez citu palÄ«dzÄ«bas), iespÄ“jams, ka pÄ“c tā saukto maisu atvÄ“ršanas rakstnieku vidÅ« tiešÄm bÅ«s gadsimta šoks. Un tad? Vai tad kādam liekas, ka pāreja no vienas politiski ekonomiskas sistÄ“mas uz pilnÄ«gi citu ir tāda gluda pastaiga, patÄ«kama cimdu apgriešana uz otru pusi, ko daudzi komunisti un čekisti arÄ« izmantoja? Es tā nedomāju. Lai radÄ«tu tiešÄm jauna tipa valsti, rÅ«gtas asaras televÄ«zijas kameru priekšÄ bÅ«tu vajadzÄ“jis liet ne tikai lieliskajam kolhoza priekšsÄ“dÄ“tājam komunistam Albertam Kaulam.

Lidija Doroņina-Lasmane atzÄ«st, ka čekas arhÄ«vos un maisos ir daudz tādu cilvÄ“ku, kas neko nav ziņojuši un darÄ«juši čekas labā un pat neapzinās, ka šajā kartotÄ“kā atrodas. Taču tas nav Jāņa Rokpeļņa gadÄ«jums. Es piekrÄ«tu, ka Ä«stais maisu atvÄ“ršanas laiks ir sen nokavÄ“ts, taču uzskatu, ka tie ir jāatver – bet ar rÅ«pÄ«giem komentāriem, citādi nav jÄ“gas. Jo tiešÄm, ne visi tur ir tādi kā Jānis Rokpelnis.

Un nekāds haoss mÅ«su valstÄ« neiestāsies un nebÅ«tu iestājies arÄ« deviņdesmitajos, ja, pateicoties lustrācijai, kādu krietnu daļu aÄ£entu un citu čekistu bÅ«tu varÄ“juši mierÄ«gu prātu nelaist pie atbildÄ«giem amatiem, kuros sēžot viegli turpināt vecos sakarus, piemÄ“ram, biznesā, ko dažkārt saucam par valsts izzagšanu. Protams, gan toreiz, gan tagad ātri atrastos jauni veiksmÄ«gi karjeristi un imidžmeistari. Latvieši ir talantÄ«gi. ArÄ« Jānis Rokpelnis ir talantÄ«gs, taču šobrÄ«d atrašanās vienā organizācijā ar tādu čekas aÄ£entu, par kādu viņš pats sevi pataisa, manÄ« raisa nepatÄ«kamas sajÅ«tas. LÄ«dzpiederÄ«bu čekai. LÄ«dzvainu.

NÄ“, es nevÄ“los aicināt kādu izslÄ“gt no Rakstnieku savienÄ«bas, jo pats jÄ“dziens “izslÄ“gt” manÄ« raisa asociācijas ar padomju režīmu, politiku, varu. Ar kaut ko tumšu. Taču no tā gaišÄk nekļūst. TomÄ“r Rakstnieku savienÄ«bas, organizācijas, kas ir rakstnieku sabiedriskā seja, nevis tās biedru dzeja, viedoklis par oficiāli reÄ£istrÄ“tu sadarbÄ«bu ar čeku gan ir vajadzÄ«gs. Un, ja arÄ« šÄdu darboņu izrādÄ«tos vai puse padomju laiku rakstnieku, pati literatÅ«ra no tā nabagāka nekļūst. Taču es ceru, ka Rakstnieku savienÄ«ba parādÄ«s stāju, Ä«sta veča stāju, kas neapkauno tos cilvÄ“kus, kas cietuši no okupācijas varas un kas pret to cÄ«nÄ«jušies.

Vismaz tik daudz. Ir tikai pieklājÄ«gi, tātad morāli atbildÄ«gi, ka atraitne kādu brÄ«di pasÄ“ro, iekams iziet pie nākamā vÄ«ra. Puse Austrumvācijas bija šokā, ka otra puse izrādÄ«jusies viņu slepenā dienesta aÄ£enti. Toties tagad šiem cilvÄ“kiem – un lielā mÄ“rā arÄ« Austrumvācijai (velkot paralÄ“les ar Padomju Latviju) – nav jāmokās dvÄ“seles pārmetumos kā Jānim Rokpelnim. Vismaz ne tik ļoti.

Arno Jundze, Latvijas Rakstnieku savienÄ«bas priekšsÄ“dÄ“tājs: es ceru, ka mÄ“s nerÄ«kosim nekādas Tengiza Abuladzes “GrÄ“ku nožēlošanas” (pārpublicÄ“ts no Facebook)

Ja jau EdvÄ«ns Raups, Baiba Strautmane un citi interesÄ“jas, ko Arno Jundze teiks kā LRS priekšsÄ“dÄ“tājs VDK maisu jautājumā, tad te ir mana atbilde. Pagari iznāca, piedodiet, bet arÄ« problÄ“ma nav mazā.

EdvÄ«n, saki godÄ«gi, vai tu tiešÄm nezināji, ka Rokpelnis bijis VDK aÄ£ents? Viņš taču to simtām reižu ir runājis visos iespÄ“jamos tusiņos: ar dzejniekiem, presi, ko tik vÄ“l! Pat es, nedzejnieks, nerakstnieks, kultÅ«ras žurnālists to zināju gadus padsmit. To jau sen bija apnicis klausÄ«ties. Un vÄ“l romānā uzrakstÄ«ja skaidrā tekstā. Saki, kurš čekists gan spÄ“tu izturÄ“t Jānis Rokpelnis analÄ«tiskos izklāstus, ko viņš vakar pie Kiviča raidÄ«jumā stāstÄ«ja? Ne jau velti čekists aizgāja no darba orgānos. Bet vecis Jānis ir, jo atzinās, nevis turpināja melot pats sev.

Starp citu, tas dzejnieks, kura vārdā nosaukto biedrÄ«bu tev ir tas gods vadÄ«t (E. Raups ir Aleksandra ÄŒaka biedrÄ«bas valdes priekšsÄ“dÄ“tājs – red.), Saranskā sadarbojās ar Ä€rkārtas komiteju (ČēKā, no kuras arÄ« cÄ“lies vārds čeka) un piedalÄ«jās Antonova bandu iznÄ«cināšanā. Palasi Silvijas Radzobes grāmatā, kādas dziesmas viņš dziedāja pÄ“c 1945. gada, bet ņem vÄ“rā, ka tas ir rakstÄ«ts, ÄŒaku mÄ«lot. PatiesÄ«ba ir krietni neglÄ«tāka. Tas pats mÄ“Ä£inājums nogāzt Andreju UpÄ«ti no LiteratÅ«ras institÅ«ta direktora krÄ“sla vien bija ko vÄ“rts. Un sÅ«dÄ«gās recenzijas un drausmÄ«gie panti… Gan jau esi lasÄ«jis un to visu zini. Vienkārši saslÄ“dz šÄ«s atsevišÄ·Äs epizodes vienotā bildÄ“.

MÄ“s abi vadām tādas biedrÄ«bas, kādas vadām. Vai man tagad bÅ«tu jārÄ«ko raganu medÄ«bas, kamÄ“r nav pieejami dokumenti, fakti? Vai ÄŒaka biedrÄ«ba vai Rakstnieku savienÄ«ba spÄ“s algot profesionālu komisiju, kas to visu izvÄ“rtÄ“s, ja arhÄ«vu atvÄ“rs? JÅ«s jau tagad pat ar vienu savu Sašiņu galā nevarat tikt, tāpÄ“c, ka nav dukas aizbraukt uz Krieviju un patiesÄ«bu noskaidrot.

Man ir 270 biedri, daudz vairāk mūžībā aizgājušu biedru, klasiÄ·u, tautas sirdsapziņu, balto tÄ“vu, par kuriem laikabiedri zina teikt – “ieradās pasākumā viegli iesilis, divu čekistu pavadÄ«bā”. Man ir šÄ« slavenā Jāzepa Danovska fotogrāfija, apskaties to Zigmunda Skujiņa rakstos, kur Latvijas un trimdas 80. gadu dzejas elite kopā ar čekistiem draudzÄ«gi smaida pie čekas vasarnÄ«cas sÄ“tas. Un ko, piemÄ“ram, teikt par Baltvilku (dzejnieks, atdzejotājs Jānis Baltvilks – red.), kuru Rokpelnis pie Kiviča raidÄ«jumā pieminÄ“ja, kas par polšu kafejnÄ«cā visu čekistam tāpat vien izstāstÄ«ja. Vai viņš bÅ«tu cienÄ«jamāks par formāli darbā pieņemtu ziņotāju. Un, sasodÄ«ts, kas tad patiesÄ«bā notika ar manu elku Māri Melgalvu?

Varu runāt tikai savā vārdā. Es ceru, ka mÄ“s LRS ar šo problÄ“mu galā tiksim, bet kontekstā ar visu pārÄ“jo valsti, jo rakstnieki nav Ä«pašÄki par VEF proletāriešiem, LZA pÄ“tniekiem, Mākslinieku savienÄ«bu vai visu augstskolu 2. un 5. nodaļām. Es ceru, ka mÄ“s nerÄ«kosim nekādas Tengiza Abuladzes “GrÄ“ku nožēlošanas”, kas reiz jau bija pilnÄ«ga nejÄ“dzÄ«ba, lai uzņemtos visas Latvijas un trimdas tautiešu vainu un atbildÄ«bu tāpÄ“c, ka sensāciju alkstošiem pikantu izklaižu cienÄ«tājiem gribÄ“tos kaut ko asu uz brokastlaiku. Ä»oti ceru, ka tā pirmām kārtām bÅ«s vispirms mÅ«su organizācijas iekšÄ“ja darÄ«šana, nevis publisks realitātes šovs “Lai rakstnieki pamuld un izpÄ“rk mÅ«su grÄ“kus, kamÄ“r mÄ“s taisām biznesu” LV 100 priekšvÄ“lÄ“šanu karuselÄ«.

Šo es esmu pateicis. Vairāk neteikšu. Apsaukājiet mani, kā gribat, esmu pieradis, bet, ja reiz esmu Rakstnieku savienÄ«bas priekšsÄ“dÄ“tājs, tad man par saviem biedriem ir jāstāv (es nesaku – jāpiesedz), arÄ« tad, ja kādam no viņiem izdevies iekāpt lielā mÄ“slu čupā. Ja tā nebÅ«s, tad ar ko mÄ“s atšÄ·irsimies no PSRS rakstnieku organizācijām, kas savus biedrus denunciÄ“ja, kaunināja, stučīja, pieprasÄ«ja sodÄ«t ar cietumsodu.

Kas attiecas uz Jāni, pirms ZiemassvÄ“tkiem viņš man zvanÄ«ja, teica, ka nāks ārā no skapja, un palÅ«dza Elitas tālruņa numuru. Es teicu, ka respektÄ“ju viņa izvÄ“li, un man tā joprojām šÄ·iet cienÄ«jama, kaut rakstnieki pÄ“c tās atkal iznāk vienÄ«gie grÄ“kāži.

Lai jums visiem laba diena un viela pārdomām, dāmas un kungi!