Iesaki rakstu:

KāpÄ“c gan Jaunās VienotÄ«bas Saeimas frakcija tik lielā vienotÄ«bā nobalsoja par labu likumprojektam, kas paredz naudas atmazgāšanā vainotās Rietumu bankaslÄ«dzÄ«pašnieka Arkādija Suharenko vadÄ«tajai biedrÄ«bai samaksāt no valsts budžeta 40 miljonus eiro kā kompensāciju par savulaik ebrejiem atņemtajiem Ä«pašumiem? Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ vÄ“l vienu nodaļu no aizvadÄ«tā mÄ“neša Latvijas grāmatnÄ«cās pieprasÄ«tākās grāmatas – jaunā politiskā trillera „Nauda”, kura sniedz ieskatu caurcaurÄ“m izdomāta „eirosekretāra” un „partijas VienÄ«ba” pārstāvja Valda Bebrovska attiecÄ«bām ar „Austrumu bankas” lÄ«dzÄ«pašnieku Arkādiju Zaharenko, viņa radinieku un kompanjonu LeonÄ«du Eserkinu un saistÄ«bu ar „ebreju kompensāciju” jautājumu.

„101. nodaļa. Valdis Bebrovskis

Idiots… kāds viņš bija idiots… Naivs, naivs, naivs idiots… Valdim Bebrovskim pašlaik gribÄ“jās sisties ar galvu pret sienu lÄ«dz brÄ«dim, kad šÄ« atziņa izsistos no smadzenÄ“m, – un bija pilnÄ«gi vienalga, kas notiktu gan ar tām, gan ar stulbo galvu, kurās tās atradās.

Paraugoties atpakaļ, tas šÄ·ita tik elementāri skaidri… RimÄ“vičs vienmÄ“r bija bijis iedomÄ«gs, egoistisks maita, kurš sevi uzskatÄ«ja par nesalÄ«dzināmi augstāku bÅ«tni nekā viņam apkārt esošie. KāpÄ“c viņš, Bebrovskis, bÅ«tu kaut kas atšÄ·irÄ«gs? Izmantot tādu un izmest… ko gan citu.

Labi, labi… nedaudz nomierinājies, Bebrovskis sāka analizÄ“t. Nekādu nelabojamu ļaunumu viņš sev vismaz pagaidām nebija nodarÄ«jis. Viss, ko viņš bija darÄ«jis kopÄ“jā… nu nÄ“, nebÅ«t ne kopÄ“jā plāna labā, – tur piesieties neviens nevarÄ“ja. No malas raugoties, viss izskatÄ«jās valstiski atbildÄ«gi un nevainojami.

Cita lieta – ka RimÄ“vičam acÄ«mredzot pat prātā nenāca ar viņu norÄ“Ä·ināties par paveikto. Moris savu ir padarÄ«jis, – moris var bÅ«t brÄ«vs. Un Ä€rijas rindu mājas… sirdÄ« iedÅ«ra kā ar garu, resnu adatu. Izmantoja, izmantoja, izmantoja kā tādu tualetes papÄ«ra kušÄ·i. Ko lai viņš saka Ä€rijai, kad “austrumnieki”…

Paga, paga, paga, tā varbÅ«t vÄ“l bija izeja. VarbÅ«t vÄ“l bija iespÄ“jams kaut ko sarunāt ar tiem. Laika lÄ«dz norunātajam tikšanās brÄ«dim ar stratÄ“Ä£iskā partnera vÄ“stnieci bija maz, ārkārtÄ«gi maz… bet, ja Eserkins atbildÄ“tu uz zvanu un bÅ«tu gatavs nekavÄ“joties tikties, visu vÄ“l varÄ“ja paspÄ“t…

BrÄ«nums tiešÄm notika. MinÅ«tes četrdesmit vÄ“lāk Bebrovskis jau sÄ“dÄ“ja Eserkina kabinetā, un viņā jau atkal raudzÄ«jās aukstās zivs acis.

– Nu, Vaļģis, kāpÄ“c tāda steiga? Vai kas atgadÄ«jies?

Traucoties šurp, Bebrovskis bija izprātojies tā un šitā, taču tā arÄ« nebija izdomājis, ko tieši teikt un kā virzÄ«t sarunu. Acu priekšÄ stāvÄ“ja tikai un vienÄ«gi Ä€rijas pārmetošÄ seja.

– KlusÄ“jat, Vaļģis, ja? Labi… labi… es tad jums kaut ko pastāstÄ«šu, Vaļģis. JÅ«s tagad pasÄ“diet, paklusÄ“jiet, bet es jums pastāstÄ«šu…

Pirms kāda laika… ne pārāk liela laika… bija viens centrālās bankas prezidents, kurš bija galÄ«gi zaudÄ“jis mÄ“ra sajÅ«tu. Uzvedās tā, it kā viņam viss bÅ«tu atļauts. Kala lielus plānus.

Bet Dievs… jÅ«su kristiešu Dievs, Vaļģis… un vispār Dievs nemÄ«l alkatÄ«bu un lepnÄ«bu. CilvÄ“ki palÄ«dzÄ“ja, un jÅ«su prezidents saņēma pÄ“c nopelniem. Vai vismaz daļēji.

Taču alkatÄ«ba ir lipÄ«ga. JÅ«su prezidents savam plānam bija izvÄ“lÄ“jies vienu jaunu cilvÄ“ku… stulbu, alkatÄ«gu, iedomÄ«gu jaunu cilvÄ“ku. VÄ“l vairāk, izrādÄ«jās, ka šis jaunais cilvÄ“ks ir vÄ“l alkatÄ«gāks nekā prezidents.

Jaunais cilvÄ“ks vÄ“lÄ“jās pievākt visu. Viņš sÄ“dÄ“ja šeit man pretÄ«, skatÄ«jās manÄ« savām alkatÄ«gajām acÄ«m un runāja man tādas lietas, ko neviens gojs neatļautos runāt. Neviens!

JÅ«su prezidents ir slikts cilvÄ“ks, bet tieši draudÄ“t viņš nekad neatļāvās! Nekad. Bet šis ben zona… šis palaistuves dÄ“ls atļāvās man teikt – man no jums vajag to un to, citādi es ar jums izdarÄ«šu to un to…

Bet tas vÄ“l nebija pats sliktākais. MÄ“s vienojāmies, mÄ“s norunājām. MÄ“s, ebreji, daudz ko paciešam, mÄ“s mākam paciest. Bet tad izrādÄ«jās, ka šis nelietis vienalga taisās izdarÄ«t to, par ko mÄ“s bijām vienojušies, ka viņš to nedarÄ«s.

Redziet, Vaļģis, nodevÄ“ji un meļi ir vissliktākie cilvÄ“ki. Viņi reizÄ“m nav tiesÄ«gi dzÄ«vot. Tie, kas par kaut ko vienojas un pÄ“c tam jÅ«s nodod… viņiem nav tiesÄ«bu dzÄ«vot tālāk. Ne es to izdomāju, tā ir Dieva griba.

Jūs taču saprotat, Vaļģis, par ko es tagad runāju, ja?

Bebrovskis mÄ“mi māja ar galvu. Viņš lieliski saprata.

– Ir tikai viena vÄ“l sliktāka cilvÄ“ku suga, Vaļģis. Tie, kuriem tu izdari kaut ko labu. Paglāb viņus no nepatikšanām. Uzdāvini viņiem dārgas dāvanas. Un tad viņi tevi nodod, jo kāds cits viņiem ir piedāvājis kaut ko vairāk. Vairāk naudas. Vairāk, vÄ“l vairāk…

JÅ«s, Vaļģis, nezināt šÄdus cilvÄ“kus. Es zinu. Daudzus zinu. PiemÄ“ram, vienu cilvÄ“ku, kura Ä£imenei bija lielas problÄ“mas ar kredÄ«tiem. MÄ“s palÄ«dzÄ“jām šim cilvÄ“kam – paņēmām ar lieliem zaudÄ“jumiem viņa sievas biznesa kredÄ«tus pie sevis. Lolojām nez cik gadus. UzturÄ“jām…

Un tas nebija viss. Atnāca pie mums šÄ« cilvÄ“ka pārstāve – nu, tāda ruda. Saka – tā un tā, cilvÄ“ks visu sevi atdevis valsts labā, vajag viņam lielu, spÄ«dÄ«gu zvaigzni. Bet, lai zvaigzni dabÅ«tu, vajag zvaigznes piešÄ·Ä«rÄ“jiem samaksāt. Ne visiem, bet vairākiem. Tā, lai balsošanā cilvÄ“ks dabÅ«tu pašu lielāko zvaigzni.

MÄ“s ko? MÄ“s, protams, piekrÄ«tam. Labs cilvÄ“ks, laba partija, laba ruda pārstāve. Samaksājam. Lai priecājas cilvÄ“ks… Smuka zvaigzne, spÄ«dÄ«ga, kam gan vÄ“l tādu iedot…

JÅ«s ko, Vaļģis? Par kaut ko esat izbrÄ«nÄ«ts? TiešÄm kaut ko nezinājāt? Nekas, nekas, pasÄ“diet, paklausieties, man nav daudz palicis.

Redziet, Vaļģis, un pÄ“c tā visa mÄ“s dzirdam, ka šÄds cilvÄ“ks aizmirst visu, kas viņam labs darÄ«ts, un visu, par ko viņš ir vienojies ar tiem, kuri viņam labu ir darÄ«juši… Ko jÅ«s, Vaļģis, domājat – ko mums domāt par šÄdu cilvÄ“ku? Un ko ar viņu iesākt?…

Bebrovskis juta, ka ir nosarcis lÄ«dz matu galiem, un lieliski apzinājās, ka ne jau tikai Ä€rijas rindu māju liktenis pašlaik karājas mata galā. Visu viņš labi saprata. PilnÄ«gi visu.

– Bet nu labi, Vaļģis, ka jÅ«s tagad esat šeit. Tas, protams, par jums liecina tikai labu. VarbÅ«t… varbÅ«t…

Paldies Dievam, Eserkinam nebija ne mazākās nojausmas par apstākļiem, kuru dēļ viņš pašlaik bija šeit.

– MÄ“s, Vaļģis, protams, labi zinām, ko jÅ«s gatavojat ar savu draugu Ilmāru…

– Nav, nav viņš man nekāds draugs! – Bebrovskis gandrÄ«z vai izkliedza.

– Vaļģis, Vaļģis… mÄ“s taču vienojāmies, ka es tagad parunāju un jÅ«s paklausāties, ja?… Redziet, Vaļģis, mÄ“s labi zinām, ko mÄ“s varam panākt un ko ne. MÄ“s jums, Vaļģis, neprasÄ«sim, lai jÅ«s tagad ejat pie vÄ“stnieces un sakāt – lai valsts likvidÄ“ to un to, lai ieceļ šito un šito…

JÅ«s, Vaļģis, prasÄ«siet – kāpÄ“c tā? Pavisam vienkārši, Vaļģis. Ä»oti iespÄ“jams, ka rudenÄ« arÄ« ar mums notiks tāpat. Diemžēl ļoti iespÄ“jams. Un mums galÄ«gi nav vajadzÄ«gs, lai šÄ« te valsts izdomā, ka arÄ« mÅ«s grib likvidÄ“t pati un iecelt par likvidatoru kaut kādu pocu… šlimazl pocu.

TāpÄ“c… tāpÄ“c, ja jÅ«s gribat, lai tagad aizmirstu jÅ«su… kļūdas… jÅ«s varat iet pie vÄ“stnieces un teikt – eirosekretāra kategoriskais viedoklis ir tāds, ka korupcija valsts struktÅ«rās ir ieperinājusies tik dziļi, ka nekādi valsts likvidatori… nekādi… nekādā gadÄ«jumā.

Jums taču viss ir skaidrs, Vaļģis, vai ne?… Un, kas attiecas uz jÅ«su portfelÄ«ti… Ja viss bÅ«s labi, mums vÄ“l bÅ«s iespÄ“ja pastrādāt… mums kopā ebreju organizācijām divsimt miljonus vajadzÄ“s atgÅ«t… tur arÄ« bÅ«s daudz darba… Ja, Vaļģis? Jums viss skaidrs?...

Valdis Bebrovskis māja ar galvu. Viņam viss bija skaidrs.”