Iesaki rakstu:

„Mārtiņa Bunkus slepkavÄ«ba ir saistÄ«ta ar ABLV Bankas un tās klientu, iespÄ“jams, prettiesisko interešu aizsardzÄ«bu un ABLV Bankas pašlikvidācijas plāna apstiprināšanu. Mārtiņa Bunkus slepkavÄ«ba varÄ“ja novÄ“rst iespÄ“jamos draudus, kurus ABLV Bankai un tās klientu interesÄ“m varÄ“ja radÄ«t Mārtiņa Bunkus rÄ«cÄ«bā esošie materiāli. Savukārt M. Bunkus proaktÄ«vā rÄ«cÄ«ba, oponÄ“jot ABLV Bankaspašlikvidācijas plānam, varÄ“ja liegt iespÄ“jas minÄ“to informāciju slÄ“pt vai iznÄ«cināt,” – ar šÄdu paziņojumu šodien klajā nākuši pÄ“rn nošautā maksātnespÄ“jas administratora Mārtiņa Bunkus radinieki. TikmÄ“r Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ dažus fragmentus no jaunā politiskā trillera „Nauda” („Bailes-3”), kuri apraksta „pilnÄ«gi izdomātus notikumus” saistÄ«bā ar „tikpat izdomāta maksātnespÄ“jas administratora Mārtiņa Runkus” slepkavÄ«bu un tās iemesliem.

***

„Bija skaidrs, ka, neraugoties uz mÄ“nešiem, kas bija pagājuši kopš slepkavÄ«bas, Runkus Ä£imene joprojām dzÄ«vo bailÄ“s.

Resursu šai Ä£imenÄ«tei pilnÄ«gi noteikti netrÅ«ka. Starpnieks sarunā bija cita starpā ieminÄ“jies par apmÄ“ram miljonu skaidrā naudā, kas bija atrasts Mežaparka mājas slepenajā seifā un ko, protams, pilnÄ«gi likumÄ«gi bija pievākusi pārÄ“jā Runku Ä£imenÄ«te. Tā neko cipariņš…

Tā bija viena interesanta Ä£imenÄ«te, tik daudz Iļja bija noskaidrojis. Runkus māmiņa bija ellÄ«ga vecene ar dzelzs olām, enerÄ£iska, viltÄ«ga un alkatÄ«ga. Par Runkus tÄ“tiņu gan Iļja neko nezināja, tikai tik daudz, ka nelaiÄ·is savulaik viņu bija salicis par formālo vadÄ«tāju un Ä«pašnieku kaut kādās savās firmiņās.

Un tad, protams, bija trÄ«s Runku brālÄ«ši, no kuriem tagad atlikuši vairs tikai divi. Kaspars bija jauks un nekaitÄ«gs, nekur nelÄ«da un nemaisÄ«jās – tāds fasādes puisÄ«tis, domāts uzrādÄ«šanai un tagad jau arÄ« intervijām. Kad vajadzÄ“ja, Kaspars izpalÄ«dzÄ“ja Mārtiņam viņa lietās, kaut ko pa drusciņai atmazgāja, kaut ko izpildÄ«ja – bet neko vairāk.

Toties Kristaps – tas gan bija frukts. Iļja un viņš dzÄ«voja pavisam atšÄ·irÄ«gās pasaulÄ“s, taču pat Iļja bija dzirdÄ“jis par Kristapu un vÄ“l virkni Valsts ienākumu dienesta vadošu darbinieku, kas, izmantojot amata dotās iespÄ“jas, ieinteresÄ“tiem un maksātspÄ“jÄ«giem cilvÄ“kiem varÄ“ja paveikt brÄ«numainas lietas. Tagad gan Kristaps bija aizrotÄ“ts uz sazin kurieni, taču Iļjam nez kāpÄ“c šÄ·ita, ka tas ir tikai laika jautājums. Gan jau izlocÄ«sies un atkal bÅ«s atpakaļ – pie lielajām naudas plÅ«smām, pie lietu kārtošanas un piesegšanas.

Nebija ne vismazāko šaubu, ka tieši Kristaps ir pārņēmis nelaiÄ·a brāļa lietas un Ä«pašumus un ka tieši viņš ir tas, kurš visās malu malās ir izvietojis sludinājumus par pusmiljonu eiro, ko Runku Ä£imene esot gatava samaksāt par informāciju, kas varÄ“tu palÄ«dzÄ“t atrast slepkavas.”

***

„Kristaps Runkus gan bija vÄ“l nepatÄ«kamāks tips, nekā varÄ“ja iedomāties no publikācijām internetā. Kaut kādā netveramā veidā viņš spÄ“ja vienlaikus izskatÄ«ties gan pÄ“c šaubÄ«ga uzņēmÄ“ja, gan pÄ“c negodÄ«ga menta, gan pÄ“c vÄ“l negodÄ«gāka jurista. Jau pÄ“c pirmajām sarunas minÅ«tÄ“m Iļjam bija skaidrs – šis te ne tikai ne kapeiku neizmaksās, bet vÄ“l no tevis mÄ“Ä£inās ko izblÄ“dÄ«t, ja vien saodÄ«s naudas smaku.

PÄ“c Ä«sām pārdomām Iļja bija nonācis pie secinājuma, ka izdomāt pilnÄ«gi jaunu pasaciņu no nulles nebija nekādas jÄ“gas. VajadzÄ“ja vienkārši noklusÄ“t šÄdus tādus sÄ«kumus. To tad viņš arÄ« Ä«sos vārdos izstāstÄ«ja tagadÄ“jam galvenajam Runkus brālim un viņa advokātam, uz kura fona pat Kristaps izskatÄ«jās pÄ“c tÄ«ri godÄ«ga cilvÄ“ka.

Tā un tā, apzagšanas nolÅ«kā biju iekļuvis mājā, gadÄ«jos nepareizā vietā un galÄ«gi nepareizā laikā. Rezultātā redzÄ“ju to un to, diemžēl neko Ä«pašu jau tas dot nevar – ar kādu auto cilvÄ“ki atbrauca, neredzÄ“ju, paši viņi bija pilnÄ«gi neuzkrÄ«toši, bez kādām konkrÄ“tām pazÄ«mÄ“m, ko tieši viņi meklÄ“ja un paņēma, arÄ« ne jausmas…

Abu uzklausÄ«tāju reakcija bija atšÄ·irÄ«ga. Advokātam profesija lika bÅ«t nesatricināmam un lietišÄ·i laipnam – un tāds viņš arÄ« izskatÄ«jās. Savukārt pilsonis Kristaps… Iļjam nekad nebija bijis ilÅ«ziju ne par mentiem, ne vÄ“l jo vairāk par ienākumu dienesta darbiniekiem, bet nu vienalga…

Faktiski cilvÄ“kam pirmoreiz pastāstÄ«ja par to, ka viņa karsti mīļotā brāļa – kura dēļ viņš taču tagad tÄ“rÄ“ja milzu naudu sludinājumiem – dzÄ«ves pÄ“dÄ“jās stundas ir bijušas pilnÄ«gi citādas, nekā lÄ«dz šim visi domāja. Bet šis cilvÄ“ks burtiski ne aci nepamirkšÄ·ināja, vÄ“l vairāk – izskatÄ«jās acÄ«m redzami garlaikots.”

***

„Tagad vajadzÄ“ja maksimāli uzmanÄ«gi klausÄ«ties un mÄ“Ä£ināt saprast – kas Ä«sti ir zināms šim acÄ«m redzami nebÅ«t ne tik vienkāršajam Runkus brālim un, galvenais, ko tad viņš Ä«sti vÄ“las.

– Labi, Hodakovska kungs, sāksim ar labo. JÅ«s nenogalinājāt manu brāli. Par to jums, protams, liels paldies. Un par to man šaubu nav.

JÅ«s arÄ« acÄ«mredzot neesat lÄ«dzdalÄ«gs viņa nāves organizÄ“šanā, viņa nolaupÄ«šanā – vai kā to saukt. Tas ir labi. Citādi mÄ“s ar jums runātu citādā veidā… varbÅ«t vispār nerunātu. Tas tā kā bÅ«tu skaidrs, ja?

Protams, tas Iļjam bija pilnīgi un absolūti skaidrs. Ko nu te nesaprast.

– VÄ“l vairāk, Hodakovska kungs… Es gan nezinu, vai tās jums bÅ«s ļoti labas ziņas, bet par to, kas šeit, šajā mājā un tieši šajā telpā notika tajā maija rÄ«tā, jÅ«s mums vispār neko jaunu pateikt nevarat. GandrÄ«z neko.

Iļjam šÄ« kungošanās izklausÄ«jās pÄ“c smalkas ņirgāšanās, bet viņš nebija tajā situācijā, lai kaut ko iebilstu.

– Es nezinu, Hodakovska kungs, kuram no jums bija mazā, viltÄ«gā ierÄ«cÄ«te, kas bija nobeigusi videokameras ne tikai mÅ«su mājā, bet arÄ« pāris mājās uz visām pusÄ“m. VarbÅ«t tā bija jÅ«su, kaut gan jÅ«s man vairāk liekaties tāds čakls, labs amatnieks ar ierobežotiem lÄ«dzekļiem un pagājušÄ gadsimta metodÄ“m. Es domāju – tie drÄ«zāk bija mana brāļa… draugi.

ŠÄ vai tā, Hodakovska kungs, ierÄ«cÄ«te nenostrādāja pilnÄ«bā. Ne gluži tā, kā cilvÄ“ki bija iecerÄ“juši. Redziet, mans brāļa kungs pÄ“dÄ“jā laikā pirms viņa… aiziešanas… viņš bija ļoti norÅ«pÄ“jies par savu drošÄ«bu. JÅ«s varbÅ«t nezināt, ka mājā bija gan ekranÄ“tas videokameras ar autonomu barošanu, gan drošÄ«bas pogas, gan vÄ“l viss kas.

Jā, brāļa kungs nepaspÄ“ja nospiest nevienu drošÄ«bas pogu. Tā sanāca. Liktenis droši vien. Bet ar kamerām gan viss bija kārtÄ«bā. Mums ir pilna aina – kas un kad mājā ienāca, pa kurieni, kas ko darÄ«ja, kas ko paņēma… Paņēma, Hodakovska kungs. Kaut arÄ« jÅ«s esat krievs, jÅ«s taču labi saprotat, ko šis vārds nozÄ«mÄ“, vai ne?

Iļja to saprata ļoti labi. Tikpat labi viņš saprata arÄ« visu pārÄ“jo, ko šis neparastais brālis viņam teica. Viss notikušais bija ierakstÄ«ts, visi ieraksti bija pie Runkus, tas visu bija noskatÄ«jies un visu labi zināja. Iļja nesaprata tikai to, kāpÄ“c viņam ļāva šeit sÄ“dÄ“t un tik pieklājÄ«gi ar viņu runāja.

– Jā, Hodakovska kungs, kāpÄ“c mÄ“s te vispār sēžam, ja mums jau sen bija zināms, kas jÅ«s esat un ko jÅ«s šeit esat darÄ«jis? Pirmkārt, jÅ«s mÅ«s Ä«paši neinteresÄ“jāt. Bija skaidrs, ka jÅ«s neesat slepkava. Otrkārt, mums nebija nekādas vÄ“lÄ“šanās meklÄ“t to alu, kur jÅ«s sēžat. LÅ«k, pasolÄ«jām naudiņu – un jÅ«s pats atnācāt. Viss, kā tam arÄ« vajadzÄ“ja bÅ«t.

Bet ir vÄ“l arÄ« treškārt. Mums bija ļoti daudz, ko darÄ«t, un es atzÄ«šos, ka tikai pirms dažām dienām mÅ«su cilvÄ“ki pabeidza izskatÄ«t visus ierakstus kadru pa kadram. TāpÄ“c ir ļoti jauki, ka jÅ«s izdomājāt pie mums ierasties tieši šobrÄ«d. TiešÄm jauka sagadÄ«šanās.

Iļja ar rokām nevilšus iekrampÄ“jās dÄ«vāna malās. Viss skaidrs, viņi ir ierakstā pamanÄ«juši, kā viņš, metoties prom, paÄ·er lÄ«dzi brāļa Mārtiņa naudas maku un kastÄ«ti ar To Lietu… Un tÅ«lÄ«t, tÅ«lÄ«t…

Šajā brÄ«dÄ« laiks apstājās, un Iļja pārstāja uztvert visu pārÄ“jo pasauli, izņemot vienu tās gabaliņu. Ar labās rokas pirkstiem, kas bija iespraukušies starp dÄ«vāna matraci un tā apmali, Iļja kaut ko bija sataustÄ«jis. Kaut ko, kas visvairāk atgādināja saņurcÄ«tu papÄ«ra lapiņu vai strÄ“meli. Vai tā varÄ“ja bÅ«t… jā, pilnÄ«gi noteikti tai vajadzÄ“ja bÅ«t meklÄ“tajai fleškas šifra atslÄ“gai.

VarbÅ«t šÄ« diena beigu beigās izrādÄ«sies viena lieliska un brÄ«numaina diena? Bet, lai tas tā bÅ«tu, vajadzÄ“ja tikt prom no šÄ« ellišÄ·Ä«gā Runkus brāļa. Saņemot gribasspÄ“ku, Iļja atkal ieklausÄ«jās. ŠÄ·iet, bija pagājusi labi ja sekundes desmitdaļa, neko svarÄ«gu viņš garām nebija palaidis.

– Pavisam vienkārši, Hodakovska kungs. Mums vajag atpakaļ to, ko jÅ«s no šejienes paņēmāt. Ja makā bija tikai nauda, paturiet, tas nav bÅ«tiski. Bet vÄ“l bija šÄ« kastÄ«te. Kas tur bija iekšÄ?

Iļja jau gandrÄ«z, gandrÄ«z pavÄ“ra muti, lai sāktu aprakstÄ«t To Lietu, bet laikus apÄ·Ä“rās, ka, lai kāds hitrožopijs ments bÅ«tu šis Runkus, viņš vienalga Iļju uzskatÄ«ja par pastulbu dzÄ«vokļu zagli un turklāt vÄ“l krievu. To vajadzÄ“ja izmantot. Īsos vārdos viņš iespÄ“jami nicÄ«gi aprakstÄ«ja To Lietu un beigās vÄ“l piemetināja skaidru, baltu patiesÄ«bu:

– Neko nebija vÄ“rta. Antikvariātā pat pusotru tÅ«kstoti neiedeva…

IzskatÄ«jās, ka Kaspars Runkus bija viegli izbrÄ«nÄ«ts – bet laikam jau noticÄ“ja.

– Ja? TiešÄm? JÅ«s, Hodakovska kungs, esat pilnÄ«gi pārliecināts, ka paņēmāt tikai kastÄ«ti ar… šitādu te joku? Nekā cita? TiešÄm nekā cita? Nekādu dokumentu… nu labi, skaidrs, dokumentiem tā kastÄ«te bija par mazu… Bet nekā vairāk???

– Jā, tikai kastÄ«te ar to… ar lenti, vÄ“l kaut ko… Nu, tādu smuku, bet nevÄ“rtÄ«gu, kā izrādÄ«jās… Es biju cerÄ“jis uz ko citu, bet… – Iļja runāja skaidru, baltu patiesÄ«bu. KastÄ«tes paÄ·eršanas brÄ«dÄ« un arÄ« vÄ“lāk viņam taču nebija ne jausmas par kaut kādu flešku.

Lepnās mājas jaunais saimnieks uz brÄ«di aizdomājās, piecÄ“lās kājās un paspÄ“ra dažus soļus. Ar to pilnÄ«gi pietika, lai Iļja sataustÄ«to papÄ«ra strÄ“meli izrautu no šaurās dÄ«vāna spraugas un iebāztu kabatā.

– Labi, Hodakovska kungs… DarÄ«sim tā. Neko daudz jÅ«s mums acÄ«mredzot palÄ«dzÄ“t nevarat, bet to kastÄ«ti ar visu saturu mÄ“s tomÄ“r gribam dabÅ«t atpakaļ. JÅ«s taču saprotat, vai ne? Ä¢imenes lieta un tā visādi.

Iļja iztapīgi māja ar galu. Ko gan citu. Saprata, saprata.

– Protams, mÄ“s varam pieslÄ“gt policiju. Iedot viņiem ierakstu. Atdot viņiem jÅ«s, Hodakovska kungs. NomotivÄ“t viņus iespÄ“jami ātri atrast to jÅ«su kastÄ«ti ar visu tās saturu. JÅ«s taču noteikti esat dzirdÄ“jis, Hodakovska kungs, cik maksā nomotivÄ“t, piemÄ“ram, Sazinova kungu?

Protams, to Iļja labi zināja. BÅ«tu viņam bijusi tāda nauda, viņš toreiz nebÅ«tu iesÄ“dies.

– Bet tas viss, Hodakovska kungs, bÅ«s ilgi un Ä·Ä“pÄ«gi, saprotat? Un arÄ« Sazinova kungs nav lÄ“ts. Nu, ne tik lÄ“ts. TāpÄ“c visiem vienkāršÄk un Ä“rtāk bÅ«s, ja jÅ«s pats mums to kasti atnesÄ«siet atpakaļ…

Iļja mēģināja sākt stāstīt kaut ko par antikvariātu, par interneta izsoli, par cilvēku intereses trūkumu, bet Kaspars Runkus nebija ieinteresēts klausīties. Viņa domas acīm redzami klīda jau kaut kur pilnīgi citur.

– Tas viss ir jÅ«su problÄ“ma, Hodakovska kungs. Pats aiznesāt, pats pārdevāt, pats arÄ« dabÅ«siet atpakaļ. Kādā veidā – tā ir jÅ«su darÄ«šana. Gribat – atpÄ“rciet, gribat – izmantojiet savas amata metodes. Man pilnÄ«gi vienalga. Bet atnesiet to kastÄ«ti ar visu saturu atpakaļ… nu labi, trÄ«s dienu laikā. Un nekrāmÄ“jieties ar to visu. Atnesiet atpakaļ precÄ«zi tā, kā tas bija, un…

– Un? – Iļja nespÄ“ja noturÄ“ties nepajautājis. Zināja, ka nevajag, bet, neko darÄ«t, situācija lika.

– Un, un… Vispār jau jums, Hodakovska kungs, vajadzÄ“tu bÅ«t pateicÄ«gam, ja ieraksti paliktu pie mums un mÄ“s aizmirstu par jÅ«su… ciemošanos. JÅ«s taču zināt mÅ«su mīļo policiju. Ja viņi Ä«stos mana brāļa kunga slepkavas neatradÄ«s, viņiem var rasties nepārvarama vÄ“lÄ“šanās to visu uzkārt jums. Neticat?

Tam nu gan Iļja ticÄ“ja. Tieši tā tas arÄ« notiktu, pilnÄ«gi droši.

– Labi, Hodakovska kungs. Katram cilvÄ“kam vajagot ne tikai pātagu, bet arÄ« burkānu. – Nu jau pretÄ«gais ments ar viņu acÄ«m redzami spÄ“lÄ“jās kā kaÄ·is ar peli. – Pātaga mums tā kā bÅ«tu. NeatnesÄ«siet savu kastÄ«ti – aiznesÄ«sim attiecÄ«gos videofragmentus uz policiju.

Bet okei, Hodakovska kungs. BÅ«s jums arÄ« burkāns. AtnesÄ«siet kastÄ«ti ar visu saturu – un bÅ«s jums desmitnieks. Desmit tÅ«kstoši. Uzreiz. Skaidrā. Desmit tÅ«kstoši eiro. Manuprāt, ļoti laba samaksa par kaut ko, kas antikvariātā maksā gandrÄ«z desmitreiz mazāk…”

***

„Bija skaidrs, ka nelaiÄ·is Runkus bija kaut ko savācis un taisÄ«jies to likt lietā. Kur tieši un kā tieši – Iļja bez domāšanas atdotu nieri, lai to uzzinātu. Tas visu atrisinātu.

Kas vÄ“l? Bija skaidrs, ka par šiem Runkus nodomiem bija uzzinājuši pietiekami daudzi ļaudis. Ne jau tikai slepkavu – vai kas nu viņi tādi bija – nosÅ«tÄ«tājs, bet arÄ« Iļjas starpnieka klients vai klienti, lai kas viņi visi arÄ« bÅ«tu.

Tāpat bija skaidrs, ka kādam vai kādiem pret to bija tik lieli iebildumi, ka viņiem nepietika ar Runkus dokumentu savākšanu. Viņiem vajadzÄ“ja, lai arÄ« viņš pats bÅ«tu beigts. Pāris stundas agrāk vai vÄ“lāk, bet beigts. IzpildÄ«tāji, protams, bija lietišÄ·ie ļaudis Mežaparka mājā. Kurš gan cits.

Iļja gan uz mirkli iedomājās – pilnÄ«gi droši viņš to pateikt nevarÄ“ja, jo galu galā nebija redzÄ“jis, kā mājas un fleškas Ä«pašnieku nogalina. Jā, topošais nelaiÄ·is neizskatÄ«jās neko dzÄ«vs, kad viņu iepakoja āra drÄ“bÄ“s un aizstiepa uz mašÄ«nu, – bet kas to varÄ“ja zināt? TeorÄ“tiski varÄ“ja pieņemt, ka kaut kur viņš vÄ“l brÄ«tiņu padzÄ«voja.

Jā, pieņemt varÄ“ja visu ko – pat to, ka Mārtiņš Runkus kaut kādā brÄ«numainā veidā no uzbrucÄ“jiem bija atbrÄ«vojies vai varbÅ«t atpircies. Un ka tad jau vÄ“l kaut kādi trešie bija tie, kas sarÄ«koja uguņošanu un viņu pie kapiem tik demonstratÄ«vi nošÄva.

Bet nu nÄ“, dzÄ«vÄ“ viss parasti notika daudz vienkāršÄk. Turklāt tas viss no Iļjas viedokļa nebija svarÄ«gi. SvarÄ«gs bija kas cits – nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka nelaiÄ·is ir paspÄ“jis noslÄ“pt flešku un ka tā ir nonākusi Iļjas rokās. Turklāt ne tikai fleška, bet arÄ« šifra atslÄ“ga.

LietišÄ·ie ļaudis no Mežaparka mājas bija savākuši Runkus sagatavotos dokumentus – acÄ«mredzot viņiem un viņu klientiem vajadzÄ“ja šÄ·ist pietiekami. Cerams… Iļjas starpnieks un viņa klienti bija palikuši tukšÄ – bet Runkus slepkavÄ«bai arÄ« viņiem vajadzÄ“ja bÅ«t pietiekamam dokumentu neesamÄ«bas izskaidrojumam.”

***

„Toreiz, septiņpadsmitā gada rudenÄ«, kad šÄ·ita, ka Lielā Plāna Ä«stenošanu nekas vairs nevar izjaukt, tika nopietni domāts arÄ« par to, kas bÅ«s “CBLV” likvidators. IzvÄ“le pÄ“c ilgāka izvÄ“rtÄ“juma un pārdomām krita uz iznireli Mārtiņu – tieši tā RimÄ“vičs viņu pie sevis vienmÄ“r dÄ“vÄ“ja. SalÄ«dzinājumā ar viņu pat Duraša kungs bija Ä«sts godavÄ«rs. CilvÄ“ciņš bija caur un caurÄ“m draņķis, taču tieši tāds arÄ« bija vajadzÄ«gs.

Iznirelis Mārtiņš bija ar ambÄ«cijām, enerÄ£iju un sakariem, ar nepārvaramu kāri uz dārgām, spÄ«dÄ«gām un pupotām lietām, arÄ« politiski labi sakonektÄ“ts, taču – kontrolÄ“jams. Lai cik visi šÄ«s Runku Ä£imenÄ«tes pārstāvji bija katrs savā veidā slÄ«pi, pastāvÄ“ja instrumenti, ar kuriem viņus vajadzÄ«bas gadÄ«jumā varÄ“ja paņemt katru pie savas rÄ«kles un norÄ«kot darÄ«t to, kas bija vajadzÄ«gs. Vai nedarÄ«t. Tā vismaz tobrÄ«d šÄ·ita, ka pastāvÄ“ja.

Un tad, burtiski nedēļu pÄ“c RimÄ“viča un Duraša sarunas ar iznireli Mārtiņu, kaut kas bija noticis. Viņš bija kļuvis… laikam precÄ«zākais apzÄ«mÄ“jums bija – nevaldāms un apmāts vienlaikus. Bija sajÅ«ta, ka viņš klausās, bet nedzird un nemaz nevÄ“las dzirdÄ“t, jo ir aizņemts ar pilnÄ«gi citām, dažus lÄ«meņus augstākām domām un pat uz Centrālās bankas prezidentu, savu gandrÄ«z vai krusttÄ“vu, noraugās kā uz pÄ“cpusei pielipušu pirtsslotas lapu.

Ko tādu, protams, nevarÄ“ja paciest – it Ä«paši ņemot vÄ“rā visu, kas bija likts uz kārts. PatiesÄ«bā jauki, ka Mārtiņš bija tādas pakāpes iznirelis, kas nespÄ“ja noslÄ“pt slÄ“pjamo. RimÄ“vičam jau bija nostabilizÄ“jusies pārliecÄ«ba, ka Lielo Plānu vajadzÄ“s viegli pamainÄ«t un iznireļa Mārtiņa vietā uz atbildÄ«go posteni aizbÄ«dÄ«t kādu citu censoni. LÄ«dz noteiktam brÄ«dim tas bÅ«tu… nu, ne jau nu pavisam viegli, bet arÄ« ne Ä«paši sarežģīti.

Un tad… jā, tad pienāca februāris, viss sabruka, un visi iznireļi – ne jau tikai viens pats Mārtiņš un viena pati Runku Ä£imenÄ«te – no aizturÄ“tā, pÄ“cāk arÄ« atstādinātā Centrālās bankas prezidenta panikā aizmuka kā velns no vÄ“jluktura… ar vÄ“jlukturi… nu, kāda starpÄ«ba. Papēži vien nozibÄ“ja – nezinām, kas tu esi un ko gribi, ja kādreiz arÄ« esam bijuši pazÄ«stami, tad sen, ļoti, ļoti sen.

Vairākus mÄ“nešus RimÄ“vičs, mÄ“Ä£inot atgÅ«ties no gandrÄ«z vai letālā trieciena, varÄ“ja tikai noskatÄ«ties, kā iznirelis kopā ar savu Ä£imenÄ«ti acÄ«mredzot ir sācis savu patstāvÄ«go spÄ“li un, iedomādamies, ka intelekta un pieredzes ziņā ir lÄ«dzvÄ“rtÄ«gs pašam RimÄ“vičam, mÄ“Ä£ina viņa Lielo Plānu pievākt sev. Sev pašam, savai mantkārÄ«gajai Ä£imenÄ«tei un, ļoti iespÄ“jams, kādam jaunam patronam.

Visa šÄ« stulbā alkatÄ«ba beidzās tieši tā, kā tai likumsakarÄ«gi vajadzÄ“ja beigties. Pat četri mÄ“neši nepagāja. VienÄ«gais, kas šai sakarā RimÄ“viču interesÄ“ja, bija – vai tiešÄm “CBLV” puiši bija izrādÄ«jušies nopietnāki, nekā viņš bija iedomājies, un iznireli gluži vienkārši bija “pasÅ«tÄ«juši” citiem par uzskatāmu brÄ«dinājumu.

Bija gan arÄ« otra iespÄ“ja – ļoti iespÄ“jams, ka šis te Mārtiņš savā stulbumā un aprobežotÄ«bā bija pārgājis ceļu kādiem Ä«sti nopietniem cilvÄ“kiem. Ja viens iznirelis bija nopircis no otra iznireļa “Spāru” ierakstus un mÄ“Ä£inājis tos likt lietā, lai pilnÄ«gi droši pats tiktu kārotajā likvidatora amatā vai tajā ieliktu kādu no savas “komandas”, – viss varÄ“ja bÅ«t…”

***

„BrÄ«nums tiešÄm notika. MinÅ«tes četrdesmit vÄ“lāk Bebrovskis jau sÄ“dÄ“ja Eserkina kabinetā, un viņā jau atkal raudzÄ«jās aukstās zivs acis.

– Nu, Vaļģis, kāpÄ“c tāda steiga? Vai kas atgadÄ«jies?

Traucoties šurp, Bebrovskis bija izprātojies tā un šitā, taču tā arÄ« nebija izdomājis, ko tieši teikt un kā virzÄ«t sarunu. Acu priekšÄ stāvÄ“ja tikai un vienÄ«gi Ä€rijas pārmetošÄ seja.

– KlusÄ“jat, Vaļģis, ja? Labi… labi… es tad jums kaut ko pastāstÄ«šu, Vaļģis. JÅ«s tagad pasÄ“diet, paklusÄ“jiet, bet es jums pastāstÄ«šu…

Pirms kāda laika… ne pārāk liela laika… bija viens centrālās bankas prezidents, kurš bija galÄ«gi zaudÄ“jis mÄ“ra sajÅ«tu. Uzvedās tā, it kā viņam viss bÅ«tu atļauts. Kala lielus plānus.

Bet Dievs… jÅ«su kristiešu Dievs, Vaļģis… un vispār Dievs nemÄ«l alkatÄ«bu un lepnÄ«bu. CilvÄ“ki palÄ«dzÄ“ja, un jÅ«su prezidents saņēma pÄ“c nopelniem. Vai vismaz daļēji.

Taču alkatÄ«ba ir lipÄ«ga. JÅ«su prezidents savam plānam bija izvÄ“lÄ“jies vienu jaunu cilvÄ“ku… stulbu, alkatÄ«gu, iedomÄ«gu jaunu cilvÄ“ku. VÄ“l vairāk, izrādÄ«jās, ka šis jaunais cilvÄ“ks ir vÄ“l alkatÄ«gāks nekā prezidents.

Jaunais cilvÄ“ks vÄ“lÄ“jās pievākt visu. Viņš sÄ“dÄ“ja šeit man pretÄ«, skatÄ«jās manÄ« savām alkatÄ«gajām acÄ«m un runāja man tādas lietas, ko neviens gojs neatļautos runāt. Neviens!

JÅ«su prezidents ir slikts cilvÄ“ks, bet tieši draudÄ“t viņš nekad neatļāvās! Nekad. Bet šis ben zona… šis palaistuves dÄ“ls atļāvās man teikt – man no jums vajag to un to, citādi es ar jums izdarÄ«šu to un to…

Bet tas vÄ“l nebija pats sliktākais. MÄ“s vienojāmies, mÄ“s norunājām. MÄ“s, ebreji, daudz ko paciešam, mÄ“s mākam paciest. Bet tad izrādÄ«jās, ka šis nelietis vienalga taisās izdarÄ«t to, par ko mÄ“s bijām vienojušies, ka viņš to nedarÄ«s.

Redziet, Vaļģis, nodevÄ“ji un meļi ir vissliktākie cilvÄ“ki. Viņi reizÄ“m nav tiesÄ«gi dzÄ«vot. Tie, kas par kaut ko vienojas un pÄ“c tam jÅ«s nodod… viņiem nav tiesÄ«bu dzÄ«vot tālāk. Ne es to izdomāju, tā ir Dieva griba.

Jūs taču saprotat, Vaļģis, par ko es tagad runāju, ja?

Bebrovskis mÄ“mi māja ar galvu. Viņš lieliski saprata.”