Iesaki rakstu:

Rietumu kultÅ«rā populārais salikums „spožums un posts” sākās ar kurtizānÄ“m – pÄ“rkamām elegantām sievietÄ“m, kurām ir labvēļi augstākajā sabiedrÄ«bā. Romānu „Kurtizāņu spožums un posts” Balzaks pabeidza rakstÄ«t 1847.gadā.

Romānam ir jocÄ«gs liktenis. Tā vien liekas, ka cilvÄ“kus visvairāk ir piesaistÄ«juši romāna nosaukumā izvÄ“lÄ“tie vārdi „spožums un posts”, bet nevis daiļdarba saturs. LÄ«dz mÅ«sdienām intriģējoši kontrastÄ“jošais salikums „spožums” + „posts” ir plaši izmantots visdažādākajos tematiskajos pavÄ“rsienos bez jebkādas saistÄ«bas ar Balzaku un kurtizānÄ“m. Sastopamas publikācijas par impÄ“riju un imperatoru „spožumu un postu”, par nÄ“Ä£eru migrantu un čigānu „spožumu un postu” Rietumeiropas valstÄ«s. „Spožums un posts” parādās ne tikai publicistikā, satÄ«rās, sociālajā filosofijā, žurnālistikā, bet arÄ« reklāmā, ideoloÄ£iskajos saukļos, politisko partiju deklarācijās.

MÅ«sdienu latviešu aprindās šÄ«s esejas virsraksts nav oriÄ£ināls virsraksts. MÅ«sdienu latvieši jau ir tikušies ar „Liepājas spožumu un postu”, „nodokļu reformas spožumu un postu”, „privātÄ«pašuma spožumu un postu”, „cilvÄ“ka dzÄ«ves spožumu un postu”, „Ä£imenes spožumu un postu”, „Šengenas zonas spožumu un postu” un vÄ“l daudziem citiem „spožumiem un postiem”.

MÅ«sdienu latvieši vienÄ«gi nav tikušies (uzdrošinos apgalvot) ar sarkano parvÄ“niju „spožumu un postu”. JÄ“dziens „sarkanie parvÄ“niji” ir jauns jÄ“dziens.

Saprotams, dzÄ«vÄ“ ir daudzas nesaderÄ«gas parādÄ«bas ar Ä«paši sarežģītu notikumu samezglojumu. DzÄ«vÄ“ bieži „spožums” virzās paralÄ“li ar „postu” vai noslÄ“dzas ar „postu”. Tas pilnā mÄ“rā attiecās uz sarkanajiem parvÄ“nijiem. Sarkanie parvÄ“niji joprojām oficiāli izbauda „spožumu”. Tā tas turpinās, neskatoties uz sarkano parvÄ“niju nodarÄ«to kolosālo „postu” daudzām tautām. Sarkanie parvÄ“niji ir „posts” tai cilvÄ“ku daļai, kurai nav pieņemami amorāli izvirsti un sociāli izvirsti dzÄ«ves apstākļi. Sarkano parvÄ“niju „posta” beigas pašlaik nav prognozÄ“jamas. Sarkano parvÄ“niju triumfs saglabājas, un viņi var nelikties ne zinis par tiem cilvÄ“kiem, kuriem viņi ir „posts”.

Par sarkanajiem parvÄ“nijiem visplašÄkajā nozÄ«mÄ“ saucu kapitālisma sociālo novāciju proletariātu – Jauno laiku iedzÄ«votāju visapjomÄ«gāko slāni, kura pārstāvjiem nav zemes Ä«pašumu, kapitāla, ražošanas lÄ«dzekļu un kam galvenais iztikas avots ir algots darbs. Taču tā ir apzÄ«mÄ“juma „sarkanie parvÄ“niji” visplašÄkā nozÄ«me. ApzÄ«mÄ“juma funkcija ir palÄ«dzÄ“t saprast sarkano parvÄ“niju sociālo izcelsmi.

Faktiski par sarkanajiem parvÄ“nijiem nesaucu katru proletārieti, bet tikai tos proletāriešus, kuri ir atrāvušies no savām proletāriskajām saknÄ“m un kļuvuši menedžeri. Vārdu sakot, kļuvuši priekšnieki, un katrā ziņā viņu karjera ir parvÄ“niju karjera. Viņi principā ir iznireļi, jo iekļuvuši menedžeru kastā nepelnÄ«ti - bez izglÄ«tÄ«bas, vadÄ«tāja dotÄ«bām, prasmes strādāt ar cilvÄ“kiem, spÄ“jas stratÄ“Ä£iski domāt, bez prāta un goda.

Bet arÄ« tas vÄ“l nav viss. Par sarkanajiem parvÄ“nijiem saucu tikai PSRS perioda un pÄ“cpadomju perioda parvÄ“nijus. Viņiem piestāv epitets „sarkanie” – sociālisma simboliskā krāsa. TādÄ“jādi sarkanie parvÄ“niji ir partijas sekretāri un komjaunatnes sekretāri, dažāda lÄ«meņa partijas struktÅ«ru un padomju iestāžu bossi, kuriem ir proletāriskā izcelsme. Savukārt pÄ“cpadomju laikā sarkano parvÄ“niju statuss pienākas „prihvatizācijas” laupÄ«tājiem, „miljonāriem”, „politiÄ·iem”, „deputātiem” un visiem tiem iznireļiem, kuru prātam un sirdij adekvāta ir krimināli oligarhiskā valsts iekārta ar noziegumu brÄ«vÄ«bu. Padomju parvÄ“niju un pÄ“cpadomju parvÄ“niju centrālais kritÄ“rijs ir noziedzÄ«ba pret tautu un valsti.

Sarkano parvÄ“niju tÄ“ma Rietumu civilizācijā ir viena no vismelnākajām tÄ“mām. Ar šo tÄ“mu var konkurÄ“t tikai nacisma tÄ“ma un holokausta tÄ“ma. Sarkano parvÄ“niju tÄ“ma attiecas uz tautas masu morāli psiholoÄ£isko dabu, cilvÄ“ciskuma mÄ“ru, cilvÄ“ku savstarpÄ“jām attiecÄ«bām, politisko apziņu, tikumisko apziņu. RespektÄ«vi, attiecās uz cilvÄ“ku visdziļāko garÄ«go satvaru, par kuru nav pieņemts atklāti un objektÄ«vi izteikties. Sarkanie parvÄ“niji cilvÄ“ka evolÅ«ciju raksturo no sliktās puses. Sarkanie parvÄ“niji ir cilvÄ“ces kauna traips un cilvÄ“ces bendes.

Saprotams, šÄ« vismelnākā tÄ“ma neattiecas tikai uz PSRS, LPSR, LR, kā arÄ« neattiecas tikai uz eiropeÄ«diem. ĪstenÄ«bā visas cilvÄ“ces mÄ“rogā sarkanie parvÄ“niji negaidÄ«ti un nežēlÄ«gi atklāja, kādus briesmu darbus var sagaidÄ«t no proletāriskās izcelsmes indivÄ«diem.

ParvÄ“niju lÄ«dzdalÄ«ba menedžmentā ir bijusi visos laikmetos. ParvÄ“niji ir bijuši Romas impÄ“rijas valdnieki. TomÄ“r gadu tÅ«kstošiem ilgi Rietumeiropas sociuma acÄ«s parvÄ“niji vienmÄ“r palika parvÄ“niji. Viņi to zināja un bija spiesti samierināties ar sociuma vÄ«psnājošo attieksmi. Sociums prata parvÄ“nijus nolikt pienācÄ«gā vietā. ParvÄ“niji masveidā nekļuva dzÄ«ves saimnieki.

Viss drausmÄ«gi izmainÄ«jās XX gadsimtā, kad Austrumeiropā sarkano parvÄ“niju darbÄ«ba izvÄ“rtās asiņainā akcijā pret sociuma labāko daļu. PSRS sarkanie parvÄ“niji fiziski iznÄ«cināja sabiedrÄ«bas vÄ“rtÄ«gāko daļu – aristokrātiju, buržuāziju, zinātniekus, garÄ«dzniekus, māksliniekus, pedagogus. Sarkanie parvÄ“niji kļuva dzÄ«ves noteicÄ“ji iedzÄ«votāju simtiem miljonu lielās valstÄ«s.

Sarkano parvÄ“niju briesmu darbiem ir grotesks (negaidÄ«ti kontrastains) efekts, jo apmÄ“ram 150 gadus Rietumu civilizācijā proletariātam tika dziedātas slavas dziesmas. Kopš XIX gs. pirmās puses Rietumu civilizācijā proletariāts tika pasniegts kā cilvÄ“ces priekšpulks un garÄ«gi vÄ“rtÄ«gākā sabiedrÄ«bas daļa. GrÅ«ti bija iedomāties, ka proletāriski plebejiskie un lumpeniskie indivÄ«di ir potenciāli nezvÄ“ri, potenciāli genocÄ«da fani, potenciāli laupÄ«tāji, nacionālie nodevÄ“ji.

Proletariāts tika uzlÅ«kots kā cilvÄ“ku evolÅ«cijas vÄ“rtÄ«gākais antropoloÄ£iskais sasniegums un cilvÄ“ciskā kapitāla vislielākais dārgums. 1848.gada 21.februārÄ« publicÄ“tajā „Komunistiskās partijas manifestā” tika solÄ«ts, ka proletariāts iekaros visu pasauli. Sauklis „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” kļuva nemitÄ«gs pamudinājums sasniegt loloto mÄ“rÄ·i. Taču dzÄ«ves Ä«stenÄ«bā proletariāts kļuva Dāmokla zobens - pastāvÄ«gs apdraudÄ“jums cilvÄ“kiem.

Latviešiem sarkano parvÄ“niju tÄ“ma nebÅ«t nav viegla tÄ“ma attiecÄ«bā uz padomju periodu un nav viegla tÄ“ma attiecÄ«bā uz pÄ“cpadomju periodu. Latviešu sarkanie parvÄ“niji bija slavenās „ļeņiniskās gvardes” avangards pirmskara Padomju SavienÄ«bā. Ä»oti daudzi t.s. Krievijas latviešu iznireļi iekļuva partijas nomenklatÅ«rā, čekistu „kantoros”.

Latviešu sarkanie parvÄ“niji ne tikai saglabāja varu, bet arÄ« salaupÄ«ja „miljonus” pÄ“c LPSR pārdÄ“vÄ“šanas par LR. „Perestroika” ir viena no grandiozākajām sarkano parvÄ“niju afÄ“rām naudas un mantas dēļ. Latviešu tautas bojāeja ir sarkano parvÄ“niju genocÄ«ds ne tikai pret tautas vÄ“rtÄ«gāko daļu, bet pret visu tautu. Turklāt traÄ£iski ir tas, ka latviešu tauta nav spÄ“jÄ«ga pretoties sarkano parvÄ“niju diktatÅ«rai. Sarkano parvÄ“niju jÅ«gam nav redzams gals.

PÄ“cpadomju Latvijā bieži tiek atgādināts par Staļina teroru un latviešu masveida iznÄ«cināšanu PSRS pirms II Pasaules kara. Ar valdošÄs kliÄ·es atbalstu tās apkalpojošie „vÄ“sturnieki” regulāri gatavo publikācijas par boļševiku noziegumiem 30.gadu beigās. Taču publikāciju autori acÄ«mredzot nespÄ“j saskatÄ«t un tāpÄ“c arÄ« neatspoguļo vienu griezÄ«gu momentu.

DrÅ«majiem notikumiem 30.gados PSRS un drÅ«majiem notikumiem pÄ“cpadomju Latvijā ir tipoloÄ£iskā kopÄ«ba. Notikumu autori ir viena un tā paša sociālā tipa pārstāvji – sarkanie parvÄ“niji. Toreiz padomju valstÄ« noziegumus pastrādāja, un tagad Latvijā noziegumus pastrādā proletāriskās izcelsmes iznireļi ar niecÄ«gu izglÄ«tÄ«bu, niecÄ«gu inteliÄ£enci, niecÄ«gu cilvÄ“ciskumu. PSRS sabrukums un „brÄ«vvalsts” atjaunošana neko neizmainÄ«ja. PÄ“cpadomju periodā iznireļu kaitnieciskā loma reāli kļuva vÄ“l lielāka. „BrÄ«vvalsts” iznireļi par biznesu pārvÄ“rta izglÄ«tÄ«bu, veselÄ«bas aizsardzÄ«bu, garÄ«go kultÅ«ru. Padomju iznireļi to neuzdrošinājās darÄ«t. LR sarkanie parvÄ“niji ir tautas posts vÄ“l lielākā mÄ“rā nekā padomju sarkanie parvÄ“niji. Diemžēl par to „vÄ“sturnieki” klusÄ“. KlusÄ“ tāpÄ“c, ka paši ir parvÄ“niji zinātnÄ“.

PÄ“c t.s. oktobra revolÅ«cijas krievu boļševikiem neizdevās izskolot jauna tipa politisko eliti no proletariāta („tautas”) kadriem. Krievijā tika nodibināta proletariāta diktatÅ«ra, taču tās politiskā un ekonomiskā nomenklatÅ«ra veidojās no proletāriskās izcelsmes neizglÄ«totiem karjeristiem, mantkārÄ«giem nekauņām un iznireļiem bez minimālas taisnÄ«guma un tiesiskuma izpratnes. Boļševiku varas elitÄ“ dominÄ“ja uzskats, ka likumi tai nav rakstÄ«ti. Par carisma gāšanu un uzvaru Pilsoņu karā boļševiku „ļeņiniskajai gvardei” pienākoties tādas pašas privilÄ“Ä£ijas, kādas agrāk bija aristokrātijai. Tādā formulÄ“jumā tika pamatota boļševiku sarkano iznireļu visatļautÄ«ba, kas bija vÄ“sturiskais sākums pÄ“cpadomju sarkano parvÄ“niju ieviestajai noziegumu brÄ«vÄ«bai.

Padomju SavienÄ«bā represijās aktÄ«vi iesaistÄ«jās Dobeles apriņķī dzimušais Roberts Eihe – tipisks padomju perioda sarkanais parvÄ“nijs: cilvÄ“ks ar divu klašu izglÄ«tÄ«bu, cilvÄ“ks ar patoloÄ£isku naidu pret „buržujiem”, „kulakiem”, „trockistiem”, cilvÄ“ks, kurš bija „troikas” sastāvā un piesprieda nāves sodu tÅ«kstošiem nevainÄ«gu cilvÄ“ku.

Tipisks pÄ“cpadomju perioda sarkanais parvÄ“nijs Latvijā ir Šlesers: cilvÄ“ks ar vidÄ“jo (bet vispār neskaidru) izglÄ«tÄ«bu, „miljonārs”, „oligarhs”, „RÄ«dzenes sarunu” organizÄ“tājs, LR ekonomikas ministrs, satiksmes ministrs, vairāku Saeimu deputāts bez augstākās (vidÄ“jās?) izglÄ«tÄ«bas.

Latviešu sarkano parvÄ“niju uzskaitÄ«jumu var turpināt. PiemÄ“ru netrÅ«kst. Bet tas šoreiz nav galvenais. Galvenais ir kardinālā nepieciešamÄ«ba zināt un vienmÄ“r atcerÄ“ties par parvÄ“niju ļoti bÄ«stamo potenciālu, konsekvento nepieciešamÄ«bu iznireļus nolikt savā vietā un nekādā gadÄ«jumā viņiem neļaut ietekmÄ“t tautas dzÄ«vi. Tas neapšaubāmi nav viegls uzdevums tautām, kurām nav bijusi aristokrātija, buržuāzija, patiesi inteliÄ£enta inteliÄ£ence un kuras proletāriskais sociālais kontingents ir ļoti piemÄ“rota augsne iznireļu Ä£enÄ“zei.