Iesaki rakstu:

Daudzas sazvÄ“restÄ«bas teorijas un vienkārši manipulatÄ«vas versijas par kādiem notikumiem sākas ar vārdiem – padomāsim, kam tas ir izdevÄ«gi.

Izklausās loÄ£iski, kā mÄ“s zinām, tā rÄ«kojas arÄ« detektÄ«vi, kas izmeklÄ“ noslÄ“pumainas slepkavÄ«bas filmās un grāmatās – vienmÄ“r vispirms cenšas noskaidrot, kam bija motÄ«vs, kam šÄ« nāve varÄ“tu bÅ«t izdevÄ«ga, kurš saņems mantojumu vai kam traucÄ“ja upuris. Politikā un sabiedriskajā dzÄ«vÄ“ parasti tas ir kaut kas liels, varens un nekrietns, kas gÅ«st labumu, teju no jebkā, kas pasaulÄ“ atgadās. Krievi vai amerikāņi, farmaceitiskā vai ieroču industrija, labÄ“jie vai kreisie, zaļie vai oranžie, oligarhi vai komunisti.

Izmantojot formulu – padomāsim, kam tas ir izdevÄ«gi –, mÄ“s jebkuru savu politisko ienaidnieku, konkurentu vai nelabvÄ“li varam sasaistÄ«t ar kādu notikumu, turklāt nemelojot. Viss, kas tiek apgalvots par izdevÄ«gumu, ir pilnÄ«ga patiesÄ«ba, aplams ir tikai  secinājums. Var viegli pamatot, ka elektromobiļa aizdegšanās ir izdevÄ«ga naftas industrijai, taču tas nenozÄ«mÄ“, ka tā to ir noorganizÄ“jusi. Nav nekādu šaubu, ka kāda uzņēmuma bankrots vai kādas publicitātes nedienas ir izdevÄ«gas konkurentiem, taču tas vÄ“l automātiski nenozÄ«mÄ“, ka tieši tie ir tās sarÄ«kojuši. 

Viss ir vÄ“l labāk. Bieži aizstāvÄ«bas stratÄ“Ä£ijās tiek izmantots pretÄ“js arguments – mÄ“s to neesam darÄ«juši, jo mums taču tas nav izdevÄ«gi. KāpÄ“c lai mÄ“s darÄ«tu kaut ko tādu, jo tas taču nav mums izdevÄ«gi? PiemÄ“ram, kad Putina Krievijas vara tika vainota žurnālistes Poļitkovskas, opozicionāra Å…emcova, pārbÄ“dzÄ“ja Ä»itviņenko un virknÄ“ citu slepkavÄ«bu, viņi vienmÄ“r lietoja šo stratÄ“Ä£iju. KāpÄ“c lai mÄ“s to darÄ«tu, viņi izbrÄ«nā un nesapratnÄ“ rausta plecus – mums taču tas nemaz nav izdevÄ«gi. Mums tagad ir lielākas problÄ“mas no tā, ka Poļitkovska noslepkavota, nekā no tā, ko viņa tur rakstÄ«ja, visnotaļ loÄ£iski apgalvo prezidents Putins. GrÅ«ti iebilst, tā tiešÄm ir, racionāli Putinam nemaz nav izdevÄ«ga Poļitkovskas nāve, mazliet aizdomājušies tā noteikti nodomāja daudzi.

Un Skripaļi?  Kam viņš interesants, neviens par viņu vispār neko nezināja, pirms viņu noslepkavoja, vai tad Krievijai tas ir izdevÄ«gi? Ietekmes vairs Skripaļam nebija nekādas, ja viņš kaut ko arÄ« zināja, sen jau bija visiem izstāstÄ«jis. KāpÄ“c lai viņu slepkavotu? Un vai mÄ“s bÅ«tu tik stulbi, ka lietotu slepkavÄ«bai tādas vielas, kuras tieši norāda tikai un vienÄ«gi uz mums, vaicā Krievija. Un lai mÄ“s to darÄ«tu prezidenta vÄ“lÄ“šanu priekšvakarā un neilgi pirms Krievijā paredzÄ“tā Pasaules čempionāta futbolā? JÅ«s ko, ņirgājaties?

Tā ir provokācija, to izdarÄ«ja mÅ«su ienaidnieki, viņiem tas ir izdevÄ«gi nevis mums. Vai varbÅ«t to izdarÄ«ja kāds personiskas atriebÄ«bas ietvaros, bet ne jau mÄ“s, mums taču tas ir acÄ«mredzami neizdevÄ«gi. Skripaļs pat nebija pārbÄ“dzÄ“js, viņš tika noÄ·erts Krievijā, notiesāts, sÄ“dÄ“ja cietumā Krievijā, nešaubÄ«gi visu sev zināmo Krievijas izmeklÄ“tājiem izstāstÄ«ja un tad tika atdots, apmainÄ«ts pret citu spiedzi. Nekādu bÄ«stamÄ«bu vai problÄ“mas viņš pilnÄ«gi noteikti neradÄ«ja, un, ja viņu bÅ«tu bijis nolemts citiem par biedu nogalināt, viņu varÄ“ja vienkārši nobeigt, kamÄ“r viņš bija cietumā Krievijā.

Ir taču patiesÄ«ba, ka Rietumos, neviena neaiztikti, gadiem dzÄ«vo daudzi aktÄ«vi Putina ienaidnieki, kaut vai tā pati Ä»itviņenko atraitne, kas reāli bojā dzÄ«vi Kremlim un kurai bija bÅ«tiska loma tajā, lai Ä»itviņenko slepkavÄ«ba un tās izmeklÄ“šana izvÄ“rstos un izskanÄ“tu tieši tik plaši, cik tas notika.

Hodorkovskis, kurš pat atklāti finansÄ“ kaut kādas pret Putinu vÄ“rstas politiskas aktivitātes Krievijā, mierÄ«gi dzÄ«vo, lai gan varÄ“ja nomirt jau Krievijā cietumā bez mazākajām problÄ“mām.

PasaulÄ“ ir papilnam pārbÄ“dzÄ“ju no KGB, GRU un citām struktÅ«rām, gadiem raksta grāmatas, lasa lekcijas, neviens viņus neaiztiek, un tā ir pilnÄ«ga taisnÄ«ba – Kalugins, Suvorovs, tā paša Novičok publiskotājs Mirzojans. Vai, piemÄ“ram, visÄ«stākais Putina nodevÄ“js, viņa bijušais ilggadÄ“jais palÄ«gs Ilarionovs – dzÄ«vo mierÄ«gi Rietumos, gāna Putinu pÄ“dÄ“jiem vārdiem, ir izstāstÄ«jis visu, ko varÄ“ja, un nekas, dzÄ«vo. Nav nekādas loÄ£ikas, apgalvo Kremlis, un tam nevar nepiekrist – nekādas loÄ£ikas nav. Nekādas loÄ£ikas nebija arÄ« nogalināt Ä»itviņenko, Berezovski, Poļitkovsku vai Å…emcovu, un tomÄ“r tas tika izdarÄ«ts.

Argumentācija ar “padomāsim, kam tas ir izdevÄ«gi” ir plaši izplatÄ«ta un izdevÄ«ga no sabiedrisko attiecÄ«bu viedokļa, jo tā sakņojas mÅ«su dziļākajā vÄ“lmÄ“ saprast apkārtÄ“jās pasaules nolÅ«kus. MÄ“s instinktÄ«vi, paši to neapzinoties, meklÄ“jam nolÅ«ku it visā sev apkārt. Ja mÄ“s ievÄ“rojam mašÄ«nu, kas brauc aiz mums, mÄ“s sākam domāt, kāds tai ir nolÅ«ks, ko tā darÄ«s tālāk, kāpÄ“c tā brauc aiz mums? Ja mÄ“s nesaprotam, kāds ir nolÅ«ks kādam mÅ«su tuvumā, tas mÅ«s uzreiz ļoti uztrauc. KāpÄ“c viņš iet aiz manis, kāpÄ“c šis cilvÄ“ks vispār ir šeit, kāpÄ“c viņš tā paskatÄ«jās, vai otrādi – kāpÄ“c viņš ir nodÅ«ris skatienu, kādi ir viņa nodomi? MÄ“s uztraucamies, izjÅ«tam instinktÄ«vu nedrošÄ«bas sajÅ«tu, ja nesaprotam, kādi ir nodomi cilvÄ“kiem mums apkārt. To vienmÄ“r izmanto krāpnieki, viņi visiem spÄ“kiem signalizÄ“ nepatiesu nodomu, lai iemidzinātu mÅ«su modrÄ«bu.

MÄ“s pat uz lietām raugāmies tā, it kā tām bÅ«tu nodomi attiecÄ«bā uz mums. MÄ“s nereti balsÄ« lÅ«dzamies kādam mehānismam vai mašÄ«nai, lai tā iedarbojas, proti, maina savu nodomu neiedarboties. MÄ“s lamājam lietas, kas saplÄ«st tieši nelaikā, it kā speciāli, lai mums ieriebtu. Daudzi no mums ir tik narcistiski, jÅ«tas tik lieli un svarÄ«gi, ka nespÄ“j iedomāties, ka apkārtÄ“jai pasaulei viņi ir pilnÄ«gi vienaldzÄ«gi un nevienam vai gandrÄ«z nevienam nav vispār nekādu nodomu attiecÄ«bā pret viņiem. 

Amerikāņu radio personÄ«ba, politikas komentÄ“tāja un rakstniece Tamija BrÅ«sa (Tammy Bruce) kādā lekcijā, komentÄ“jot šo fenomenu, stāsta brÄ«nišÄ·Ä«gu gadÄ«jumu, kā viņas mājā pÄ“kšÅ†i pie loga pielidojis liels putns un ar knābi sācis agresÄ«vi dauzÄ«t pa loga stiklu. Viņa uzreiz sajutusies apdraudÄ“ta un pārliecināta, ka šis putns grib kaut ko no viņas, ka varbÅ«t viņas māja ir kaut kādā veidā nepareizā vietā vai varbÅ«t viņa ir kaut ko no putnu viedokļa ne tā izdarÄ«jusi. Skaidrs, ka putns kaut kādu iemeslu dēļ uzskata viņu par ienaidnieci un tagad vÄ“las izdauzÄ«t stiklu, ielauzties, uzbrukt viņai.

Viņa uztraukusies zvana kādai savai draudzenei un saka, es saprotu, ka tas varbÅ«t skan nedaudz dÄ«vaini, bet te ir milzÄ«gs putns, es nepazÄ«stu, kas tas par putnu, bet ļoti agresÄ«vs, viņš dauza pa logu, man šÄ·iet, stikls var neizturÄ“t, es nezinu, ko lai dara. Draudzene cenšas Tamiju nomierināt un saka, pieej pie loga, paskaties uz to putnu, vai viņam knābÄ« kaut kas ir. Tamijai sākumā tā nešÄ·iet laba ideja, bet viņa saņemas un pieiet pie loga un jā, putnam knābi kaut kas ir, kaut kas lÄ«dzÄ«gs pākstij (seed pods). Nu re, saka draudzene, putns vienkārši cenšas atvÄ“rt pāksti, un tavs logs ir tuvākā plakanā cietā virsma, kuru viņš var atrast. Viņš vienkārši grib pusdienas, tam nav vispār nekāda sakara ar tevi, putns par tevi vispār nedomā. 

EvolÅ«cija miljardiem gadu garumā mums ir tik labi iemācÄ«jusi meklÄ“t nolÅ«ku visā, kas ap mums notiek, ka mÄ“s saskatām nolÅ«ku pat lietās, kurās nekāda nolÅ«ka nav. Daudziem šÄ« Ä«pašÄ«ba ir tik saasināta, ka viņi faktiski uzskata, ka it viss, kas pasaulÄ“ notiek, notiek viņu dēļ. Daudzi no mums uzskata, ka Dievam vai Visumam ir kaut kādi nolÅ«ki attiecÄ«bā tieši uz mums, daudzi no mums visdažādākos pilnÄ«gi nejaušus dzÄ«ves notikumus traktÄ“ kā kādu augstāku spÄ“ku iejaukšanos mÅ«su dzÄ«vÄ“ ar kādu tālejošu mÄ“rÄ·i. PsiholoÄ£ijā to sauc par nolÅ«ka attiecināšanu (atribution of intention), un tā ir aizraujoša psiholoÄ£ijas joma, kas ir ļoti svarÄ«ga sabiedriskajās attiecÄ«bās. 

MÅ«su apziņa ir tendÄ“ta meklÄ“t notiekošajā nolÅ«kus, mÄ“s darām to pat neapzinoties, un “kam tas ir izdevÄ«gi” ir viena no atslÄ“gām, kas palÄ«dz mÅ«su apziņai šajā darbā. “Kam tas ir izdevÄ«gi” liek mums ieklausÄ«ties, sākt analizÄ“t, domāt, vai tas varÄ“tu tā bÅ«t vai ne, un no sabiedrisko attiecÄ«bu viedokļa bieži tas ir tieši tas, kas vajadzÄ«gs un jau pilnÄ«gi pietiekams rezultāts. NolÅ«ka attiecināšanas princips darbojas arÄ« pretÄ“ji, proti, mÄ“s gandrÄ«z vienmÄ“r cenšamies signalizÄ“t, kāds ir mÅ«su nodoms, kāda ir mÅ«su attieksme, kad mÄ“s klauvÄ“jam pie durvÄ«m, piezvanām nepazÄ«stamam cilvÄ“kam vai pievÄ“ršam sev uzmanÄ«bu uz ielas, mÄ“s uzreiz cenšamies pateikt, ko mÄ“s vÄ“lamies, lai nebÅ«tu nekādu pārpratumu, lai mÅ«su nolÅ«ki bÅ«tu skaidri. Smaids ir evolucionārs signāls, kas jau pa gabalu norāda uz draudzÄ«gu attieksmi un draudzÄ«giem nolÅ«kiem, nikna vai vienaldzÄ«ga sejas izteiksme uz pretÄ“jo utt.

Radot stāstu, kas skaidro, kam tas ir izdevÄ«gi, mÄ“s nodarbojamies ar nolÅ«ka attiecināšanu, kaut ko ļoti dabisku un instinktÄ«vi pieņemamu. MÄ“s radām stāstu, kas balstās universālā psiholoÄ£iskā struktÅ«rā un tāpÄ“c tas parasti darbojas visai labi. 

LÄ«dzÄ«gi kā ar sazvÄ“restÄ«bas teorijām “kam tas ir izdevÄ«gi” stāstus nav iespÄ“jams apgāzt. Ja jÅ«s noliedzat “kam tas ir izdevÄ«gi” stāstu, pirmkārt, jÅ«s to atkārtojat un izplatāt to tālāk, tas jau ir izdevÄ«gi stāsta radÄ«tājam. Un, otrkārt, šajā stāstā jau nav Ä«sti nekā, ko noliegt, tas ir tikai jautājums, par kuru ielaisties debatÄ“s nozÄ«mÄ“ tiešÄ veidā liet Å«deni uz tā izgudrotāja dzirnavām.

Lieki pat teikt, ka šie stāsti ļoti reti ir patiesi, jo pieņēmums, ka cilvÄ“ki ir racionāli un vienmÄ“r rÄ«kojas tā, kā tas bÅ«tu viņiem izdevÄ«gi, ir aplams. CilvÄ“ki tā nerÄ«kojas, pat valstis un nopietnas organizācijas tā nerÄ«kojas, turklāt izpratnes par to, kas ir un kas nav izdevÄ«gi, arÄ« var ļoti stipri atšÄ·irties. Citiem spÄ“lÄ“tājiem var bÅ«t no jÅ«sÄ“jās pavisam atšÄ·irÄ«ga “sava loÄ£ika”, un no viņu viedokļa, piemÄ“ram, Krievijas speciālo dienestu vai armijas viedokļa ir pat ļoti izdevÄ«gi, ka lielākā daļa nesaprot viņu loÄ£iku. Tas padara viņus neprognozÄ“jamus un viņu dezinformācijas un māņu operācijas Ä«paši iedarbÄ«gas.

Jāņem vÄ“rā arÄ« tas, ka ne vienmÄ“r visiem pirms kāda notikuma ir pilnÄ«gi skaidrs, kādas un kam izdevÄ«gas bÅ«s visas sekas pÄ“c šÄ« notikuma. PÄ“c notikuma, kad viss jau ir skaidrs, spriest par to, kāda bija iesaistÄ«to domāšana pirms tam, arÄ« bieži ir aplami. Taču mÄ“s negribam dzÄ«vot neskaidrÄ«bā, mÄ“s alkstam atbildes, skaidrÄ«bu, un visas mÅ«su maņas ir trenÄ“tas meklÄ“t iespÄ“jamu briesmu pazÄ«mes visā, kas notiek, mÄ“s to darām, pat to neapzinoties, tāpÄ“c dažiem stāstiem ir vieglāk piekļūt mums nekā citiem.

Stāstiem, kas balstās uz “kam tas ir izdevÄ«gi”, ir radinieki. PiemÄ“ram, kāpÄ“c tieši tagad? KāpÄ“c šÄ« informācija uzpeld tieši tagad, nevis pirms mÄ“neša vai pÄ“c mÄ“neša? KāpÄ“c par šiem faktiem tiek paziņots tieši tagad, vai tā ir nejaušÄ«ba? Jautājums ir leÄ£itÄ«ms, turklāt mÄ“s zinām, ka sabiedrisko attiecÄ«bu speciālisti tiešÄm nodarbojas ar “informācijas menedžmentu”, proti, vienmÄ“r domā, kad ir izdevÄ«gāk publiskot to vai citu ziņu. Ir svarÄ«gi, lai labas ziņas nenomāktu lielāki notikumi un lielākas ziņas, bet ar sliktām ziņām tieši pretÄ“ji. Tad kāpÄ“c šÄ« ziņa parādÄ«jās tieši tagad? Jautājums ir pamatots, taču atbilde jau ļauj sacerÄ“t visneiedomājamākās versijas un novirzÄ«t vai censties novirzÄ«t cilvÄ“ku prātus pilnÄ«gi aplamos virzienos. Turklāt atkal, un tas ir ļoti svarÄ«gi – to darot, nevienam nav jāmelo. Es tikai pavaicāju – vai gadÄ«jumā tas, ka šie divi notikumi sakrÄ«t, nav nejaušÄ«ba un tas ir labs jautājums, iedarbÄ«gs jautājums.

Paši to neapzinoties, tāpat kā mÄ“s meklÄ“jam nolÅ«kus pasaulÄ“ ap sevi, tieši tāpat mÄ“s it visu notiekošo pārbaudām uz iespÄ“jamu likumsakarÄ«bu esamÄ«bu. MÄ“s tiecamies saprast pasauli, izskaidrot to un veidot viengabalainu pasaules ainu, un mums nepatÄ«k pretrunas un nejaušÄ«bas. MÄ“s zinām, ka visam ir cÄ“lonis un cenšamies saprast kāds. Jebkuram troksnim, jebkuram gaismas zibsnim, kustÄ«bai – visam ir cÄ“lonis un miljardiem gadu mÄ“s esam trenÄ“ti zibenÄ«gi analizÄ“t un saprast, vai šis cÄ“lonis mÅ«s apdraud, vai uz to ir jāreaģē. Tāpat ar jebkuru notikumu. ŠÄ« tendence ir tik stipra, ka mÄ“s it kā neticam, ka kaut kas var notikt nejauši un saskatām cÄ“loņseku sakarÄ«bas arÄ« tur, kur to nav. Kaut kas svarÄ«gs, liels vai nozÄ«mÄ«gs pilnÄ«gi noteikti nevar notikt tāpat vien. 

Robs Brotertons (Rob Bratherton) grāmatā “Suspicious minds” šajā saistÄ«bā min gadÄ«jumu ar erchercoga Ferdinanda slepkavÄ«bu. 

MÄ“s visi zinām, ka Pirmais pasaules karš sākās tāpÄ“c, ka Sarajevā teroristi nogalināja Austroungārijas troņmantnieku, erchercogu Ferdinandu, taču viņa slepkavÄ«ba izdevās tikai tÄ«ras nejaušÄ«bas dēļ. 

SākotnÄ“ji gar ceļu, pa kuru brauca Ferdinands, nostājās seši sazvÄ“rnieki, kuri bija apņēmušies nogalināt Ferdinandu, metot granātas uz viņa automobili. Pirmie divi nobijās un neizdarÄ«ja neko, trešais meta granātu, bet netrāpÄ«ja, tā uzsprāga blakus, nenodarot nedz Ferdinandam, nedz kādam citam ne vismazāko kaitÄ“jumu. NeveiksmÄ«gais terorists iedzÄ“ra indi no iepriekš sagatavotas ciankālija kapsulas un metās upÄ“. Taču, kad neveicas, tad neveicas. Indes deva bija daudz par mazu, lai viņu noindÄ“tu, un izraisÄ«ja vien sliktu dÅ«šu un vemšanu, un upÄ“ Å«dens bija tikai lÄ«dz ceļiem, tā ka viņu uzreiz noÄ·Ä“ra, piekāva un arestÄ“ja.

PārÄ“jie sazvÄ“rnieki, to visu redzot, acÄ«mredzot saprata, ka šodien nav viņu diena un devās mājās. Ferdinands tikai viegli saÄ“rcināts turpināja savas dienas gaitas. Taču tajā pašÄ dienā vÄ“lāk Ferdinanda šoferis kļūdÄ«damies nogriezās nepareizajā ieliņā un, kad saprata to, apstājās, lai apgrieztos. Un apstājās viņš tieši pie kafejnÄ«cas, kurā neveiksmÄ«go dienu apcerÄ“ja viens no atlikušajiem teroristiem. Var iedomāties viņa pārsteigumu, kad tas ieraudzÄ«ja, ka pie viņa piebrauc nÄ«stā erchercoga automobilis un apstājas. PilnÄ«gi negaidot ieraudzÄ«jis kroņprinci Ferdinandu sev tik tuvu, slepkava tomÄ“r nolÄ“ma realizÄ“t savu jau atmesto nodomu.

Saskaņā ar vispārpieņemto versiju šis notikums noveda pie Pirmā pasaules kara sākšanās, kas savukārt pie Versaļas miera, kas savukārt pie sociālpolitiskajiem apstākļiem, kas ļāva gÅ«t panākumus Hitleram, kas savukārt pie Otrā pasaules kara, utt. lÄ«dz mÅ«sdienām. 

Vai mÄ“s varam iedomāties, ka tas viss varbÅ«t nebÅ«tu noticis, ja neticamu nejaušÄ«bu virknes dēļ Ferdinanda šoferis nebÅ«tu nepareizi nogriezies? NÄ“, tas neizklausās nopietni. Gan jau, ka karš bija nenovÄ“ršams, jo to noteica lielākas likumsakarÄ«bas. 

MÄ“s neticam nejaušÄ«bām, mums nepatÄ«k nejaušÄ«bas tik ļoti, ka daudzi pilnÄ«bā ir izslÄ“guši tās no savas pasaules ainas, paļaujoties, ka viss notiekošais ir Dieva griba. Nekas tātad nav nejaušs, citi turpretÄ« rÅ«pÄ«gi meklÄ“ cÄ“loņus un likumsakarÄ«bas, un tas nozÄ«mÄ“, ka vienmÄ“r, kad kaut kas nejaušs notiek, labs stāsts vienmÄ“r ir gaidÄ«ts. 

Viss iepriekšminÄ“tais nenozÄ«mÄ“, ka jautājumi “kam tas ir izdevÄ«gi” vai “kāpÄ“c tieši tagad” vienmÄ“r ved pie aplamām atbildÄ“m, pašapmāna vai uz paļaušanos kāda cita manipulācijai. Noteikti ne, bieži tie ir pamatoti jautājumi, tikai jābÅ«t ļoti prātÄ«giem ar atbildÄ“m. Labs stāsts, kas visu izskaidro, skaidri norāda uz labo un ļauno, ir patiess, atbild uz visiem jautājumiem un paskaidro, kas notiks turpmāk, ir vilinošs, garšÄ«gs un nomierinošs, pÄ“c tā ir milzÄ«gs pieprasÄ«jums, un šÄdi stāsti tiek sacerÄ“ti, taču dzÄ«ve bieži nemaz tāda nav. Bieži vien nekas nav lÄ«dz galam skaidrs, robežas starp labo un ļauno ir izplÅ«dušas, informācijas nav pietiekami, visi melo, un nākotne ir miglā tÄ«ta. 

Pārpublicēts no puaro.lv