Iesaki rakstu:

Manam dÄ“lam vÄ“l nav pat gadiņš, bet laiks iet šausmÄ«gi ātri, un necik ilgi, kad man nāksies viņam mÄ“Ä£ināt izstāstÄ«t kaut ko no tā, par ko es dzÄ«vÄ“ esmu pārliecinājies – lielā mÄ“rā pats uz savas ādas.

Jā, tieši tā, no šÄ tā dieviņš ir pasargājis, bet daudz ko no šiem principiem, ko es viņam vÄ“lÄ“tos ieteikt, es pats kaut kad, kaut kādā veidā esmu pārkāpis – un tāpÄ“c jo pārliecinātāks es tagad esmu, ka tie ir tie Ä«stie, kas ievÄ“rojami vienmÄ“r un bez izņēmumiem.

PÄ“dÄ“jo trÄ«s dienu notikumi man ir likuši iedomāties par dažiem no šÄdiem ieteikumiem, kurus noteikti nedrÄ«kstÄ“tu aizmirst.

Pirmais. Nemelo.

Jā, muļķīgi teikt – nemelo. Viedais dakteris Hauss zināja – visi melo. Man arÄ« ir nācies melot, gan jau vÄ“l nāksies. CilvÄ“ks un cilvÄ“ce tā ir iekārtoti. To sauc par dzÄ«vi.

Teikšu tā – melo, ja citādi nevar, bet neļauj meliem valdÄ«t pār sevi, savu dzÄ«vi, savām darbÄ«bām. Neuzskati, ka meli ir laba, pat vislabākā izeja no lielākās daļas dzÄ«ves situāciju. Tā vienkārši nav.

Patiesībā ar meliem ir kā ar narkotikām. Sākumā tie palīdz, padara tevi spēcīgāku, enerģiskāku, rīcībspējīgāku. Taču tas ātri pāriet, sākas pieradums, tad atkarība.

Un tad jau tev nākas melot gandrīz vai katru dienu tikai tāpēc, lai kaut cik saglabātu to, par ko tu esi kļuvis. Un agri vai vēlu vairs nav tādas melu devas, kas spētu tevi paglābt.

Otrais. Nebaidies.

Viegli pateikt, vai ne. MÄ“s visi baidāmies no neskaitāmām lietām – gan Ä«stām, gan iedomātām. Nezinu, vai kādam ir iespÄ“jams nebaidÄ«ties ne no kā.

Taču tu vari valdÄ«t pār savām bailÄ“m. Tu vari neļaut tām – tāpat kā meliem – valdÄ«t pār sevi, savu dzÄ«vi, savām darbÄ«bām.

Ir cilvÄ“ki, kas to nespÄ“j. Viņi ļoti baidās no visjocÄ«gākajām lietām – piemÄ“ram, „zaudÄ“t seju”. BÅ«t vainÄ«gi. AtzÄ«t savu vainu. Nožēlot. LÅ«gt piedošanu.

ŠÄ«s bailes viņu skatu aizmiglo tiktāl, ka viņi nespÄ“j paskatÄ«ties paši uz sevi, ieraudzÄ«t sevi tādus, kādi viņi ir, un to godÄ«gi pateikt. Ja ne citiem, tad vismaz sev.

Viņus bailes šajā aklumā dzen aizvien tālāk un tālāk, un atpakaļceļa var arÄ« nebÅ«t. Kaut ikviena cilvÄ“ka spÄ“kos ir jebkurā mirklÄ« pateikt tām – stop.

Trešais. Neesi alkatÄ«gs.

Cik atceros, rijÄ«ba un alkatÄ«ba ir starp kristiešu mācÄ«bas nāves grÄ“kiem. Un tas nav nejauši. AlkatÄ«ba spÄ“j tevi apstulbināt un padarÄ«t aklu ne sliktāk kā meli un bailes.

Necenties pakampt visu, uz ko vien tev – kā tev regulāri mÄ“Ä£inās iestāstÄ«t tevÄ« kā ikvienā cilvÄ“kā sÄ“došÄ alkatÄ«ba – ir tiesÄ«bas.

IespÄ“jas tev noteikti bÅ«s. ArÄ« tiesÄ«bas tev bÅ«s. Bet atceries – dieviņš cilvÄ“ku pārbauda visādos veidos, un šis viņam ir viens no visiecienÄ«tākajiem.

Kampšana un rÄ«šana var kļūt par pieradumu un atkarÄ«bu – un cilvÄ“ks var arÄ« nepamanÄ«t to brÄ«di, kad tā viņu padara par draņķi un nelieti.

Ceturtais. Neturi sevi pāri citiem.

Visādos veidos tev tiks likts priekšÄ, ka tu esi Ä«pašs, ka tev pienākas, ka tu esi tik svarÄ«gs un tavs darbs ir tik svarÄ«gs, ka tas vienkārši kaut kur augšÄ ir izlemts, ka tev pienākas vairāk, ka tu esi vienlÄ«dzÄ«gāks, ka tas viss tikai lietas labā.

Tā nav. Visi cilvÄ“ki ir radÄ«ti vienlÄ«dzÄ«gi, un dieviņš – es tā vismaz domāju – arÄ« tad, kad grimst Titāniks, cilvÄ“kam dod arÄ« citu iespÄ“ju, ne tikai sieviešu, bÄ“rnu un večuku izgrÅ«stÄ«šanu ceļā uz glābšanas laivām.

Un visbeidzot. Nenodod.

Nekad un nevienu nenodod. Ne sevi, ne citus. Ja tu nodod kādu citu, tu vienlaikus nodod arī gabaliņu pats no sevis.

Nenodod pat savu nedraugu. Neesmu kristÄ«go nostādņu piekritÄ“js, bet esmu pārliecināts, ka tā nav laba ideja – nodot pat savu pāridarÄ«tāju. Tiec pats galā – ar sevi vai viņu, kā nu sirds un prāts liek.

Un nekad, nekādos apstākļos nenodod savu tuvāko, to, kurš tev ir palÄ«dzÄ“jis – vienalga, pÄ“c savas vai tavas gribas.

Vienalga, kā ir izvÄ“rtusies šÄ« palÄ«dzÄ“šana, vienalga, kādas bailes tevi māc, vienalga, cik vilinošu glābiņu tev sola nodošana, - nekad, nekādos apstākļos nenodod to, kurš tev ir palÄ«dzÄ“jis.

Pats sev šÄds nodevÄ“js šo nodevÄ«bu kaut kā droši vien spÄ“s attaisnot, nodÄ“vÄ“t kaut kā citādāk. Bet visi apkārt to pamanÄ«s un nekad neaizmirsÄ«s, ar ko viņiem darÄ«šana.