Iesaki rakstu:

Jebkura nacionālā kultÅ«ra ir vÄ“rtÄ«ga pasaules kultÅ«ras daļa, pelnÄ«jusi saglabāšanu un tālāku attÄ«stÄ«bu. Jebkuras nacionālās kultÅ«ras pamats ir valoda. Valodas ir visspÄ“cÄ«gākais lÄ«dzeklis mÅ«su materiālā un garÄ«gā mantojuma saglabāšanai un attÄ«stÄ«bai. Katras tautas valoda ir ieguldÄ«jums pasaules civilizācijā. Tās izzušana novedÄ«s pie svarÄ«gu kultÅ«ras zināšanu zaudÄ“šanas, ko tā pārstāvÄ“ja gadsimtu gaitā.

Etniskajām kopienām valodas ir tradÄ«ciju nesÄ“ji. Zinātnieki apgalvo, ka aptuveni 90% no visām esošajām valodām bÅ«s zaubÄ“tas un puse no tām pazudÄ«s lÄ«dz gadsimta beigām. Bet tas ir apmÄ“ram trÄ«s tÅ«kstoši. Kopā ar tām pazudÄ«s stāsti, mÄ«ti un leÄ£endas, un kopā ar to daudzu tautu Ä«pašÄ pasaules uztvere.

Katrai tautai ir absolÅ«ta nepieciešamÄ«ba attÄ«stÄ«t savu valodu, kas ir viena no svarÄ«gākajām nacionālās apziņas izpausmÄ“m, ko sauc par pretrunÄ«go vārdu "nacionālisms". Nacionālisms ir piederÄ«bas sajÅ«ta savai nācijai, izpratne par savas nācijas tiesÄ«bām saglabāt savu valodu un kultÅ«ru. NedrÄ«kst sajaukt "nacionālismu" ar "nacismu", jo nacionālisms nekādā ziņā nenozÄ«mÄ“ kaut kādu nevielÄ«dzÄ«bu ar citu tautÄ«bu pārstāviem, nenozÄ«mÄ“ atšÄ·irÄ«gu tiesÄ«bu un pienākumu esamÄ«bu dažādu tautÄ«bu cilvÄ“kiem.

"Nacionālisms" ir kaut kas negatÄ«vs vai pat noziedzÄ«gs tikai impÄ“rijas acÄ«s kā spÄ“cÄ«gs organizatorisks faktors, kas spÄ“j novest lÄ«dz sabrukumam. Runājot ar zināmu nosacÄ«juma pakāpi, var teikt, ka nacionālisti ir visi, kas uzskata sevi par jebkuras nācijas pārstāvi vai kuri uzskata sevi par jebkuras valodas turÄ“tāju. ImpÄ“riju veidojošo nāciju šovinisma pamatā, cilvÄ“ku impÄ“riskās domāšans pamatā arÄ« ir nacionālisms.

Lieli disertāciju apjomi ir rakstÄ«ti par nacionālo kultÅ«ru un valodu saglabāšanu. Bet tie visi runā par to, kā saglabāt mazo tautu kultÅ«ru, kuru valodas dažādu iemeslu dēļ jau atrodās uz pazušanas sliekšÅ†a. Par iemeslu tam var bÅ«t: neliels valodas pārvaldÄ«tāju skaits; var bÅ«t, ka nacionālo valodu funkcionālās attÄ«stÄ«bas lÄ«menis ne vienmÄ“r atbilst mÅ«sdienu sabiedrÄ«bas sociolingvistiskajām vajadzÄ«bām; kādu politiska rakstura iemeslu dēļ etniskajai grupai var nebÅ«t savas valsts vai teritoriālās autonomijas; cilvÄ“ki varbÅ«t dzÄ«vo nelielā skaitā citas nācijas vidÅ«.

Tas viss ir disertācijas par to, kā „glābt tos, kas jau ir ceļā uz izzušanu”, kā saglabāt valodu ikdienas dzÄ«vÄ“ un novÄ“rst nacionālās kultÅ«ras pazušanu. Viņi nerunā par to, kā mÅ«sdienu pasaulÄ“ nodrošināt valodai pilnvÄ“rtÄ«gu dzÄ«vi, lai tā nekad nebÅ«tu apdraudÄ“ta.

Latvijā ir unikāla situācija, kad iedzÄ«votāju vairākuma valodai, kas tiek atzÄ«ta par valsts valodu, kurai nepastāv izzušanas draudi, faktiski ir apdraudÄ“ts valsts valodas statuss. Tā pakļauta izspiešanas riskam. Valsts valodas vidÄ“, publiskā sfÄ“rā, visā Latvijas teritorijā vÄ“l nav atjaunota un ir nepieciešama tās aizsardzÄ«ba, lai saglabātu valsts valodas kvalitāti, lai neiekļautu valodu skaitā, kas neatbilst sociolingvistiskajām vajadzÄ«bām mÅ«sdienu sabiedrÄ«bā.

Lingvisti uzskata ka ir vairāk nekā 20 valodas funkcijas sabiedrisko attiecÄ«bu jomā, un to Ä«stenošanai valodai jābÅ«t funkcionālam stilam, leksiskai bāzei, literārajai normai. Protams, tiek uzskatÄ«ts, ka, ja tā ir valsts valoda, tad tās prioritāte ir „nesatricināma”. Faktiski latviešu valodas prioritāte joprojām ir ļoti apšaubāma un pakāpeniski tiek veidota tikai ar administratÄ«viem pasākumiem.

Nacionālās mentalitātes Ä«patnÄ«bas, kas veidojās senos laikos, un padomju laika notikumi Latvijā radÄ«ja bÅ«tisku kaitÄ“jumu latviešu valodas saglabāšanas un attÄ«stÄ«bas apstākļiem. Bet latviešu valoda ir viena no vecākajām valodām Eiropā, kopā ar lietuviešu valodu, veido atsevišÄ·u valodu atzaru, kas sakņojas sanskritā un indoeiropiešu grupas valodās.

PasaulÄ“ ir tikai aptuveni 200 valodu, kurās runā vairāk nekā miljons cilvÄ“ku, un starp tām ir latviešu valoda. JāatzÄ«mÄ“, ka, neskatoties uz situāciju, kadā latviešu valoda atradās, tai ir potenciāls pildÄ«t valsts valodas lomu, pastāv autonoma teritorija, un runātājiem ir vajadzÄ«gais skaits un vÄ“lme labot situāciju. Tikai traucÄ“ komunistiskā režīma kropļota daļas iedzÄ«votāju postpadomju mentalitāte.

Ir jāapzinās viena ļoti svarÄ«ga lieta: lai valoda ne tikai tiktu saglabāta ikdienas dzÄ«vÄ“ un kalpotu, lai neaizmirstu nacionālo folkloru, bet vienmÄ“r paliktu moderna un piemÄ“rota visās dzÄ«ves situācijās - ir jābÅ«t tādai valstij vai autonomijai, kurā tā tiek pastāvÄ«gi izmantota visā teritorijā un visās jomās, bez izspiešanas draudiem.

Ideālā gadÄ«jumā katrai valodai jābÅ«t sava valsts vai autonomijai, kur tiek pilnÄ«bā izmantota šÄ« valoda, ja šÄ«s valodas attÄ«stÄ«ba lÄ«menis un cilvÄ“ku skaits ļauj to darÄ«t. Tad katrai nacionālajai kopienai, kura dzÄ«vo valstÄ«, kas nav viņu nacionālā valsts, un ir spiesta integrÄ“ties citās valodas vidÄ“, bÅ«s iespÄ“ja iegÅ«t „kultÅ«ras atbalstu” un saglabāt savu identitāti, kaut tur nav autonomas pilnÄ«gas kultÅ«ras attÄ«stÄ«bas.

Faktiski nav iespÄ“jama dažu valodu vienlÄ«dzÄ«ga apgrozÄ«ba vienā, autonomijās nesadalÄ«tā teritorijā neatkarÄ«gi no likuma par valodu vienlÄ«dzÄ«gām tiesÄ«bām ieviešanas. It Ä«paši, ja valodu izplatÄ«bas pakāpe ir atšÄ·irÄ«ga. Bet tie visi ir atšÄ·irÄ«gi, un, protams, valodu tiesiskās vienlÄ«dzÄ«bas izveide nespÄ“j novÄ“rst to funkcionālo nevienlÄ«dzÄ«bu.

Lai saprastu un pieņemtu Latvijā notiekošos procesus šajā jomā, ir nepieciešams pilnÄ«bā apzināt šo faktu. Dažādu valodu un kultÅ«ru savstarpÄ“jā ietekme izraisa ne tikai savstarpÄ“ju bagātināšanos, bet arÄ« "mazo valodu" atstumšanu, ja tās konkurÄ“ "ar vienādiem noteikumiem" kopÄ“jā telpā, ja neliela valoda nav aizsargāta ar administratÄ«viem pasākumiem kā prioritāte oficiālajā jomā.

Ja nacionālās kopienas neizmanto konkrÄ“tas teritorijas „prioritāro” valodu un ir izolÄ“tas, tad attÄ«stās vÄ“l viena tendence - destabilizācija un sadalÄ«šanās. Nav iespÄ“jams nodrošināt pilnvÄ“rtÄ«gu attÄ«stÄ«bu vairāk nekā vienai nacionālai kultÅ«rai tādā stāvoklÄ«, kad nav autonomiju. ValstÄ«s, kurās pastāv vairākas oficiālās valodas, nacionālās autonomijas noteikti pastāv, vai to faktiskā nevienlÄ«dzÄ«ba ir skaidri redzama kopÄ“jā telpā.

Secinājums: ja valsts vÄ“sturiski nav veidojusi etniskās, autonomās teritorijas, tad ir iespÄ“jams tikai viens loÄ£isks un skaidrs risinājums - vienota valodas telpa publiskajā sfÄ“rā, ar visu nacionālo kopienu tiesÄ«bam „paralÄ“li” saglabāt savu sākotnÄ“jo nacionālo identitāti. Izņēmumi ir tikai tad, ja divu oficiālo valodu klātbÅ«tne neapdraud viena otru ar "likvidāciju" vai faktiskā nevienlÄ«dzÄ«ba nerada bažas par sekām. (PiemÄ“ram – Somija.)

Valsts valodas stāvoklis Latvijā un iedzÄ«votāju atšÄ·irÄ«ba, kas balstÄ«ta uz atšÄ·irÄ«gu attieksmi pret padomju pagātni, neļauj veikt šÄdus simboliskus žestus, jo pÄ“cpadomju Latvijā tam bÅ«s pavisam ne simboliskas sekas.

 Neapšaubāmi, jebkuras valsts pilsonim ir tiesÄ«bas saglabāt savu nacionālo identitāti neatkarÄ«gi no tā, kur viņš dzÄ«vo. TomÄ“r ir jāsaprot, ka dzÄ«ves apstākļi savās nacionālās valsts stāvoklÄ« vai autonomijā bÅ«tiski atšÄ·iras no dzÄ«ves apstākļiem un identitātes saglabāšanas apstākļiem ārpus savas etniskās valsts vai autonomijas un prasa pašai personai papildu centienus.

Kādu iemeslu dēļ Latvijā daļa no tiem, kas sevi dÄ“vÄ“ par "krievvalodÄ«giem" (neatkarÄ«gi no tautÄ«bas), pilnÄ«bā to nesaprot? Bet sapratne uzreiz parādās, ja šÄda persona pārceļas uz jebkuru citu valsti. Ja cilvÄ“ks dzÄ«vo ārpus savas nacionālās valsts un neintegrÄ“jas vietÄ“jās valodas vidÄ“, piedzÄ«vo „valodas komfortu”, tas nozÄ«mÄ“, ka vietÄ“jie iedzÄ«votāji piedzÄ«vo diskomfortu.

TiesÄ«bas saglabāt un nodot savu identitāti nākamajām paaudzÄ“m, protams, pastāv. Bet apdraudÄ“t mazas nacijas valsts valodas vidi, kurai nav citas vietas uz zemes, lai saglabātu un attÄ«stÄ«tu savu kultÅ«ru, šÄdu tiesÄ«bu “nacionālajām minoritātÄ“m” nav. LÄ«dzÄ«ga situācija veidojās tikai iekarotajās kolonijās, iekarotāju un vietÄ“jo iedzÄ«votāju attiecÄ«bās, bet ne civilizÄ“ta un apzināta cilvÄ“ku pārvietošana uz svešvalodÄ«gām valstÄ«m. Šie ārkārtÄ“jie apstākļi nav ņemti vÄ“rā Eiropas Padomes "CilvÄ“ktiesÄ«bu pamatkonvencijā", nodaļā "MazākumtautÄ«bu tiesÄ«bu aizsardzÄ«ba", - daži panti, kurus Latvija nav ratificÄ“jusi.

Latvija var uzskatÄ«t par nacionālo minoritāti tikai lÄ«biešus un čigānus, kuriem nav nekur citur valsts vai autonomijas. Visām citām valodām un kultÅ«rām, kuru kopienas pastāv Latvijā, ir atbilstošas administratÄ«vās vienÄ«bas, kur attiecÄ«gi ir izveidoti (vai jāveido) nosacÄ«jumi attiecÄ«go valodu prioritārajai attÄ«stÄ«bai. Tad cilvÄ“kiem, kuri dzÄ«vo ārpus savas nacionālās valsts, bÅ«s «avots, kur smelt».

Valodu un kultÅ«ras problÄ“mu emocionālā uztvere starp "mazo" izšÄ·Ä«dušo tautu pārstāvjiem un "lielo", "absorbÄ“jošo" citu etnisko grupu, tautu pārstāvjiem ir pilnÄ«gi atšÄ·irÄ«ga. Viņiem ir grÅ«ti sajust, saprast un pieņemt vienam otra stāvokli. Tas ir starptautiskās spriedzes cÄ“lonis. Jo Ä«paši, kad valsts ieguva neatkarÄ«bu no impÄ“rijas un jautājums par tā dÄ“vÄ“to "dekolonizāciju" netiek izvirzÄ«ts ar principiāliem apsvÄ“rumiem, bet tauta ir pilnÄ«bā apņēmusies atjaunot bÅ«tiski izkropļoto tās valodas lomu.

Proimperiālie spÄ“ki izmanto šo neracionālo, emocionālo cilvÄ“ku stāvokli (it kā viņi «pārvietojās ārzemÄ“s” vienā brÄ«dÄ« pretÄ« savai gribai) un izmanto bijušÄs impÄ“rijas valodu kā lÄ«dzekli, lai piesaistÄ«tu atbalstÄ«tājus un veidotu šÄ·elšanos sabiedrÄ«bā, sagatavojot pamatu valsts destabilizÄ“šanai. Dažādos aizbildinājumos viņi apšaubÄ«ja un noraidÄ«ja nepieciešamÄ«bu integrÄ“ties valsts valodas vidÄ“. CilvÄ“kus baida ar «asimilāciju» un izdomātiem cilvÄ“ktiesÄ«bu pārkāpumiem.

Referendumam par otro valsts valodu Latvijā uzdotais jautājums tika formulÄ“ts vienkārši, bet ārkārtÄ«gi nepareizi, - tas izraisÄ«ja kļūdainu atteiksmi, un daudzi vÄ“lÄ“tāji vÄ“l nav atbrÄ«vojušies no šÄ«s kļūdas. Galu galā, ja valstÄ« ir vairākas valsts valodas, parastam pilsonim vispār nav pienākuma zināt un izmantot visus valsts valodas. Protams, ar ierosinātā jautājuma formulÄ“jumu gandrÄ«z neviens nesaprata, ka, balsojot „Par” valodu, ko viņš uzskata par savu dzimto valodu (kas ir diezgan dabiski), pilsonis faktiski balsoja „pret” pienākumu parastajiem pilsoņiem mācÄ«t un lietot latviešu valodu. Šajā gadÄ«jumā latviešu valodas izspiešana turpinātos tāpat, kā tas bija padomju laikā.

Valsts valoda ir valoda, kas konkrētajā valstī veic integrācijas funkciju politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras sfērā, kas kalpo kā konkrētas valsts simbols tāpat kā karogs, ģerbonis un himna. Tā ir valsts administratīvo tekstu, likumu, rīkojumu, apmācības, masveida informācijas valoda utt. Valsts valodā notiek ar valstiskumu apvienota megosociuma, administratīvi politiskā un sociāli ekonomiskā ļīdzdarbība. Kā rezultātā valoda kļūst par vienu no svarīgākajiem valsts integrācijas līdzekļiem.

No personas integrācijas pakāpes dzÄ«vesvietas valsts valodas vidÄ“ ir atkarÄ«ga tās faktiskā spÄ“ja realizÄ“t savas tiesÄ«bas un potenciālu konkrÄ“tā valstÄ«. Valstij ir pienākums nodrošināt visiem tās iedzÄ«votājiem atbilstošu izglÄ«tÄ«bu. CilvÄ“kiem, kas uztraucas par cÄ“lu vÄ“lmi saglabāt sevÄ« un pÄ“cnācÄ“jos sākotnÄ“jo nacionālo identitāti, nevajadzÄ“tu cÄ«nÄ«ties pret valsts valodas pozÄ«ciju, bet par to, lai paplašinātu iespÄ“jas paralÄ“li apgÅ«t Latvijas nacionālo kopienu valodas un kultÅ«ru. Par kultÅ«ras saišu paplašināšanu starp nacionālām kopienām un attiecÄ«gām valstÄ«m un autonomijām, veicināt attiecÄ«bas, kas neapdraud Latvijas valstiskuma pamatprincipus. Tas radÄ«s tikai cieņu no latviešu puses, jo viņiem ir tādas pašas jÅ«tas pret savu nacionālo kultÅ«ras mantojumu, un viņi nevar nesaprast citu cilvÄ“ku lÄ«dzÄ«gas jÅ«tas.

 AdministratÄ«vie pasākumi, lai atjaunotu un saglabātu valodas vidi nacionālajā valstÄ«, nekādā ziņā nevar tikt uzskatÄ«ti par „cilvÄ“ktiesÄ«bu pārkāpumiem”, jo tie nekādā veidā neietekmÄ“ svešvalodu pilsoņu tiesÄ«bas saglabāt savu sākotnÄ“jo nacionālo identitāti sev un pÄ“cnācÄ“jiem, izmantojot kultÅ«ras saites ar attiecÄ«gajām valstÄ«m vai autonomijām, kur tāpat jāizveido visi nosacÄ«jumi un priekšrocÄ«bas, lai pilnÄ«bā attÄ«stÄ«tu attiecÄ«gās nacionālās kultÅ«ras.

Ir jāsaprot, ka mazā Latvija nespÄ“j kļūt „tÄ“laini runā“ par “vairāku civilizāciju šÅ«puli” - tas nozÄ«mÄ“ nodrošināt autonomu pilnÄ«gu attÄ«stÄ«bu vairākām nacionālajām kultÅ«rām. Tā nav federācija. Jā, Satversmes preambulā ir teikts, ka "Latvijas valsts ... tika izveidota ... lai garantÄ“tu latviešu tautas, tās valodas un kultÅ«ras pastāvÄ“šanu un attÄ«stÄ«bu gadsimtu gaitā, lai nodrošinātu visu cilvÄ“ku un ikviena cilvÄ“ka brÄ«vÄ«bu Latvijā un veicinātu labklājÄ«bu”.

ŠÄ« rindiņa tāpat kā visa Latvijas likumdošanas sistÄ“ma runā tikai par latviešu valodas un kultÅ«ras prioritāti, kas garantÄ“ latviešu tautas saglabāšanu, un sola "nodrošināt brÄ«vÄ«bu" un "veicināt labklājÄ«bu" visai daudznacionālajai tautai. Latvijas likumdošanā nav ierobežojumu vai priekšrocÄ«bu atkarÄ«bā no nacionalas piederÄ«bas, un nevar bÅ«t.

JāatzÄ«mÄ“, ka kopumā Latvijas daudzu nacionalitāšu iebzÄ«votāji rāda civilizācijas un iecietÄ«bas piemerus. Skaļu konfliktu, saistÄ«tu ar starpetniskām attiecÄ«bām vai politiskām atšÄ·irÄ«bām, nav! Politisko cīņu parasti veic ar civilizÄ“tām, likumÄ«gām, konstitucionālām metodem. Taču mÄ“s nevaram saprast viens otru ar divu praktiski izolÄ“tu informācijas telpu klātbÅ«tni.

Valsts izvairās no sadarbÄ«bas ar vÄ“l nepietiekami integrÄ“to mÅ«su sabiedrÄ«bas daļu. Neatmasko imperisko politiÄ·u darbÄ«bu, kas izmanto daļas sabledrÄ«bas valodas izolāciju. Galvenais lÄ«dzeklis latviešu valstiskuma pamatprincipu pretinieku rokās ir emocionāli un neracionāli uztverts valsts valodas jautājums.

Šie "pretinieki", kas reiz aizstāvÄ“ja "komunistu izvÄ“li", zaudÄ“juši kļuva par uzņēmÄ“jem, kapitālistiem; aizstāvÄ“ja komunistiskās partijas nedalāmo varu - zaudÄ“jot viņi izmanto demokrātiskas institÅ«cijas un procedÅ«ras; viņi aizstāvÄ“ja impÄ“riju - zaudÄ“jot piedalās neatkarÄ«gas valsts parlamenta vÄ“lÄ“šanās; iebilda pret Latvijas iestāšanos Eiropas SavienÄ«bā - zaudÄ“juši izmantoja Eiropas Parlamenta mandātus, mÄ“Ä£inot starptautiski diskreditÄ“t Latviju, un pārstāv ES kaimiņu impÄ“rijas intereses, kura ir pilnÄ«gi diskreditÄ“jusi sevi.

Šodien viņiem vairs nav izdevÄ«gi atklāti paust savus patiesos pasaules uzskatus un mÄ“rÄ·us - ne tik daudz ideoloÄ£isko atbalstÄ«tāju paliek pie viņiem. Viss viņu atbalsts balstās uz emocionāli nepareizi saprotamu valsts valodas politiku. Ja visi cittautieši sapratÄ«s (tas attiecas arÄ« uz dažiem etniskajiem latviešiem), ka konkrÄ“tais vektors valsts valodas politikā ir pamatots un dabisks, jā, redzÄ“s, ka tās realizācijas rezultātā „debesis nenokrÄ«t zemÄ“”, tikai radÄ«sies iespÄ“ja realizÄ“t savas tiesÄ«bas un potencialās iespÄ“jas, - tad destruktÄ«vo spÄ“ku atbalsts sabiedrÄ«bā bÅ«s tik nenozÄ«mÄ«gs, ka valstij nebÅ«s jāfinansÄ“ viņu darbÄ«bu no budžeta.

Tad apstāsies pie katrām vÄ“lÄ“šan;am atkal un atkal "cīņā par neatkarÄ«bu", pirmkārt, balsojot, baidoties izvÄ“lÄ“ties valstiskuma pretiniekus, un tad mÄ“s galu galā sāksim risināt daudzas citas problÄ“mas, kas mums ir uzkrājušÄs lielā dadzumā. Joprojām pastāv bailes, ka, aizbildinoties ar sociālo aizsardzÄ«bu problÄ“mu cilāšanu, tiek paslÄ“ptas "Kremļa ausis". Sakarā ar to, ka pretvalstiskas grupas slÄ“pjas aiz sociāldemokrātijas idejām, Ä«sti sociāldemokrāti nav populāri, un mums ir izkropļota politiskā sistÄ“ma, kā rezultātā - atbilstošas nepilnÄ«bas valsts politikā. Jā, un "labÄ“jā" politisko spÄ“ku spektrā nav pienācÄ«ga konstruktÄ«visma, kamÄ“r vÄ“lÄ“tājs vispirms ir spiests reaģēt uz "iejaukšanos" pret valstiskuma pamatiem.

Galvenie lÄ“mumi par valodas vides atjaunošanu jau ir veikti un tiek pakāpeniski Ä«stenot.. LÄ«dz ar pirmo nacionālo kopienu skolu absolventu parādÄ«šanos, kuri saņēmuši pilnvÄ“rtÄ«gu izglÄ«tÄ«bu valsts valodā un pārvalda to lÄ«dzvÄ“rtÄ«gi dzimtas valodas lÄ«menÄ«m, tas pakāpeniski samazinās valodas komisiju lomu. Valodu barjera, kas atdala informācijas telpu, pakāpeniski izzudÄ«s, un Latvijas daudznacionālā tauta pakāpeniski pārveidosies par vienotu politisko nāciju.

Tas ir neizbÄ“gami - tad kāpÄ“c vajag bojāt un mÄ“Ä£ināt palÄ“nināt šodien to, kas ir labs? KāpÄ“c sniegt atbalstu politiskajiem lÄ«deriem, kuri veido savu karjeru un labklājÄ«bu ar viltotiem principiem un nepamatotām, savu orientāciju sabiedrÄ«bā zaudÄ“jušu cilvÄ“ku bailÄ“m? Galu galā šie „lÄ«deri” paši, katrā ziņā nozÄ«mÄ«ga daļa no viņiem, pilnÄ«bā apzinās savas pozÄ«cijas nepatiesÄ«bu un negodÄ«gumu - viņi vienkārši izmantoja situāciju savām merkantÄ«lām vajadzÄ«bām. Kā saka, "nekā personiska". Bet mums, domājošiem cilvÄ“kiem, vismaz kuri tiecamies bÅ«t objektÄ«vi, - kāpÄ“c mums tas ir vajadzÄ«gs? Mums ir daudzas citas neatrisinātas un reālas problÄ“mas.