Iesaki rakstu:

Tuvojoties kārtÄ“jām vÄ“lÄ“šanām, publiskajā vidÄ“ aizvien aktÄ«vāki kļūst dažāda kalibra “jaunie gaismas nesÄ“ji” un dažādi gadu gaitā mazliet apputÄ“juši politiskie eksspÄ«dekļi. Uz šÄ« fona citu starpā joprojām turpina dreifÄ“t arÄ« “stulbeņu zemes pravietis”, politiskais atkalatnācÄ“js Vilis Krištopans.

Iesākumā – dažas piebildes saistÄ«bā ar pirms laika publicÄ“tā raksta “Ko piemirsa pateikt stulbeņu zemes pravietis” (https://www.pietiek.org/raksti/ko_piemirsa_pateikt_stulbenu_zemes_pravietis) lasÄ«tāju komentāriem. Vispirms – tiem, kuri retoriski jautāja no sÄ“rijas “kam tad pakaļa svilst, ka jābaidās par Krištopana atgriešanos politikā”, “kas par rakstu samaksājis” utml.

Atbilde ir pavisam vienkārša – šo rindu autoram Krištopana atrašanās vai neatrašanās politikā ir tikpat bÅ«tiska/nebÅ«tiska kā jebkuram Latvijas vidusmÄ“ra iedzÄ«votājam (vismaz lÄ«dz brÄ«dim, kad kundziņš izdomās, ka, bÅ«dams visviedākais, varÄ“tu paeksperimentÄ“t ar valsti), un varat bÅ«t mierÄ«gi – rakstu neviens nav ne pasÅ«tÄ«jis, ne apmaksājis. Gan iepriekšÄ“jais, gan šis materiāls ir atskats uz tajos minÄ“to varoņu darbÄ«bām un izdarÄ«bām.  Un, protams, paldies visiem nelaimes novÄ“lÄ“tājiem – lai jums arÄ« jauka diena!

Ceļš uz lielo naudu

Lai arÄ« virkne komentÄ“tāju apgalvo, ka Krištopans pie turÄ«bas ticis, notirgojot deviņdesmitajos gados paša kopā ar partneri, Krievijas pilsoni Anatoliju Bliku dibināto “Vācijas-Latvijas banku”, šÄ« versija nav gluži precÄ«za.

Pats eksministrs publiskajos izteikumos ir apgalvojis (turklāt ar gana pieņemamu ticamÄ«bas procentu), ka vÄ“l basketbolista karjeras laikos sievasmātes paspārnÄ“ viņas Pārdaugavas mājā sācis nodarboties ar ziedu audzÄ“šanu, sportista gaitās no ārzemju braucieniem vedis dažādas  mantas pārdošanai (tolaik to dÄ“vÄ“ja par spekulāciju), bet vÄ“lāk, perestroikas laikos, pievÄ“rsies nopietnākam biznesam, ņemot kredÄ«tus (tiem, kas piemirsuši – deviņdesmitajos gados to procenti bija sakāpuši debesÄ«s un atkarÄ«bā no bankas likmes svārstÄ«jās no 60 lÄ«dz 120% gadā), dibinot firmas, sÅ«tot uz ārzemÄ“m kokmateriālus, darbojoties tirdzniecÄ«bā un citās jomās, tādÄ“jādi lÄ«dz ieiešanai politikā pa “Latvijas ceļa” vārtiem 1993. gadā jau esot paguvis nopelnÄ«t vairāk nekā miljonu ASV dolāru. Cik šÄ« summa ir precÄ«za, pārbaudÄ«t praktiski nav iespÄ“jams, bet, ņemot vÄ“rā tā laika peļņas procentu kokmateriālu un citu preču tirdzniecÄ«bā, arÄ« tā ir visai ticama.

Savukārt šobrÄ«d par milzu cenu piedāvāto māju BerÄ£os eksministrs nav uzslÄ“jis par šaubÄ«gi iegÅ«tiem lÄ«dzekļiem, tas bÅ«tu jāsaprot pat viņa oponentiem. Publiski pieejami avoti savulaik vÄ“stÄ«ja, ka paša celtā nama materiālu iegādei Krištopans vÄ“l pirms pievÄ“ršanās politikai ņēmis 20 tÅ«kstošu rubļu kredÄ«tu, un darÄ«jums izvÄ“rties izcili veiksmÄ«gs – pÄ“c naudas reformas atmaksājis 100 latu pamatsummu plus vÄ“l astoņus latus procentos, bet savrupmāja (precÄ«zāk – pirmā daļa no tās, kas redzama šodien) jau bijusi zem jumta…

Tiesa, Krištopana sporta un uz brÄ«di arÄ« politiskais lÄ«dzgaitnieks, cits basketbola lielmeistars Valdis Valters savulaik intervijā žurnālam “Klubs” savu agrāko domubiedru raksturoja ne Ä«paši tÄ«kamā gaismā – kā Ventspils “Ä·eizara” Lemberga pakalpiņu, kurš sportista karjeras laikā ļoti gribÄ“jis bÅ«t bagāts un visu laiku no Valtera aizņēmies naudu, bet pie dzÄ«ves lielā laimesta ticis, kad tas pats Valters samÄ“rā vidÄ“ja mÄ“roga uzņēmÄ“ju Krištopanu iepazÄ«stinājis ar Krievijas biznesmeni Bliku, kurš ekssportistam pavÄ“ris plašÄkus biznesa apvāršÅ†us.

BijušÄs karojošÄs puses vienā laivā

Domājams, nevienam nebÅ«s paslÄ«dÄ“jusi garām arÄ« ekspolitiÄ·a un uzņēmÄ“ja Aināra Šlesera iecere ar vÄ“rienu atgriezties politiskajā arÄ“nā. Mazliet pārsteidz, ka “buldozera” atbalstÄ«tāju pirmajās rindās un reklāmavÄ«zes lapās redzams arÄ« Krištopans, jo abu kungu pagātnes politiskā sadarbÄ«ba nebÅ«t nav bijusi rozÄ“m kaisÄ«ta.

Atkal mazliet vÄ“stures. PÄ“c veiksmÄ«gā debijas uznāciena politikā tolaik vien 28 gadus jaunais Šlesers uzreiz pÄ“c 1998. gada Saeimas vÄ“lÄ“šanām izveidotajā Krištopana valdÄ«bā ieņēma ekonomikas ministra amatu. Jā, jā, tas bija tas laiks, kad žurnālā “RÄ«gas laiks” tika publicÄ“ta “slavenā” intervija, kurā veiksmÄ«gais eksuzņēmÄ“js un jaunizceptais ministrs Šlesers, toreiz vÄ“l bÅ«dams gana neveikls orators, cita starpā runāja par sievietes skaistumu, kas “nāk no iekšÄm”, teicās savu akadÄ“miskās izglÄ«tÄ«bas trÅ«kumu kompensÄ“t, tuvākajā laikā pabeidzot “kaut kādus kursus”, un sarunāja lÄ“rumu citu brÄ«numu.

SalÄ«dzinoši Ä«sā laikā starp abiem kungiem izvÄ“rsās zināma konfrontācija, ko Šlesers publiski raksturoja kā Krištopana ultimātu pÄ“c [Aivara] Lemberga rÄ«kojuma. Premjers jauno ministru esot izsaucis pie sevis un, aizbildinoties ar Lemberga norādÄ“m, paskaidrojis, ka “es vairs ilgāk nevaru gaidÄ«t; vai nu noņem [Privatizācijas aÄ£entÅ«ras Ä£enerāldirektoru Jāni] Nagli, vai arÄ« es noņemšu tevi”. Šlesers ultimātam nepakļāvās, un rezultāts, protams, iznāca likumsakarÄ«gs – ministra atvadas no valdÄ«bas (varbÅ«t atlika vairāk laika kursiem?). Jaunā ministra vienÄ«gais mierinājums bija tas, ka arÄ« pati Latvijas vÄ“sturÄ“ nespÄ“jÄ«gākā valdÄ«ba (aiz pašreizÄ“jās) ilgi nenovilka un krita salÄ«dzinoši drÄ«z…

Politikā gan mÄ“dz notikt negaidÄ«ti pavÄ“rsieni, un pÄ“c nepilniem septiņiem gadiem arÄ« ar abām minÄ“tajām personālijām saistÄ«tie politiskie spÄ“ki – viens no nākamajiem Šlesera “politprojektiem”, kas izpelnÄ«jās apzÄ«mÄ“jumu “mācÄ«tāju partija”, un “Latvijas ceļš” (tiesa, jau bez Krištopana) – vienojās “aprÄ“Ä·ina laulÄ«bā”. Šodien, teju gadsimta ceturksni pÄ“c visai saasinātajām politbatālijām, abi kādreizÄ“jie vienas koalÄ«cijas oponenti gluži kā laulāts pāris ir vienojušies mÄ«t kopÄ«gu ceļu uz nākamo Saeimu, un pat Krištopans ir gatavs Šleseru celt debesÄ«s kā vienÄ«go nācijas glābÄ“ju. Lai arÄ« pirms dažām vÄ“lÄ“šanām startÄ“t Šlesera dibinātajā un ar blÄ«kšÄ·i caurkritušajā ekspremjeru un politisko pensionāru “sapņu komandā” (ar atslÄ“gas nosaukumu “Vienoti Latvijai”) Krištopans tālredzÄ«gi atteicās, gan neatsakoties bÅ«t par “piekto riteni” priekšvÄ“lÄ“šanu vizÄ«tÄ“ pie Valsts prezidenta…

Ja es bÅ«tu, tad man bÅ«tu…

Latvijas politikā daudzpieredzÄ“jušais Krištopans pÄ“c aiziešanas no šÄ«s jomas un pārcelšanās uz Ameriku publiskajā telpā bija manāms krietni retāk, taču “stulbeņu zemi” apmeklÄ“ja visai regulāri un ar laiku kļuva aizvien biežāk manāms gan preses slejās, gan TV ekrānos, plātoties ar savu darbÄ«bu pagātnÄ“, palaikam gremdÄ“joties atmiņās par politikā pavadÄ«tajiem gadiem un “eh, kā mÄ“s toreiz…” manierÄ“ sev piedÄ“vÄ“jot nopelnus, kas, saudzÄ«gi sakot, ir krietni pārspÄ«lÄ“ti, piemÄ“ram, saistÄ«bā ar Valsts ieņēmumu dienesta izveidi.

Savulaik kādā no Latvijas apmeklÄ“juma reizÄ“m toreizÄ“jais floridietis, tikko mainÄ«jis tÄ“lu, atsakoties no acenÄ“m un veicot redzes lāzeroperāciju, televÄ«zijai sevi pozicionÄ“ja kā ārštata “biznesa konsultantu” vecākajam dÄ“lam piederošajā izklaides vietā. Spriežot pÄ“c tā, ka elitārā dzertuve ar laiku tika aizklapÄ“ta ciet, jāsecina, ka visziņa Krištopana seniora “konsultācijas” nebija sevišÄ·i noderÄ«gas…

Regulāri eksministrs savu stāstāmo ir iesācis ar frāzi “ja es…”. “Ja es paņemtu zemnieku saimniecÄ«bu, es visiem parādÄ«tu, kā vajag saimniekot”, “ja varÄ“tu atgriezties uzņēmÄ“jdarbÄ«bas sākumā, tagad bÅ«tu miljardieris”… Krietni nerunÄ«gāks gan kundziņš bijis par iespÄ“jām, ko nav izmantojis vai ir vienkārši izpļekarÄ“jis, bÅ«dams valsts amatpersona, tostarp, bÅ«dams valsts ieņēmumu valsts ministrs (un vienlaikus lÄ«dzÄ«pašnieks alkohola tirdzniecÄ«bas firmā), braši dievojoties apkarot kontrabandu, ko tā arÄ« neizdarÄ«ja, bet satiksmes ministra krÄ“slā principā sagraujot lietoto auto tirgu, raujot gaisā inflāciju ar strauju degvielas akcÄ«zes celšanu un vÄ“lāk parādot sevi kā pagalam nespÄ“jÄ«gu premjeru.

ŠÄ« brīža kārtÄ“jā atkalatgriešanās publiskajā apritÄ“, presÄ“ un TV ekrānos sanākusi vispiemÄ“rotākajā laikā, jo, kā apliecina nesenā vÄ“sture, tie, kuri vÄ“l nesen šaubÄ«jās, vai iespÄ“jama vÄ“l nespÄ“jÄ«gāka valdÄ«ba par Krištopana vadÄ«to, to var droši vairs nedarÄ«t. “Viesstrādnieks piekariņš” ar savu lÄ«dzstrādnieku svÄ«tu nekompetences un nespÄ“jas ziņā (sevišÄ·i iekšlietu, veselÄ«bas un labklājÄ«bas nozarÄ“s) ir ārpus konkurences…

“Toreiz” un “tagad”

ArÄ« dažādās beidzamā laika aktivitātÄ“s agrākais premjers ar manāmu bravÅ«ru akcentÄ“, cik brÄ«numjauki bijis “viņa laikā”… Nesenajā intervijā portālam “nra.lv” Krištopans lepni klāsta, ka “…Manas valdÄ«bas laikā bija bezdeficÄ«ta budžets, ārÄ“jais parāds bija pusmiljards. Tagad ir 15 miljardi. Manas valdÄ«bas laikā Latvijā dzÄ«voja 2,4 miljoni iedzÄ«votāju, tātad 22 gados Latvija ir zaudÄ“jusi gandrÄ«z pusmiljonu cilvÄ“ku.…”.

GandrÄ«z visi šie apgalvojumi ir patiesi – statistika liecina, ka 1999. gadā Latvijas iedzÄ«votāju skaits bija 2,39 miljoni, arÄ« ārÄ“jā parāda summa ir aptuveni atbilstoša, ko gan nevar teikt par “bezdeficÄ«ta budžetu” – kā liecina Valsts kontroles ziņojums par valsts budžeta izpildi, tolaik valsts budžeta finansiālais deficÄ«ts bijis plānots 164 368 500 latu, faktiskais bijis 132 506 268 lati, savukārt plānotais fiskālais deficÄ«ts bijis 180 466 724 lati, bet faktiskais – 148 544 009 lati.

Un kā gan nebÅ«t budžeta deficÄ«tam, ja pat pirms premjerÄ“šanas Krištopans neslÄ“pa, ka “ies” uz budžeta deficÄ«tu, jo citādi valsts attÄ«stÄ«ties nevarot, tāpat kā zemnieku saimniecÄ«ba nespÄ“jot attÄ«stÄ«ties bez kredÄ«ta. Turklāt jau pirms tam bija pieredzÄ“ts, ka laikā no 1993. lÄ«dz 1995. gadam “Latvijas ceļš” ar visu Krištopanu tā spicÄ“ iegrÅ«da valsti tādā deficÄ«ta dÅ«ksnājā, ka nākamajai valdÄ«bai [Andra] ŠÄ·Ä“les (ko pats Krištopans vÄ“lāk nodÄ“vÄ“ja par “Ulbrokas betmenu”) vadÄ«bā nācās krietni vien savilkt valsts vajadzÄ«bu jostu, lai vispār tiktu lÄ«dz bezdeficÄ«ta budžetam un beigtu lÄ«dz tam ierasto izrÄ«šanos uz parāda.

Izsludinātā taupÄ«ba gan neliedza toreizÄ“jam satiksmes ministram Krištopanam presÄ“ plātÄ«ties ar sava darba kabineta remontu par 10 000 latu (ar pašreizÄ“jām bÅ«vniecÄ«bas izmaksām tā šÄ·iet sÄ«knauda, bet tolaik, kad minimālā alga bija 38 lati mÄ“nesÄ«, par šÄdu summu varÄ“ja iegādāties vismaz četrus dzÄ«vokļus RÄ«gas mikrorajonos), citādi tikšot atbaidÄ«ti kredÄ«tdevÄ“ji…

Tagad finanšu ministra amata kandidāts publiski mÄ“tājas ar klišeju, ka “mums ir jāizdara viss, lai pie mums ir labāk [nekā kaimiņiem]” un “mums nāksies atrotÄ«t piedurknes un strādāt”, taču to saka cilvÄ“ks, kurš savā pÄ“dÄ“jā Saeimas sasaukumā šÄ« gadsimta sākumā, ar pusnorakstÄ«tas, taču vÄ“l dvašojošas lokomotÄ«ves ambÄ«cijām iebraucis parlamentā ZZS sastāvā, NE REIZI nepacentās aizvilkties no deputāta krÄ“sla lÄ«dz tribÄ«nei, lai pārÄ“jos 99 gaišos prātus apgaismotu ar daudzpieredzÄ“juša politiÄ·a viedumu un argumentiem KAUT VIENÄ€ sabiedrÄ«bai svarÄ«gā jautājumā jeb, vienkārši sakot, pildÄ«ja atsÄ“dÄ“tāja un balsošanas mašÄ«nas funkcijas.

Turklāt nedrÄ«kst aizmirst, ka tieši šis kungs savas politiÄ·a karjeras pirmajos gados bija viens no tā “Latvijas ceļa” domubiedra pulciņa (kurā tostarp darbojās pa kādam čakli dzerošam indivÄ«dam), no kura dažus vÄ“lāk nodÄ“vÄ“ja par parazÄ«tiem, uzlika Latviju uz tiem greizajiem pamatiem, uz kādiem tā Pizas torņa šÄ·Ä«bumā turpina stāvÄ“t joprojām.

Jā, tolaik Latvijā patiesi bija vairāk iedzÄ«votāju, un par to var pateikties tikai tam, ka Latvija vÄ“l nebija Eiropas SavienÄ«bā, robežas vÄ“l nebija vaļā un, lai nedotos peļņā kā nelegālais, darbam ārvalstÄ«s bija nepieciešams kārtot atļaujas, arÄ« iegādāties biļeti aizbraukšanai nebija tas vienkāršÄkais uzdevums. Tādēļ tolaik ārzemÄ“s par Latvijas gada algu mÄ“nesÄ« piepelnÄ«jās salÄ«dzinoši nedaudzi Latvijas iedzÄ«votāji. Ja valsts savu politikāņu pavadā aiziet pa greizu ceļu, tad nekas cits kā ekonomiskā migrācija nav sagaidāma; iedzÄ«votājiem ir jādzÄ«vo “šodien”, un viņiem nav laika gaidÄ«t, kamÄ“r politiÄ·i un citi šeftmaņi piebāzÄ«s savas un savu labvēļu kabatas un tad varbÅ«t padomās arÄ« par valsts attÄ«stÄ«bu… Ja ne minÄ“tie šÄ·Ä“ršÄ¼i, aizbraukšanas straume savu “pÄ«Ä·i” bÅ«tu sasniegusi jau pirms gadsimtu mijas…

Tagad televÄ«zijā Krištopans stāsta, ka droši vien Baltkrievija turpmākajos gados izies to pašu ceļu, ko Latvija 90-ajos gados, sāksies privatizācija, kaut kas “tiks nozagts”, un nav šaubu, ka šis kungs zina, ko saka – atrodoties tik tuvu varas kliÄ·ei, vienkārši nevar nezināt par koruptÄ«vajām aizkulišu mahinācijām, politiÄ·u un citu amatpersonu kukuļošanu, nesaimnieciskumu, valsts izzagšanu un vienkārši stulbumu, ar ko lielā mÄ“rā saistÄ«ts komunistu frizÅ«rām un citiem atribÅ«tiem “rotātais” “Latvijas ceļa” valdÄ«šanas laiks. Toreiz Krištopans par visu klusÄ“ja, faktiski lÄ«dzdarbojoties kaitniecÄ«bā, bet nu Ä·ersies pie “Latvijas savešanas kārtÄ«bā” un dažos gados dubultos valsts budžetu?

“MÄ“s gribam, lai visas nozares dod pienesumu – ostas, dzelzceļš, lauksaimniecÄ«ba, meži, ražošana, pakalpojumi. TÅ«risms. Katra nozare jāpaceļ visaugstākajā lÄ«menÄ«. Un tad izdosies. Jānoņem visi ierobežojumi mazajam biznesam – to ir ļoti daudz.” – arÄ« to “pÄ“kšÅ†i” konstatÄ“jis Krištopans. Vai kaut kas no “augstākā lÄ«meņa” vai “ierobežojumu noņemšanas” mazajam biznesam tika izdarÄ«ts viņa premjerÄ“šanas laikā? Kur nu!

Turklāt šis kungs, vÄ“l bÅ«dams politiÄ·is, regulāri paudis uzspÄ“lÄ“tu pozitÄ«vu skaudÄ«bu, ka uzņēmÄ“jiem gan esot labi – “ej, kur gribi, dari, ko gribi…”, pretstatā politiÄ·iem, ko ierobežojot kaut kādas tur partiju disciplÄ«nas un citi jaukumi. Tad kādai ir jābÅ«t motivācijai, lai uzņēmÄ“jdarbÄ«bu un daudznuļļu ienākumus mainÄ«tu pret politisku amatu ar salÄ«dzinoši pieticÄ«gu algu? Ziedoties sabiedrÄ«bas labumam? NesmÄ«diniet.

“Troļļa” n-tais uznāciens

Cita eksministra un uzņēmÄ“ja Šlesera dzÄ«ves lÄ“ciens ir vÄ“l lielākas apbrÄ«nas vÄ“rts. Nācis no necilās un puskriminālās Ķengaraga vides (no kuras, ja ticÄ“t nostāstiem, vairums agrāko lÄ«dzgaitnieku jau “atpÅ«šas” ieslodzÄ«juma vietās vai kapos), šis kungs spÄ“ja atrast ceļu, lai veiksmÄ«gi “izrautos” biznesa un politikas elitÄ“, Ä«stajā brÄ«dÄ« un vietā piedāvājot to, kas sabiedrÄ«bai vajadzÄ«gs visvairāk, no lielveikaliem lÄ«dz priekšvÄ“lÄ“šanu solÄ«jumiem.

Par viņa darbÄ«bas Ä«patnÄ“jajiem un brīžiem gana “slidenajiem” mahināciju lÄ«kločiem, sevišÄ·i uzņēmÄ“jdarbÄ«bas sākumposmā, gana plaši aprakstÄ«ts un pietiekami daudz pamatojuma dokumentu publicÄ“ts viņam veltÄ«tajā grāmata “Šofera dÄ“ls Minhauzens”. No Šlesera lÄ«dzšinÄ“jās darbÄ«bas nepārprotami ir secināms viens – lai nu ko, bet ambÄ«ciju, darbaspÄ“ju vai kombinÄ“šanas prasmju trÅ«kumu viņam pārmest nevar. Un, protams, arÄ« laika gaitā nevainojami izkoptās neatņemamās runāšanas, solÄ«šanas un sevis paslavÄ“šanas spÄ“jas.

“Veiksmes stāsti” uz sabiedrÄ«bas rÄ“Ä·ina

Kurš vÄ“l cits savas politiÄ·a karjeras laikā ir paguvis sasolÄ«t tādu “debesu mannu” satiksmes nozarÄ“ kā Šlesers? Kurš vÄ“l kā nebeidzamu mantru pirms ciktur gadiem tieši priekšvÄ“lÄ“šanu laikā ir malis spārnoto frāzi par “minimālo algu 500 latu, minimālo pensiju – 200 latu”, ko it kā bija apņēmies Latvijā panākt?

Kurš vÄ“l kā “Ziemeļeiropas veiksmes stāstu” ir pasniedzis RÄ«gas lidostas darbÄ«bu, kas gājusi pa amerikāņu kalniņu trajektoriju, un dāsni, vairāku miljonu latu apmÄ“rā subsidÄ“tos iekšzemes pasažieru aviopārvadājumus, kas paši par sevi rentabli bÅ«s vien tad, kad pÅ«cei aste ziedÄ“s?

Protams, nevar noliegt, ka lidostā apkalpoto pasažieru skaits Šlesera ministrÄ“šanas gados ir kāpis ievÄ“rojami, taču nedrÄ«kst aizmirst arÄ« šÄ« “veiksmes stāsta” patieso cenu – Ä«ru aviosabiedrÄ«bai “Ryanair” sniegtās atlaides, kas gadā savulaik izmaksājušas virs 11 miljoniem latu, septiņu citu aviosabiedrÄ«bu aiziešanu no RÄ«gas (šÄdu vienai kompānijai labvÄ“lÄ«gu nosacÄ«jumu dēļ), valsts atbalsta maksājumus it kā “pelnošajai” lidostai, tiesvedÄ«bu, kurā valsti ievilka Šlesera uz Latviju atvestā un uz rokām nÄ“sātā “Ryanair”, tā arÄ« pat nesākusi bÅ«vÄ“t ministra skaļi solÄ«to viesnÄ«cu un aviobāzi, galu galā uzvarot un tiekot pie gana iespaidÄ«gas summiņas.

Nerunāsim nemaz par tādiem “sÄ«kumiem” kā tandÄ“mu RÄ«gas domÄ“ ar “Saskaņas” spÄ«dekli [Nilu] Ušakovu, aizsākot jaunāko laiku vÄ“sturÄ“ vÄ“rienÄ«gāko galvaspilsÄ“tas uzņēmumu izsaimniekošanas un kliedzoši koruptÄ«vo shÄ“mu laikmetu, sev lojālu, taču neizglÄ«totu un attiecÄ«gajā jomā nekompetentu tipu, šofera un viņa dÄ“la nekaunÄ«go likšanu augstos valsts amatos, politisko tÄ“riņu pārsniegšanu (paliekot valstij parādā nepilnu miljonu sodanaudās), lÄ«dzdalÄ«bu “JÅ«rmalgeitā” vai aktÄ«vo iesaisti “RÄ«dzenes sarunās”, Ä«paši netaupot pat “zeku” leksiku…

Un šis pats cilvÄ“ks, pakāpies uz “antivakseru” pjedestāla, tagad pilnā nopietnÄ«bā sola sakārtot valsti un likvidÄ“t tajā esošo “bardaku”?

Publiskajā telpā izskanÄ“jušajiem minÄ“jumiem, ka Krištopans un Šlesers raujas politikā, jo valstÄ« atkal ir parādÄ«jusies nauda (vai “daudzas naudas”), abi darboņi gan oponÄ“, ka valsts maciņā vÄ“jš svilpojot… Å…emot vÄ“rā, ka, neskatoties uz pašu naudas trÅ«kumu, no dažādiem stabilizācijas un kovidseku novÄ“ršanas fondiem tiek valstÄ« iepludināti un dalÄ«ti miljardi, politikāņu arguments gan neiztur kritiku – naudas smaka un vilinājums nemainās atkarÄ«bā no tā, vai banknotes ir darbarÅ«Ä·u pelnÄ«tas vai ņemtas “krÄ«tā”, un, tiekot pie naudas poda, atliek vien atrotÄ«t piedurknes.

Politikas vÄ“sture diemžēl liecina, ka gandrÄ«z nevienam augstā krÄ“slā sÄ“došam politiÄ·im, kuram kādā brÄ«dÄ« ir radusies iespÄ“ja kaut ko mainÄ«t valsts mÄ“rogā, nav bijis Ä«pašas intereses to darÄ«t, un ne Krištopans, ne Šlesers šajā ziņā nav izņēmumi. Turklāt der atcerÄ“ties, ka politikā valda tikai un vienÄ«gi intereses, sabiedrÄ«bas labums tajā ne tuvu nav pat sekundārs, un tādēļ nav ne mazākā iemesla domāt vai cerÄ“t, ka gadÄ«jums ar Šlesopāna politisko buldozeru un ekspremjeru-lielÄ«bnieku pie tā kloÄ·iem bÅ«s citāds. No lielu naudu Ä£enerÄ“joša biznesa iet politikā pÄ“c loÄ£ikas var motivÄ“t tikai vÄ“l lielāka nauda, lai kā daži censtos iestāstÄ«t pretÄ“jo.

Kādas ir solÄ«tāju patiesās intereses, lÄ«dz šim pārsvarā ir atklājies tikai pÄ“c vÄ“lÄ“šanām, tā kā gadiņš lÄ«dz tam vÄ“l atlicis. Un šÄ«s atklāsmes elektorātam allaž ir kalpojušas kā vāji skābena gurÄ·u suliņa politiskā “plosta” paÄ£iru rÄ«tā, kas, kā likums, parasti ievilcies vismaz uz četriem gadiem…