Iesaki rakstu:

Stulbums ir cilvÄ“ka saprāta nekorekta izpausme. Saprāta izpausmes var bÅ«t ar plusa zÄ«mi un ar mÄ«nusa zÄ«mi. Stulbums ir saprāta izpausme ar mÄ«nusa zÄ«mi, saprātam nespÄ“jot nevainojami rÄ«koties, kā arÄ« izstrādājot nesaprātÄ«guma jauninājumus; svešvārdā – novitātes. Stulbuma novitātes ir viegli saskatāmas Latvijas varas inteliÄ£ences izdarÄ«bās.

Bet vispirms nepieciešama atbilde uz jautājumu „Kas ir stulbums?”. Nepieciešama kompetenta atbilde. Tātad zinātnieku atbilde. IntuitÄ«vi viss it kā bÅ«tu skaidrs. OperatÄ«vi protam kutelÄ«gajā situācijā izvÄ“lÄ“ties vārdu „stulbums”. IntuÄ«cija ir laba un vajadzÄ«ga spÄ“ja. TomÄ“r intuitÄ«vās atziņas ne vienmÄ“r saskan ar zinātniskajām atziņām.

Psihologi akcentÄ“ stulbuma daudzpusÄ«bu. Stulbs cilvÄ“ks nespÄ“j sakarÄ«gi domāt, aptvert materiālu, risināt sarežģītus uzdevumus. Tāds cilvÄ“ks ne reti vispār nevÄ“las domāt, ir aprobežots, neapÄ·Ä“rÄ«gs, neloÄ£isks. Viņš nepārtraukti tiecas veikt kaut ko bezjÄ“dzÄ«gu. ArÄ« viņa valoda ir bezjÄ“dzÄ«ga. Stulbenis nav spÄ“jÄ«gs pareizi uztvert jÄ“dzienus un valodas komunikatÄ«vo jÄ“gu.

Psihologu izpratnÄ“ stulbums ir tumsonÄ«bas radinieks. Stulbums nav izmācams. Stulbenis rÄ«kojas nevis atbilstoši zināšanām, bet atbilstoši rakstura Ä«pašÄ«bām. Informācija nonāk viņa smadzenÄ“s, bet nenonāk lÄ«dz saprātam.

Stulbums mājo stereotipiskā mājā, balstoties uz vispārpieņemtiem shematiskiem priekšstatiem. Stulbums uzplaukst birokrātijā. Birokrātija bez stulbām prasÄ«bām neprot eksistÄ“t. Birokrātijas griba vienmÄ“r ir stulbuma griba. Birokrātija realizÄ“ savu gribu ar stulbuma diktatÅ«ru.

Stulbums ir sociālā nelaime. Stulbums degradÄ“joši atbalsojas sabiedrÄ«bā. SabiedrÄ«bas slikto garastāvokli izraisa stulbeņu stulbās izdarÄ«bas. ŠÄ« psihologu senā atziņa ir kļuvusi ļoti laikmetÄ«ga.

Zinātniskie novÄ“rojumi liecina par „baltās” rases bÄ“dÄ«gu norietÄ“šanu. XX gadsimtā (Ä«paši no 70.gadiem) Rietumu civilizācijā saprāta visvarenÄ«ba sāka strauji un masveidÄ«gi norietÄ“t. Sociums sāka pieradināties dzÄ«vot bez konsekventas saprātÄ«gas darbÄ«bas, uzvedÄ«bas, komunikācijas. Sociums sāka samierināties ar nesaprātÄ«bu. Saprāta visvarenÄ«ba pārstāja kalpot kā dzÄ«ves pamats, patiesÄ«bas noskaidrošanas instruments, cilvÄ“ku garÄ«gais dzinÄ“jspÄ“ks. Stulbums kļuva norma. Pret stulbumu pārstāja kritiski vÄ“rsties. Stulbumam ļāva progresÄ“t. Tagad ikdienišÄ·i ir Rietumu politiÄ·u savstarpÄ“jie pārmetumi, viens otru apsaukājot par stulbeni. ArÄ« pavalstnieki politiÄ·iem atklāti pārmet stulbumu. Tā tas notiek ne tikai Latvijā.

PiemÄ“ram, nesen ASV 70 ārstu grupa pieprasÄ«ja pārbaudÄ«t valsts prezidenta psihiskās veselÄ«bas stāvokli. Baltais nams reaģēja uz unikālo pieprasÄ«jumu un plaši izskaidroja prezidenta psihiskās veselÄ«bas atbilstÄ«bu normai. Pirms neilga laika tāds gadÄ«jums pat sapņos neplandÄ«tos. Savukārt pie mums sapņos nav iedomājams gadÄ«jums, kad RÄ«gas varas inteliÄ£ences kāda grupa pieprasÄ«tu pārbaudÄ«t garÄ«gās veselÄ«bas stāvokli VÄ“joņa kungam, MÅ«rnieces kundzei, Kučinska kungam.

Tautas ir spiestas dzÄ«vot stulbuma atmosfÄ“rā. Gribot negribot nākas pielāgoties (adaptÄ“ties). Adaptācijas apjoms atšÄ·iras. Katrā zemÄ“ tas ir savādāks. Apjoma atšÄ·irÄ«bas nosaka attiecÄ«go zemju inteliÄ£ences inteliÄ£entums. Ja inteliÄ£ences inteliÄ£entuma vietā dominÄ“ konformisms un karjerisms, vienaldzÄ«ba un bezatbildÄ«ba, tad stulbumam ir plaši atvÄ“rtas visas durvis, un stulbums ar lepni paceltu zizli netraucÄ“ti diriģē tautas kori.

Rietumu civilizācijā XIX un XX gs. mijā ražens stulbuma Ä£enerātors kļuva masu kultÅ«ra un tās elements masu komunikācija. Radās tā dÄ“vÄ“tā dzeltenā prese. Tās tÄ“vs amerikānis Viljams Hersts lepojās ar mediju jauno principu „jo stulbāk, jo labāk”. PÄ“c apmÄ“ram 100 gadiem šo principu grandiozi turpina interneta mediji, blogeri, komentÄ“tāji.

MÅ«sdienu informācijas tehnoloÄ£ijas radikāli izmaina cilvÄ“ku evolÅ«ciju, stimulÄ“jot ļaužu masu garÄ«go pārveidošanos. Šo evolÅ«ciju rÅ«pÄ«gi analizÄ“ zinātne. CilvÄ“ki vairs nepārveido dabu un nepārveido kultÅ«ru, bet pārveido savu apziņu. Tagad cilvÄ“kiem informācijā galvenais ir emocijas, bet nevis saturs. Informācijas saturs vairs nav vÄ“rtÄ«ba. VÄ“rtÄ«ba ir informācijas emocionālais potenciāls. Un, lÅ«k, tāpÄ“c notiek sekojošais. Ja saturam nav nekādas vÄ“rtÄ«bas, tad saturs var bÅ«t stulbs, un pret stulbu saturu visi izturÄ“sies vienaldzÄ«gi. Daudzi pat nepamanÄ«s satura stulbumu. Turklāt primitÄ«vas, perversas, vulgāras, triviālas emocijas uzbudinātājs visbiežāk ir stulbs saturs. Interneta portāla „Delfi” lasÄ«tāji to apzvÄ“rÄ“s, turot roku uz BÄ«beles. „Delfi” pašlaik ir visefektÄ«vākais stulbuma Ä£enerātors latviešu kultÅ«rā. Turklāt valdošÄ kliÄ·e „Delfi” dāsni finansÄ“, lai latviešu tauta nepaliktu bez stubuma ikdienas porcijas un papildporcijas.

Stulbums vienmÄ“r reāli izpaužas. Stulbums tāpat kā jebkura garÄ«gā izpausme nevar reāli neizpausties. Ja agrāk stulbums stulba satura veidā bija sastopams galvenokārt masu kultÅ«rā, tad pašlaik stulbums ir sastopams arÄ« ekonomiskajā darbÄ«bā, valsts pārvaldÄ«šanā, starptautiskajās attiecÄ«bās, zinātniskajā literatÅ«rā. RespektÄ«vi, stulbums ir pārklājis visu kultÅ«ru.

PiemÄ“ram, Salnāja stulbais paziņojums „Valsts prezidents ir konstitucionāls orgāns” no vienas puses ir loÄ£iski pamatots paziņojums; respektÄ«vi, stulbuma reāla izpausme. Salnāja stulbumam ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Stulbums ir ambiciozs. Tas cenšas kaut ko sasniegt. Stulbums nekad nesamierinās ar latentu pozÄ«ciju, smadzenÄ“s klusi pukstot bez ārÄ“jās izrādÄ«šanās. Atkārtoju: Salnāja stulbais paziņojums no vienas puses ir loÄ£iski pamatots paziņojums. Taču no otras puses tiekamies ar novitāti. KonkrÄ“ti tiekamies ar stulbuma sociālo publicitāti, ar ko agrāk tikāmies ļoti reti.

IzvÄ“rtusies ir stulbuma plaša sociālā pieejamÄ«ba, atklātÄ«ba, atvÄ“rtÄ«ba. To var uzskatÄ«t par stulbuma novitāti, jo vÄ“l nesen stulbums bija kauna lieta un tautas priekšÄ neviens neplātÄ«jās ar stulbumu. Teiksim, par Salnāja stulbumu tauta nebÅ«tu informÄ“ta, kā tas ir tagad.

MÅ«sdienu vispārÄ“jā intelektuālā un morālā pagrimuma laikmetā novitāte ir tas, ka stulbumam ir iespÄ“ja sevi sociāli publiskot. Tātad prezentÄ“t visai sabiedrÄ«bai. Tā tas nav bijis vienmÄ“r. Agrāk stulbumam nebija iespÄ“jas sevi sociāli publiskot. Stulbums izpaudās sociāli marginālā veidā – bez prezentācijas visai sabiedrÄ«bai. Stulbumam netika dota iespÄ“ja uzstāties publikas priekšÄ.

Agrāk jebkurā profesionālajā kolektÄ«vā pastāvÄ“ja stulbuma strikta cenzÅ«ra. Stulbuma sociālo publicitāti nepieļāva direktori, vadÄ«tāji, priekšsÄ“dÄ“tāji, brigadieri, komandieri, dekāni, rektori, galvenie redaktori. Stulbi ieteikumi un stulba praktiskā darbÄ«ba mÄ“dza bÅ«t. Taču jebkura profesionālā kolektÄ«va priekšniecÄ«ba centās par katru cenu to noslÄ“pt no sabiedrÄ«bas, neļāva par to uzzināt žurnālistiem, augstākajai vadÄ«bai.

Agrāk visstingrākais stulbuma cenzors bija valdÄ«ba. Tā nekādā gadÄ«jumā neļāva publiskajā telpā nonākt stulbumam. MÅ«su zemÄ“ tagad viss notiek pretÄ“ji: valdÄ«ba pati ir stulbuma autore. Ar valdÄ«bas stulbuma sociālo publiskošanu tiekamies katru dienu. Bez tā vairs nav iedomājama latviešu dzÄ«ve. ValdÄ«ba regulāri prezentÄ“ kaut ko stulbu. To dara ne tikai RÄ«gas pils vÄ“joņi, salnāji. Faktiski varas struktÅ«rās bÅ«s grÅ«ti atrast klerkus, „politiÄ·us”, „ekspertus”, „stratÄ“Ä£us”, kuru publiskā uzstāšanās bÅ«tu iztikusi bez stulbuma. Stulbuma klātbÅ«tne ir masveidÄ«ga un visaptveroša nelaime. Turklāt ļoti strauji progresÄ“joša nelaime, kurai nav redzams gals.

AtsevišÄ·a stulbuma novitāte ir lingvistiskā izvirtÄ«ba. Tā dÄ“vÄ“ju varas inteliÄ£ences dzirksteļojošo māniju nepareizi, ākstÄ«gi, manierÄ«gi, modÄ«gi, pseidoekstravaganti, pseidointelektuāli, pseidoeleganti lietot jÄ“dzienus un nepārtraukti izdomāt stulbus formulÄ“jumus. Lingvistiskā izvirtÄ«ba „kaifo” valsts institÅ«cijās. Diemžēl tā ir sastopama arÄ« akadÄ“miskajās iestādÄ“s. Daudzi zinātnieki nelieto zinātnieku valodu, bet kā papagaiļi atkārto klerku, „politiÄ·u”, „ekspertu”, „stratÄ“Ä£u” stulbo valodu. Tā vien liekas, ka mÅ«su zinātnieki ir lasÄ«juši tikai vietÄ“jo deputātu, ministru, Valsts prezidentu, premjerministru un citu varas kadru runas, intervijas, akli pārņemot lingvistiskās izvirtÄ«bas karekļus.

Š.g. janvāra vidÅ« „Delfu” rubrikā „Versijas” RÄ«gas Tehniskās universitātes gados jauns zinātņu prorektors izklāstÄ«ja savu redzÄ“jumu par izgudrojumiem un atklājumiem. Jau viņa teksta virsraksts ir neveselÄ«gs – „ Nepieciešams attÄ«stÄ«t ilgtspÄ“jÄ«gu inovācijas sistÄ“mu”.

Saprotams, viņš zinātniskos izgudrojumus un atklājumus modÄ«gi sauc par inovācijām. Viņš lieto varas inteliÄ£encÄ“ populāro vārdu „ilgtspÄ“jÄ«gu”. Tātad viņš nesaprot, ka zinātnes izgudrojumi un atklājumi nemÄ“dz bÅ«t „neilgtspÄ“jÄ«gi” – paredzÄ“ti tikai vienai dienai, vienam mÄ“nesim vai gadam.

Zinātņu prorektora postenim adekvāts saprāta lÄ«menis nav manāms aicinājumā attÄ«stÄ«t „inovācijas sistÄ“mu”. Šajā aicinājumā ir divas stulbÄ«bas.

Pirmā stulbÄ«ba ir aicinājums attÄ«stÄ«t sistÄ“mu no vienas inovācijas. SaprātÄ«gs cilvÄ“ks lietotu daudzskaitli – „inovāciju sistÄ“mu”.

Otrā stulbÄ«ba ir vienreizÄ“jais aicinājums attÄ«stÄ«t izgudrojumu un atklājumu  (autora leksikā – „inovācijas”) sistÄ“mu. Kaut ko tādu lasÄ«ju pirmo reizi. Neticu, ka kāds zinātnieks uz Zemes un citām planÄ“tām bÅ«tu mudinājis radÄ«t izgudrojumu un atklājumu sistÄ“mu. Katrs izgudrojums un atklājums parasti ir unikāls un autonoms fenomens, visbiežāk izslÄ“dzot iespÄ“ju sistÄ“miski apvienoties ar citiem unikāliem un autonomiem fenomeniem.

Lingvistiskās izvirtÄ«bas tipisks paraugs ir zinātņu prorektora „versijas” pirmais teikums: „Radot ilgtermiņā (!?) darboties (!?) spÄ“jÄ«gu visaptverošu (!?) inovācijas ekosistÄ“mu (!?), Latvija varÄ“tu kļūt par veiksmes stāstu (!?) jaunu industriju(!?) izveidÄ“”.

Tiesa, pÄ“c tāda apgalvojuma uzvirmo priecÄ«ga cerÄ«ba tÅ«lÄ«t izlasÄ«t par RTU konkrÄ“tajiem izgudrojumiem un atklājumiem. Zinātņu prorektors ir labi informÄ“ts par savas mācÄ«bu iestādes zinātniskajiem panākumiem. Viņa uzdevums ir apkopot datus par iestādes paveikto zinātnÄ“. Viņš noteikti „versijā” paleposies ar RTU panākumiem. NebÅ«tu jÄ“gas gatavot rakstu „Delfiem”, tautu neiepriecinot ar RTU „veiksmes stāstu”.

Par RTU konkrÄ“tajiem izgudrojumiem un atklājumiem zinātņu prorektors klusÄ“. KlusÄ“šanas iemeslu nav grÅ«ti uzminÄ“t. KonkrÄ“tu izgudrojumu un atklājumu lepna uzskaitÄ«juma vietā ir kārtÄ“jā lingvistiskā izvirtÄ«ba: „RÄ«gas Tehniskās universitātes (RTU) darbÄ«ba pÄ“dÄ“jo gadu laikā vÄ“rsta uz jauna tehnoloÄ£iju pārneses un valorizācijas modeļa izveidi augstākajā izglÄ«tÄ«bā un zinātnÄ“. Tikai patentu pārdošana, kas ir "lineārā inovāciju modeļa" pamatā un uz kuru tradicionāli liktas cerÄ«bas Latvijas zinātnÄ“, universitātÄ“m nenodrošina ilgtspÄ“jÄ«gus ienākumus. TāpÄ“c tiek veidota inovāciju ekosistÄ“ma, kuras pamatā ir ilgtermiņa atbalsta mehānismi radošu cilvÄ“kresursu attÄ«stÄ«bai, jaunu produktu izstrādei un augsti tehnoloÄ£isku uzņēmumu radÄ«šanai”.

Izrādās, RTU izgudrojumi un atklājumi vÄ“l nemaz nevar bÅ«t. Izrādās, RTU pašlaik tikai mācās, kas vispār ir izgudrojumi un atklājumi: „Lai izzinātu inovācijas atbalsta un attÄ«stÄ«bas procesus, RTU Dizaina fabrika (!?) sadarbÄ«bā ar "Climate KIC" un IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministriju rÄ«ko starptautisku konferenci "HOW TO: engage in innovations". Tās mÄ“rÄ·is ir gÅ«t starptautisku pieredzi par zinātniskās pÄ“tniecÄ«bas rezultātu komercializāciju, sadarbÄ«bu ar industriju, jaunuzņēmumu atbalsta nozÄ«mi un to ietekmi uz valsts ekonomisko izaugsmi, nodrošinot labvÄ“lÄ«gu vidi ilgtspÄ“jÄ«gai inovāciju attÄ«stÄ«bai”.

RTU zinātņu prorektora lingvistiskās izvirtÄ«bas paraugu citÄ“šanu varÄ“tu turpināt. Bet to nevÄ“los darÄ«t. Iemesls ir subjektÄ«vs.

RTU vÄ“sturiskais sākums ir RÄ«gas Politehniskā augstskola. 1881.-1887.g. tajā profesors bija Nobela prÄ“mijas laureāts Vilhelms Ostvalds. Slaveno prÄ“miju viņš saņēma par sasniegumiem Ä·Ä«mijā. Vilhelms Ostvalds bija vispusÄ«gi izcila personÄ«ba. Viņš ir radÄ«jis vairākas jaunas zinātniskās disciplÄ«nas. Vilhelms Ostvalds ir arÄ« man dārgās kulturoloÄ£ijas jÄ“dziena autors. Viņš pasaulÄ“ pirmais pamatoja kulturoloÄ£ijas zinātnes nepieciešamÄ«bu. KulturoloÄ£ijas zinātnes vÄ“sture sākas ar RÄ«gā dzimušo Vilhelmu Ostvaldu. TāpÄ“c nevÄ“los turpināt citÄ“t tekstu, kas tiešÄk vai netiešÄk met drÅ«mu Ä“nu uz viņa kādreizÄ“jo darbavietu dzimtajā pilsÄ“tā. Ceru, ka zinātņu prorektors man piedos atsacÄ«šanos turpināt citÄ“t viņa lingvistiskās izvirtÄ«bas pierādÄ«jumus.