Iesaki rakstu:

Attieksmi pret SvÄ“to inkvizÄ«ciju šis rakstiņš lasÄ«tāja uzskatos var mainÄ«t tikai tad, ja godÄ«gi atbildÄ“si uz manu jautājumu: vai tici maÄ£ijai? Vai tici, ka maÄ£ija reāli darbojas?

Pat, ja netici maģiskām, darbībām, ja netici, ka kāds ar maģijas palīdzību spēj ietekmēt tevi un citus, arī tad ir iemesls padomāt.

Ja ir kāds, kurš ar maÄ£iskām metodÄ“m ietekmÄ“ citus, piemÄ“ram – lai es viņai iepatiktos, lai es viņam iepatiktos, lai viņš atdotu man savu Ä«pašumu, lai viņš balso tā, kā vajag man, lai viņš iepÄ“rkas manā veikalā un citas, arÄ« šodien, pat no laicÄ«gās varas viedokļa tas tiek uzskatÄ«ts par noziegumu.

Iedomājies, ja ļaundaris citiem vai citam pie Ä“diena pielej indi, kuru viņam paziņa par dārgu naudu sagādājis. Ja izmeklÄ“šanas iestādes par to uzzinās, šo cilvÄ“ku sodÄ«s. SodÄ«s pat tad, ja izrādÄ«sies, ka draugs viņu piekrāpa un indes vietā pārdeva burkānu sulu. Sodu, iespÄ“jams, mÄ«kstinās, jo nav cietušÄ, bet sodÄ«s par nolÅ«ku.

Vārds «inkvizÄ«cija» mÅ«sdienās ir ieguvis negatÄ«vu nokrāsu, kaut nedz nosaukumā, nedz inkvizÄ«cijas bÅ«tÄ«bā negatÄ«vā nav vairāk, kā mÅ«su pagātnei.

Par inkvizÄ«ciju sauca pirmstiesas izmeklÄ“šanu. Par sadzÄ«ves un krimināliem noziegumiem pirmstiesas izmeklÄ“šanu veica un veic šim amatam speciāli mācÄ«ti cilvÄ“ki. Viduslaikos šÄdus «dienestus» dÄ“vÄ“ja par no uzticamiem cilvÄ“kiem izveidotu inkvizÄ«ciju.

Inquisitio

Ja bija vajadzÄ«ba izmeklÄ“t reliÄ£isku pārkāpumu (Ä·ecerÄ«bu), izmeklÄ“šanu veica šim nolÅ«kam izraudzÄ«ti garÄ«dznieki – inkvizitori. Šo izmeklÄ“šanas iestādi sauca par SvÄ“to inkvizÄ«ciju. Viduslaikos ar jÄ“dzienu «inkvizÄ«cija» apzÄ«mÄ“ja jebkuru pirmstiesas izmeklÄ“šanu. Ar laiku šÄdi sāka saukt arÄ« garÄ«go tiesu, kas apkaroja pret BaznÄ«cu vÄ“rstās Ä·ecerÄ«gas mācÄ«bas.

Atbilstoši romiešu tiesÄ«bām pastāvÄ“ja trÄ«s kriminālās izmeklÄ“šanas metodes: accusatio, dununciatio un inquisitio. TāpÄ“c, ka SvÄ“tā inkvizÄ«cija savas metodes pilnÄ«bā aizguva no inquisitio, tad no šejienes arÄ« cÄ“lies vārds – inkvizÄ«cija.

Jaunajā derÄ«bā Apustulis Pāvils par Ä·ecerÄ«bu pasludina maÄ£iju un elku pielÅ«gsmi, tāpÄ“c maÄ£ija kristiešiem nebija un nav pieņemama. Pārbaudot apsÅ«dzÄ«bu, izmeklÄ“šanas nolÅ«ks bija noskaidrot, vai apsÅ«dzÄ“tais Ä·ecerÄ«gi rÄ«kojies muļķības dēļ vai bijis apzināts ļaundaris (tā laika pasaules skatÄ«juma un SvÄ“to rakstu kontekstā). MÅ«sdienās mÄ“s SvÄ“to inkvizÄ«ciju sauktu par zinātnieku, lietpratÄ“ju, speciālistu (kādā jomā) padomi.

Kaut arÄ« inkvizÄ«cija veica darbÄ«bas Ä·eceru noskaidrošanai un Ä·ecerÄ«bas apkarošanā, sodu par to sprieda gan laicÄ«gā, gan inkvizÄ«cijas tiesa. LaicÄ«gie likumi aizliedza Ä·ecerÄ«bu, kā arÄ« kristÄ«gās ticÄ«bas noniecināšanu. InkvizÄ«cijas uzdevums bija, liekot lietā garÄ«gās prasmes un SvÄ“to rakstu pārzināšanu, noskaidrot vai apsÅ«dzÄ“tais ir vainojams Ä·ecerÄ«bā. Ja izmeklÄ“šanā vainu pierādÄ«t nevarÄ“ja, apsÅ«dzÄ“to atbrÄ«voja. GadÄ«jumā, ja apsÅ«dzÄ“tais izrādÄ«jās Ä·eceris, to nodeva tiesai, kura piesprieda vainÄ«gajam sodu.

InkvizÄ«cijas tiesa bija daudz objektÄ«vāka un juridiski korektāka par laicÄ«go tiesu. SvÄ“tās inkvizÄ«cijas izmeklÄ“šanā apsÅ«dzÄ“tajam bija atļauts sevi aizstāvÄ“t.

Trešajā gadsimtā baznÄ«ca, balstoties uz SvÄ“tajiem Rakstiem, galÄ«gi noformulÄ“ja kristÄ«gās ticÄ«bas doktrÄ«nu. Tai pretÄ« runājošas SvÄ“to rakstu interpretācijas tika atzÄ«tas par Ä·ecerÄ«bu, tomÄ“r lÄ«dz vienpadsmitajam gadsimtam par Ä·ecerÄ«bu tiesāja reti.

Tikai 1542. gadā Romas pāvests Pāvils III ar bullu «Licet ab initio» izveidoja SvÄ“to inkvizÄ«ciju kā atsevišÄ·u BaznÄ«cas struktÅ«ru.

Ekstrasensu cīņas

InkvizÄ«cija bija faktiski visās kristÄ«gās valstÄ«s. ArÄ« Krievijā PÄ“teris pirmais ieviesa inkvizÄ«ciju. Pirmais likums, kurš paredzÄ“ja nāves sodu sadedzinot, Krievijā tika aizgÅ«ts no zviedru militāriem statÅ«tiem un pieņemts 1715. gadā.

Tas, ka SvÄ“tā inkvizÄ«cija, Ä·eceru nodarÄ«jumus izmeklÄ“ja un vajāja vÄ“l nenozÄ«mÄ“, ka tie, kurus vajāja, bija nevainÄ«gi un bez grÄ“ka. Ja tiem, kurus vajāja, izdotos pārņemt varu kristÄ«gās valstÄ«s, vai viņi izmantotu saudzÄ«gākas metodes? Šodien kaut kas lÄ«dzÄ«gs ir noticis, jo tas, ko viduslaikos uzskatÄ«ja par grÄ“ku un noziegumu, kļūst par to, ar ko daži lepojas, un valstu likumdošana, represÄ«vie orgāni un tiesas rÅ«pÄ“jas, lai viņi varÄ“tu šÄdi izpausties. Nu ir laiks, kad aizvien neatlaidÄ«gāk vajā tos, kas dzÄ«vo atbilstoši kristÄ«gām normām. Vai tad, kad darbojās SvÄ“tā inkvizÄ«cija, bija iespÄ“jamas «Ekstrasensu cīņas», zÄ«lÄ“šanas saloni, lāstu uzlikšanas un noņemšanas pakalpojumi?

Visas reliÄ£ijas uzskata, ka realitātÄ“ pastāv maÄ£ija un maÄ£iskas darbÄ«bas. ReliÄ£ijas ir pārliecinātas, ka pastāv melnā maÄ£ija un tā saucamā – labā (baltā) maÄ£ija. Šeit jāuzsver, ka kristietÄ«ba maÄ£iju nedala labajā un sliktajā. Kristiešuprāt, maÄ£ija ir sātana instruments un tātad Ä·ecerÄ«ba. Ja SvÄ“tā inkvizÄ«cija noskaidroja, ka kāda sieviete lasÄ«ja sÄ“nes vai zālÄ«tes pļavā vai mežā, uzskatot, ka tās ārstÄ“, viņa tika attaisnota, bet, ja tika pierādÄ«ts, ka zālÄ«tes tika gatavotas, lai manipulÄ“tu, ietekmÄ“tu, indÄ“tu, tad šÄdām apzinātām un mÄ“rÄ·tiecÄ«gām darbÄ«bām sekoja sods.

Sods par burvestÄ«bām pastāvÄ“ja arÄ« pirms kristietÄ«bas. Pirmā sieviete, kuru SvÄ“tā inkvizÄ«cija atzina par raganu, tika sadedzināta 1498. gadā. To varÄ“tu uzskatÄ«t par «raganu medÄ«bu» sākumu, kurš beidzās septiņpadsmitā gadsimta sākumā.

Kristieši

SvÄ“tās inkvizÄ«cijas asiņainās «darbÄ«bas» rezultātiem bÅ«tu jābÅ«t redzamiem arÄ« šodien. Bet to nav. Tieši pretÄ“ji, šodien drÄ«kst publiski teikt, ka kādas konkrÄ“tas tautÄ«bas cilvÄ“ks ir muļķis, to politkorektums ļauj, bet apgalvot, ka šÄ«s konkrÄ“tās tautÄ«bas cilvÄ“ki ir muļķi, ir noziegums. Par to bargi soda, bet, ja publiski apgalvot, ka kristieši ir muļķi, un citādi tos aizskart un pazemot, – nekāda soda nebÅ«s.

Kristieši ir vienÄ«gie, kurus drÄ«kst pazemot, apmelot, ņirgāties un zaimot. Daži «gudrie» pat muld par kaut kādu pāvesta vai citu kristÄ«go baznÄ«cu vadÄ«tāju varenÄ«bu. Ja bÅ«tu kaut jel kāda varenÄ«ba vai ietekme, tad nebÅ«tu tādu, kuri uzdrošinātos aizskart kristieti, to pazemot vai citādi izrādÄ«t necieņu.

Ielūkojieties sociālajos tīklos un pārliecināsities par manu vārdu atbilstību realitātei.

Bet pamÄ“Ä£iniet necienÄ«gi izturÄ“ties pret citu reliÄ£iju pārstāvjiem un citām reliÄ£ijām! Daži mÄ“Ä£ina, nav man šai rakstā jāstāsta, kā tas viņiem beidzas, bet kristiešus drÄ«kst atklāti nicināt, tāpÄ“c, ja nu kāda reliÄ£ija patiesi ir miermÄ«lÄ«ga un iecietÄ«ga, tad tā ir kristietÄ«ba.

Garīdznieki

Tālajos viduslaikos viens no SvÄ“tās inkvizÄ«cijas svarÄ«gākajiem uzdevumiem bija nevis tantiņas mežos un pļavās tvarstÄ«t, bet vÄ“rot un sodÄ«t garÄ«dzniekus. Viens no garÄ«dznieku izplatÄ«tākajiem pārkāpumiem bija celibāta pārkāpšana.

Spānijā piecpadsmitajā un sešpadsmitajos gadsimtos aptuveni piecpadsmit procentu garÄ«dznieku tika pieÄ·erti homoseksuālās attiecÄ«bās, un bija pat zoofilijas gadÄ«jumi.

Plaši bija izplatÄ«ta daudzsievÄ«ba, jo datoru un interneta nebija, varÄ“ja katrā apdzÄ«votā vietā precÄ“ties, un pārsimts kilometru attālumā dzÄ«vojoša cita Ä£imene par to nezināja. ArÄ« šos noziegumus izmeklÄ“ja SvÄ“tā inkvizÄ«cija.

SvarÄ«gi ir saprast, ka to, ko atklāja un izmeklÄ“ja SvÄ“tā inkvizÄ«cija, bieži pirms izmeklÄ“šanas zināja noziegumos pieÄ·erto paziņas, radi, kaimiņi un citi nejaušie nozieguma liecinieki. ArÄ« agrāk pasaule bija šaura. CilvÄ“ki bez interneta un sociālo tÄ«klu apmeklÄ“šanas zināja, kā dzÄ«vo, domā un ko dara citi ciema vai pilsÄ“tiņas iedzÄ«votāji.

Alternatīva

Tad vairumam cilvÄ“ku bija ieaudzināta izpratne par taisnÄ«gumu, netaisnÄ«bu un to, kas ir noziedzÄ«gs, tāpÄ“c cilvÄ“ki mÄ“dza stihiski organizÄ“ties, lai paši kādu sodÄ«tu.

ŠÄdas darbÄ«bas šodien dÄ“vÄ“jam par Linča tiesu. Linča tiesā neiesaistÄ«ja zinošus izmeklÄ“tājus un prasmÄ«gus pratinātājus. Tam vienkārši nebija laika, un linčotājiem tas šÄ·ita lieks.

Noziegumā notvertajam Linča tiesā nebija iespÄ“jas aizstāvÄ“ties. Ja reiz Linča tiesa pret kādu vai kādiem bija sākusies, tā parasti beidzās ar nomÄ“tāšanu ar akmeņiem vai citādu nogalināšanu.

Bija arī izmanīgi ļaundari, kuri prasmīgi apmeloja, iznīcināja un tā guva materiālu labumu un ietekmi.

SvÄ“tās inkvizÄ«cijas tiesas bÅ«tiski samazināja Linča tiesu skaitu. GadÄ«jās tā, ka SvÄ“tā inkvizÄ«cija paglāba kādu no izrÄ“Ä·ināšanās, izmeklÄ“ja un ilgu laiku tiesāja.

Džordāno Bruno apsÅ«dzÄ«bu izmeklÄ“ja un tiesāja divdesmit gadus. Tiesas notika publiski un atklāti. ApsÅ«dzÄ“tajam bija iespÄ“ja aizstāvÄ“ties, atzÄ«t sevi par vainÄ«gu un minÄ“t citus vainu mÄ«kstinošus apstākļus. SvÄ“tā inkvizÄ«cija bija alternatÄ«va Linča tiesām.

Lai uzturÄ“tu apsÅ«dzÄ«bu maÄ£ijā un burvestÄ«bās, bija nepieciešami vismaz divi liecinieki, kuru liecÄ«bas sakrita. Lieciniekiem bija jābÅ«t vienā un tai pašÄ laikā, vienā un tai pašÄ vietā un jādzird viens un tas pats. Tikai tādas aculiecinieku liecÄ«bas tika ņemtas vÄ“rā. Ja liecinieku liecÄ«bas kaut nedaudz atšÄ·Ä«rās, tās tika noraidÄ«tas un apsÅ«dzÄ“tais atbrÄ«vots, kā šodien teiktu – pierādÄ«jumu trÅ«kuma dēļ.

LÄ«dz mÅ«sdienām nav bijis un nav šodien nevienas tiesas, kura bÅ«tu tik daudz attaisnojošu lÄ“mumu pieņēmusi kā SvÄ“tā inkvizÄ«cija.

PiemÄ“ram, matemātiÄ·a Johannesa Keplera māti apsÅ«dzÄ“ja burvestÄ«bās. Viņš piedalÄ«jās apsÅ«dzÄ«bas noraidÄ«šanā, un viņa māti attaisnoja un atbrÄ«voja.

Nāvessods

No 1550. gada lÄ«dz 1800 gadiem katoļu inkvizÄ«cijas tiesas priekšÄ stājās aptuveni simt piecdesmit tÅ«kstošu apsÅ«dzÄ“to, no tiem trÄ«s tÅ«kstoši tika notiesāti ar nāvessodu. Vairums no notiesātajiem bija garÄ«dznieki un homoseksuālisti, kā arÄ« burvestÄ«bās pieÄ·ertie, kuri atzinās nodarÄ«jumā, bet atteicās to nožēlot un turpmāk tā nedarÄ«t.

Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā nāvessodu spriedumu bija lÄ«dz pat četriem procentiem, bet citos laikos pat tikai lÄ«dz vienam procentam.

Trešdaļa apsÅ«dzÄ“to pÄ“c izmeklÄ“šanas beigām tika atlaisti bez jebkāda soda. Vairums piespriesto sodu galvenokārt bija tā saucamie baznÄ«cas sodi, kad kā sodu piesprieda skaitÄ«t lÅ«gšanas, sodÄ«ja arÄ«, liekot gavÄ“t.

SvÄ“tajai inkvizÄ«cijai svarÄ«gi bija noskaidrot, kāpÄ“c apsÅ«dzÄ“tais tā ir rÄ«kojies. SvarÄ«gi bija pārliecināties, ka apsÅ«dzÄ«ba ir pamatota un apsÅ«dzÄ“tais nav apmelošanas upuris. Lai to noskaidrotu, spÄ«dzināšanas metodes tika izmantotas retos gadÄ«jumos. Spānijā spÄ«dzināšana nekad nebija garāka par piecpadsmit minÅ«tÄ“m. Tikai divi procenti no tiem, kuru nodarÄ«jumus izmeklÄ“ja spāņu inkvizÄ«cija, tika spÄ«dzināti.

SpÄ«dzinot nevar noskaidrot, kāpÄ“c cilvÄ“ks tā rÄ«kojies, jo, ciešot sāpes, cilvÄ“ks reti kad saka taisnÄ«bu. Viņš vÄ“las pārtraukt spÄ«dzināšanu un ir gatavs apgalvot, apmelot, teikt nepatiesÄ«bu, lai tikai viņu vairs nespÄ«dzina. TāpÄ“c inkvizitori, lai noskaidrotu patiesÄ«bu, ļoti reti izmantoja spÄ«dzināšanu. GadÄ«jumos, kad bija skaidrs, ka apsÅ«dzÄ“tais kaut ko nepasaka lÄ«dz galam vai atsakās atklāt noziegumā iesaistÄ«tos, izmantoja spÄ«dzināšanu.

Inkvizitora uzdevums bija uzzināt, noskaidrot, nevis, izmantojot izdevÄ«bu, gÅ«t sadistisku prieku, kādu spÄ«dzinot. Galvenais uzdevums bija atšÄ·irt muļķi no apzinÄ«ga ļaundara.

Pa Ä«stam

Tautas tradÄ«ciju izraisÄ«tas darbÄ«bas arÄ« netika vajātas. Dažādas tradicionālas pulcÄ“šanās, dziesmu dziedāšanas, ugunskuru kurināšanas vai vainagu nÄ“sāšana, saulgriežu, ražas svÄ“tku un par citu tradÄ«ciju praktizÄ“šana un svinÄ“šana nebija sodāma.

 Šodienas dzÄ«vÄ“ mÄ“s pret burvestÄ«bām un maÄ£iskām darbÄ«bām attiecamies kā pret jokiem. MÄ“s neticam, ka tas ir pa Ä«stam, bet tad tas bija pa Ä«stam, un uz to arÄ« reaģēja pa Ä«stam.

Svētās inkvizīcijas darbības rezultātā attīstījās zinātne. Inkvizīcija bija ieinteresēta zinātnes attīstībā, jo zinātnes sasniegumus un atklājumus varēja izmantot pret cilvēku tumsonību, kas izvērtās dažādās maģiskās darbībās, ticējumos.

Zinātne ļāva skaidrot notiekošo bez garu piesaukšanas. Pateicoties inkvizÄ«cijai, briesmoņi, nāras, fejas pārcÄ“lās uz teiku un bÄ“rnu pasaku valstÄ«bu, bet cilvÄ“ki iemācÄ«jās izprast nezināmo ar zinātniskām metodÄ“m.

Tāpēc pirmās universitātes radās klosteros. Viduslaikos baznīcai bija milzīga vara: ja baznīca zinātnē un zinātniekos saskatītu kādu apdraudējumu, tai bija gana daudz instrumentu, lai zinātni un zinātniekus iznīcinātu.

Tieši otrādi, baznÄ«ca visādi attÄ«stÄ«ja, virzÄ«ja un loloja zinātni, jo gan tad, gan tagad zināšanas cilvÄ“kus atbrÄ«vo no maldiem. Gan inkvizÄ«cija, gan zinātne cÄ«nās pret tumsonÄ«bu un maldiem.

Spānijā inkvīzotus vervēja visizglītotāko garīdznieku vidē. Svētā inkvizīcija uzskatīja, ka viss, kas māca domāt, kas attīsta domas kultūru, ir baznīcas sabiedrotais.

MÄ«ti

Laikam visplašÄk izplatÄ«tais mÄ«ts ir par zinātnieka Džordano Bruno sadedzināšanu. Tas nezinošiem cilvÄ“kiem ir kļuvis par apsÅ«dzÄ«bu pret SvÄ“to inkvizÄ«ciju.

Kāpēc tu domā, ka Džordāno Bruno bija zinātnieks? Vai lasīji kādu viņa zinātnisku darbu, iepazinies ar Džordāno Bruno veikto pētījumu vai citu zinātnisku darbību?

NÄ“, jo viņš nekad nav nodarbojies ar zinātni. Viņš sevi dÄ“vÄ“ja par baltās maÄ£ijas maÄ£istru. Viņš bija okultists un karojošs pagāns, bet ne zinātnieks. Šodien tādus dÄ“vÄ“jam par profesionāliem piketÄ“tājiem, cÄ«nÄ«tājiem pret globālismu, par vides aktÄ«vistiem, par huligāniem, arÄ« karojošiem kristiešiem un pagāniem.

Kad Džordāno Bruno pieteicās par pasniedzÄ“ju Oksfordā, viņu eksaminÄ“ja. IzrādÄ«jās, ka šis «zinātnieks» nezināja, ar ko atšÄ·iras perigejs no apogeja. LÄ«dzÄ«gi kā šodien daudzi «izglÄ«toti» cilvÄ“ki nesaskata atšÄ·irÄ«bu starp astroloÄ£iju un astronomiju. Tie nespÄ“j atšÄ·irt viltus zinātni no zinātnes.

Kad Džordāno Bruno iztaujāja par Kopernika Saules sistēmu, viņam sajuka saule ar cirkuļa kājas izdurtu caurumu debesu kartē.

Ir publicÄ“ti SvÄ“tās inkvizÄ«cijas pratināšanas protokoli. Izlasot jebkurš var uzzināt to, kā bija patiesÄ«bā.

Jā, viņam bija sava pārliecÄ«ba, no kuras viņš neatteicās, un tas ir galvenais iemesls, kāpÄ“c viņu sodÄ«ja. InkvizÄ«cija Džordāno Bruno neapsÅ«dzÄ“ja par to, ka viņš it kā apgalvotu, ka zeme griežas ap sauli. Heliocentrismu, tas ir hipotÄ“zi, ka Saule ir Visuma centrā un ap to rotÄ“ planÄ“tas un zvaigznes, tobrÄ«d katoļu baznÄ«ca nenoliedza un neapkaroja.

Heliocentrisms

Katoļu garÄ«dznieks Nikolajs Koperniks hipotÄ“zi par heliocentrismu sāka rakstÄ«t 1516. gadā, bet 1531. gadā Nikolaja Kopernika «Mazos komentārus» izlasÄ«ja Romas pāvests, kurš pats labi pārzināja astronomija, atzina darbu par ievÄ“rÄ«bas cienÄ«gu.

Šodien zinām, ka heliocentrisma modelim ar Kopernika modeli kopÄ«gs tikai tas, ka Zeme riņķo ap sauli.

1600. gadā Džordāno Bruno sodÄ«ja par to, ka viņš uzstājÄ«gi apgalvoja, ka:

Pasauļu ir daudz;

Ka dvēsele spēj atrasties vairākos ķermeņos;

Ka maģija ir pieļaujama;

Ka Svētais gars ir pasaules dvēsele;

Ka Mozus brīnumus darīja, izmantojot maģiju;

Ka Mozus pats izdomāja baušÄ¼us;

Ka Svētie raksti ir māņu tēls;

Ka velns tiks izglābts;

Ka no Ä€dama un Ievas ir cÄ“lušies tikai žīdi, bet pārÄ“jie cilvÄ“ki no tiem, kurus Dievs radÄ«ja dienu iepriekš;

Ka Jēzus Kristus nav Dievs, bet bija slavens burvis un tāpēc pelnīti pakārts, nevis krustā sists;

Ka pravieši un apustuļi bija burvji, nekam nederÄ«gi cilvÄ“ki un ka tos pamatoti pakāra.

Džordāno Bruno apsūdzībā nav ne vārda par astronomiju vai debesu ķermeņiem.

1612. gadā inkvizīcija Nikolaja Kopernika grāmatu aizliedza. Bet tas bija divpadsmit gadus vēlāk, un aizliegumam bija citi iemesli. Viens no iemesliem bija tas, ka Džordāno Bruno, manipulējot ar heliocentrismu, to izkropļoja un tā radīja sajukumu un nesaskaņas.

Ja painteresÄ“sities, izrādÄ«sies, ka vairums zinātnieku bija pārliecināti kristieši: Nikolajs Koperniks, Galileo Galilejs, Īzaks Å…Å«tons, BlÄ“zs Paskāls, Johanness Keplers un daudzi citi.

Šis rakstiņš jau kļūst par rakstu, tāpÄ“c nobeigumā Bernarda Šova secinājums: „Es nezinu, vai ir Dievs, bet jādzÄ«vo tā, it kā viņš bÅ«tu, un Galileo Galilejs apgalvoja, ka BÄ«bele nemāca, kā iekārtotas debesis, BÄ«bele māca, kā debesÄ«s nokļūt.”

P. S. Ja ir, ko piebilst, iebilst vai vÄ“lies nosodÄ«t – raksti man personiski.