Iesaki rakstu:

Pratināšana Krievijas okupācijas gados tā dÄ“vÄ“tajā „stÅ«ra mājā” bija visai nepatÄ«kama procedÅ«ra. Protams, ne jau pratinātājam. Viņš ierakstÄ«ja protokolā to, ko gribÄ“ja, pareizāk, ko prasÄ«ja no viņa augstākā priekšniecÄ«ba. Tev, pratināšanai pakļautajam, bija tikai trÄ«s iespÄ“jas: bez ierunām parakstÄ«t izmeklÄ“tāja uzrakstÄ«to, atteikties no paraksta došanas vispār vai pieprasÄ«t (kaut gan ko tu, nabaga pretvalstiskā noziegumā apsÅ«dzÄ“tais, varÄ“ji pieprasÄ«t!) labot kādu teikumu vai vārdu.

MÄ“s, latvieši, Mordovijas lÄ“Ä£eros apspriedām katra lÄ«dzbiedra nopratināšanas procesus. PÄ“c atmiņas atstāstÄ«jām, analizÄ“jām, salÄ«dzinājām. Un te nu dÅ«rās acÄ«s savāda sakritÄ«ba - viena vārda nomaiņas pieprasÄ«šanu izmeklÄ“tāji bija konsekventi ignorÄ“juši teju vai pusei no maniem lÄ«dzbiedriem, Gunāru Astru ieskaitot. Šis vārds bija „padomju”. Nopratināšanas protokolos neiztrÅ«kstoši palika „pretpadomju darbÄ«ba, pretpadomju aÄ£itācija, pretpadomju nostāja, pretpadomju idejas” utt. Kaut arÄ« daudzi bijām uzstājuši, lai vārdu „pretpadomju” nomaina uz „pretokupācijas”.

Vairums tolaik bijām jauni, kara vai pÄ“ckara gados dzimuši, padomju varas laikā auguši un citu varu nemaz nepazinām. Tā dÄ“vÄ“tie ulmaņlaiki mums bija Latvijas kā brÄ«vas un neatkarÄ«gas valsts simbols. Šo mÅ«su valsti bija iekarojusi sveša vara, un tā nāca no Krievijas. Par Padomju SavienÄ«bu neviens no mÅ«sÄ“jiem to nedÄ“vÄ“ja ne pirms, ne vÄ“l jo vairāk pÄ“c aresta.

LÄ“Ä£erÄ« pašu sarÄ«kotajās Latvijas vÄ“stures stundās, ko pārmaiņus vadÄ«ja Viktors Kalniņš, Gunārs Astra, Knuts Skujenieks, Gunārs Freimanis vai Dailis Rijnieks, par vārdu „padomju” reizÄ“m izcÄ“lās strÄ«di. Daži, kas pamazām bija sākuši pieslieties krievu disidentu plÅ«smai, centās pierādÄ«t, ka, ja Krievijā nebÅ«tu bijis padomju varas, tā nebÅ«tu Latviju okupÄ“jusi. Gunārs Astra par to ironiski smÄ«kņāja: „Lai vai kāda vara valdÄ«tu Krievijā, tā nemitÄ“sies mÄ“Ä£ināt okupÄ“t jebkuru kaimiņvalsti, kas par to vājāka.”

PÄ“c atbrÄ«vošanas no ieslodzÄ«juma daudzi no mums atgriezās RÄ«gā. Nekas nebija mainÄ«jies! Ä»eņina ielā pārnācÄ“jus sveica tas pats Ä»eņins, 13. janvāra ielā tāpat kā agrāk, tikai vÄ“l drošÄk, izaicinošÄk un nekaunÄ«gāk skanÄ“ja krievu mÄ“le, un Pārdaugavā joprojām uzvaroši gavilÄ“ja par mÅ«su BrÄ«vÄ«bas pieminekli divreiz augstākais Latviju okupÄ“jošÄs valsts uzvaras piemineklis. Vai mÅ«su cīņa bija izrādÄ«jusies velti cÄ«nÄ«ta?! Vai mÅ«su zemes brÄ«vÄ«bas atgÅ«šanai noziedotie cietumos un lÄ“Ä£eros aizvadÄ«tie jaunÄ«bas gadi izrādÄ«jušies zemÄ“ nomesti?!

NÄ“! Simtu upurÄ“šanās un tÅ«kstošu ciešanas nebija bijušas veltÄ«gas. Kaut nācās vÄ“l ilgi gaidÄ«t, brÄ«vÄ«bu atguvām. Tika nogāzts Ä»eņins, demontÄ“ti daudzie darinājumi, kas atgādināja okupāciju, pārdÄ“vÄ“ti ielu nosaukumi. Sākot no šÄ gada, 17. marts pat pasludināts par Pretošanās kustÄ«bas pieminÄ“šanas un godināšanas dienu.

Taču savilksim rokas dÅ«rÄ“ tā, lai nagi iespiežas delnā, un mÄ“Ä£ināsim kaut uz brÄ«di iedomāties, ar kādām sajÅ«tām šiem vÄ“l dzÄ«vi palikušajiem pretošanās kustÄ«bas pagrÄ«dniekiem jāstaigā garām tam joprojām draudošajam Pārdaugavas „uzvaras” gigantiskajam monstram? Un kā jÅ«tas tie simttÅ«kstoši, kuriem tas nekad nav asociÄ“jies ar uzvaru, bet ar sāpÄ“m, kaunu un pazemojumu?

LÄ«dz šim mÄ“s it kā vairÄ«jāmies šim Otrā pasaules kara uzvarÄ“tājvalsts relikvijas nojaukšanas tematam pieskarties, lai arÄ« cik tas bÅ«tu degošs un nepieciešams. BaidÄ«jāmies, ka RÄ«gā var atkārtoties 2007. gada aprīļa beigu nekārtÄ«bas, kādas bija Tallinā. VarbÅ«t negribÄ“jām bojāt attiecÄ«bas ar, šÄ·iet, lÄ«dz atraugām savu apetÄ«ti apmierinājušo austrumu kaimiņu.

Taču izrādÄ«jās, kā mÅ«su Lielais Gunārs (tā lÄ“Ä£erÄ« uzrunājām Gunāru Astru) mÄ“dza teikt, „velti cerÄ“ts”. Viņa vārdi ne reizi vien pierādÄ«juši savu pravietiskumu - lai kāda vara bÅ«tu Krievijā, tā no savām ekspansionistiskajām tieksmÄ“m neatteiksies. KāpÄ“c gan lai mÄ“s turpinātu izlikties, ka turam godā tās agrākās uzvaras?! Tieši tagad bÅ«tu Ä«stais laiks šo PSRS (tās pašas Krievijas vien!) „uzvaras” monumentu sabrucināt un Krievijas uzvaras parku pārveidot atpakaļ par Latvijas uzvaru parku.

RÄ«gā dzÄ«vojošs krievu cilvÄ“ks var jautāt, kur tad viņam bÅ«s pieminÄ“t savus kaujās par RÄ«gu kritušos tÄ“vus, radiniekus, tautasbrāļus. AtbildÄ“sim ar pretjautājumu: kur mums bija un aizvien vÄ“l bÅ«s pieminÄ“t mÅ«su pašu SibÄ«rijas sniegos nosalušos un badā nomÄ“rdÄ“tos vecvecākus, Baigajā gadā nospÄ«dzinātos un slepus daudzās lÄ«dz šim vÄ“l nezināmās vietās noraktos, Mordovijas lÄ“Ä£eros mirušos? Kur ukraiņu mātÄ“m bÅ«s apraudāt viņu zem gruvešiem apraktos un lÄ«dz nepazÄ«šanai izkropļotos bÄ“rnus? MÄ“s, latvieši, ik gadus 25. martā un 14. jÅ«nijā iededzam savos logos svecÄ«tes. Ja tiešÄm sÄ“rojat, iededziet arÄ« jÅ«s. VarbÅ«t tieši sÄ“rās beidzot spÄ“sim viens otra sāpÄ“ iejusties.

Kopš Tallinas bronzas zaldāta demontÄ“šanas pagājuši piecpadsmit gadi. Valsts un RÄ«gas municipālās policijas spÄ“ki šodien jau ir pietiekami labi sagatavoti, lai tiktu galā ar jebkurām neparedzÄ“tām situācijām. VÄ“l jo vairāk, ja situācija ir iepriekš paredzama.

Tie, kuri šÄ« latviešu tautas nÄ«stā monumenta nojaukšanai traucÄ“s, nebÅ«s mÅ«s sapratuši. Naivi ticÄ“t, ka vispār kādreiz sapratÄ«s. Daža brÄ«numainā kārtā RÄ«gu un Latviju aizvien vÄ“l „karsti mÄ«loša” krievu šovinista draudi - „uzvaras” monstra pārbÄ«dÄ«šana „kaut par milimetru” tikšot uzskatÄ«ta par kara pieteikšanu „krievu savienÄ«bas partijai” - ir ne vairāk kā kaÄ·a baidÄ«šana ar pÅ«sli. Tie, kas gribÄ“s palikt Latvijā, uz ielām neizies.