Iesaki rakstu:

Globālo sociālo problÄ“mu analÄ«tikā pašlaik visbiežāk akcentÄ“ trÄ«s galvenās tendences. Tās ir jaunas parādÄ«bas, kuras manāmi izceļas šodienas dzÄ«vÄ“ uz planÄ“tas. Tiek runāts par cilvÄ“ces sistÄ“misko krÄ«zi, zinātniski tehnoloÄ£iskās paradigmas maiņu un pāreju no vienpolārās pasaules uz daudzpolāro pasauli.

Retāk uzmanÄ«bu pievÄ“rš valodai. Katra tendence faktiski pieprasa savu valodu. RespektÄ«vi, katras tendences interpretācijai nākas pieskaņot Ä«pašu vārdu krājumu. Jaunas parādÄ«bas pieprasa jaunu valodu. Tā ir vispārzināma patiesÄ«ba.

Manuprāt, pirmajai tendencei vispiemÄ“rotākā ir medicÄ«nā lietotā valoda. Pirmā tendence fiksÄ“ cilvÄ“ku stāvokli. Var bez bailÄ“m precizÄ“t – fiksÄ“ cilvÄ“ku garÄ«gās veselÄ«bas stāvokli. To visvilinošÄk ir apskatÄ«t medicÄ«nā lietotos vārdos.

TaisnÄ«guma sairšana un trÅ«dÄ“šana, kas ļoti satrauc Latvijas godÄ«gos iedzÄ«votājus, noteikti ir vienota ar pirmo galveno mÅ«sdienu tendenci – cilvÄ“ces sistÄ“misko krÄ«zi. Saprotams, šÄ« tendence ir formulÄ“ta maigi, saudzÄ«gi, korekti, vÄ“rtÄ“joši neitrāli, kā tas piestāv zinātnei. PatiesÄ«bā runa ir par ļoti drÅ«mām izpausmÄ“m Homo sapiens ikdienā. Nākas skaudri bÄ“dāties par prāta autoritātes zudumu, iracionālisma dominÄ“šanu, morāli tikumisko pagrimumu. Morāles vÄ“rtÄ«bas un normas radikāli pārkārtojās pilnÄ«gi nepieņemamā virzienā. Tas traumÄ“joši atsaucās uz taisnÄ«gumu. TaisnÄ«gums ir viena no vislielākajām cilvÄ“ciskajām vÄ“rtÄ«bām, ar ko cilvÄ“ki viskrasāk atšÄ·iras no pārÄ“jām dzÄ«vajām bÅ«tnÄ“m. ZaudÄ“jot taisnÄ«gumu, atgriežamies tupÄ“t koku zaros.

Var droši apgalvot, ka Latvijas godÄ«gie iedzÄ«votāji sāpÄ«gi uztver taisnÄ«guma sairšanu un trÅ«dÄ“šanu. Tas godÄ«giem cilvÄ“kiem sagādā milzÄ«gu vilšanos un bezcerÄ«gi melnas nākotnes redzÄ“jumu. Tas, kas pie mums pÄ“cpadomju periodā ir noticis ar taisnÄ«gumu, ir vistipiskākais sairšanas un trÅ«dÄ“šanas process. TāpÄ“c šo procesu gribas apzÄ«mÄ“t latÄ«niskajā variantā – tabess (lat. tabes). Ar šo svešvārdu medicÄ«nā identificÄ“ hronisku nervu slimÄ«bu. Bet tas ir tas pats, kas notiek pie mums. TaisnÄ«guma sairšana un trÅ«dÄ“šana (tabess) ir hroniska psihiskā nelaime.

TaisnÄ«gums ir morāli tiesiskās un sociāli politiskās apziņas kategorija. TaisnÄ«gums ir nacionālās politikas garÄ«gais pamats. No taisnÄ«guma ir atkarÄ«ga nacionālās valsts pastāvÄ“šana. Ja valstÄ« nav taisnÄ«guma, tad valstij nav nekādas cerÄ«bas nodzÄ«vot ilgu mūžu. Viens no mÅ«su taisnÄ«guma tabesa cÄ“loņiem ir bezdievÄ«gais fakts, ka mums atkal nav sava nacionālā valsts. TāpÄ“c taisnÄ«guma tabess graujoši ietekmÄ“ visdažādāko sabiedrisko procesu dinamiku, graujoši atsaucās uz sabiedrÄ«bas stabilitāti, graujoši veicina sociālo spriedzi un konfliktus, perspektÄ«vā garantÄ“jot sociālo katastrofu.

GodÄ«gi atzÄ«stot, latviešu civilizÄ“tÄ«ba varÄ“ja bÅ«t smuidrāka. Pārāk lielai daļai nemaz negribas dzÄ«vot savā nacionāli suverÄ“nā valstÄ«, kas ir tautas civilizÄ“tÄ«bas brieduma pazÄ«me. Šai daļai ir vienalga, vai mums ir neatkarÄ«ga valsts jeb mums nav neatkarÄ«ga valsts. Šajā daļā ietilpst jaunāko paaudžu vairākums un dažāda profila „elites” ar politisko „eliti” priekšgalā. Īpaši nav jāpaskaidro, ka no tautas civilizÄ“tÄ«bas ir atkarÄ«gs attiecÄ«gajā tautā ievÄ“rotais taisnÄ«gums. Tas izglÄ«totā vidÄ“ ir pats par sevi saprotams. Savukārt taisnÄ«guma pretmets netaisnÄ«gums vÄ“sturiski pamatoti asociÄ“jās ar mežonÄ«bu un necivilizÄ“tÄ«bu.

Katru dienu sastopoties ar netaisnÄ«guma ārprātu, gribas pÄ“c iespÄ“jas ātrāk sagaidÄ«t sociālo katastrofu – apvÄ“rsumu, revolÅ«ciju, karu. VÄ“sture liecina, ka pÄ“c sociālās katastrofas radikāli izmainās taisnÄ«guma prakse. Sociālā katastrofa ir ļoti efektÄ«vs profilaktiskais lÄ«dzeklis taisnÄ«guma restaurÄ“šanā un taisnÄ«guma kritÄ“riju izvÄ“lÄ“.

TaisnÄ«guma kritÄ“riji ir atkarÄ«gi no ekonomiskajiem, šÄ·iriskajiem, nacionālajiem, demogrāfiskajiem, garÄ«gās kultÅ«ras, politiskajiem apstākļiem. Sociālās katastrofas rezultātā šie apstākļi bÅ«tiski mainās un tādÄ“jādi mainās arÄ« priekšstati par taisnÄ«gumu. Jebkurā gadÄ«jumā sociālā katastrofa sniedz zināmu optimistisku cerÄ«bu piedzÄ«vot pozitÄ«vas izmaiņas. Pie mums taisnÄ«guma tabess noteikti jau ir sasniedzis tādu pakāpi, kuras profilaksei vairs neder Rietumos izslavÄ“tie demokrātiskie lÄ«dzekļi. Naivi ir cerÄ“t kaut ko panākt ar „atklātām vÄ“stulÄ“m”, kritiskām publikācijām, aicinājumiem organizÄ“t „jaunu tautas intereses aizstāvošu politisku partiju”.

Taču mūsu dzīves pieredze tagad māca nepaļauties uz sociālajām katastrofām. Tagad zinām, ka tās var atnest nesalīdzināmi lielāku garīgo diskomfortu nekā tāds bija dzīvē pirms sociālās katastrofas.

NesalÄ«dzināmi lielāku garÄ«go diskomfortu atnesa sociālā katastrofa „perestroika”. Par to, piemÄ“ram, internetā var lasÄ«t šÄdu objektÄ«vu vÄ“rtÄ“jumu: „Sociālā taisnÄ«guma trÅ«kums mÅ«su sabiedrÄ«bā dominÄ“jis kopš neatkarÄ«bas atgÅ«šanas. Ja padomju laikos vÄ“l varÄ“ja runāt par zināmu taisnÄ«gumu sabiedrÄ«bā (kas gan vairāk bija tāds, ka visiem nekā nav – nevis, ka visiem kaut kas ir), tad lÄ«dz ar mežonÄ«gā kapitālisma uzvaru pār sociālismu par tādām lietām kā taisnÄ«gumu un sabiedrisko labumu esam vairÄ«jušies runāt, domāt un darboties. Pirmsākumos izslāpums pÄ“c amerikānisma – un vÄ“lāk jau lielo privatizÄ“tāju un jaunbagātnieku kontroles rezultātā sociālais taisnÄ«gums nespÄ“ja pie mums nostiprināties, kaut pieprasÄ«jums pÄ“c tā ar katru gadu sabiedrÄ«bā palielinājās. ŠobrÄ«d ir brÄ«dis, kad taisnÄ«gumu meklÄ“jam citās zemÄ“s – un nav svarÄ«gi, vai tiešÄm tas tur tiek atrasts. Sliktākais ir tas, ka tiek atmestas cerÄ«bas šo taisnÄ«gumu sasniegt šeit uz vietas Latvijā, un tā ir valsts viena no bÅ«tiskākajām problÄ“mām."

„Perestroika” bija jauna tipa sociālā katastrofa. Ar tādu fantasmagorisko sociālo katastrofu cilvÄ“ce sastapās pirmo reizi. Tā bija prātam grÅ«ti aptverama sociālā manipulācija, kuras galvenais mÄ“rÄ·is balstÄ«jās uz fantastisku nelietÄ«bu. „Perestroikas” galvenajā mÄ“rÄ·Ä« bija apzināti ieprogrammÄ“ta fantastiska sociālā netaisnÄ«ba. „Perestroika” ar savu „prihvatizāciju” un „atvÄ“rtÄ«bu” apzināti ieviesa šausmÄ«gu garÄ«go destrukciju un degradāciju, kļūstot milzÄ«gas netaisnÄ«bas dzemdÄ“tāja.

Bet tas vÄ“l nav viss, no kā mums tagad ir jābaidās. PÄ“c „perestroikas” tika radÄ«ta vÄ“l viena jauna tipa sociālā katastrofa – „krāsainā revolÅ«cija”. Tai jau ir starptautiska empÄ«riskā bāze, un nekur „krāsainās revolÅ«cijas” nav nostiprinājušas taisnÄ«gumu. Gluži pretÄ“ji – tikai devalvÄ“jušas taisnÄ«gumu.

Pats uz savas ādas izjÅ«tot un medijos nepārtraukti lasot par taisnÄ«guma trÅ«kumu, tā vien liekas, ka taisnÄ«guma neatzÄ«šana un noraidÄ«šana tiek izšÄ¼Äkta ar eksaltÄ“tu (slimÄ«gi jÅ«smÄ«gu) entuziasmu. TaisnÄ«guma nihilisms ir sabiedrÄ«bas prāvas daļas dzÄ«ves galvenā jÄ“ga. Tā vien liekas, ka daudziem latviešiem sagādā baudu netaisnÄ«ga rÄ«cÄ«ba pret lÄ«dzcilvÄ“kiem. Pie tam taisnÄ«guma neatzÄ«šana un noraidÄ«šana ir kļuvusi profesionālās iniciatÄ«vas spoža prezentācija. TāpÄ“c nav jābrÄ«nās, ka pie mums ir netaisnÄ«bas ekscess. Proti, netaisnÄ«bas galÄ“jÄ«ba un pārmÄ“rÄ«ba. Kāda reti aprobežota tipa mošÄ·Ä«go lozungu „TaisnÄ«gums, lÄ«dzdalÄ«ba un uzticÄ«ba ir VIENOTĪBAS TrÄ«svienÄ«ba” uztveram kā cinisku ņirgāšanos.

Tā, piemÄ“ram, ne bez entuziasma un ne bez profesionālās iniciatÄ«vas tagad ir juridiski nostiprināta tāda mežonÄ«ga bezprātÄ«ba kā aizmuguriskā tiesāšana. Tagad jau ir sasniegta tāda mežonÄ«bas meistarkvalitāte, ka cilvÄ“ks nemaz nezina par viņa tiesāšanas gatavošanu. Bet visamizantākais - cilvÄ“kam nepaziņo pat tiesas spriedumu.

PatiesÄ«bā mÅ«su juristiem, taisnÄ«guma nihilisma ņirgām, cilvÄ“ks nemaz neinteresÄ“. Staļinam mÄ«tiski piedÄ“vÄ“ vārdus „Nav cilvÄ“ka, nav problÄ“mas”. MÅ«su juristiem cilvÄ“ks nemaz nav vajadzÄ«gs. MÅ«su juristiem vajadzÄ«ga ir vienÄ«gi cilvÄ“ka manta (nauda, māja, mašÄ«na), lai to aizmuguriski atņemtu, ja kāds to ir apmaksājis izdarÄ«t. MÅ«su juristi var droši teikt „Galvenais nav cilvÄ“ks, bet viņa manta”.

Neapšaubāmi, mežonÄ«bas izcilākais meistarstiÄ·is ir „prihvatizācija”. MÅ«su mežonÄ«bas izcils meistarstiÄ·is ir arÄ« netaisnÄ«gā attieksme pret pensionāriem. Par to pirms neilga laika zinošs profesors teica: „Viss sākās 2008.gadā, kad sākās pasaules finanšu krÄ«ze. Budžeta glābšanai Dombrovska valdÄ«ba no sociālās apdrošināšanas fonda paņēma pensiju uzkrājumus 800 miljonu latu apmÄ“rā. Vienkārši konfiscÄ“ja, nevienam neprasot, bez jebkādiem likumÄ«giem lÄ“mumiem. Saeimas lÄ“muma nebija. Tātad valdÄ«ba darÄ«ja, ko gribÄ“ja, bez likumiska pamata. PÄ“c tam trÄ«s gadus piemÄ“roja negatÄ«vu koeficientu pensiju aprÄ“Ä·ināšanā, arÄ« bez jebkāda tiesiska pamata. Likums nosaka, ka Ministru kabinets var regulÄ“t koeficientu tikai inflācijas robežās. Citiem vārdiem, koeficienti var tikai pieaugt, bet ne samazināties. Desmitiem tÅ«kstošu cilvÄ“ku faktiski zaudÄ“ja pensijas 50-150 eiro mÄ“nesÄ«. Tas nevarÄ“tu notikt nevienā citā pasaules valstÄ«. PatiesÄ«bā to varÄ“tu saukt par gadsimta laupÄ«šanu. Neviena amatpersona netika sodÄ«ta.”

Kāds cits zinošs komentÄ“tājs profesora teikto sÅ«ri papildināja: „Manuprāt pirms - 2008.g. jau nepareizi aprÄ“Ä·ināja pensijas apmÄ“rus, ņemot par pamatu nezin kāpÄ“c 1993.-1996.g. atalgojumu - kad valstÄ« viss sāka brukt, uzņēmumiem trÅ«ka finanses, lai slÄ“gtu lÄ«gumus par dažādiem darbiem, rezultatā daudzi darbinieki zaudÄ“ja darbu vai saņēma visniecÄ«gāko atlÄ«dzÄ«bu (kaut arÄ« pirms šiem gadiem pelnÄ«ja daudz vairāk). PÄ“c šiem gadiem darbinieka atalgojums atkal uzlabojās, tāpÄ“c nav saprotams vai pareizi aprÄ“Ä·ināts vidÄ“jais atalgojums. VÄ“l naudas reformas ļoti ietekmÄ“ja - pasliktināja esošo un nākošo pensionāru dzÄ«ves apstākļus. Nav skaidrs, kāpÄ“c cilvÄ“ks ar ievÄ“rojamu darba stāžu, augstu izglÄ«tÄ«bu un pārsvarā strādājot vadošos amatos saņem nesaprotami mazu pensiju.”

Ä»oti kutelÄ«ga dzÄ«ves kritika ir kādas slavenas aktrises vārdos „Es esmu tik veca, ka atceros godÄ«gus cilvÄ“kus”. Domājams, lÄ«dzÄ«ga kritika bÅ«tu šodienas vecākās paaudzes vārdos „MÄ“s esam tik veci, ka atceramies taisnÄ«guma laikus”.

TomÄ“r pašlaik ne tik svarÄ«gi ir atcerÄ“ties „vecos laikus”. Daudz svarÄ«gāk ir mÄ“Ä£ināt uztaustÄ«t taisnÄ«guma tabesa cÄ“loņus. Informācija par cÄ“loņiem var bÅ«t spirdzinoša godÄ«giem cilvÄ“kiem, jo viņus negaida vieglas dienas. Tāda informācija var viņiem palÄ«dzÄ“t ne tik sāpÄ«gi uztver taisnÄ«guma sairšanu un trÅ«dÄ“šanu, kas noteikti turpināsies ar vÄ“l lielāku sparu. CilvÄ“ks sāpÄ«go vieglāk izdzÄ«vo, ja zina tā cÄ“loņus. TurpretÄ« taisnÄ«guma nihilisma brÅ«tgāniem ir vajadzÄ«ga cita informācija. Viņus var mÄ“Ä£ināt glābt tā informācija, kuru Ä«stās valstÄ«s tradicionāli nodrošina audzināšana, izglÄ«tÄ«ba un ideoloÄ£ija.

Jebkuram cilvÄ“ciskajam solim ir divi pirmavoti – gÄ“ni un kultÅ«ra. Jebkuras cilvÄ“ciskās izpausmes sākumu nākas noskaidrot no senčiem mantotajos gÄ“nos un dzÄ«ves vidÄ“. ArÄ« taisnÄ«guma izpratne nav iespÄ“jama bez bioloÄ£iskā materiāla un kultÅ«ras materiāla analÄ«tiskās lÄ«dzdalÄ«bas.

Runājot par bioloģisko materiālu, svarīgi ir vairāki momenti.

Tagad simtprocentÄ«gi ir zināms, ka cilvÄ“ks ir cÄ“lies no pÄ“rtiÄ·a. Šim atzinumam var bÅ«t svarÄ«ga ietekme arhaizācijas izskaidrošanā. Nav noslÄ“pums, ka cilvÄ“ces sistÄ“miskās krÄ«zes elements ir arÄ« arhaizācija – cilvÄ“ku atgriešanās kaut kādā pirmatnÄ“jā mežonÄ«bā. TaisnÄ«guma tabess ir tipiska arhaizācija. CilvÄ“ki nevarÄ“ja redzÄ“t, kā pÄ“rtiÄ·is kļuva cilvÄ“ks. Toties tagad cilvÄ“ki var redzÄ“t, kā cilvÄ“ks kļūst pÄ“rtiÄ·is. Atliek tikai internetā atvÄ“rt „Delfus”, lai pārliecinātos par mežonÄ«bas plandošo uzplaukumu, sākot ar primātu fasādes noformÄ“jumu un beidzot ar primātu minismadzeņu iztvaikojumiem.

 Zinātne ir eksperimentāli noskaidrojusi, ka pÄ“rtiÄ·is var bÅ«t pacietÄ«gs, bet nevar bÅ«t taisnÄ«gs. Tikai cilvÄ“ks var bÅ«t taisnÄ«gs. Taču arÄ« cilvÄ“kā bija noteikta taisnÄ«guma evolÅ«cija. Vispirms cilvÄ“ks tāpat kā pÄ“rtiÄ·is bija pacietÄ«gs. TaisnÄ«gums radās vÄ“lāk cilvÄ“ka evolÅ«cijas ritÄ“jumā.

Vācu, japāņu, zviedru, amerikāņu zinātnieki ir konstatÄ“juši taisnÄ«guma gÄ“nu. TaisnÄ«guma gÄ“ns ir katram cilvÄ“kam, taču nav visiem cilvÄ“kiem vienādā mÄ“rā attÄ«stÄ«ts. TāpÄ“c tagad tiek debatÄ“ts par Ä£enÄ“tisko sociālismu. RespektÄ«vi, jāuzlabo ir cilvÄ“ku gÄ“ni, bet nevis cilvÄ“ku dzÄ«ves vide, kā to iesaka marksisti.

GÄ“ni nosaka mÅ«su fiziskās un psihiskās Ä«pašÄ«bas. GÄ“ni nosaka mÅ«su raksturu un garÄ«gās noslieksmes. GÄ“ni nosaka mÅ«su individuālās prioritātes. GÄ“ni nosaka amorālās un asociālās noslieksmes.

Bez ievÄ“rÄ«bas nedrÄ«kst atstāt aforismu „CilvÄ“ka noslieksmes nosaka viņa gÄ“ni, bet cilvÄ“ka rÄ«cÄ«bu nosaka viņš pats”. Šajā aforismā atspoguļojās liela gudrÄ«ba. GÄ“ni var cilvÄ“ku ietekmÄ“t, taču lÄ“mumu par savu rÄ«cÄ«bu cilvÄ“ks pieņem pats. Savas Ä£enÄ“tiski nosacÄ«tās noslieksmes cilvÄ“ks var koriģēt, vadÄ«t, pilnveidot, retušÄ“t, aizmirst. Šajos procesos cilvÄ“kam ir kolosāli varens palÄ«gs. Tā ir kultÅ«ra, kura var palÄ«dzÄ“t cilvÄ“kam tikt galā ar savām Ä£enÄ“tiski nosacÄ«tajām noslieksmÄ“m. Turklāt ļaudis jau no senseniem laikiem ir savu dzÄ«vi iekārtojuši tādā veidā, ka kultÅ«ras pienākums ir palÄ«dzÄ“t cilvÄ“kam pārvarÄ“t viņa Ä£enÄ“tiski determinÄ“tās nelabās (senāk teica – apgrÄ“cÄ«gās) noslieksmes. Tādai palÄ«dzÄ«bai ir radÄ«ti speciāli sociālie institÅ«ti – audzināšana, izglÄ«tÄ«ba un ideoloÄ£ija.

AizvadÄ«tajos nepilnos 30 gados latviešu kultÅ«rai tika uzpotÄ“ta taisnÄ«guma liberālā koncepcija. Principā tā nav slikta koncepcija. Šajā koncepcijā primārais ir vienlÄ«dzÄ«ba, kas nodrošina taisnÄ«gumu. PiemÄ“ram, likumā priekšÄ visi cilvÄ“ki ir vienlÄ«dzÄ«gi. Likums pats par sevi ir vienaldzÄ«gs fenomens un pret visiem izturas vienādi. Likuma vienaldzÄ«gā uzvedÄ«ba garantÄ“ vienlÄ«dzÄ«bu. Tātad arÄ« taisnÄ«gumu. Ja likums pret kādu izturÄ“tos ar karstām simpātijām, tad vienlÄ«dzÄ«ba likuma priekšÄ bÅ«tu diskreditÄ“ta un ieviestos netaisnÄ«ba.

Bet diemžēl taisnÄ«guma liberālā koncepcija ir formāla konstrukcija. Tas tāpÄ“c, ka taisnÄ«guma liberālā koncepcija spÄ“j nodrošināt tikai formālu vienlÄ«dzÄ«bu. DzÄ«vÄ“ viss ir savādāk. Reālajā pasaulÄ“ visiem cilvÄ“kiem nav vienlÄ«dzÄ«gi dzÄ«ves apstākļi. Ja visiem cilvÄ“kiem bÅ«tu vienlÄ«dzÄ«gi dzÄ«ves apstākļi, tad taisnÄ«guma liberālā koncepcija bÅ«tu ideāla koncepcija. Taču, atkārtojam, reālajā pasaulÄ“ visiem cilvÄ“kiem nav vienlÄ«dzÄ«gi dzÄ«ves apstākļi. TāpÄ“c taisnÄ«guma liberālā koncepcija spÄ“j nostādÄ«t vienÄ«gi formālā vienlÄ«dzÄ«bā nevienlÄ«dzÄ«gos apstākļos dzÄ«vojošos cilvÄ“kus. Praktiski šÄ« pieeja ir ļoti tālu no taisnÄ«guma nodrošināšanas un cilvÄ“kos stimulÄ“ fatālas (nenovÄ“ršamas) netaisnÄ«bas izjÅ«tu.

TaisnÄ«guma tabesa cÄ“lonis ir minÄ“tās koncepcijas formālā bÅ«tÄ«ba. VÄ“l var piebilst, ka formālisms pats par sevi vienmÄ“r sevÄ« ietver zināmu netaisnÄ«bu. Tā sākās ar attiecÄ«go parādÄ«bu formāli bezdvÄ“selisko nivelÄ“šanu. LR tas, piemÄ“ram, izpaužas mÅ«su supergodÄ«gajā nodokļu politikā. „Prihvatizācijas” reptiļi maksā tikpat lielus nodokļus kā viņu strādnieki. Skaidrs, ka miljonāru dzÄ«ves apstākļi (ienākumi) nav vienlÄ«dzÄ«gi ar strādnieku dzÄ«ves apstākļiem (valsts deklarÄ“to minimālo algu).

Pie mums taisnÄ«guma liberālā koncepcija nomainÄ«ja taisnÄ«guma komunistisko koncepciju, kuras ieviešana bija sociālistiskās iekārtas mÄ“rÄ·is. ArÄ« šÄ« koncepcija ir tālu no ideālas pieejas. AtšÄ·irÄ«ba ir tā, ka taisnÄ«guma komunistiskajā koncepcijā teorÄ“tiskais risinājums ir skaists. Rupji sakot, koncepcija ir skaista, taču gaisu jauc pats cilvÄ“ks ar saviem neskaistajiem instinktiem, nesavaldÄ«go raksturu, neaudzinātÄ«bu, necivilizÄ“tÄ«bu, alkatÄ«bu, skaudÄ«bu, hedonismu, egoismu. TaisnÄ«guma komunistiskajā koncepcijā tiek piedāvāts princips „No katra pÄ“c viņa spÄ“jām, katram pÄ“c viņa vajadzÄ«bas”. TaisnÄ«gums it kā bÅ«tu nodrošināts. CilvÄ“ks strādā saskaņā ar savām spÄ“jām un par darbu saņem saskaņā ar savām vajadzÄ«bām. Bet tas ir sasniedzams vienÄ«gi tad, ja visi rÄ«kojās vienādi. CilvÄ“ki ir dažādi. IespÄ“jams, taisnÄ«guma komunistiskā koncepcija triumfÄ“s klonu un varbÅ«t arÄ« simprocentÄ«gajā postcilvÄ“ku nākotnÄ“. 

Komunisma cÄ“lāji grandiozus resursus koncentrÄ“ja cilvÄ“ku audzināšanai, izglÄ«tÄ«bai un ideoloÄ£ijai. Par gÄ“nu lomu PSRS vispār nedrÄ«kstÄ“ja iepÄ«kstÄ“ties. Tika nemitÄ«gi atkārtots, ka sociālistiskais/komunistiskais taisnÄ«gums ir atkarÄ«gs vienÄ«gi no kultÅ«ras.

Tādu uzstādÄ«jumu faktiski nedrÄ«kst vÄ«zdegunÄ«gi noniecināt. Lai tiktu galā ar cilvÄ“ka neskaistajiem instinktiem, nesavaldÄ«go raksturu, neaudzinātÄ«bu, necivilizÄ“tÄ«bu, alkatÄ«bu, skaudÄ«bu, hedonismu, egoismu, bez mÄ“rÄ·tiecÄ«gas audzināšanas, izglÄ«tÄ«bas un ideoloÄ£ijas neiztikt.

LR taisnÄ«guma tabesa visdziļākais cÄ“lonis katrā ziņā ir „panākumi” audzināšanā un izglÄ«tÄ«bā. IdeoloÄ£iju neuzdrošinos pieminÄ“t, jo mÅ«su superstulbā valdošÄ kliÄ·e neatzÄ«st ideoloÄ£iju. TāpÄ“c lieku mieru ideoloÄ£ijai. „Panākumi” jau lieliski ir redzami audzināšanā un izglÄ«tÄ«bā. Ar to pilnÄ«gi pietiek. Internetā ir lasāms, piemÄ“ram, šÄds glaims: „Gadiem ilgi klanÄ«damies naudas un varas priekšÄ, gadiem ilgi godinot glancÄ“to žurnālu elkus, nevis reālus sasniegumus,  gadiem ilgi pieļaujot un pat kultivÄ“jot netaisnÄ«gumu mÅ«su valstÄ«, esam nonākuši tur,  kur esam.  MÄ“s pieļāvām situāciju,  kurā tie visnegodÄ«gākie un bezkaunÄ«gākie kļuva tie visveiksmÄ«gākie.  MÄ“s pieļāvām situāciju, kurā tādi jÄ“dzieni kā morāle, vÄ“rtÄ«bas un solidaritāte tika trivializÄ“ti vai pat pilnÄ«bā ignorÄ“ti,  kur šie jÄ“dzieni tika pasludināti par mazsvarÄ«giem,  tika uztverti kā tāds viegls putukrÄ“jums uz kÅ«kas pamatmasas,  lÄ«dz brÄ«dim, kad attapāmies,  ka nekādas pamatmasas, kuru noklāt ar krÄ“juma garnÄ“jumu, vairs nav,  ka ekonomika ir sagrauta.  NegribÄ“jām saprast,  ka labklājÄ«bai un tautsaimniecÄ«bas plaukšanai ir vistiešÄkais sakars ar to vidi, kurā tā attÄ«stās.  NespÄ“jām vai negribÄ“jām saredzÄ“t, cik duļķaini ir Å«deņi, kuros peldam,un nenojautām, cik smagi pÄ“c laika kļūs mÅ«su elpošanas un kustÄ«bu traucÄ“jumi."

Tas tika drosmÄ«gi pateikts 2009.gadā. Tagad ir 2015.gads, un mums ir vÄ“l daudz vairāk, ar ko lielÄ«ties cilvÄ“ces sistÄ“miskās krÄ«zes reibonÄ«.