Iesaki rakstu:

Rietumu civilizācijā un Ä«paši tās Austrumeiropas anklāvā ir radusies jauna intelektuālā epidÄ“mija. To var dÄ“vÄ“t par vārda brÄ«vÄ«bas intelektuālo epidÄ“miju. Tās galvenie simptomi ir negaidÄ«ti: jo lielāka vārda brÄ«vÄ«ba, jo mazāk pareizu vārdu; jo lielāka vārda brÄ«vÄ«ba, jo lielāka muldÄ“šana; jo lielāka vārda brÄ«vÄ«ba, jo lielāka šarlatānisma gurkstÄ“šana. Tātad kopumā: jo lielāka vārda brÄ«vÄ«ba, jo lielāks bezprāta izvirdums.

Sociumā negrozāmi ir saskatāmas intelektuālās epidēmijas sekas. Seku griezīgākā izpausme ir cilvēku apziņas īss horizonts un tādēļ īsa horizonta mentalitāte, spējot uztvert un apjēgt tikai nelielu tagadnes fragmentu. Nākotnes horizonts eksistē vienīgi no sociuma megatrendiem izvairīgo indivīdu apziņā. Sociuma pamatmasa pret nākotni izturas vienaldzīgi. Futuroloģiskā apātija ir masveidīgs psihiskais sasniegums.

Rietumu civilizācijā futuroloÄ£iskās apātijas pamatiemesls ir eiropeÄ«du novecošana un izmiršana. MinÄ“tās likstas degradÄ“ ļaužu apziņu. Tajā nākotnes projektiem nav vietas.

Austrumeiropas anklāvā un ne tikai šÄ« anklāva, bet Eiropas SavienÄ«bas „kodolā” Latvijas Republikā (sveiciens ÄŒigānes kundzei!) Ä«sa horizonta mentalitātei ir specifiska izcelsme. Specifiska ir tendence nolādÄ“t un aizmirst sociālistisko pagātni. RespektÄ«vi, specifiska ir velme no tautas atmiņas izdzÄ“st informāciju par sasniegto sociālistiskajā iekārtā.

Tā ir bezprātÄ«ga velme, un tai var pievÄ“rsties vienÄ«gi bezprāši. Koši redzama ir viņu tieksme starp neseno pagātni un tagadni izrakt komunikatÄ«vo aizu. Un tas nekas, ka šÄ« aiza Latvijā bÅ«s arÄ« aiza kultÅ«ras attÄ«stÄ«bā, šodienas kultÅ«ru truli atslÄ“dzot no 70.gadu panākumiem – sasniegtajām visaugstākajām virsotnÄ“m latviešu tautas kultÅ«ras vÄ“sturÄ“. Bezprāšus tas neinteresÄ“. Bezprāši turpina izšÅ†aukt viņu smadzenÄ“s sastrutojošo bezprātÄ«bu. Sociālistiskajā iekārtā aizvadÄ«tie gadu desmiti esot bijušas mocÄ«bas melnā ikdienā, un padomju laiks nav neko labu devis latviešu tautai. Padomju laiks („okupācija”) samaitāja latviešu tautu.

Tāda pieeja ir svilinošas dumjÄ«bas pierādÄ«jums. Padomju perioda norakstÄ«tāji ir tik dumji, ka nesaprot elementāru loÄ£iku. Norakstot vÄ“stures izgāztuvÄ“ padomju periodu, izgāstuvÄ“ tiek norakstÄ«ta arÄ« visa latviešu tauta. SvilinošÄs dumjÄ«bas autori to nav spÄ“jÄ«gi aptvert. Ja padomju laiks tautai nedeva neko labu un to samaitāja, tad šÄ« tauta arÄ« pÄ“cpadomju laikā ir samaitāta un nekur nederÄ«ga etniskā šÄ·irne. LoÄ£ika ir elementāra. PÄ“c tautas samaitātās dzÄ«ves padomijā otrā rÄ«tā uz brokastu laiku (1990.g.4.maijā) nevarÄ“ja uzpeldÄ“t nesamaitāta tauta. Tātad atjaunotajā LR sāka šÄ¼akstÄ«ties samaitāta tauta. Cita loÄ£ika ir neloÄ£iska.

LoÄ£ika ir elementāra vÄ“l vienā ziņā. Samaitātajai tautai pÄ“cpadomju gados nevarÄ“ja piedzimt nesamaitāta jaunā paaudze. Tātad arÄ« latviešu jaunā paaudze nevar lepoties ar savu nesamaitātÄ«bu. Turklāt jaunā paaudze ir vÄ“l samaitātāka nekā viņu vecāku un vecvecāku samaitātās paaudzes. Atkal jāatceras elementāra loÄ£ika: sliktas izpausmes var Ä£enerÄ“t vienÄ«gi vÄ“l sliktākas izpausmes. Tas jau sen ir novÄ“rots Ä£enÄ“tiskajās un kulturoloÄ£iskajās mutācijās.

SvilinošÄ dumjÄ«ba prot kÅ«leņoties tikai vienā virzienā – tautas atmiņas un tādÄ“jādi arÄ« tautas nākotnes likvidÄ“šanā. Bez tautas atmiņas tautai nevar bÅ«t nekādas nākotnes, jo tautas nākotnes projektÄ“šanas galvenais balsts ir tautas atmiņa. Tik tikko minÄ“tā tÄ“ze ir sava veida tautas stratÄ“Ä£iskais detonators un tautas atmiņas metafizika – pirmpamats un pirmelements. Piesakot karu pagātnei, tiek pieteikts karš nākotnei. Atsakoties no pagātnes mantojuma, atsakāmies no nākotnes perspektÄ«vām.

Tautas atmiņai ir cementÄ“joša metafizika. Tautas atmiņa ir suverÄ“ns – visaugstākās garÄ«gās varas iemiesojums. Tautas atmiņai piemÄ«t suverenitāte – funkcionālā patstāvÄ«ba. Tautas atmiņa funkcionÄ“ suverÄ“ni bez citu ideoloÄ£isko instrumentu palÄ«dzÄ«bas. Tautas atmiņa spÄ“j viena pati sociuma apziņā formÄ“t ideoloÄ£iskos konceptus. Ja cilvÄ“ki stingri atceras, kas viņu pagātnÄ“ ir bijis labs un paliekošs, tad nekāda ideoloÄ£iskā zombÄ“šana nevar sagandÄ“t cilvÄ“ku atmiņu.

Tautas atmiņa praktiski ir atsevišÄ·u cilvÄ“ku, tautas pārstāvju, atmiņa. Savukārt cilvÄ“ki bez atmiņas nav cilvÄ“ki. Atmiņa neatkarÄ«gi (suverÄ“ni) no citiem faktoriem veido cilvÄ“ku par cilvÄ“ku. CilvÄ“ks bez atmiņas ir nepilnvÄ“rtÄ«gs radÄ«jums un nav spÄ“jÄ«gs uz labiem darbiem. Bez atmiņas nav sirdsapziņas. Sirdsapziņas centrā ir atmiņa – notikušÄ morālais vÄ“rtÄ“jums. Bez atmiņas nav cilvÄ“ka patstāvÄ«gā domāšana. Atmiņas kropļošana vai likvidÄ“šana ir cilvÄ“ka patstāvÄ«gās domāšanas aizliegšana, kas ir ideoloÄ£iskās verdzÄ«bas rafinÄ“ta forma.

Pret tautas atmiņu parasti neviens atklāti nespiedz. Latvijā neviens atklāti nesludina tautas atmiņas nevajadzÄ«bu. Toties atklāti tiek veikta masÄ«va ideoloÄ£iskā apstrāde, netieši latviešus mudinot atsacÄ«ties no savas pagātnes; respektÄ«vi, no tautas atmiņas. PÄ“cpadomju laikā RÄ«gā funkcionÄ“ pamatÄ«ga mašinÄ“rija tautas atmiņas iznÄ«dÄ“šanā. Šajā mašinÄ“rijā ietilpst gan ārzemju fondu algoti profesionālie kadri, gan vietÄ“jā budžeta algoti profesionālie kadri. Latviešu tautas atmiņu iznÄ«dÄ“ paši latvieši – neoliberālisma un posmodernisma matadori. Turklāt viņi ir bijušÄs Padomju SavienÄ«bas politikas savdabÄ«gi turpinātāji. To viņi nesaprot, bet tas ir fakts. Matadori ir galvenokārt jaunākās paaudzes politologi, kuru smadzenÄ“s neietilpst dziļa un objektÄ«va izpratne par procesiem padomju valsts pÄ“dÄ“jos gados.

Tautas atmiņas mÄ“rÄ·tiecÄ«go iznÄ«dÄ“šanu ievadÄ«ja PSKP ideoloÄ£ija. KonkrÄ“ti – „perestroikas” ideoloÄ£ija, aktÄ«vi musinot izsmiet un nicināt dzÄ«vi padomju valstÄ«. Praktiski tas nozÄ«mÄ“ja sociuma atsacÄ«šanos no vairāku paaudžu ilgās pagātnes.

Pie mums Latvijā tautas atmiņas svÄ“tÄ«bu bremzÄ“ valsts kraha nelabums. CilvÄ“ki mÄ«l dzÄ«vot ne tikai materiālajā komfortā, bet arÄ« garÄ«gajā komfortā. Tā principā nav laba parādÄ«ba, taču tā eksistÄ“. CilvÄ“kiem patÄ«k justies garÄ«gi atvieglotiem un garÄ«gi nesaspringtiem. GarÄ«go komfortu nodrošina stereotipi, pierasti tÄ“li, jÄ“dzieni, shÄ“mas, politiskā un ekonomiskā stabilitāte, valsts mÄ“rogā definÄ“ta nākotnes aina.

Lieta ir dÄ«vaina. Par garÄ«go komfortu cilvÄ“ki visvairāk sāk rÅ«pÄ“ties posmos, kad materiālā dzÄ«ve kļūst grÅ«ta un pat nepanesama, kā tas ir valsts kraha nesaulÄ“. Tādos posmos izplÄ“n nākotnes cerÄ«bas un kā garÄ«gā komforta atribÅ«ti nelabi dominÄ“ prāta slinkums, inertums, pasivitāte, vienaldzÄ«ba. Sastopoties ar materiālās dzÄ«ves grÅ«tÄ«bām, cilvÄ“ku liela daļa reaģē deviances formās; proti, sabiedrÄ«bā neakceptÄ“tās formās – pagānisma, okultisma, vulgāras un perversas izklaides. CilvÄ“ki savu konfÅ«ziju (apmulsumu, sajukumu, neskaidrÄ«bu) ne reti maskÄ“ ar pārspÄ«lÄ“tu bravÅ«ru un pārspÄ«lÄ“tu dzÄ«ves apmierinātÄ«bu. Tagadnes notikumi netiek kritiski vÄ“tÄ«ti. TāpÄ“c nav nekāds brÄ«nums, ka pie mums galvaspilsÄ“tā aizvadÄ«tajā laikā ir vÄ“rojama idiotiska pašapmierinātÄ«ba.

Bez komentāra (priekš normāliem cilvÄ“kiem tas nav vajadzÄ«gs) minÄ“šu četrus piemÄ“rus: 1) „Patlaban darbojas trÄ«s spÄ“cÄ«gi dzinuļi, kas Latvijas tiesu darbu padara arvien efektÄ«vāku, operatÄ«vāku, caurskatāmāku – un tādēļ arÄ« daudz autoritatÄ«vāku. Šie progresa "motori" ir informācijas tehnoloÄ£iju radÄ«to rÄ«ku pielietojums, tiesu sistÄ“mā strādājošo profesionālais entuziasms un intensÄ«va starptautiskā sadarbÄ«ba”. 2) „Latvijas interesÄ“s ir ekonomiski stipra un politiski stabila Eiropas SavienÄ«ba, tostarp konkurÄ“tspÄ“jÄ«ga eirozona. Lai to panāktu, mums jārod efektÄ«vākie risinājumi eirozonas stiprināšanai. Esam ieinteresÄ“ti vienotā Eiropā, taču, ja atsevišÄ·as dalÄ«bvalstis virzās uz ciešÄku integrāciju savā starpā, tad Latvijai ir svarÄ«gi bÅ«t šo valstu kodolā". 3) „Uzskatu, ka Latvija ir valsts, kura var - mums ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuriem ir gan zināšanas, gan pieredze, gan apņemšanās, lai varÄ“tu saražot lielu daļu no mÅ«su militārajiem spÄ“kiem nepieciešamā pašu mājās. Manuprāt tieši šÄ« ir viena no svarÄ«gākajām komponentÄ“m militārās industrijas attÄ«stÄ«bai Latvijā. Ir vitāli svarÄ«gi, lai Latvijas karavÄ«ri, zemessargi un jaunsargi lietotu un nÄ“sātu Latvijā nevis ārvalstÄ«s ražotu preci”. 4) „Latvijas ekonomikas izaicinājums globālajā vidÄ“ ir ilgtspÄ“jÄ«ga izaugsme, tostarp integrācija globālo korporāciju vÄ“rtÄ«bu Ä·Ä“dÄ“s. Globālā ekonomika un attiecÄ«gi arÄ« reÄ£ionālā un nacionālā ekonomika šobrÄ«d atrodas izaugsmes trajektorijā. Saskaņā ar dažādām prognozÄ“m izaugsmes trajektorijas saglabāšanās ir gaidāma vÄ“l tuvākos 3–5 gadus, kas iezÄ«mÄ“ pozitÄ«vu perspektÄ«vu, vÄ“rojot Latvijas tautsaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«bas rādÄ«tājus un tendences”. 

Tāda idiotiska pašapmierinātÄ«ba gribot negribot stimulÄ“ ārprātÄ«gu jautājumu. VarbÅ«t patiešÄm pÄ“c PSRS sabrukuma Latvijā uzpeldÄ“ja fundamentāli samaitāta tauta ar fundamentāli kroplu varas inteliÄ£enci, un tā dzemdÄ“ja vÄ“l samaitātākus pÄ“cnācÄ“jus? Un kas notiek ar ārprātÄ«go jautājumu, ja atceramies, ka LR ir krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brÄ«vÄ«bu bez nacionālās suverenitātes un ar lepnu valsts krahu? Vai tad ārprātÄ«gais jautājums nepārvÄ“ršas retoriskā jautājumā, ar kuru grib kaut ko kaismÄ«gi apgalvot vai noliegt, bet nevis dzirdÄ“t atbildi? „Perestroikas” fantasmagorija un tās sekas nepārprotami liecina, ka patiešÄm kaut kas ar „padomju tautas” politiskās elites kādu daļu ir cilvÄ“ciski novirzÄ«jies šausmÄ«gi greizi. Tiekamies ar morālajiem monstriem, himÄ“rām, zemcilvÄ“kiem.