Iesaki rakstu:

Publiskās telpas viedokļos par Egila Levita izredzÄ“m tikt ievÄ“lÄ“tam valsts prezidenta amatā teikumi gludi, bet kaut kā neizbÄ“gami aplaužas ar loÄ£iski izrietošiem “bet”.

Prezidenta kandidāts solÄ«jis, ka piekritÄ«s kandidÄ“t tikai tad, ja bÅ«s pārliecinošs valdošÄs koalÄ«cijas atbalsts. Bet! Tautas atbalsts kungu neinteresÄ“? Par to ne vārda?

Jā, pÄ“c Satversmes prezidentu ievÄ“lÄ“ Saeima ar vienkāršu balsu vairākumu. Bet pÄ“c tās pašas Satversmes tiesiskās loÄ£ikas Latvijas valsts suverÄ“nā vara pieder Latvijas tautai. Neredzot konstitÅ«cijas likuma burta un gara ciešo saikni, neņemot vÄ“rā tautas viedokli (pat neaptaujājot sabiedrÄ«bu), juristam Levitam tas nešÄ·iet savādi?
Bet, ja bÅ«s drošs balsu vairākums, kas tad tā vairs par kandidÄ“šanu, demokrātisku sacensÄ«bu?

Ja nebÅ«s koalÄ«cijas atbalsta, tad Levits nekandidÄ“s? Kā tad tā? Ja var neievÄ“lÄ“t, tad – “tā es nespÄ“lÄ“jos”?

Saeimas prezidija locekle Dagmāra Beitnere Le - Galla sarÄ«kojumā LU aulā, kurā piedalÄ«jās arÄ« pats Levits, Ä«paši pieglaimÄ«gi nodÄ“vÄ“ja viņu par nācijas tÄ“vu. 

Bet. Par tādu nav pat “gratulÄ“ts” Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, un te pÄ“kšÅ†i Levits - nācijas tÄ“vs?!

VarÄ“tu vÄ“l mÄ“Ä£ināt saprast Beitneres (cilvÄ“ka ar doktora grādu?) pārcentÄ«bu ienesÄ«gajā lišÄ·Ä“šanas arodā.

Bet. Nekādi nav saprotama Levita nenorobežošanās no lipÄ«gas saldmes. Tāpat kā neiederÄ«ga šÄ·iet dievināšanas iespaida radÄ«tā tÄ«ksme topošÄ prezidenta vaigā.

Egils Levits tiek pasniegts kā disidents, kas padomju laikā bijis spiests atstāt dzimteni.

Bet. Drīzāk nebija tā, ka, uzlabojoties PSRS attiecībām ar Rietumiem, daudzām ebreju izcelsmes ģimenēm ļāva repatriēties uz etnisko dzimteni Izraēlu? Levitu ģimene izbrauca no PSRS, taču apmetās uz dzīvi Vācijā. Protams, ka nekādu iebildumu tiktāl, ciktāl to netulko par teju vai varonīgu soli.

Tiek idealizÄ“ta Levita ienākšana politikā, un glorificÄ“ts viņa devums Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanā.

Bet. Viņš bija tikai viens no Atmodas, Latvijas Tautas frontes lÄ«deriem, kam vÄ“lāk patrāpÄ«jās iespÄ“ja ietikt “Klubs 21”, partijas "Latvijas ceļa" biedru skaitā, kā tiešÄ vadÄ«bā Ä«stenoja pārformÄ“šanos no padomju Latvijas Latvijas Republikā ar visu nelāgo prihvatizāciju avangardā. Ieņemot arÄ« augstus amatus: tieslietu ministrs Birkava valdÄ«bā, bet, kad tā krita, tapa nozÄ«mÄ“ts par vÄ“stnieku Austrijā, Ungārijā, ŠveicÄ“, ar laiku dodoties prom uz Eiropu pavisam, atkal pametot Latviju. 

Levits tiek pasludināts teju par vienīgo 1990. gada Neatkarības deklarācijas autoru.

Bet. Šajā darbā, ko vadÄ«ja Romāns ApsÄ«tis, netrÅ«ka arÄ« citu augstas raudzes juridisko, politisko lietpratÄ“ju: Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Vilnis Eglājs, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards…

Par Satversmes preambulu viedokļi atšÄ·iras lÄ«dzÄ«gi: arÄ« to Levits neradÄ«ja vienpersoniski, un tās frāžainais, patÄ“tiskais un panaiva patosa pārņemtais deklaratÄ«visms diez vai uzskatāms par spožu valsts konstitÅ«cijas ievadu.

“VisinteliÄ£entākās” inteliÄ£ences daļas vÄ“stÄ«jums, ka Levits uzlÅ«kojams kā spožākā zvaigzne pie Latvijas debesÄ«m un ka cita labāka mums nav, liek skumji pasmaidÄ«t: vai tiešÄm esam tik vāji, pieticÄ«gi un mazvÄ“rtÄ«gi?