Teritorija valstij nav “svÄ“tÄ govsâ€, reizÄ“m to ir lietderÄ«gi ziedot apmaiÅ†Ä pret mieru un stabilitÄti
Rostislavs IÅ¡Äenko* · 13.06.2018. · Komentāri (0)SabiedrÄ«bÄ ir kļūdains uzskats par valsti kÄ par struktÅ«ru, kura tiecas pÄ“c teritoriÄlas ekspansijas. PatiesÄ«bÄ tÄ nav. Bieži lielÄ mÄ“rÄ tÄ nav. Protams, eksistÄ“ valsts veidolÄ noformÄ“tas politekonomiskÄs sistÄ“mas, kurÄm ekspansija ir ne tikai dzÄ«vesveids, bet izdzÄ«vošanas lÄ«dzeklis.
Tiesa gan, šÄdas struktÅ«ras (kuru uzskatÄms piemÄ“rs ir daudzÄs nomadu cilšu lielvalstis) tiecas periodiski (saskaÅ†Ä ar ekonomisko nepieciešamÄ«bu) aplaupÄ«t vÄjÄkos kaimiņus, nevis panÄkt kontroli pÄr tiem. Kontroli uzstÄda tikai tad, kad kÄrtÄ“jais kaganÄts noteiktÄ savas attÄ«stÄ«bas posmÄ rada pietiekamu resursu bÄzi, lai organizÄ“tu pastÄvÄ«gu pakļauto aplaupÄ«šanas sistÄ“mu. Tas ir tad, kad pastÄvÄ«ga laupÄ«šana ir nodrošinÄta ar resursiem un tÄpÄ“c ir ekonomiski izdevÄ«gÄka par periodiskÄm laupÄ«šanÄm.
TomÄ“r šÄda sistÄ“ma ir nestabila un var tikt nodrošinÄta tikai uz palielinÄta militÄrÄ kontingenta turÄ“šanas pakļautajÄs teritorijÄs rÄ“Ä·ina. TÄ rezultÄta laupÄ«tÄjvalsts vai nu militÄri politiski “pÄrpÅ«las” vai arÄ« mÄ“Ä£ina deleģēt vietÄ“jiem kadriem okupÄcijas spÄ“ku funkcijas. TÄ tas, piemÄ“ram, bija Ivana I Kaļitas gadÄ«jumÄ. Tas savukÄrt noved pie kolabracionistisko valdnieku patstÄvÄ«bas pieauguma, kuri kļūst bagÄti, pÄrdalot sev par labu impÄ“riskajam centram paredzÄ“tÄs nodevas. Un turpmÄk bijušie kolaboranti, kuri ir pieņēmušies spÄ“kÄ uz centra rÄ“Ä·ina, uzstÄjas kÄ galvenie separÄtisti.
Otrs sistÄ“mas veids, kurš dzÄ«vo nepÄrtrauktÄ ekspansijÄ, ir mesiÄniski ideoloÄ£iska sistÄ“ma. Un te nav svarÄ«gi, vai šÄ« sistÄ“ma stÄda sev uzdevumu nodrošinÄt “dzÄ«ves telpu” savai tautai (šis ekspansijas pamatošanas lÄ«dzeklis radÄs vÄ“l ilgi pirms Hitlera) vai arÄ« viņi cenšas nodrošinÄt visas cilvÄ“ces saulaino nÄkotni. Padomju komunisti te arÄ« nebija pirmie – jebkura reliÄ£iska ekspansija, kaut kristietÄ«bas krusta karu veidÄ, kaut musulmaņu preventÄ«va svÄ“tÄ kara veidÄ, ir ideoloÄ£iskÄs ekspansijas forma.
Starp citu, arÄ« mÅ«sdienÄs joprojÄm ir spÄ“kÄ šie abi ekspansijas ideoloÄ£iskie pamatojumi. PiemÄ“ram, ASV cenšas vardarbÄ«gi izplatÄ«t savus priekšstatus par “vÄ“rtÄ«bÄm”, “brÄ«vÄ«bu”, “demokrÄtiju” pat tajos gadÄ«jumos, kad viņiem tas nav izdevÄ«gi no politiskÄs dienas kÄrtÄ«bas skatu punkta. SavukÄrt reÄ£ionÄlie konflikti un cilšu sadursmes Ä€frikÄ visbiežÄk tiek pamatotas ar cīņu par dzÄ«ves telpu savai tautai.
Šiem ekspansijas veidiem arÄ« ir savas vÄjÄs vietas. Papildus tam, ka nepieciešams bÅ«t pastÄvÄ«gÄ gatavÄ«bÄ augstas intensitÄtes konfliktam un iesaistÄ«ties permanentÄs zemas un vidÄ“jas intensitÄtes militÄrÄs akcijÄs, lai realizÄ“tu šo abu sistÄ“mu deklarÄ“tos mÄ“rÄ·us, nepieciešams veikt genocÄ«du. Cīņas par dzÄ«ves telpu gadÄ«jumÄ tas tiek darÄ«ts pÄ“c nacionÄlÄs pazÄ«mes, bet ideoloÄ£iski mesiÄniskas sistÄ“mas gadÄ«jumÄ – pÄ“c ideoloÄ£iskas.
Un nav svarÄ«gi, vai tiek izsludinÄts oficiÄls citticÄ«bnieku slaktiņš un naidÄ«gu šÄ·iru likvidÄcija vai arÄ« “tirgus ekonomikai nepiemÄ“rojušies” izmirst it kÄ paši no sevis. JebkurÄ gadÄ«jumÄ runa ir par sistÄ“mas radÄ«tiem apstÄkļiem ideoloÄ£iski svešu iedzÄ«votÄju slÄņu masveida genocÄ«dam. Bet tas savukÄrt liecina par sistÄ“mas zemo efektivitÄti, kura pÄrlieku izšÄ·Ä“rdÄ«gi rÄ«kojas ar visvÄ“rtÄ«gÄko resursu – cilvÄ“ku resursu.
Zeme un tÄs dzÄ«les, Å«deņi un meži paši par sevi nenes papildu dividendes. Pat vairÄk, ja formÄli jÅ«su teritorijas nav apdzÄ«votas un apgÅ«tas, tad perspektÄ«vÄ tÄs var neformÄli kļūt ne jÅ«su, lÄ«dzÄ«gi kÄ savulaik par nekrievu kļuva krievu Aļaska, kuru vienkÄrši nebija spÄ“ka noturÄ“t un izrÄdÄ«jÄs izdevÄ«gÄk (politiski izdevÄ«gÄk) pÄrdot. Peļņu dod cilvÄ“ks, kurš tÄdÄ vai citÄdÄ veidÄ izmanto dabas resursus.
MÅ«sdienu efektÄ«vÄs valstis ir iemÄcÄ«jušas pÄrdalÄ«t sev par labu to pievienoto vÄ“rtÄ«bu, kura tiek radÄ«ta Ärpus to robežÄm un tÄdēļ var realizÄ“t pilsonÄ«bas iegÅ«šanas ierobežojošu politiku, lai nepalielinÄtu sociÄlÄ budžeta slodzi. Bet tas nozÄ«mÄ“, ka valsts izmantotie cilvÄ“ciskie resursi, kas tiek izmantoti, lai nodrošinÄtu savu labklÄjÄ«bu, atrodas Ärpus šÄ«s valsts robežÄm un konkrÄ“tÄ valsts nenes nekÄdu politisko un sociÄlo atbildÄ«bu šo cilvÄ“ku priekšÄ.
Starp citu, Krievijas iespÄ“ju un Maskavas iekšpolitikas un Ärpolitikas materiÄlÄ nodrošinÄjuma straujais pieaugums nebÅ«t nav saistÄ«ts ar to, ka Krievijas iedzÄ«votÄji ir sÄkuši vairÄk strÄdÄt. Pat vairÄk, absolÅ«tos rÄdÄ«tÄjos strÄdÄ mazÄk nekÄ 1940. gados un pat 1960. un 1970. gados. Un ar parastu darba ražīguma pieaugumu to nevar izskaidrot. VienkÄrši Krievija iemÄcÄ«jÄs pÄrdalÄ«t sev par labu pasaules pievienotÄs vÄ“rtÄ«bas produktu. Par to arÄ« Krieviju cenšas sodÄ«t ASV, kurai agrÄk uz to bija monopoltiesÄ«bas un kura vienpersoniski noteica, kam bÅ«s dzÄ«vot “zelta miljardÄ”, bet kam vilkt dzÄ«vÄ«bu kÄ “trešÄs pasaules” valstÄ«m. Var pat teikt, ka no ASV skatu punkta Krievija viņiem kaulu no mutes izrÄva.
TÄdÄ“jÄdi efektÄ«vas valstis visos laikos ir tiekušÄs pÄ“c miera. Tikai pÄ“c tÄda miera, kura ietvaros varÄ“tu maksimÄli savÄ labÄ tikt pÄrdalÄ«ts pievienotÄs vÄ“rtÄ«bas produkts, kurš ir koncentrÄ“ts gan pašu valstÄ«, gan Ärpus tÄs. VÄjÄkÄs valstis aprobežojÄs tikai ar savu pavalstnieku kontroli un tÄpÄ“c tÄdÄ vai citÄdÄ veidÄ apmaksÄja ÄrÄ“jam spÄ“kam savas drošÄ«bas nodrošinÄšanu. StiprÄkÄs valstis centÄs izplatÄ«t savu ekonomisko kontroli Ärpus savas valsts formÄlajÄm robežÄm.
TurklÄt liela daļa nevienlÄ«dzÄ«go ekonomisko lÄ«gumu nebÅ«t netika slÄ“gti, draudot ar ieroÄiem. Parasti vietÄ“jÄs elites pašas bija gatavas apmainÄ«t zeltu un ziloņkaulu pret stiklu un vergus pret vecÄm musketÄ“m vai arÄ« kaņepÄjus, dzelzi, maizi un vasku pret rotaslietÄm un apģērbu, kurš ir šÅ«ts saskaÅ†Ä ar pÄ“dÄ“jÄs ParÄ«zes modes prasÄ«bÄm.
KoloniÄlÄ ekspansija ir tikai epizode cilvÄ“ces dzÄ«vÄ“. Protekcionisko politiku realizÄ“jušÄs Eiropas valstis centÄs nodrošinÄt savu rÅ«pniecÄ«bu ar maksimÄlu noieta tirgu. Kontrole pÄr koloniju, pirmkÄrt, nodrošinÄja tÄs tirgus aizvÄ“ršanu konkurentiem. Tiesa gan, ASV jau toreiz LatīņamerikÄ atstrÄdÄja daudz efektÄ«vÄkus formÄli brÄ«vas valsts tirgus sagrÄbšanas un kontroles paņēmienus, pÄ“c tam uzspiežot “atvÄ“rto durvju” politiku visai pasaulei.
Pašas ASV teritoriÄlÄ ekspansija pÄrsvarÄ tika vÄ“rsta pret mazapdzÄ«votÄm (pÄ“c Eiropas mÄ“rogiem) vai vispÄr neapdzÄ«votÄm indiÄņu teritorijÄm. ŠÄda politika bija vairÄk saistÄ«ta ar bažÄm, ka šajÄs zemÄ“s tiešÄ ASV tuvumÄ varÄ“s nostiprinÄties kÄda liela Eiropas lielvalsts (kÄ arÄ« dēļ nepieciešamÄ«bas aizstÄvÄ“ties no indiÄņu klejotÄjcilšu sirojumiem), nevis dēļ reÄlas nepieciešamÄ«bas nodrošinÄt ar zemes fondu arvien pieaugošo imigrÄciju, kura lÄ«dz XX gadsimta sÄkumam pÄrsvarÄ “nosÄ“dÄs” ASV austrumu piekrastes pilsÄ“tÄs.
No SpÄnijai atkarotajÄm FilipÄ«nÄm un KlusÄ okeÄna salÄm ASV aizgÄja pati, nostiprinot tur savu ekonomisko un politisko ietekmi (lai gan ne uz visiem laikiem), bet atsakoties tÄs iekļaut ASV sastÄvÄ dēļ šÄdas rÄ«cÄ«bas ekonomiskÄs neefektivitÄtes. LÄ«dzÄ«gi Eiropas valstis XX gadsimta vidÅ« pameta savas bijušÄs kolonijas, kad vecÄs to ekspluatÄcijas metodes, kuras paredzÄ“ja koloniju militÄri – politisku kontroli, kļuva pavisam neefektÄ«vas. Teritorijas, kuras varÄ“ja izmantot lÄ«dz pat mÅ«sdienÄm, tika momentÄni atdotas apmaiÅ†Ä pret mieru un politekonomiskÄm preferencÄ“m.
PÄ“dÄ“jo divdesmit gadu laikÄ lÄ«dzÄ«gu politiku cenšas realizÄ“t arÄ« IzraÄ“las valdÄ«ba. NeatkarÄ«gi no partejiskÄs piederÄ«bas un formÄlajiem lozungiem viņi, atšÄ·iroties ar savu prasÄ«bu stingrumu, ved sarunas par aiziešanu no okupÄ“tajÄm arÄbu teritorijÄm (kuras IzraÄ“la jau sen ir pasludinÄjusi par anektÄ“tÄm) apmaiÅ†Ä pret noturÄ«ga miera un IzraÄ“las valstiskuma (1949.gada robežÄs) drošÄ«bas garantijÄm.
TurklÄt ir jÄsaprot, ka teritoriju sagrÄbšana, kas nodrošinÄja minimÄli nepieciešamo teritoriÄlo dziļumu, bija saistÄ«ta ar IzraÄ“las valsts militÄro drošÄ«bu. TomÄ“r garantÄ“ts miers izrÄdÄs ir pietiekami vÄ“rtÄ«gs, lai to pirktu pat par piekÄpšanÄs stratÄ“Ä£iski svarÄ«gu teritoriju jautÄjumÄ cenu.
Krievijai savukÄrt ir bagÄtÄ«ga pieredze atteikšanÄs no teritorijÄm ziÅ†Ä apmaiÅ†Ä pret izdevÄ«gÄm politiskÄm un ekonomiskÄm savienÄ«bÄm, kuras nodrošina gan esošo valdÄ«jumu drošÄ«bu, gan perspektÄ«vas impÄ“rijas ekonomiskÄs un politiskÄs intereses. Par Aļasku jau tika minÄ“ts. ŠÄ« teritorija ne tikai tika pÄrdota ASV. PašÄ AmerikÄ bija gan šÄ« darÄ«juma piekritÄ“ji, gan arÄ« ietekmÄ«gi pretinieki, tÄdēļ par maz bija sagribÄ“t pÄrdot Aļasku, vajadzÄ“ja vÄ“l arÄ«, lai kÄds vispÄr to gribÄ“tu nopirkt.
Aļaskas pÄrdošana notika drÄ«z pÄ“c Krimas kara, kad zaudÄ“jušo Krieviju turpinÄja terorizÄ“t LielbritÄnija. Londona vairÄkas reizes mÄ“Ä£inÄja izprovocÄ“t jaunu konfliktu, lai papildus novÄjinÄtu un pasaules acÄ«s pazemotu no zaudÄ“juma vÄ“l neatguvušos impÄ“riju. Viena no Krievijas vÄjajÄm vietÄm bija Aļaska, uz kuru aktÄ«vi pretendÄ“ja angļi. FormÄli noteiktÄ robeža neapstÄdinÄja angļu migrantu ieplÅ«dumu: krievu ieceļotÄju bija pÄrÄk maz, lai traucÄ“tu angļu ieceļošanai, bet valsts, kura tikko bija zaudÄ“jusi Krimas karu, nevarÄ“ja sev atļauties jaunu konfliktu pasaules malÄ ar tÄ laika spÄ“cÄ«gÄko pasaules jÅ«ras lielvalsti.
Izeja tika atrasta, pÄrdodot Aļasku ASV. Vašingtona tolaik ļoti nedraudzÄ“jÄs ar Londonu. Anglija ieņēma ļoti nedraudzÄ«gu pozÄ«ciju ASV pilsoņu kara laikÄ. AmerikÄņi bija vÄ“l pÄrÄk vÄji, lai varÄ“tu sev atļauties konfliktÄ“t ar to laiku globÄlo hegemonu. TomÄ“r viņi nÄvÄ«gi baidÄ«jÄs no angļu nostiprinÄšanÄs KlusÄ okeÄna ziemeļos, kas neizbÄ“gami bÅ«tu noticis, ja Londona iegÅ«tu Aļasku. Tai pat laikÄ tolaik ASV bija lieliskas attiecÄ«bas ar Krieviju (tai skaitÄ arÄ« dēļ kopÄ“jas nepatikas pret LielbritÄnijas agresivitÄti). ASV atradÄs daudz tuvÄk Aļaskai kÄ Krievija un tai bija daudz vairÄk resursu tÄs aizsardzÄ«bai. TurklÄt divi angloamerikÄņu kari (1775 – 1783 un 1812 – 1815) parÄdÄ«ja KanÄdas vÄjumu uzbrukumÄ no dienvidiem.
Aļaskas pÄrdošanas rezultÄtÄ nostiprinÄjÄs neformÄla antibritÄniska savienÄ«ba starp Krieviju un ASV un nodrošinÄja Krievijai drošas TÄlo Austrumu robežas jauna Eiropas konflikta gadÄ«jumÄ. AktÄ«vÄ Krievijas ÄrpolitiskÄ pozÄ«cija, kura noveda lÄ«dz krievu – turku karam 1877. – 1878. gadÄ, Krimas kara seku pilnÄ«ga likvidÄcija, kÄ arÄ« pret LielbritÄnijas globÄlajÄm ambÄ«cijÄm vÄ“rstÄ Krievijas ekspansija VidusÄzijÄ kļuva iespÄ“jama tai skaitÄ arÄ« situÄciju TÄlajos Austrumos stabilizÄ“jošÄs Aļaskas pÄrdošanas dēļ.
TomÄ“r teritoriÄlÄs ekspansijas ierobežošanas politiku apmaiÅ†Ä pret Ä£eopolitiskiem ieguvumiem Krievija veica vÄ“l kopš PÄ“tera I laikiem. GandrÄ«z simt gadus, lÄ«dz KatrÄ«nas LielÄs valdÄ«šanas beigÄm Krievija nodrošinÄja vÄjas un pussabrukušas Polijas valsts eksistenci, kura kalpoja kÄ buferis no stiprÄkÄm un agresÄ«vÄkÄm Eiropas impÄ“rijÄm. Tai pat laikÄ Krievija saimniekoja ReÄpospolitÄ kÄ savÄ iebraucamÄ sÄ“tÄ. Polijas dalÄ«šanu KatrÄ«nai uzspieda PrÅ«sija un Austrija impÄ“rijai grÅ«tÄ brÄ«dÄ«, un lielie teritoriÄlie ieguvumi nekompensÄ“ja kontrolÄ“jamas buferzonas zaudÄ“šanu. Tieši ar šo brÄ«di sÄkÄs Krievijas impÄ“rijas iesaistÄ«šana tÄs interesÄ“m neatbilstošos un tÄlos konfliktos starp Rietumeiropas un CentrÄleiropas valstÄ«m, kas noveda lÄ«dz XIX gadsimta otrÄs puses un XX gadsimta sÄkuma neveiksmÄ“m (Krimas karš, krievu – japÄņu karš, Pirmais pasaules karš) un pÄ“c tam arÄ« pie monarhijas krišanas un Krievijas valstiskuma pirmÄ sabrukuma.
AnaloÄ£iski Krievija rÄ«kojÄs arÄ« attiecÄ«bÄ pret CentrÄleiropu. Krievijas imperatoru garajos titulos ne velti bija arÄ« “NorvÄ“Ä£ijas mantinieks, ŠlÄ“zvigas – Holšteinas, Stormanskas, Ditmarskenskas un Oldenburgas hercogs”. ŠÄ«s bija teritorijas, uz kurÄm Krievijas imperatoriem bija dinastiskas tiesÄ«bas. No tÄm, kÄ arÄ« no mazÄkÄm hercogistÄ“m Krievijas imperatori regulÄri atteicÄs apmaiÅ†Ä pret politiskÄm preferencÄ“m un/vai finansiÄlÄm vai teritoriÄlÄm kompensÄcijÄm. Ja nebÅ«tu realizÄ“ta tik lÄ«dzsvarota politika, tad iespÄ“ja izveidot lielu Krievijai piederošu VÄcijas zemju masÄ«vu un Krievijas imperatora iespÄ“jas iegÅ«t SvÄ“tÄs Romas impÄ“rijas kÅ«rfirsta tiesÄ«bas (ar tiesÄ«bÄm tikt ievÄ“lÄ“tam par SvÄ“tÄs Romas impÄ“rijas imperatoru) garantÄ“ti novestu lÄ«dz Krievijas konfrontÄcijai ar visu Eiropu vÄ“l XVIII gadsimtÄ ar visnotaļ nepatÄ«kamÄm sekÄm.
Å…emot vÄ“rÄ šÄdas atteikšanÄs no teritorijÄm prakses seno un starptautisko raksturu un Krievijas sekošanu tam [Latvijas Republika izveidojÄs arÄ« šÄ« principa realizÄcijas rezultÄtÄ], nav nekÄds brÄ«nums, ka pašreiz Maskava piedÄvÄ Kijevai tÄdu pašu Ukrainas problÄ“mu risinÄjumu. Ukrainai skaidro, ka Krimu nav iespÄ“jams atdot, tÄdēļ no tÄs ir jÄatsakÄs, bet apmaiÅ†Ä pret to ir iespÄ“jams vienoties par Ukrainas kompÄniju Ä«pašu statusu pussalÄ, kas tÄm nodrošinÄtu tÄdas pašas tiesÄ«bas un iespÄ“jas kÄ Krievijas kompÄnijÄm. Kijevai uzstÄjÄ«gi iesaka noformÄ“t attiecÄ«bas ar DTR/LTR tiešu pÄrrunu formÄtÄ, konkrÄ“ti, pieņemot izmaiņas KonstitÅ«cijÄ un nodrošinot valsts federalizÄciju.
Neviens nevar dot garantijas, ka Donbass pat ar šÄdiem nosacÄ«jumiem bÅ«s gatavs atgriezties Ukrainas sastÄvÄ, kura Äetrus gadus pret to karo, izlejot daudz asiņu. Bet neviens taÄu Kijevu nespieda šo karu vest. Pat otrÄdi, rekomendÄcijas veikt valsts federalizÄciju no Maskavas puses izskanÄ“ja uzreiz pÄ“c 2014.gada februÄra apvÄ“rsuma vÄ“l pirms sadursmÄ“m DonbasÄ un Odesas traģēdijas.
Protams, Kijevai lielÄ mÄ“rÄ ir taisnÄ«ba, kad tÄ apgalvo, ka federalizÄcija (ar teritoriju tiesÄ«bÄm uz savu kultÅ«ru, ÄrÄ“jÄs ekonomikas darbÄ«bu un praktiski uz savÄm spÄ“ka struktÅ«rÄm) pÄrvÄ“rtÄ«s Ukrainu par visai vÄju konfederÄciju ar tieksmÄ“m uz turpmÄku sadalÄ«šanos. Bet, pirmkÄrt, neviens nav vainÄ«gs, ka Ukraina XXI gadsimta sÄkuma otrajÄ desmitgadÄ“ ienÄca tieši šÄdÄ stÄvoklÄ«, otrkÄrt, vÄja konfederÄcija iekšÄ“ja miera apstÄkļos ir labÄka par vÄju diktatÅ«ru pilsoņu kara apstÄkļos, treškÄrt, tÄdu pat vÄju konfederatÄ«vu Poliju Krievija gandrÄ«z simts gadus spÄ“ja noturÄ“t valstiskas vienotÄ«bas stÄvoklÄ« lÄ«dz mirklim, kad “Rietumu partneri” neuzspieda sadalÄ«šanu. TÄpÄ“c izredzes ir.
Nav patÄ«kami zaudÄ“t teritorijas. Skaidrs, ka nespÄ“ja noturÄ“t esošo ir noteikta vÄjuma pazÄ«me. Bet arÄ« nevaldÄma ekspansijas tieksme arÄ« nav spÄ“ka pazÄ«me. Katras valsts primÄrais uzdevums pirmkÄrt ir sabiedrÄ«bas konsolidÄcija, iekšÄ“jÄs stabilitÄtes nodrošinÄšana un ekonomiskÄ attÄ«stÄ«ba. Ja šie uzdevumi tiek izpildÄ«ti, tad teritorijas sÄk pievienoties (un iespÄ“jas arÄ«) pašas no sevis un dažreiz pat nÄkas atkauties no pievienoties (vai atgriezties) kÄrojošajiem.
SavukÄrt, ja valsts upurÄ“ sabiedrÄ«bas konsolidÄciju, stabilitÄti un ekonomisko attÄ«stÄ«bu par labu teritoriÄlÄs vienotÄ«bas saglabÄšanai, kuru tÄpat vairs nevar noturÄ“t (vÄ“l jo vairÄk dēļ teritoriÄlÄs ekspansijas, kuru nav ar ko nodrošinÄt), tad rezultÄtÄ valsts zaudÄ“ ne tikai problÄ“mteritorijas, bet arÄ« visu, kas tai ir, lÄ«dz pat pilnÄ«gai pazušanai no politiskÄs kartes.
* ukraiņu politologs, vÄ“sturnieks, diplomÄts