Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

SabiedrÄ«bā ir kļūdains uzskats par valsti kā par struktÅ«ru, kura tiecas pÄ“c teritoriālas ekspansijas. PatiesÄ«bā tā nav. Bieži lielā mÄ“rā tā nav. Protams, eksistÄ“ valsts veidolā noformÄ“tas politekonomiskās sistÄ“mas, kurām ekspansija ir ne tikai dzÄ«vesveids, bet izdzÄ«vošanas lÄ«dzeklis.

Tiesa gan, šÄdas struktÅ«ras (kuru uzskatāms piemÄ“rs ir daudzās nomadu cilšu lielvalstis) tiecas periodiski (saskaņā ar ekonomisko nepieciešamÄ«bu) aplaupÄ«t vājākos kaimiņus, nevis panākt kontroli pār tiem. Kontroli uzstāda tikai tad, kad kārtÄ“jais kaganāts noteiktā savas attÄ«stÄ«bas posmā rada pietiekamu resursu bāzi, lai organizÄ“tu pastāvÄ«gu pakļauto aplaupÄ«šanas sistÄ“mu. Tas ir tad, kad pastāvÄ«ga laupÄ«šana ir nodrošināta ar resursiem un tāpÄ“c ir ekonomiski izdevÄ«gāka par periodiskām laupÄ«šanām.

TomÄ“r šÄda sistÄ“ma ir nestabila un var tikt nodrošināta tikai uz palielināta militārā kontingenta turÄ“šanas pakļautajās teritorijās rÄ“Ä·ina. Tā rezultāta laupÄ«tājvalsts vai nu militāri politiski “pārpÅ«las” vai arÄ« mÄ“Ä£ina deleģēt vietÄ“jiem kadriem okupācijas spÄ“ku funkcijas. Tā tas, piemÄ“ram, bija Ivana I Kaļitas gadÄ«jumā. Tas savukārt noved pie kolabracionistisko valdnieku patstāvÄ«bas pieauguma, kuri kļūst bagāti, pārdalot sev par labu impÄ“riskajam centram paredzÄ“tās nodevas. Un turpmāk bijušie kolaboranti, kuri ir pieņēmušies spÄ“kā uz centra rÄ“Ä·ina, uzstājas kā galvenie separātisti.

Otrs sistÄ“mas veids, kurš dzÄ«vo nepārtrauktā ekspansijā, ir mesiāniski ideoloÄ£iska sistÄ“ma. Un te nav svarÄ«gi, vai šÄ« sistÄ“ma stāda sev uzdevumu nodrošināt “dzÄ«ves telpu” savai tautai (šis ekspansijas pamatošanas lÄ«dzeklis radās vÄ“l ilgi pirms Hitlera) vai arÄ« viņi cenšas nodrošināt visas cilvÄ“ces saulaino nākotni. Padomju komunisti te arÄ« nebija pirmie – jebkura reliÄ£iska ekspansija, kaut kristietÄ«bas krusta karu veidā, kaut musulmaņu preventÄ«va svÄ“tā kara veidā, ir ideoloÄ£iskās ekspansijas forma.

Starp citu, arÄ« mÅ«sdienās joprojām ir spÄ“kā šie abi ekspansijas ideoloÄ£iskie pamatojumi. PiemÄ“ram, ASV cenšas vardarbÄ«gi izplatÄ«t savus priekšstatus par “vÄ“rtÄ«bām”, “brÄ«vÄ«bu”, “demokrātiju” pat tajos gadÄ«jumos, kad viņiem tas nav izdevÄ«gi no politiskās dienas kārtÄ«bas skatu punkta. Savukārt reÄ£ionālie konflikti un cilšu sadursmes Ä€frikā visbiežāk tiek pamatotas ar cīņu par dzÄ«ves telpu savai tautai.

Šiem ekspansijas veidiem arÄ« ir savas vājās vietas. Papildus tam, ka nepieciešams bÅ«t pastāvÄ«gā gatavÄ«bā augstas intensitātes konfliktam un iesaistÄ«ties permanentās zemas un vidÄ“jas intensitātes militārās akcijās, lai realizÄ“tu šo abu sistÄ“mu deklarÄ“tos mÄ“rÄ·us, nepieciešams veikt genocÄ«du. Cīņas par dzÄ«ves telpu gadÄ«jumā tas tiek darÄ«ts pÄ“c nacionālās pazÄ«mes, bet ideoloÄ£iski mesiāniskas sistÄ“mas gadÄ«jumā – pÄ“c ideoloÄ£iskas.

Un nav svarÄ«gi, vai tiek izsludināts oficiāls citticÄ«bnieku slaktiņš un naidÄ«gu šÄ·iru likvidācija vai arÄ« “tirgus ekonomikai nepiemÄ“rojušies” izmirst it kā paši no sevis. Jebkurā gadÄ«jumā runa ir par sistÄ“mas radÄ«tiem apstākļiem ideoloÄ£iski svešu iedzÄ«votāju slāņu masveida genocÄ«dam. Bet tas savukārt liecina par sistÄ“mas zemo efektivitāti, kura pārlieku izšÄ·Ä“rdÄ«gi rÄ«kojas ar visvÄ“rtÄ«gāko resursu – cilvÄ“ku resursu.

Zeme un tās dzÄ«les, Å«deņi un meži paši par sevi nenes papildu dividendes. Pat vairāk, ja formāli jÅ«su teritorijas nav apdzÄ«votas un apgÅ«tas, tad perspektÄ«vā tās var neformāli kļūt ne jÅ«su, lÄ«dzÄ«gi kā savulaik par nekrievu kļuva krievu Aļaska, kuru vienkārši nebija spÄ“ka noturÄ“t un izrādÄ«jās izdevÄ«gāk (politiski izdevÄ«gāk) pārdot. Peļņu dod cilvÄ“ks, kurš tādā vai citādā veidā izmanto dabas resursus.

MÅ«sdienu efektÄ«vās valstis ir iemācÄ«jušas pārdalÄ«t sev par labu to pievienoto vÄ“rtÄ«bu, kura tiek radÄ«ta ārpus to robežām un tādēļ var realizÄ“t pilsonÄ«bas iegÅ«šanas ierobežojošu politiku, lai nepalielinātu sociālā budžeta slodzi. Bet tas nozÄ«mÄ“, ka valsts izmantotie cilvÄ“ciskie resursi, kas tiek izmantoti, lai nodrošinātu savu labklājÄ«bu, atrodas ārpus šÄ«s valsts robežām un konkrÄ“tā valsts nenes nekādu politisko un sociālo atbildÄ«bu šo cilvÄ“ku priekšÄ.

Starp citu, Krievijas iespÄ“ju un Maskavas iekšpolitikas un ārpolitikas materiālā nodrošinājuma straujais pieaugums nebÅ«t nav saistÄ«ts ar to, ka Krievijas iedzÄ«votāji ir sākuši vairāk strādāt. Pat vairāk, absolÅ«tos rādÄ«tājos strādā mazāk nekā 1940. gados un pat 1960. un 1970. gados. Un ar parastu darba ražīguma pieaugumu to nevar izskaidrot. Vienkārši Krievija iemācÄ«jās pārdalÄ«t sev par labu pasaules pievienotās vÄ“rtÄ«bas produktu. Par to arÄ« Krieviju cenšas sodÄ«t ASV, kurai agrāk uz to bija monopoltiesÄ«bas un kura vienpersoniski noteica, kam bÅ«s dzÄ«vot “zelta miljardā”, bet kam vilkt dzÄ«vÄ«bu kā “trešÄs pasaules” valstÄ«m. Var pat teikt, ka no ASV skatu punkta Krievija viņiem kaulu no mutes izrāva.

TādÄ“jādi efektÄ«vas valstis visos laikos ir tiekušÄs pÄ“c miera. Tikai pÄ“c tāda miera, kura ietvaros varÄ“tu maksimāli savā labā tikt pārdalÄ«ts pievienotās vÄ“rtÄ«bas produkts, kurš ir koncentrÄ“ts gan pašu valstÄ«, gan ārpus tās. Vājākās valstis aprobežojās tikai ar savu pavalstnieku kontroli un tāpÄ“c tādā vai citādā veidā apmaksāja ārÄ“jam spÄ“kam savas drošÄ«bas nodrošināšanu. Stiprākās valstis centās izplatÄ«t savu ekonomisko kontroli ārpus savas valsts formālajām robežām.

Turklāt liela daļa nevienlÄ«dzÄ«go ekonomisko lÄ«gumu nebÅ«t netika slÄ“gti, draudot ar ieročiem. Parasti vietÄ“jās elites pašas bija gatavas apmainÄ«t zeltu un ziloņkaulu pret stiklu un vergus pret vecām musketÄ“m vai arÄ« kaņepājus, dzelzi, maizi un vasku pret rotaslietām un apģērbu, kurš ir šÅ«ts saskaņā ar pÄ“dÄ“jās ParÄ«zes modes prasÄ«bām.

Koloniālā ekspansija ir tikai epizode cilvÄ“ces dzÄ«vÄ“. Protekcionisko politiku realizÄ“jušÄs Eiropas valstis centās nodrošināt savu rÅ«pniecÄ«bu ar maksimālu noieta tirgu. Kontrole pār koloniju, pirmkārt, nodrošināja tās tirgus aizvÄ“ršanu konkurentiem. Tiesa gan, ASV jau toreiz Latīņamerikā atstrādāja daudz efektÄ«vākus formāli brÄ«vas valsts tirgus sagrābšanas un kontroles paņēmienus, pÄ“c tam uzspiežot “atvÄ“rto durvju” politiku visai pasaulei.

Pašas ASV teritoriālā ekspansija pārsvarā tika vÄ“rsta pret mazapdzÄ«votām (pÄ“c Eiropas mÄ“rogiem) vai vispār neapdzÄ«votām indiāņu teritorijām. ŠÄda politika bija vairāk saistÄ«ta ar bažām, ka šajās zemÄ“s tiešÄ ASV tuvumā varÄ“s nostiprināties kāda liela Eiropas lielvalsts (kā arÄ« dēļ nepieciešamÄ«bas aizstāvÄ“ties no indiāņu klejotājcilšu sirojumiem), nevis dēļ reālas nepieciešamÄ«bas nodrošināt ar zemes fondu arvien pieaugošo imigrāciju, kura lÄ«dz XX gadsimta sākumam pārsvarā “nosÄ“dās” ASV austrumu piekrastes pilsÄ“tās.

No Spānijai atkarotajām FilipÄ«nām un Klusā okeāna salām ASV aizgāja pati, nostiprinot tur savu ekonomisko un politisko ietekmi (lai gan ne uz visiem laikiem), bet atsakoties tās iekļaut ASV sastāvā dēļ šÄdas rÄ«cÄ«bas ekonomiskās neefektivitātes. LÄ«dzÄ«gi Eiropas valstis XX gadsimta vidÅ« pameta savas bijušÄs kolonijas, kad vecās to ekspluatācijas metodes, kuras paredzÄ“ja koloniju militāri – politisku kontroli, kļuva pavisam neefektÄ«vas. Teritorijas, kuras varÄ“ja izmantot lÄ«dz pat mÅ«sdienām, tika momentāni atdotas apmaiņā pret mieru un politekonomiskām preferencÄ“m.

PÄ“dÄ“jo divdesmit gadu laikā lÄ«dzÄ«gu politiku cenšas realizÄ“t arÄ« IzraÄ“las valdÄ«ba. NeatkarÄ«gi no partejiskās piederÄ«bas un formālajiem lozungiem viņi, atšÄ·iroties ar savu prasÄ«bu stingrumu, ved sarunas par aiziešanu no okupÄ“tajām arābu teritorijām (kuras IzraÄ“la jau sen ir pasludinājusi par anektÄ“tām) apmaiņā pret noturÄ«ga miera un IzraÄ“las valstiskuma (1949.gada robežās) drošÄ«bas garantijām.

Turklāt ir jāsaprot, ka teritoriju sagrābšana, kas nodrošināja minimāli nepieciešamo teritoriālo dziļumu, bija saistÄ«ta ar IzraÄ“las valsts militāro drošÄ«bu. TomÄ“r garantÄ“ts miers izrādās ir pietiekami vÄ“rtÄ«gs, lai to pirktu pat par piekāpšanās stratÄ“Ä£iski svarÄ«gu teritoriju jautājumā cenu.

Krievijai savukārt ir bagātÄ«ga pieredze atteikšanās no teritorijām ziņā apmaiņā pret izdevÄ«gām politiskām un ekonomiskām savienÄ«bām, kuras nodrošina gan esošo valdÄ«jumu drošÄ«bu, gan perspektÄ«vas impÄ“rijas ekonomiskās un politiskās intereses. Par Aļasku jau tika minÄ“ts. ŠÄ« teritorija ne tikai tika pārdota ASV. PašÄ Amerikā bija gan šÄ« darÄ«juma piekritÄ“ji, gan arÄ« ietekmÄ«gi pretinieki, tādēļ par maz bija sagribÄ“t pārdot Aļasku, vajadzÄ“ja vÄ“l arÄ«, lai kāds vispār to gribÄ“tu nopirkt.

Aļaskas pārdošana notika drÄ«z pÄ“c Krimas kara, kad zaudÄ“jušo Krieviju turpināja terorizÄ“t Lielbritānija. Londona vairākas reizes mÄ“Ä£ināja izprovocÄ“t jaunu konfliktu, lai papildus novājinātu un pasaules acÄ«s pazemotu no zaudÄ“juma vÄ“l neatguvušos impÄ“riju. Viena no Krievijas vājajām vietām bija Aļaska, uz kuru aktÄ«vi pretendÄ“ja angļi. Formāli noteiktā robeža neapstādināja angļu migrantu ieplÅ«dumu: krievu ieceļotāju bija pārāk maz, lai traucÄ“tu angļu ieceļošanai, bet valsts, kura tikko bija zaudÄ“jusi Krimas karu, nevarÄ“ja sev atļauties jaunu konfliktu pasaules malā ar tā laika spÄ“cÄ«gāko pasaules jÅ«ras lielvalsti.

Izeja tika atrasta, pārdodot Aļasku ASV. Vašingtona tolaik ļoti nedraudzÄ“jās ar Londonu. Anglija ieņēma ļoti nedraudzÄ«gu pozÄ«ciju ASV pilsoņu kara laikā. Amerikāņi bija vÄ“l pārāk vāji, lai varÄ“tu sev atļauties konfliktÄ“t ar to laiku globālo hegemonu. TomÄ“r viņi nāvÄ«gi baidÄ«jās no angļu nostiprināšanās Klusā okeāna ziemeļos, kas neizbÄ“gami bÅ«tu noticis, ja Londona iegÅ«tu Aļasku. Tai pat laikā tolaik ASV bija lieliskas attiecÄ«bas ar Krieviju (tai skaitā arÄ« dēļ kopÄ“jas nepatikas pret Lielbritānijas agresivitāti). ASV atradās daudz tuvāk Aļaskai kā Krievija un tai bija daudz vairāk resursu tās aizsardzÄ«bai. Turklāt divi angloamerikāņu kari (1775 – 1783 un 1812 – 1815) parādÄ«ja Kanādas vājumu uzbrukumā no dienvidiem.

Aļaskas pārdošanas rezultātā nostiprinājās neformāla antibritāniska savienÄ«ba starp Krieviju un ASV un nodrošināja Krievijai drošas Tālo Austrumu robežas jauna Eiropas konflikta gadÄ«jumā. AktÄ«vā Krievijas ārpolitiskā pozÄ«cija, kura noveda lÄ«dz krievu – turku karam 1877. – 1878. gadā, Krimas kara seku pilnÄ«ga likvidācija, kā arÄ« pret Lielbritānijas globālajām ambÄ«cijām vÄ“rstā Krievijas ekspansija Vidusāzijā kļuva iespÄ“jama tai skaitā arÄ« situāciju Tālajos Austrumos stabilizÄ“jošÄs Aļaskas pārdošanas dēļ.

TomÄ“r teritoriālās ekspansijas ierobežošanas politiku apmaiņā pret Ä£eopolitiskiem ieguvumiem Krievija veica vÄ“l kopš PÄ“tera I laikiem. GandrÄ«z simt gadus, lÄ«dz KatrÄ«nas Lielās valdÄ«šanas beigām Krievija nodrošināja vājas un pussabrukušas Polijas valsts eksistenci, kura kalpoja kā buferis no stiprākām un agresÄ«vākām Eiropas impÄ“rijām. Tai pat laikā Krievija saimniekoja Rečpospolitā kā savā iebraucamā sÄ“tā. Polijas dalÄ«šanu KatrÄ«nai uzspieda PrÅ«sija un Austrija impÄ“rijai grÅ«tā brÄ«dÄ«, un lielie teritoriālie ieguvumi nekompensÄ“ja kontrolÄ“jamas buferzonas zaudÄ“šanu. Tieši ar šo brÄ«di sākās Krievijas impÄ“rijas iesaistÄ«šana tās interesÄ“m neatbilstošos un tālos konfliktos starp Rietumeiropas un Centrāleiropas valstÄ«m, kas noveda lÄ«dz XIX gadsimta otrās puses un XX gadsimta sākuma neveiksmÄ“m (Krimas karš, krievu – japāņu karš, Pirmais pasaules karš) un pÄ“c tam arÄ« pie monarhijas krišanas un Krievijas valstiskuma pirmā sabrukuma.

AnaloÄ£iski Krievija rÄ«kojās arÄ« attiecÄ«bā pret Centrāleiropu. Krievijas imperatoru garajos titulos ne velti bija arÄ« “NorvÄ“Ä£ijas mantinieks, ŠlÄ“zvigas – Holšteinas, Stormanskas, Ditmarskenskas un Oldenburgas hercogs”. ŠÄ«s bija teritorijas, uz kurām Krievijas imperatoriem bija dinastiskas tiesÄ«bas. No tām, kā arÄ« no mazākām hercogistÄ“m Krievijas imperatori regulāri atteicās apmaiņā pret politiskām preferencÄ“m un/vai finansiālām vai teritoriālām kompensācijām. Ja nebÅ«tu realizÄ“ta tik lÄ«dzsvarota politika, tad iespÄ“ja izveidot lielu Krievijai piederošu Vācijas zemju masÄ«vu un Krievijas imperatora iespÄ“jas iegÅ«t SvÄ“tās Romas impÄ“rijas kÅ«rfirsta tiesÄ«bas (ar tiesÄ«bām tikt ievÄ“lÄ“tam par SvÄ“tās Romas impÄ“rijas imperatoru) garantÄ“ti novestu lÄ«dz Krievijas konfrontācijai ar visu Eiropu vÄ“l XVIII gadsimtā ar visnotaļ nepatÄ«kamām sekām.

Å…emot vÄ“rā šÄdas atteikšanās no teritorijām prakses seno un starptautisko raksturu un Krievijas sekošanu tam [Latvijas Republika izveidojās arÄ« šÄ« principa realizācijas rezultātā], nav nekāds brÄ«nums, ka pašreiz Maskava piedāvā Kijevai tādu pašu Ukrainas problÄ“mu risinājumu. Ukrainai skaidro, ka Krimu nav iespÄ“jams atdot, tādēļ no tās ir jāatsakās, bet apmaiņā pret to ir iespÄ“jams vienoties par Ukrainas kompāniju Ä«pašu statusu pussalā, kas tām nodrošinātu tādas pašas tiesÄ«bas un iespÄ“jas kā Krievijas kompānijām. Kijevai uzstājÄ«gi iesaka noformÄ“t attiecÄ«bas ar DTR/LTR tiešu pārrunu formātā, konkrÄ“ti, pieņemot izmaiņas KonstitÅ«cijā un nodrošinot valsts federalizāciju.

Neviens nevar dot garantijas, ka Donbass pat ar šÄdiem nosacÄ«jumiem bÅ«s gatavs atgriezties Ukrainas sastāvā, kura četrus gadus pret to karo, izlejot daudz asiņu. Bet neviens taču Kijevu nespieda šo karu vest. Pat otrādi, rekomendācijas veikt valsts federalizāciju no Maskavas puses izskanÄ“ja uzreiz pÄ“c 2014.gada februāra apvÄ“rsuma vÄ“l pirms sadursmÄ“m Donbasā un Odesas traģēdijas.

Protams, Kijevai lielā mÄ“rā ir taisnÄ«ba, kad tā apgalvo, ka federalizācija (ar teritoriju tiesÄ«bām uz savu kultÅ«ru, ārÄ“jās ekonomikas darbÄ«bu un praktiski uz savām spÄ“ka struktÅ«rām) pārvÄ“rtÄ«s Ukrainu par visai vāju konfederāciju ar tieksmÄ“m uz turpmāku sadalÄ«šanos. Bet, pirmkārt, neviens nav vainÄ«gs, ka Ukraina XXI gadsimta sākuma otrajā desmitgadÄ“ ienāca tieši šÄdā stāvoklÄ«, otrkārt, vāja konfederācija iekšÄ“ja miera apstākļos ir labāka par vāju diktatÅ«ru pilsoņu kara apstākļos, treškārt, tādu pat vāju konfederatÄ«vu Poliju Krievija gandrÄ«z simts gadus spÄ“ja noturÄ“t valstiskas vienotÄ«bas stāvoklÄ« lÄ«dz mirklim, kad “Rietumu partneri” neuzspieda sadalÄ«šanu. TāpÄ“c izredzes ir.

Nav patÄ«kami zaudÄ“t teritorijas. Skaidrs, ka nespÄ“ja noturÄ“t esošo ir noteikta vājuma pazÄ«me. Bet arÄ« nevaldāma ekspansijas tieksme arÄ« nav spÄ“ka pazÄ«me. Katras valsts primārais uzdevums pirmkārt ir sabiedrÄ«bas konsolidācija, iekšÄ“jās stabilitātes nodrošināšana un ekonomiskā attÄ«stÄ«ba. Ja šie uzdevumi tiek izpildÄ«ti, tad teritorijas sāk pievienoties (un iespÄ“jas arÄ«) pašas no sevis un dažreiz pat nākas atkauties no pievienoties (vai atgriezties) kārojošajiem.

Savukārt, ja valsts upurÄ“ sabiedrÄ«bas konsolidāciju, stabilitāti un ekonomisko attÄ«stÄ«bu par labu teritoriālās vienotÄ«bas saglabāšanai, kuru tāpat vairs nevar noturÄ“t (vÄ“l jo vairāk dēļ teritoriālās ekspansijas, kuru nav ar ko nodrošināt), tad rezultātā valsts zaudÄ“ ne tikai problÄ“mteritorijas, bet arÄ« visu, kas tai ir, lÄ«dz pat pilnÄ«gai pazušanai no politiskās kartes.

* ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts

Avots: https://cont.ws/@ishchenko/969319

Novērtē šo rakstu:

0
0