Iesaki rakstu:

Psihiatrija un psihiski slims ir visvairāk stigmatizÄ“tie jÄ“dzieni Latvijas sabiedrÄ«bā. Visa sabiedrÄ«ba ir gatava aplaudÄ“t publicitātes akcijai, kad bariņš labus amatus ieņemošu, lielas algas pelnošu, Ä“rtos krÄ“slos un labi apgādātos kabinetos ikdienā kafijojošu rÄ«dzinieku pÄ“kšÅ†i metas iznÄ«cināt Ainažu bÄ“rnu psihiatrisko slimnÄ«cu.

Ar lielāko varbÅ«tÄ«bu šai akcijai bija mÄ“rÄ·is vienkārši šo slimnÄ«cu slÄ“gt, un nav bÅ«tiski - vai tamdēļ, lai kāds iegÅ«tu skaistu un modernu namu Ainažos (zinām taču Latvijas lauku skolas, kas, labi izremontÄ“tas par Eiropas struktÅ«rfondu naudu, tiek slÄ“gtas un atgÅ«st savu seno funkciju - lauku muiža), vai tamdēļ, ka vienkārši bija nepieciešams ikmÄ“neša publicitātes iznāciens.

Kas liek domāt par to, ka Ä«stais nolÅ«ks ir Ainažu slimnÄ«cu slÄ“gt, 85 cilvÄ“kus pārvÄ“rst par bezdarbniekiem, bet slimos bÄ“rnus nosÅ«tÄ«t uz bÄ“rnu namiem, sociālās korekcijas iestādi NaukšÄ“nos vai CÄ“su audzināšanas iestādi nepilngadÄ«gajiem (vairāk nekā divām trešdaļām Ainažos ārstÄ“to bÄ“rnu nav Ä£imeņu)? Tas, ka VeselÄ«bas ministrija saskaņoti atcÄ“la no darba slimnÄ«cas valdes priekšsÄ“dÄ“tāju, kas tur bija strādājusi 18 gadus 24/7 režīmā, saņēmusi par darbu AtzinÄ«bas krustu un ministrijas savulaik atzÄ«ta par Gada cilvÄ“ku medicÄ«nā.

ŠÄ« saskaņotā rÄ«cÄ«ba noveda pie tā, ka atlÅ«gumu uzrakstÄ«ja vienÄ«gais bÄ“rnu psihiatrs, pašnāvÄ«bu izdarÄ«ja saimniecÄ«bas daļas vadÄ«tājs, publiski pazemotas tika māsas, skolotājas, rehabilitoloÄ£es, ergoterapeites un sanitāres (viņām publiski tika pielipināta birka "bÄ“rnu spÄ«dzinātāja"), kas saņem minimālu algu par ļoti smagu un izdedzinošu darbu. RÄ«gas klerku pulciņš atgriezās pie mÄ«kstajiem krÄ“sliem, labajām algām un kafijas. Tiesa, šeit ir arÄ« labā ziņa - par Ainažu bÄ“rnu psihiatriskās slimnÄ«cas valdes priekšsÄ“dÄ“tāju ir kļuvis patiesi lielisks ārsts, pediatrs un bÄ“rnu psihiatrs.

Psihiski slims un psihiatrs ir tik stigmatizēti jēdzieni, ka skaidrojumu par Ainažu jampadrača izcelsmi un kopsakarībām lūdza uzrakstīt man, nevis kādam godātam psihiatram - skaidri apzinoties, ka nekad neesmu strādājis psihiatrijas jomā, un, kā ikviens somatisks ārsts, nedaudz baidos no psihiatrijas. Atvēru globālajā tīmeklī medicīnas katalogu un sapratu, ka pētījumos pierādīts - stigmatizēti tiek ne tikai psihiatrijas pacienti, bet vēl vairāk - ārsti psihiatri.

Psihiski slima pacienta stigmatizācija

Stigmatizācija ir kopÄ“ja medicÄ«nas problÄ“ma, tā sastopama ne tikai psihiatrijā, bet arÄ« infektoloÄ£ijā (bailes pieskarties HIV/AIDS pacientam), uroloÄ£ijā un proktoloÄ£ijā (netÄ«rs), zobārstniecÄ«bā (sāp) un daudz kur citur. Pats vārds "stigma" cÄ“lies no sengrieÄ·u kultÅ«ras, kur vergi, kam stigma bija preču zÄ«me, tika nodalÄ«ti no brÄ«viem vÄ«riešiem. Ar stigmu tika apzÄ«mÄ“ti kristieši GrieÄ·ijā, kamÄ“r bija mazākumā.

Stigma ir diskreditÄ“joša pazÄ«me. Stigmatizācija ir plašÄks jÄ“dziens, kas aptver gan personu, ko skar aizspriedums, gan citu cilvÄ“ku reakciju. Stigmatizācija neļauj cilvÄ“kiem runāt par savu pieredzi un neļauj viņiem saņemt palÄ«dzÄ«bu. Stigmatizācijas upuri visu mūžu kaunas par savu problÄ“mu, bet tie, kam savu stigmu ir izdevies apslÄ“pt, kļūst par konkrÄ“tās stigmatizācijas virzošo spÄ“ku, jo visu mūžu saglabā kauna un vainas apziņu un bailes tikt "atmaskotiem".

ŠÄ iemesla dēļ psihiatri ar profesionālu interesi skatās uz visiem psihiatrijas apkarotājiem, jo redz tur pacientus ar vāji maskÄ“tām problÄ“mām. Tautas folklorā psihiatrijas stigma izpaužas diskusijas kultÅ«rā "pats muļķis". Psihiatra (un arÄ« citu ārstu) lielā problÄ“ma ir tā, ka brÄ«dÄ«, kad viņu iespÄ“jamais pacients (politiÄ·is, ierÄ“dnis, žurnālists) nodÄ“vÄ“ par traku, psihiatrs nevar atbildÄ“t ar šo pašu terminu, jo tādā veidā pārkāpj pacienta tiesÄ«bu likumu un atklāj pacienta diagnozi.

LÄ«dzÄ«gi kā jebkurā medicÄ«nas nozarÄ“ runātais un konstatÄ“tais par pacienta psihisko veselÄ«bu paliek ārsta kabinetā, šÄ« informācija ir konfidenciāla. Daudzus psihiskus stāvokļus un traucÄ“jumus var viegli apslāpÄ“t un paslÄ“pt no apkārtÄ“jiem. CilvÄ“ka smadzeņu kompensācijas iespÄ“jas ir neticami lielas.

Psihisko slimÄ«bu un psihiskās veselÄ«bas traucÄ“jumu izplatÄ«ba pasaulÄ“ pieaug un skar gandrÄ«z katru. DzÄ«ves laikā katrs otrais pārdzÄ«vo psihiskās veselÄ«bas traucÄ“jumus. Tātad katrs otrais dzÄ«ves laikā nonāk situācijā, kurā bÅ«tu nepieciešama psihiatra palÄ«dzÄ«ba. Ar depresiju Eiropas reÄ£iona valstÄ«s vidÄ“ji slimo 7,9% no populācijas.

Latvijā 2015. gadā 386 cilvÄ“ki gāja bojā pašnāvÄ«bās, lielākoties 50-65 gadus veci vÄ«rieši. SalÄ«dzinājumam: ceļu satiksmes negadÄ«jumos 2015. gadā bojā gāja uz pusi mazāk cilvÄ“ku - 188. Interesanti analizÄ“t ceļu satiksmes negadÄ«jumos bojā gājušo vÄ«riešu avārijas: zināms skaits 50-65 gadus veco vÄ«riešu, kas gājuši bojā vienatnÄ“ pie stÅ«res, patiesÄ«bā jāpieskaita pirmajai - pašnāvÄ«bu grupai.

Ceļu satiksmes negadÄ«jumu novÄ“ršanai tiek rÄ«kotas plašas, labi apmaksātas kampaņas, bet pašnāvÄ«bas tiek pieklusÄ“tas, un depresijas ārstÄ“šanai lÄ«dzekļu un resursu tiek atvÄ“lÄ“ts par maz. Vismaz publiskajā telpā depresija netiek pielÄ«dzināta infarkta vai C hepatÄ«ta ārstÄ“šanai (iespÄ“jams tāpÄ“c, ka depresijai tiešÄm nav farmācijas kompāniju lobija). Bet depresija ir galvenais pašnāvÄ«bu iemesls.

Tikai viens no pieciem pacientiem augstu ienākumu valstÄ«s un tikai viens no divdesmit septiņiem vidÄ“ju vai zemu ienākumu valstÄ«s saņem adekvātu ārstÄ“šanu depresijas gadÄ«jumā. Tas, ka depresijai, psihozei, epilepsijai, maniakāliem traucÄ“jumiem tiek pievÄ“rsta stigmatizÄ“ta izpratne, nevis pienācÄ«gs sabiedrÄ«bas atbalsts, rada Latvijas valstij miljardos skaitāmus zaudÄ“jumus, jo slimnieki neatgriežas darba tirgÅ«, nedzÄ«vo pilnvÄ“rtÄ«gu dzÄ«vi un agri vai vÄ“lu kļūst par sabiedrÄ«bas finansiālu slogu. Par depresijas slogu sabiedrÄ«bā jau gadiem runā Latvijas vadošie psihiatri, bet pagājušajā gadā PVO VeselÄ«bas diena bija veltÄ«ta depresijas problÄ“mas aktualitātei pasaulÄ“.

Lielākoties cilvÄ“kiem ir negatÄ«vi stereotipi pret tiem, kam ir psihes vai garÄ«ga slimÄ«ba. Stereotipi kā tādi jau nav nekas slikts, stereotipi ir efektÄ«vs zināšanu strukturÄ“šanas veids. ProblÄ“mas sabiedrÄ«bā rodas, ja cilvÄ“ki diskriminÄ“joši rÄ«kojas, balstoties uz stingriem, negatÄ«viem stereotipiem. Stereotipu izveidei 21. gadsimtā vadošÄ nozÄ«me ir televÄ«zijai, interneta ziņām un sociālajiem tÄ«kliem.

Angliskajos interneta medijos un sociālajos tÄ«klos, kas lielā mÄ“rā ietekmÄ“ latviešu valodā darbojošos informācijas nesÄ“jus, vairāk nekā divas trešdaļas informācijas garÄ«go slimÄ«bu vienā vai otrā veidā sasaista ar vardarbÄ«bu (garÄ«gi slimais cilvÄ“ks veic vardarbÄ«bu vai vardarbÄ«ba tiek vÄ“rsta pret garÄ«gi slimo cilvÄ“ku), kas stereotipiski sasaista šos divus jÄ“dzienus lasÄ«tāju apziņā. Mediju izpausmes ar kombināciju - vardarbÄ«ba un psihiska slimÄ«ba ar savu nomācošo vairākumu liek apziņai ignorÄ“t mazākumā esošÄ patÄ«kamās mijiedarbÄ«bas ar jÄ“dzienu "psihiska slimÄ«ba" (psihiska slimÄ«ba izārstÄ“ta, psihisks slimnieks veic fantastiskus atklājumus, rada mākslas darbus).

NegatÄ«vie mediju ziņojumi (visās jomās) palielina cilvÄ“ku garÄ«go diskomfortu, vÄ“l vairāk - plašsaziņas lÄ«dzekļu sniegtā negatÄ«vā informācija negatÄ«vi ietekmÄ“ cilvÄ“ku garÄ«go veselÄ«bu. NeatkarÄ«gi no tā - kāds bija Ainažu psihoneiroloÄ£iskās slimnÄ«cas publiskās piesmiešanas iemesls - šis agresÄ«vais publiskais pasākums nodarÄ«ja lielu ļaunumu cilvÄ“kiem, kam ir psihiska slimÄ«ba vai traucÄ“jumi.

StigmatizÄ“ta valsts pārvaldes un sabiedrÄ«bas attieksme pret pacientiem noved pie manipulācijām ar garÄ«gi atpalikušu vai psihiski slimu cilvÄ“ku prātu. Klasiskā formā Latvijā tas darbojas vÄ“lÄ“šanās, kad vienas vai otras sociālās vai medicÄ«nas iestādes aprÅ«pÄ“ esošie psihisko slimÄ«bu pacienti visi nobalso par kādu politisko spÄ“ku. Ainažu gadÄ«jumā tas izvÄ“rtās par bÄ“rnu "intervijām", kad tika atrasti bÄ“rni, kuri uzskatÄ«ja, ka injekcijas ir "sāpÄ«gās potes" kā sods par nepaklausÄ«bu.

To cilvÄ“ku loks, kas interesÄ“jas un aizdomājas par garÄ«gās veselÄ«bas problÄ“mām, ir salÄ«dzinoši mazs, tāpÄ“c viedokļa veidotāji un aktÄ«visti ir viegli identificÄ“jami. Liela daļa no viņiem vÄ“las šauro stigmatisko modeli, kas izveidojies sabiedrÄ«bas apziņā, pārnest uz cilvÄ“ktiesÄ«bu un diskriminācijas modeli. Termins "diskriminācija", kas parasti vÄ“rsts uz noziedzÄ«gu vai vismaz negodÄ«gu attieksmi un rÄ«cÄ«bu, tiek pārnests uz atsevišÄ·u sabiedrÄ«bas locekļu nepilnÄ«gām zināšanām, nepietiekamu rÄ«cÄ«bu un kļūdām. TādÄ“jādi par diskriminÄ“tajiem tiek pārvÄ“rsti garÄ«gi slimu bÄ“rnu vecāki, skolotāji vai mediÄ·i. Diskriminācijas paradigma parasti sasaista kādu konkrÄ“tu cilvÄ“ku, laužu grupu vai amatu ar seksismu, sadismu, netoleranci un rasismu, tādÄ“jādi apkaunojot vai pat boikotÄ“jot šos cilvÄ“kus. Ir labi zināms, ka atsevišÄ·as slimÄ«bas vairāk sastopamas kādas rases vai ļaužu grupas pārstāvjiem, piemÄ“ram, talasÄ“mija ievÄ“rojami biežāk novÄ“rojama cilvÄ“kiem no VidusjÅ«ras reÄ£iona - Ziemeļāfrikas un Dienvideiropas. TomÄ“r mÄ“Ä£inājumi šo statistiski saprotamo incidenci publiski pieminÄ“t nereti beidzas ar apsÅ«dzÄ«bām rasismā.

21. gadsimtā arvien vairāk ļaužu uz zemeslodes aizstāv viedokli, ka psihiskās slimÄ«bas nav nekas tāds, pret ko bÅ«tu jājÅ«t jebkādi aizspriedumi. Tikai paša cilvÄ“ka dzÄ«ves pieredze, izpratne un zināšanas nosaka, kā mÄ“s reaģējam uz psihiskas slimÄ«bas pacientu un kā pacienti jÅ«tas no mÅ«su attieksmes. AprakstÄ«ti vairāki lÄ«dzÄ«gi eksperimenti, kad medicÄ«nas un sabiedrisko zinÄ«bu studentiem tika piedāvāti identiski pacienti, kuri vienā gadÄ«jumā tika aprakstÄ«ti kā vēža, bet otrā - kā šizofrÄ“nijas pacienti. Pacienti, kas tika raksturoti kā pacienti ar diagnozi šizofrÄ“nija, tika uztverti kā mazāk vÄ“lami draugi vai mazāk spÄ“jÄ«gi darboties sabiedrÄ«bā.

VÄ“l vairāk - medicÄ«nas studentu aktivitāte, meklÄ“jot risinājumus šo pacientu ārstÄ“šanai, bija ievÄ“rojami mazāka. Šis pÄ“tÄ«jums netieši raksturo arÄ« mÅ«su VeselÄ«bas ministrijas attieksmi - "zaļais koridors", ievÄ“rojami palielināts finansÄ“jums onkoloÄ£ijas slimniekiem, tai pašÄ laikā finansÄ“jums psihiskās veselÄ«bas jomas attÄ«stÄ«bai galvenokārt aprobežojas ar jaunu Ä“ku celtniecÄ«bu vai esošo pārkrāsošanu.

Interesanti pÄ“tÄ«jumi veikti arÄ« ārstu vidÅ«, pÄ“tot tādu ārstu reakciju, kam ir labas diagnosta spÄ“jas, kas pacientus skatās kopumā un tāpÄ“c visai viegli pamana pacientus pÄ“c gaitas un stājas, pÄ“c elpošanas kustÄ«bām, ādas stāvokļa utt. Šiem ārstiem ļaužu grupā tika ļauts pamanÄ«t hroniskus psihiatriskus pacientus. KolÄ“Ä£i gandrÄ«z nešaubÄ«gi pamanÄ«ja šÄ«s patoloÄ£ijas slimniekus. Tieši šos hroniskos pacientus šajā pašÄ ļaužu grupā netieši atpazina arÄ« pārÄ“jie cilvÄ“ki - nemediÄ·i, taču viņi nenoteica diagnozi, bet netieši izraidÄ«ja šo pacientu no grupas un noraidÄ«ja sociāli. BÅ«tiski, ka atšÄ·irÄ«bā no ārstiem pārÄ“jie ļaudis šajā grupā nespÄ“ja definÄ“t savu negatÄ«vo attieksmi.

Personām, kam ir hroniska psihiatriska slimÄ«ba, var bÅ«t slimÄ«bas pazÄ«mes, piemÄ“ram, slikta higiÄ“na, neuzkrÄ«tošs vai tieši pretÄ“ji - pārlieku uzkrÄ«tošs izskats un patoloÄ£iskas sejas kustÄ«bas. TomÄ“r pat tad, kad pacientam nav patoloÄ£iska uzvedÄ«ba, liela daļa pārÄ“jās sabiedrÄ«bas stigmatizÄ“ un sociāli atstumj hroniskus psihiatriskus pacientus. Savukārt vÄ“l vairāk mainās šo "veselo" izturÄ“šanās, ja viņi tiek informÄ“ti, ka kādam cilvÄ“kam ir garÄ«gas slimÄ«bas. Savukārt psihisku slimnieku uzvedÄ«ba mainās, ja viņi zina, ka novÄ“rotāji ir informÄ“ti par viņu slimÄ«bu. Ar to es vÄ“los teikt, ka stigmatizācija nav tikai saistÄ«ta ar personas uzvedÄ«bu.

Visvairāk no stigmatizācijas cieš bÄ“rni vecumā no 8 lÄ«dz 15 gadiem, taču lielākoties šÄ« stigmatizācija mazinās lÄ«dz 23 gadiem. VisnegatÄ«vāko attieksmi pret iespÄ“jami stigmatizÄ“tiem cilvÄ“kiem jÅ«t un izrāda pusaudži, kā arÄ« vecāki vÄ«rieši ar zemāku izglÄ«tÄ«bu. Nav nekādas atšÄ·irÄ«bas ļaužu grupās - vienlÄ«dz negatÄ«va attieksme pret psihiskiem slimniekiem vienā vecuma un izglÄ«tÄ«bas grupā ir kristÄ«giem evaņģēlistiem un ateistiem. Ä»oti savādi, ka personiska pieredze ar psihisku slimÄ«bu nav iegansts pozitÄ«vākai attieksmei pret cita slimnieka problÄ“mām. PozitÄ«vāka attieksme ir cilvÄ“kiem, kam slimÄ«ba bijusi kādam no tuviniekiem.

PÄ“dÄ“jo 50 gadu laikā attieksme pret psihiskām slimÄ«bām ir pozitÄ«vi mainÄ«jusies, tiesa, sabiedrÄ«bas attieksme pret psihiskām slimÄ«bām korelÄ“ ar mijiedarbÄ«bas tuvumu. Darbs kopā ar psihisku slimnieku tiek labāk tolerÄ“ts nekā kopÄ“ja dzÄ«vesvieta vai kopÄ“ja izklaide. SabiedrÄ«bā pret dažādām psihiskām slimÄ«bām ir dažāda attieksme, piemÄ“ram, alkoholismu, narkomāniju un Ä“šanas traucÄ“jumus sabiedrÄ«ba lielākoties uztver kā pacienta paša vainu. ŠizofrÄ“nijai lielākoties tiek piekārtas hroniskas slimÄ«bas un bÄ«stamÄ«bas birkas. CilvÄ“ki ar psihiskām slimÄ«bām tiek uztverti kā "atšÄ·irÄ«gi", jo ar viņiem ir "grÅ«ti runāt" un viņi ir "neparedzami".

AttiecÄ«bā uz psihiskām slimÄ«bām jebkuram aptaujas veida pÄ“tÄ«jumam ir negatÄ«vā pazÄ«me - cilvÄ“ki mÄ“dz atbildÄ“t tā, kā vajadzÄ“tu, nevis - kā viņi jÅ«tas. TāpÄ“c pÄ“tÄ«jumi ir informatÄ«vāki, ja tiek veikti slÄ“ptākā formā. Izdalot ļaužu grupu - "zinātniekus" un ļaujot profesionāliem "ekspertiem" vÄ“rtÄ“t viņu veikumu, pÄ“dÄ“jiem tika netieši dota lÄ«dzi informācija, ka šis, šis un vÄ“l šis zinātnieks ir "normāli", bet citi konkrÄ“tie - garÄ«gi slimi. GarÄ«gās slimÄ«bas etiÄ·ete noveda pie zemāka pÄ“tÄ«jumu vÄ“rtÄ“juma, izskata vÄ“rtÄ“juma un sarunas vÄ“rtÄ“juma.

PÄ“tÄ«jumi dažādās kultÅ«rās sniedz dažādu vÄ“rtÄ“jumu stigmatizācijas procesam. No man pieejamo pÄ“tÄ«jumu materiāliem var veikt secinājumus, ka vismazākā psihisko slimÄ«bu stigmatizācija ir Indijā un vispār Ä€zijā, bet visaugstākā - Latīņamerikā, bet abās šajās galÄ“jÄ«bās tradÄ«cijas liek psihisku slimÄ«bu uztvert kā Ä£imenes problÄ“mu. Rietumos kodolieroču esamÄ«ba un lietošanas iespÄ“jamÄ«ba ir daudz mazāka stigma par iespÄ“jami psihiski slimu pacientu kaimiņos. No Rietumu valstÄ«m vislabvÄ“lÄ«gākā sabiedrÄ«bas attieksme pret psihisku slimÄ«bu ir Austrālijā un JaunzÄ“landÄ“.

Rietumeiropā un Amerikā stigmatizāciju ļoti virza NIMBY (Not In My Back Yard - tikai ne manā sētā) kampaņas, kad tiek darīts viss iespējamais, lai iespējamais psihiskās slimības pacients nedzīvotu kaimiņos. Piemēram, jaunajos dzīvojamo namu projektos iespējamie īrnieki apvienojas un neļauj dzīvokļus īrēt garīgi slimiem cilvēkiem. Tika veikts eksperiments - presē nonāca paziņojums, ka psihiskā slimnīca gatavojas izrakstīt daudz pacientu, un viņiem būtu vēlams atrast dzīves vietu rajonā - psihiatriskās slimnīcas tuvumā. Rezultātā bailēs no īrniekiem - psihiskiem slimniekiem - konkrētajā rajonā neticami kāpa īres cena izīrējamajiem dzīvokļiem.

Pieļaujot domu, ka bÄ“rnu psihoneiroloÄ£iskā slimnÄ«ca Ainažos tiks slÄ“gta, bÅ«tu mÄ“rÄ·tiecÄ«gi izdarÄ«t nelielu eksperimentu, proti, paziņot, ka šÄda slimnÄ«ca tiks atvÄ“rta, piemÄ“ram, Langstiņos, Baltezerā vai IkšÄ·ilÄ“. Ainažu iedzÄ«votāji pie slimnÄ«cas ir pieraduši un to viegli tolerÄ“, bet RÄ«gas piepilsÄ“tās ļaudis taisÄ«tu neiedomājamas akcijas, lai šÄdas slimnÄ«cas bÅ«vi nepieļautu.

Bailes no stigmatizācijas un problÄ“mas darba tirgÅ« ir galvenie iemesli, kāpÄ“c cilvÄ“ki ar garÄ«gās veselÄ«bas problÄ“mām izvairās no medicÄ«niskās palÄ«dzÄ«bas. Vācijā darba tirgÅ« tikai piektā daļa psihiatrisko pacientu uzrāda to, ka saņēmuši jebkādu medicÄ«nisko palÄ«dzÄ«bu.

Vismazāk no ļaužu grupām un profesijām psihiskās slimÄ«bas stigmatizÄ“ ārsti, turklāt tieši proporcionāli zināšanām psihiskajā veselÄ«bā. TomÄ“r joprojām visā Eiropā kā reāla problÄ“ma tiek uzrādÄ«ta zināma stigmatizācija no ierindas medicÄ«nas darbinieku puses, jo nereti psihiskā slimÄ«ba ir traucÄ“klis somatiskas slimÄ«bas diagnostikā un ārstÄ“šanā.

MÅ«sdienu psihiatrija nozÄ«mÄ“ efektÄ«vu medikamentozu terapiju, psihoterapijas un rehabilitācijas metožu izmantošanu, kas daudziem pacientiem tagad ļauj izārstÄ“ties un iekļauties veselo cilvÄ“ku sabiedrÄ«bā. GarÄ«gās slimÄ«bas stigma joprojām ietekmÄ“ šÄ« pacienta iespÄ“jas iegÅ«t darbu vai mājokli vai arÄ« precÄ“ties. Diskriminācija rada to, ka pacienti paši sevi zemu vÄ“rtÄ“, neredz savu nākotnes vietu pasaulÄ“. Psihiatriskās diagnozes tÅ«lÄ«tÄ“jās psiholoÄ£iskās sekas ir neticÄ«ba, kauns, skumjas un dusmas, bet dažviet un dažās situācijās - terors. Sociālais noraidÄ«jums izraisa sociālo izstumšanu. BezcerÄ«ba, bezdarbs, trÅ«kums, grÅ«tÄ«bas atrast normālus dzÄ«ves apstākļus un dzÄ«vesvietu, kā arÄ« izredžu trÅ«kums ir faktori, kas cilvÄ“kiem ar smagām psihiskās veselÄ«bas problÄ“mām izraisa augstu pašnāvÄ«bu lÄ«meni.

Pret dažādām slimÄ«bām stigmatizācija ir atšÄ·irÄ«ga. Tā Vācijā attieksme pret cilvÄ“kiem ar smagiem psihiskiem traucÄ“jumiem (šizofrÄ“niju) pÄ“dÄ“jos 15 gados ne tikai nav uzlabojusies, bet pat ir pasliktinājusies, lielā mÄ“rā pateicoties visai lielai psihisko traucÄ“jumu incidencei imigrantu vidÅ«. Toties visā Eiropā samazinās depresijas stigmatizācija, Ä«paši, ja izdegšanas sindroms tiek uzrādÄ«ts par nozÄ«mÄ«gu depresijas cÄ“loni.

Vienkāršoti apskatot pacientu stigmatizāciju, var teikt, ka "dumjš", "traks" un "citāds" nav sinonÄ«mi, bet tās visas ir "tautas diagnozes", kas norāda, ka cilvÄ“kam ir vajadzÄ«ga palÄ«dzÄ«ba. Ar lielāko varbÅ«tÄ«bu - psihiatra palÄ«dzÄ«ba. Psihiska slima cilvÄ“ka stigmatizācijas pamatā ir sociālās bailes no citādÄ«bas, kas acÄ«mredzami ir antropoloÄ£isks fakts un attiecas uz grupas pārvÄ“rtÄ“šanu un ārpusgrupas devalvāciju, proti, ar stereotipu saistÄ«ta parādÄ«ba, kas ir novÄ“rota visā vÄ“sturÄ“ un kas daudzas reizes ir novedusi pie etnocÄ«da un genocÄ«da.

Godātajam lasÄ«tājam, kas ir ticis lÄ«dz šai vietai, vÄ“los atgādināt, ka lÄ«dz jÄ“dzienam "dumjš" katrs var nonākt dzÄ«ves laikā, proti, sagaidÄ«t savu vecuma demenci. Pat tad, ja cilvÄ“ks ir veiksmÄ«gi izsprucis visiem psihiskās veselÄ«bas kritiskajiem punktiem bÄ“rnÄ«bā, pusaudža gados, četrdesmitgadnieku krÄ«zei vai piecdesmitnieku depresijai, viņam ir iespÄ“ja sagaidÄ«t savu vizÄ«ti pie psihiatra ar demenci vai Alcheimera slimÄ«bu.

Psihiatrijas stigmatizācija

Ar garÄ«go slimÄ«bu stigmatizāciju sabiedrÄ«ba itin labi ir pazÄ«stama, un medijos tā ir plaši apskatÄ«ta, bet psihiatru, psihoterapeitu un psihiskās veselÄ«bas aprÅ«pes speciālistu stigma ir zināma, taču netiek plaši aplÅ«kota. Psihiatri un psihiatrijas slimnÄ«cu darbinieki tiek stigmatizÄ“ti sabiedrÄ«bā un pat ārstu vidÅ«, bet paši par to kautrÄ“jas un problÄ“mu neizceļ.

Attieksmi pret psihiatriju ietekmÄ“ attÄ“li un raksti plašsaziņas lÄ«dzekļos un literatÅ«rā, vÄ“sturiski fakti un sociālie tÄ«kli. Tipiskākajā veidā psihiatrijas stigmatizācija pasaules lÄ«menÄ« ir balstÄ«ta uz filmu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (One Flew Over the Cuckoo's Nest), ko 1975. gadā uzņēma režisors ir Milošs Formans. Filmas sižets ir balstÄ«ts uz Kena KÄ«zija romānu ar tādu pašu nosaukumu. Filma ir par kabatzagli Rendlu MakmÄ“rfiju, kas nokļūst psihiatriskajā slimnÄ«cā, turklāt pati filma ir uzņemta Oregonas štata slimnÄ«cā, kas ir arÄ« romāna darbÄ«bas notikuma vieta. Filmā galvenās lomas attÄ“lo Džeks Nikolsons, LuÄ«ze Flečere un Viljams RedfÄ«lds.

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ir otrā filma, kas saņēmusi Amerikas KinoakadÄ“mijas balvu visās piecās lielajās nominācijās (Labākā filma, Labākais aktieris, Labākā aktrise, Labākais režisors, Labākais scenārijs). Atliek piebilst, ka filma balstās uz pagājušÄ gadsimta piecdesmito gadu notikumiem un uzņemta pagājušÄ gadsimta septiņdesmitajos. Kopš tā laika psihiatrija ir radikāli mainÄ«jusies, bet uztvere un stigmatizācija palikusi iepriekšÄ“jā lÄ«menÄ«.

Psihiatrijas devalvācija, tās zemais un stigmatizÄ“jošais vÄ“rtÄ“jums balstās uz ārstÄ“šanas piespiešanas pārvÄ“rtÄ“šanu, asociatÄ«vu stigmatizāciju, sabiedrÄ«bas zināšanu trÅ«kumu, nepieciešamÄ«bu vienkāršot sarežģītos garÄ«gos jautājumus, nepārtrauktÄ«bas problÄ“mu starp normālu psihi un psihopatoloÄ£iju, konkurenci ar citām medicÄ«nas un nemedicÄ«niskajām disciplÄ«nām un psihofarmakoloÄ£isko ārstÄ“šanu. Psihiatra praksÄ“ atšÄ·irÄ«bā no somatiska ārsta pietrÅ«kst biomarÄ·ieru, piemÄ“ram, ortopÄ“ds var nolikt blakus divas bildes - vienu ar lÅ«zušu kaulu, otru ar veiksmÄ«gi sadzijušu, un šÄdi novÄ“rtÄ“t sava darba sekas. Onkologs ar radioloÄ£iskiem izmeklÄ“jumiem un biomarÄ·ieriem var noteikt, vai audzÄ“js samazinās vai parādās jaunas metastāzes. Kaut arÄ« psihiatra rÄ«cÄ«bā ir virkne metožu, kas nosaka smadzeņu darbÄ«bas efektivitāti, šÄ«s metodes nav uzrādāmas sabiedrÄ«bai, medijiem, VeselÄ«bas inspekcijai vai tiesÄ«bsargam, jo vienkārši neviens no pÄ“dÄ“jiem nespÄ“j tās saprast.

PÄ“dÄ“jos trÄ«sdesmit gados psihiatrija ir ievÄ“rojami attÄ«stÄ«jusies attiecÄ«bā uz psihisko traucÄ“jumu analÄ«zi un diagnostiku, ārstÄ“šanas prasmÄ“m, ārstÄ“šanas efektivitāti, slimnieku atgriešanos sabiedrÄ«bā un darbā. Tai pašÄ laikā psihiatrijas tÄ“ls, psihiatru stigmatizācija, psihiatriskās iestādes stigmatizācija ar iztÄ“loti piesietiem pacientiem un elektrošoku ir satriecoši noturÄ«gi sabiedrÄ«bas uztveres stereotipi. Lielā mÄ“rā tā ir asociatÄ«vā stigma, kas psihiatrus asociÄ“ ar psihisko slimÄ«bu un psihisko slimnieku, ko viņi ārstÄ“.

Starp psihiski slimajiem un jebkuru citu slimnieku grupu ir arÄ« cita atšÄ·irÄ«ba - sociālās saitÄ“s un tÄ«klos psihiatrisko zāļu iedarbÄ«bu, blaknes, atkarÄ«bas, devu samazinājumu, dažādu psihoaktÄ«vu uzturbagātinātāju un augu valsts produktu papildu lietošanu apspriež miljoniem pacientu, bet man nav izdevies atrast, piemÄ“ram, globālu urÄ«nceļu infekcijas pacientu sociālo tÄ«klu.

AtšÄ·irÄ«bā no citu slimÄ«bu pacientu tÄ«kliem un portāliem šajos psihiatrisko pacientu saziņas kanālos nevar manÄ«t farmācijas industrijas ietekmi un atbalstu, drÄ«zāk otrādi - vispārÄ“jais noskaņojums ir pretfarmaceitisks. Šajos sociālajos tÄ«klos ir atrodama kāda likumsakarÄ«ba - ticÄ«ba savam psihiatram un neticÄ«ba psihiatrijai. Par to liecina arÄ« tāda ziņa, ka Google meklÄ“šanā termins "psihiatrijas krÄ«ze" 2015. gada janvārÄ« uzrādÄ«ja 34 miljonus rezultātu.

No tā var izdarÄ«t secinājumu, ka psihiatrijā korelÄ“ laba diagnostika un nepietiekamas iespÄ“jas ārstÄ“t, sociālais stāvoklis, izglÄ«tÄ«ba, kā arÄ« narkotisko/atkarÄ«bu izraisošo vielu lietošana.

Joprojām pie psihiatra pacients vairākumā gadījumu nonāk ar cita ārsta ieteikumu vai nosūtījumu, bet visbiežāk nosūta ģimenes ārsti un somatiski speciālisti pacientus vidēji smagos vai ļoti smagos gadījumos.

Plašsaziņas lÄ«dzekļi ir ļoti atvÄ“rti sensacionāliem tiesÄ«bsarga paziņojumiem par psihiatriskajā slimnÄ«cā piesietiem bÄ“rniem, badināšanu, sāpÄ«gajām potÄ“m un trako krekliem. Lielākoties plašsaziņas lÄ«dzekļu rÄ«cÄ«bā ir arÄ« vÄ“sturiskas atsauces uz disidentu piespiedu psihiatrisku ārstÄ“šanu padomju gados, un Ainažu ārstiem noteikti bÅ«tu piesieta šÄ« birka, ja vien viņi nebÅ«tu gana jauni un kaut dienu par ārstu bÅ«tu strādājuši pirms deviņdesmitā gada. Psihotropos medikamentus plašsaziņas lÄ«dzekļi labprāt attÄ“lo kā neefektÄ«vu, nomierinošu un atkarÄ«bu izraisošu agresiju pret slimnieku. Interesanti, ka Eiropā pacientiem un viņu radiniekiem par psihiatriem ir ievÄ“rojami pozitÄ«vāks viedoklis nekā sabiedrÄ«bai kopumā.

Tai pašÄ laikā tieši psihiatrijas pacientu vidÅ« ir minoritāšu grupa, kuri jÅ«tas nepamatoti ārstÄ“ti un savu antipsihiatrisko noskaņojumu balsta uz cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumentiem. No visām sÅ«dzÄ«bām VeselÄ«bas ministrijai, Ä€rstu biedrÄ«bai un VeselÄ«bas inspekcijai (copy paste vÄ“stules parasti tiek sÅ«tÄ«tas ļoti plašam institÅ«ciju spektram) lielākā daļa ir tieši no psihiatru pacientiem vai viņu radiniekiem. Interesanti tas, ka tieši radinieku sÅ«tÄ«tās vÄ“stules biežāk liek domāt par dažādiem uztveres traucÄ“jumiem.

ŠobrÄ«d pasaulÄ“ ļoti aktÄ«vas ir ļaužu kopas, kas cenšas stigmatizÄ“t psihiatrisku ārstÄ“šanu. Starptautiskā literatÅ«rā ir aprakstÄ«ti itin bieži mÄ“Ä£inājumi ar varu iebrukt bÄ“rnu psihoneiroloÄ£iskās slimnÄ«cās un bÄ“rnus palaist savā vaļā. ŠÄdi gadÄ«jumi nereti beigušies ar "atbrÄ«voto" bÄ“rnu nāvi, jo viņiem lielākoties nav ne vecāku, ne aizgādņu, ne iespÄ“ju sasniegt savu bÄ“rnu namu. PasaulÄ“ aprakstÄ«ti gadÄ«jumi, kad veselas ļaužu kopas un kustÄ«bas aktÄ«vi (nereti slÄ“pjoties aiz reliÄ£iskiem uzskatiem) cÄ«nās pret jebkādu psihoneiroloÄ£isku preparātu lietošanu bÄ“rnu praksÄ“. TiklÄ«dz bÄ“rns tiek izrakstÄ«ts no slimnÄ«cas, atrodas "labvēļi", kas dodas pie bÄ“rna vecākiem un pierunā pārtraukt medikamentu lietošanu.

Vissmagāk tas parasti beidzas mazajiem epilepsijas slimniekiem, kam atgriežas lÄ“kmes, bet vÄ“lāk epileptisks stāvoklis - pastāvÄ«gi krampji. Portāli, lÄ«dzÄ«gi žurnālam Ko Ä€rsti Tev Nestāsta, apgalvo, ka no visām bÄ“rnu psihiskām slimÄ«bām var atradināt dzÄ«vnieku terapija, ājurvÄ“da, klimata izmaiņas vai sārmaina diÄ“ta. NemÄ“Ä£ināšu noliegt kādu no šÄ«m metodÄ“m, taču tās var noderÄ“t tikai kā palÄ«gmetodes un arÄ« tad - zinoša speciālista rokās. Pat ja smagi slimu bÄ“rnu visu dienu atstās delfÄ«na uzraudzÄ«bā, cerÄ«bas viņu izārstÄ“t ir ļoti apšaubāmas.

NegatÄ«vais psihiatrijas tÄ“ls ir pretstatāms daudziem sasniegumiem garÄ«gās veselÄ«bas aprÅ«pÄ“ un psihiatrijas zinātnes attÄ«stÄ«bā. Turklāt negatÄ«vs psihiatrijas tÄ“ls plašsaziņas lÄ«dzekļos un sociālajos tÄ«klos ir viens nozÄ«mÄ«gs iemesls faktam, ka medicÄ«nas studenti nelabprāt izvÄ“las specializÄ“ties psihiatrijā un Ä«paši bÄ“rnu psihiatrijā. StigmatizÄ“tas, agresÄ«vas pret psihiatriskām iestādÄ“m vÄ“rstas kampaņas šo pārliecÄ«bu nostiprina un jebkādu vÄ“lmi izvÄ“lÄ“ties psihiatra profesiju iznÄ«cina saknÄ“. Vienlaikus pieaug to nemedicÄ«nisko speciālistu skaits, kuru zināšanas nebalstās anatomijā, fizioloÄ£ijā, neirozinātnÄ“s un bioÄ·Ä«mijā (psihologi, socioterapeiti), kas ar dažādiem rezultātiem mÄ“Ä£ina ārstÄ“t vieglas un vidÄ“ji smagas psihiatriskas kaites. Vācijā un Austrijā nemedicÄ«nisko psihoterapeitu, psihologu un citu šÄdu speciālistu skaits pieckārt pārsniedz psihiatru skaitu, par Latviju man precÄ«zus datus iegÅ«t neizdevās.

TomÄ“r iezÄ«mÄ“jas viena skaidra likumsakarÄ«ba publiskajā telpā - garÄ«gās veselÄ«bas jomas speciālisti nepsihiatri sniedz komentārus, konsultÄ“ sociālajos tÄ«klos, veido Facebook vietnes daudz aktÄ«vāk nekā psihiatri. TiesÄ«bsarga aktivitātes Ainažu slimnÄ«cas virzienā paaugstināja sabiedrÄ«bas interesi par bÄ“rnu mentālajām problÄ“mām, un parādÄ«jās gÅ«zma reklāmām lÄ«dzÄ«gu konsultāciju, kuras raksturoja divi elementi - jautājumam un atbildei bija lingvistiski lÄ«dzÄ«gs rakstÄ«bas stils, bet atbildÄ“tājs bija psihologs vai psihoterapeits - neārsts. Tātad - viens no psihiatrijas stigmatizācijas cÄ“loņiem ir ierakstÄ«ts likumdošanā - psihiatri publiski nerunā, jo viņu viedoklis var tikt vispārināts un interpretÄ“ts par cilvÄ“ktiesÄ«bu un cilvÄ“ka datu pieejamÄ«bas pārkāpumu, bet neārsti - psihoterapeiti un psihologi ar šo likumdošanas aizliegumu nav saistÄ«ti.

BÅ«tiskais faktors stigmatizācijā ir ārstÄ“šana stacionārā pret pacienta gribu neatliekamās situācijās. VÄ“l šodien Eiropā liela daļa cilvÄ“ku ir pārliecināti, ka psihiatriskās slimnÄ«cas ir Ä“kas ar restotiem logiem, slÄ“gtām durvÄ«m, pacientiem trako kreklos vai vismaz piesietiem pie gultas. Stigmatizācijas bÅ«tiska iezÄ«me ir, ka vidÄ“jais ierindas cilvÄ“ks netieši atbalsta šÄdu pacienta izolāciju no sabiedrÄ«bas. Visās Eiropas valstÄ«s ir stacionÄ“tie un ārstÄ“tie pret pacienta gribu (kā arÄ« piespiedu ārstÄ“tie pÄ“c tiesas lÄ“muma, kas veikuši kriminālus nodarÄ«jumus).

Un tomÄ“r - ir situācijas, kur pacienta kustÄ«bas brÄ«vÄ«ba ir un bÅ«s ierobežota. Notiek un notiks bÄ“rnu fiksācija brīžos, kad bÄ“rns cenšas izdarÄ«t pašnāvÄ«bu vai kļūst nekoriģējami agresÄ«vs, pat tad, ja likumā tiks ierakstÄ«ts, ka bÄ“rna piesiešana ir noziegums pret cilvÄ“ci. Katru gadu Latvijā aptuveni desmit bÄ“rnu veic pašnāvÄ«bu, bet simts - mÄ“Ä£ina to veikt. Smagākie gadÄ«jumi "ar balsÄ«m" ārstÄ“jas Ainažos. Labāka metode ir šo bÄ“rnu piefiksÄ“t, nevis sagaidÄ«t, kad viņš izlec pa logu, vai raudzÄ«ties, kā viņš ar kaimiņu sÄ“tā atrastu šašlika iesmu cenšas sev savainot kaklu. Tiesa, arÄ« šajos gadÄ«jumos parādās bažas par to, vai pacientu ierobežošana kā obligātas aprÅ«pes tiesÄ«bas ir Ä“tiski un klÄ«niski pamatota.

Tātad jautājums allaž paliek un paliks atklāts - kurā mirklÄ« beidzas cilvÄ“ktiesÄ«bas agresÄ«vam pacientam ar psihozi vai ļoti smagam depresijas pacientam ar izteiktu suicÄ«da risku, un sākas nosacÄ«ti piespiedu ārstÄ“šana. KonkrÄ“ta, obligāta pacienta ārstÄ“šana ar rÄ«cÄ«bas ierobežošanu (lai aizsargātu pacienta drošÄ«bu no trešajām personām un otrādi) jebkurā gadÄ«jumā rada psihiatra konfliktu ar medicÄ«niskām, Ä“tiskām un juridiskajām paradigmām. Šajā jautājumā septiņdesmitajos gados radās reāla antipsihiatrijas kustÄ«ba Eiropā, kas vÄ“l lÄ«dz šim nav pilnÄ«bā zaudÄ“jusi spÄ“ku.

Stereotips par psihiatru kā sociālās kontroles aÄ£entu izceļ fundamentālu dilemmu par psihiatra dubulto lomu - gan pildÄ«t terapeita, gan regulatÄ«vas funkcijas. Psihiski slima persona, kas ir izdarÄ«jusi noziegumu, nenonāk cietumā, bet tai tiek nozÄ«mÄ“ta piespiedu ārstÄ“šana, nereti - ambulatoriskā formā. ŠÄdā gadÄ«jumā psihiatrs, kas nozÄ«mÄ“ medikamentus, paliek vienÄ«gā uzraugošÄ institÅ«cija. Pat šÄdiem pacientiem uzrodas antipsihiatrisko kustÄ«bu aktÄ«visti, kas cenšas tos atrunāt no medikamentu lietošanas.

Lai gan sabiedrÄ«bas izglÄ«totÄ«ba veselÄ«bā jeb veselÄ«bas pratÄ«ba ir bÅ«tisks nācijas labas veselÄ«bas aspekts, garÄ«gās veselÄ«bas zināšanas ir salÄ«dzinoši zemā lÄ«menÄ« kopienā. No vairāk nekā 54 miljoniem Eiropas struktÅ«rfondu naudas, ko VeselÄ«bas ministrija dāsni sadalÄ«ja "veselÄ«gajām" pašvaldÄ«bām sabiedrÄ«bas izglÄ«tošanai veselÄ«bas jautājumos, neesmu redzÄ“jis ne santÄ«ma racionāli izmantotu garÄ«gās veselÄ«bas jautājumu skaidrošanai. Diemžēl ir arÄ« pierādÄ«jumi, ka antisuicÄ«du kampaņas Eiropas valstÄ«s nav nesušas vÄ“lamos rezultātus.

Psihiatrijas paradigma ir tā, ka ir ļoti sarežģīti vienkārši izskaidrot pretrunÄ«gas ziņas, piemÄ“ram, to, ka psihiatra galvenais instruments ir paša galva un ka var/drÄ«kst bÅ«t pretÄ“js viedoklis starp diviem psihiatriem gan par vienu un to pašu pacientu, gan vienām un tām pašÄm zālÄ“m. PiemÄ“ram, pacientam, kas cieš no vieglas depresijas, viens speciālists varÄ“tu ieteikt antidepresantus, cits - psihoterapeitisku ārstÄ“šanu, bet trešais - garastāvokļa stabilizatoru (vadlÄ«nijas nosaka, ka vieglas depresijas gadÄ«jumā vienlÄ«dz efektÄ«vi (ap 65%) ir gan antidepresanti, gan psihoterapija. Smagākas depresijas gadÄ«jumos noteikti jālieto medikamenti).

Vairāk nekā citās jomās psihiatru slÄ“dzieni un ieteicamā ārstniecÄ«ba var bÅ«t atšÄ·irÄ«ga, bet šis aspekts ir neskaidrs pacientam, vÄ“l mazāk pacienta radiniekam un vÄ“l mazāk - sabiedriski aktÄ«vām ļaužu grupām, kam ir vÄ“lme taisÄ«t publiskus balagānus savas publicitātes celšanai.

Ja Aizliegtais paņēmiens televÄ«zijā rāda, ka viens ārsts par vienām zālÄ“m ir labākās domās nekā cits, tas liecina tikai par vÄ“lmi tracināt sabiedrisko domu, nevis pašiem censties domāt plašÄk.

Psihiatrisko diagnožu objektÄ«vs vai subjektÄ«vs apstiprinājums vairāku diagnostisko konstrukciju pārskatÄ«šanas kontekstā dominÄ“ kā diskusija sabiedrÄ«bā un arÄ« psihiatrijas zinātnÄ“. Fakts, ka nav skaidras lÄ«nijas starp normālu stāvokli un psihopatoloÄ£iju (ja vÄ“laties vÄ“l sarežģītāku jautājumu, kur speciālistu un ekspertu diagnostikas definÄ«cijas nosaka laiks un kultÅ«ra, minÄ“sim homoseksualitāti), ir unikāla psihiatrijas Ä«pašÄ«ba.

Atkārtoti pārveidotās (dažādās kultÅ«rās visai atšÄ·irÄ«gas) diagnostikas rokasgrāmatās kritiskā robeža starp normalitāti un traucÄ“jumiem mainās itin bieži pÄ“c koleÄ£iāla lÄ“muma.

MÄ“Ä£inājumi pārcelt psihiatriju uz neiroradioloÄ£isko diagnostiku, pÄ“tÄ«t to garÄ«gās Ä£enÄ“tikas vai molekulārās arhitektÅ«ras lÄ«menÄ« šobrÄ«d ir visai tālu no praktiskās realitātes, kaut magnÄ“tiskās rezonanses izmeklÄ“jumi itin labi noder psihogeriatrijas un pat narkomānijas diagnostikā.

PsihofarmakoloÄ£iskās ārstÄ“šanas stigmatizācija

VÄ“trainajā tiesÄ«bsarga preses konferencÄ“, kur es pamanÄ«jos piedalÄ«ties kā žurnālu Latvijas Ä€rsts un Ä€rsts.lv galvenais redaktors, jautājumus neuzdevu. Pie publicitātes šoviem esmu jau pieradis, taču zināma daļa paziņojumu bija satraucoša - vairākkārt atskanÄ“ja ziņa, ka bÄ“rnus "nozāļo". Vārdu sakot, tiesÄ«bsarga konsultantes uzņēmās funkciju ekspertÄ“t medikamentu lietošanu.

AttiecÄ«bām starp psihiatriju un farmācijas rÅ«pniecÄ«bu pÄ“dÄ“jos desmit gadus visā pasaulÄ“ un arÄ« Latvijā bijusi pievÄ“rsta Ä«paša sabiedrÄ«bas daļas interese. Tā kā sabiedriskajā informācijas telpā psihiatriskās diagnozes nereti tiek uztvertas kā pseidomedicÄ«niski traucÄ“jumi, tad lÄ«dzi tam nāk atziņa, ka psihofarmakoloÄ£iskā ārstÄ“šana var bÅ«t nevajadzÄ«ga un drÄ«zāk kaitÄ«ga nekā efektÄ«va. Šajā kontekstā tiek diskutÄ“ts par antidepresantu visai zemās efektivitātes vÄ“rtÄ“jumu pÄ“tÄ«jumos, kaut blakus liekami sabiedrÄ«bas veselÄ«bas un epidemioloÄ£iski pÄ“tÄ«jumi, kas parāda, kā samazinājusies pašnāvÄ«bu incidence un darbspÄ“ju atgriešana antidepresantu lietošanas rezultātā. Fakts: psihiatrisko medikamentu efektivitāte pÄ“tÄ«jumos kopumā ir vÄ“rtÄ“jama augstāk nekā kardioloÄ£isko medikamentu efektivitāte.

MedicÄ«na atšÄ·irÄ«bā no matemātikas nekad nav un nevar bÅ«t pilnÄ«gi eksakta zinātne, nevienam medikamentam nav simtprocentÄ«gas iedarbes, un jebkuram medikamentam var bÅ«t blaknes. IzvÄ“le - lietot šo vai to medikamentu - parasti ir ārsta zināšanu, pieredzes un prasmju kvintesence, ko vislabāk var atbalstÄ«t konsilija slÄ“dziens - proti - pacientu analizÄ“ un terapiju nosaka vairāki ārsti ar savām zināšanām, pieredzi un prasmÄ“m (tiesÄ«bsargs preses konferencÄ“ piemirsa pateikt, ka Ainažu pacientiem regulāri tika rÄ«koti konsiliji ar vadošo Latvijas bÄ“rnu psihiatru un psihiatrijas profesoru piedalÄ«šanos).

Pasaules informatÄ«vajā telpā farmācijas kompānijas tiek apsÅ«dzÄ“tas sava tirgus paplašināšanā un jaunu dārgu preparātu iespiešanā tirgÅ«, psihofarmakoloÄ£ijas prioritarizÄ“šanā pret psihoterapiju. Savukārt psihiatriem nereti pārmet slepenu vienošanos ar farmācijas industriju zāļu pÄ“tÄ«jumu rezultātu nepietiekamā novÄ“rtÄ“šanā. Ja salÄ«dzina psihotropo medikamentu patÄ“riņu Baltijas valstÄ«s (pÄ“c Zāļu valsts aÄ£entÅ«ras publicÄ“tās informācijas), tad Latvijā psihotropie lÄ«dzekļi (antidepresanti, nomierinošie un miega lÄ«dzekļi) tiek patÄ“rÄ“ti mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā.

Iepriekš rakstā minÄ“tie globālie sociālie tÄ«kli neticami veiksmÄ«gi piekļūst citÄ“jamiem žurnāliem un pÄ“tÄ«jumiem, taču tos analizÄ“ atbilstoši savai zināšanu un pieredzes bagāžai. LÄ«dz ar to psihiatrijas pÄ“tÄ«jumu skaitļi pārāk bieži tiek izrauti no konteksta, piesviesti nopietnākām aÄ£entÅ«rām. Ja Associated Press vai BBS publicÄ“ kādu analÄ«zi par kādu zinātnisku publikāciju, tas ne vienmÄ“r nozÄ«mÄ“, ka rakstÄ«tājs ir sapratis, kas patiesÄ«bā rakstā pausts. TomÄ“r no šÄ«m lielajām aÄ£entÅ«rām notiek plašas pārpublikācijas bez jebkāda mÄ“Ä£inājuma paprasÄ«t viedokli kādam psihiatrijas profesionālim. Psihiskās veselÄ«bas aprÅ«pe ir saistāma gan ar (psiho)sociālās palÄ«dzÄ«bas iespÄ“jām valstÄ«, gan ar izglÄ«tÄ«bas sistÄ“mu un tās problÄ“mām, gan ar tiesÄ«bsargājošo institÅ«ciju darbu un kompetenci.

 Psihiatrijas stigmatizācija ir iemesls nepietiekamam psihiatrijas finansÄ“jumam. Savukārt proporcionāli zemāks nozares finansÄ“jums samazina aprÅ«pes kvalitāti. Valsts struktÅ«rās (ministrijā, NVD) nestrādā neviens psihiatrs. Savukārt VeselÄ«bas ministrijas vÄ“lme norobežoties no atbildÄ«bas liecina tikai par nesapratni un nevÄ“lÄ“šanos saprast - psihiatriem nav nekādas iespÄ“jas risināt dažādus sabiedrÄ«bas aspektus, uztveri un ārsta/pacienta sadarbÄ«bas ievainojamÄ«bu.

Šeit vÄ“l jāpiebilst, ka paši psihiatri atšÄ·iras savos uzskatos - pastāv zināmi konflikti starp sociālo un neirobioloÄ£isko dimensiju pārstāvjiem. Psihisko traucÄ“jumu modeļi ir sarežģīti, un tajos ir iesaistÄ«ti gan neirobioloÄ£iskie, gan psihosociālie faktori, bet psihiatriskās diagnozÄ“s šÄ«s attiecÄ«bas mainās laika gaitā. Nestabilitāte zināšanās un izpratnÄ“ nav nekas neparasts arÄ« citās medicÄ«nas disciplÄ«nās, bet tikai psihiatrijā tas publiskajā telpā rada iespaidu, ka kaut kas nav kārtÄ«bā ar diagnostiskām klasifikācijām. Īpaši tāpÄ“c, ka vietÄ“jā skola mÄ“dz prioritarizÄ“t vienu vai otru diagnozi vai ārstÄ“šanu, tāpÄ“c dažādās valstÄ«s visai atšÄ·iras dažādu psihiatrisko slimÄ«bu incidence.

Psihiatrisko slimnieku skaits pieaugs, vajadzÄ«ba pÄ“c psihofarmakoloÄ£iskās ārstÄ“šanas pieaugs

Tuvākajā laikā gan bÄ“rnu, gan pieaugušo skaits ar psihiskām un mentālām kaitÄ“m nesaruks, bet pieaugs. Diemžēl pieaug to bÄ“rnu skaits, kas ieņemti un iznÄ“sāti alkohola reibumā un narkotiku ietekmÄ“. VajadzÄ«ba pÄ“c bÄ“rnu psihiatriem pieaugs, un vismaz tuvākajās desmitgadÄ“s viņi bÄ“rnus ārstÄ“s slimnÄ«cās ar medikamentiem. BÄ“rnu psihiatru trÅ«kums ir visā Eiropā, un katrs ārsts ar šÄdu sertifikātu tiek vervÄ“ts ļoti labi atalgotam darbam bagātajās Eiropas valstÄ«s. VienÄ«gais cerÄ«bu stars šajā jomā ir gÄ“nu inženierija, kas ļaus mainÄ«t atkarÄ«bas gÄ“nus, bet tā vÄ“l ir tāla nākotne.

Ir tikai trÄ«s jomas medicÄ«nā, kur es nespÄ“tu strādāt. Šo specialitāšu ārstus es uzskatu par Latvijas medicÄ«nas godu un lepnumu - tās ir bÄ“rnu paliatÄ«vā aprÅ«pe, bÄ“rnu onkoloÄ£ija un bÄ“rnu psihiatrija. Nav nekā sarežģītāka, psiholoÄ£iski traumatiskāka un izdedzinošÄka kā strādāt nodaļā, kur mirst vai ar smagām mentālām kaitÄ“m ārstÄ“jas bÄ“rni. Lielākoties šajās nodaļās par ārstÄ“m strādā sievietes, šÄ·iet, vÄ«rieši nav šÄdam darbam gatavi. Es izsaku pateicÄ«bu Ainažu psihoneiroloÄ£iskās slimnÄ«cas ārstu un medicÄ«nas personālam par ieguldÄ«to darbu un vÄ“lu izturÄ“t RÄ«gas klerku pašreklāmas publiskos pārlidojumus pār dzeguzes ligzdu.

* Autors pateicas psihiatram profesoram Mārim Taubem un Latvijas Psihiatru asociācijas prezidentam Elmāram TÄ“raudam par nozÄ«mÄ«gu ieguldÄ«jumu šÄ«s publikācijas tapšanā.