Iesaki rakstu:

Atbilstoši sabiedrÄ«bas interesei publicÄ“jam LPSR Valsts drošÄ«bas komitejas zinātniskās izpÄ“tes komisijas pÄ“tÄ«juma pārskatu par dokumentu pieejamÄ«bu no juridiskā skatpunkta - "Latvijas Republikas informācijas atklātÄ«bas kodols un VDK dokumenti".

Sagatavojot pārskatu par informācijas atklātÄ«bas aspektiem VDK dokumentu kontekstā, teorÄ“tiskā un metodoloÄ£iskā jautājuma analÄ«ze balstÄ«ta arÄ« uz 2010. gadā aizstāvÄ“to promocijas darbu "Informācijas atklātÄ«bas princips un tā galÄ“jā robeža: teorijas Ä«stenošana praksÄ“", RÄ«ga: Latvijas Universitāte, 2009, profesora Dr. iur. Ringolda Baloža vadÄ«bā.[1]

Informācijas atklātÄ«ba uzskatāma par vienu no cilvÄ“ka pamatbrÄ«vÄ«bām. TiesÄ«bas izzināt pasauli ir cilvÄ“ka dzÄ«ves kvalitātes pamatā. Izziņa kalpo gan kā pamats cilvÄ“ka pilnveidei, gan arÄ« kā lÄ«dzeklis pilnvÄ“rtÄ«gai dzÄ«vei sabiedrÄ«bā un valstÄ«. Turklāt, pateicoties tam, ka informācijas atklātÄ«ba nodrošina arÄ« tiesÄ«bu un pienākumu satura izziņu, lÄ«dz ar to arÄ« iespÄ“ju šÄ«s izziņas rezultātu lietot cilvÄ“ka dzÄ«ves kvalitātes celšanai, informācijas atklātÄ«ba ir uzskatāma par cilvÄ“kam dzimstot iegÅ«tu brÄ«vÄ«bu, tātad bÅ«tisku kā tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu un brÄ«vÄ«bu.

LaikmetÄ«ga demokrātiska valsts ir organizÄ“ta tā, lai veicinātu pilsoņu lÄ«dzdalÄ«bu valsts varas Ä«stenošanā un lai tādÄ“jādi nodrošinātu atbildÄ«gāku kā valsts varas Ä«stenotāju, tā arÄ« pilsoņu kopuma rÄ«cÄ«bu. Informācijas atklātÄ«ba ir viens no lÄ«dzekļiem, kā panāk iepriekš minÄ“to. Tā kā brÄ«va informācijas aprite ir cilvÄ“ka un tā apkārtÄ“jās vides izziņas pamatā, tad zināšanas par lÄ«dzdalÄ«bas iespÄ“jām un tās nepieciešamÄ«bu valsts varas Ä«stenošanā ir tas, bez kā lÄ«dzdalÄ«ba vai nu nav iespÄ“jama, vai arÄ« ir nepietiekami efektÄ«va. SevišÄ·i nozÄ«mÄ«ga loma minÄ“tās izziņas vairošanā ir publiskas informācijas pieejamÄ«bai, jo tas ir pamata informācijas avots par valsts varas Ä«stenošanu konkrÄ“tajā valstÄ«. IevÄ“rojot arvien pieaugošo valstu virzÄ«bu uz demokrātismu, pieaug arÄ« informācijas atklātÄ«bas nozÄ«me attiecÄ«go valstu tiesiskajās sistÄ“mās.

Informācijas atklātÄ«ba ir patstāvÄ«gi Ä«stenojama pamatbrÄ«vÄ«ba. Tās Ä«stenošana var bÅ«t pamatota arÄ« tikai ar izziņas nepieciešamÄ«bu, piemÄ“ram, informācijas nepieciešamÄ«ba par valsti, sabiedrÄ«bu un tur notiekošiem procesiem var bÅ«t pamatota ar izziņas vÄ“lmi, tomÄ“r bez jebkāda konkrÄ“ta nodoma gÅ«tās atziņas tālāk izmantot. ŠÄdu tiesÄ«bu garantÄ“šana uz demokrātismu virzÄ«tā valstÄ« ir sevišÄ·i svarÄ«ga, jo no zinoša cilvÄ“ka var prasÄ«t atbildÄ«gu, sapratÄ«gu un uz zināšanām balstÄ«tu rÄ«cÄ«bu.

Informācijas atklātība ietver tiesības brīvi saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju. Tāpat tā paredz tiesības meklēt informāciju.

TiesÄ«bu brÄ«vi saņemt informāciju pamatā ir divi aspekti – privāttiesiskais un publiski tiesiskais. Privāttiesiskas informācijas aprites gadÄ«jumā tiesÄ«bas brÄ«vi saņemt informāciju nozÄ«mÄ“ to, ka personai ir tiesÄ«bas saņemt informāciju no visiem, kas to vÄ“las un var to sniegt.[2] Šajā gadÄ«jumā valsts pamatpienākums ir atturÄ“ties no iejaukšanās privāttiesiskas informācijas apritÄ“, tādÄ“jādi neradot šÄ·Ä“ršÄ¼us brÄ«vai informācijas apritei. TomÄ“r valsts pienākumi ar to neaprobežojas. Papildus tam, ka valstij jāatturas no nepamatotas privāttiesiskas informācijas aprites ierobežošanas, ir jāveic arÄ« vairāki pasākumi brÄ«vas aprites iespÄ“ju radÄ«šanai, uzturÄ“šanai un veicināšanai. Valsts rÄ«cÄ«ba šÄdā gadÄ«jumā var izpausties gan kā aizliegums privātpersonām nepamatoti ierobežot informācijas saņemšanu vai uzspiest noteiktas informācijas saņemšanu, gan arÄ« kā ierobežojums monopolizÄ“t informācijas pārraidÄ«šanu.[3] ŠÄds pienākums izriet no tā, ka tiesÄ«bas brÄ«vi saņemt informāciju nozÄ«mÄ“ arÄ« to, ka personai jābÅ«t iespÄ“jai izvÄ“lÄ“ties sev interesÄ“jošu informāciju – jābÅ«t informācijas daudzveidÄ«bai. Tāpat izvÄ“les tiesÄ«bas nozÄ«mÄ“ arÄ« to, ka personai ir tiesÄ«bas atteikties no kādas informācijas saņemšanas, tātad valstij jānodrošina arÄ« privātpersonas tiesÄ«bas brÄ«vi iebilst pret informācijas saņemšanu vai pret tai nevÄ“lamas informācijas saņemšanu.

Publiski tiesiskas informācijas aprites gadÄ«jumā tiesÄ«bas brÄ«vi saņemt informāciju nozÄ«mÄ“ to, ka personai ir tiesÄ«bas brÄ«vi saņemt publisku informāciju no šÄdas informācijas turÄ“tāja. AtšÄ·irÄ«bā no privāttiesiskas informācijas aprites, kur gan informācijas sniedzÄ“js, gan arÄ« informācijas saņēmÄ“js ir privātpersona, publiski tiesiskas informācijas aprites gadÄ«jumā informācijas sniedzÄ“js ir publiskas informācijas turÄ“tājs – valsts varas Ä«stenotājs –, bet informācijas saņēmÄ“js ir privātpersona. Ja pirmajā gadÄ«jumā informāciju sniedz un saņem ar brÄ«vu gribu apveltÄ«ta persona, otrajā – tikai informācijas saņēmÄ“js ir brÄ«vas gribas apveltÄ«ts. Valsts varas Ä«stenotājam šajā, konkrÄ“tajā aspektā nav brÄ«vas gribas attiecÄ«bā uz valsts varas Ä«stenošanu, lÄ«dz ar to nav arÄ« brÄ«vas gribas attiecÄ«bā uz publiskas informācijas sniegšanu, kas ir valsts varas Ä«stenošanas izpausme. IevÄ“rojot valsts varas Ä«stenotāja gribas nosacÄ«tÄ«bu, rodas jautājums, kas ir tas, ja ne brÄ«va griba, kas nosaka to, vai privātpersona, kas vÄ“lÄ“sies Ä«stenot savas tiesÄ«bas brÄ«vi saņemt publisku informāciju no šÄ«s informācijas turÄ“tāja, varÄ“s saņemt šo informāciju. Šajā gadÄ«jumā starptautiskie cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumenti paver iespÄ“ju izvÄ“lÄ“ties efektÄ«vāko publiskas informācijas nodrošināšanas veidu, piemÄ“ram, sniedzot priekšroku plašsaziņas lÄ«dzekļiem publiskas informācijas nodošanai, lai ar to starpniecÄ«bu informÄ“tu kvalitatÄ«vi iespÄ“jami lielāku sabiedrÄ«bas daļu.

Tieši tāpat kā tiesÄ«bu brÄ«vi saņemt informāciju, arÄ« tiesÄ«bu brÄ«vi izplatÄ«t dažāda veida informāciju pamatā ir divi aspekti – privāttiesiskais un publiski tiesiskais. TomÄ“r, ievÄ“rojot, ka publiski tiesiskas informācijas aprites gadÄ«jumā informācijas sniedzÄ“js – valsts varas Ä«stenotājs – nav apveltÄ«ts ar brÄ«vu gribu attiecÄ«bā uz informācijas izplatÄ«šanu un ka tas kā valsts varas Ä«stenotājs nebauda cilvÄ“ktiesÄ«bu garantÄ“jošo aizsardzÄ«bu attiecÄ«bā uz valsts varas Ä«stenošanu, jautājums par informācijas sniedzÄ“ja tiesÄ«bām brÄ«vi izplatÄ«t informāciju, analizÄ“jot publiski tiesisko aspektu, var bÅ«t saistÄ«ts tikai ar informācijas sniedzÄ“ja pienākumu sniegt informāciju vai informācijas sniedzÄ“ja rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bas ierobežošanu, izplatot tā rÄ«cÄ«bā esošo publisko informāciju.

TiesÄ«bas brÄ«vi izplatÄ«t informāciju privāttiesiskajā aspektā nozÄ«mÄ“ tiesÄ«bas, izmantojot visus privātpersonai pieejamos un tiesiskos lÄ«dzekļus, nodot citiem savā rÄ«cÄ«bā esošu informāciju. LÄ«dz ar to tiesÄ«bu brÄ«vi izplatÄ«t informāciju Ä«stenošanas pamatā ir divi jautājumi: viens – izplatÄ«šanai pakļautā informācija, otrs – pieejamo informācijas izplatÄ«šanas resursu klāsts.

IzplatÄ«šanai pakļauta visa veida informācija. Tā ir gan informācija, ko privātpersona pati radÄ«jusi, gan arÄ« informācija, kas ir nonākusi tās rÄ«cÄ«bā, tātad arÄ« publiska informācija. Neraugoties uz šÄ·ietamÄ«bu, ka izplatāmās informācijas sakarā valsts pienākumu apjoms ir samÄ“rā neliels, valstij tomÄ“r jāveic virkne pasākumu. Tostarp valstij jānodrošina privātpersonai pieejamÄ«ba informācijai, ko tā vÄ“las vai varÄ“tu vÄ“lÄ“ties tālāk izplatÄ«t, ja ne pati sniedzot tās rÄ«cÄ«bā esošo publisko informāciju, tad vismaz nodrošinot, ka informācijas pieejamÄ«ba nav nepamatoti ierobežota. Savukārt, lai aizsargātu citu privātpersonu cilvÄ“ktiesÄ«bas, valstij jānosaka tas informācijas loks, ko nevar pakļaut izplatÄ«šanai, kura izplatÄ«šanai jābÅ«t ierobežotai vai kura izplatÄ«šana jāpakļauj noteiktiem nosacÄ«jumiem, tādÄ“jādi radot tiesisko ietvaru informācijas pieejamÄ«bas nodrošināšanai.

AttiecÄ«bā uz pieejamo informācijas izplatÄ«šanas resursu klāstu, jāņem vÄ“rā, ka tas, vai un kādi informācijas izplatÄ«šanas resursi ir pieejami privātpersonai, atkarÄ«gs no, cik efektÄ«vi var Ä«stenot tiesÄ«bas brÄ«vi izplatÄ«t informāciju. Jo lielāks pieejamo informācijas izplatÄ«šanas resursu klāsts, jo efektÄ«vāk izmantojamas tiesÄ«bas brÄ«vi izplatÄ«t informāciju.

TiesÄ«bas meklÄ“t informāciju jānošÄ·ir no tiesÄ«bām saņemt informāciju, proti, tiesÄ«bu meklÄ“t pamatā ir personas rÄ«cÄ«ba, kas vÄ“rsta uz informācijas resursu meklÄ“jumiem, informācijas vākšanu, savāktās informācijas izpÄ“ti un apstrādi, kā arÄ« savāktās informācijas salÄ«dzināšanu un pat informācijas radÄ«šanu uz apstrādei pakļautās informācijas pamata.[4] Šo tiesÄ«bu ideja ir nodrošināt iespÄ“ju pārliecināties par pieejamās informācijas precizitāti un atbilstÄ«bu Ä«stenÄ«bai un iespÄ“ju atlasÄ«t sev interesÄ“jošÄko un vajadzÄ«gāko informāciju. TomÄ“r informācijas meklÄ“jumus tieši tāpat kā informācijas saņemšanu ierobežo tas, kas var bÅ«t par meklÄ“jamo un saņemamo informāciju. Šajā ziņā abas tiesÄ«bas ir lÄ«dzÄ«gas.

Valsts pienākumi VDK dokumentu nodrošināšanā – tiesiskie priekšnosacÄ«jumi

VDK dokumenti šÄ« jÄ“dziena visplašÄkajā nozÄ«mÄ“ atbilstoši likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 2. pantam nozÄ«mÄ“ ir dokumentÄ“ta informācija, kuras autors vai adresāts ir VDK – institucionālā sistÄ“ma, kas aptver institucionālu un funkcionālu padotÄ«bu, šÄ«s sistÄ“mas un to veidojošo elementu vÄ“sturiskās formācijas, personālu –,[5] kuras ”saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu darbÄ«bu”[6], kas atrasta “VDK oficiālajās vai konspiratÄ«vajās telpās”, turklāt ar pÄ“dÄ“jām jāsaprot arÄ« piesegstruktÅ«ru telpas[7], un kuras kopums sniedz liecÄ«bas par VDK darbiniekiem – štata vai ārštata[8]. Turklāt, ievÄ“rojot apsvÄ“rumus, kas izteikti likuma apspriešanā, 2. pantā noteiktais saturs ir paplašināms un VDK dokumentiem paredzÄ“tais statuss un aizsardzÄ«bas lÄ«menis ir attiecināms arÄ« uz citiem dokumentiem, kas ļauj veikt “visu Latvijas teritorijā pastāvÄ“jušo totalitāro režīmu darbÄ«bas izvÄ“rtÄ“šanu”[9].

Tieslietu ministrs Egils Levits atteikšanos no Ministru kabineta virzÄ«tā likumprojekta Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanu par labu Juridiskās komisijas piedāvātajam tiesiskajam risinājumam, kur uzsvars likts uz “aktuālo momentu”, pakļaujot “Valsts drošÄ«bas komiteju kā galveno, kaut gan nebÅ«t ne vienÄ«go okupācijas institÅ«ciju, kura realizÄ“ja okupācijas politiku Latvijā[10]” izvÄ“rtÄ“šanai, norādÄ«ja, ka valdÄ«ba piekrita šÄdai uzsvara maiņai ar nosacÄ«jumu, ka par izvÄ“rtÄ“šanu atbildÄ«gās institÅ«cijas paplašinās likuma darbÄ«bas loku. TādÄ“jādi jāatzÄ«st, ka likumā ir iestrādāta rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«ba, kas paredz iespÄ“ju LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijai kā tieši atbildÄ«gajai par VDK dokumentu zinātnisko izpÄ“ti,[11] veikt zinātnisko darbÄ«bu, kas “aptvert visus totalitāros režīmus, kādi darbojušies Latvijā, [..] arÄ« citur”[12], jo, kā norādÄ«ja Egils Levits, “tas ir vajadzÄ«gs galvenokārt mÅ«su sabiedrÄ«bas imunizÄ“šanai pret šÄdām totalitārisma tendencÄ“m un tādēļ bÅ«tu šajā darbÄ«bā jāizskata un jāanalizÄ“, jādokumentÄ“, jāsagatavo mācÄ«bu un cita veida zinātniski materiāli par visiem šiem totalitārajiem režīmiem”[13].

Pateicoties Latvijas Republikas Satversmes ievada trešajai rindkopai, kas tapusi, iedvesmojoties no Eiropas SavienÄ«bas Tiesas tiesneša Egila Levita priekšlikuma,[14] šÄda kompetences paplašināšana ir arÄ« konstitucionāli pamatota. Turklāt LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas izveides un darbÄ«bas pamatā esošie dokumenti,[15] skatot tos kopsakarā ar likumu Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu” 18. panta pirmo secunda daļu un Satversmes ievada 3. rindkopu, nosaka šÄ«s komisijas vadošo lomu VDK dokumentu noteikšanā un lÄ«dzÄ«ga statusa un aizsardzÄ«bas lÄ«meņa noteikšanā citiem lÄ«dzÄ«gas sabiedriskās un valstiskās nozÄ«mes dokumentiem, ar kuru palÄ«dzÄ«bu, kā norādÄ«ja Egils Levits, iespÄ“jams veikt “sabiedrÄ«bas imunizÄ“šanu pret totalitārisma tendencÄ“m”, konfrontÄ“jot sabiedrÄ«bu ar tās neseno vÄ“sturi. Faktiski visi okupācijas valsts varas radÄ«ti un tās rÄ«cÄ«bā nonākuši dokumenti PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā pelnÄ«juši lÄ«dzÄ«gu statusu un aizsardzÄ«bas lÄ«meni kā VDK dokumenti. Tāpat sabiedriski un valstiski svarÄ«gi lÄ«dzÄ«gi attiekties arÄ« pret PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laika periodiskajiem izdevumiem un propagandas lÄ«dzekļiem.

VDK dokumentu un citu lÄ«dzÄ«gas nozÄ«mes dokumentu atklātÄ«ba Latvijas Republikas tiesiskajā sistÄ“mā pieder pie šÄ«s sistÄ“mas informācijas atklātÄ«bas kodola gan tāpÄ“c, ka atklāj valstiskuma pamatus, gan arÄ« tāpÄ“c, ka ir efektÄ«vs lÄ«dzeklis Latvijas Republikas Satversmes normu par totalitārisma nosodÄ«šanu un svešo varu upuru pieminÄ“šanu Ä«stenošanai. IevÄ“rojot minÄ“to, šo dokumentu atklātÄ«bas nodrošināšanā ievÄ“rojami tādi paši pamatpienākumi kā informācijas atklātÄ«bas kodola sakarā.

Var identificÄ“t vismaz četrus valsts pamatpienākumus, nodrošinot informācijas atklātÄ«bas kodolu. Pirmkārt, valstij jārada priekšnosacÄ«jumi informācijas atklātÄ«bas Ä«stenošanai tās tiesiskajā sistÄ“mā. Otrkārt, valstij jārada informācijas atklātÄ«bas ierobežojumu sistÄ“ma. Treškārt, valstij jāizveido informācijas atklātÄ«bas efektÄ«va aizsardzÄ«bas sistÄ“ma. Visbeidzot, valstij jānosaka nosacÄ«jumi tās dalÄ«bai brÄ«vā informācijas apritÄ“.

Tiesiskā ietvara forma, regulējuma saturs un leģistiskā kvalitāte

Ietverot informācijas atklātÄ«bas kodolu tiesiskajā sistÄ“mā, svarÄ«gi trÄ«s jautājumi – tiesiskā ietvara forma, tiesiskā regulÄ“juma saturs un tiesiskā regulÄ“juma leÄ£istiskā kvalitāte.

Tiesiskā ietvara forma

IzvÄ“loties tiesiskā ietvara formu, jāievÄ“ro, ka informācijas atklātÄ«ba vienlÄ«dz rada tiesÄ«bas un pienākumus valstij un privātpersonai. LÄ«dz ar to informācijas atklātÄ«bas regulÄ“jumam jābÅ«t vispārsaistošam. Turklāt, lai nodrošinātu informācijas atklātÄ«bas regulÄ“juma efektivitāti, jautājumos, kas skar informācijas atklātÄ«bas kodolu, tam jābÅ«t arÄ« pašpietiekamam. Tādēļ tiesiskā ietvara formai, kas regulÄ“ minÄ“tos jautājumus, jābÅ«t arÄ« augstākai citu konkrÄ“tās tiesiskās sistÄ“mas hierarhisku formu vidÅ«,[16] lai tiesiskā ietvara forma nekļūtu par šÄ·Ä“rsli informācijas atklātÄ«bas efektÄ«vai Ä«stenošanai.

Formāli novÄ“rtÄ“jot VDK dokumentu atklātÄ«bu nosakošÄ tiesiskā ietvara formu, jāsecina, ka tas atbilst pamatprasÄ«bām.

VDK dokumentu atklātībai, pateicoties Satversmes ievada 3. rindkopai:

“Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brÄ«vÄ«bu, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarÄ«bu uz valsts nepārtrauktÄ«bas pamata. Tā godina savus brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus,”

ir noteikts augstākais normatÄ«vais aizsardzÄ«bas lÄ«menis. Turklāt, ievÄ“rojot to, ka Latvijas Republikas Satversme informācijas atklātÄ«bai kā patstāvÄ«gi Ä«stenojamai pamatbrÄ«vÄ«bai ir jau noteikusi konstitucionālu aizsardzÄ«bu Satversmes 100. pantā un kā citu pamattiesÄ«bu Ä«stenošanai nepieciešamu konstitucionālu priekšnosacÄ«jumu aizsargā ar Satversmes 90. un 115. panta palÄ«dzÄ«bu, jāsecina, ka konkrÄ“tās informācijas atklātÄ«ba pieskaitÄ«ta pie Latvijas Republikas konstitucionālā kodola.

Satversmes ievada 3. rindkopa tādas informācijas kopuma kā VDK dokumentu atklātÄ«bu pieskaita pie Latvijas Republikas konstitucionālā kodola, jo tas ir apliecinājums gan tam, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas, gan tam, ka Latvijas tauta pretojās okupācijām, lai gan bija izveidota totāla privātautonomiju bÅ«tiski ierobežojoša sistÄ“ma, kas nodrošināta ar represiju un visaptverošas kontroles palÄ«dzÄ«bu, gan arÄ« tam, ka 1990. gada 4. maijā patiešÄm notikusi valstiskās neatkarÄ«bas atjaunošana uz valsts nepārtrauktÄ«bas pamata. VDK dokumentu atklātÄ«ba ir arÄ« nepieciešams lÄ«dzeklis, lai godinātu brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus, pieminÄ“tu svešo varu upurus un nosodÄ«tu totalitārās varas un to veiktos noziegumus. PSRS okupācija ir vairākām paaudzÄ“m, kas nebija piedzÄ«vojuši Latvijas Republiku pirms to okupÄ“jusi PSRS, ir uzspiedusi ar propagandas palÄ«dzÄ«bu virkni maldÄ«gu priekšstatu par daudziem Latvijas valstiskumam un tās pilsoņu kopumam svarÄ«giem jautājumiem. ĪstenÄ«bai neatbilstošas informācijas sniegšana, spriestspÄ“jas vājināšana un apziņas maldināšana bija svarÄ«gs PSRS okupācijas varas Ä«stenošanas lÄ«dzeklis. Padomju indoktrinācijas seku novÄ“ršana laikmetÄ«gai demokrātijai atbilstošÄ veidā, izvairoties no propagandas lÄ«dzekļiem, ir ne tikai laikietilpÄ«gs process, kas, iespÄ“jams, ir gadsimta uzdevums, bet arÄ« pieprasa iesaistÄ«t tādus lÄ«dzekļus, kas ļauj katram patstāvÄ«gi, kritiski novÄ“rtÄ“t savu zināšanu un priekšstatu kopumu.

VDK dokumentu atklātÄ«bas nodrošināšanai bija radÄ«ts likums Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu, kas satur virkni speciālo tiesÄ«bu normu gan attiecÄ«bā uz Informācijas atklātÄ«bas likuma[17], gan Fizisko personu datu aizsardzÄ«bas likuma[18], gan likuma Par valsts noslÄ“pumu[19] normām. ŠÄdu attiecÄ«bu nosaka ne tikai tiesÄ«bu normu saturs, bet arÄ« to saistÄ«ba ar Satversmes kodola Ä«stenošanu. Turklāt likums Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu satur nepieciešamo minimumu, lai piemÄ“rotu VispārÄ«gajā datu aizsardzÄ«bas regulā paredzÄ“tos izņēmumus zinātniskajai darbÄ«bai un pÄ“tniecÄ«bai un veiktu Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalstÄ«m pieprasÄ«to rÄ«cÄ«bu vÄ“stures svarÄ«gu liecÄ«bu atklātÄ«bas nodrošināšanā, proti, lai sniegtu “konkrÄ“tu informāciju saistÄ«bā ar politisko izturÄ“šanos bijušo totalitāro valsts režīmu laikā, genocÄ«du, noziegumiem pret cilvÄ“ci, jo Ä«paši holokaustu, vai kara noziegumiem”.

Pēdējais liecina, ka arī Eiropas Savienības kontekstā VDK dokumentu atklātība ir svarīga un atzīstama Eiropas civilizācijas vērtību aizsardzībai.

Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumi Nr. 151 Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā esošo Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu izmantošanas kārtÄ«bu (Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumi Nr. 151), ievÄ“rojot likumdevÄ“ja atrunu likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu pārejas noteikumu 9. punktā, ir pagaidu risinājums, kas paredz divas kārtÄ«bas informācijas saņemšanai. Viena domāta, lai sniegtu personai to informācijas apjomu, kas saistÄ«ta ar konkrÄ“to personu. Otra domāta, lai veiktu zinātnisko darbÄ«bu un pÄ“tniecÄ«bu publicistiskiem mÄ“rÄ·iem. Vienā gadÄ«jumā sniedzamās informācijas apjoms aprobežojas ar konkrÄ“to personu. Savukārt otrajā gadÄ«jumā informācijas apjoms nav aprobežots, jo kopš LPSR VDK likvidÄ“šanas 1991. gada 24. augustā un atzÄ«šanas par “noziedzÄ«gu un tādu, kas vÄ“rsta pret Latvijas tautas interesÄ“m”[20] pagājuši vairāk kā divdesmit gadi, tātad maksimālais laiks, kas noteikts likuma Par valsts noslÄ“pumu 8. panta pirmajā daļā, pat sevišÄ·i slepenas informācijas glabāšanai. IevÄ“rojot to, ka likuma Par valsts noslÄ“pumu 5. pants tieši aizliedz noteikt valsts noslÄ“puma statusu vai ierobežot pieejamÄ«bu informācijai, cita starpā, par cilvÄ“ktiesÄ«bu pārkāpumiem (3. punkts), noziedzÄ«bas lÄ«meni, korupcijas gadÄ«jumiem, amatpersonu nelikumÄ«gu rÄ«cÄ«bu (4. punkts), valsts ekonomisko stāvokli, iedzÄ«votāju dzÄ«ves lÄ«meni, valsts varas Ä«stenotāju atalgojumu un privilÄ“Ä£ijām (5. punkts), tad vÄ“l jo vairāk aizliegums attiecas uz rÄ«cÄ«bu, kas vÄ“rsta, piemÄ“ram, pret Latvijas Republikas suverenitāti, teritoriālo neaizskaramÄ«bu, varas sagrābšanu, Latvijas tautas pakļaušanu represijām – masu un individuālām –, privātaunomijas bÅ«tisku ierobežošanu ar mÄ“rÄ·i saglabāt okupācijas varu, totālu sabiedrÄ«bas kontroli. VDK dokumenti atklāj minÄ“to, un tāpÄ“c faktiski to pieejamÄ«bas ierobežošana izpÄ“tei zinātniskiem un publicistiskiem mÄ“rÄ·iem bijusi pretrunā likuma Par valsts noslÄ“pumu 5. pantā noteiktajam. Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumi Nr. 151 – pieņemti 1995. gada 13. jÅ«nijā, spÄ“kā stājās 1995. gada 21. jÅ«nijā, bet likums Par valsts noslÄ“pumu – pieņemts 1996. gada 17. oktobrÄ«, spÄ“kā stājās 1997. gada 1. janvārÄ«. Tātad faktiski Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumos Nr. 151 ietvertie termiņi šajā aspektā bijuši spÄ“kā pusotru gadu.

Likums Par valsts noslÄ“pumu pieņemts pirms normatÄ«vā akta, kas regulÄ“ publiskas informācijas pieejamÄ«bu Latvijas Republikā un pirms Satversmes VIII nodaļas CilvÄ“ka pamattiesÄ«bas, kas informācijas atklātÄ«bai noteica konstitucionālu aizsardzÄ«bu, tādēļ likuma Par valsts noslÄ“pumu 5. pantā mÄ“rÄ·is bija saistÄ«ts ar nepieciešamÄ«bu garantÄ“t vismaz minimālo informācijas atkātÄ«bas aizsardzÄ«bas lÄ«meni.[21] TomÄ“r tas nebÅ«t nemazina tā nozÄ«mi un attiecināmÄ«bu uz visu tiesÄ«bu uz publiskas informācijas pieejamÄ«bu Ä«stenošanas un aizsardzÄ«bas sistÄ“mu. Turklāt tas, ka kopš likuma Par valsts noslÄ“pumu pieņemšanas, tātad arÄ« pÄ“c Informācijas atklātÄ«bas likuma un Fizisko personu datu aizsardzÄ«bas likuma pieņemšanas, tā 5. pants nav grozÄ«ts, jo vairāk uzsver šajā pantā ietverto informācijas atklātÄ«bas minimuma prasÄ«bu nozÄ«mÄ«gumu.

Konstitucionālisms liek pavÄ“rties uz Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumiem Nr. 151 tādÄ“jādi, lai saskatÄ«tu spÄ“kā esošu jÄ“gu arÄ« tajās normās, kas no skata ir pretrunā augstāka spÄ“ka tiesÄ«bu normām.

Dažādas informācijas pieejamÄ«bas kārtÄ«bas atkarÄ«bā no informācijas pieprasÄ«tāja, kas, cita starpā, atspoguļojas arÄ« likumā Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu, varÄ“tu bÅ«t pamatotas ar starptautiskajos cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumentos ietverto pieļāvumu, ka publiska informācija var bÅ«t nodrošināta gan tieši, gan arÄ«, piemÄ“ram, ar plašsaziņas lÄ«dzekļu palÄ«dzÄ«bu.

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesÄ«bām 25. panta (a) apakšpunkts paredz, ka “katram pilsonim [..] jābÅ«t tiesÄ«bām un iespÄ“jai piedalÄ«ties valsts lietu kārtošanā [..].” LÄ«dz ar to likumsakarÄ«gi, ka gan CilvÄ“ktiesÄ«bu komitejas, kas ir atbildÄ«ga par Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesÄ«bām Ä«stenošanas uzraudzÄ«bu, VispārÄ“jais komentārs Nr. 25,[22] gan arÄ« prakse individuālo sÅ«dzÄ«bu izskatÄ«šanā[23] norāda uz valsts pienākumu nodrošināt visu tās rÄ«cÄ«bā esošo publisko informāciju par valsts varas Ä«stenošanu, jo tikai šÄdi iespÄ“jams nodrošināt pilnvÄ“rtÄ«gu pilsoņa dalÄ«bu valsts lietu kārtošanā. Turklāt CilvÄ“ktiesÄ«bu komiteja pieļauj, ka publiskas informācijas apritÄ“ priviliģētu statusu ieņem plašsaziņas lÄ«dzekļi, kuru uzdevums ir informÄ“t sabiedrÄ«bu par valsts varas Ä«stenošanu un nodrošināt visplašÄko pieeju publiskai informācijai.[24] LÄ«dzÄ«gi kā CilvÄ“ktiesÄ«bu komiteja arÄ« Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesa pieļauj, ka publiski tiesiskas informācijas apritÄ“ priviliģētu statusu ieņem plašsaziņas lÄ«dzekļi un tie, kas lÄ«dzÄ«gi pirmajiem pilda sabiedrÄ«bas sargsuņa lomu.[25]

MinÄ“tais, formāli vÄ“rtÄ“jot Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumos Nr. 151 paredzÄ“to atšÄ·irÄ«go informācijas pieejamÄ«bas kārtÄ«bu atkarÄ«bā no informācijas pieprasÄ«tāja, ir pieļaujams, pieņemot, ka neierobežotas pieejamÄ«bas nodrošināšana plašsaziņas lÄ«dzekļiem un zinātniskajām institÅ«cijām ir efektÄ«vākais lÄ«dzeklis, lai informÄ“tu par VDK dokumentu saturu, jo attiecÄ«gā informācija ir sarežģīta, apjomÄ«ga un tās apstrādei un pamatotu secinājumu veikšanai ir nepieciešamas noteiktas zināšanas un pÄ“tnieciskās iemaņas. Tāpat, formāli vÄ“rtÄ“jot noteikumu 7. punktu, kas paredz: “Valsts drošÄ«bas komitejas aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas dokumentus Centrs sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mÄ“rÄ·iem 20 gadus pÄ“c Valsts drošÄ«bas komitejas likvidÄ“šanas,” var pieļaut, ka 20 gadu ierobežojums, kas, kā jau iepriekš minÄ“ts, ir garākais sevišÄ·i slepenas informācijas glabāšanas termiņš, interpretÄ“jams tādÄ“jādi, ka šo 20 gadu laikā pÄ“tniecÄ«bu un sabiedrÄ«bas informÄ“šanu par VDK dokumentu saturu veic ekskluzÄ«vi Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs un ka tas ir arÄ« maksimālais nepieciešamais laiks, lai nodotu visu VDK dokumentu kopumu plašÄkai pÄ“tniecÄ«bai parastā kārtÄ«bā. Izņēmuma kārtÄ«bā – 6. punktā noteiktajos gadÄ«jumos – 20 gadus pÄ“c dokumenta izdošanas, piecus gadus pÄ“c personas nāves, uz kuru attiecas konkrÄ“tais dokuments, un bez termiņa ierobežojuma, ja saņemta personas piekrišana, uz kuru attiecas konkrÄ“tais dokuments – plašsaziņas lÄ«dzekļi un zinātniskās institÅ«cijas formāli varÄ“ja saņemt VDK dokumentus ierobežotā apjomā lÄ«dz 2011. gada 24. augustam.

Formāli vÄ“rtÄ“jot Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumu Nr. 151 8. punktu, kas paredz: “Informāciju par fiziskas personas privāto dzÄ«vi Centrs sāk izsniegt 75 gadus pÄ“c dokumentu oriÄ£ināla uzrakstÄ«šanas,” var pieļaut, ka ekskluzÄ«vi Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs vienÄ«gi pÄ“ta attiecÄ«gos dokumentus vÄ“l lÄ«dz 2066. gadam, tomÄ“r šÄds pieņēmums ir pretrunā likumā Par valsts noslÄ“pumu ietverto valsts noslÄ“puma noteikšanas termiņu jÄ“gai, jo atbilstoši 8. panta pirmajai daļai tikai “ziņām par personām, kas iesaistÄ«tas operatÄ«vās darbÄ«bas pasākumu veikšanā, un personām, kas iesaistÄ«tas speciālajā procesuālajā aizsardzÄ«bā” ir piemÄ“rojams tieši tik ilgs – 75 gadu – termiņš. Lai gan likuma 8. panta otrā daļa paredz iespÄ“ju pagarināt iepriekš noteiktu termiņu, tomÄ“r minÄ“tās tiesÄ«bas jāvÄ“rtÄ“ kā izņēmums, ko izpildvara var izmantot, esot apzinājusi konkrÄ“to tiesisko un faktisko situāciju. IevÄ“rojot minÄ“to, pÄ“c likuma Par valsts noslÄ“pumu spÄ“kā stāšanās Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumu Nr. 151 8. punkts maksimums attiecināms tikai uz to personu privāto dzÄ«vi, ko Latvijas Republika tiesiskā kārtÄ«bā ir iesaistÄ«jusi operatÄ«vo darbÄ«bu veikšanā vai speciālajā procesuālajā aizsardzÄ«bā.

Faktiskā situācijā atklāj, pirmkārt, ka Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs kopš tā izveides nav uzstājies tā, lai to uzskatÄ«tu par efektÄ«vu lÄ«dzekli, lai atklātu sabiedrÄ«bai VDK dokumentu saturu. Satversmes aizsardzÄ«bas birojs 2017. gada 8. februāra atbildÄ“ Nr. 5.2-10/17/86 uz LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas lÅ«gumiem sniegt informāciju, kas izteikta 2017. gada 9. janvāra Nr. VDKkom-1/02 un 2017. gada 18. janvāra Nr. VDKkom-1/5 dokumentos, arÄ« to, kas konkrÄ“ti no Satversmes aizsardzÄ«bas biroja darbiniekiem veica VDK dokumentu zinātnisko izpÄ“ti, norādÄ«ja: “SAB informāciju par esošajiem un bijušajiem SAB darbiniekiem nesniedz.” Turklāt šajā pašÄ atbildÄ“ Satversmes aizsardzÄ«bas birojs nesniedza informāciju par to, kam vÄ“l bez Satversmes aizsardzÄ«bas birojā nodarbinātajiem zinātniskajos nolÅ«kos personām bijusi pieeja VDK dokumentiem, aizbildinoties: “Laika posmā lÄ«dz 2008. gadam, lÄ«dz TSDC mainÄ«ja atrašanās vietu – SAB telpas, zinātniekiem bija pieeja TSDC bibliotÄ“kai atbilstoši likumā un Ministru kabineta noteikumos noteiktajai kārtÄ«bai.” Neesot zināmam Satversmes aizsardzÄ«bas biroja struktÅ«rvienÄ«bas Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra zinātniskajā pÄ“tniecÄ«bā iesaistÄ«tajām personām, ne arÄ« to personu lokam, kam bija ļauts izmantot Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā esošos VDK dokumentus, nav iespÄ“jams novÄ“rtÄ“t pÄ“tniecÄ«bas atbilstÄ«bu vismaz formālajām zinātniskuma prasÄ«bām. Savukārt Satversmes aizsardzÄ«bas biroja mājaslapā pieejamā informācija par “nozÄ«mÄ«gākiem TSDC pÄ“tÄ«jumiem” liecina, ka uzrādÄ«tās publikācijas veiktas laika posmā no 1991. lÄ«dz 2010. gadam (viena publikācija pirms Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra izveides 1992. gada 16. aprÄ«lÄ«), kopā 23 dažāda veida publikācijas – grāmatas, raksti, dokumentu izlase –, arÄ« turpinājumos, tomÄ“r lielākā daļa publicÄ“ta Latvijas vÄ“sturnieku komisijas rakstos (divpadsmit publikācijas), ievÄ“rojami mazāk Latvijas Universitātes izdevumos (sešas publikācijas). Nieliels Ä«patsvars publikāciju piekrÄ«t Latvijas Nacionālajam arhÄ«vam (divas publikācijas, no kurām viena ar turpinājumiem). Tikai pa vienai publikācijai, spriežot pÄ“c citviet publiski pieejamās informācijas, jo minÄ“tajā vietnÄ“ nav norādÄ«ta pilnÄ«ga informācija par izdevÄ“ju, izdevuši šÄdi izdevÄ“ji – apgāds Zvaigzne ABC , Latvijas Okupācijas muzejs un Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs. TādÄ“jādi faktiski zināmam Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs nav uzņēmies atbildÄ«bu par “nozÄ«mÄ«gāko TSDC pÄ“tÄ«jumu” zinātniskumu.

Formāli Zinātniskās darbÄ«bas likums[26] izvirza trÄ«s formālus kritÄ“rijus zinātniskajai institÅ«cijai – zinātniskā darbÄ«ba un piedalÄ«šanās zinātniskās kvalifikācijas iegÅ«šanas un pilnveidošanas procesā jābÅ«t paredzÄ“tai attiecÄ«gās institÅ«cijas darbÄ«bu regulÄ“jošos dokumentos, zinātniskajā institÅ«cijā jābÅ«t vismaz piecām personām ar institÅ«cijas dokumentos paredzÄ“tajai zinātniskajai darbÄ«bai atbilstošu doktora zinātnisko grādu, kā arÄ« zinātniskajai institÅ«cijai jābÅ«t reÄ£istrÄ“tai zinātnisko institÅ«ciju reÄ£istrā (1. panta pirmās daļas 7. punkts). Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra nolikums, kas zaudÄ“ja spÄ“ku 1996. gada 25. februārÄ«[27] lÄ«dz ar tā reorganizÄ“šanu par Satversmes aizsardzÄ«bas biroja struktÅ«rvienÄ«bu, paredzÄ“ja “PÄ“tniecÄ«bas nodaļu”, tomÄ“r nekas vairāk nolikumā, pretÄ“ji tieslietu ministra Egila Levita norādÄ«tajam likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu apspriešanā, par kompetenci zinātniskās darbÄ«bas veikšanai nav minÄ“ts. Satversmes aizsardzÄ«bas biroja likums[28] neparedz zinātniskās darbÄ«bas veikšanu, bet likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 5. pantā noteiktā Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra kompetence neskar zinātnisko izpÄ“ti, jo likuma mÄ“rÄ·os zinātniskā izpÄ“te parādÄ«jās tikai kopš grozÄ«jumiem, kas pieņemti 2014. gada 8. maijā un stājās spÄ“kā 2014. gada 23. maijā un kas paredzÄ“ja, ka zinātniskā izpÄ“te uzdodama Ministru kabineta veidotajai speciālajai starpdisciplinārajai komisijai, proti, LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijai. TādÄ“jādi secināms, ka zinātniskā darbÄ«ba formāli nav bijusi Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra kompetence. Spriest par personāla, kas bijis piesaistÄ«ts pÄ“tniecÄ«bas veikšanai, kvalifikāciju un skaita atbilstÄ«bu Zinātniskās darbÄ«bas likumā noteiktajam, nav iespÄ“jams, tāpÄ“c arÄ« to, cik pÄ“tniecÄ«bas rezultāti ir saistÄ«ti ar Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra pÄ“tniecÄ«bas organizÄ“šanu un cik tas ir katras konkrÄ“tās personas, kuras publikācijas uzdodas par “nozÄ«mÄ«gākiem TSDC pÄ“tÄ«jumiem”, sasniegums. Visbeidzot, ne Satversmes aizsardzÄ«bas birojs, ne arÄ« tā struktÅ«rvienÄ«ba Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs nav reÄ£istrÄ“ti kā zinātniskā institÅ«cija. TādÄ“jādi jāsecina, ka divdesmit gadu noteiktā ekskluzivitāte VDK dokumentu pÄ“tniecÄ«bā, nav efektÄ«vi izmantota, tādēļ ekskluzivitātes turpināšana nav ne tiesiski, ne arÄ« objektÄ«vi pamatota.

Tiesiskā regulējuma saturs

Lai gan tas, cik saturiski plašs un detalizÄ“ts ir informācijas atklātÄ«bas regulÄ“jums, arÄ« atkarÄ«gs no konkrÄ“tās tiesiskās sistÄ“mas, tomÄ“r attiecÄ«bā uz regulÄ“juma saturu pastāv minimālās prasÄ«bas, kas saistÄ«tas ar valsts pienākumu nodrošināt informācijas atklātÄ«bas kodola Ä«stenošanas iespÄ“jamÄ«bu. Obligāti regulÄ“jamos jautājumus nosacÄ«ti var sadalÄ«t trÄ«s kategorijās: tiesÄ«bu normas, kas satur deklarÄ“jamās vÄ“rtÄ«bas; procesuālās tiesÄ«bu normas, kas nodrošina deklarÄ“to vÄ“rtÄ«bu Ä«stenošanu un aizsardzÄ«bu; ierobežojumus uzliekošÄs tiesÄ«bu normas, kas nodrošina lÄ«dzsvaru starp personas tiesÄ«bu, kas izriet no deklarÄ“tajām vÄ“rtÄ«bām, Ä«stenošanu un citu aizsargājamu tiesÄ«bu un tiesisko interešu aizsardzÄ«bu.

VDK dokumentu atklātÄ«bu regulÄ“jošÄs tiesÄ«bu normas formāli aptver obligāti regulÄ“jamos jautājumus. Satversmes ievada 3. rindkopa kopā ar likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 1. pantu atklāj tās vÄ“rtÄ«bas, kuru dēļ VDK dokumenti uzskatāmi par Latvijas Republikas nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļu un to izpratne ir svarÄ«ga. Lai gan lielākā daļa VDK dokumentu ir PSRS okupācijas varas radÄ«ti dokumenti, tomÄ“r tieši, pateicoties šiem dokumentiem, izsekojamas Satversmes ievada 3. rindkopā valstiskuma pamatnostādnes, kā arÄ« veicama “imunizācija pret totalitārisma tendencÄ“m” ar izpratnes un arÄ« nosodÄ«juma palÄ«dzÄ«bu.

VDK dokumentu pieejamÄ«bu lÄ«dzÄ«gi kā citu valsts varas Ä«stenotāju rÄ«cÄ«bā esošo dokumentu pieejamÄ«bas vispārÄ«gos jautājumus procesuāli regulÄ“ Informācijas atklātÄ«bas likums un AdministratÄ«vā procesa likums. Likumā Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu paredzÄ“tais dalÄ«jums priviliģētajos un nepriviliģētajos informācijas pieprasÄ«jumos, kas determinÄ“ pieejamās informācijas apjomu, kā arÄ« tiesÄ«bas to tālāk izplatÄ«t, neizpilda likumÄ«bas prasÄ«bu.

Informācijas atklātÄ«bas ierobežošanas likumÄ«bu – informācijas atklātÄ«bas ierobežojumam jābÅ«t likumā noteiktam vai paredzÄ“tam – kā prasÄ«bu izvirza virkne Latvijas Republikai saistošu starptautisko cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumentu – VispārÄ“jās cilvÄ“ktiesÄ«bu deklarācijas 29. panta otrā daļa, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesÄ«bām 19. panta trešÄ daļa un Eiropas CilvÄ“ka tiesÄ«bu un pamatbrÄ«vÄ«bu aizsardzÄ«bas konvencijas 10. panta otrā daļa. ŠÄda nosacÄ«juma izvirzÄ«šanas pamatā ir vairāki tiesÄ«bu principi, kuru ievÄ“rošanu valsts varas Ä«stenošanā atzinušas par obligātu minÄ“to starptautisko cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumentu izstrādājušÄs valstis. LÄ«dz ar to informācijas atklātÄ«bas ierobežošanas tiesiskuma pamatā ir izpratne par šo tiesÄ«bu principu saturu.

NoteicošÄkais tiesÄ«bu princips, kura iespaidā izveidojies informācijas atklātÄ«bas ierobežošanas nosacÄ«jums – likumÄ«ba –, ir tiesiskās noteiktÄ«bas princips. ŠÄ« principa galvenā funkcija ir regulÄ“t valsts varas Ä«stenotāju tiesÄ«bu jaunradi atklātÄ«bas ierobežošanā. Proti, tiesiskās noteiktÄ«bas princips uzliek par pienākumu valsts varas Ä«stenotājam nodrošināt to, lai persona bÅ«tu savlaicÄ«gi informÄ“ta par tiesÄ«bu aktiem, kas var skart šÄ«s personas tiesÄ«bas vai pienākumus. Tiesiskās noteiktÄ«bas ievÄ“rošana tiesÄ«bu ierobežošanā nozÄ«mÄ“, ka tiesÄ«bu ierobežojumam jābÅ«t tiesiski nostiprinātam un savlaicÄ«gi zināmam vai paredzamam tā adresātam. Tā arÄ« nozÄ«mÄ“ to, ka tiesÄ«bu akti nevar bÅ«t ar atpakaļejošu spÄ“ku, jo tādā gadÄ«jumā tie nevar bÅ«t paredzami.[29]

LikumÄ«bas prasÄ«ba saistÄ«ta arÄ« ar tiesiskās noteiktÄ«bas principam tuvu citu tiesÄ«bu principu – tiesiskās paļāvÄ«bas principu. Tiesiskās paļāvÄ«bas princips aizsargā personas pārliecÄ«bu, ka ar kādu, viņasprāt, tiesisku tiesÄ«bu aktu piešÄ·irtās tiesÄ«bas vÄ“lāk netiks pÄ“kšÅ†i atceltas. Citiem vārdiem sakot, šis princips nodrošina aizsardzÄ«bu gadÄ«jumos, kad „tiesÄ«bu sistÄ“ma rada indivÄ«dā ticÄ«bu, ka viņš vai viņa sasniegs noteiktu rezultātu, ja viņš vai viņa darbosies atbilstoši [šÄ«s sistÄ“mas] noteikumiem”[30]. Kā tiesiskās noteiktÄ«bas, tā arÄ« tiesiskās paļāvÄ«bas principa neievÄ“rošanas gadÄ«jumā kādu no šiem principiem pārkāpjošÄ tiesÄ«bu akta darbÄ«bu ierobežo vai izbeidz attiecÄ«bā uz neierobežotu personu loku (tiesiskās noteiktÄ«bas pārkāpuma gadÄ«jumā) vai pieļauj atkāpi no tiesÄ«bu akta (tiesiskās paļāvÄ«bas pārkāpuma gadÄ«jumā) par labu personai, kas tiesiski paļāvusies uz kādu citu iepriekš pieņemtu tiesÄ«bu aktu.[31]

Visbeidzot, likumÄ«bas prasÄ«bas sakņojas arÄ« informācijas atklātÄ«bā, proti, viena no informācijas atklātÄ«bas izpausmÄ“m – publiskas informācijas pieejamÄ«bas nodrošināšana – attiecas arÄ« uz tiesÄ«bu aktiem. ŠÄ« izpausme jāņem vÄ“rā arÄ«, ierobežojot citas informācijas atklātÄ«bas izpausmes. Tātad informācijas atklātÄ«ba var bÅ«t ierobežota, bet tikai ar tādiem tiesÄ«bu aktiem, kas ir pieejami gan fiziski, gan arÄ« saturiski.[32]

Kopš likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu pieņemšanas lÄ«dz pÄ“dÄ“jiem grozÄ«jumiem, kas veikti 2014. gada 8. maijā un stājās spÄ“kā 2014. gada 23. maijā tā 18. pants – VDK dokumentu izmantošana zinātniskiem nolÅ«kiem un publicÄ“šana – paredzÄ“ja nosacÄ«jumus VDK dokumentu izmantošanai zinātniskiem nolÅ«kiem un publicÄ“šanai. Proti:

“(1) VDK dokumenti, kuros nav informācijas par konkrÄ“tām fiziskajām personām, ir izmantojami un publicÄ“jami bez ierobežojumiem.

(2) PārÄ“jo VDK dokumentu izmantošanas kārtÄ«bu reglamentÄ“ Ministru kabineta noteikumi.”

Otrajā daļā ietvertais pilnvarojums Ministru kabineta noteikt VDK dokumentu, kas satur informāciju par konkrÄ“tām fiziskām personām, izmantošanas zinātniskiem nolÅ«kiem un publicÄ“šanas kārtÄ«bu, faktiski nesatur nepieciešamās vadlÄ«nijas ne atsevišÄ·i, ne arÄ« kopsakarā ar citām likuma normām, kas ļautu noteikt Ministru kabineta pilnvaras. Turklāt dokumentu dalÄ«jums pÄ“c tā, vai tajos ir vai nav informācija par konkrÄ“tām fiziskām personām, ir problemātisks, jo nenosprauž izpildvarai skaidras robežas, lai noteiktu atšÄ·irÄ«bu starp dokumentiem, kuros ir un kuros nav informācija par konkrÄ“tām fiziskām personām. Formāli visiem dokumentiem ir jāsniedz informācija par vismaz kādu  konkrÄ“tu fizisko personu, piemÄ“ram, par dokumenta sagatavotāju vai parakstÄ«tāju. PÄ“dÄ“jie grozÄ«jumi, kas papildina 18. pantu ar jaunu pirmo prim daļu, diemžēl, turpina aizsākto tradÄ«ciju, nosakot:

“(1¹) VDK dokumenti, kuros ir informācija par VDK darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbÄ«ba vai sadarbÄ«ba ar minÄ“to iestādi konstatÄ“ta ar tiesas spriedumu, ir publiskojami pÄ“c attiecÄ«gā tiesas sprieduma spÄ“kā stāšanās.”

LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas locekļa un pÄ“tnieka, RÄ«gas aogabaltiesas Krimināllietu tiesas kolÄ“Ä£ijas priekšsÄ“dÄ“tāja  M. iur. Jura Stukāna statistiskās informācijas par sadarbÄ«bas fakta ar VDK pārbaudes lietu skatÄ«šanu tiesā apkopojums liecina, ka kopš 2014. gada (tātad arÄ« kopš pÄ“dÄ“jo likuma grozÄ«jumu veikšanas 2014. gada 8. maijā un spÄ“kā stāšanās 2014. gada 23. maijā) skatÄ«tas vien divas sadarbÄ«bas fakta ar VDK pārbaudes lietas, kur abās sadarbÄ«ba nav konstatÄ“ta, lÄ«dz ar to nav aktuālu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“jumu un lÄ«dz ar to nav iespÄ“jams novÄ“rtÄ“t Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bu konkrÄ“tās normas piemÄ“rošanas nodrošināšanā. Visa likuma darbÄ«bas laikā Ministru kabinets nekad nav izdevis noteikumus, kas bÅ«tu pamatoti ar minÄ“to deleģējumu. Tā vietā pieņemti Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumi Nr. 151, kas pamatoti ar likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 10. pantu, bet regulÄ“ arÄ« minÄ“tajā deleģējumā neparedzÄ“tus jautājumus, proti, dokumentu izmantošanu zinātniskiem un publicistiskiem nolÅ«kiem.

KonkrÄ“ti likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 10. pants – Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā esošo VDK dokumentu izmantošana – paredz sekojošu:

“(1) VDK dokumentus drÄ«kst izmantot tikai atbilstoši šÄ likuma mÄ“rÄ·iem.

(2) KārtÄ«bu, kāda personas, kuram saskaņa ar šÄ likuma 12.–15. pantu ir tādas tiesÄ«bas, drÄ«kst izmantot, lasÄ«t, kopÄ“t VDK dokumentus un izgatavot to norakstus, regulÄ“ Ministru kabineta noteikumi un Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra nolikums.”

Tātad, pirmkārt, deleģējums precÄ«zi ietverts 10. panta otrajā daļā. Otrkārt, deleģējums aptver tikai tos priviliģētos informācijas pieprasÄ«tājus, kas minÄ“ti no 12. lÄ«dz 15. pantam, kur katras konkrÄ“tās personas tiesÄ«bas atšÄ·iras no to izmantošanas nolÅ«kiem, saņemamās informācijas apjoma un izmantošanas un izplatÄ«šanas tiesÄ«bām. MinÄ“tās normas regulÄ“ personas tiesÄ«bas saņemt informāciju par sevi, kā arÄ« amatpersonu tiesÄ«bas saņemt informāciju gadÄ«jumos, kad likums paredz noteikt vai novÄ“rtÄ“t personas sadarbÄ«bu ar VDK, tai skaitā amatpersonu rÄ«cÄ«bu sadarbÄ«bas fakta ar VDK pārbaudes rezultātu sakarā.

Neskatoties uz to, ka zinātniskie un publicistiskie nolÅ«ki regulÄ“ti Ministru kabineta noteikumos, neesot atsaucei uz 18. panta otro daļu, 11. Saeima, papildinot pārejas noteikumus ar jaunu 9. punktu, faktiski novÄ“rsa Ministru kabineta kļūdu, atzÄ«stot to spÄ“ku “ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu”, un noteica jaunu termiņu – 2018. gada 31. oktobri – jauna 18. panta otrajā daļā noteiktā deleģējuma izpildei. Proti

“(2) VDK dokumenti pÄ“c to zinātniskās izpÄ“tes ir publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtÄ«bā.”

Zinātniska izpÄ“te atbilstoši 18. panta pirmajai secunda daļai ir tā, ko veic “atbilstoši šÄ likuma mÄ“rÄ·im [..] Ministru kabineta izveidota speciāla starpdisciplināra komisija”. JÄ“dzienu starpdisciplinārs Latvijas normatÄ«vajos aktos lieto tikai zinātniskās darbÄ«bas kontekstā. PiemÄ“ram, Starpdisciplinārs pÄ“tÄ«jums ir pÄ“tÄ«jums, kura Ä«stenošanai ir nepieciešama Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātā Latvijas Zinātņu nozaru un apakšnozaru sarakstā minÄ“to divu vai vairāku zinātņu nozaru informācijas, datu, metodoloÄ£iju, instrumentu un pieeju integrācija, lai radÄ«tu zināšanas un risinātu problÄ“mas, kuras nav iespÄ“jams atrisināt vienas zinātnes nozares ietvaros. IevÄ“rojot Latvijas legistisko tradÄ«ciju, 18. panta otrajā daļā ietvertā norāde par zinātnisko izpÄ“ti nav tikai pārejas noteikumu 9. punktā noteiktā termiņa izpildÄ«juma nosacÄ«jums, bet saturiska Ministru kabineta tiesÄ«bu noteikt VDK dokumentu apjoma un kārtÄ«bas pieejamÄ«bu ierobežojums. Zinātniskās izpÄ“tes rezultātiem ir jābÅ«t Ministru kabineta lÄ“muma pamatā. Neveidojot jaunu pantu, bet aizstājot 18. panta otro daļu ar jaunu redakciju, likumdevÄ“js faktiski saglabājis iespÄ“ju, ka VDK dokumentu publicÄ“šana notiek, piemÄ“ram, ar zinātnisku institÅ«ciju un plašsaziņas lÄ«dzekļu starpniecÄ«bu, kam savukārt pieeju visiem dokumentiem neierobežoti nodrošina ar arhÄ«va starpniecÄ«bu. TādÄ“jādi sabiedrÄ«bas apspriešanai nodotās informācijas atlase, apjoms un laiks bÅ«tu zinātnisko institÅ«ciju un plašsaziņas lÄ«dzekļu ziņā. TomÄ“r 18. panta otrās daļas redakcija paredz arÄ« iespÄ“ju Ministru kabinetam bez ierobežojumiem ļaut pÄ“tÄ«t VDK dokumentus visiem interesentiem, reizÄ“ uzdodot arhÄ«vam publiskot, piemÄ“ram, ar tiešsaistes resursu palÄ«dzÄ«bu aktuālāko VDK dokumentu daļu vai arÄ« visus VDK dokumentus pārskatāmā nākotnÄ“. Abi risinājumi saskanÄ“tu arÄ« ar VispārÄ«gās datu aizsardzÄ«bas regulas piedāvāto risinājumu, lai aizsargātu gan konkrÄ“tās valsts, gan arÄ« Eiropas SavienÄ«bas kopumā intereses vÄ“stures pÄ“tniecÄ«bā, zinātniskajā izaugsmÄ“ un labklājÄ«bā, kas balstÄ«ta arÄ« uz cilvÄ“cei svarÄ«gu atziņu apguvi ar vÄ“stures liecÄ«bām. Faktiski izšÄ·iršanās pamatā ir atklātÄ«bā nonākušÄs informācijas ticamÄ«bas un verifikācijas iespÄ“ju nodrošināšana. IevÄ“rojot to, ka VDK dokumentu pÄ“tniecÄ«ba ir aktuāla arÄ« citām Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bām, VDK dokumentu pieejamÄ«bas risinājumam jābÅ«t arÄ« tādam, lai veicinātu pÄ“tniecÄ«bu, sevišÄ·i zinātnisko izaugsmi arÄ« Eiropas SavienÄ«bas lÄ«menÄ«, kaut vai tikai samazinot zinātnei paredzÄ“tā finansÄ“juma izlietošanu administratÄ«viem izdevumiem un tādÄ“jādi palielinot tiešo ieguldÄ«jumu zinātnÄ“. LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas rosinātie grozÄ«jumi Latvijas Nacionālā arhÄ«va darbÄ«bas noteikumos[33], pierādot, ka tādu administratÄ«vo izdevumu, kas saistÄ«ti ar dokumentu kopiju izgatavošanu, ir bÅ«tisks šÄ·Ä“rslis zinātniskajai darbÄ«bai ne tikai finansÄ“juma ziņā, bet arÄ« akadÄ“miskā godÄ«guma nodrošināšanai. Viltus ziņu laikmetā zinātniskā darba vadÄ«tāja, recenzenta, redaktora atbildÄ«ba ir ievÄ“rojami augusi. Ministru kabineta akceptÄ“tais izņēmums, kas ļauj “saņemt informāciju par fiziskajām un juridiskajām personām, tai skaitā veikt nepieciešamās dokumentÄ“tās informācijas fotografÄ“šanu vai cita veida reproducÄ“šanu bez atlÄ«dzÄ«bas šÄ«s informācijas turÄ“tājam”,[34] sakarā rosināja Latvijas Nacionālajam arhÄ«vam izvÄ“rtÄ“t saistÄ«tos riskus un KultÅ«ras ministrijai virzÄ«t atbilstošu grozÄ«jumus, kas paredz:

“20.¹ Fiziskai personai ir atļauts arhÄ«va lasÄ«tavā fotografÄ“t (bez zibspuldzes, statÄ«va vai citām palÄ«gierÄ«cÄ“m) publiskos dokumentus, kuriem nav pieejamÄ«bas ierobežojumu un kuru reproducÄ“šanu neierobežo autortiesÄ«bas. Fiziskai personai iegÅ«to dokumentu kopijas ir tiesÄ«bas izmantot vienÄ«gi personiskiem vai zinātniskiem mÄ“rÄ·iem, ievÄ“rojot fizisko personu datu aizsardzÄ«bas prasÄ«bas.”

Lai gan minÄ“tais tiesÄ«bu normas satur nav optimāls visu administratÄ«vo slogu, ar ko ikdienā pÄ“tnieks saskaras Latvijas Nacionālajā arhÄ«vā, risinājums, tomÄ“r tas ir ievÄ“rojams solis atklātÄ«bas un galvenais pÄ“tniecÄ«bas veicināšanai.

Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumi Nr. 151, kā jau iepriekš norādÄ«ts, satur vairākas bÅ«tiskas saturiskas neatbilstÄ«bas hierarhiski augstākajām tiesÄ«bu normām, tādēļ neatbilst likumÄ«bas prasÄ«bām. Turklāt, spriežot pÄ“c Satversmes aizsardzÄ«bas biroja jaunākās prakse, nav izmantoti iespÄ“jamie tiesiskie kolÄ«ziju risinājumi, tā vietā piedāvājot risinājumu, kas liedz to rÄ«cÄ«bā esošo VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem un publicistiskiem nolÅ«kiem.

Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā esošo VDK dokumentu pieejamÄ«bu gan zinātniskiem[35], gan pÄ“tnieciskiem, gan arÄ« publicistiskiem nolÅ«kiem[36] liedz vairāku lÄ«dzÄ«gi un reizÄ“ aplami pamatotu apsvÄ“rumu dēļ.

Pirmkārt, Satversmes aizsardzÄ«bas birojs norāda, ka Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumu Nr. 151 Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā esošo Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu izmantošanas kārtÄ«bu 6., 7. un 8. punkts neatbilst Fizisko personu datu aizsardzÄ«bas likuma 11. pantam un Informācijas atklātÄ«bas likuma 8. pantam, tāpÄ“c Ministru kabineta noteikumu Nr. 151 6., 7. un 8. punkts nav piemÄ“rojami. Informācijas atklātÄ«bas likuma 8. pants paredz, ka “informācija par fiziskās personas privāto dzÄ«vi tiek aizsargāta ar likumu”, kas principā ir blanketa norma un kas tikai norāda uz vienu no daudzajiem apsvÄ“rumiem, kas jāņem vÄ“rā informācijas atklātÄ«bas nodrošināšanā. Tātad atsevišÄ·i ņemta šÄ« norma nav piemÄ“rojama informācijas atteikuma gadÄ«jumā. Fizisko personu datu aizsardzÄ«bas likuma 11. pants paredz kārtÄ«bu, kādā rÄ«kojas ar sensitÄ«viem personas datiem. ŠÄ« likuma 1. panta 8. punkts skaidro, ka ar sensitÄ«viem datiem ir jāsaprot

“personas rasi, etnisko izcelsmi, reliÄ£isko, filozofisko un politisko pārliecÄ«bu, dalÄ«bu arodbiedrÄ«bās, kā arÄ« sniedz informāciju par personas veselÄ«bu vai seksuālo dzÄ«vi”.

VDK aÄ£enta uzskaites kartÄ«te sniedz šÄdu informāciju – uzvārds vārds, tÄ“va vārds, dzimšanas gads, dzimšanas diena, dzimšanas vieta, dzÄ«vesvietas adrese, darba vieta un ieņemamais amats, dalÄ«ba Padomju SavienÄ«bas Komunistiskajā partijā (PSKP), tautÄ«ba, pilsonÄ«ba, izglÄ«tÄ«ba, pseidonÄ«ms, personas lietas numurs, arhÄ«va numurs, Ä£imenes stāvoklis, vervÄ“šanas datums, vervÄ“tāja uzvārds, vervÄ“tāja VDK struktÅ«rvienÄ«ba, attiecÄ«gās struktÅ«rvienÄ«bas vadÄ«bas amats, struktÅ«rvienÄ«ba, paraksts, uzvārds, informācija par personas lietas virzÄ«bu, kas ietver datumu un piezÄ«mes, kas veicamas kā norādes uz aÄ£enta piesaistes struktÅ«rvienÄ«bu, kā arÄ« informācija par darba lietas un tās arhÄ«va numuru, kas ietver datumu un piezÄ«mes. Tātad no likumā minÄ“tajiem sensitÄ«vajiem datiem uzskaites kartÄ«te sniedz kā minimums 26 gadus vecas ziņas, ja pieļauj, ka VDK vervÄ“jusi aÄ£entÅ«ru lÄ«dz tās likvidÄ“šanai 1991. gada 24. augustam, par šÄdiem sensitÄ«viem datiem – tautÄ«bu un politisko pārliecÄ«bu tiktāl, cik tas attiecas uz dalÄ«bu PSKP. TomÄ“r minÄ“tās ziņas pieder pie to formālo ziņu kopuma, kas veidojis savulaik personas publisko tÄ“lu, tādēļ to pieejamÄ«bas apmÄ“rs ir tāds, kas liedz šÄ«s ziņas uzskatÄ«t par sensitÄ«vām pÄ“c bÅ«tÄ«bas. TomÄ“r, ja pat pieļauj, ka minÄ“tās ziņas ir sensitÄ«vas, tomÄ“r arÄ« šajā gadÄ«jumā 11. panta piesaukšana, lai liegtu informācijas pieejamÄ«bu publicistiskiem mÄ“rÄ·iem nav pamatota. Fizisko personu datu aizsardzÄ«bas likuma 5. panta pirmā daļa paredz, ka 11. pants ir viens no daudzajiem Fizisko personu datu aizsardzÄ«bas likuma pantiem, kas nav piemÄ“rojams, “ja personas dati ir apstrādāti žurnālistiskām vajadzÄ«bām [..], mākslinieciskām vai literārām vajadzÄ«bām”. Tas sasaucas arÄ« ar VispārÄ«go datu aizsardzÄ«bas regulu. Lai gan regula vÄ“l nav stājusies spÄ“kā, tomÄ“r tā iezÄ«mÄ“ noteiktus valsts rÄ«cÄ«bā esošas informācijas pieejamÄ«bas pamatprincipus. Pirmkārt, tā norāda, ka personas datu apstrāde zinātniskos un vÄ“stures pÄ“tniecÄ«bas (šajā gadÄ«jumā vÄ“stures pÄ“tniecÄ«ba neaprobežojas tikai ar zinātnisku darbÄ«bu, bet ietver jebkuru izziņu, kas saistÄ«ta ar vÄ“stures notikumu analÄ«zi) nolÅ«kos ir Ä«paša datu apstrāde, uz kuru nav attiecināmi vispārÄ«gie ierobežojumi. Otrkārt, VispārÄ«gās datu aizsardzÄ«bas regulas 21. panta sestā daļa paredz gadÄ«jumus, kad datu subjektam nav tiesÄ«bu iebilst pret savu personas datu apstrādi, proti, “ja apstrāde ir vajadzÄ«ga, lai izpildÄ«tu uzdevumu, ko veic sabiedrÄ«bas interesÄ“s”. Treškārt, regula Ä«paši uzsver to, ka tā neattiecas uz mirušu personu personas datiem, tomÄ“r atgādina dalÄ«bvalstu pienākumu rÅ«pÄ“ties par to, lai bÅ«tu veikta apstrāde arÄ« tad, ja runa ir par mirušu personu datiem, “nolÅ«kā sniegt konkrÄ“tu informāciju saistÄ«bā ar politisko izturÄ“šanos bijušo totalitāro valsts režīmu laikā, genocÄ«du, noziegumiem pret cilvÄ“ci, jo Ä«paši holokaustu, vai kara noziegumiem”.

IevÄ“rojot to, ka Latvijas Republika vÄ“l nav piešÄ·Ä«rusi LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas rekomendācijai, par kuru komisija paziņoja vÄ“l 2015. gada 6. martā[37] un par ko LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs Dr. hist., Dr. hist. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris atkārtoti ziņoja arÄ« kārtÄ“jā pārskatā LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas darba pārskats par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra lÄ«dz 30. novembrim:

“Komisija 2015. gada 6. martā vienbalsÄ«gi ir vienojusies par pilnÄ«gu, visu, tÅ«lÄ«tÄ“ju LPSR VDK dokumentu nodošanu atklātÄ«bai un to brÄ«vu un bez lÄ«dzšinÄ“jās diskriminācijas izmantošanu pÄ“tniecÄ«bas nolÅ«kos,”

normatÄ«vu satvaru, piemÄ“rojami ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 151, kā to paredzÄ“ja arÄ« Latvijas Republikas Saeima, izdarot pÄ“dÄ“jos grozÄ«jumus likumā Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu. IespÄ“jamie Satversmes ievada 3. rindkopai un likumam Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu tiesiskie risinājumi atspoguļoti iepriekš.

Otrkārt, Satversmes aizsardzÄ«bas birojs tā vietā, lai sniegtu konkrÄ“tu informācijas sarakstu, kas nesatur konkrÄ“tas fiziskas personas datus un kas, pÄ“c biroja domām, ir brÄ«vi izmantojama un publicÄ“jama, min šÄdas likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 18. panta pirmajā daļā minÄ“tās tiesÄ«bas. Nav iespÄ“jams izmantot šÄdas tiesÄ«bas, ja nav zināms, kas tad no VDK dokumentu kopuma ir Satversmes aizsardzÄ«bas biroja rÄ«cÄ«bā un ar ko no tā visa un ar kādiem nosacÄ«jumiem var iepazÄ«ties, pÄ“tÄ«t un publicÄ“t. MinÄ“tais atklāj, ka Satversmes aizsardzÄ«bas birojs 18. panta pirmajā daļā un pÄ“c pÄ“dÄ“jo grozÄ«jumu veikšanas arÄ« 18. panta pirmajā prim daļā ietverto problemātisko nosacÄ«jumu praksÄ“ izmanto kā šÄ·Ä“rsli informācijas atklātÄ«bai, kas, no vienas puses, norāda uz labas pārvaldÄ«bas principa un informācijas atklātÄ«bas principa neievÄ“rošanu, bet kas, no otras puses, uzskatāmi demonstrÄ“ nepieciešamÄ«bu valsts drošÄ«bas iestāžu rÄ«cÄ«bā esošo dokumentu nonākšanu atklātÄ«bā regulÄ“t iespÄ“jami precÄ«zi un efektÄ«vi, maksimāli ierobežojot vai pat liedzot valsts drošÄ«bas iestādÄ“m rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu lemt par to rÄ«cÄ«bā esošo dokumentu nonākšanu atklātÄ«bā kritÄ“rijiem. Īpaši tas ir bÅ«tiski saistÄ«bā ar citas valsts – PSRS – okupācijas rezultātā radÄ«tiem okupÄ“tājvalsts arhÄ«va dokumentiem. Satversmes aizsardzÄ«bas biroja atruna, minot 18. panta pirmo daļu, jāskata kontekstā ar to, ka LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas pieredze rāda, ka pat VDK dokumentu arhÄ«va aprakstus neizsniedz brÄ«vi, bet tikai pÄ“c “saistÄ«bu raksta”, kam pielikumā ir Krimināllikuma normu, kur paredzÄ“ta arÄ« atbildÄ«ba par valsts noslÄ“puma izpaušanu, uzskaitÄ«jums, bet no jauna izgatavotu VDK dokumentu aprakstu atvasinājumu izsniedz tikai pÄ“c 12. Saeimas atbildÄ«go komisiju, arÄ« Saeimas Nacionālās drošÄ«bas komisijas informÄ“šanas par rÄ«cÄ«bas neatbilstÄ«bu likumā noteiktajam.

Treškārt, Satversmes aizsardzÄ«ba biroja piemetinājums, ka saskaņā ar likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 18. panta pirmo prim daļu “VDK dokumenti, kuros ir informācija par VDK darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbÄ«ba vai sadarbÄ«ba ar minÄ“to iestādi konstatÄ“ta ar tiesas spriedumu, ir publiskojami pÄ“c attiecÄ«gā tiesas sprieduma spÄ“kā stāšanās”,

reizÄ“ nesniedzot visus attiecÄ«gos dokumentus, liecina, ka vai nu attiecÄ«go normu neattiecina uz tiem sadarbÄ«bas gadÄ«jumiem, kas ir atklāti pirms šÄ«s normas spÄ“kā stāšanās, vai arÄ« to, ka 18. panta pirmā prim daļa nozÄ«mÄ“ tikai sadarbÄ«bas fakta ar VDK pārbaudes lietu publicÄ“šanu. Pirmajā gadÄ«jumā atkārtoti jānorāda uz to, ka pÄ“dÄ“jās divas sadarbÄ«bas fakta ar VDK pārbaudes lietas skatÄ«tas 2015. un 2017. gadā, abās sadarbÄ«bu ar VDK tiesa nekonstatÄ“ja. Otrajā gadÄ«jumā Otrajā gadÄ«jumā vislabāk iespÄ“ju iepazÄ«ties ar sadarbÄ«bas fakta ar VDK pārbaudes lietām, nemaz nerunājot par iespÄ“ju veikt atlasi vai publiskot, raksturo gadÄ«jums ar Ivara Godmaņa sadarbÄ«bas fakta ar VDK pārbaudes lietu, kad tikai pÄ“c LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas atkārtota un rakstveida pieprasÄ«juma tika konstatÄ“ts lietas iztrÅ«kums un sākta dienesta pārbaude, lai noskaidrotu lietas atrašanās vieta.[38] MinÄ“tais norāda, ka pieeja sadarbÄ«bas fakta ar VDK pārbaudes lietām faktiski tiek apgrÅ«tināta.

Ceturtkārt, Satversmes aizsardzÄ«bas birojs uzskaita likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu mÄ“rÄ·us saistÄ«bā ar šÄ« likuma 10. pantu, kas paredz, ka Satversmes aizsardzÄ«bas biroja rÄ«cÄ«bā esošie dokumenti izmantojami tikai likumā noteiktajiem mÄ“rÄ·iem. TomÄ“r argumentÄ“šana ar10. pantu ir nevietā, jo, kā jau iepriekš norādÄ«ts, sabiedrÄ«bas interese par VDK dokumentiem ir saskaņā ne tikai ar šo likumu, bet arÄ« ar Satversmi, sevišÄ·i ievadā ietvertajām konstitucionālajām normām.

Visbeidzot, norāde uz to, ka atbilstoši likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 18. panta pirmajai secunda daļai VDK dokumentu zinātnisko izpÄ“tei veic LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisija, minÄ“tais saprotamu iemeslu dēļ iztrÅ«kst atbildÄ“ LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijai, uzskatāmi apliecina labas pārvaldÄ«bas un informācijas atklātÄ«bas principu neievÄ“rošanu, radot maldinošu priekšstatu par LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas pÄ“tniecÄ«bas iespÄ“jām un reizÄ“ izmantojot komisiju kā atrunu, lai atteiktu informācijas sniegšanu.

Tiesiskā regulējuma leģistiskā kvalitāte

Tas, vai tiesiskais regulÄ“jums uzskatāms par atbilstošu minimālajām leÄ£istikas kvalitātes prasÄ«bām, atkarÄ«gs no tā, cik lielā mÄ“rā to var uzskatÄ«t par paredzamu. Šajā ziņā tiesiskā regulÄ“juma vÄ“rtÄ“jums neatšÄ·iras no informācijas atklātÄ«bas ierobežojumu izvÄ“rtÄ“juma. Proti, tiesiskajam regulÄ“jumam jābÅ«t pietiekami precÄ«zam. Precizitātes prasÄ«bu apmierina gan kazuistisks, gan arÄ« vispārÄ«gs jautājuma regulÄ“jums, ja vien tā interpretācijas un piemÄ“rošanas prakse ir reizÄ“ vienveidÄ«ga un pieejama. LÄ«dz ar to galvenā un reizÄ“ minimālā tiesÄ«bu normas leÄ£istikas kvalitātes prasÄ«ba ir tiesÄ«bu normas radÄ«to seku iepriekšparedzamÄ«ba.

Iepriekš analizÄ“tās VDK dokumentu atklātÄ«bu regulÄ“jošÄs normas norāda uz bÅ«tiskām leÄ£istiskās kvalitātes problÄ“mām gan likuma, gan arÄ« Ministru kabineta noteikumu lÄ«menÄ«, kas likumsakarÄ«gi rada nopietnas problÄ“mas interpretācijas un piemÄ“rošanas praksÄ“. Visuzskatāmāk tas izpaužas Satversmes aizsardzÄ«bas biroja rÄ«cÄ«bā, radot šÄ·Ä“ršÄ¼us, lai LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisija varÄ“tu veikt likumdevÄ“ja uzdoto.

Ilgtermiņa risinājums saistÄ«ts ar nepieciešamÄ«bu veikt normatÄ«vo aktu grozÄ«jumus – gan likuma, gan arÄ« Ministru kabineta noteikumu lÄ«menÄ«, kas atbilst konstitucionālajām normām, ievÄ“ro apsvÄ“rumus, kuru dēļ bijis savulaik radÄ«ts likums Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu, izmanto pilnÄ«bā VispārÄ«gās datu aizsardzÄ«bas regulas, lai radÄ«tu iespÄ“jami draudzÄ«gāku vidi pÄ“tniecÄ«bas un izziņas veikšanai, kā arÄ« ievÄ“ro valsts drošÄ«bas dienestu specifiku, kas pieprasa lielāku normatÄ«vo detalizāciju, iespÄ“jamu mazu attiecÄ«go dienestu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu atklātÄ«bas jautājumu risināšanā un nepieciešamÄ«bu pakļaut tos efektÄ«vai kontrolei.

Ierobežojumi VDK dokumentu kontekstā

Papildus tam, ka informācijas atklātÄ«bas ierobežojumiem jābÅ«t atbilstošÄ kārtÄ«bā pozitivÄ“tiem valsts tiesiskajā sistÄ“mā un konkretizÄ“tiem, tiem jābÅ«t veidotiem sistÄ“mā. SistÄ“mas veidošanā jāievÄ“ro vispārÄ«gie cilvÄ“ktiesÄ«bu ierobežošanas nosacÄ«jumi. Turklāt sistÄ“mai jābÅ«t veidotai tā, lai tā nepārsniegtu maksimālo ierobežošanas lÄ«meni, kas pieļaujams konkrÄ“ti attiecÄ«bā uz informācijas atklātÄ«bu. CilvÄ“ktiesÄ«bu vispārÄ«gie ierobežošanas nosacÄ«jumi ir tā robeža, kuru pārkāpjot cilvÄ“ktiesÄ«bu ierobežojums pārtop par cilvÄ“ktiesÄ«bu esÄ«bas potenciālu vai reālu apdraudÄ“jumu. Pie vispārÄ«giem ierobežošanas nosacÄ«jumiem pieder nosacÄ«jums, ka ierobežojuma mÄ“rÄ·is nevar bÅ«t vÄ“rsts uz cilvÄ“ktiesÄ«bu likvidÄ“šanu. Tas ir minÄ“ts VispārÄ“jās cilvÄ“ktiesÄ«bu deklarācijas 30. pantā, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesÄ«bām 5. panta pirmajā daļā un Eiropas CilvÄ“ka tiesÄ«bu un pamatbrÄ«vÄ«bu aizsardzÄ«bas konvencijas 17. pantā. Šis nosacÄ«jums ir vÄ“rsts ne tikai uz to, lai novÄ“rstu atklātus leÄ£islatÄ«vos vai prakses noteiktus cilvÄ“ktiesÄ«bu likvidÄ“šanas mÄ“Ä£inājumus, ko var konstatÄ“t, piemÄ“ram, vien iepazÄ«stoties ar konkrÄ“tās valsts tiesÄ«bu aktiem, bet arÄ«, lai nepieļautu instrumentālos pasākumus cilvÄ“ktiesÄ«bu likvidÄ“šanai. Proti, tādu rÄ«cÄ«bu, kuras rezultātā praktiski nav iespÄ“jams Ä«stenot leÄ£islatÄ«vi nostiprinātas cilvÄ“ktiesÄ«bas.

VispārÄ«gs ierobežošanas nosacÄ«jums ir arÄ« nosacÄ«jums, ka ierobežojums nevar bÅ«t vÄ“rsts uz valsts sasniegtā vai valstij noteiktā – ar starptautisko cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumentu starpniecÄ«bu, vispāratzÄ«to tiesÄ«bu principu, vispāratzÄ«tas prakses cilvÄ“ktiesÄ«bu Ä«stenošanā – cilvÄ“ktiesÄ«bu aizsardzÄ«bas lÄ«meņa samazinājumu. ŠÄds nosacÄ«jums izriet no VispārÄ“jās cilvÄ“ktiesÄ«bu deklarācijas preambulas daļas, kas paredz dalÄ«bvalstÄ«m pienākumu “veicināt cilvÄ“ktiesÄ«bu un pamatbrÄ«vÄ«bu vispārÄ“ju cienÄ«šanu un ievÄ“rošanu”, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesÄ«bām 2. panta otrās daļas un trešÄs daļas (b) apakšpunkta, 5. panta otrās daļas, kā arÄ« preambulas daļas, kas paredz, ka dalÄ«bvalstÄ«m ir pienākums “sekmÄ“t cilvÄ“ktiesÄ«bu un brÄ«vÄ«bu vispārÄ“ju respektÄ“šanu un ievÄ“rošanu”, un Eiropas CilvÄ“ka tiesÄ«bu un pamatbrÄ«vÄ«bu aizsardzÄ«bas konvencijas 53. panta, kā arÄ« preambulas daļas, kas atsaucas uz VispārÄ“jo cilvÄ“ktiesÄ«bu deklarāciju. MinÄ“tais nosacÄ«jums ir vÄ“rsts, lai maksimāli iespÄ“jamā veidā nodrošinātu cilvÄ“ktiesÄ«bu Ä«stenošanu. Praktiskā nosacÄ«juma izpausme – aizliegums izmantot kādu tiesÄ«bu aktu – starptautisku vai nacionālu – kā argumentu iepriekš atzÄ«ta cilvÄ“ktiesÄ«bu satura vai iepriekš noteiktu aizsardzÄ«bas iespÄ“ju samazināšanai. LÄ«dz ar to valstÄ«m, ratificÄ“jot vai citādi atzÄ«stot starptautiskos cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumentus, jārÄ“Ä·inās, ka cilvÄ“ktiesÄ«bu Ä«stenošanā bÅ«s jādod priekšroka tām tiesÄ«bu normām, kas nosaka plašÄku cilvÄ“ktiesÄ«bu saturu un lielākas iespÄ“jas cilvÄ“ktiesÄ«bu aizsardzÄ«bai. Tieši tāpat valstÄ«m jārÄ“Ä·inās ar to, ka pašu aktivitātes rezultātā radÄ«ts nacionālais regulÄ“jums var bÅ«t par iemeslu, kādēļ jānodrošina arÄ« tāds cilvÄ“ktiesÄ«bu saturs un aizsardzÄ«bas iespÄ“jas, kur valsts ratificÄ“tie vai citādi atzÄ«tie starptautiskie cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumenti nosaka daudz šaurāku saturu un daudz ierobežotākas aizsardzÄ«bas iespÄ“jas. Turklāt, atzÄ«stot noteiktu cilvÄ“ktiesÄ«bu lÄ«meni, valsts turpmāk nevar atteikties no tā turpmākas uzturÄ“šanas.[39] Pienākums vismaz uzturÄ“t, ja ne veicināt noteiktu cilvÄ“ktiesÄ«bu lÄ«meni gan neliedz valstij mainÄ«t attiecÄ«gās cilvÄ“ktiesÄ«bas Ä«stenošanas nosacÄ«jumus, tomÄ“r šÄ«s izmaiņas nevar bÅ«t tādas, kas sašaurina cilvÄ“ktiesÄ«bu saturu, cilvÄ“ktiesÄ«bu Ä«stenošanas apjomu vai arÄ« samazina iespÄ“jas aizsargāt cilvÄ“ktiesÄ«bas.

Informācijas atklātÄ«bas ierobežojumu sistÄ“mai jābÅ«t arÄ« pietiekami konkrÄ“tai, paredzamai un atbilstošai gan vispārÄ“jiem cilvÄ“ktiesÄ«bu ierobežošanas nosacÄ«jumiem, gan arÄ« tam, kas pieļaujams konkrÄ“ti attiecÄ«bā uz informācijas atklātÄ«bu. Praktiskā šÄ« nosacÄ«juma izpausme ir informācijas atklātÄ«bas ierobežojumu kataloga ietveršana vienā vispārsaistošÄ, formas un kvalitātes ziņā atbilstošÄ tiesÄ«bu aktā un tādas tiesiskās sistÄ“mas izveide, kas liecinātu, ka informācijas atklātÄ«bas ierobežojumu katalogs ir veidots sistÄ“mā, un katra konkrÄ“tā ierobežojuma nepieciešamÄ«ba izriet no attiecÄ«gās tiesiskās sistÄ“mas. LÄ«dz ar to ierobežojums, kas nav veidots sistÄ“mā, neatbildÄ«s obligāti nodrošināmam cilvÄ“ktiesÄ«bu lÄ«menim.

AnalizÄ“jot VDK dokumentu pieejamÄ«bas ierobežojošÄs normas, jāsecina, ka nav skaidras ierobežojumu sistÄ“mas, ierobežojumi veidoti un Ä«stenoti tā, ka informācijas atklātÄ«bas aizsardzÄ«bas lÄ«menis attiecÄ«go dokumentu sakarā ne tikai neizpilda starptautiskas saistÄ«bas, bet arÄ« ir pretrunā konstitucionālajām normām, un ka ierobežojumu sistÄ“ma satur nopietnus legistiskos trÅ«kumus.

Galvenais ierobežojumu sistÄ“mas trÅ«kums saistÄ«ts ar vienlÄ«dzÄ«bas un diskriminācijas aizlieguma prasÄ«bu neievÄ“rošanu.

Pirmkārt, VDK dokumenti nav pieejami vienādā veidā neatkarÄ«gi no to turÄ“tāja. Lai gan tiem VDK dokumentiem, kas atrodas Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā, nav valsts noslÄ“puma statusa[40], tomÄ“r Latvijas Nacionālā arhÄ«va un Satversmes aizsardzÄ«bas biroja faktiskā rÄ«cÄ«ba krasi atšÄ·iras. Vienā gadÄ«jumā pÄ“tniecÄ«ba ir iespÄ“jama, bet otrā pÄ“tniecÄ«ba ir liegta pat speciāli Saeimas paredzÄ“tajai un Ministru kabineta izveidotajai LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijai. JāievÄ“ro, ka tikai pÄ“c aptuveni divarpus gadu ilgas uzstājÄ«bas, pieprasot informāciju, lÅ«dzot sniegt skaidrojumu un uzrādÄ«t tiesisko statusu nosakošos dokumentus un diskutÄ“jot par valsts noslÄ“puma statusa noteikšanas neiespÄ“jamÄ«bu dokumentiem, savulaik tieslietu ministra Egila Levita vārdiem izsakoties, kas atklāj galvenās, kaut gan nebÅ«t ne vienÄ«gās okupācijas institÅ«cijai, “kura realizÄ“ja okupācijas politiku Latvijā”[41], rÄ«cÄ«bu, LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisija saņēma oficiālu un rakstveida Satversmes aizsardzÄ«bas biroja 2017. gada 15. marta viedokli, ka nevienam VDK dokumentam nav valsts noslÄ“puma statusa.

Otrkārt, spriežot pÄ“c publikācijām, vÄ“rojama objektÄ«vi un tiesiski nepamatota atšÄ·irÄ«ga attieksme pret zinātniekiem un publicistiem. Turklāt arÄ« tādos gadÄ«jumos, kad informācija ir kļuvusi zināma ar dažādu publikāciju palÄ«dzÄ«bu un kad kā informācijas avots norādÄ«ts Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs, Satversmes aizsardzÄ«bas birojs, kā to parāda LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas piemÄ“rs, atsaka sniegt attiecÄ«go informāciju, atrunājoties ar nepieciešamÄ«bu sargāt fizisko personu datus. LÄ«dz ar to nav iespÄ“jams verificÄ“t datus, kas ir svarÄ«gs akadÄ“miskā godÄ«guma aspekts, lai izmantotu publicÄ“to informāciju turpmākajai pÄ“tniecÄ«bai. Verifikācijas neiespÄ“jamÄ«ba, piemÄ“ram, gadÄ«jumos, kad Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra darbinieku sniegtās ziņas zinātniskos forumos un publikācijās uztver caur likuma Par presi un citiem masu informācijas lÄ«dzekļiem[42] 29. panta prizmu, kas atbrÄ«vo plašsaziņas lÄ«dzekļus no atbildÄ«bas “par nepatiesu ziņu izplatÄ«šanu, ja tās satur “oficiāli valsts varas un pārvaldes institÅ«ciju dokumenti, politisko un sabiedrisko organizāciju paziņojumi” un “amatpersonu publikācijas”. Lai gan akadÄ“miskais godÄ«gums paredz nepieciešamÄ«bu akadÄ“miskajā un zinātniskajā darbÄ«bā pārbaudÄ«t ziņu atbilstÄ«bu, tomÄ“r, neesot iespÄ“jai verificÄ“t datus, atliek paļauties uz amatpersonu goda prātu, kā arÄ« zināšanām un prasmÄ“m atklāt citiem nepieejamo VDK dokumentu saturu. Rezultātā akadÄ“miskā un zinātniskā grāda iegÅ«šana kļūst aptrÄ«dama. Zinātniskās darbÄ«bas likuma 11. panta pirmā daļa paredz: “Doktora zinātnisko grādu personai piešÄ·ir pÄ“c sekmÄ«gas promocijas darba aizstāvÄ“šanas Promocijas padomÄ“.” Savukārt šÄ« panta otrā daļa nosaka, ka promocijas darbs ir tas, kas apliecina zinātniskā grāda pretendenta spÄ“ju patstāvÄ«gi veikt oriÄ£inālu zinātnisku pÄ“tÄ«jumu un patstāvÄ«gai zinātniskajai darbÄ«bai nepieciešamās prasmes, tai skaitā arÄ« spÄ“ju “patstāvÄ«gi analizÄ“t iegÅ«tos rezultātus un izdarÄ«t tiem atbilstošus secinājumu”. Katrs konkrÄ“tais maldÄ«bas gadÄ«jums vÄ“rtÄ“jams atsevišÄ·i, tomÄ“r, atklājoties, piemÄ“ram, ka promocijas darba oriÄ£inalitāte balstÄ«ta galvenokārt uz Ä«stenÄ«bai neatbilstošÄm ziņām, pamatoti spriest ne tikai par konkrÄ“to zinātniskā grāda piešÄ·iršanas gadÄ«jumu, bet arÄ« par promocijas procesā iesaistÄ«to personu atbildÄ«bu.

Treškārt, vÄ“rtÄ“jot ierobežojumu sistÄ“mu, jāņem vÄ“rā, ka VDK dokumentu pieejamÄ«bā vÄ“rojama diskriminÄ“joša attieksme arÄ« pÄ“c tā, ko šÄ« informācija atklāj. LÄ«dz šim salÄ«dzinoši lielākais informācijas apjoms bija saistÄ«ts ar PSRS okupācijas veikto represiju, kuru veikšanā bÅ«tisku lomu ieņēma VDK un tās vÄ“sturiskās formācijas, upuri, konkrÄ“ti atklājot personas, kas bijušas pakļautas deportācijām, kriminālvajāšanai, kā arÄ« bÅ«tiskiem privātautonomijas ierobežojumiem. Tajā pašÄ laikā, un ne bez likumdevÄ“ja piekāpÄ«bas konkrÄ“tajā jautājumā ziņas par personām, kas tieši vai netieši atbildÄ«gas par represiju Ä«stenošanu, faktiski bauda salÄ«dzinoši lielāku aizsardzÄ«bas lÄ«meni. Satversmes ievada 3. rindkopas un starptautisko cilvÄ“ktiesÄ«bu kontekstā pÄ“dÄ“jie grozÄ«jumi likumā Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu, kas veikti vairākās normās, rada pamatotas šaubas par to atbilstÄ«bu konstitÅ«cijai un starptautiski publiskajām saistÄ«bām. Proti, likuma 9. panta pirmā prim daļa paredz: “Valsts drošÄ«bas iestādÄ“m valsts drošÄ«bas interesÄ“s ir tiesÄ«bas neizpaust iegÅ«to un tās rÄ«cÄ«bā esošo informāciju par VDK darbiniekiem un informatoriem.” ŠÄda saturiski nenoteikta klauzula, nepiesaucot un tātad arÄ« tieši neparedzot valsts noslÄ“puma statusa noteikšanu, uzskatāma par tādu, kuras piemÄ“rošana nav iepriekš paredzama un kas, ievÄ“rojot tiesu praksi, kā arÄ« Satversmes tiesas praksi, faktiski nebÅ«s pakļauta tiesas kontrolei. Likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu 12. panta piektā daļa, kas arÄ« ietverta pÄ“dÄ“jo grozÄ«jumu rezultātā, paredz:

“(5) Persona, kura VDK dokumentos esošo informāciju ieguvusi šÄ panta trešajā un ceturtajā daļā noteiktajā kārtÄ«bā, nedrÄ«kst izpaust informāciju par konkrÄ“tajiem VDK informatoriem.”

Trešajā daļā minÄ“tā persona ir tāda, kurai ir politiski represÄ“tās personas statuss un kas tātad ieguvusi informāciju par personām, kuras bijušas atbildÄ«bas par šÄ«m politiskajām represijām. Savukārt ceturtajā daļā minÄ“tā persona ir tāda, “kurai ir pierādÄ«jumi, ka tā ideoloÄ£isku motÄ«vu dēļ tika vajāta, ievietota brÄ«vÄ«bas atņemšanas iestādÄ“s vai piespiedu kārtā ievietota iestādÄ“s, kur šai personai tika piemÄ“roti medicÄ«niska rakstura piespiedu lÄ«dzekļi”. Tātad arÄ« viņai dotā informācija saturÄ“s ziņas par personām, kuru dēļ attiecÄ«gā persona bijusi pakļauta represÄ«vajai psihiatrijai.

Imunizācija pret totalitārisma tendencÄ“m nav iespÄ“jama bez konkrÄ“tÄ«bas gan atspoguļojot “svešo varu upurus”, gan arÄ« “komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus”. PSRS okupācijas varas propaganda ilgstoši un bÅ«tiski izkropļojusi Latvijas vÄ“sturi, kā arÄ« to personu rÄ«cÄ«bu un motivāciju, kas “neatzina okupācijas režīmus”, kas “pretojās tiem” un kam pateicoties atgÅ«ta Latvijas Republikas neatkarÄ«ba. Izkropļojumi radÄ«juši vairākām paaudzÄ“m Latvijā un trimdā šaubas un neuzticÄ«bu daudzos Latvijai svarÄ«gos vÄ“stures jautājumos. Tāpat tās rada šaubas un neuzticÄ«bu katram, kas dzÄ«vojis PSRS okupÄ“tajā Latvijas teritorijā. Ja Satversmes ievadā pausto pakļauj kritikai tikai tāpÄ“c, ka nav pieejama informācija par PSRS okupāciju, VDK lomu šÄ«s okupācijas Ä«stenošanā, personu iesaisti okupācijas Ä«stenošanai un varas saglabāšanai gandrÄ«z piecdesmit gadu garumā, rada valstisku ievainojamÄ«bu. IevÄ“rojot minÄ“to, VDK dokumentu tāpat kā visu PSRS okupācijas laika liecÄ«bu atklātÄ«bai dodama priekšroka par interesi rÅ«pÄ“ties par atsevišÄ·u personu privāto dzÄ«vi, sevišÄ·i izceļot rÅ«pes par personām, kas bauda sabiedrÄ«bas atzinÄ«bu, tomÄ“r reizÄ“ nesniedzot pat LPSR VDK aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kā iekļauto ziņu statistisku analÄ«zi. IevÄ“rojot Amerikas Savienoto Valstu pieredzi, publicÄ“jot tiešsaistÄ“ Centrālās izlÅ«košanas pārvaldes un Federālā izmeklÄ“šanas biroja dokumentus, un salÄ«dzinot to ar LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas gÅ«to, piemÄ“ram, organizÄ“jot zinātnisko diskusiju par sadarbÄ«bu ar VDK un aicinot sabiedrÄ«bā atzÄ«tas personÄ«bas kā Latvijas Zinātņu akadÄ“mijas akadÄ“miÄ·i, bijušo Latvijas Universitātes rektoru Ivar Lāci,[43] secināms, ka atklātÄ«ba vairo izpratni, sniedz vÄ“rtÄ«gu atbalstu pÄ“tniecÄ«bā un rada faktos pamatotu nosodÄ«jumu PSRS okupācijai un mācÄ«bu nākotnei.

Informācijas atklātības efektīva aizsardzības sistēma

Kā nākamais valsts pienākums attiecÄ«bā uz informācijas atklātÄ«bas nodrošināšanu minams pienākums izveidot sistÄ“mu, kas nodrošina informācijas atklātÄ«bas aizsardzÄ«bu, kas savukārt ietver arÄ« pienākumu nepamatota aizskāruma gadÄ«jumā nodrošināt efektÄ«vu kaitÄ“juma novÄ“ršanu un zaudÄ“jumu atlÄ«dzÄ«bu, kā arÄ« veikt nepieciešamo, lai lÄ«dzÄ«gi aizskārumi nākotnÄ“ neatkārtotos.[44] ŠÄdu valsts pienākumu apstiprina VispārÄ“jās cilvÄ“ktiesÄ«bu deklarācijas 8. pants, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesÄ«bām 2. pants un Eiropas CilvÄ“ka tiesÄ«bu un pamatbrÄ«vÄ«bu aizsardzÄ«bas konvencijas 13. pants. Informācijas atklātÄ«bas aizsardzÄ«ba kā minimums ir nodrošināma tiesas ceļā, ko normālā situācijā uzskata par efektÄ«vāko tiesÄ«bu aizsardzÄ«bas veidu.[45] Turklāt Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesÄ«bām 2. panta trešÄs daļas (b) apakšpunkts norāda uz valsts pienākumu “veicināt aizsardzÄ«bas iespÄ“jas tiesā”, tātad arvien palielināt tiesas ceļā aizsargājamo no attiecÄ«gās cilvÄ“ktiesÄ«bas izrietošo un ar to saistÄ«to tiesÄ«bu apjomu.[46] TomÄ“r atslÄ“gvārds jautājumā par cilvÄ“ktiesÄ«bu aizsardzÄ«bu ir “efektivitāte”. Tas nozÄ«mÄ“, ka arÄ« tad, ja valsts nodrošina, ka informācijas atklātÄ«bas jautājumus skata tiesa, bet nenodrošina, ka tiesas darbs ir efektÄ«vs attiecÄ«gās pamatbrÄ«vÄ«bas aizsardzÄ«bas veids, valsts nebÅ«s izpildÄ«jusi pienākumu nodrošināt informācijas atklātÄ«bas Ä«stenošanu.[47] Å…emot vÄ“rā informācijas atklātÄ«bas raksturu un Ä«pašo nozÄ«mi demokrātijas veicināšanā, aizsardzÄ«bas iespÄ“ju Ä«stenošanai jārada ātrs, kvalitatÄ«vs un vairākkārtÄ«gas kontroles iespÄ“jai pakļauts process. Informācijas aprite nedrÄ«kst nokļūt Ä·Ä«lnieces lomā vairākus gadus gariem aizsardzÄ«bas pasākumiem.[48] Tieši tāpat ir svarÄ«gi, lai bÅ«tu pārliecÄ«ba, ka kļūdu iespÄ“jamÄ«ba[49] tik svarÄ«gas demokrātijai pamatbrÄ«vÄ«bas aizsardzÄ«bas procesā ir samazināta lÄ«dz minimumam.

AtsevišÄ·i informācijas atklātÄ«bas aspekti var bÅ«t par pamatu arÄ« citu pasākumu veikšanai, piemÄ“ram, specializÄ“tas institÅ«cijas izveidei, lai tādÄ“jādi nodrošinātu preventÄ«vu informācijas atklātÄ«bas aizsardzÄ«bu, bet pārkāpuma rezultātā veiktu nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu personas atjaunošanu tiesÄ«bās. TomÄ“r viss, kas attiecas uz minimuma pārsniegšanu un papildu informācijas atklātÄ«bas aizsardzÄ«bas veicinošu pasākumu veikšanu, ir valsts ziņā tikmÄ“r, kamÄ“r valsts rÄ«cÄ«bu var uzskatÄ«t par cilvÄ“ktiesÄ«bu vispārÄ“jas cienÄ«šanas un ievÄ“rošanas veicinošu, tātad vismaz cilvÄ“ktiesÄ«bu lÄ«meni nepazeminošu rÄ«cÄ«bu.

Informācijas atklātÄ«bai radÄ«tā aizsardzÄ«bas sistÄ“ma ir neefektÄ«va, turklāt neatbilst vairākām starptautiskajos cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumentos izvirzÄ«tajām prasÄ«bām, ko visspilgtāk raksturo administratÄ«vo tiesu noslodze un apelācijas iespÄ“ju liegšana ar informācijas atklātÄ«bu saistÄ«tajos jautājumos. VDK dokumentu sakarā aizsardzÄ«bas sistÄ“ma ir vÄ“l neefektÄ«vāka. To vislabāk raksturo valsts drošÄ«bas iestāžu rÄ«cÄ«ba, piemÄ“ram, nepamatoti un patvaļīgi pārņemot Latvijas Policijas akadÄ“mijai nodotās bibliotÄ“kas vienÄ«bas savā rÄ«cÄ«bā vai pārceļot to rÄ«cÄ«bā esošos dokumentus telpās, kur pÄ“tniecÄ«ba nav iespÄ“jama. GadÄ«jumā, kā tas ir ar LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisiju, nav iespÄ“jams pat izmantot tiesas aizsardzÄ«bu, jo kā Ministru kabineta dibinātajai institÅ«cijai tiesiski strÄ«di ir risināmi hierarhiskā kārtÄ«bā. Proti, komisija nav arÄ« privātpersona Informācijas atklātÄ«bas likuma izpratÄ“. AtšÄ·irÄ«ga tiesiskā situācija bÅ«tu gadÄ«jumā, ja komisija bÅ«tu Latvijas Universitātes patstāvÄ«ga struktÅ«rvienÄ«ba, nevis nodota tās administrÄ“šanai Ministru kabineta dibināta institÅ«cija vai arÄ« patstāvÄ«ga zinātniska institÅ«cija.

Nosacījumi valsts dalībai brīvā informācijas apritē

Kā pÄ“dÄ“jais, tomÄ“r ne mazāk svarÄ«gākais valsts pienākums informācijas atklātÄ«bas nodrošināšanai ir saistÄ«ts ar valsts dalÄ«bu brÄ«vā informācijas apritÄ“, tai skaitā publiskas informācijas pieejamÄ«bas nodrošināšana sabiedrÄ«bai un atsevišÄ·ai personai. Tā kā valsts varas Ä«stenotāji nav apveltÄ«ti ar brÄ«vu gribu, to dalÄ«bas brÄ«vā informācijas apritÄ“ gadÄ«jumus un nosacÄ«jumus jānostiprina valsts tiesiskajā sistÄ“mā. LÄ«dz ar to visi brÄ«vas informācijas aprites jautājumi saistÄ«bā ar valsts dalÄ«bu tajā jābÅ«t atbilstošÄ kārtÄ«bā noregulÄ“tiem. Jo sevišÄ·i valstij jānodrošina, ka informācijas atklātÄ«bas ierobežojumu sistÄ“ma vienlÄ«dz attieksies kā pret privātpersonām, tā arÄ« valsts varas Ä«stenotājiem. Turklāt, ievÄ“rojot to, ka mÅ«sdienu demokrātiskā valstÄ« valsts varas Ä«stenošanas rezultātā valsts varas Ä«stenotāju rokās nonāk liels informācijas daudzums, valstij jārada arÄ« pašregulÄ“jošs mehānisms, kas novÄ“rstu ļaunprātÄ«gu rÄ«cÄ«bu informācijas apritÄ“. Visbeidzot, tā kā valstij noteiktos gadÄ«jumos jānodrošina publiskas informācijas pieejamÄ«ba, valstij jādara publiski zināmi un tiesiski nostiprināti nosacÄ«jumi attiecÄ«gas informācijas saņemšanai.

VienlÄ«dzÄ«gas attieksmes nosacÄ«jums informācijas apritÄ“ pret privātpersonu un valsts varas Ä«stenotāju izriet no starptautiskajos cilvÄ“ktiesÄ«bu dokumentos ietvertām cilvÄ“ktiesÄ«bām – tiesÄ«bām uz vienlÄ«dzÄ«gu attieksmi un diskriminācijas aizliegumu (VispārÄ“jās cilvÄ“ktiesÄ«bu deklarācijas 1. un 7. pants, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesÄ«bām 26. pants, Eiropas CilvÄ“ka tiesÄ«bu un pamatbrÄ«vÄ«bu aizsardzÄ«bas konvencijas 14. pants). VienlÄ«dzÄ«gas attieksmes esÄ«ba informācijas atklātÄ«bas ierobežojumu sistÄ“mā ir liecÄ«ba tam, ka ierobežojumu sistÄ“ma pamatota ar Ä«stiem un demokrātiskā valstÄ« nepieciešamiem apsvÄ“rumiem. PiemÄ“ram, ja kādas informācijas aprite ir ierobežota, tā šÄdu statusu saglabā gan pret privātpersonu, gan arÄ« pret valsts varas Ä«stenotāju. AtšÄ·irÄ«ba var bÅ«t vÄ“rojama šÄdas informācijas aprites nosacÄ«jumos, tomÄ“r, lai arÄ« atšÄ·irÄ«giem, nosacÄ«jumiem jābÅ«t vienlÄ«dz nepieciešamiem, vienlÄ«dz attaisnojamiem un vienlÄ«dz atbildÄ«bu, kas rodas no dalÄ«bas ierobežotas informācijas apritÄ“, uzliekošiem.

Tas, kādiem jābÅ«t pašregulÄ“jošiem mehānismiem, lai novÄ“rstu valsts varas Ä«stenotāja ļaunprātÄ«gu rÄ«cÄ«bu, kā arÄ« regulÄ“jums par valsts pienākumu nodrošināt publisku informāciju ir atkarÄ«gs no konkrÄ“tās tiesiskās sistÄ“mas. Šajos jautājumos valsts saglabā samÄ“rā lielu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu, kas nozÄ«mÄ“, ka informācijas atklātÄ«bas kodola aprises attiecÄ«bā uz šiem jautājumiem ir joprojām nepietiekami iezÄ«mÄ“tas. Tas, kas ierobežo valsts rÄ«cÄ«bu, ir pienākums nodrošināt, ka gan pašregulÄ“jošais mehānisms, gan arÄ« regulÄ“jums par valsts pienākumu nodrošināt informāciju ir tiesisks, efektÄ«vs un valsts sasniegto cilvÄ“ktiesÄ«bu aizsardzÄ«bas lÄ«meni nepazeminošs.

IepriekšÄ“jā analÄ«ze uzskatāmi parāda, ka šÄ brīža tiesiskais regulÄ“jums radÄ«jis ir tādus valsts dalÄ«bas brÄ«vā informācijas apritÄ“ nosacÄ«jumus, kas rada nevienlÄ«dzÄ«gu un diskriminÄ“jošu situāciju. Turklāt, neesot efektÄ«vam aizsardzÄ«bas mehānismam, nevienlÄ«dzÄ«bas un diskriminācijas lÄ«menis arvien palielinās. Likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu nepieciešamÄ«bu noteica divi apsvÄ“rumi – noziegumu atklāšana un PSRS okupācijas seku analÄ«ze un iespÄ“jamā to novÄ“ršana. SadarbÄ«bas ar VDK apzināšana un novÄ“rtÄ“šana faktiski kalpo kā vienam, tā arÄ« otram apsvÄ“rumam. IevÄ“rojot to, ka sadarbÄ«bas ar VDK pārbaudes lietas, vadoties pÄ“c Jura Stukāna pÄ“tÄ«jumu rezultātiem, nav vÄ“rstas uz noziegumu atklāšanu, bet par jauniem kriminālprocesiem, kas saistÄ«ti ar sadarbÄ«bu ar VDK, kopš LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas izveides nav publiski pieejamu ziņu, uzskatāms, ka šobrÄ«d faktiski aktuāls likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu esÄ«bas apsvÄ“rums ir PSRS okupācijas seku analÄ«ze un iespÄ“jamā to novÄ“ršana. LÄ«dz ar to turpmākā ekskluzivitāte VDK dokumentu pieejamÄ«bā pārsniedz valsts iesaistes robežas jautājumos, ko tradicionāli risina ar augstskolu, zinātnisko institÅ«ciju un plašsaziņas lÄ«dzekļu palÄ«dzÄ«bu.

Valsts pienākumi VDK dokumentu nodrošināšanā – vides priekšnosacÄ«jumi

LabvÄ“lÄ«ga vide informācijas atklātÄ«bas Ä«stenošanai konkrÄ“tajā valstÄ« ir gan nepieciešams nosacÄ«jums, lai informācijas atklātÄ«bas Ä«stenošana bÅ«tu pietiekami efektÄ«va, gan valsts gribas esÄ«bas apliecinājums virzÄ«bai uz atklātÄ«bu un demokrātijas vÄ“rtÄ«bu orientāciju. Tādu faktoru ietekme uz informācijas atklātÄ«bu: 1) valsts politiskā iekārta, 2) valsts labklājÄ«bas lÄ«menis, 3) valsts virzÄ«ba uz zinātnes un inovāciju attÄ«stÄ«bu, 4) publiski pieejamās informācijas kvalitāte – izmantojama informācijas atklātÄ«bas Ä«stenošanai radÄ«tas vides labvÄ“lÄ«guma novÄ“rtÄ“šanā.

VDK dokumentu atklātÄ«bai radÄ«tā un nepieciešamā vide bÅ«s atspoguļota tikai pÄ“dÄ“jo divu faktoru kontekstā.

Valsts virzība uz zinātnes un inovāciju attīstību

Tā kā informācijas atklātÄ«bas Ä«stenošana atkarÄ«ga no tehniskiem lÄ«dzekļiem, to esÄ«ba un daudzveidÄ«bas iespÄ“jamÄ«ba nosaka informācijas atklātÄ«bas ieviešanas un uzturÄ“šanas efektivitāti.[50] Informācijas apriti – saturisko bagātÄ«bu, precizitāti, nepārtrauktÄ«bu, drošumu un ātrumu – ietekmÄ“ vairāki apstākļi. AttÄ«stÄ«ta infrastruktÅ«ra, publiskas informācijas resursu pieejamÄ«ba, informācijas tehnoloÄ£iju daudzveidÄ«ba un pieejamÄ«ba, zināšanu un prasmju esÄ«ba rÄ«cÄ«bai ar informācijas resursiem un to pārneses lÄ«dzekļiem ir tas, kas nodrošina informācijas atklātÄ«bas Ä«stenošanas iespÄ“ju attÄ«stÄ«bu un pilnveidi. Tādēļ informācijas atklātÄ«bas iespÄ“ju attÄ«stÄ«ba un pilnveide atkarÄ«ga no valsts virzÄ«bas uz zinātnes un inovāciju attÄ«stÄ«bu.[51]

Iepriekš minÄ“tajam par apstiprinājumu kalpo tiesÄ«bu uz publiskas informācijas pieejamÄ«bu izplatÄ«bas vÄ“sture, jo sevišÄ·i straujie izplatÄ«bas tempi pÄ“dÄ“jos divdesmit gados, kas laika ziņā sakrÄ«t ar interneta resursu piekļuves plašu izplatÄ«bu un informācijas tehnoloÄ£iju attÄ«stÄ«bu un to pieejamÄ«bu. AtšÄ·irÄ«bā no pirmajiem diviem vides faktoriem – valsts politiskās iekārtas un valsts labklājÄ«bas lÄ«meņa – valsts virzÄ«ba uz zinātnes un inovāciju attÄ«stÄ«bu, lai arÄ« ir saistÄ«ta ar valsts gribas esÄ«bu, tomÄ“r publiskas informācijas pieejamÄ«ba, kas ir šÄdas virzÄ«bas rezultāts, var arÄ« nebÅ«t saistÄ«ta ar valsts gribu un pat bÅ«t pretÄ“ja valsts gribai. Tā var bÅ«t saistÄ«ta arÄ« ar neizbÄ“gamÄ«bu, ko nosaka privātpersonu iespÄ“ju palielināšanās informācijas apritÄ“, pateicoties interneta un informācijas tehnoloÄ£iju pieejamÄ«bai, un pat valsts varas Ä«stenotāju pārspÄ“šana šÄdās iespÄ“jās. ŠÄda neizbÄ“gamÄ«ba pieņemta kā fakts, tādēļ arÄ« valstis, kas lÄ«dz šim bijušas noturÄ«gas slepenÄ«bas tradÄ«cijas ievÄ“rotājas, bija spiestas pieņemt normatÄ«vos aktus, kas, pirmkārt, konstatÄ“ minÄ“to faktu, reizÄ“ atzÄ«stot arÄ« tiesÄ«bas uz publiskas informācijas pieejamÄ«bu, un, otrkārt, kā kompensÄ“jošu pasākumu valsts “labvÄ“lÄ«bai”, atzÄ«stot post factum tiesÄ«bas uz publiskas informācijas pieejamÄ«bu, nosakot iespÄ“jamos ierobežojumus pastāvošajai praksei.

Lai gan zinātnei un inovācijām ir liela loma informācijas atklātÄ«bas Ä«stenošanā, tomÄ“r tas vien, ka arÄ« 18. gadsimtā Zviedrijas KaralistÄ“ bija iespÄ“jama informācijas atklātÄ«bas ieviešana un plaša publiskas informācijas pieejamÄ«bas nodrošināšana, nozÄ«mÄ“ vien to, ka sarežģījumi informācijas aprites tehniskajā nodrošināšanā nav iemesls ierobežot publiskas informācijas apriti. Ja ar 18. gadsimta tehniskajiem lÄ«dzekļiem bija iespÄ“jams nodrošināt publiskas informācijas pieejamÄ«bu, tad 21. gadsimtā publiskas informācijas pieejamÄ«bas nodrošināšana ir iespÄ“jama arÄ« tad, ja bÅ«tu pieejami visniecÄ«gākie šajā gadsimtā pieejamie informācijas apriti nodrošinošie tehniskie lÄ«dzekļi. Tas nozÄ«mÄ“, ka publiskai informācijai, kuras pieejamÄ«bas nodrošināšana nav radÄ«jusi sarežģījumus pieejamÄ«bas nodrošināšanai 18. gadsimtā, bÅ«tu jābÅ«t pieejamai arÄ« 21. gadsimtā.

Likuma Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu otrā daļa visspilgtāk raksturo valsts gribu nodrošināt draudzÄ«gu vidi valstiski svarÄ«gu jautājumu izzināšanā ar zinātnes un inovāciju palÄ«dzÄ«bu: Tā nosaka:

“Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centram aizliegts nosÅ«tÄ«t VDK dokumentu kopijas un informāciju par tiem, kā arÄ« to satura izklāstu ar automātisko telesakaru (telefona, telefaksa un citu telesakaru iekārtu) palÄ«dzÄ«bu.”

MinÄ“tā norma veidota ar izpratni par VDK dokumentiem kā it kā valsts noslÄ“pumu, tomÄ“r, kā jau iepriekš minÄ“ts, šÄda izpratne neatbilst aktuālajam konstitucionālajam regulÄ“jumam. Turklāt šÄda veida ierobežojums izprast arÄ« tādÄ“jādi, ka ļauj atbilstoši Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumu Nr. 151 5. punktam pieprasÄ«t samaksu par veikto dokumentu par iespÄ“jamo sadarbÄ«bu ar Valsts drošÄ«bas komiteju meklÄ“šanu un to sagatavošanu izsniegšanai. LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijai nav ziņu maksa pieprasÄ«šanas gadÄ«jumiem.

Otrs spilgts valsts gribas virzÄ«bai uz zinātni un inovācijām VDK dokumentu kontekstā apliecinājums ir finansÄ“juma apjoms vÄ“stures, sevišÄ·i ar PSRS okupāciju saistÄ«to jautājumu pÄ“tniecÄ«bai un tās popularizÄ“šanai.

Publiski pieejamās informācijas kvalitāte

Informācijas atklātÄ«bas vÄ“rtÄ«ba ir pieejamās informācijas kvalitātÄ“ – uzticamÄ«bā un saprotamÄ«bā.[52] Valsts varā gan nav nodrošināt visas apritÄ“ esošÄs informācijas kvalitāti. Å…emot vÄ“rā starp vārda brÄ«vÄ«bu un informācijas atklātÄ«bu pastāvošÄs savstarpÄ“jās ietekmes un atkarÄ«bas attiecÄ«bas, informācijas aprites ierobežošana tieši tāpat kā vārda brÄ«vÄ«bas ierobežošana, pamatojoties uz tās kvalitātes izpausmÄ“m, varÄ“tu bÅ«t vÄ“rtÄ“jama kā cenzÅ«ra. Savukārt cenzÅ«ra ir aizliegta.[53] Tātad varas iespÄ“jas nodrošināt kvalitatÄ«vu informācijas apriti ir visai ierobežotas un saistāmas galvenokārt ar pašas radÄ«tu informāciju un izglÄ«tojošiem pasākumiem, kas vÄ“rsti uz kvalitatÄ«vas informācijas pieejamÄ«bas vairošanu.

Kā publiskas informācijas daļas radÄ«tājai valstij jānodrošina radÄ«tās publiskās informācijas uzticamÄ«ba un saprotamÄ«ba. Tā kā valsts rÄ«cÄ«ba nav brÄ«vas gribas vadÄ«ta, tās rÄ«cÄ«bas pamatā ir objektÄ«vi nosakāmi kritÄ“riji. Tas attiecas arÄ« uz valsts radÄ«tas publiskās informācijas kvalitāti. Kvalitāte ir objektÄ«vi nosakāma. Apspriešanās demokrātijā publiskas informācijas kvalitāti nosaka tās radÄ«šanas procesa atbilstÄ«ba konkrÄ“tai valsts tiesiskajai sistÄ“mai. ŠÄdā veidā, lai arÄ« publiskas informācijas saturs joprojām pakļauts subjektÄ«vam faktoram, kas izriet no apstākļa, ka tās radÄ«tājs ir cilvÄ“ks, tādēļ publiska informācija kvalitatÄ«vi var atšÄ·irties, ievÄ“rojot atšÄ·irÄ«bas tās radÄ«tāja zināšanās, prasmÄ“s un pieredzÄ“, tomÄ“r kvalitatÄ«vās atšÄ·irÄ«bas neietekmÄ“ publiskas informācijas kvalitāti, ja vien tie atbilst tiesiskajā sistÄ“mā noteiktajiem. TomÄ“r, lai pÄ“c iespÄ“jas mazinātu arÄ« šÄ«s kvalitatÄ«vās atšÄ·irÄ«bas, laikmetÄ«gas, demokrātisko vÄ“rtÄ«bu orientÄ“tas valstis izvÄ“las savā tiesiskajā sistÄ“mā iekļaut arÄ« jaunākās jurisprudences atziņas un metodes kvalitatÄ«vas publiskas informācijas radÄ«šanai, kas tuvina publiskas informācijas radÄ«tājus zināšanās, prasmÄ“s un pieredzÄ“ attiecÄ«gās informācijas kvalitatÄ«vākai izstrādei.

IzplatÄ«tākā jurisprudences piedāvātā metode publiskas informācijas kvalitatÄ«vo atšÄ·irÄ«bu mazināšanai ir tās uzkrāšana, sistematizÄ“šana un izveidotās informācijas sistÄ“mas pieejamÄ«bas nodrošināšana publiskas informācijas radÄ«tājiem. ŠÄ« metode efektÄ«vi mazina atšÄ·irÄ«bas, kas var rasties starp iepriekšÄ“jās publiskās informācijas radÄ«tājiem un aktuālās publiskās informācijas radÄ«tāju, ievÄ“rojot atšÄ·irÄ«gās zināšanas un pieredzi, jo pastāv iespÄ“ja iepazÄ«t praktisku zināšanu, prasmju un pieredzes izpausmi, salÄ«dzināt un pat pilnveidot to.

BibliotÄ“ka ir viena no visizplatÄ«tākajiem un tradicionālākajiem daudzveidÄ«gas un saturiski bagātas publiskas informācijas uzkrāšanas, sistematizācijas un publiskas pieejamÄ«bas nodrošināšanas veidiem. Turklāt lÄ«dztekus augstskolām un citām izglÄ«tÄ«bas institÅ«cijām bibliotÄ“ku vÄ“sturiski uzskata arÄ« par zināšanu aprites vietu.[54]Tādēļ bibliotÄ“ku sniegto pakalpojumu pieejamÄ«ba un daudzveidÄ«ba, kā arÄ« to piedāvāto krājumu saturiskā ietilpÄ«ba ir tas, pÄ“c kā var spriest, vai ir radÄ«ti vismaz elementāri priekšnosacÄ«jumi publiski pieejamās informācijas kvalitātes nodrošināšanai valstÄ«. Savukārt par minÄ“to var spriest pÄ“c finansÄ“juma apjoma un pÄ“c tā, vai un ko dara, lai padarÄ«tu bibliotÄ“ku pakalpojumus pieejamākus un lai mazinātu personas mantiskā stāvokļa ietekmi uz iespÄ“jām izmantot šos pakalpojumus.[55]LÄ«dzÄ«ga loma publiskas informācijas uzkrāšanā, sistematizācijā un publiskas pieejamÄ«bas nodrošināšanā ir arÄ« arhÄ«viem. Turklāt arÄ« arhÄ«vu sniegto pakalpojumu kvalitāte un pieejamÄ«ba vÄ“rtÄ“jama strikti saistÄ«bā ar saņemto finansÄ“jumu, kas Latvijas gadÄ«jumā acÄ«mredzami ir nepietiekams minimālo funkciju un pārvaldes uzdevumu veikšanai.

VDK dokumentu kontekstā ieguldÄ«jumu publiskas informācijas saturiskā pieejamÄ«bā sniedz arÄ« augstskolas un zinātniskās institÅ«cijas, veicot kvalitatÄ«vu svarÄ«gu un aktuālu jautājumu izpÄ“ti, kas savukārt ļauj secinājumus popularizÄ“t un izplatÄ«t tālāk publicistiem. LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas darbs atklāj, ka apjomÄ«ga zinātniska izpÄ“te salÄ«dzinoši Ä«sā termiņā prasa ne tikai atbilstošu finansiālu, bet arÄ« VDK dokumentu un to analÄ«zei nepieciešamo resursu turÄ“tāju atbalstu. Resursu koncentrācija un Ministru kabineta noteikta kompetence LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas gadÄ«jumā ļāva efektÄ«vāk organizÄ“t ar pÄ“tniecÄ«bu saistÄ«tos jautājumos, panākot risinājums, kas, piemÄ“ram, Latvijas Nacionālā arhÄ«va gadÄ«jumā vÄ“lāk attiecināti arÄ« citiem vÄ“stures pÄ“tniekiem un interesentiem. IevÄ“rojot minÄ“to, arÄ« pÄ“c LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijai uzdotā paveikšanas bÅ«tu apsverama iespÄ“ja koncentrÄ“t 20. gadsimta publiskās atmiņas pÄ“tniecÄ«bu vienuviet, izmantojot un pilnveidojot zinātniskās prakses.

Noslēgums

Zinātnieki jau 2015. gada martā ir publiski pauduši atbalstu pilnÄ«gai VDK dokumentu atklātÄ«bai un nodošanai Latvijas Nacionālajā arhÄ«vā, ievÄ“rojot arÄ« arhÄ«vu zinātnÄ“ svarÄ«go provenances principu, negrozot un nerediģējot šo dokumentu saturu, kā arÄ« nemainot šo viedokli 2017. gada novembrÄ«, visi komisijas pÄ“tÄ«jumi liecina, ka sadarbÄ«ba ar VDK pieprasa milzÄ«gu sabiedrÄ«bas kopdarbu, lai atklātu patiesos sadarbÄ«bas apmÄ“rus un lai varÄ“tu izpildÄ«t Satversmes ievadā noteikto apņemšanos nosodÄ«t PSRS okupācijas sistÄ“mu, pieminÄ“t okupācijas varas upurus un tos, kuru pašaizliedzÄ«ba ļāvusi tomÄ“r atjaunot Latvijas Republikas neatkarÄ«bu.

[1] Sagatavojot pārskatu par informācijas atklātÄ«bas aspektiem VDK dokumentu kontekstā, teorÄ“tiskā un metodoloÄ£iskā jautājuma analÄ«ze balstÄ«ta arÄ« uz autores 2010. gadā aizstāvÄ“to promocijas darbu – Jarinovska, KristÄ«ne. Informācijas atklātÄ«bas princips un tā galÄ“jā robeža: teorijas Ä«stenošana praksÄ“ (promocijas darbs). RÄ«ga: Latvijas Universitāte, 2009.

[2] “Tiesas ieskatā tiesÄ«bas brÄ«vi saņemt informāciju bÅ«tÄ«bā aizliedz valdÄ«bai ierobežot personas [tiesÄ«bas] saņemt informāciju, ko citi vÄ“las vai var vÄ“lÄ“ties tai sniegt,” Leander v. Sweden, no. 9248/81, ECHR, judgement of 26 March 1987, Series A no. 116, § 74, [K. J. tulkojums no angļu val.].

[3] Jayawickrama, Nihal. The Judicial Application of Human Rights Law: National, Regional and International Jurisprudence. Cambridge, Cambridge University Press, 2002, pp. 683–685.

[4] Skat. vairāk Nowak, Manfred. U.N. Convention on Civil and Political Rights: CCPR Commentary, 2nd revised edition. Kehl: N.P. Engel, 2005, p. 446.

[5] Likuma “Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu” (Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 65 (196), 1994, 2. jÅ«nij)  2. pants 1. punkts.

[6] Likuma “Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu” 2. pants 2. punkts.

[7] Likuma “Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu” 2. pants 3. punkts.

[8] Likuma “Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu” 2. pants 4. punkts, 3. panta pirmā daļa.

[9] Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sÄ“dÄ“ par likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanu" (rudens sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas faktu ar to konstatÄ“šanu (iesniegusi Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html

[10] Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sÄ“dÄ“ par likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanu" (rudens sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas faktu ar to konstatÄ“šanu (iesniegusi Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html

[11] Likuma “Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu” 18. panta pirmā secunda daļa.

[12] Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sÄ“dÄ“ par likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanu" (rudens sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas faktu ar to konstatÄ“šanu (iesniegusi Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html

[13] Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sÄ“dÄ“ par likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanu" (rudens sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas faktu ar to konstatÄ“šanu (iesniegusi Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html

[14] Skat. vairāk Jarinovska, KristÄ«ne. “Drafting the Preamble for the Satversme: A New Approach to one of the Oldest Still-Functioning Republican Basic Laws”, Vienna Journal on International Constitutional Law, Vol. 9, 2/2015, pp. 253–271; Jarinovska, KristÄ«ne. “The Preamble of the Satversme: the New Approach to Constitutional Self-Restraint”, Acta Juridica Hungarica, 2014, Vol. 55, No 4, 2014, pp. 351–366. Pieejams: akademiai.com/doi/pdf/10.1556/AJur.55.2014.4.4; Jarinovska, KristÄ«ne. “Popular Initiatives as Means of Altering the Core of the Republic of Latvia”, Juridica international. Law Review, Universitu of Tartu, No. XX, 2013, pp. 152–159. Pieejams: www.juridicainternational.eu/public/pdf/ji_2013_1_152.pdf.

[15] Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rÄ«kojums Nr. 433 “Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu izpÄ“tei” (Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 164 (5224), 2014, 21. augusts), komisijas izdoti reglamenti, kā arÄ« citi tiesÄ«bu akti.

[16] Skat. Human Rights: International Protection, Monitoring, Enforcement, Janusz Symonides (ed.). Ashgate: UNESCO Publishing, 2003, p. 258.

[17] Informācijas atklātÄ«bas likums: likums, Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 334/335 (1395/1396), 1998, 6. novembris.

[18] Fizisko personu datu aizsardzÄ«bas likums: likums, Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 123/124 (2034/2035), 2000, 6. aprÄ«lis.

[19] Par valsts noslÄ“pumu: likums, Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 181 (666), 1996, 29. oktobris.

[20] Par PSRS valsts drošÄ«bas iestāžu darbÄ«bas izbeigšanu Latvijas Republikā: 1991. gada 24. augusta Augstākās Padomes lÄ“mums, Diena, 1991, 30. augusts.

[21] Skat. informācijas atklātÄ«bas apsvÄ“rumus, apspriežot Latvijas Republikas 6. Saeimas pavasara sesijas vienpadsmitajā (ārkārtas) sÄ“dÄ“ 1996. gada 5. jÅ«nijā un Latvijas Republikas 6. Saeimas rudens sesijas astotajā sÄ“dÄ“ 1996. gada 5. septembrÄ« likumprojektu Par valsts noslÄ“pumu pirmajam un otrajam lasÄ«jumam (Latvijas Republikas 6. Saeimas pavasara sesijas vienpadsmitā (ārkārtas) sÄ“de 1996. gada 5. jÅ«nijā: stenogramma. Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_96/st0506.html; Latvijas Republikas 6. Saeimas rudens sesijas astotā sÄ“de 1996. gada 5. septembrÄ«: stenogramma. Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_96/st0509.html).

[22] “Lai nodrošinātu pilnvÄ“rtÄ«gu 25. panta aizsargājamo tiesÄ«bu baudÄ«šanu, bÅ«tiska ir brÄ«va informācijas un ideju par publiskiem un politiskiem jautājumiem izplatÄ«šana pilsoņiem, kandidātiem un ievÄ“lÄ“tajiem priekšstāvjiem. Tam [nepieciešama] brÄ«va prese un citi plašsaziņas lÄ«dzekļi, kas spÄ“jÄ«gi komentÄ“t publiskus jautājumus bez cenzÅ«ras vai ierobežojumiem un paust sabiedrisko domu. Tas nosaka pakta 19., 21. un 22. pantā garantÄ“to tiesÄ«bu, tai skaitā brÄ«vÄ«bas iesaistÄ«ties politiskās aktivitātes individuāli vai ar politisko partiju vai citu organizāciju starpniecÄ«bu, brÄ«vÄ«bas diskutÄ“t par sabiedriskām lietām, piedalÄ«ties miermÄ«lÄ«gās demonstrācijās un sapulcÄ“s, kritizÄ“t un iebilst, publicÄ“t politiskus materiālus, piedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanu kampaņā un popularizÄ“t politiskas idejas, pilnvÄ“rtÄ«gu baudÄ«šanu un ievÄ“rošanu,” General Comment No. 25: The Right to Participate in Public Affairs, Voting Rights and the Right of Equal Access to Public Service (Art. 25), CCPR/C/21/Rev.1/Add.7, 12 July 1996, § 25, [K. J. tulkojums no angļu valoda].

[23] PiemÄ“ram, skat. Gauthier v. Canada, Human Rights Committee, Communication No. 633/1995, views of 7 April 1999, § 13.4.

[24] PiemÄ“ram, skat. Gauthier v. Canada, Human Rights Committee, Communication No. 633/1995, views of 7 April 1999, § 13.4.

[25] PiemÄ“ram, skat. Társaság a Szabadságjogokért v. Hungary, no. 37374/05, § 27, ECHR, judgement of 14 April 2009; Riolo c. Italie, no. 42211/07, § 63, ECHR, l’arrêt du 17 juillet 2008; Vides AizsardzÄ«bas Klubs c. Lettonie, no. 57829/00, § 42, ECHR, l’arrêt du 27 mai 2004.

[26] Zinātniskās darbÄ«bas likums: likums, Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 70 (3228), 2005, 5. maijs.

[27] Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra nolikums: Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumi Nr. 150, Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 94 (377), 1995, 20. jÅ«nijs; Noteikumi par Ministru kabineta 1995. gada 13. jÅ«nija noteikumu Nr. 150 “Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra nolikums” atzÄ«šanu par spÄ“ku zaudÄ“jušiem: Ministru kabineta 1996. gada 20. februāra noteikumi Nr. 44, Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 35 (520), 1996, 24. februāris.

[28] Satversmes aizsardzÄ«bas biroja likums: likums, Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 59 (190), 1994, 19. maijs.

[29] Par to, ka tiesiskās noteiktÄ«bas princips ir nosacÄ«juma par ierobežojumu likumÄ«bu pamatā, norāda, piemÄ“ram, Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesas prakse. Skat., piemÄ“ram, joint dissenting opinion of judges Bonello, Strážnická, Bîrsan, Jungwiert and Del Tufo in Maestri v. Italy [GC], no. 39748/98, ECHR 2004-I. Šo jautājumu autore vairāk analizÄ“jusi: Ievads Eiropas SavienÄ«bas tiesÄ«bās (Tiesu prakse un komentāri), 2. papildinātais izdevums, KristÄ«nes Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. RÄ«ga: Tiesu namu aÄ£entÅ«ra, 2004, 31.–36., 40.–41. lpp.; Alehno, Ivo, Buka, Arnis, Jarinovska, KristÄ«ne, Škoba, Laine. Ievads Eiropas Kopienas tiesÄ«bās (Tiesu prakse un komentāri), Ivo Alehno, Alda ÄŒevera zinātniskajā redakcijā. RÄ«ga: Tiesu namu aÄ£entÅ«ra, 2001, 31.–32. lpp.

[30] Cairns, Walter. Introduction to European Union Law, 2^nd edition. London: Cavendish Publishing, 2002, p. 87.

[31] Šo jautājumu darba autore vairāk analizÄ“jusi: Ievads Eiropas SavienÄ«bas tiesÄ«bās (Tiesu prakse un komentāri), 2. papildinātais izdevums, KristÄ«nes Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. RÄ«ga: Tiesu namu aÄ£entÅ«ra, 2004, 40.–42. lpp.; Alehno, Ivo, Buka, Arnis, Jarinovska, KristÄ«ne, Škoba, Laine. Ievads Eiropas Kopienas tiesÄ«bās (Tiesu prakse un komentāri), Ivo Alehno, Alda ÄŒevera zinātniskajā redakcijā. RÄ«ga: Tiesu namu aÄ£entÅ«ra, 2001, 31.–33. lpp.

[32] Šo jautājumu darba autore vairāk analizÄ“jusi: Jarinovska, KristÄ«ne. “Publiskošana – spÄ“kā esamÄ«bas nosacÄ«jums”, Latvijas VÄ“stnesis, Jurista Vārds, 2000, 25. maijs, Nr. 21 (174); Jarinovska, KristÄ«ne. “Latvijas Republikas Satversmes 90. pants – tiesÄ«bas uz saprotamiem likumiem”, Diena, 2006, 7. februāris.

[33] Latvijas Nacionālā arhÄ«va darbÄ«bas noteikumi: Ministru kabineta 2012. gada 6. novembra noteikumi Nr. 747, Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 177 (4780), 2012, 8. novembris.

[34] Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rÄ«kojuma Nr. 433 “Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu izpÄ“tei” (Latvijas VÄ“stnesis, Nr. 164 (5224), 2014, 21. augusts) 7.1. apakšpunkts.

[35] Satversmes aizsardzÄ«bas biroja 2017. gada 16. oktobra atbilde Nr. 5.2-10/17/534 uz LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas dokumentiem (2017. gada 15. septembra Nr. VDKkom-1/59 un 2017. gada 19. septembra Nr. VDKkom-1/63).

[36] Atbilžu saturs izklāstÄ«ts rakstā – Lapsa, Lato. “«ÄŒekas maisos» esot privātās dzÄ«ves elementi”, Diena, 2017, 9. novembris. Viss raksts pieejams arÄ«: www.pietiek.com/raksti/sab_radijis_jaunu_pamatojumu_vdk_kartotekas_slepsanai__cekas_maisos_esot_privatas_dzives_elementi

[37] Kangeris, Kārlis. “LPSR VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas darba pārskats par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra lÄ«dz 30. novembrim”, LIELAIS BRÄ€LIS TEVI VÄ’RO: VDK un tās piesegstruktÅ«ras. Autoru kolektÄ«vs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās izpÄ“tes komisijas raksti, 3. sÄ“j. RÄ«ga: LPSR Valsts drošÄ«bas komitejas zinātniskās izpÄ“tes komisija, Latvijas Universitāte, 2016, 23. lpp.

[38] Skat., piemÄ“ram, Daukste, Vita. “Tiesas arhÄ«vā pazudusi Godmaņa lieta par iespÄ“jamo sadarbÄ«bu ar čeku” , Delfi, LETA, 2017, 8. novembris. Pieejams: www.delfi.lv/news/national/politics/tiesas-arhiva-pazudusi-godmana-lieta-par-iespejamo-sadarbibu-ar-ceku.d, “JÅ«rmalas tiesā sākta pārbaude par Godmaņa lietas pazušanu”, TVNET, LETA, 2017, 9. novembris. Pieejams: www.tvnet.lv/zinas/latvija/685281-jurmalas_tiesa_sakta_parbaude_par_godmana_lietas_pazusanu

^[39] Skat., piemÄ“ram, Nowak, Manfred. U.N. Covenant on Civil and Political Rights. CCPR Commentary. 2nd revised edition. Kehl: N.P. Engel Verlag, 2005, pp. 61–62. Šo jautājumu autore vairāk analizÄ“jusi – Jarinovska, KristÄ«ne. Informācijas atklātÄ«bas princips un tā galÄ“jā robeža: teorijas Ä«stenošana praksÄ“ (promocijas darbs). RÄ«ga: Latvijas Universitāte, 2009.

[40] Satversmes aizsardzÄ«bas biroja 2017. gada 15. marta Nr. 5.2-10/17/168, saņemts Latvijas UniversitātÄ“ 2017. gada 20. martā, reÄ£istrÄ“ts ar Nr. LU-A-A18/130 2. punkts, 2. lpp.

[41] Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sÄ“dÄ“ par likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanu" (rudens sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbÄ«bas faktu ar to konstatÄ“šanu (iesniegusi Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html

[42] Par presi un citiem masu informācijas lÄ«dzekļiem: Latvijas Republikas Augstākās Padomes likums, Latvijas Republikas Augstākās Padomes un ValdÄ«bas Ziņotājs, Nr. 5/6, 1991, 14. februāris.

[43] Starptautiskā konference “LIELAIS BRÄ€LIS TEVI VÄ’RO: VDK un tās piesegstruktÅ«ras”, 13. augusts. Pieejams: www.youtube.com/watch

[44] “Saskaņā ar konvencijas 2. panta trešÄs daļas (a) [apakšpunktu] valstij ir pienākums nodrošināt autoram efektÄ«vu atlÄ«dzÄ«bu, ieskaitot atbilstošu kompensāciju. Valstij ir arÄ« pienākums novÄ“rst lÄ«dzÄ«gus pārkāpumus nākotnÄ“,” Victor Ivan Majuwana Kankanamge v. Sri Lanka, Human Rights Committee, Communication No. 909/2000, views of 27 July 2004, § 11, [K. J. tulkojums no angļu val.].

[45] Skat. vairāk Nowak, Manfred. U.N. Convention on Civil and Political Rights: CCPR Commentary, 2nd revised edition. Kehl: N.P. Engel, 2005, pp. 63–64.

[46] Skat. vairāk Nowak, M. U.N. Convention on Civil and Political Rights: CCPR Commentary, 2nd revised edition, Kehl, N.P. Engel, 2005, p. 64.

[47] “13. pantā paredzÄ“tajai atlÄ«dzÄ«bai jābÅ«t efektÄ«vai kā praktiski, tā arÄ« likumā, proti, tās piemÄ“rošana nevar bÅ«t nepamatoti kavÄ“ta ar atbildÄ“tājas valsts institÅ«ciju rÄ«cÄ«bu vai bezdarbÄ«bu (skat. Aksoy judgment cited above, p. 2286, § 95; the Aydın v. Turkey judgment of 25 September 1997, Reports 1997-VI, pp. 1895–96, § 103; and the Kaya v. Turkey judgment of 19 February 1998, Reports 1998-I, pp. 329–30, § 106),” Çakici v. Turkey [GC], no. 23657/94, § 112, ECHR 1999-IV, [K. J. tulkojums no angļu val.].

[48] ŠÄds secinājums izriet, piemÄ“ram, no Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesas konsekventas judikatÅ«ras lÄ«dzÄ«gos jautājumos. Skat.: “Tiesa atkārto, ka dalÄ«bvalstÄ«m ir jāveido tiesiskā sistÄ“mā tā, lai katram, nosakot to civilās tiesÄ«bas un pienākumus, tiesas nodrošinātu tiesÄ«bas uz gala nolÄ“mumu saprātÄ«gā termiņā (skat. see Caillot v. France, no. 36932/97, § 27, 4 June 1999, unreported),” Frydlender v. France [GC], no. 30979/96, § 45, ECHR 2000-VII, [K. J. tulkojums no angļu val.]. Skat. arÄ« Kenedi v. Hungary, no. 31475/05, § 35–39, 45, ECHR, judgement of 26 May 2009, kur Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesa norādÄ«ja, ka tiesÄ«bu uz informācijas pieejamÄ«bu aizsardzÄ«bas nenodrošināšana saprātÄ«gā termiņā reizÄ“ ir gan tiesÄ«bu uz taisnÄ«gu tiesu, gan tiesÄ«bu uz informācijas pieejamÄ«bu pārkāpums. Turklāt termiņa, kādā Ä«stenota tiesÄ«bu aizsardzÄ«ba, noteikšanā iekļaujams ne tikai laiks, kas jāgaida lÄ«dz gala nolÄ“muma taisÄ«šanai, bet arÄ« laiks, kas bijis nepieciešams gala nolÄ“muma izpildes nodrošināšanai.

[49] “IespÄ“jamÄ«ba noteikti pastāv, ka augstākai vai augstākajai tiesai noteiktos apstākļu jānodrošina atlÄ«dzÄ«ba par sākotnÄ“jo konvencijas normu pārkāpumu (..)” Cubber v. Belgium, no. 9186/80, ECHR, judgement of 26 October 1984, Series A no. 86, § 33, [K. J. tulkojums no angļu val.].

[50] Martin, Robert, Feldman, Estelle. Access to Information in Developing Countries (working paper). Berlin: Transparency International, 1998, chapter 4.

[51] AtsevišÄ·i autori norādi uz to, ka pastāv arÄ« atgriezeniskā saite, proti, informācijas atklātÄ«ba var kalpot kā lÄ«dzeklis zinātnes un inovāciju attÄ«stÄ«bai, un tā rezultātā arÄ« valsts ekonomiskajai izaugsmei. PiemÄ“ram, attiecÄ«bā uz Amerikas Savienoto Valstu izaugsmi skat. Podesta, John. “Need to Know: Governing in Secret”, The War on Our Freedoms: Civil Liberties in an Age of Terrorism, Richard C. Leone, Gregory Anrig, Jr. (eds.). New York: BBS PublicAffairs, 2003, pp. 220–236.

[52] Martin, Robert, Feldman, Estelle. Access to Information in Developing Countries (working paper). Berlin: Transparency International, 1998, chapter 4.

[53] Lai gan cenzÅ«ra ir vārda brÄ«vÄ«bas ierobežojums, tomÄ“r tās izpausme un vÄ“rtÄ“jums apspriešanās demokrātijā ir tik kvalitatÄ«vi atšÄ·irÄ«gs no citiem vārda brÄ«vÄ«bas ierobežojumiem, arÄ« leÄ£itÄ«miem, ka juridiskas precizitātes labad jÄ“dzienu ‘cenzÅ«ra’ jānošÄ·ir no jÄ“dziena ‘vārda brÄ«vÄ«bas ierobežojums’, izvairoties no šo jÄ“dzienu savstarpÄ“jas aizstāšanas. Skat. vairāk par apsvÄ“rumiem Jayawickrama, Nihal. The Judicial Application of Human Rights Law: National, Regional and International Jurisprudence. Cambridge: Cambridge University Press, 2002, pp. 697–698.

IepazÄ«stoties ar visai plašo literatÅ«ru jautājumā par cenzÅ«ru, var konstatÄ“t, pirmkārt, to, ka jÄ“dzienam ‘cenzÅ«ra’ ir gan šaurākā (juridiskā), gan arÄ« plašÄkā nozÄ«me garazinātņu ietvaros. Pirmajā gadÄ«jumā ar to saprot valsts autorizÄ“tu rÄ«cÄ«bu, kuras rezultātā daļa vai visa vārda brÄ«vÄ«bas izpausme (parasti – autora darbs) kļūst nepieejama vai tās pieejamÄ«ba ir vÄ“rā ņemami ierobežota vai arÄ« daļas vai visas vārda brÄ«vÄ«bas izpausmes pieejamÄ«ba atkarÄ«ga no tā, vai bÅ«s veiktas norādÄ«tās izmaiņas vai nÄ“. ŠÄdā veidā cenzÅ«ra aprakstÄ«ta, piemÄ“ram, Williams, Alan. The Police of Paris. 1718–1789. Baton Rouge: Louisiana State University Press, 1979, pp. 212–221. Otrajā gadÄ«jumā ar to saprot gan izdevÄ“ja redakcionālu politiku, gan autora darba pieejamÄ«bas liegšanu nepilngadÄ«gajiem, gan autora darba citādu traktÄ“šanu, kas var izpausties nosaukuma maiņā, atsevišÄ·u vārdu aizstāšanā ar citiem vai izmaiņas notikumu norises vietā, gan kritiku bez tiešas vai netiešas valsts autorizācijas, gan pat propagandu. ŠÄdā veidā cenzÅ«ra aprakstÄ«ta, piemÄ“ram, Rubsamen, Walter H. Political and Ideological Censorship of Opera, reprinted from the Papers of the American Musicological Society, Annual Meeting, 1941, pp. 30–42.

Īsumā cenzÅ«ru var raksturot kā valsts izveidotu sistÄ“mu, kuras mÄ“rÄ·is ir ar vai bez pamata uzspiest netÄ«kama viedokļa paušanu tā vietā, ko bija iecerÄ“ts paust. Skat. vairāk Mill, James. “Liberty of the Press”, Essays on Government Jurisprudence Liberty of the Press and Law of Nations: Written for the Supplement to the Encyclopaedia Britannica, facsimile edition [1825]. Fairfield, New Jersey: A.M. Kelley, Publishers, 1986, p. 24.

[54] Melody, William. “Electronic Networks, Social Relations and the Changing Structure of Knowledge”, Communication Theory Today, David J. Crowley and David Mitchell (eds.). Stanford, California: Stanford University Press, 1994, p. 271.

[55] Par nelabvÄ“lÄ«gām sociālām sekām, ko rada informācijas tehnoloÄ£iju izmantošana bibliotÄ“ku pakalpojumu nodrošināšanā, skat., piemÄ“ram, Melody, William. “Electronic Networks, Social Relations and the Changing Structure of Knowledge”, Communication Theory Today, David J. Crowley and David Mitchell (eds.). Stanford, California: Stanford University Press, 1994, p. 269.

PÄ“tÄ«juma pārskats *.pdf datnes veidā pieejams šeit. PlašÄka informācija Dr. iur. KristÄ«ne Jarinovska, [email protected], +37129777788.