Iesaki rakstu:

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs rosina no Valsts drošÄ«bas komitejas zinātniskās izpÄ“tes komisijas izslÄ“gt priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieci KristÄ«ni Jarinovsku. Ministrs to pamato ar sēžu neapmeklÄ“šanu un komisijas darba dezorganizÄ“šanu, lai gan reālais iemesls, pÄ“c visa spriežot, ir Jarinovskas "mutes palaišana" un iestāšanās pret valsts naudas šÄ·Ä“rdÄ“šanu. TikmÄ“r komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs Kārlis Kangeris ir pret Jarinovskas izslÄ“gšanu, bet komisijas locekļu domas dalās.

Rasnačs uzdevis viņa vadÄ«tās ministrijas ierÄ“dņiem sagatavot grozÄ«jumus Ministru kabineta noteikumos, lai no komisijas izslÄ“gtu Jarinovsku, kā arÄ« licis painteresÄ“ties par iespÄ“jām šo jautājumu iekļaut jau nākamās nedēļas, 3.marta Ministru kabineta sÄ“dÄ“.

Ministrs norāda, ka tā esot valsts sekretāra Raivja Kronberga un komisijas administratora Jāņa Tomela iniciatÄ«va un viņš to atbalstot. „Viņi ir atbildÄ«gi par komisijas darba rezultātu, un pie šÄdiem apstākļiem rezultāts nav iespÄ“jams,” - tā uzskatot Rasnačs.

Iemesli Jarinovskas izslÄ“gšanas rosināšanai esot vairāki. „Viņa neapmeklÄ“ sÄ“des, dezorganizÄ“ komisijas darbu, provocÄ“jot komisijas dalÄ«bniekus uz prettiesiskiem risinājumiem saistÄ«bā ar komisijas pakļautÄ«bu, finansÄ“šanu, reglamenta pieņemšanu. Tieslietu ministrijai ir vesela juristu armija, un nav nepieciešams jurists, kas provocÄ“ komisiju uz prettiesisku darbÄ«bu,” uzsver Rasnačs.

Kā vÄ“l vienu iemeslu viņš min Jarinovskas saistÄ«bu ar bijušÄs izglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministres Inas Druvietes padomnieku Didzi ŠÄ“nbergu, kas pÄ“rnā gada rudenÄ« izveidojis sabiedrisku organizāciju jeb fondu, kuras uzdevumi esot "kaut kas paralÄ“ls šÄ«s komisijas darbam". „Man ir pamats domāt, ka Jarinovska šajā komisijā ir tāpÄ“c, lai nopludinātu informāciju šim fondam,” ir pārliecināts ministrs, norādot, ka centieni komisiju nodot IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā vedinot domāt tieši šajā virzienā.

Ministrs uzsver, ka IZM savulaik pati vÄ“lÄ“jusies, lai šo komisiju pārņemtu citu ministrija. „Tā kā Tieslietu ministrijai ir pieredze darbā ar totalitārisma seku izvÄ“rtÄ“šanas komisiju, tad mÄ“s bijām gatavi un mums šÄ·ita loÄ£iski pārņemt šo komisiju,” skaidro Rasnačs.

Viņa viedoklim piekrÄ«t arÄ« komisijas administrators Tomels. „Kad Tieslietu ministrija pārņēma savā atbildÄ«bā šo komisiju, tad ir skaidrs, ka esam atbildÄ«gi, lai šÄ« komisija darbotos un arÄ« kaut ko izdarÄ«tu. Tieši Jarinovskas kundzes darbÄ«bu dēļ šÄ« komisija nespÄ“j strādāt, darbs tiek dezorganizÄ“ts un aizkavÄ“ts, notiek muļļāšanās uz vietas. Ir jāsaprot, ka to nevar atļauties. Tā situācija ir jālikvidÄ“,” uzsver Tomels. PÄ“c viņa domām, Jarinovskas rÄ«cÄ«bas pamatā esot viņas rakstura Ä«pašÄ«bas, jo neesot noslÄ“pums, ka viņa astoņus gadus tiesājusies ar IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministriju un reorganizācijas rezultātā zaudÄ“jusi darbu Tieslietu ministrijā, "kas arÄ« varÄ“tu bÅ«t iemesls, kādēļ viņai nav saglabājušÄs koleÄ£iālas attiecÄ«bas ar bijušajiem kolÄ“Ä£iem un viņa nespÄ“j sastrādāties”, vÄ“rtÄ“ Tomelis, piebilstot, ka Jarinovska vispār esot diezgan skandaloza persona.

Viņš esot pārliecināts, ka, atstājot Jarinovsku komisijā, netiks veikti pÄ“tÄ«jumi un netiks sasniegti tie rezultāti, kas likumā komisijai paredzÄ“ti. „LÄ«dz šim viss tika apšaubÄ«ts un noraidÄ«ts, pati viņa uz sÄ“dÄ“m nenāca, bet par komisijas sÄ“dÄ“ izrunātajiem jautājumiem viņa pieprasÄ«ja rakstiskas atbildes. Tā ir lieka enerÄ£ijas patÄ“rÄ“šana un faktiski nenotiek darbs, ar ko šai komisijai bÅ«tu jānodarbojas,” skaidro komisijas administrators.

PretÄ“jās domās ir VDK izpÄ“tes komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs Kārlis Kangeris. „MÄ“s komisijā šos jautājumus pārrunājām un uzskatām, ka iemesli izslÄ“gšanai ir nepamatoti. Ministrija arÄ« nav prasÄ«jusi komisijai atzinumu par viņas darba novÄ“rtÄ“jumu, ministrija to virza pati,” norāda komisijas vadÄ«tājs.

Kangeris nenoliedz, ka Jarinovska nav bijusi pÄ“dÄ“jās komisijas sÄ“dÄ“s, taču viņš varot uzrādÄ«t vairākus komisijas locekļus, kuri vÄ“l retāk apmeklÄ“ komisijas sÄ“des. „Mums reglamentā nav noteikts, ka jāpiedalās visās sÄ“dÄ“s,” norāda Kangeris, paužot izbrÄ«nu, vai ministrija iecerÄ“jusi kā totalitārā valstÄ« kontrolÄ“t, kurš nāk un kurš nenāk uz sÄ“dÄ“m. Komisijas vadÄ«tājs atcerÄ“jās, ka ministrs jau pirmajā komisijas sÄ“dÄ“ izteicis kritiku Jarinovskai. „Tagad meklÄ“ kaut kādus ieganstus, lai tiktu no viņas vaļā,” ir pārliecināts Kangeris.

Jautājums par pārraugošo ministriju esot pārrunāts arÄ« komisijā, kur vairākums uzskata, ka komisijai bÅ«tu jābÅ«t IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministrijas pakļautÄ«bā. „MÄ“s to neesam tā atklāti pauduši, bet tad, kad tika nolemts komisiju nodot Tieslietu ministrijai, mÄ“s to pārrunājām un šÄds bija mÅ«su uzskats,” atceras Kangeris. „Kad mÅ«s pārņēma Tieslietu ministrija, viņi neapzinājās, ko dara. Viņi nevar mums maksāt algas, viss ir iestrÄ“dzis finansÄ“šanas jautājumā,” domā komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs. PÄ“c viņa domām, prātÄ«gāk bÅ«t komisiju nodot kādai augstākās izglÄ«tÄ«bas iestādei, kur arÄ« bÅ«tu vienkāršÄk risināt atalgojuma jautājumu.

Jarinovskas izslÄ“gšanas jautājums, pÄ“c Kangera teiktā, esot pārrunāts arÄ« komisijā, kur vairums uzskatot, ka tā nav nepieciešama. Savukārt Rasnačs Pietiek apgalvoja, ka daļa komisijas locekļu atbalstot ministrijas rosinājumu Jarinovsku izslÄ“gt tieši viņas destruktÄ«vās darbÄ«bas dēļ.

Taču ļoti iespÄ“jams, ka patiesie Jarinovskas izslÄ“gšanas iemesli ir saistÄ«ti ar "mutes palaišanu" un viņas iestāšanos pret valsts naudas šÄ·Ä“rdÄ“šanu. Rasnača virzÄ«tā iniciatÄ«va nākusi neilgi pÄ“c tam, kad Jarinovska nāca atklātÄ«bā ar šÄdu rakstu, ko šodien publicÄ“jam pilnÄ«bā:

"Par diviem “diplomātiem”, diviem maisiem, čekistiem, stukačiem, zinātniekiem un dažiem politiÄ·iem

Šonedēļ kopā ar Hendeļa 330. dzimšanas dienu svinÄ“jām arÄ« 21 gada jubileju kopš Saeimas plenārsÄ“dÄ“ apspriest sāka Latvijas vÄ“sturÄ“ vispolitiskāko likumu jeb "vispolitiskāko dokumentu", kā to 1994.gada 24.februārÄ« no Saeimas tribÄ«nes nodÄ“vÄ“ja tieslietu ministrs Egils Levits.

Proti, likums par elektronisko datu bāzi "Delta Latvija", diviem melniem diplomātiem ar statistisko kartotÄ“ku, kuru aizzÄ«mogoja aizejošÄ vara, un koka skapÄ«šiem ar alfabÄ“tisko kartotÄ“ku, kuru pirms aizzÄ«mogošanas jau atjaunotās valsts pārstāvji sabÄ“ra maisos. Par "čekas aÄ£entiem".

ŠÄ« eseja noteikti nav pÄ“tÄ«jums vai slÄ“dziens, bet tikai skaļi skanošas pārdomas jeb viedoklis par čekas dokumentu normatÄ«vo regulÄ“juma "izaugsmi".

Lai gan jau Atmodas laikā diskutÄ“ja par nepieciešamÄ«bu likvidÄ“t LPSR Valsts drošÄ«bas komiteju, piemÄ“ram, "Tautas frontes rÄ«cÄ«bu var uzskatÄ«t par nevÄ“lÄ“šanos dienas kārtÄ«bā uzņemt jautājumu par VDK likvidÄ“šanu, vai vismaz tās kardinālu reorganizāciju, atbildÄ«bu par šÄ«s organizācijas noziedzÄ«go, antinacionālo, prettautisko darbÄ«bu" (Laiks, 1989. gada 29. jÅ«lijā), tomÄ“r apstākļu dēļ faktiski to bija iespÄ“jams likvidÄ“t tikai 1991. gada 24. augustā, savukārt kopš 1990. gada 4. maija lÄ«dz pat iestādes darbÄ«bas izbeigšanai LPSR VDK priekšsÄ“dÄ“tājs turpināja bÅ«t Latvijas Republikas Ministru padomes locekļa statusā.

Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lÄ“mums par VDK likvidÄ“šanu paredzÄ“ja pārņemt tās Ä«pašumu ar Augstākās padomes komisiju, turklāt noteica, ka "Izziņā un izmeklÄ“šanā esošÄs lietas" nodot prokuratÅ«rai, pašvaldÄ«bām pārņemt komitejas rajonu un pilsÄ“tu daļu telpas, savukārt, "komitejas (krimināllietu kopojumu) nodot [..] Valsts arhÄ«vu Ä£enerāldirektoram", bet "operatÄ«vo arhÄ«vu un kartotÄ“kas pārņemt speciālai Latvijas Republikas Augstākās Padomes izveidotai deputātu komisijai". LÄ“mums pieņemts steigā, kad bija izgāzies bruņotais apvÄ“rsums, lÄ«dz ar to nevaram pieprasÄ«t no brÄ«vÄ«bu atguvušÄs valsts rÄ«tausmas to pieredzes bagāžu, kāda ir sabiedrÄ«bai šodien.

Vienlaikus tieši šis lÄ“mums, kurš bija pretrunā arhÄ«vu lietai bÅ«tiskajam provenances principam (princips paredz - dokumenti, kuru izcelsme ir kāda persona vai institÅ«cija jāglabā vienkopus, tos nedrÄ«kst sajaukt), uzsāka esošÄs sekas ar šÄ«s represÄ«vās institÅ«cijas mantojumu.

Kā norādÄ«ts Dr.hist. Aināra Bambala disertācijā, VDK arhÄ«vs sašÄ·Ä“lās starp Valsts arhÄ«vu, Policijas akadÄ“miju, DrošÄ«bas policiju un Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centru.

Diezgan droši var apgalvot, ka nu nav neviena atsevišÄ·a cilvÄ“ka, kurš varÄ“tu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem. Skumjākais, ka tas sakāms ne vien par uz Krieviju aizvesto fondu, bet arÄ« uz to, kas ir pārņemts Latvijas institÅ«cijās.

PiemÄ“ram, Ministru kabineta 2009. gada rÄ«kojums Nr.442 paredzÄ“ja, ka Iekšlietu ministrija nodod Latvijas Universitātei uz likvidÄ“tās Policijas akadÄ“mijas studiju programmu Ä«stenošanas laiku programmu Ä«stenošanai nepieciešamo kustamo mantu, tātad arÄ« bijušo VDK bibliotÄ“ku, taču 2014. gadā Latvijas Universitāte liecina, ka to nav pārņēmusi, bet slÄ“gusi "sadarbÄ«bas lÄ«gumu [par] Valsts policijas koledžas speciālās bibliotÄ“kas izmantošanu". ArhÄ«va eksperts Bambals, kurš strādā ar "čekas" lietām arhÄ«vā, zina stāstÄ«t, ka šo bibliotÄ“ku nav redzÄ“jis. JākonstatÄ“ arÄ«, ka "čekas" 10. daļas jeb arhÄ«va dokumentu kompleksu nosaukumi neatbilst tai klasifikācijai, kādu min rÄ«kojums par VDK likvidÄ“šanu.

ŠÄdos apstākļos pieņēma 1994. gada likumu „Par bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu" (turpmāk - likums „Par bijušÄs VDK dokumentiem"). Likuma mÄ“rÄ·a "nodrošināt bijušÄs VDK dokumentu kā vienota valsts Ä«pašumā esoša vÄ“sturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu" virzienā divdesmit viena gada laikā Ä«paši virzÄ«jušies neesam, lai arÄ«, kā uzsvÄ“ra tieslietu ministrs Egils Levits 1994. gada 24. februāra plenārsÄ“dÄ“, sākotnÄ“jais valdÄ«bas mÄ“rÄ·is bija tos glabāt vienā vietā - Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrā (TDSC).

Nerunājot par to, ka šie dokumenti lÄ«dz šim nav nekādā vienotā kompleksā, nav pat nevienas institÅ«cijas, kura koordinÄ“tu visu iesaistÄ«to iestāžu darbÄ«bu ar tiem. Divdesmit gadus - lÄ«dz 2014.gada 22.maijam - likuma 2.pants skaidri noteica, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhÄ«va fonda sastāvdaļa. Turklāt šÄ« norma bija attiecināta uz visiem datu nesÄ“jiem "neatkarÄ«gi no informācijas fiksÄ“šanas un uzglabāšanas veida", dokumentiem, kas atrasti bijušÄs VDK oficiālajās vai konspiratÄ«vajās telpās, tātad arÄ« uz disketÄ“m, datu lentÄ“m, kā arÄ« tiem dokumentiem, kuru autors ir bijusi cita persona vai iestāde, bet, kuri adresÄ“ti "čekai". KāpÄ“c likumu šos gadus neizpildÄ«ja un dokumentus nenodeva arhÄ«vam? Jautājums atklāts.

Ar šo likumu izveidoja TDSC, kurš sākotnÄ“ji bija Tieslietu ministrijai padota iestāde un ko vÄ“lāk iekļāva Satversmes aizsardzÄ«bas birojā. Likums paredzÄ“ja, ka privātpersonām ir jānodod dokumenti TDSC, savukārt Valsts arhÄ«vā jau esošie dokumenti paliek valsts arhÄ«vā. LÄ«dz ar to provenances princips tika pārkāpts otru reizi un jau sistÄ“miski.

Likums paredzÄ“ja, ka TDSC apzina Valsts arhÄ«vā "un citās valsts glabātavās" esošos VDK dokumentus, bet faktiski Valsts arhÄ«vam, vÄ“lāk Latvijas Nacionālajam arhÄ«vam nekad nav tikuši piešÄ·irti finanšu lÄ«dzekļi pat visu lietu aprakstÄ«šanai - virkne lietu gaida savu aprakstÄ«tāju vÄ“l šodien. Ja lietas nav aprakstÄ«tas, tad lÄ«dz galam nekad nebija iespÄ“jams Ä«stenot likuma normu, ka jebkurai personai ir tiesÄ«bas pieprasÄ«t TDSC informāciju, vai Valsts arhÄ«vā vai citās glabātavās ir informācija par šo personu, jo ziņas par konkrÄ“tu cilvÄ“ku var bÅ«t ne tikai lietā, kas nes šÄ«s personas vārdu. Likuma 18.pants noteica, ka VDK dokumentu izmantošanas kārtÄ«bu nosaka Ministru kabineta noteikumi, taču faktiski 1995.gada noteikumi Nr.151 tika izdoti tikai par TDSC rÄ«cÄ«bā esošajiem dokumentiem.

Iepriekš minÄ“to tieslietu ministra Romāna ApsÄ«ša laikā izdoto noteikumu 7.punkts paredz, ka TDSC aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas dokumentus (lÅ«k, tieši aÄ£entÅ«ras dokumentus!) "sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mÄ“rÄ·iem 20 gadus pÄ“c Valsts drošÄ«bas komitejas likvidÄ“šanas". ŠÄ« norma ir alternatÄ«va 6.punktam, kas paredz dokumentu izsniegšanu par "ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbÄ«bu Valsts drošÄ«bas komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzÄ«gu", jau ātrāk - 20 gadus pÄ“c dokumenta uzrakstÄ«šanas vai piecus gadus pÄ“c personas nāves.

Ja atceramies, ka VDK likvidÄ“ja 1991.gadā, tad atbilstoši šiem noteikumiem zinātnieki un publicisti varÄ“ja pieprasÄ«t aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas dokumentus izsniegšanai, sākot ar 2011.gada 25.augustu. Vai zinātnieki pieprasÄ«ja un, ja nepieprasÄ«ja, kāpÄ“c? Norma ir nepārprotama, kā arÄ« likuma 18.panta deleģējums bija spÄ“kā lÄ«dz 2014.gada 22.maijam.

NepÄ“tÄ«ju, kas bija privātpersona N., kurai 2008.gada 28.aprīļa atbildÄ“ SAB atteica izsniegt visu to personu sarakstu, kas lÄ«dz 1991.augustam ir sadarbojušÄs ar PSRS drošÄ«bas iestādÄ“m, taču, iepazÄ«stoties tikai ar 2010.gada 20.aprīļa Augstākās tiesas Senāta lÄ“mumu lietā Nr. A42569408, SKA-386/2010, neizriet, ka privātpersona bÅ«tu, pieprasot informāciju SAB struktÅ«rvienÄ«bai TDSC, atsaukusies uz Satversmes 113.pantā nostiprinātajām zinātnieka tiesÄ«bām un minÄ“to noteikumu 6.punktu, kas paredz tiesÄ«bas prasÄ«t izsniegt dokumentus 20 gadus pÄ“c dokumentu uzrakstÄ«šanas. Savukārt termiņš, kad visi dokumenti bija pieejami zinātniekiem - proti, personām ar doktora zinātnisko grādu - kā arÄ« publicistiem, lai ko tas arÄ« nozÄ«mÄ“tu - literātus, dzejniekus vai pÄ“tnieciskos žurnālistus, kuri darbojas noteikumu 10.punktā minÄ“tajos "masu informācijas lÄ«dzekļos" -, jeb 2011.gada 25.augusts vÄ“l Senāta lÄ“muma brÄ«dÄ« nebija iestājies.

CitÄ“šu Augstāko tiesu: "Kā to likumprojekta izstrādes laikā norādÄ«ja tā referents un tolaik tieslietu ministrs Egils Levits, minÄ“tā likuma 18.pants, no vienas puses, nodrošina sabiedrÄ«bas tiesÄ«bas un, iespÄ“jams, arÄ« pienākumu no zinātniskā viedokļa iepazÄ«ties ar minÄ“tajiem dokumentiem, bet, no otras puses, aizsargā šajos dokumentos minÄ“to personu privātās intereses, ņemot vÄ“rā, ka šajos dokumentos ir daudz privātu ziņu par personu (sk. 5.Saeimas 1994.gada 24.februāra plenārsÄ“des stenogrammu, www.saeima.lv)."

Izrādās, sabiedrībai bija pienākums iepazīties no zinātniskā viedokļa ar minētajiem dokumentiem!

Ir taču pilnÄ«gi pašsaprotami, ka no 2011.gada 25.augusta lÄ«dz 2014.gada 22.maijam ikviena zinātniskā institÅ«cija, kurā ir zinātnieks ar doktora zinātnisko grādu vÄ“sturÄ“, jurisprudencÄ“, socioloÄ£ijā vai citur varÄ“ja brÄ«vi pieprasÄ«t VDK aÄ£entu kartotÄ“ku izpÄ“tei, kā arÄ« saņemt to, ja vien šÄ« informācija uz pavisam cita likuma pamata - likuma „Par valsts noslÄ“pumu" pamata - nav atzÄ«ta par sevišÄ·i slepenu, slepenu vai konfidenciālu, taču tā jau ir pavisam cita lieta, kas neattiecas tiešÄ veidā uz likumu „Par bijušÄs VDK dokumentiem". Nostāja atbilst arÄ« 1994.gada 24.februāra tieslietu ministra Egila Levita skaidrojumam: "sabiedrÄ«bas interese iepazÄ«ties ar šiem dokumentiem un arÄ« publicÄ“t šos dokumentus ir uzskatÄ«ta tomÄ“r par svarÄ«gāku nekā privātā interese, taču arÄ« privāta interese ir aizsargāta. [..] Šajā likumprojektā šÄ« robeža ir vilkta vairāk sabiedrÄ«bas interešu pusÄ“." ŠÄdi gan - sabiedrÄ«bas pusÄ“.

Mazs kopsavilkums: lÄ«dz 2014.gada 22.maijam likuma 18.panta pirmšÄ·ietamā mÄ“rÄ·a un vÄ“sturiskā interpretācija, kas saskan ar tieslietu ministra pausto, diezgan nepārprotami rāda sabiedrÄ«bas, kuru pārstāvÄ“tu zinātniskās institÅ«cijas un masu informācijas lÄ«dzekļi, tiesÄ«bas iepazÄ«ties ar aÄ£entÅ«ras informāciju prioritāti pār privātpersonas tiesÄ«bām, bet noteikumu normas skaidri paredzÄ“ja tiesÄ«bas zinātniekiem iegÅ«t izsniegtus dokumentus no 2011.gada 25.augusta. Zinātniskās institÅ«cijas saskaņā ar Zinātniskās darbÄ«bas likumu ir tās, kuras iekļautas IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes resora uzturÄ“tajā Zinātnisko institÅ«ciju reÄ£istrā. PiemÄ“ram, Latvijas Universitāte vai Latvijas Universitātes aÄ£entÅ«ra Latvijas VÄ“stures institÅ«ts.

Kas mainījies 2015. gadā?

2013.gada beigās Saeimas Nacionālās drošÄ«bas komisija iesniedza Saeimai likumprojektu, kas paredzÄ“ja grozÄ«t likumu, pagarinot sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanas noilguma termiņu lÄ«dz 2044.gadam, taču neskarot normas, kas regulÄ“ja tiesÄ«bas iegÅ«t aÄ£entu kartotÄ“kas informāciju, uzsverot, ka lÄ“mums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošÄ«bu. UzsvÄ“ršu, grozÄ«t 17.pantu, kas reglamentÄ“ sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanas noilguma termiņu.

Lai arÄ« savulaik, strādājot Tieslietu ministrijā, man bija pielaide valsts noslÄ“pumam, tomÄ“r tas nesniedz adepta ezotÄ“riskas zināšanas. KāpÄ“c ezotÄ“riskas? Man nav atklāsmes, ko nozÄ«mÄ“ mitoloÄ£iskais jÄ“dziens "čekas maisu atvÄ“ršana". Savukārt ir skaidrs, ko nozÄ«mÄ“ informācijas atklātÄ«ba, informācijas pieejamÄ«ba un ikvienam vÄ“rotājam ir acÄ«mredzams, ja vien likumā nav rakstÄ«ts ar neredzamo tinti, ka VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolÅ«kiem un publicÄ“šanu regulÄ“ tieši 18.pants, uz kura pamata izdoti arÄ« Ministru kabineta noteikumi, kas noteica aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas dokumentu izsniegšanu zinātniskām institÅ«cijām un masu informācijas lÄ«dzekļiem no 2011.gada 25.augusta. 18.pants bija nemainÄ«gs kopš likuma pieņemšanas lÄ«dz 2014.gadam un tieši tāpat nemainÄ«gi kopš 1995.gada ir Ministru kabineta noteikumi. VienÄ«gā atkāpe no 2011.gada 25.augusta kā brīža, kad dokumenti jāizsniedz zinātniskajām institÅ«cijām un masu informācijas lÄ«dzekļiem, bÅ«tu apstāklis, ja nebÅ«tu izpildÄ«ts 1991.gada 24.augusta Augstākās padomes rÄ«kojums un Valsts drošÄ«bas komiteja vÄ“l kādu laiku slepus darbojusies nelikvidÄ“ta.

2013.gada 12.decembra plenārsÄ“dÄ“ SC deputāts Å…ikita Å…ikiforovs, kas bija pret projektu, runāja par tā saturu - 17. pantu, kas skar sadarbÄ«bas fakta noilguma termiņu, savukārt deputāts Valdis Zatlers runāja par aÄ£entu uzskaites kartÄ«tÄ“m un (citÄ“ju deputātu) "emocionāliem argumentiem", piemÄ“ram, "šie bija tā sauktie stukači, tātad tie ziņotāji, un nekas vairāk. Taču bija arÄ« cita kategorija, kas strādāja atbildÄ«gos amatos partijas un padomju aparātā un kam nebija vajadzÄ«gas kartÄ«tes. Viņi sadarbojās ar čeku pa tiešo. Un šÄ« viņu sadarbÄ«ba tika ļoti rÅ«pÄ«gi slÄ“pta. Un mÅ«su neatkarÄ«bas atgÅ«šanas sākumā daudzi no viņiem piedalÄ«jās arÄ« Atmodas procesos".

IespÄ“jams, šÄds projekts tikai ap 17.pantu, nekā neskarot 18.pantu, kas reglamentÄ“ dokumentu izmantošanu un publicÄ“šanu, izskaidrojams ar to, ka arÄ« 2004.gada 27.maijā šo likuma 17.pantu grozÄ«ja vienā dienā ar steidzamÄ«bu divos lasÄ«jumos Mareka Segliņa vadÄ«bā. Toreiz gan, kā atceramies, iestājoties Eiropas SavienÄ«bā, Latvija "dega zilās ugunÄ«s", tomÄ“r jāatzÄ«st, ka Segliņa laikā nebija iztecÄ“jis 20 gadu termiņš kopš 1991.gada 24.augusta jeb VDK likvidÄ“šanas dienas, bet, kā izrādās, visus šos 20 gadus likumdevÄ“js ar 18.panta otro daļu dokumentu publicÄ“šanu vai nepublicÄ“šanu bija deleģējis Ministru kabinetam, kura noteikumu 7.punkts arÄ« šo divdesmit gadu termiņu paredzÄ“ja.

Protams, var jau bÅ«t, ka kāds tautas priekšstāvis Saeimā, grozot 17.pantu 2004.gadā vai iesniedzot 17.panta grozÄ«jumus 2013.gadā, domāja, ka groza 18.pantu, izlemj lietu par dokumentu publicÄ“šanu, iespÄ“jams, pat aizver vai atver kādus iedomu "maisus", bet tur nu sabiedrÄ«ba nav vainÄ«ga, ja kāds kolektÄ«vi domā citādi nekā iesniedz rakstveida likumprojektus un balso. Latvijā ir tāda noturÄ«ga tradÄ«cija, ka likumi ir rakstveidā, nevis domās.

2014.gadā sākās kārtÄ“jā "diskusija par čekas maisu publicÄ“šanu", lai gan saprātÄ«gi bÅ«tu bijis izmantot toreizÄ“jo normatÄ«vo regulÄ“jumu un vienkārši lÅ«gt šo informāciju izsniegt. LÅ«k, 2014.gada 3.aprīļa plenārsÄ“dÄ“ gan tika celti priekšÄ deputāta Andreja Judina un Juridiskās komisijas priekšlikumi, kas grozÄ«ja 18.pantu, kas reglamentÄ“ja dokumentu publiskošanu, kā arÄ« grozÄ«ja iepriekš nekad negrozÄ«to deleģējumu Ministru kabinetam par šo publiskošanu, papildinot to ar obligātu zinātnisko izpÄ“ti pirms publiskošanas.

Ja otrajā lasÄ«jumā likums vÄ“l paredzÄ“ja izpÄ“ti valsts zinātnisko programmu ietvaros (ir tāda budžeta daļa IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministrijai "Valsts pÄ“tÄ«jumu programmas", kur ir atklāti konkursi), tad trešajā un galÄ«gajā lasÄ«jumā pÄ“c kultÅ«ras ministres Daces Melbārdes priekšlikuma valsts atteicās no formulÄ“juma, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhÄ«va fonda sastāvdaļa, nosakot, ka tā ir "nacionālā dokumentārā mantojuma" daļa, bet pÄ“c Nacionālās drošÄ«bas komisijas priekšlikuma izveidoja jaunu institÅ«ciju "Ministru kabineta izveidotu speciālu starpdisciplināru komisiju", kura atbilstoši šÄ« likuma mÄ“rÄ·im ir zinātniska. Tikai pÄ“c šÄ«s komisijas zinātniskās izpÄ“tes nu dokumenti kopš 2014.gada 22.maija likuma pieņemšanas bÅ«s pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtÄ«bā.

LÄ«dz ar to, spriežot sistÄ“miski, likumdevÄ“js ar 2014.gada 22.maija likumu sašaurināja to zinātnisko institÅ«ciju skaitu, kurām no 2011.gada 25.maija lÄ«dz 2014.gada 22.maijam bija pieejama aÄ£entÅ«ras kartotÄ“ka lÄ«dz vienai Ministru kabineta izveidotai zinātniskai institÅ«cijai.

Likumprojekta izstrādes gaitā publiski bija pausti zinātnieku viedokļi, piemÄ“ram, Dr.hist. Daina Bleiere teica: "VÄ“sturniekiem [..] jāpiedalās pÄ“tniecÄ«bas organizÄ“šanā. Valsts finansÄ“jums projektu konkursu veidā jāsadala un jānovirza konkrÄ“to dokumentu izpÄ“tei vai nu individuāliem pÄ“tniekiem, vai institÅ«cijām. IerÄ“dņu skatÄ«jums uz šiem dokumentiem varÄ“tu bÅ«t formāls, sašaurināts, un pastāvÄ“tu risks izkropļot vÄ“stures kopainu." Dr.hist. Ainārs Bambals akcentÄ“ja: "Mana vienÄ«gā vÄ“lme ir, lai to dara profesionāļi." Dr.hist. Ritvars Jansons uzsvÄ“ra: "JābÅ«t vienai pÄ“tniecÄ«bas institÅ«cijai, piemÄ“ram, Latvijas Nacionālais arhÄ«vs, TDSC vai Latvijas vÄ“stures institÅ«ts, kuras vÄ“sturnieku vadÄ«bā varÄ“tu koordinÄ“t pÄ“tniecÄ«bas procesu" (Briede, Madara. Latvijas AvÄ«ze, 2014. gada 9. maijs). No minÄ“tajām institÅ«cijām zinātniskās institÅ«cijas statuss ir tikai Latvijas Universitātes Latvijas VÄ“stures institÅ«tam.

2014.gada jÅ«lijā, pateicoties izglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministres Dr.habil.philol. Inas Druvietes iniciatÄ«vai, tika sākta LPSR Valsts drošÄ«bas komitejas zinātniskās izpÄ“tes komisijas veidošana. Tās personālsastāvu neizvÄ“lÄ“jās ministre, bet zinātniekus ar doktora zinātnisko grādu izvirzÄ«ja Latvijas VÄ“stures institÅ«ts, VÄ“stures un filozofijas fakultāte un Latvijas Nacionālais arhÄ«vs, kurš izvirzÄ«ja arÄ« vienu galveno arhivāru, kuram nav zinātniskā grāda, taču kurš tiešÄ veidā strādā ar VDK dokumentiem arhÄ«vā. PÄ“c savas iniciatÄ«vas savus pārstāvjus pieteica Latvijas Okupācijas izpÄ“tes biedrÄ«ba - Bonifāciju Daukštu un Latvijas Nacionālais vÄ“stures muzejs RudÄ«ti Meņģelsoni (Kalpiņu).

Ministru kabinets LPSR Valsts drošÄ«bas komitejas zinātniskās izpÄ“tes komisiju izveidoja 2014.gada 5.augustā. ValdÄ«bai iesniegtajos dokumentos: komisijas priekšsÄ“dÄ“tāja amatā Dr.hist. Kārlis Kangeris, vietnieki Dr.hist. Ritvars Jansons un Dr.iur. KristÄ«ne Jarinovska, kā to rekomendÄ“ja VÄ“stures un filozofijas fakultātes dekāns Dr.hist. Andris ŠnÄ“, kā arÄ« komisijas administratÄ«vā vadÄ«tāja amatā Augstākās izglÄ«tÄ«bas, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieks zinātnes lietās Armands Plāte.

PÄ“c tam Plātes kungu apbalvoja ar valsts civildienesta attiecÄ«bu izbeigšanu un ar 2015.gada 20.augusta rÄ«kojuma Nr.433 parakstÄ«šanu komisijas administratÄ«vais vadÄ«tājs kļuva juriskonsults, tiesÄ«bu maÄ£istrs Māris Strads, savukārt 3.punkts paredz, ka komisija pieņem un saskaņo reglamentu ar ministru tā, lai Ä«stenotu minÄ“tā likuma 1.panta sestajā daļā noteikto mÄ“rÄ·i, kā to paredz minÄ“tā likuma 18.panta pirmā secunda daļa.

2014.gada 20.augustā izglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministre saskaņoja komisijas reglamentu, ar kuru var iepazÄ«ties šeit. Reglaments ietvÄ“ra vienošanos ar ministri, ka, iepriekš neinformÄ“jot un nesaskaņojot ar komisiju, neveiks izmaiņas komisijas darba organizācijā, tai skaitā bija ietverta norma, ka komisijas locekļi nekļūs valsts amatpersonas, ka zinātniskās izpÄ“tes veikšana nav uzticama personām, kam varÄ“tu bÅ«t interešu konflikts sakarā ar sadarbÄ«bu ar "čeku", tās padotÄ«bas institÅ«cijām, piesega organizācijām un šo organizāciju kopuma rÄ«cÄ«bu kontrolÄ“jošÄm amatpersonām. Apraksts sagatavots, pamatojoties uz Dr.hist. Ritvara Jansona zinātnieka atzinumu un Dr.iur. KristÄ«nes Jarinovskas apkopojumu par institÅ«cijām, kuras sadarbojās ar Valsts drošÄ«bas komiteju vai citā veidā uzskatāmas par represÄ«vām okupācijas varas institÅ«cijām.

Ministrs Levits 1994.gada 24.februāra runā uzsvÄ“ra, ka lai gan likums sašaurināts uz galveno institÅ«ciju - VDK, tomÄ“r "valdÄ«ba uzskata, ka ir iespÄ“jams tām institÅ«cijām, kas ar šo jautājumu darbosies [tajā skaitā komisijai] savos nolikumos, protams, darboties plašÄk" [..] "tas ir vajadzÄ«gs mÅ«su sabiedrÄ«bas imunizÄ“šanai pret šÄdām totalitārisma tendencÄ“m un tādēļ bÅ«tu šajā darbÄ«bā jāizskata un jāanalizÄ“, jādokumentÄ“, jāsagatavo mācÄ«bu un cita veida zinātniskie materiāli".

2014.gada 10.decembrÄ« Ministru kabinets, neesot komisijas locekļu piekrišanai (valdÄ«bas sÄ“dÄ“ pret to iebilda Dr.hist. Ritvars Jansons, dokumentus bija sagatavojusi arÄ« Dr.iur. KristÄ«ne Jarinovska), mainÄ«ja komisijas padotÄ«bu, nododot to tieslietu ministra padotÄ«bā, jo esot nepieciešamas specifiskas juridiskas prasmes administrÄ“šanā, un tieslietu ministram sagatavot priekšlikumu valsts budžetam, paredzot, ka komisijai 2015., 2016. un 2017.gadā finansÄ“jumu 750 000 eiro kopsummā, 250 000 eiro gadā. Nesaskaņojot ar komisiju, ministrija iesniedza priekšlikumu budžeta pÄ“dÄ“jam lasÄ«jumam Saeimā, tādÄ“jādi liedzot publiskas diskusijas iespÄ“jamÄ«bu par to. FinansÄ“jumu ietvÄ“ra apakšprogrammā ar nosaukumu "Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpÄ“te un nodarÄ«tā kaitÄ“juma aprÄ“Ä·ināšana" paskaidrojumi norāda, ka finansÄ“jums lÅ«gts komisijas darba un ar to saistÄ«tās pÄ“tniecÄ«bas un administrÄ“šanas nodrošināšanai, kas ietver atalgojumu tikai divām štata vietām un tām pašÄm nevis komisijā, bet Tieslietu ministrijā.

250 000 eiro sadalīti - 203 000 eiro precēm un pakalpojumiem, 44 048 eiro atlīdzībai, kas ietver 34 214 eiro atalgojumu.

2014.gada 22.decembrÄ«, tiekoties ar tieslietu ministru, komisija bija informÄ“ta, ka turpmāk to uzskatÄ«s par forumu, kas apvieno personas, kas izpilda Tieslietu ministrijas pasÅ«tÄ«jumu. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) komisiju saistÄ«ja ar „Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzÄ«votājiem nodarÄ«to zaudÄ“jumu aprÄ“Ä·ināšanai" darba administrÄ“šanas vadÄ«bai. Rasnača kungs izteica vÄ“lÄ“jumu, lai abu komisiju administratÄ«vo vadÄ«bu uzņemtos cilvÄ“ks, kas LPSR Valsts drošÄ«bas komitejas zinātniskās izpÄ“tes komisijas locekļiem ir pazÄ«stams.

2014.gada sākumā atklājās, ka Tieslietu ministrija par komisijas administratÄ«vo vadÄ«tāju ir pieņēmusi Ä£eogrāfijas zinātņu maÄ£istru Jāni Tomelu, kas iepriekš bijis Rasnača palÄ«gs Saeimā.

Jānorāda, ka nekas neliecina, ka citādi visnotaļ simpātiskajam Tomeļa kungam būtu juridiskā izglītība vai cita juridiskā kvalifikācija, kuras dēļ komisiju pārcēla no vietas, kuras tās administratīvais vadītājs vismaz bija tiesību maģistrs.

Tieslietu ministrija ar 2015.gada 6.janvāra dokumentu Nr. 1-18/23 noraidÄ«ja iespÄ“ju apstiprināt un tādÄ“jādi turpināt iepriekš spÄ“kā esošÄ reglamenta noteikto darba organizÄ“šanas kārtÄ«bu, tajā norādÄ«ja, ka komisijai "nav piešÄ·irti lÄ«dzekļi tās darbÄ«bas nodrošināšanai un nav sava personāla" (patiesi Ä«patnÄ“ji - kas tad ir komisijas personālsastāvs un kam tad ir finanšu lÄ«dzekļi, ko Saeima piešÄ·Ä«ra tieši komisijai?), kā arÄ« uzsvÄ“ra, ka nevienā normatÄ«vajā aktā nav noteikta tās padotÄ«ba tieslietu ministram. PÄ“dÄ“jais taisnÄ«ba, jo nevienā normatÄ«vajā aktā patiešÄm nav norādÄ«ta nekāda komisijas padotÄ«ba, tikai, kāpÄ“c tad tieslietu ministrs ir minÄ“ts valdÄ«bas rÄ«kojumā un pauž viedokli par komisijas darba vadÄ«bu?

ValdÄ«bas rÄ«kojuma Nr. 433 5.punkts paredz: "Ja nepieciešams, komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs komisijas mÄ“rÄ·u Ä«stenošanai var pieaicināt komisijas darbā ekspertus, kuri nav komisijas sastāvā un kuru atalgojumu vai atlÄ«dzÄ«bu var noteikt, savstarpÄ“ji vienojoties." 2015.gada 15.janvārÄ«, tiekoties atsevišÄ·iem komisijas locekļiem, ministrija informÄ“ja, ka komisijas darba apmaksu var veikt tikai pÄ“c izmaiņu veikšanas valsts budžeta kodos un ka pamatojumu šÄdām izmaiņām, proti, darba plānu 2015.gadam ar konkrÄ“tu norādi uz veicamajiem pÄ“tÄ«jumiem, šo pÄ“tÄ«jumu apjomu, izpildes termiņu, veicÄ“ju, kā arÄ« atlÄ«dzÄ«bas apmÄ“ru un tās noteikšanas pamatojumu, jāizstrādā komisijai. Tāpat norādÄ«ja, ka reizÄ“ ar izmaiņām valsts budžeta kodos plānots sagatavot valdÄ«bā lÄ“mumu par izņēmumu no vispārÄ«gās Publisko iepirkumu likumā noteiktās kārtÄ«bas. Kurš tad vienosies ar ekspertiem - komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs kā valdÄ«bas rÄ«kojumā, vai Tomeļa kungs? Reglaments nav pieņemts vÄ“l tagad.

Manā rÄ«cÄ«bā esošÄs ziņas liecina, ka Latvijas VÄ“stures institÅ«ta direktors Dr.hist. Guntis ZemÄ«tis ir nosÅ«tÄ«jis dokumentu Ministru prezidentei, savukārt Latvijas Universitāte arÄ« vÄ“rsusies pie izglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministres, lÅ«dzot deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu - Valsts drošÄ«bas komitejas zinātnisko izpÄ“ti - Latvijas Universitātes Latvijas VÄ“stures institÅ«tam.

Komisijā jau aicināju un tagad publiski atbalstu viedokli, ka, ievÄ“rojot iepriekš minÄ“to, sabiedrÄ«bas interesÄ“s likumsakarÄ«ga un pareiza bÅ«tu zinātniskās komisijas administrÄ“šanas nodošana Latvijas VÄ“stures institÅ«tam, kas ir zinātniska un no politiÄ·iem neatkarÄ«ga iestāde."