Iesaki rakstu:

Latvijas TelevÄ«zijai nākas uzklausÄ«t nepatÄ«kamus un statistikā pamatotus pārmetumus: tā zaudÄ“ cīņu par Latvijas informatÄ«vo telpu, darbojas neefektÄ«vi un izšÄ·Ä“rdÄ«gi. Izrādās, mÅ«su sabiedriskā tālrāde ne tikai nepiesaista sev cittautiešu skatÄ«tājus, bet pat atgrūž daļu latviešu, kuri pievienojas lokalizÄ“to Krievijas TV kanālu auditorijai. Tas mudina valdÄ«bu Ä·erties klāt šÄ«s organizācijas un visas mediju politikas reformÄ“šanai.

Recepti, kā var un vajag pilnveidot LTV, vaicāju Rolandam Tjarvem, LU Sociālo zinātņu pasniedzÄ“jam. Turklāt viņš, bÅ«dams Latvijas TelevÄ«zijas Ä£enerāldirektors (1998-2002), ir eksperts ar teorijas zināšanām un ar ZaÄ·usalas reāliju rÅ«dÄ«jumu.

Pirms četriem gadiem, pretendÄ“jot uz amatu NEPLP, Tjarve solÄ«jis spÄ“cÄ«gu sabiedrisko mediju izveidot triju mÄ“nešu laikā. To, viņaprāt, varÄ“tu arÄ« patlaban, turklāt LTV budžeta šÄdai reformai noteikti pietiktu.

LTV tiek izteiktas visdažādākās pretenzijas: par orientÄ“šanos tikai uz pirmspensijas un pensijas gadu skatÄ«tajiem, par «necaurspÄ«dÄ«gam» finanšu plÅ«smām utt. ArÄ« es jau paguvu izgāzt nedaudz žults par ZaÄ·usalas tikumiem.

TomÄ“r: cik daudz pārmetumos ir subjektÄ«vu vai savtÄ«gu pretenziju, cik – neapstrÄ«damu prasÄ«bu?

- Vai ir pieejami skaidri parametri un instrumenti, kas ļauj izmērīt sabiedriska medija efektivitāti?

- Jā, šÄds instruments ir tā sauktais sabiedriskā labuma tests (Public Value Test), izstrādāts Lielbritānijā, lai pārraudzÄ«tu tās sabiedrisko raidorganizāciju BBC.

Testu veido diezgan detalizēti un strukturēti kritēriji, bet tas sastāv no trijiem lieliem blokiem.

Pirmo veido mÄ“rÄ«jumi, vai mediju vispār kāds skatās, klausās, kāds ir sasniegtās auditorijas lielums. Tas ir visu mediju mÄ“rÄ·is – uzrunāt pÄ“c iespÄ“jas lielāku auditoriju.

Otrā blokā ir apkopoti jautājumi par informācijas kvalitāti. Šo kritÄ“riju izmÄ“rÄ«t ir grÅ«tāk, jo tam ir nepieciešamas Ä«paši izvÄ“lÄ“tas speciālistu... es negribu teikt «padomes», šim vārdam latviešu valodā jau ir slikta pieskaņa. Tās ir speciālistu grupas, kas divas reizes gadā lÅ«kojas cauri apraides tÄ“mām: vai ar programmu ir «noklāti» visi sabiedrÄ«bai svarÄ«gie jautājumi, vai tie ir izpÄ“tÄ«ti dziļi un radoši pasniegti sabiedrÄ«bai svarÄ«gā kontekstā.

PiemÄ“ram – vai ziņu izlaidumā ir jārāda kafejnÄ«ca, ko Ä«pašnieki grib slÄ“gt, jo pÄ“c viņu un žurnālistu domām sanitārās prasÄ«bas ir pārspÄ«lÄ“tas? VÄ“l jo vairāk tad, ja pirms tam Ä“terā bijis sižets par skolas Ä“dnÄ«ca, kur tika atrasta ne pārāk spodri notÄ«rÄ«ta vitrÄ«na – toreiz prasot rÅ«pÄ«gāku kontroli un bargāku sodus! Jo rodas jautājums: kāda Ä«sti ir sabiedriskā medija nostāja pret sanitāro uzraudzÄ«bu?

Visu sabiedrÄ«bu interesÄ“jošie jautājumi tiek integrÄ“ti noteiktā priekšstatu un vÄ“rtÄ«bu sistÄ“mā, ko šis medijs rāda auditorijai. Eksperti var novÄ“rtÄ“t, kā tam izdevies panākt, lai cilvÄ“ki redz lietas kopsakarÄ«bās.

Trešais bloks ir profesionālās kvalitātes mÄ“rÄ«jumi – cik prasmÄ«gi tiek veidoti raidÄ«jumi. Ä»oti precÄ«zi: režija, vadÄ«tāju profesionalitāte, dalÄ«bnieki, valoda. Visi sabiedriskie mediji tiek uzskatÄ«ti par paraugu nācijai – valodas kultÅ«ras, mākslas izpratnes, gaumes, Ä“tikas ziņā. Sabiedriskais pasÅ«tÄ«jums uzstāda augsto latiņu.

To izvÄ“rtÄ“ nevis viens uzraugs, politiÄ·i vai viņu iecelta padome, bet gan dažādas ekspertu grupas, kas dažādos laikos vÄ“rtÄ“ programmu šÄdās kategorijas un sniedz atzinumus: šajā jomā sabiedriskais labums ir sasniegts pilnÄ«bā, bet šajā – vÄ“l jāpiestrādā. Vai arÄ« – te jums ir lietas, kas nekam neder.

- Taču cik pielietojams ir šÄds tests, lai mÄ“s vÄ“rtÄ“tu Latvijas sabiedriskā medija darbÄ«bu?

- Tieši nokopÄ“t neko nevar. Galvenokārt tāpÄ“c, ka mums nav šÄdu ekspertu grupu tradÄ«cijas. Tā ir gadu desmitu garumā veidojusies struktÅ«ra – BBC padome, raidorganizāciju uzraudzÄ«bas padome, mediju ombuds.

Latvijā, reformÄ“jot mediju politiku, vispirms ir jāizveido struktÅ«ra, kas var pārņemt britu pieredzi. Mums jārÄ“Ä·inās, ka tās ir papildus izmaksas. Tas gan nav pats trakākais – Ä«stā problÄ“ma ir profesionāļu izvÄ“le un izvairÄ«šanās no politiÄ·u vÄ“lmes tur iecelt savus cilvÄ“kus.

Latvija no Lielbritānijas bÅ«tiski atšÄ·iras ar to, ka mums «visi visus pazÄ«st». Britiem ir liels konkurss, izvÄ“lot par ekspertiem cilvÄ“kus, kuru autoritāti un neatkarÄ«bu neapšauba – nesaistÄ«tus ar politiÄ·iem, ar mediju cilvÄ“kiem. Tas ir goda un prestiža jautājums – kalpot sabiedrÄ«bai un raudzÄ«ties, lai nauda, ko cilvÄ“ki maksā par licence fee, tiktu lietderÄ«gi izlietota.

Mums finansÄ“jums ir no budžeta – valdÄ«ba šoreiz lemj tā, citreiz savādāk. Nedz medijiem, nedz politiÄ·iem nav sajÅ«tas, ka tā ir sabiedrÄ«bas nauda. Tādēļ nav šÄda starpposma starp finansÄ“tāju un mediju.

- MÄ“s principiāli atsakāmies no sabiedrisko mediju finansÄ“šanas ar abonentmaksu – to nevÄ“las ne sabiedrÄ«ba, ne politiÄ·i, ne pati LTV un Latvijas Radio. IespÄ“jams, tā ir visu Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) problÄ“mu sakne.

- Abonentmaksu par gāzi un par elektrību ieviesa komercstruktūras ar valdības dotu atļauju! Neredzu iemeslus, kādēļ to nevar ieviest LSM finansējumam.

Protams, šÄdas abonentmaksas Latvijā nav un nebÅ«s. TāpÄ“c ik pa laikam LTV rodas un saasinās problÄ“mas. Nav gribas Latvijā izveidot stiprus sabiedriskos medijus. ProblÄ“mu vajāti, nepietiekami finansÄ“ti, nesaprotami uzraudzÄ«ti mediji ir izdevÄ«gi politiÄ·iem, jo tie neuzdos neÄ“rtus jautājumus. Medijiem tam pat nebÅ«s laika. Es negribu neko sliktu teikt par kolÄ“Ä£iem, bet viņiem nav laika, nav naudas un citu resursu, lai iedziļinātos tiešÄm sabiedriski svarÄ«gās lietās – ir jācÄ«nās ar kaut kādām citām problÄ“mām.

Ilgtermiņā tā ir ļoti tuvredzÄ«ga taktika, jo sabiedrÄ«ba, ko neskolo šie mediji, kura nezina un neizprot to, kas notiek valstÄ«, kļūst viegli manipulÄ“jama, pakļāvÄ«ga citām informatÄ«vajām ietekmÄ“m. TāpÄ“c arÄ« mÅ«su politiÄ·i tā uztraucās, jo hibrÄ«dkara apstākļos Latvijas sabiedrÄ«bai trÅ«kst izpratnes par valsti, par tās pozÄ«cijām starptautiskajā politikā. Tas bÅ«tu jāiemāca sabiedriskajiem medijiem.

No dažu politiÄ·u retorikas gan var saprast, ka viņi LTV un LR labprāt redzÄ“tu darbojamies lÄ«dzÄ«gi Krievijas valsts medijiem, iestāstot «pareizo viedokli».

- AtgriezÄ«simies pie neviena negribÄ“tās LSM neatkarÄ«bas garantijas – abonentmaksām...

- Tās efektīvi var aizstāt fiksēts maksājums no valsts budžeta. Tāpat kā ar aizsardzību un diviem procentiem no IKP, mēs varam deklarēt, ka sabiedriskajiem medijiem pienākas, piemēram, pusprocents vai procenta desmitdaļa.

MÄ“s varam izveidot Ä«steni neatkarÄ«gas un profesionālas medijus pārraugošÄs institÅ«cijas. Viens no tiem ir mediju ombuds – to satura un kvalitātes arbitrs. Mums ir jāizveido stipra un profesionāla LSM uzraudzÄ«bas padome – tāpat kā BBC, piesaistot akadÄ“miÄ·us, dažādu jomu autoritātes, mediju speciālistus. CilvÄ“kus, kuri spÄ“j definÄ“t un motivÄ“ti paskaidrot, vai un kā medijā tiek veidots sabiedriskais labums.

PiemÄ“ra pÄ“c: kad sakām «Imants Lancmanis», lielāka daļa Latvijas iedzÄ«votāju noteikti nezina, kāda viņam ir izglÄ«tÄ«ba (absolvÄ“jis Mākslas akadÄ“mijas GlezniecÄ«bas nodaļu – D.L.), bet ciena inteliÄ£entu cilvÄ“ku ar plašu redzesloku – un tādu, kuram var uzticÄ“ties. Mums šajā padomÄ“ vajag cilvÄ“kus, kuri nav šauri savas nozares speciālisti. Ar vÄ“rienÄ«gu skatÄ«jumu – vizionārus, stratÄ“Ä£us. Tādus, kuri spÄ“j saskatÄ«t valstisku – nevis valdÄ«bisku, saeimisku vai nacionālistisku – attÄ«stÄ«bu un sabiedrisko mediju kā tai kalpojošu instrumentu.

Sabiedriskais medijs ir domāšanas, diskusiju un izpratnes bāze visai sabiedrÄ«bai – latviešiem, krieviem, poļiem, čigāniem...

Šie ir trÄ«s vaļi, uz kuriem varam balstÄ«ties – fiksÄ“ts finansÄ“jums, ombuds, uzraudzÄ«bas padome. No tiem bÅ«s atkarÄ«gs sabiedrisko mediju saturs.

Protams, ir svarÄ«gs menedžments, kas izvÄ“las redaktorus, un redaktori, kuri izvÄ“las žurnālistus. Sabiedriskajam medijam ir jābÅ«t žurnālistikas priekšpostenim. Katram mediju cilvÄ“kam ir jābÅ«t sapnim tur strādāt – nodrošinātā, neatkarÄ«gā, interesantā, daudzpusÄ«gā darbavietā.

- Tas skan jauki, bet vai Latvijā ir redzama griba reformu īstenot, vai tiek uzturēts spiediens uz politisko varu, lai tā veiktu pilnveidojumus?

- Nē. Tagadējā situācija apmierina visus.

– Izņemot Robertu Putni, kuram mediju politikas reforma ir reputācijas jautājums...

– Atvainojos, bet diez vai – ja viss tiks laikus sakārtots, tad nevajadzÄ“s KultÅ«ras ministrijā tādu mediju politikas nodaļu, nevajadzÄ“s rakstÄ«t konceptus un rÄ«kot konferences. KamÄ“r notiek sakārtošanas process, visi jÅ«tas ļoti komfortabli, tiek sasauktas darba grupas...

Pirms gadiem četriem, kad kandidÄ“ju uz Nacionālo elektronisko plašsaziņas lÄ«dzekļu padomi, es piedāvāju izveidot stipru sabiedrisko mediju triju mÄ“nešu laikā. Uzskatu, ka tas joprojām ir izdarāms, turklāt bez lieliem papildus lÄ«dzekļiem: radÄ«t mediju, kas nodarbinātu labākos žurnālistus, veidotu profesionālus un multimediālus raidÄ«jumus – sperot plašu soli pretim sabiedrÄ«bas informatÄ«vai izglÄ«tošanai.

- Kas bÅ«tu vajadzÄ«gs, lai Ä«stenotu šÄdu triju mÄ“nešu plānu?

– VajadzÄ«gi cilvÄ“ki savā vietā. Vai tādi bÅ«s, mÄ“s redzÄ“sim pÄ“c NEPLP jauno locekļu ievÄ“lÄ“šanas. VÄ“sturi veido lÄ«deri. ArÄ« Latvijas Tautas frontei, visaptverošai masu kustÄ«bai, bija savi lÄ«deri, virzÄ«tāji. Ir vajadzÄ«gi cilvÄ“ki, kuri liek noticÄ“t reformu vajadzÄ«bai un spÄ“j iegÅ«t uzticÄ«bas kredÄ«tu, nospraust mÄ“rÄ·us un motivÄ“t darbiniekus tos sasniegt.

- MÅ«su LSM nav salÄ«dzināms ar BBC – abu budžetos ir milzu atšÄ·irÄ«ba. Ir lietas, ko maza valsts un maza auditorija vienkārši atļauties.

- Tomēr līdzekļus var izmantot dažādi. Ir jābūt skaidrībai par to, ko mēs gribam panākt. Ir jāsamierinās ar to, ka nevar izdarīt visu vienlaicīgi. Ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, ir jāriskē un jāmotivē cilvēki. LTV vadībai ir jābūt nepopulārai arī politiķu vidū.

(Es gribu norobežoties no visiem stāstiem par LTV un LR apvienošanu. Tā nedrÄ«kst notikt. Ir jāveido jauns sabiedriskais medijs, sākot no baltas lapas. Jāpaņem labākais, jāatmet sliktākais. Nav jāpazaudÄ“ LR kā medijs.)

– Kā Latvijas sabiedriskajiem medijiem vajadzÄ“tu veidot attiecÄ«bas ar partijām, kā ziņot par politiskajiem procesiem? Vai vispār ir iespÄ“jams attiecÄ«bas formalizÄ“t un izvairÄ«ties no apsÅ«dzÄ«bām pārmÄ“rÄ«gās simpātijās, antipātijās, nelaišanā ekrānā? Nesen Igaunijas TelevÄ«zijai neilgu boikotu pieteica jaunais parlamenta finanšu komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs no rudenÄ« vÄ“l dziļā opozÄ«cijā esošÄs Centra partijas. Viņu aizvainoja tas, ka agrāk sabiedriskā medija politisko raidÄ«jumu redaktors pie caurlaides stājies ceļā šim politiÄ·im, lai viņš nepiedalÄ«tos radio diskusijā – jo gaidÄ«ts tika partijas lÄ«deris Edgars Savisārs. (ERR vadÄ«ba Mihailam Staļnuhinam atvainojās par šo incidentu – D.L.)

– Medija attiecÄ«bas ar politiÄ·iem nevar institucionalizÄ“t. Visu nekad nevar noteikt ar normatÄ«vajiem aktiem. ŠÄ«s attiecÄ«bas nosaka profesionāļi – redaktori un žurnālisti: ko un kā viņi ziņos, kā atspoguļos. Vislielākā kļūda bÅ«tu ieviest normatÄ«vos aktus ar kaut kādām partiju «Ä“tera kvotām» un diskusiju dalÄ«bnieku proporcijām.

Medijs ziņo par to, kas ir svarÄ«gs sabiedrÄ«bai. Ja tai vajadzÄ«go politiku Ä«steno viens spÄ“ks, bet citi stāv malā vai traucÄ“, tad nav obligāti jāatreferÄ“ to paustais viedoklis, ko var vienkārši pieminÄ“t. Nav jādod vārds visām partijām proporcionāli. Ja redaktors vÄ“las raidÄ«jumā dzirdÄ“t konkrÄ“ta politiÄ·a viedokli, tad viņš var nedot vārdu tā aizstājÄ“jam. Manuprāt, igauņu žurnālists rÄ«kojās pareizi.

Redaktors pieņem lēmumus. Viņam jābūt cīnītājam, gatavam stāties pret spiedienu un būt neatkarīgam.

Mediji nosaka, ko aicināt, intervÄ“t, filmÄ“t, un neviens nevar iejaukties to izvÄ“lÄ“. Uzraugošie mediju eksperti var pÄ“c pusgada to izvÄ“rtÄ“t un paziņot: redzam, ka pārmÄ“rÄ«gi daudz tiek atspoguļots kāds politiskais spÄ“ks vai cits tiek ignorÄ“ts. Uzraugi var prasÄ«t paskaidrojumus lÄ“mumu pieņēmÄ“jiem. Vai te neslÄ“pjas kādas Ä£imeniskas vai draudzÄ«bas saites, cita nepieļaujama attieksme? Taču izvÄ“rtÄ“jums notiek jau pÄ“c tam, kad lÄ“mums ticis pieņemts.

– LTV šobrÄ«d ir kļuvusi par mediju pirmspensijas un pensijas vecuma paaudzÄ“m. Vai vispār tai ir iespÄ“jams piesaistÄ«t gados jaunākus un pavisam jauneklÄ«gus skatÄ«tājus?

– Pat ļoti iespÄ“jams. Sabiedriskā medija radÄ«ti produkti tikai vÄ“l neatrod ceļu lÄ«dz jaunatnei. Es studentiem lekcijās nesen kā bÅ«tisku atklājumu pieminÄ“ju Mārtiņa Ķibilda raidÄ«jumu «Adreses», atsaucos uz «Aizliegtā paņēmiena» vai «De facto» veiksmÄ«gākajiem sižetiem. Viņi bija patiesi izbrÄ«nÄ«ti: tiešÄm «tur» ir arÄ« kas tāds?

Jauniešiem nav televizoru, nav TV skatÄ«šanās ieraduma, un viņus vairs nepiedabÅ«si sekot lÄ«dzi klasiskajai LTV programmai. Taču šÄ«s paaudzes ir piesaistāmas sabiedriskajam medijam, ja tā ir multimediāla organizācija, kas aktÄ«vi uzrunā jaunatni sociālajos tÄ«klos. (Interesanti, vai LTV savā Instagram profilā ievieto kaut ko saistošu?) Šim nolÅ«kam LSM vajadzÄ“tu tikai vÄ“l pāris darbiniekus, kas pÄ“ta jaunu cilvÄ“ku intereses, lai spÄ“tu iepludināt viņu dienaskārtÄ«bā sevis gatavoto informāciju.

Ar prieku redzu, ka SZF studentiem otrajā kursā «lsm.lv» mājaslapa kļūst par otro vai trešo ziņu ieguves avotu. Pirms tam viņi par tādu nezināja... Tas ir mana optimisma pamats.

(Skaistāku reitingu tāpÄ“c gan LTV nebÅ«s. Taču TVmetru mÄ“rÄ«jumi jau ir vakardiena. Latvijā reitingu veidošanas sistÄ“ma ir nepilnÄ«ga, jo kontrolÄ“to skatÄ«tāju atlasÄ“, uz kā pamata to veido, ir milzÄ«ga statistiskā kļūda. TNS ļoti nepatÄ«k, ja par to runā. Tagad dominÄ“ digitālā televÄ«zija, un statistika ir apkopojama elektroniski.)

- Tevis pieminÄ“tais Ķibilds un citi neatkarÄ«gie producenti veido diezgan bÅ«tisku apjomu LTV programmās. ReizÄ“m šÄ·iet, ka jau nomācoši lielu. Viņiem ir savi reklāmdevÄ“ji un sponsori, kas jāpaslavÄ“ – brīžiem tas jau «cÄ“rt acÄ«s». LTV ļauj aizpildÄ«t savu raidlaiku citiem. Kaut ko tā dabÅ« no Francijas televÄ«zijas, no «Deutsche Welle» (iespÄ“jams, pat kā «humpalas»), tiek rādÄ«tas saldas vācu melodrāmas un latīņamerikāņu seriāli. Vai LTV nav jau pārāk maz pašas oriÄ£ināli radÄ«ta satura?

- Ideālā variantā sabiedriskā medija mugurkauls ir ziņas un sabiedriski informatÄ«vās pārraides. Protams, ir jāpadomā par bÄ“rnu raidÄ«jumiem. PārÄ“jos, Ä«paši izzinoši izklaidÄ“jošos, var pasÅ«tÄ«t producentu grupām – samaksājot tām naudu par radÄ«to produktu. PilnÄ«bā. Mani tracina, ka neatkarÄ«gie producenti raidÄ«jumos izvieto sponsoru reklāmas, jo tām tur nevajadzÄ“tu bÅ«t.

Latvijas problÄ“ma ir tā, ka finansÄ“jums ir par mazu, samaksa nesedz visus izdevumus, un LTV nākas teikt producentu grupām – sameklÄ“jiet daļu naudas paši. Ilgtermiņā tas nav izdevÄ«gi ne sabiedriskajam medijam, ne visiem pārÄ“jiem. Tas kropļo reklāmas tirgu, lielā mÄ“rā tracina skatÄ«tājus un ārda LSM prestižu.

Mani studenti, analizÄ“jot programmas, pat neredz atšÄ·irÄ«bu starp sabiedrisko mediju un komercmediju, starp LTV un TV3. Nav runa par saturu, jau par formu – abās ir milzÄ«gi reklāmas bloki, daudzi raidÄ«jumi ar sponsorÄ“šanu. Ar ko Ä«sti atšÄ·iras «Mana dziesma» no «Izklausies redzÄ“ts»?

Cilvēki to negaida no sabiedriskā medija. LTV un LR nevajag līst komercmediju lauciņā.

Privātās televÄ«zijas ir kā lielveikali – katrai gaumei un prasÄ«bām atbilstošs daudzveidÄ«gs piedāvājums. Sabiedriskajai TV nav jābÅ«t lielveikalam, tai ir jābÅ«t teātrim, muzejam, Nacionālajai bibliotÄ“kai, izstāžu zālei... MÄ“s nevaram dzÄ«vot tikai ar iepirkumu centriem. BarÄ«ba ir vajadzÄ«ga arÄ« cilvÄ“ka garam un prātam.

Patlaban LTV (par LR es to negribu teikt) ir aizstūrēta lielveikalu virzienā.

– Jā, šobrÄ«d ZaÄ·usalā mÄ“s redzam «hibrÄ«dtelevÄ«ziju»: ar ziņām, politiskām diskusijām, sociālām reportāžām un teātra izrāžu translācijām sadzÄ«vo asarainas ziepju operas, manis jau piesauktās «humpalas», televeikali, raidÄ«jumi ar «produktu izvietošanu». Tas liecina par lāpÄ«šanos.

- Ir jāizvÄ“las, ko attÄ«stÄ«t, un no pārÄ“jā jāatsakās. Seriāla «SaplÄ“stā krÅ«ze» izmaksas bija neadekvāti lielas – tāmi gan neesmu redzÄ“jis, bet tas, ko esmu dzirdÄ“jis, mani šausmināja. KāpÄ“c sabiedriskajam medijam jāuzņem tieši šÄds seriāls? Nesaku, ka LTV nevajag seriālus, bet vispirms lÄ«dzekļi jāiegulda pamatlietās. KāpÄ“c visu iztÄ“rÄ“t «estrādÄ“»?

Var darboties vismaz citādākās «estrādes» formās – labs piemÄ“rs man šÄ·iet VIP spÄ“le: izklaidÄ“jošÄ formā ir iespÄ“jams cilvÄ“kiem daudz ko bÅ«tisku pastāstÄ«t. Droši vien tikpat interesanti varÄ“tu apcerÄ“t kaut vai politiku, Eiropas lietas – tikai jābÅ«t radošiem.

LTV un LR atrašanās reklāmas tirgÅ« veido apburto loku: «Mums trÅ«kst naudas, tāpÄ“c vajag reklāmu. Lai dabÅ«tu reklāmu, mums vajag vairāk izklaidÄ“jošus produktus, kuros mÄ“s ieguldām to naudu, ko nopelnām...» Vajag mest mieru, atsacÄ«ties no reklāmas un pārāk dārgiem projektiem!

Jā, televÄ«zijas ļaudis ir pārņemti ar Ä“tera aizpildÄ«šanu. VÄ“l viens pierādÄ«jums tam, ka divi kanāli ir par daudz, LTV nevar patlaban to atļauties. Ja paliks viens, tad atbrÄ«vosies nauda, resursi, cilvÄ“ki, programma kļūst kompaktāka un saprotamāka.

Sportisti man tagad sāks sist pa galvu. Turklāt LTV1 programmā nedrÄ«kst runāt krieviski. TomÄ“r var paskatÄ«ties radoši un atrast citus ceļus. Mums ir ātrs internets, liels lietotāju skaits, ir dažādas iespÄ“jas sasniegt auditoriju. Mums jau ir «sportacentrs.com». Vai tiešÄm vajag uzturÄ“t dārgu kanālu, lai kādreiz parādÄ«tu sporta tiešraides? ViennozÄ«mÄ«gi ir jāatsakās no LTV7!

- Vai nav tā, ka Guntis Bojārs tagad pilda to «širmja lomu», kas agrāk bija uzticÄ“ta Jānim Domburam: redziet, LTV ir pÄ“tnieciskā žurnālistika un eksperimenti (agrāk – sociālpolitiskās diskusijas) – tātad mums viss ir pilnÄ«gā kārtÄ«bā. Lieciet mieru televeikaliem un seriāliem!

- TelevÄ«ziju veido cilvÄ“ki. Viņus savākt ir menedžmenta uzdevums. BÅ«dams LTV Ä£enerāldirektors, es pieņēmu atpakaļ darbā Jāni Domburu, kurš tiesājās par atlaišanu, atvilināju no komerctelevÄ«zijas Baibu Strautmani, iesaistÄ«ju ziņu žurnālistikā Ilzi Jaunalksni. Centos panākt, lai LTV bÅ«tu vÄ“l vairāk «domburu». Sabiedriskajā medijā ir jākoncentrÄ“ labākie spÄ“ki.

LTV vajag vismaz duci patiesi spÄ“cÄ«gu Ä“tera personÄ«bu. Protams, tad rodas problÄ“mas, jo labākie darbinieki ne vienmÄ“r ir tie vieglākie raksturā. CilvÄ“ciski ar viņiem ir ļoti grÅ«ti – strÄ«das savā starpā, ar redaktoriem, ar vadÄ«bu...

Sabiedriskajam medijam jāgarantÄ“ šiem cilvÄ“kiem iespÄ“ja profesionāli realizÄ“ties – nodrošinot labu darba samaksu, lai nav jāmokās ar rÄ“Ä·iniem, un sociālās garantijas. Žurnālistikai ir jābÅ«t viņu dzÄ«vesveidam, nevis maizes darbam.

LSM ir vieta, kur cilvēki var realizēt savu izpratni par valsti, tiesiskumu, par žurnālistiku, pētniecību, par sabiedriskā medija misiju.

- Diemžēl cilvēki ir vienīgais resurss, uz ko patlaban var ekonomēt mediji. Un ekonomē.

- Sabiedriskais medijs to nedrÄ«kst – lai pārskata prioritātes! Cik atceros, LTV budžets ir apmÄ“ram 14 miljoni eiro (LSM kopbudžets ir vairāk nekā divdesmit miljoni – LR aiziet trešdaļa)*. TrÄ«s miljoni eiro tiek ziņu dienestam. Tās ir lielas summas, ja mÄ“s runājam par cilvÄ“ku atalgošanu, darba iespÄ“ju nodrošināšanu, naudas piešÄ·iršanu pÄ“tniecÄ«bai. Tur var uztaisÄ«t profesionālu žurnālistiku.

Kamēr cilveki uzskatīs sabiedrisko mediju tikai par darba vietu, kur aiziet nostrādāt savas stundas un doties mājās (un tādu LTV ir vēl daudz), kvalitātes nebūs. Viņus var arī saprast: ja tev ir mazs līgums ar nepietiekamiem līdzekļiem, bet neko arī dižu neprasa, tad kāpēc plēsties?

Latvijā nav problÄ“mu ar žurnālistu kvalitāti, bet tādas ir ar galveno redaktoru un mediju Ä«pašnieku kvalitāti. Ja viņi uzstāda normālus mÄ“rÄ·us, normālu finansÄ“jumu un normālas prasÄ«bas, tad viss ar medijiem bÅ«s kārtÄ«bā.

* Publiski uzzināms ir tikai LTV saturam atvÄ“lÄ“tais budžets – 8,2 miljoni 2016.gadam (NEPLP).