Iesaki rakstu:

Šis ir mans viedoklis un skaidrojums tikai šiem trim aspektiem: 1. Es nepiekrÄ«tu, ka bÄ“gļi tiek uzņemti Latvijā uz patstāvÄ«gu dzÄ«vi. 2. Es nepiekrÄ«tu, ka Latvijai ir jāsolidarizÄ“jas ar Eiropu un jāmaksā tās parādi. 3. Es neredzu tās darba vietas, kur strādās bÄ“gļi.

Katru gadu skrienu maratonu kādā citā vietā. Pusotru gadu atpakaļ, 2014. gada februārÄ« pieteicos Sahāras maratonam. Organizatori bija spāņi, uzticÄ“jos viņiem un lÄ«dz galam neizlasÄ«ju visus aprakstÄ«tos apstākļus, uz kurieni braucu un kas notiks. Kā nekā starptautiski sertificÄ“ts skrÄ“jiens. Tikai trešajā dienā pÄ“c ierašanās sāku apjaust, kur esmu nokļuvis un kas notiek.

PagājušÄ gadsimta beigās spāņi atstāja savu koloniju Rietumsahāru Ä€frikas ziemeļrietumos, kuru savā pārvaldÄ«bā pārņēma marokāņi. VietÄ“jie iedzÄ«votāji, klejotāju tauta Saharawi people kļuva par traucÄ“kli, un viņi tika ar ieroču palÄ«dzÄ«bu vardarbÄ«gi sadzÄ«ti Sahāras tuksnesÄ« Alžīrijas teritorijā. Alžīriešiem bija savs motÄ«vs, un viņi šo tautu, nepilnu miljonu cilvÄ“ku 1972. gadā nomitināja tuksnesÄ«, četros ciemos.

Spāņi, kā man stāstÄ«ja viens no organizatoriem, jÅ«tas nedaudz atbildÄ«gi par šo situāciju, tādēļ katru gadu rÄ«ko maratonu kā labdarÄ«bas pasākumu, kur skrÄ“jiens notiek šo ciemu robežās, un skrÄ“jiena dalÄ«bnieki veselu nedēļu dzÄ«vo Smaras bÄ“gļu nometnÄ“ bÄ“gļu Ä£imenÄ“s. Kopā iet gulÄ“t, kopā Ä“d, kopā interesanti pavada veselu nedēļu bÄ“gļu māla bÅ«dās. (Šeit, ierakstot Google vārdus Saharawi people var bildÄ“s aplÅ«kot, kā tur izskatās: www.google.lv/search?q=saharawi+people&newwindow=1&biw=1182&bih=561&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0CAYQ_AUoAWoVChMIp971vuf9xwIVIxByCh0b8g_0)

Vai nedēļa ir pietiekams laiks, lai, dzÄ«vojot Ä£imenÄ“, kaut nedaudz sāktu saprast kādas sāpes un bezcerÄ«ba ir pārņēmusi šos cilvÄ“kus? MÄ“Ä£ināšu no sava skatu punkta apskatÄ«t dažus jautājumus, uz kuriem pašlaik ir jāatbild mums saistÄ«bā ar bÄ“gļu krÄ«zi. 

KāpÄ“c manā skatÄ«jumā starp bÄ“gļiem, ko var redzÄ“t bildÄ“s no Eiropas, pārsvarā ir vÄ«rieši spÄ“ka gados?

BÄ“gļu nometnÄ“, kuras teritorija ir identiska Ainažu pilsÄ“tai, dzÄ«vo aptuveni 250 000 cilvÄ“ku (Ainažos zem 1000). VÄ«riešus, kādus var redzÄ“t bildÄ“s no bÄ“gļu pārņemtās Eiropas, šai nometnÄ“ faktiski nevar satikt. Ir tikai tie, kas iesaistÄ«ti apsardzÄ“ un pamatÄ«gi apbruņoti. Un vÄ“l daži, kas iesaistÄ«ti nometnes pārvaldÄ“. PārÄ“jie visi ir sievietes, bÄ“rni un vÄ«rieši ar acÄ«m redzamiem kustÄ«bu traucÄ“jumiem (vecākā gada gājuma vÄ«riešus arÄ« neredzÄ“ju). Kaimiņu "bÅ«dā" dzÄ«voja jaunietis ar kustÄ«bu traucÄ“jumiem, kurš bieži viesojās pie mums. Runājām, kur ir stiprā dzimuma pārstāvji, ko viņi dara? Visi viņi ir klejojumos, labākas dzÄ«ves meklÄ“jumos. Lielākā veiksme ir tiem, kas tikuši armijā, - ir ko Ä“st un ir kur dzÄ«vot, pārÄ“jie kur nu kurais ar cerÄ«bu kaut ko atrast. Lai gan, cik no sarunas sapratu, viņiem kā bÄ“gļiem pat Alžīrijas teritorijā ir ierobežota pārvietošanās. NometnÄ“ pamatā dzÄ«vo sievietes (jau no 1972. gada), kurām jau mazmeitas paaugušÄs. Pieci bÄ“rni katrai, tas ir normāli, astoņi bÄ“rni un vairāk arÄ« nav retums. Visas ir precÄ“jušÄs, un vÄ«ri ir klejojumos. BÄ“rnus tik tiešÄm tur mÄ«l, un par viņiem priecājās.

Tai sabiedrÄ«bā ir vairākas tÄ“mas, par kurām nerunā, vienkārši ignorÄ“ jautājumu. Kaut kādu atbildi, kāpÄ“c tik daudz bÄ“rnu Ä£imenÄ“, ja tas taču ir grÅ«ti, saņēmu. Manā interpretÄ“jumā tas skan: katrs bÄ“rns ir cerÄ«ba, un tÄ«ri aritmÄ“tiski jo vairāk bÄ“rnu, jo lielāka iespÄ“ja, ka kāds tomÄ“r izrausies un spÄ“s palÄ«dzÄ“t mājās palikušajam. Lai arÄ« cik ciniski tas izklausÄ«sies, bet es to saprotu šÄdi. Ja kāds no šiem bÄ“gļu klejojumos nonākušajiem vÄ«riešiem nokļūs lÄ«dz Latvijai, pirmais, ko viņš izdarÄ«s, - daļu no saņemtā pabalsta nosÅ«tÄ«s Ä£imenei. Nākamais, kā bÅ«s pieņemts šeit, darÄ«s visu iespÄ“jamo, lai savu Ä£imeni dabÅ«tu uz šejieni. Ä¢imenes tur ir kuplas, ieskaitot sievas, vecāsmātes un bojā gājušo brāļu meitas. Manas prognozes, ja mÄ“s šeit pieņemam bÄ“gļus, kuriem vÄ“lamies dot patstāvÄ«gas mājas, viņu skaits pieaugs vairākkārt. Tamdēļ esmu pret bÄ“gļu uzņemšanu šÄdā veidā.

Eiropas solidaritāte

Un vÄ“l viens bÅ«tisks aspekts. BÄ“gļu nometnÄ“ runājos ar meiteni, kura bija Austrijā strādājusi par bÄ“rnu aukli un nu atgriezusies. (Tādas tai ciemā no 250 000 iedzÄ«votājām bija tikai trÄ«s, kas bija dabÅ«jušas oficiālu darba atļauju Eiropā uz pusgadu). Izaicināju ar provokatÄ«viem jautājumiem uz atklātu sarunu. Nu, tad man nācās uzklausÄ«t, ka mÄ“s, eiropieši, esam viņiem lieli parādnieki. Par tām zvÄ“rÄ«bām, ko kolonisti gadu simtiem ir piekopuši, par izlaupÄ«tiem resursiem, kas viņiem pieder, par sabombardÄ“tiem ciemiem, par badu, par ieročiem, kurus mÄ“s tur visiem par bargu naudu - gan labajiem, gan sliktajiem - tirgojam utt.

Nu, nemÄ“Ä£ināju es viņai stāstÄ«t, ka parāds ir no tiem laikiem, kad latvietis par prastu zemnieku savā zemÄ“ vācu muižkungam kalpoja vai mana zeme bija Krievijas guberņa. Un arÄ« pašlaik manai tautai ir gājuši secen tie labumi, kas tur tiek gÅ«ti. Nu nejÅ«tos es neko tiem afrikāņiem parādā. Lai tie, kas šo parādu sataisÄ«ja, arÄ« atdod. Nu nezinu, vai šai situācijā te vajag mums par Eiropas solidarizāciju runāt. Vai mums šie gadu simtiem veidojušies Eiropas parādi nu ir jāuzņemas?

Darba vietas un darba tikums

Esmu uzņēmÄ“js un tik tiešÄm esmu daudz un dikti domājis, kā mÄ“s varam palÄ«dzÄ“t šiem cilvÄ“kiem? Ar diviem piemÄ“riem mÄ“Ä£ināšu izskaidrot savus apsvÄ“rumus. Pirms maratona dalÄ«bniekiem bija iespÄ“ja nometnÄ“ iesaistÄ«ties dažādos projektos. Viens no tiem, kurā es ar prieku iesaistÄ«jos, bija piemiņas māla medaļu izgatavošana skrÄ“jiena dalÄ«bniekiem. Man pašam ir piederÄ“jusi keramikas ražotne, un jaunÄ«bā esmu Ainažu skolā bÄ“rniem keramikas pulciņus vadÄ«jis.

SievietÄ“m, kuras tik tiešÄm ar azartu un spÄ«dumu acÄ«s rokās spaidÄ«ja māla pikas, mÄ“Ä£ināju stāstÄ«t, ka medaļai ir jābÅ«t apaļai un, vÄ“lams, vienādā biezumā viscaur. PÄ“c izrullÄ“šanas un izgriešanas ar apaļu glāzi, medaļām nonākot šo sieviešu rokās, tās brÄ«numainā kārtā ātri vien pārvÄ“rtās par bezformÄ«giem, negludiem veidojumiem. Kad stāstÄ«ju, ka medaļai jābÅ«t apaļai kā saulÄ«tei, nevis bezformÄ«gai, kāds blakus esošs spānis ieminÄ“jās, ka piemiņas medaļas 2103, gada maratona skrÄ“jÄ“jiem bija pusmÄ“ness formā, jo šo formu sievietes respektÄ“ja un izturÄ“jās ar bijÄ«bu.

Kā otru piemÄ“ru minÄ“šu, ka jau pieminÄ“tais kaimiņš bija nodarbināts celtniecÄ«bā. Vienu rÄ«tu aizgāju kopā ar viņu uz bÅ«vobjektu (uz darbu viņš gāja nedēļā vienu vai divas dienas, citi gāja citās dienās, vienkārši darba nav). Tika bÅ«vÄ“ta kārtÄ“jā māla bÅ«da. Mani jautājumi, kāpÄ“c durvju aile šÄ·Ä«ba (durvju tur nav, tiek pieklāts deÄ·is), kāpÄ“c bÅ«das viens stÅ«ris augstāks par otru, otrs par trešo, kāpÄ“c paštaisÄ«tie māla Ä·ieÄ£eļi ir tik neregulāri, netika saprasti. Manam uztraukumam nav pamata, jo visas bÅ«das ir tādas, un, skat, cilvÄ“ki dzÄ«vo. VarbÅ«t var uztaisÄ«t labāk, ieguldi vairāk darba un laika, bÅ«s smukāk, bÅ«s izaugsme? NÄ“, nevajag, tas nav vajadzÄ«gs, kāpÄ“c, kāda jÄ“ga.

Ko es ar šiem piemÄ“riem gribu pateikt? Es kā uzņēmÄ“js neredzu to darba vietu savā uzņēmumā, kuru es šeit, Latvijā, varÄ“tu piedāvāt šiem cilvÄ“kiem (izņemot bÄ“rnu aukles). PilnÄ«gi cita izpratne par kvalitāti un darba organizāciju. AtbildÄ«ba par paveikto? Es tā arÄ« nesapratu, vai patstāvÄ«gs un sistemātisks darbs ir lepnums vai apgrÅ«tinājums? Ar lielu interesi gaidu valdÄ«bas programmu nodarbinātÄ«bai bÄ“gļiem.

Es nerakstu par reliÄ£iju, kas atstāj lielu iespaidu uz kopā dzÄ«vošanu vienā valstÄ«. Par dažādo kultÅ«ru, par demokrātijas izpratni un daudz ko citu, kas mums ir tik atšÄ·irÄ«gs.

Tik tiešÄm, šÄ« viena nedēļa, ko pavadÄ«ju bÄ“gļu nometnÄ“, daudz ko mainÄ«ja manos uzskatos. Es tik tiešÄm vÄ“los šiem cilvÄ“kiem palÄ«dzÄ“t, un skan muļķīgi mana atzÄ«šanās, ka es nezinu, kā to izdarÄ«t. To nezinu ne tikai es, bet to nezina daudzi, ieskaitot valstu vadÄ«tājus un reliÄ£iskos lÄ«derus.

Šo rakstu publicÄ“jām pirms diviem mÄ“nešiem. Sakarā ar notikumiem ParÄ«zÄ“ publicÄ“jam to atkārtoti.