Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vien reta tÄ“ma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresÄ«vi, kā šÄ«. Un tas ir saprotams – PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku SavienÄ«ba) laiki tik ļoti atšÄ·iras un kontrastÄ“ ar mÅ«sdienām, ka neatstāj vienaldzÄ«gu gandrÄ«z nevienu. Īpaši, ņemot vÄ“rā, ka tā nav tik sena pagātne un vÄ“l ir daudz cilvÄ“ku, kuri “toreiz” ir dzÄ«vojuši.

Interesanti, ka arÄ« starp viņiem bieži vien nav vienprātÄ«bas. Bet tas ir saprotams – absolÅ«ti objektÄ«vs vÄ“rtÄ“jums ir gandrÄ«z neiespÄ“jams. Katram ir sava dzÄ«ve; katrs redz to savām acÄ«m, katram ceļš ejams savās kurpÄ“s. Tādēļ vieni, kuri, piemÄ“ram, strādāja kādā bāzÄ“ vai noliktavā, burtiski “peldÄ“ja taukos”, bet citi, kuri sÄ“dÄ“ja kādā kantorÄ« vai, piemÄ“ram, mÄ“Ä£ināja no valsts Ä«pašuma kaut ko nozagt, sÄ“dÄ“ja cietumā. Saprotams, ka vÄ“rtÄ“jums dzÄ«vei “toreiz” viņiem bÅ«s atšÄ·irÄ«gs.

Tādēļ, lai arÄ« rakstā došu ilustratÄ«vus piemÄ“rus “no dzÄ«ves”, galveno akcentu likšu uz principiālu atšÄ·irÄ«bu starp Latvijā (Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika) Ä«stenoto sociālo un ekonomisko politiku, kā arÄ« kritÄ“rijiem sabiedrÄ«bas morāles un Ä“tikas jautājumos toreiz un tagad.

ZÄ«mÄ«gi, ka daudzi padomju perioda zākātāji, bet paretam – arÄ« slavÄ“tāji nemaz tajā nav dzÄ«vojuši. Protams, mÄ“s varam veidot savu viedokli, balstoties uz uzticamu cilvÄ“ku, piemÄ“ram – vecāku - stāstÄ«jumu, tomÄ“r tā nav tik tāla pagātne, lai mÄ“s nedotu priekšroku aculieciniekiem, kuru  ir ļoti daudz. Tādēļ bÅ«tu labāk, ka savu viedokli izteiktu tie, kuriem ir vismaz piecdesmit gadu. Viņi vismaz lÄ«dz divdesmit gadiem dzÄ«voja citā valstÄ«/iekārtā/sistÄ“mā un, visticamāk, kaut ko atceras. Te gan jāpiebilst, ka astoņdesmito gadu beigas bija sociālisma demontāžas fāze, kura nebÅ«t neataino iepriekšÄ“jo - “normālo” dzÄ«vi sociālistiskajā valstÄ«, republikā.

Obligāti jāvÄ“rš uzmanÄ«ba uz to, ka tāda viengabalaina “padomju” perioda nemaz nebija, un bÅ«tu ļoti neobjektÄ«vi un netaisnÄ«gi “visu sabāzt vienā maisā”. Bija pirmskara, kara, pÄ“ckara, represiju (izsÅ«tÄ«šanu) un attÄ«stÄ«tā sociālisma laiki ar dažādiem, visai atšÄ·irÄ«giem lÄ«deriem, tādēļ korekti bÅ«tu vÄ“rtÄ“t dzÄ«vi šajos periodos katrā atsevišÄ·i.

Un tas arÄ« ir tikai loÄ£iski – padomju valstÄ« liels uzsvars, resursi un darbs tika ieguldÄ«ti tieši labākas nākotnes vārdā. MÄ“rÄ·is bija ideāla sabiedrÄ«ba un iekārta – komunisms, un visi saprata un akceptÄ“ja to, ka saulainās nākotnes un nākamo paaudžu labklājÄ«bas dēļ ir vÄ“rts pieciest pārejošas grÅ«tÄ«bas un neÄ“rtÄ«bas.

Man iekrita dzÄ«vot Padomju Latvijas pÄ“dÄ“jā – pirmsdemontāžas fāzÄ“. Un par to tad arÄ« bÅ«s šis stāsts.

Lai bÅ«tu uzskatāmāk, salÄ«dzināšu pa pozÄ«cijām dzÄ«vi “toreiz” ar dzÄ«vi “tagad”.

Dažreiz cilvÄ“ki dara rupju kļūdu, noniecinādami dzÄ«vi “toreiz” tādēļ, ka nevarÄ“ja nopirkt automātisko veļas mazgājamo mašÄ«nu vai mobilo telefonu. Tādu vienkārši vÄ“l nebija nekur. Šiem cilvÄ“kiem ir jāsaprot, ka tas bija cits tehnoloÄ£iju un tehnikas attÄ«stÄ«bas periods, un tā “mehāniski” salÄ«dzināt ar mÅ«sdienām gluži nevar.

IespÄ“jams, ka, neiznÄ«cinot iepriekšÄ“jo iekārtu/sistÄ“mu, šodienas sasniegumi bÅ«tu visai ievÄ“rojami. PiemÄ“rs tam ir komunistiskā Ķīna, kura ir ārkārtÄ«gi pazemojusi kriminālkapitālistisko Krieviju, gan izcÄ“rtot tās mežus – taigu, gan izpirkdama daudzus citus dabas resursus, kuru iegÅ«šana Ķīnā ir aizliegta. Ķīnieši plānoja vai jau realizÄ“ja pat Å«deni sÅ«knÄ“t no unikālās pasaules pÄ“rles – Baikāla, utt. Runāju par AustrumsibÄ«riju, jo pats tur pabiju un redzÄ“ju Ä·Ä«niešu invāziju savām acÄ«m.

SamÄ“rā nesen pabiju arÄ« Vjetnamas Sociālistiskajā Republikā. Ja kādam Vjetnama asociÄ“jas ar valsti, kur nav kastroļu un pannu (vjetnamiešu viesstrādnieki astoņdesmitajos gados Latvijas PSR tos masveidā pirka un veda uz Vjetnamu), tad viņš ir atpalicis no dzÄ«ves vismaz par trÄ«sdesmit gadiem. Vjetnama zeļ un plaukst.

Ziemeļu – Dienvidu karā komunistiskie Ziemeļi uzvarÄ“ja proamerikāniskos Dienvidus, un nu Vjetnama ir vienota valsts. Tiesa gan, amerikāņu okupācija ir atstājusi neizdzÄ“šamas, melnas pÄ“das, un, piemÄ“ram, Saigonā (tagad – Hošimina) prostitÅ«cija, kas, ņemot vÄ“rā darbinieču vecumu, robežojas ar pedofiliju, sit tik augstu vilni, kāds Ziemeļvjetnamā nav iedomājams.

Man bija ļoti interesanti un vÄ“rtÄ«gi salÄ«dzināt divu atšÄ·irÄ«gu ideoloÄ£iju ietekmi uz cilvÄ“ku apziņu un attiecÄ«gi dzÄ«vi ilgstošÄ laika periodā. SalÄ«dzinājums viennozÄ«mÄ«gi nebija par labu kapitālisma ideoloÄ£ijai, kur par preci tiek padarÄ«ts viss, tajā skaitā – cilvÄ“ka miesa, gods, pašcieņa... Pretstatā bija Ziemeļvjetnamas cilvÄ“ki, kuri cienÄ«ja sevi un citus.

Turpinot šo tÄ“mu par morāli un Ä“tiku, sniegšu dažus faktus. Protams, ir jāsaprot, ka es runāju par valsts vadlÄ«nijām. SadzÄ«vÄ“ ne vienmÄ“r tās tika ievÄ“rotas, bet pieļauju, ka cilvÄ“ka zemapziņā tās tomÄ“r savu darbu darÄ«ja – veidoja tÄ«rāku un tikumiskāku sabiedrÄ«bu, pasargājot to no degradācijas un zemāko instinktu uzniršanas virspusÄ“.

Jāsaprot, ka cilvÄ“ka daba nav ideāla. Normālas valsts uzdevums ir kultivÄ“t un atbalstÄ«t labo cilvÄ“kā, vienlaikus disciplinÄ“jot un ierobežojot cilvÄ“ka dabas tumšÄs puses izpausmes. Padomju SavienÄ«bā tā bija, izņemot ticÄ«bas lietas.

Es uzskatu, ka PSRS “zelta” laiki bija saucamie Brežņeva laiki, un šajā periodā, ja arÄ« dievbijÄ«ba netika atbalstÄ«ta, tad arÄ« nekādu represiju nebija. Vismaz – Latvijā. Pat pretÄ“ji – nesen, apceļojot Latviju, pie kādas katoļu baznÄ«cas lasÄ«ju informāciju, ka tās labiekārtošana notikusi gados, kuri attiecas uz padomju periodu.

Tātad – ilustrācijai mazliet par sabiedrÄ«bā pieņemtajām uzvedÄ«bas normām “toreiz”. Kā ir “tagad”, mÄ“s paši lieliski zinām.

VÄ«riešiem publiski rādÄ«t savus celÄ«šus, atrodoties sabiedriskā vietā Ä«sbiksÄ«tÄ“s jeb šortos, nebija pieņemts. Tādas valkāja tikai bÄ“rni, bet pionieriem Ä«sās bikses bija vasaras formas tÄ“rpa sastāvdaļa. Es gan nepazÄ«stu nevienu, kurš bÅ«tu sodÄ«ts par Ä«sbiksÄ«šu nÄ“sāšanu sabiedriskā vietā. Sporta nodarbÄ«bās un pludmalÄ“, protams, ierobežojumu nebija.  BÅ«dams pÄ“c dabas diezgan dumpÄ«gs, es tādas uzvilku un Ukrainā izbaudÄ«ju uz savas ādas konservatÄ«vo (kā man toreiz šÄ·ita) tantuku nosodÄ«jumu. Tagad esmu daudz ceļojis, audzis, daudz ko sapratis un labojies.

Uz sievietÄ“m gandrÄ«z nekādi ierobežojumi neattiecās, un jau septiņdesmitajos gados meitenes sacentās mini bruncÄ«šu Ä«sumā. Tiesa – ne visur tā varÄ“ja ģērbties. Dreskods bija jāievÄ“ro katrā daudzmaz pieklājÄ«gā restorānā. ArÄ« vÄ«rieši saplÄ“stos džinsos vai citā tÄ«ši vai netÄ«ši nevīžīgā apģērbā labā krogā ielaisti netika. ArÄ« slÄ“potāja džemperÄ« nÄ“. Un sporta botās arÄ« nÄ“. Tikai uzvalkā. Ak jā – vÄ“l viena zÄ«mÄ«ga lietiņa. Padomju SavienÄ«ba nesÅ«tÄ«ja savas skaistās meitenes uz pasaules skaistuma konkursiem. Mums nav pieņemts izstādÄ«t puskailas sievietes vispārÄ“jai apskatei...

Ko tur piebilst – arÄ« es savu meitu vai sievu puskailu vispārÄ“jai apskatei neizstādÄ«tu... Kā tādu pārdodamu dzÄ«vnieku. Starp citu, iespÄ“jams, ka daudzas skaistas sievietes gan savu miesu, gan dvÄ“seli jau ir pārdevušas. Miesu – bagātiem večiem, dvÄ“seli – velnam...

PretÄ“ji mÅ«sdienu klišejām par “sovoku” restorāni un kafejnÄ«cas pārsvarā bija augstā lÄ«menÄ«. Labos restorānos viesmīļi tÄ“rpās tumšos uzvalkos, baltos kreklos un dažreiz valkāja taureni. Es šo sfÄ“ru pārzināju, tādēļ atļaušos teikt, ka “vidÄ“jā restorānā” gan apkalpošana, gan Ä“dienu kvalitāte, gan interjers bija atbilstošs mÅ«sdienu augstas klases restorāna prasÄ«bām.

Tādas Ä“dnÄ«cas tipa Ä“stuves kā, piemÄ“ram,“Lido” restorānu kategorijā neietilpa.  Bet milzÄ«ga atšÄ·irÄ«ba ir tā, ka uz restorānu aiziet paÄ“st vai iedzert ar draugiem varÄ“ja atļauties gandrÄ«z katrs darba cilvÄ“ks, kurpretÄ« šodien apmeklÄ“t augstas klases restorānu, kur rÄ“Ä·ins sniedzas simtos, var vien retais. Pārsvarā – tie, kas nestrādā. Tā ir vÄ“l viena milzÄ«ga atšÄ·irÄ«ba starp “toreiz” un “tagad”.  Bet par to parunāsim vÄ“lāk.

Tātad – nobeidzot par restorāniem. Kā jau vakara uzdzÄ«ves vietā, tur grozÄ«jās nauda. Bet, kur grozās nauda, tur bez sievietÄ“m neiztikt. ArÄ« uzdzÄ«vot bez sievietÄ“m nav tik interesanti. Tādēļ vieglākas uzvedÄ«bas sievietes, kuras laida gar ausÄ«m padomju audzināšanu, labprāt vakaros restorānos un kafejnÄ«cās “tusÄ“jās”. Profesionālu prostitÅ«tu nebija daudz – pārsvarā tur, kur apgrozÄ«jās ārzemnieki. ProstitÅ«cija bija nelegāla, tādēļ dažreiz tika rÄ«koti reidi, un viņas tika tvarstÄ«tas. Protams, toreiz, tāpat kā tagad, tas viss vairāk vai mazāk bija priekš “Ä·eksÄ«ša” un sabiedrÄ«bas acu aizmālÄ“šanas.

Sievietes, kuras nebija tik mantkārÄ«gas un atklāti savu miesu netirgoja, vienkārši iepazinās ar vÄ«riešiem, ļāva sevi uzcienāt un tad brÄ«vprātÄ«gi atalgoja viņus par visiem tÄ“riņiem. Vārdu sakot – šÄ·iet, ka šajā ziņā nekas daudz nav mainÄ«jies, izņemot to, ka prostitÅ«cija un izvirtÄ«ba tagad vairs pat necenšas slÄ“pties. Latvijā valÅ«tas prostitÅ«tu centrs, šÄ·iet, bija ārzemniekiem domātā viesnÄ«ca “Latvija” RÄ«gas centrā, bet, cik zinu, arÄ« ostas pilsÄ“tās VentspilÄ« un Liepājā senās “profesijas” pārstāvÄ“m “darba” netrÅ«ka.

Ja mediji nemelo, tad arÄ« Lietuvas prezidente Gribauskaite savu politisko karjeru uzsāka kā valÅ«tas prostitÅ«ta. Tiesa gan – šÄ« sieviete maukojās ar ārzemniekiem arÄ« uz ideoloÄ£iska pamata, jo vienlaikus viņa esot bijusi arÄ« VDK aÄ£ente (kas ir ļoti ticami, jo arÄ« Latvijas valstsmafijā augstus amatus ieņem daudzi VDK aÄ£enti)...ŠÄdu informāciju latviešu valodā meklÄ“t ir veltÄ«gi; tā visa ir izcenzÄ“ta... http://www.posprikaz.ru/2016/12/prezident-litvy-valyutnaya-prostitutka-na-sluzhbe-kgb-i-cru/

MÅ«sdienās šis rÅ«pals piedzÄ«vojis fundamentālus satricinājumus. Nezinu – ticÄ“t vai ne, bet redzÄ“ju Youtube sižetu, kur kāda prostitÅ«ta, atbraukusi uz Ventspili cerÄ«bā uz peļņu no NATO karavÄ«riem, ir šokā klientu trÅ«kuma dēļ – izrādās, daudzi ir “zili” un dod priekšroku saviem biedriem vai citiem sava dzimuma pārstāvjiem. Par to gan nebÅ«tu jābrÄ«nās, jo, kā publiski un lepni ir izskanÄ“jis, arÄ« pašreizÄ“jais Latvijas ārlietu ministrs...

Padomju laikā kas tāds nebija iespÄ“jams un pat iedomājams. Nerunājot jau par to, ka sabiedrÄ«ba šÄdas perversijas vienkārši nepieņēma, arÄ« likumdošana tās ierobežoja. Pediņus sodÄ«ja vai ārstÄ“ja piespiedu kārtā. Citāts no raksta ziņu portālā LA.LV:

Padomju SavienÄ«bā vÄ«riešu homoseksualitāte bija kriminālnoziegums; sievietÄ“m to uzskatÄ«ja par garÄ«gu traucÄ“jumu izpausmi. VÄ“sturniece Ineta Lipša: “Pirmās padomju okupācijas laikā 1940. – 1941. gadā un kopš otrreizÄ“jās padomju okupācijas 1944. –1945. gadā lÄ«dz 1961. gada 1. aprÄ«lim spÄ“kā bija attiecÄ«gais KPFSR Kriminālkodeksa 154. a pants, kas par faktu paredzÄ“ja sodÄ«t ar ieslodzÄ«jumu cietumā uz laiku no trim lÄ«dz pieciem gadiem. Tātad padomju okupācija uzspieda Latvijas sabiedrÄ«bai savu politizÄ“to/homofobisko teroru.” (Paldies PadomÄ“m! No autora) 

Jau kopš 1934. gada 1. aprīļa PSRS par homoseksuālām darbÄ«bām draudÄ“ja lÄ«dz pat piecu gadu cietumsods. 

Kā liecina izdevums “LGBTI vÄ“sture Latvijā pÄ“dÄ“jos 100 gados”, notiesāto homoseksuālo vÄ«riešu skaits pieauga. PiemÄ“ram, no 1945. lÄ«dz 1960. gadam Latvijas PSR tautas (!) tiesās notiesāja 34, laikā no 1961. lÄ«dz 1989. gadam – 268 vÄ«riešus. 

Lai gan 1961. gada 6. janvārÄ« Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Kriminālkodeksa apstiprināšanu” un Krievijas PFSR Kriminālkodeksu aizstāja ar Latvijas PSR Kriminālkodeksu, tomÄ“r nosodošÄ attieksme pret homoseksuāliem cilvÄ“kiem nemainÄ«jās. Jaunā Kriminālkodeksa 124. panta 1. daļa par labprātÄ«giem dzimumsakariem starp pilngadÄ«giem vÄ«riešiem paredzÄ“ja sodu ar brÄ«vÄ«bas atņemšanu lÄ«dz pieciem gadiem. 124. panta 2. daļa paredzÄ“ja brÄ«vÄ«bas atņemšanu no trÄ«s lÄ«dz astoņiem gadiem par homoseksuālajiem sakariem, ja tie veikti ar vardarbÄ«bu vai piedraudot lietot vardarbÄ«bu, izmantojot cietušÄ bezpalÄ«dzÄ«bas vai atkarÄ«bas stāvokli, kā arÄ«, ja tie izdarÄ«ti ar nepilngadÄ«gajiem. 

Pilns raksts (tiesa, caur mÅ«sdienu liberastu brillÄ“m raugoties), šeit: https://www.la.lv/seksa-nebija-citados-arsteja-homoseksualu-dubulta-dzive-psrs-laikos

LÅ«k, viens no iemesliem, kādēļ mÅ«sdienu Latvijas uzpeldÄ“jušie sÅ«..., piedodiet, - politiskā elite tik krampjaini ieÄ·Ä“rusies varas krÄ“slos – politekonomiskās mafijas varai nomainoties uz tautas varu, viņiem bÅ«tu “kirdik”. Izmantojot iespÄ“ju, atgādinu savu pozÄ«ciju šajā jautājumā, tā ir nemainÄ«ga, proti:

Mani pilnÄ«gi neinteresÄ“, ko kurš dara savā guļamistabā; es nevienu nenosodu un netiesāju, bet kategoriski iebilstu un pretošos tam, ka pederasti un citi “netradicionālie” izplata un popularizÄ“ savas perversijas sabiedriskās vietās un – it Ä«paši – bÄ“rnudārzos un skolās.

 

Pati daba māca, ka ne pederastu “Ä£imenei”, ne pederastu tautai nav nākotnes. Ja, protams, viņi neatņem bÄ“rnus normālajiem, bet to viņi var panākt ar savu kolÄ“Ä£u – parlamentāriešu un valdÄ«bas “locekļu” lobiju. Tādēļ uzskatu, ka pederastu nonākšana varas gaiteņos ir ārkārtÄ«gi bÄ«stama un tautai var kļūt letāla. Atcerieties seno austrumnieku teicienu:

Ja gribi uzvarÄ“t ienaidnieku, audzini viņa bÄ“rnus... 

To, ka Latvijas varturi atrodas otrā frontes pusÄ“ un karo pret tautu, šodien, šÄ·iet, redz pat aklais...

Kā jebkura pasaules valoda, arÄ« latviešu valoda mainās, tādēļ dažreiz rodas sajukums terminos. Agrāk par pederastiem un pidarasiem apzÄ«mÄ“ja homoseksuālistus, bet mÅ«sdienās “pidarass” ir slikta cilvÄ“ka apzÄ«mÄ“jums un ne vienmÄ“r norāda uz aplamu seksuālo orientāciju. PiemÄ“ram, SIA LV ārlietu ministrs ir pederasts, bet pārÄ“jos valdÄ«bas locekļus un viņu pakalpiņus droši var saukt par “pidarasiem”, lai gan ar orientāciju viņiem viss ir kārtÄ«bā. Jo tikai pidarass var izlaupÄ«t Latvijas zemi, novest valsti neatmaksājamos parādos un turklāt no tā visa iedzÄ«voties. Un nekaunÄ“ties idiotiski smaidÄ«t pa visu ģīmi televizora ekrānā un gvelzt, cik viss ir labi, jauki un pareizi.

Padomju laikos tādi eksemplāri jau sen cirstu mežu kaut kur taigā, bet viņu tautai nozagtie/izkrāptie Ä«pašumi bÅ«tu konfiscÄ“ti. To nodrošinātu dažādas valsts institÅ«cijas, tautas tiesa (tiesās bija piesÄ“dÄ“tāji – tautas pārstāvji) un tautas “modrā acs”.

AtšÄ·irÄ«bā no mÅ«sdienu Latvijas, kur cilvÄ“ks ir pilnÄ«gi beztiesisks un viņam nav, kur vÄ“rsties pÄ“c palÄ«dzÄ«bas un taisnÄ«bas, Padomju Latvijā bija. Pat piekrāpta sieva varÄ“ja pasÅ«dzÄ“ties vÄ«ra darba vietā, un viņu tad sauktu “uz paklāja” - uz biedru tiesu, kur nelaimÄ«gais grÄ“kāzis tiktu kaunināts un rāts. ArÄ« par dzeršanu tāpat, lai gan alkohola lietošana bija visai izplatÄ«ta parādÄ«ba.

Toreiz atšÄ·irÄ«bā no mÅ«sdienām to varÄ“ja darÄ«t arÄ« sabiedriskās vietās. Ja kāds pārlieku piedzÄ“rās, tad riskÄ“ja nokļūt atskurbtuvÄ“. KursÄ“ja speciālas automašÄ«nas – furgoni, kuras savāca pārlieku apskurbušos. Miliči ar automašÄ«nu nogādāja grÅ«tdieni atskurbtuvÄ“, kur viņu pārbaudÄ«ja ārsts un ierādÄ«ja gultas vietu slÄ“gtā “numuriņā”. No rÄ«ta, pÄ“c protokola un visu formalitāšu nokārtošanas paÄ£iraino klientu izlaida – jo viņam jāiet uz darbu. Un nu – par darbu.

Bezdarbs neeksistÄ“ja. Darbu varÄ“ja dabÅ«t gandrÄ«z jebkur, tādēļ cilvÄ“ki parasti strādāja savas dzÄ«vesvietas tuvumā. Pat vairāk – ne tikai bezdarbs neeksistÄ“ja, bet nestrādāšana bez attaisnojoša iemesla (mācÄ«bas, veselÄ«bas stāvoklis) tika klasificÄ“ta kā parazÄ«tisks dzÄ«ves veids un sodÄ«ts ar visu likuma bardzÄ«bu. Sk. citātu:

4 мая 1961 года на основании ст. 12 Конституции Президиум Верховного Совета РСФСР принял указ «ÐžÐ± усилении борьбы с лицами (бездельниками, тунеядцами, паразитами), уклоняющимися от общественно-полезного труда и ведущими антиобщественный паразитический образ жизни». Согласно ему, лица, считающиеся бездельниками, тунеядцами, алкоголиками, выселялись в специально отведенные местности на срок от двух до пяти лет. Их лишали имущества, заработанного нетрудовым путем и принуждали к труду на этих территориях. https://ru.wikipedia.org/wiki/Тунеядство

1961.gada 4.maijā, balstoties uz KonstitÅ«cijas 12.panta, KPFSR Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma rÄ«kojumu “Par cīņas pastiprināšanu pret personām (dÄ«kdieņiem, tiem, kas dzÄ«vo uz citu rÄ“Ä·ina, parazÄ«tiem), kuri izvairās no sabiedriski derÄ«ga darba un veic antisabiedrisku parazÄ«tisku dzÄ«ves veidu”.

Saskaņā ar šo rÄ«kojumu personas, kuras tiek atzÄ«tas par dÄ«kdieņiem, parazÄ«tiem, alkoholiÄ·iem, tika izsÅ«tÄ«tas uz speciāli ierādÄ«tām vietām uz laiku no diviem lÄ«dz pieciem gadiem. Viņiem atņēma Ä«pašumus, iegÅ«tus bezstrādes ceļā un piespieda strādāt šajās nometinājuma teritorijās.

Krievu vārdam Тунеядство latviešu valodā ir vairākas nozÄ«mes: “Tāds, kas kaut ko saņem par velti, bez maksas, bez iemesla, slinko, dÄ«kdieņo; dzÄ«ve uz citu rÄ“Ä·ina, uz citu darba rÄ“Ä·ina; parazÄ«tiska eksistÄ“šana uz sabiedrÄ«bas rÄ“Ä·ina; Тунеядство ir viena no sociālā parazÄ«tisma formām.”

Lieki teikt, ka pÄ“c šÄda formulÄ“juma mÅ«sdienu Latvijā izsÅ«tÄ«t uz saucamo “101.km” vajadzÄ“tu milzum daudz parazÄ«tu. Un bÅ«tu pareizi. Jo parazÄ«ts tādēļ ir parazÄ«ts, ka eksistÄ“ uz citu rÄ“Ä·ina. Uz tava un mana rÄ“Ä·ina. Bet, ja parazÄ«ti savairojas un uzblÄ«st, kā tas ir noticis Latvijā, tad tiek apdraudÄ“ta ne tikai saimnieka veselÄ«ba, bet pat dzÄ«vÄ«ba. ArÄ« tas ir noticis Latvijā. Vai zinājāt, ka Latvijai pieder antirekords – tā kļuvusi par visstraujāk izmirstošo valsti pasaulÄ“?!

 

Un vÄ“l viens paradokss, kuru es nekādi nevaru “pārgremot”. Normālā valstÄ« normālos apstākļos darbojas likums “Kurš nestrādā, tas neÄ“d”. Latvijā ir otrādi – kurš strādā, tas nekad nav bagāts, bet tie, kuri nestrādā – bieži vien ir. Parasti viņi sÅ«c, zog vai mahinÄ“ no budžeta, un ar biznesu tiem ir vien attāls sakars. ArÄ« treknie ierÄ“dņi. Padomju laikā, kā minÄ“ju, biroja darbs nebija cieņā. Saprotams, ir jābÅ«t atšÄ·irÄ«bai apmaksā starp strādnieku, kurš bieži vien visai skarbos apstākļos veic savu darbu, un “kantora žurku”, kura regulāri dzer kafiju un mÄ«kstajā krÄ“slā audzÄ“ pÄ“cpusi. Tādēļ strādnieki pelnÄ«ja krietni vairāk.

Tagad ir otrādi - tie, kuri nedara neko vai dara maz, vai dara pilnÄ«gi nevajadzÄ«gu darbu, ir daudz labāk atalgoti par reāla darba darÄ«tājiem. Tādai ekonomiskajai politikai nav nākotnes. Man palicis atmiņā kāds lozungs no padomju laikiem - Ekonomikai jābÅ«t ekonomiskai. Tam es pilnÄ«bā piekrÄ«tu, tādēļ ar lielu skepsi skatos uz daudzu nevajadzÄ«gu, lieku ierÄ“dņu un citu parazÄ«tu dāsno sponsorÄ“šanu. VienÄ«gais izskaidrojums – valstmafija tādÄ“jādi nodrošina sev lojālu masu.

NedrÄ«kst aizmirst par padomju laiku sociāli labvÄ“lÄ«go pensiju sistÄ“mu. VÄ«riešiem pensijas vecums bija 60 gadi (ja strādāja Ziemeļos vai SibÄ«rijā, kura tiem pielÄ«dzināta, tad no 55 gadiem), bet sievietÄ“m – no 55 gadiem. Pārsvarā pensijas nebija lielas, bet pilnÄ«gi pietiekamas, lai dzÄ«votu pieticÄ«gu, bet vienlaikus bezbÄ“dÄ«gu dzÄ«vi. 

 

Tagad - par pārtiku.

Pārtikas ražošanu regulÄ“ja Valsts standarti. Daudzi pārtikas produkti nebija brÄ«vi veikalā nopÄ“rkami, bieži vien bija jāizstāv garas rindas. Pat garākas nekā tagad pie lielveikalu kasÄ“m piektdienās un pirmssvÄ“tku dienās. Bet...

Vai nu pateicoties tam, ka pārtikas ražošana nebija tik “modernizÄ“ta”, vai pateicoties Valsts standartam, pārtika bija izcila. Tas ir – izcila, salÄ«dzinot ar mÅ«sdienu pussintÄ“tisko barÄ«bu un “plastmasas” tomātiem vai beztermiņa pienu, nopÄ“rkamu lielveikalos. Jā – mÄ“s toreiz izsmÄ“jām lÄ“tās desas, savā starpā pārrunādami, ka tās ražo no subbproduktiem, cÄ«pslām un citiem gaļas atkritumiem. Bet tās ražoja no lopa! Toreiz nevarÄ“ja ienākt prātā, ka var ražot arÄ« no sojas vai kaut kā cita. Un pielikt garšas pastiprinatāju (E620—E629) un vÄ“l veselu virkni s...u.

Par maizi stāsts ir atsevišÄ·i. Maizi nevar aizmirst. Bieži vien to tirgoja atsevišÄ·os veikalos. No rÄ«tiem, kad bija pievedums, tiem nebija iespÄ“jams paiet garām – smaržoja visa apkārtne. Speciālas maizes mašÄ«nas izvadāja maizi pa apkārtnes veikaliem, bet ne no tālienes. Maizes ceptuves bija visur, uz vietas, tā teikt, lai iedzÄ«votājiem bÅ«tu iespÄ“ja iegādāties to svaigu, pat siltu. LasÄ«tājs varbÅ«t nezina, ka mÅ«sdienu maize nesmaržo, ilgi nesakalst, ir tālu transportÄ“jama “moderno tehnoloÄ£iju” dēļ – gandrÄ«z visa veikalos nopÄ“rkamā maize ir bijusi saldÄ“ta un piebāzta ar dažādiem “uzlabotājiem” (lasÄ«t sÄ«ksÄ«kiem burtiņiem rakstÄ«to uz iesaiņojuma. Ieteicams iegādāties lupu, bet tad pastāv risks nomirt badā, jo normāli produkti mÅ«sdienās gandrÄ«z nav nopÄ“rkami. Vien pa bargu naudu). Un – arÄ« kÅ«kas...Fragments no intervijas DB ar AS Latvijas maiznieks valdes locekli Māri Daudi:

„«Restorāni un viesnÄ«cas novÄ“rtÄ“, ka varam piegādāt gan saldÄ“tu maizi, gan kÅ«kas, ko atliek vien atkausÄ“t un pasniegt. Dažos restorānos mÅ«su meduskÅ«ka, uz vietas atkausÄ“ta un izdekorÄ“ta, tiek pasniegta kā šefpavāra meistardarbs. Tas mÅ«s priecÄ“,» saka M. Daude.”

Te acÄ«mredzama ir ne tikai tehnoloÄ£ija, bet arÄ« gluži neticamā cilvÄ“ku degradācija kriminālā kapitālisma apstākļos, kad cilvÄ“ks blÄ“dÄ«bu un melošanu klientiem pasniedz kā biznesa sasniegumu...Pilna intervija šeit:https://www.db.lv/zinas/latvijas-maiznieka-saldeto-produktu-segments-strauji-aug-48817

Padomju laikā maizes cena bija ļoti zema, jo tā skaitÄ«jās (un ir) pirmās nepieciešamÄ«bas prece. Baltmaizes kukulÄ«ša cena bija 12 vai 22 kapeikas, bet “Ä·ieÄ£elÄ«ša” - 14 kapeikas. RÅ«pnÄ«cas strādnieki parasti pelnÄ«ja 200 – 300 rbļ./mÄ“n. Zemā maizes cena veicināja dažādas “ačgārnÄ«bas”. Atceros, ka mana mamma pirka un baroja maizÄ«ti govij...

Bija laiks, kad Ä“dnÄ«cā maize stāvÄ“ja uz galda un to varÄ“ja Ä“st par velti. Diemžēl cilvÄ“ki to nenovÄ“rtÄ“ja (uh, kā viņiem derÄ“ja padzÄ«vot kādu mÄ“nesi kapitālismā) un izturÄ“jās visai nevīžīgi. Pašsaprotami, ka arÄ« sāls, pipari un sinepes Ä“dnÄ«cā bija bez maksas. Atceros, Ogres stacijas Ä“dnÄ«cā varÄ“ja paÄ“st par...11 kapeikām. MÄ“s, pusaudži, tās saucām par “trubaļotu brokastÄ«m”. Tas bija zirņu biezenis ar speÄ·i (11 kap.) un maize ar sinepÄ“m – par velti. Normāli Ä“dnÄ«cā varÄ“ja paÄ“st par 0.5 – 1 rubli.

Un vÄ“l. Faktiski katrā pagastā bija pienotava, kur tika pārstrādāts piens un ražoti piena produkti. Pašsaprotami, ka tie bija visaugstākajā kvalitātÄ“, svaigi un par ļoti pieņemamām cenām. IedzÄ«votāji varÄ“ja iegādāties sveramos piena produktus bez iesaiņošanas un transportÄ“šanas sadārdzinājuma.

Liela problÄ“ma padomju laikā bija zagšana, kas faktiski nemaz neskaitÄ«jās zagšana. Jo ņemts un nests mājās no darba bija kopÄ«pašums, kura saimnieks daļēji bija arÄ« pats nesÄ“js. Toreiz radās teiciens, kurš, cik zinu, daļēji darbojas vÄ“l šodien: “Parādi, ko tu nes mājās, un es pateikšu, kur tu strādā.”

 

Stiepa visu, ko var atstiept, bet... Tas notika gandrÄ«z legāli un nelielos apjomos. Kā mazs bonusiņš pie algas, tā teikt. CeltniecÄ«bā tāpat kā mÅ«sdienās blÄ“dÄ«jās un zaga vairāk, bet pastāvÄ“ja risks, ka darbu vadÄ«tāja personÄ«go, no zagtajiem materiāliem bÅ«vÄ“to māju var atņemt. Bija jāpierāda ienākumu likumÄ«gums. Liela mÄ“roga valsts (tautas) mantas zagšana vai izsaimniekošana bija ļoti bÄ«stama un draudÄ“ja ar 15 gadiem aiz restÄ“m plus mantas konfiskāciju. Tas, domāju, arÄ« ir viens no iemesliem, kādēļ VDK un korumpÄ“ti komunisti – blēži bija ieinteresÄ“ti PSRS sagraušanā. Nu viņi varÄ“ja ne tikai leÄ£itimizÄ“t salaupÄ«to, bet nolaupÄ«t tautai vÄ“l vairāk. Gluži gigantiskos apmÄ“ros.

PersonÄ«gi es uzskatu, ka, atjaunojot Latvijas valsti (šÄ« NAV Latvijas Valsts), VISIEM, kuri dzÄ«vo dārgās villās, bÅ«tu jāpierāda savu ienākumu legālā izcelsme. Baidos, ka daudziem redzamiem darboņiem nāktos pārcelties uz pažobeli Maskačkā. Labākajā gadÄ«jumā...

Tagad zagšana ir ieguvusi citu veidolu. Ja agrāk zaga visa tauta – no “saimnieka”, no valsts, tad tagad ir otrādi – valsts, “saimnieks” vai liels uzņēmÄ“js zog no tautas, no darbiniekiem, no iedzÄ«votājiem. Ne velti ir teiciens, ka uzņēmÄ“js ir starpnieks starp strādnieka algu un viņa kabatu...

Un nesauciet uzņēmÄ“jus maldinošajā vārdā “darba devÄ“ji”. Darbu dod tas, kurš to padara, bet uzņēmÄ“js strādniekam/darbiniekam dod naudu par padarÄ«to, bet tikai daļu. Dažreiz pat visai nelielu, lielāko daļu atstājot sev. ĪpašÄ« raksturÄ«gi tas ir Latvijā, kas arÄ« ir viens no iemesliem masveida ekonomiskajai Latvijas iedzÄ«votāju emigrācijai uz ārzemÄ“m. Vispār latviešu mentalitāte ir viena no draņķīgākajām pasaulÄ“. Pat ārzemju latvieši mÄ“dz pret saviem tautiešiem izturÄ“ties negodÄ«gi un pie iespÄ“jas viņus izmanto, lai iedzÄ«votos. Tādēļ neiesaka ārzemÄ“s strādāt Latvijas uzņēmumos, bet pie vietÄ“jā – zviedra vai vācieša. Viņiem pat prātā neienāk tādas cÅ«cÄ«bas, kādas var izstrādāt latvietis latvietim. PiemÄ“ram – nesamaksāt norunāto algu.

MedicÄ«niskā aprÅ«pe. Ja par tās kvalitāti vÄ“l var strÄ«dÄ“ties, tad par pieejamÄ«bu – ne. Man personÄ«gi par medicÄ«niskās aprÅ«pes kvalitāti LPSR laikos ir tikai labas atmiņas. Faktiski – RÄ«gas traumatoloÄ£iskā institÅ«ta Ä·irurga augstā kvalifikācija izglāba man dzÄ«vÄ«bu, jo gadÄ«jās smagi salauzt sprandu. Viņi “saremontÄ“ja” tik labi, ka pÄ“c desmit gadiem es varÄ“ju atļauties salauzt otrreiz. Bet šoreiz lÅ«za citā vietā. Un atkal TraumatoloÄ£iskais institÅ«ts, atkal tā pati nodaļa. Un atkal – dzÄ«vs! Atceros, pirmajā reizÄ“ manā palātā gulÄ“ja kāds puisis no Ventspils. ArÄ« viņš bija salauzis sprandu.

Vismaz pavizinājos ar helikopteri, - viņš smÄ“jās. Ventspilnieks bija lÄ«dz pusei paralizÄ“ts, bet, kad pÄ“c pusgada sastapāmies, viņš jau varÄ“ja mazliet pacelt roku, lai sasveicinātos. Tāda bija padomju laika sistÄ“ma un medicÄ«na RÄ«gā. Neesmu dzirdÄ“jis, ka smagu slimnieku transportÄ“šanai “brÄ«vlatvijas” laikā izmantotu aviāciju, turklāt – pilnÄ«gi par velti. TaisnÄ«bas dēļ jāsaka, ka par provincÄ“m dzirdÄ“ti dažādi šausmu stāsti, bet neviens no tiem nelÄ«dzinās mÅ«sdienām, kad medicÄ«niskā aprÅ«pe kļuvusi par maksu.

Un atkal – es personÄ«gi nevaru sÅ«dzÄ“ties. Lai gan – varu gan! Ja man nebÅ«tu naudas un iespÄ“jas savulaik aizlidot uz Indiju pÄ“c zālÄ“m, iespÄ“jams, ka bÅ«tu jau citā pasaulÄ“. Toreiz Latvijas varturi parādÄ«ja sevi atklāti – kā slepkavas. (Sk. rakstu: https://pietiek.com/raksti/kad_vadzis_lust_jeb_nelauj_sevi_nobendet,_draugs )

Tiem, kas nezina – medicÄ«niskā aprÅ«pe padomju laikos bija bezmaksas. ArÄ« zobārstniecÄ«ba un viss pārÄ“jais. Šodien, ja tev nav naudas transportam, izmeklÄ“jumiem un saucamajam “lÄ«dzmaksājumam”, medicÄ«nisko aprÅ«pi saņemt nevari. Mirsti nost. Jo SIA LV, kā jau katrā komercuzņēmumā, valda peļņas aprÄ“Ä·ins, bet Latvijas iedzÄ«votājs ir resurss. Tiem, kuri nezina, ka Latvijas valsts iestādes, struktÅ«ras, Prezidenta kanceleja, prokuratÅ«ra u.c. ir reÄ£istrÄ“ti komercuzņēmumu reÄ£istrā Vācijā, vÄ“lams ieskatÄ«ties šeit: https://www.dunsregistered.com/DUNS.aspx

Padomju varas gados iedzÄ«votāju veselÄ«bai tika pievÄ“rsta Ä«paši liela nozÄ«me. Daudzas veselÄ«bas pārbaudes bija obligātas, piemÄ“ram, sanitārās grāmatiņas (arÄ« šodien), plaušu pārbaude tuberkulozes prevencijai. Uzņēmumos ar kaitÄ«giem darba apstākļiem izsniedza bezmaksas pienu, uzskatot, ka tas palÄ«dz organismam attÄ«rÄ«ties. SpÄ“cÄ«gās arodbiedrÄ«bas nodrošināja visus strādājošos ar iespÄ“jām atpÅ«sties sanatorijās (Latvijā vai citur) bez maksas vai par neadekvāti niecÄ«gu samaksu. Īpaši tika “uzpasÄ“ti” cilvÄ“ki ar garÄ«giem traucÄ“jumiem. Daudzi nezina, ka mÅ«sdienu Latvijas apstākļos garÄ«gi slimos stacionārā netur ilgāk par 30 dienām. Tāpat arÄ« nezina to, ka tuvinieki nevar cilvÄ“ku, kuram “aizbraucis jumts”, ievietot slimnÄ«cā, ja...viņš to pats nevÄ“las! Bet tādēļ jau viņš jāārstÄ“, ka pats nav spÄ“jÄ«gs adekvāti spriest! Tas netiek ņemts vÄ“rā, tādēļ piespiedu ārstÄ“šana iespÄ“jama tikai tad, ja var PIERÄ€DĪT, ka slimnieks apdraud sevi vai citus. Vārdu sakot, ja kāds sajÅ«k prātā (Latvijā tas notiek arvien biežāk)un, piemÄ“ram, RÄ«gas centrā pie Mildas pliks mÄ“Ä£ina uzsiet viņai galvā lakatu vai arÄ« vienkārši noliek čupu, tad viņam piemÄ“ros administratÄ«vo sodu, bet izsauktā Tvaika ielas brigāde nevedÄ«s uz slimnÄ«cu, kamÄ“r viņš nav kādu nožmiedzis vai, vismaz, mÄ“Ä£inājis to izdarÄ«t. Vai sevi.

LPSR laikā ārsti psihiatrijas pacientus, kuri izvairÄ«jās no ārstÄ“šanas, meklÄ“ja mājās, bija ieinteresÄ“ti viņu veselÄ«bā un labklājÄ«bā. Tagad daudzi ārsti (par laimi – ne visi) ir ieinteresÄ“ti tikai savā personÄ«gajā materiālajā labklājÄ«bā.

Es vienmÄ“r esmu uzskatÄ«jis un domas neesmu mainÄ«jis – tādas sfÄ“ras, kā izglÄ«tÄ«ba, kultÅ«ra, veselÄ«bas aprÅ«pe, drošÄ«ba NEDRĪKST BŪT KOMERCIÄ€LAS!

 

Tāpat kā zeme, upes, ezeri, jÅ«ra NEDRĪKST BŪT PRECE, bet tas nozÄ«mÄ“ – nedrÄ«kst bÅ«t privātÄ«pašumā!

MÅ«sdienu Latvijā šajā ziņā ir sevišÄ·i nelietÄ«gi un viltÄ«gi izkombinÄ“ts. Savulaik, deviņdesmitajos, kad bija trakais grābšanas, dalÄ«šanas un izzagšanas laiks, kaut ko “privatizÄ“t” lielblēži atļāva arÄ« tautai. Tā daudzi kļuva par savu dzÄ«vokļu, kuros viņi jau tāpat dzÄ«voja paaudžu paaudzÄ“m, “Ä«pašniekiem”. Kādēļ rakstu pÄ“diņās? Tādēļ, ka blēži ieviesa NĪN, bet, kamÄ“r ir NĪN (nekustamā Ä«pašuma nodoklis), tu esi tāds pat “Ä«pašnieks” kā es - astronauts. Iedomāties jau varam, bet:

NĪN ieviešana (neatkarÄ«gi no summas) bija skaidrs signāls tam, ka nekustamais privātÄ«pašums Latvijā tiek atcelts.

 

Tu teiksi – kā?! Es uzbÅ«vÄ“ju ar savām rokām un pa savu naudu māju; tā ir MANA! Aha... PamÄ“Ä£ini kādu laiku nepārskaitÄ«t maksu par tās lietošanu (NĪN), un tu redzÄ“si, cik tā ir “tava”... ”Tavs” bija tikai darbs, laiks, veselÄ«ba un nauda. Kad tā ir uzcelta un piereÄ£istrÄ“ta, tā sāk piederÄ“t tam, kuram tu maksā. Tādēļ (un, protams, arÄ« citu iemeslu dēļ) daudzi ilgstoši nenodeva mājas ekspluatācijā, un tādēļ bandÄ«ti/pidarasi tagad izdod likumus, kas paredz ierobežot termiņu, kurā māja ir jānodod...

Padomju laikā situācija bija krietni labāka. Zeme bija valsts Ä«pašumā, bet apbÅ«ves gabali tika nodoti beztermiņa lietošanā, un zemes nodoklis bija tikai simbolisks – pāris rubļi gadā. (Atkal – kā simbols un atgādinājums par patieso Ä«pašnieku). Par Ä“kām nekādu nodokļu nebija – tās reāli bija saimnieka Ä«pašumā! Padomju laikā tika uzbÅ«vÄ“tas ļoti daudzas privātmājas. ArÄ« uz mazās ieliņas OgrÄ“, kur mans tÄ“vs uzbÅ«vÄ“ja māju, un es pavadÄ«ju bÄ“rnÄ«bu un jaunÄ«bu, visas mājas tika sabÅ«vÄ“tas padomju laikā. Toreiz nevienam pat prātā nevarÄ“ja ienākt tāds murgs, ka pÄ“c gadiem Latvija “atgÅ«s brÄ«vÄ«bu” un NĪN nemaksāšanas gadÄ«jumā viņus no pašu celtajām/mantotajām mājām varÄ“s izmest ārā.

Starp citu, NĪN par Ä“kām ieviesa tikai 1997.gadā, šÄ·iet, kārtÄ“jo zemisko LR valdÄ«bas un naudas maisu vienošanos rezultātā. Tautas ienaidnieki – Saeima to pieņēma jÅ«nijā, bet izsludināja A.ÄŒepānis (nebÅ«dams prezidents, bet viņa vietā).

Ar nožēlu jākonstatÄ“, ka padomju laiks Latvijas tautas pastāvÄ“šanai bija nesalÄ«dzināmi labvÄ“lÄ«gāks par šo.

To pierāda arÄ« demogrāfiskā situācija, bet tā savukārt cieši saistÄ«ta ar sociālo. Es vienmÄ“r brÄ«nos, kad dzirdu, kā cilvÄ“ki lamā un nÄ«st visu “sociālistisko”, vienlaikus gribÄ“dami “sociālās garantijas”, “sociālo spilvenu”, sociālās nevienlÄ«dzÄ«bas mazināšanu”, labu pensiju utt. Mums visiem patÄ«k Zviedrija kā sociāli izdevušÄs valsts paraugs. Bet no vārda “sociālistisks” mÄ“s baidāmies. Kas gan tur nepareizs?

IzglÄ«tÄ«ba. IzglÄ«tÄ«ba, protams, padomju laikos bija bez maksas. Visu lÄ«meņu izglÄ«tÄ«ba. Padomju valsts bija ieinteresÄ“ta cilvÄ“ka potenciāla atraisÄ«šanā, tādēļ bÄ“rniem, jauniešiem un arÄ« pieaugušajiem bija pieejamas arÄ« visai plaša spektra ārpusskolas mācÄ«bas un interešu nodarbÄ«bas. VarÄ“ja izvÄ“lÄ“ties, ko sirds kāro – viss bija pieejams un bez maksas. Pat tādi tehniskie sporta veidi kā motokross. Par deju pulciņiem, sporta sekcijām, koriem, ansambļiem un visu pārÄ“jo nemaz nerunājot. Ja es gribÄ“tu uzskaitÄ«t visu pieejamo interešu nodarbÄ«bu klāstu, tas aizņemtu, šÄ·iet, veselu lappusi un kļūtu garlaicÄ«gi lasÄ«t. Atkārtoju – viss bez maksas. Bezmaksas izglÄ«tÄ«bas garantija bija nostiprināta pat valsts pamatlikumā – PSRS konstitÅ«cijā:

Граждане СССР имеют право на образование. Это право обеспечивается бесплатностью всех видов образования, осуществлением всеобщего обязательного среднего образования молодёжи, широким развитием профессионально-технического, среднего специального и высшего образования на основе связи обучения с жизнью, с производством: развитием заочного и вечернего образования; предоставлением государственных стипендий и льгот учащимся и студентам; бесплатной выдачей школьных учебников; возможностью обучения в школе на родном языке; созданием условий для самообразования

— ÐšÐ¾Ð½ÑÑ‚итуция СССР (1977) // Ð’икитека

PSRS pilsoņiem ir tiesÄ«bas uz izglÄ«tÄ«bu. ŠÄ«s tiesÄ«bas tiek nodrošinātas ar: bezmaksas visa veida izglÄ«tÄ«bu, jaunatnes vispārÄ“jās obligātās vidÄ“jās izglÄ«tÄ«bas Ä«stenošanu; profesionāli – tehniskās, vidÄ“jās speciālās un augstākās izglÄ«tÄ«bas attÄ«stÄ«bu uz saistÄ«bas ar dzÄ«vi, ražošanu pamata; ar neklātienes un vakara izglÄ«tÄ«bu; ar valsts stipendijām un atlaidÄ“m audzÄ“kņiem un studentiem; ar bezmaksas mācÄ«bu grāmatu izsniegšanu; ar iespÄ“ju mācÄ«ties dzimtajā valodā (izcÄ“lums  aut.); ar pašizglÄ«tÄ«bai nepieciešamo apstākļu radÄ«šanu. (PSRS KonstitÅ«cija (1977))

Tādēļ nav jābrÄ«nās, ka padomju izglÄ«tÄ«bas sistÄ“mu piedzÄ«vojušie cilvÄ“ki ir ievÄ“rojami erudÄ«tāki, loÄ£iskāki un attÄ«stÄ«tāki par mÅ«sdienu skolu, sabiedrÄ«bas un vides veidotajiem. Protams, arÄ« mÅ«sdienās ir gudri, gaiši, zinoši un jauki jaunieši. Bet... gribÄ“tos, lai tādu bÅ«tu vairāk.

Tam ir loÄ£isks, bezgala cinisks un pretÄ«gs izskaidrojums, kuru atļāvās, jāsaka – izvemt Latvijas galvenais viltvārdis – prez, tas ir – prezidents E.LevÄ«ts, kurš kādā uzstāšanās reizÄ“ skolā jauniešiem skaidrā tekstā pateica, ka viņi tiek gatavoti kā darbaspÄ“ks (!) Eiropas darba tirgum (!)un “jāiemācās aprÄ“Ä·ināt, kādu kredÄ«tu paņemt”...

Bet, kā zināms jau no seniem laikiem: “AizņēmÄ“js ir aizdevÄ“ja vergs.” Kam vergam laba izglÄ«tÄ«ba, spÄ“ja analizÄ“t un loÄ£iski spriest?

 Lieki teikt, ka vismaz pamatskola bija praktiski katrā pagastā. Savukārt Latvijas “neatkarÄ«bas” laikā ir slÄ“gtas (?) skolas. Pirmajos 13 atbrÄ«vošanās no “sarkanā mÄ“ra” gados tika slÄ“gtas 224 skolas. https://www.tvnet.lv/5494195/trispadsmit-gadu-laika-latvija-slegtas-244-skolas Tas ir lÄ«dz 2011.gadam. Process ir palÄ“ninājies, bet turpinās, jo vÄ“l ir, ko slÄ“gt. 2019.gadā tika slÄ“gtas 14 skolas. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/sogad-slegtas-14-skolas.a330700/

Tautas vispārÄ“jā kultÅ«ras lÄ«meņa celšanu pozitÄ«vi ietekmÄ“ja bibliotÄ“ku, klubu, tautas namu, kultÅ«ras namu plašÄ pieejamÄ«ba. AktÄ«va kultÅ«ras dzÄ«ve norisinājās praktiski katrā pagasta centrā. Lozungs “Māksla pieder tautai” reāli tika Ä«stenots dzÄ«vÄ“. GalvaspilsÄ“tas mākslinieki bija bieži viesi lauku kultÅ«ras namos un klubos, kā arÄ« pretÄ“ji – tika organizÄ“ti autobusi, kuri veda lauku darbarÅ«Ä·us uz kultÅ«ras pasākumiem RÄ«gā. Teātra izrādes, koncerti, kino un citi pasākumi bija plaši pieejami arÄ« zemo cenu dēļ. MÅ«sdienu dažreiz gluži ārprātÄ«gās cenas toreiz nevienam nevarÄ“ja pat ienākt prātā.

Kvalitāte? Ha – daudzi tie paši mÅ«ziÄ·i un aktieri, kas šodien, tikai - jaunāki un smukāki!

Padomju laikos nebija saucamo “bomžu” (без определённого места жительства). Jau pÄ“c mācÄ«bu iestādes pabeigšanas jaunos speciālistus norÄ«koja darbā un piešÄ·Ä«ra istabiņu vai dzÄ«voklÄ«ti. Komunālie maksājumi bija smieklÄ«gi. ArÄ« tagad tie ir smieklÄ«gi, bet citādāk; agrāk tie bija smieklÄ«gi mazi (daži rubļi mÄ“nesÄ«), bet tagad tie ir smieklÄ«gi lieli. SmieklÄ«gi tādēļ, ka nekāda ekonomiska pamatojuma lielajām summām nav. Faktiski, monopoluzņēmumi, valstmafijai “jumtojot”, nodarbojas ar reketu, latviski – ar izspiešanu.

Kad gāzes cenu “biznesmeņi” palielināja, cilvÄ“ki sāka mazāk tÄ“rÄ“t. Tas neietilpa pidarasu (nejaukt ar homoseksuālistiem - pederastiem) plānos, un viņi uzlika ikmÄ“neša maksājumu, kuru pieklājÄ«bas pÄ“c nosauca par “abonÄ“šanas maksu”. It kā cilvÄ“ks, kuram jau trÄ«sdesmit gadus dzÄ«voklÄ« ir gāzes krāns, bÅ«tu sācis kaut ko abonÄ“t. Tas pats stāsts ar elektrÄ«bu – kad tā kļuva dārgāka, ļaudis sapirka un saskrÅ«vÄ“ja ekonomiskās spuldzÄ«tes. Tad parazÄ«ti ieviesa ikmÄ“neša maksas, kuras nosauca dažādos vārdos – par OIK, par elektrÄ«bas sadali utt. Rezultātā cilvÄ“kam ir jāmaksā nevis par elektrÄ«bu, kas bÅ«tu tikai normāli, bet par neko. ArÄ« tad, ja elektrÄ«bu netÄ“rÄ“...

Tā SIA LV sÅ«c savus cilvÄ“kresursus. Un arÄ« daudz un dažādos citos veidos. Latvijā cilvÄ“ks dažādos nodokļos, nodevās, slÄ“ptos uzcenojumos un tarifos samaksā lÄ«dz pat 85 – 90% no saviem ienākumiem. Ja Latvijas iedzÄ«votājs kaut kādu iemeslu dēļ nespÄ“j samaksāt piestādÄ«tos komunālos “rÄ“Ä·inus”, viņš var zaudÄ“t pajumti un tikt izsviests uz ielas.

Padomju Latvijā kas tāds nebija iedomājams.

Un nobeigumā – par sadzÄ«ves tehniku. Tā tika ražota ar pilnÄ«gi atšÄ·irÄ«gu koncepciju nekā kriminālā kapitālisma iekārtā. Ja mÅ«sdienās ražotāji ražo, lai pārdotu un gÅ«tu pelņu, tad padomju laikā ražoja, lai cilvÄ“kiem atvieglotu sadzÄ«vi. Cik zinu, dažreiz pārdošanas cena pat nesedza izmaksas. Tādēļ tehnika mÄ“dza pārsteigt ar savu ilgmūžību. PiemÄ“ram, ledusskapji Зил mÄ“dza kalpot pat... 40 gadus. Bez nekādas freona uzpildes un apkopes. Bet putekļu sÅ«cÄ“ji Ракета vienkārši nebija nolietojami. VÄ“l šodien man ir rÅ«pnÄ«cā Straume ražots mikseris. Tas darbojas nevainojami.

Īpaši nevar slavÄ“t PSRS ražotās automašÄ«nas, kuras pārsvarā atpalika no ārzemju ražojumiem gan kvalitātes, gan izturÄ«bas ziņā. No otras puses - “žigulÄ«šiem” nebija ne vainas; ceļmalās nestāvÄ“ja un aizbrauca visur, kur vajag. Es ar tādu izbraukāju visai tālus ceļus – no KarÄ“lijas ziemeļos, lÄ«dz Moldāvijai, Melnajai jÅ«rai, Turkmenistānai dienvidos; no AustrumsibÄ«rijas austrumos, lÄ«dz pat KlaipÄ“dai rietumos. ArÄ« mÅ«sdienās daži vÄ“l redzami uz ceļiem. Lielais degvielas patÄ“riņs? Ha – smieklÄ«gi tie 10l/100km, ja benzÄ«ns maksā 11 kapeikas/litrs...

AutomašÄ«nas ar dÄ«zeļdzinÄ“jiem bija tikai kravinieki un privātajiem piederÄ“t nevarÄ“ja. Tāpat kā traktori. DaudzbÄ“rnu Ä£imenÄ“m tika dota iespÄ“ja iegādāties mikroautobusu “Latvija”, kuru komplektÄ“ja Latvijā, Jelgavā. Lieki teikt, ka šo ražotni jaunā vara iznÄ«cināja. Tāpat kā bezgala daudz citu. CilvÄ“ki zina tikai lielākās – VEF, cukurfabrikas, RRR, RVR utt. Bet patiesÄ«bā Latvijā ražoja vai tuvākajā laikā plānoja ražot gandrÄ«z visu lauksaimniecÄ«bas tehniku. Tagad par to var lasÄ«t tikai grāmatās, jo internets tiek nežēlÄ«gi un bezkaunÄ«gi cenzÄ“ts un informācija dzÄ“sta. Domāju, sabiedrÄ«bas “digitalizācijas” iemesls un paaudzes, kura nelasa grāmatas, veidošana ir tieši domu kontrole ar kontrolÄ“tas informācijas starpniecÄ«bu. Atceraties grāmatu dedzināšanas vÄ“sturÄ“? Digitalizācija paver plašas iespÄ“jas šajā jomā un krietni atvieglo cilvÄ“ces parazÄ«tiem vÄ“stures pārrakstÄ«šanu. Nekas nav jādedzina – viss ir pieejams tÄ«klā. PÄ“dÄ“jā laikā cenzori aktivizÄ“jušies jo Ä«paši. Jāsaka – kā nekad. Interesanti, uz ko tas iet?...

Kriminālā kapitālisma apstākļos, lai nodrošinātu peļņu ražotājam, tirgotājam un pidarasiem/parazÄ«tiem, jau kopš 1996 gada ir ieviesta saucamā “plānveida novecošana”. Tas nozÄ«mÄ“, ka lieta tiek ražota ar aprÄ“Ä·inu, ka tā kalpos garantijas laiku, varbÅ«t vÄ“l nedaudz un...viss. PÄ“rc jaunu. Vairāk – šeit:

https://www.forbes.ru/biznes/361515-lovushka-dlya-pokupatelya-pochemu-sovremennye-veshchi-ne-mogut-sluzhit-vechno

Pats par to pārliecinājos, kad vienā telpā ieliku trÄ«s saldÄ“tavas. Divas bija vecas – zviedru Husqvarna un viena - vācu ražojuma. Trešo ieliku pilnÄ«gi jaunu, no veikala – Zanussi. Un ko domājat? PÄ“c diviem gadiem un dažiem mÄ“nešiem man izgāja no ierindas tieši jaunā Zanussi, bet vecās turpināja strādāt. VÄ“lāk, protams, izrādÄ«jās, ka Zanussi nav labojama...

To sauc arÄ« par “ekonomikas sildÄ«šanu”. Jo tikai naudas aprite nodrošina parazÄ«tiem varu pār cilvÄ“kiem. Izņem naudu, un viss – viņi vairs nespÄ“j kontrolÄ“t un valdÄ«t pār cilvÄ“kiem. Tādēļ arÄ« absolÅ«ti visas dzÄ«ves sfÄ“ras tiek padarÄ«tas par preci vai pakalpojumu, kurš jāapmaksā ar naudu. Naudai ir vÄ“rtÄ«ba tikai tad, ja ir pieprasÄ«jums pÄ“c tās. Bet papÄ«rÄ«šiem vÄ“rtÄ«bu piešÄ·iram mÄ“s ar savu darbu vai Ä«pašumu, kuru pret šiem papÄ«rÄ«šiem iemainam. VelnišÄ·Ä«ga, viltÄ«ga, samudžināta un netÄ«ra tā naudas sistÄ“ma...

Atceros, kā padomju laikos mÄ“s, padzirdÄ“juši, ka par Å«deni jāmaksā, neticÄ«gi smÄ“jāmies. Mums tas bija neiedomājami – tikpat neiedomājami, kā pirkt gaisu. Kurš ražo Å«deni, kurš ražo gaisu?! Kuram ir monopols to pārdot?! Ūdens pumpji bija daudzviet uz ielām. Pieejami jebkuram. Tagad, kad pagājuši 30 gadi, smiekli vairs nenāk. Jo nu mÄ“s maksājam ne vien par Å«deni, bet arÄ« par neko. Kā OIK gadÄ«jumā, kā NĪN gadÄ«jumā un daudzos, daudzos citos.

Tikpat neticami padomju laikos mums šÄ·istu ideja, ka par dabisko vajadzÄ«bu nokārtošanu publiskajā tualetÄ“ tiek prasÄ«ta maksa. Bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ tev naudas pie rokas nav, tad čurā, kur gribi. Bet, ja čurāsi aiz koka, visticamāk, ka pašvaldÄ«bas melnkrekli/policisti tev izrakstÄ«s soda kvÄ«ti. Nekā personÄ«ga – tikai bizness...

ŠÄ« necilvÄ“cÄ«gā sistÄ“ma man izraisa dziļu pretÄ«gumu jau sen. Tā pazemo cilvÄ“ku un mÄ“Ä£ina pakļaut naudai, iemantojot pār to varu. Padomju SavienÄ«bas ideoloÄ£ija ko tādu nepieļāva, pat vairāk – tā bija cilvÄ“kam labvÄ“lÄ«ga un draudzÄ«ga. Un beigās – par ceļošanas brÄ«vÄ«bu.

Esmu ceļotājs, tādēļ man tā ir bijusi svarÄ«ga vienmÄ“r. Jā – PSRS laikā izbraukt uz ārzemÄ“m nebija tik vienkārši kā tagad. Toties... brÄ«vi un lÄ“ti varÄ“ja apceļot visu milzÄ«go Krieviju, kuras vienā malā ir vakars, bet otrā – jau rÄ«ts; varÄ“ja apceļot visas četrpadsmit savienotās republikas, mÅ«sdienās – valstis, uz kurām mÅ«sdienās aizceļot ir sarežģīti un dārgi. PiemÄ“ram, Turkmenistāna, Gruzija, KirgÄ«zija, Azerbaidžāna. Toreiz robežu nebija, transports bija diezgan lÄ“ts, viesnÄ«cas – arÄ«.  Tiem, kuri domā, ka mÅ«sdienās var vairāk un Ä“rtāk ceļot nekā padomju laikā, gribu pajautāt – vai tiešÄm esat apceļojuši piecpadsmit valstis? Ja jā, tad apsveicu! JÅ«s esat ieguvuši vismaz kaut ko no PSRS sagraušanas. Ceru, ka arÄ« citās jomās jums ir paveicies tāpat. Vairumam tomÄ“r tā paveicies nav.

Un vÄ“l viens mÄ«ts. Padomju laikā esot veikta brālÄ«go republiku tautu pārkrievošana. Nu – šis reāli kaitina, tādēļ bÅ«šu ass un teikšu – pilnÄ«gas muļķības. Jā – dokumentācija bija DIVÄ€S valodās. VietÄ“jā un krievu. Nu un? Toties šodien man Depo un citos lielveikalos sludinājums kovididiotijas sakarā jāklausās arÄ« angliski. Kādēļ? Kādēļ visas SIA LV interneta adreses satur gov – no angļu vārda government? Padomju SavienÄ«bā bija tieši pretÄ“ji – tika kopta un atbalstÄ«ta nacionālā savdabÄ«ba, tautiskais kolorÄ«ts. Notika Dziesmu un deju svÄ“tki, darbojās folkloras pulciņi un kopas, tika rÄ«koti dažādi tautiskie festivāli, atbalstÄ«ta nacionālā literatÅ«ra un māksla. Jā, komponisti un dzejnieki gāja uz kompromisu un sacerÄ“ja odas Oktobrim un savos gara darbos slavÄ“ja Ä»eņinu. Bet tādi jau tie mākslinieki un aktieri ir – tie kalpo visām varām. Kā admirālis Kolčaks esot teicis:

Kad ieej pilsētā, kučierus, skatuves māksliniekus un prostitūtas neaiztiec. Viņi kalpo visām varām...

 Bet tauta tikmÄ“r politiku daudz “neņēma galvā”, dziedāja un dejoja uz nebÄ“du. Un galvenais - kā tika minÄ“ts iepriekš – katram tika dota iespÄ“ja iegÅ«t izglÄ«tÄ«bu - lÄ«dz pat augstākajai - savā dzimtajā valodā. Vai pazÄ«stat savos rados kādu pārkrievotu latvieti?.. Jautājums, protams, retorisks.

Bet uz rubļiem – jÅ«s neticÄ“siet – bija uzraksts visu PSRS republiku valodās. ArÄ« latviešu, protams.

RezumÄ“jot iepriekš minÄ“to, kā arÄ« visu pieredzÄ“to, bet neuzrakstÄ«to, uzskatu, ka Padomju SavienÄ«ba un tās pārstāvÄ“tā sociālistiskā ideoloÄ£ija, neskatoties uz visām nepilnÄ«bām un trÅ«kumiem tās realizācijā, saviem pilsoņiem bija nesalÄ«dzināmi labvÄ“lÄ«gāka nekā šodienas kriminālais kapitālisms. Latvijas atrašanās PSRS sastāvā kopumā atnesa uzplaukumu un labklājÄ«bu Latvijas tautas lielākajai daļai. To pierāda demogrāfiskie dati. Jāsaprot, ka nekad nebÅ«s apmierināti visi, bet, ja mÅ«su prioritāte ir Latvijas tautas pastāvÄ“šana un labklājÄ«ba, tad jāatzÄ«st, ka sociālisma apstākļi to nodrošināja.

MÅ«sdienās korumpÄ“tie masu dezinformācijas lÄ«dzekļi pieliek ievÄ“rojamas pÅ«les, lai diskreditÄ“tu un nomelnotu visu, kas saistās ar Latvijas pagātni – ar Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku. Un tas ir saprotams – šo kvankšÄ·u saimniekiem ir milzÄ«gas bailes. Viņi nav tādi muļķi, lai nesaprastu, ko ir nodarÄ«juši un - pats galvenais - kas, atjaunojoties taisnÄ«gai tiesai, viņus sagaida. Tādēļ tiek un tiks tÄ“rÄ“ta nauda un citi resursi, lai nepieļautu to, ka Latvijā atkal uzaust saule – patiesÄ«bas un taisnÄ«bas gaisma. Bet – reiz tā ausÄ«s!

Un šis brÄ«dis vairs nav tālu!

Novērtē šo rakstu:

0
0