Menu
Pilnā versija

Trešais lielais karš nāk. Kara zirgu pakavi klaudz

Smaka (literārs pseidonÄ«ms) · 25.11.2015. · Komentāri (15)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Trešais lielais karš nāk. Kara zirgu pakavi klaudz. Kaujas rati steidz, tiem nav laika apstāties un uzdot šo jautājumu - kāpÄ“c? ArÄ« mÄ“s steigsim lÄ«dzi ratiem, notikumiem, saviem un savu mīļāko sapņiem. Un varbÅ«t satiksimies. Un tad bÅ«s TÅ«kstoš gadu miera valsts. Bet mÅ«su tur nebÅ«s.

Dīvaini notikumi virknējās pirms Otrā lielā kara. To man stāstīja vecāsmātes māsa, kas to bija dzirdējusi no vecas kukažiņas, kura bija īrējusi mazu istabiņu viņas mājā Baldonē, ne jau par kādu naudu, bet palīdzību, vēl kādu cimdu vai zeķi noadījusi.

Bijusi tā lieta trÄ«sdesmitos gados. Viena inteliÄ£enta Maskavas Ä£imene izsÅ«tÄ«ta spaidu darbos nometinājumā uz Lenguriju, purvainā apkārtnÄ“. Iemitināta apgaitnieka namiņā, dzelzceļa uzbÄ“ruma malā, visi vienā mazā istabiņā. NaktÄ«s nav varÄ“juši aizmigt, kad dunÄ“dami lielie sastāvi ar dzelzsrÅ«du gājuši garām, bet pÄ“c tam pieraduši. Sastāvi bijuši milzÄ«gi gari, nav bijis arÄ« skaidra saraksta.

Reiz bÄ“rni bijuši uzbÄ“ruma otrā pusÄ“, lasÄ«juši zemenÄ«tes, māte saukusi Ä“st,un tad izdzirdÄ“jusi dunoņu. Kliegusi, cik tik spÄ“ka, lai gaida, kamÄ“r vilciens aizbrauks. Vecākā meita bijusi tāda saprātÄ«ga, likusi mazajai sÄ“sties zemÄ“, aizspiest ausis, apkampusi un notupusies blakus. Vilciens gājis, gājis, bÄ“rni galÄ«gi sabijušies. Atnākuši mājās, māte galÄ«gi noraudājusies, ka vairs nekad neredzÄ“s savas mÄ«lulÄ«tes. Tad nu nosÄ“dušies visi kopā, un māte klusām skaitÄ«jusi pateicÄ«bas lÅ«gšanu, ka visiem tomÄ“r ļauts vÄ“l sanākt kopā šai saulÄ“.

Ziemas bijušas dziļas, reizÄ“m sniegi tik lieli, ka no mājas netikt laukā. SÄ“di un gaidi, kad cilvÄ“ki iztÄ«rÄ«s kādu celiņu, vai nu sniegs noplaks, vai atnāks pavasaris. Pavasaris bija visskaistākais gadalaiks, palu Å«deņi aiznesa melno sniegu un ar to cilvÄ“ku bailes, ka viņi vairs jaunu gadalaiku kārtu neieraudzÄ«s, iekšÄ“jais ritentiņš apstāsies sniega un ledus valstÄ«bā, nebÅ«s pat kur apglabāt.

Vasaras gan bija siltas, pat karstas. Bet vasaras atnesa lÄ«dzi arÄ« milzÄ«gus knišÄ¼u barus. CilvÄ“kiem bija jāģērbjas cieši, lai nenoÄ“stu. TāpÄ“c arÄ« nekādus lopus turÄ“t nevarÄ“ja, knišÄ¼i uzreiz apÄ“da. Nācies iztikt no tā, ko dzelzceļš atmeta, lietot vienveidÄ«gu un mazvÄ“rtÄ«gu uzturu. Purvainā apkārtne arÄ« nav nekad bijusi domāta cilvÄ“ku apmetnÄ“m, un cara laikā nevienam nekas tāds nebÅ«tu ienācis pat prātā. Bet bija Staļina laiki, un cilvÄ“kiem lika dzÄ«vot tur, kur pat zvÄ“rs nemājotu.

Esot tas bijis vai nu 37. vai 38. gadā, kukažiņai Ä«stais gads itin bieži sajuka. Bijusi tāda tā kā vasaras nogale, silts, bet tā, ka jau vakaros ātrāk metās tumšs. Diena esot bijusi saulaina, pÄ“c ilgākiem lietiem, viss esot žuvis. PÄ“cpusdiena cauri, cilvÄ“ki gājuši vakara azaidu pieņemt. BÄ“rni kaut ko pakampuši no galda un skraidÄ«juši laukā, tvÄ“ruši rietošos saulstarus.

Tad tālumā atskanÄ“jusi dunoņa un tai atbalsojoties it kā baznÄ«cas zvanu skaņas. Pieaugušie gan tam lielu uzmanÄ«bu nav pievÄ“rsuši, bijuši aizņemti ar vakara maltÄ«ti. Kā jau pret vakaru, bijuši kukaiņu mākoņi virs Å«deņiem, bet to bijis Ä«paši daudz visu to vasaru. Dunoņa kļuvusi labāk dzirdama, nācis liels vilciens. Smagi dunÄ“dams, simtiem rÅ«das beramvagonu vilkdams. Licies, ka visa zeme dreb. Koka mājiņai garām braucošais sastāvs gan nav bijis nekāds izaicinājums, jau tÅ«kstošiem vilcienu bija braukuši jau. Mājele palÄ“cās, bet vienmÄ“r atnāca atpakaļ savā sākotnÄ“jā stāvoklÄ«.

Gaisā visu vakaru bijusi jÅ«tama tāda jocÄ«ga smaka. It kā kaut kāda salda sula izgarotu savu slimÄ«go salkanumu. Lai arÄ« purvu izgarojumi bija pierasta lieta, un visa apkārtne bija sāņu dvakojumu piesātināta, saldenais aromāts likās bÄ«stams kā rasenes piliens, kas pievilina kukaini, un tad sagrābj nāvÄ“jošÄ kampienā un izsÅ«c.

It kā esot atskanÄ“jusi tāda jocÄ«ga sÄ«kšana, kā smilšu bÄ“ršana lielā kaudzÄ“. CilvÄ“ki pagriezušies tai virzienā, un šausmās sastinguši. Braucošajam vilcienam pretÄ«, uz tām pašÄm sliedÄ“m, bijusi milzÄ«ga lokomotÄ«ve! Kaut kāda drausmÄ«ga, melna, kā elles vÄ“stÄ«tāja. CilvÄ“ki sākuši drausmÄ«gi kliegt, mÄ“Ä£inājuši skriet prom no uzbÄ“ruma, lai paglābtos no vagoniem, kas tÅ«lÄ«t ripos lejā. MašÄ«nists izlÄ“cis no vilciena, noripojis pa uzbÄ“rumu ar briesmÄ«gu joni. TÅ«lÄ«t drausmÄ«gs sitiens, liesmas, haoss, pekles ugunis aprÄ«s visu.

Bet briesmÄ«gā cirtiena vietā melnā lokomotÄ«ve pārvÄ“rtusies atpakaļ par knišÄ¼u mākoni, nekad tik biezs un melns mākonis nebijis redzÄ“ts. Un mākonis izklÄ«dis.

Bet lokomotÄ«ve turpinājusi savu ceļu nu bez mašÄ«nista. Tolaik jau nekādas smalkas pariktes, kas apturÄ“tu bezvadÄ«bas vilcienu, nav bijušas. LaimÄ«gā kārtā tur lÄ«dz nākamajam sazarojumam četrsimt kilometru. SkrÄ“juši uz telegrāfu, sazinājušies ar centrālo pārvaldi, tie uzreiz sapratuši, un likuši tam vilcienam riņķot pa tādu sānceļu, ka puste izgājusi. Neviens neesot cietis.

Bet tad jau drÄ«z bijis Otrais karš klāt. Kur tie cilvÄ“ki paklÄ«duši, kas to lai zina. PÄ“c Pirmā kara visus sauca atpakaļ, visi sanāca kopā, bet pÄ“c Otrā kara neviens vairs nezināja par otru, vai dzÄ«vs, vai miris, vai šeit, vai tālumā.

Novērtē šo rakstu:

0
0