TreÅ¡ais lielais karÅ¡ nÄk. Kara zirgu pakavi klaudz
Smaka (literÄrs pseidonÄ«ms) · 25.11.2015. · Komentāri (15)Trešais lielais karš nÄk. Kara zirgu pakavi klaudz. Kaujas rati steidz, tiem nav laika apstÄties un uzdot šo jautÄjumu - kÄpÄ“c? ArÄ« mÄ“s steigsim lÄ«dzi ratiem, notikumiem, saviem un savu mīļÄko sapņiem. Un varbÅ«t satiksimies. Un tad bÅ«s TÅ«kstoš gadu miera valsts. Bet mÅ«su tur nebÅ«s.
DÄ«vaini notikumi virknÄ“jÄs pirms OtrÄ lielÄ kara. To man stÄstÄ«ja vecÄsmÄtes mÄsa, kas to bija dzirdÄ“jusi no vecas kukažiņas, kura bija Ä«rÄ“jusi mazu istabiņu viņas mÄjÄ BaldonÄ“, ne jau par kÄdu naudu, bet palÄ«dzÄ«bu, vÄ“l kÄdu cimdu vai zeÄ·i noadÄ«jusi.
Bijusi tÄ lieta trÄ«sdesmitos gados. Viena inteliÄ£enta Maskavas Ä£imene izsÅ«tÄ«ta spaidu darbos nometinÄjumÄ uz Lenguriju, purvainÄ apkÄrtnÄ“. IemitinÄta apgaitnieka namiņÄ, dzelzceļa uzbÄ“ruma malÄ, visi vienÄ mazÄ istabiņÄ. NaktÄ«s nav varÄ“juši aizmigt, kad dunÄ“dami lielie sastÄvi ar dzelzsrÅ«du gÄjuši garÄm, bet pÄ“c tam pieraduši. SastÄvi bijuši milzÄ«gi gari, nav bijis arÄ« skaidra saraksta.
Reiz bÄ“rni bijuši uzbÄ“ruma otrÄ pusÄ“, lasÄ«juši zemenÄ«tes, mÄte saukusi Ä“st,un tad izdzirdÄ“jusi dunoņu. Kliegusi, cik tik spÄ“ka, lai gaida, kamÄ“r vilciens aizbrauks. VecÄkÄ meita bijusi tÄda saprÄtÄ«ga, likusi mazajai sÄ“sties zemÄ“, aizspiest ausis, apkampusi un notupusies blakus. Vilciens gÄjis, gÄjis, bÄ“rni galÄ«gi sabijušies. AtnÄkuši mÄjÄs, mÄte galÄ«gi noraudÄjusies, ka vairs nekad neredzÄ“s savas mÄ«lulÄ«tes. Tad nu nosÄ“dušies visi kopÄ, un mÄte klusÄm skaitÄ«jusi pateicÄ«bas lÅ«gšanu, ka visiem tomÄ“r ļauts vÄ“l sanÄkt kopÄ šai saulÄ“.
Ziemas bijušas dziļas, reizÄ“m sniegi tik lieli, ka no mÄjas netikt laukÄ. SÄ“di un gaidi, kad cilvÄ“ki iztÄ«rÄ«s kÄdu celiņu, vai nu sniegs noplaks, vai atnÄks pavasaris. Pavasaris bija visskaistÄkais gadalaiks, palu Å«deņi aiznesa melno sniegu un ar to cilvÄ“ku bailes, ka viņi vairs jaunu gadalaiku kÄrtu neieraudzÄ«s, iekšÄ“jais ritentiņš apstÄsies sniega un ledus valstÄ«bÄ, nebÅ«s pat kur apglabÄt.
Vasaras gan bija siltas, pat karstas. Bet vasaras atnesa lÄ«dzi arÄ« milzÄ«gus knišÄ¼u barus. CilvÄ“kiem bija jÄģērbjas cieši, lai nenoÄ“stu. TÄpÄ“c arÄ« nekÄdus lopus turÄ“t nevarÄ“ja, knišÄ¼i uzreiz apÄ“da. NÄcies iztikt no tÄ, ko dzelzceļš atmeta, lietot vienveidÄ«gu un mazvÄ“rtÄ«gu uzturu. PurvainÄ apkÄrtne arÄ« nav nekad bijusi domÄta cilvÄ“ku apmetnÄ“m, un cara laikÄ nevienam nekas tÄds nebÅ«tu ienÄcis pat prÄtÄ. Bet bija Staļina laiki, un cilvÄ“kiem lika dzÄ«vot tur, kur pat zvÄ“rs nemÄjotu.
Esot tas bijis vai nu 37. vai 38. gadÄ, kukažiņai Ä«stais gads itin bieži sajuka. Bijusi tÄda tÄ kÄ vasaras nogale, silts, bet tÄ, ka jau vakaros ÄtrÄk metÄs tumšs. Diena esot bijusi saulaina, pÄ“c ilgÄkiem lietiem, viss esot žuvis. PÄ“cpusdiena cauri, cilvÄ“ki gÄjuši vakara azaidu pieņemt. BÄ“rni kaut ko pakampuši no galda un skraidÄ«juši laukÄ, tvÄ“ruši rietošos saulstarus.
Tad tÄlumÄ atskanÄ“jusi dunoņa un tai atbalsojoties it kÄ baznÄ«cas zvanu skaņas. Pieaugušie gan tam lielu uzmanÄ«bu nav pievÄ“rsuši, bijuši aizņemti ar vakara maltÄ«ti. KÄ jau pret vakaru, bijuši kukaiņu mÄkoņi virs Å«deņiem, bet to bijis Ä«paši daudz visu to vasaru. Dunoņa kļuvusi labÄk dzirdama, nÄcis liels vilciens. Smagi dunÄ“dams, simtiem rÅ«das beramvagonu vilkdams. Licies, ka visa zeme dreb. Koka mÄjiņai garÄm braucošais sastÄvs gan nav bijis nekÄds izaicinÄjums, jau tÅ«kstošiem vilcienu bija braukuši jau. MÄjele palÄ“cÄs, bet vienmÄ“r atnÄca atpakaļ savÄ sÄkotnÄ“jÄ stÄvoklÄ«.
GaisÄ visu vakaru bijusi jÅ«tama tÄda jocÄ«ga smaka. It kÄ kaut kÄda salda sula izgarotu savu slimÄ«go salkanumu. Lai arÄ« purvu izgarojumi bija pierasta lieta, un visa apkÄrtne bija sÄņu dvakojumu piesÄtinÄta, saldenais aromÄts likÄs bÄ«stams kÄ rasenes piliens, kas pievilina kukaini, un tad sagrÄbj nÄvÄ“jošÄ kampienÄ un izsÅ«c.
It kÄ esot atskanÄ“jusi tÄda jocÄ«ga sÄ«kšana, kÄ smilšu bÄ“ršana lielÄ kaudzÄ“. CilvÄ“ki pagriezušies tai virzienÄ, un šausmÄs sastinguši. Braucošajam vilcienam pretÄ«, uz tÄm pašÄm sliedÄ“m, bijusi milzÄ«ga lokomotÄ«ve! Kaut kÄda drausmÄ«ga, melna, kÄ elles vÄ“stÄ«tÄja. CilvÄ“ki sÄkuši drausmÄ«gi kliegt, mÄ“Ä£inÄjuši skriet prom no uzbÄ“ruma, lai paglÄbtos no vagoniem, kas tÅ«lÄ«t ripos lejÄ. MašÄ«nists izlÄ“cis no vilciena, noripojis pa uzbÄ“rumu ar briesmÄ«gu joni. TÅ«lÄ«t drausmÄ«gs sitiens, liesmas, haoss, pekles ugunis aprÄ«s visu.
Bet briesmÄ«gÄ cirtiena vietÄ melnÄ lokomotÄ«ve pÄrvÄ“rtusies atpakaļ par knišÄ¼u mÄkoni, nekad tik biezs un melns mÄkonis nebijis redzÄ“ts. Un mÄkonis izklÄ«dis.
Bet lokomotÄ«ve turpinÄjusi savu ceļu nu bez mašÄ«nista. Tolaik jau nekÄdas smalkas pariktes, kas apturÄ“tu bezvadÄ«bas vilcienu, nav bijušas. LaimÄ«gÄ kÄrtÄ tur lÄ«dz nÄkamajam sazarojumam Äetrsimt kilometru. SkrÄ“juši uz telegrÄfu, sazinÄjušies ar centrÄlo pÄrvaldi, tie uzreiz sapratuši, un likuši tam vilcienam riņķot pa tÄdu sÄnceļu, ka puste izgÄjusi. Neviens neesot cietis.
Bet tad jau drÄ«z bijis Otrais karš klÄt. Kur tie cilvÄ“ki paklÄ«duši, kas to lai zina. PÄ“c PirmÄ kara visus sauca atpakaļ, visi sanÄca kopÄ, bet pÄ“c OtrÄ kara neviens vairs nezinÄja par otru, vai dzÄ«vs, vai miris, vai šeit, vai tÄlumÄ.