Iesaki rakstu:

Ar ko skaidrojama aizvien uzskatāmākā nesaprašanās starp partijas KPVLV vadÄ«tājiem Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu? Pietiek šodien publicÄ“ nodaļu no pagājušÄ gada vasarā izdotās IndriÄ·a Latvieša grāmatas „Vara” („Bailes – 2”), kurā aprakstÄ«ta interesanta aina – bijušais VDK darbinieks Juris Slavickis stāsta kutelÄ«gā situācijā nonākušajam politiÄ·im Arturam Laimiņam, kā tas pÄ“c vÄ“lÄ“šanām vajadzÄ«bas gadÄ«jumā varÄ“s atbrÄ«voties no „jefiņa Gobziņa”. 

63. nodaļa

Ufffffffff… Laimiņš nevarÄ“ja vien atelsties, kaut no pretÄ«gajām telpām un vÄ“l pretÄ«gākās kompānijas bija atsvabināts jau pirms pāris stundām un palaists uz visām četrām debess pusÄ“m.

Nu gan… Stulbie čekisti, iedomājas, ka viņiem viss ir atļauts. Un tak pat nepapÄ«kstÄ“si – viņš nešaubÄ«jās, ka visi nosauktie ieraksti patiešÄm eksistÄ“ un tikai gaida Ä«sto brÄ«di. NÄ“, nÄ“, paldies, ar šitiem labāk pa labam.

Ja tā padomā – šis nemaz ar nebija sliktākais kantoris, ar ko sadarboties. Vismaz savÄ“jie. AtbildÄ«ga un svarÄ«ga paša valsts iestāde, labāk pat nemÄ“dz bÅ«t. IzskatÄ«jās arÄ«, ka visa derdzÄ«gā kompaška viņa stāstÄ«tajam tiešÄm bija noticÄ“jusi. Nu jā, viņš gan arÄ« bija pārāk notrÅ«cies, lai mÄ“Ä£inātu kaut ko sadomāt un noklusÄ“t. Turklāt neko tik izcilu jau viņš arÄ« nemaz nezināja galu galā.

Tiesa, par pÄ“dÄ“jo dienu epep… epap… epip… nu, vārdu sakot, par visiem pÄ“dÄ“jo dienu notikumiem saistÄ«bā ar Naliginu un viņa patrako sievu gan Laimiņš bija noklusÄ“jis. Nu, ne jau pilnÄ«bā noklusÄ“jis. Par miljonāra apsÄ“stÄ«bu ar bankām, par saviem paša naudas meklÄ“jumiem bija nācies pastāstÄ«t. Bet… kāpÄ“c lai viņš stāstÄ«tu to, ko viņam nemaz neprasÄ«ja?

Tā nu kaut kā sanāca, ka mājās drošÄ vietā nobāzto Naligina banku mapÄ«ti viņš pat nepieminÄ“ja – un arÄ« tas, ka liela daļa Kroņa dokumentu palikuši pie patrakā miljonāra, palika viņa mazais personiskais noslÄ“pums. Galu galā – viss viņam vÄ“l nebija zaudÄ“ts, galÄ«gi ne. VÄ“l varÄ“ja paÄ·epuroties, vajadzÄ“ja tikai pareizi salikt prioritātes.

Bija skaidrs, ka agri vai vÄ“lu – un drÄ«zāk agri – MÄ«zÄ«ša nepatÄ«kamie puiši aizstaigās ciemos arÄ« pie Naligina, kaut vai vienkārši Ä·eksÄ«ša dēļ. Kāda Ä·Ä«mija tam tobrÄ«d cirkulÄ“s pa asinsvadiem un uz kādām darbÄ«bām pamudinās – kas to lai zina? MierÄ«gi var izpļāpāt visu, arÄ« par Laimiņa atnestajiem papÄ«riem – un tad viss, cauri. Dokumenti zaudÄ“ti uz mūžu, toties Laimiņam jāskaidrojas MÄ«zÄ«tim, kāpÄ“c tos piemirsis pieminÄ“t.

Tātad – ja pieņem, ka viņa mājoklis nebija atkal izpurināts, vajadzÄ“ja iespÄ“jami ātri savākt Naligina mapÄ«ti, aiznest to ElÄ«nai un cerÄ“t, ka viņai ir pieticis laika, prāta un izmanÄ«bas šoreiz sameklÄ“t viņa Ä«stos dokumentus – un nevis atkal paÄ·ert pirmo, kas pagadās.

Nu paldies dieviņam! NetÄ«rās veļas kaudzÄ“ ieraktā Naligina mapÄ«te nekur nebija izgaisusi, tikai mazu smaciņu pieÄ·Ä“rusi. Pakampis vÄ“rtÄ«go papÄ«ru žūksni, Laimiņš izmetās pa durvÄ«m, kāpnÄ“s uzzvanÄ«ja ElÄ«nai un sarunāja tikšanos pÄ“c pāris stundām. Pa telefonu tādas lietas, protams, neviens normāls cilvÄ“ks nerunāja, bet šai laikā vÄ“l vajadzÄ“ja ieskriet ciemos pie sava dÄ«lera, lai uz krÄ«ta paņemtu šo un to, kas varÄ“tu iet pie sirds sasodÄ«tajam miljonāru pārÄ«tim.

LÄ«dz dÄ«lera namdurvÄ«m bija palikuši vairs tikai pārdesmit metri, kad… nu bļa, nu jopcik, nu tikai ne visu no jauna, paspÄ“ja nodomāt Laimiņš, atkal sajutis uz pleciem stipru roku pieskārienu. Viņš jau sarāvās, gatavojoties atkal jaunam mikrokosmiskam lidojumam, bet nÄ“, šoreiz bija citādāk.

Abi krievvalodÄ«gie vÄ«rieši pietiekami labā latviešu valodā, ļoti pieklājÄ«gi, vairākkārt atvainojoties, Ä«sos vārdos pavÄ“stÄ«ja, ka deputāta kungu uz kafiju ļoti vÄ“lÄ“tos ieaicināt viņu darba devÄ“js. LÅ«k, tas tur melnais mersedesa busiņš esot viņējais, braukšana nebÅ«šot nekāda tālā – tepat lÄ«dz Skanstes ielai, minÅ«tes desmit, ne vairāk…

It kā viņam bÅ«tu iespÄ“ja atteikties. IzmisÄ«gi svÄ«stot, Laimiņš ierausās busiņā – nu, kas tad nu atkal? Kādam vÄ“l pasaku pasaules mistiÄ·im viņš savajadzÄ“jies? Galva bija nevainÄ«gi tÄ«ra un tukša kā visas dzÄ“rienu pudeles viņa mājoklÄ«, – nebija nevienas pašas idejas, pat vistrakākās ne.

NevarÄ“tu teikt, ka viņš bÅ«tu Ä«paši izbrÄ«nÄ«jies, dārgi un bezgaumÄ«gi iekārtotajā – pat ar smieklÄ«gām japāņu zobenu kopijām uz statÄ«va – birojā kā namatÄ“vu ieraugot uzņēmÄ“ju Juri Slavicki. Personiski pazÄ«stami viņi lÄ«dz šim nebija, bet, protams, Laimiņš bija pietiekami daudz dzirdÄ“jis un lasÄ«jis par šo kungu, kuram miljonu bija vairāk nekā Laimiņam eiro, vismaz pašlaik noteikti.

Izbijis VDK štata darbinieks – ja pat nezinātu par šo Slavicka biogrāfijas detaļu, tas viņam bija smÄ«nÄ«gajā sejā un nepatÄ«kamajā skatienā rakstÄ«ts. Hokeja komandas, arÄ“nas, gāzes un vÄ“l visādu biznesu Ä«pašnieks. Persona, no kuras politiÄ·i vairÄ«jās – Ä«paši jau tie, kuriem bija svarÄ«gi saņemt pielaidi valsts noslÄ“pumam. Un vienlaikus persona, pie kuras vÄ“lÄ“jās piekļūt ikviens politiÄ·is nepieciešamo finanšu lÄ«dzekļu meklÄ“jumos.

Savulaik arÄ« Laimiņš bija meklÄ“jis pareizās pieejas – kā piekļūt Slavickim vai, pareizāk sakot, viņa naudas makam un bankas kontam. Nekas nebija sanācis – pÄ“c visa spriežot, tāpÄ“c, ka Slavicka kunga vÄ“rienam viņš bija pārāk sÄ«ka zivtiņa, tas nu bija fakts. Bet tagad viņš sÄ“dÄ“ja bijušÄ čekista priekšÄ, strÄ“ba kafiju un vienlaikus domāja divas svarÄ«gas domas – ko šim Slavickim no viņa Ä«sti vajag, un kā viņam šo lielo iespÄ“ju izmantot savā labā?

Kāds pārsteigums – Slavicki pilnÄ«gi un absolÅ«ti neinteresÄ“ja ne akadÄ“miÄ·is Kronis, ne viņa dokumenti, ne kaut kādi seni vÄ“sturiski notikumi. Tā vietā viņš sāka apspriest pavisam nesenu pagātni, par ko Laimiņš bija bijis svÄ“ti pārliecināts – kas aprakts, tas aprakts.

– Sveiki, deputāt, sveiki, lielais paldies, ka ienācāt. – NevarÄ“tu teikt, ka Laimiņš bÅ«tu sajÅ«smā par Slavicka toni. Nedaudz šÄ·ebÄ«ga familiaritāte – pašam Laimiņam tā patika runāt ar zemākām bÅ«tnÄ“m. Ko tas nozÄ«mÄ“ja šajā gadÄ«jumā, labāk nevajadzÄ“ja pat sākt analizÄ“t.

– Man ar jums, deputāt, maza saruna. Laiks ir dārgs, tāpÄ“c runāsim uzreiz par lietu. Es tā atceros, deputāt, ka jums pirms kāda laika bija tāds smags brÄ«dis. Avārija. Tās bedres pierÄ“ no tā gadÄ«juma, ja? Nu, paveicās, paveicās, ko lai saka. Laime nelaimÄ“, kā mÄ“dz teikt. Par to avāriju, deputāt. Kaut kādi ļaudis man pirms kāda laika atnesa materiālus. Nekā interesanta, noliku bÄ“niņos. Bet tagad kravāju bÄ“niņus, intereses pÄ“c pašÄ·irstu – izrādās, no avārijas lietas šis tas ir kaut kā pazudis. EkspertÄ«ze, kaut kādas liecÄ«bas. Interesantas liecÄ«bas. PÄ“c tam bija citas, jau citādākas, tā man stāsta.

Laimiņš apstulbis klusÄ“ja. Ne tādu viņš bija iedomājies šo sarunu.

– Tad es lasu šo ekspertÄ«zi, šÄ«s liecÄ«bas. Izrādās, visa avārija ir notikusi tāpÄ“c, ka viens tagadÄ“jais deputāts, toreiz vÄ“l bez caurumiem galvā ir brauciena laikā dzÄ“rumā parāvis rokas bremzi – un mašÄ«na lupatās, cietušie, lÄ«Ä·i, pašam ortopÄ“diskā apkakle kā tādam Embergam un caurumi galvā uz visu dzÄ«vi. Traki, vai ne?

Laimiņš joprojām klusÄ“ja. Sajuta, ka gar lÅ«pas kaktiņu sÅ«cas siekalu straumÄ«te, bet neko nevarÄ“ja padarÄ«t. Tā laikam jutās čūskas nohipnotizÄ“ta jÅ«rascÅ«ciņa. Bet Slavickis tik turpināja vÄ«t gredzenu gredzenus.

– Un tad es domāju – ko darÄ«t? Atdot liecÄ«bas un ekspertÄ«zes valstij? Bet negribas iegāzt deputātu, viņš dara daudz laba cilvÄ“kiem. Un vÄ“l vairāk varÄ“tu darÄ«t. Vai ne, deputāta kungs?

Laimiņš mÄ“mi pamāja ar galvu.

– Man cilvÄ“ki stāsta, ka tev, deputāta kungs… – Nu jau Slavickis bija pārgājis uz “tu”. Vai tā bija laba zÄ«me? Bet varbÅ«t pilnÄ«gi otrādi? – Jā, ka tev, deputāta kungs, pÄ“dÄ“jās dienās sanākusi laba komunikācija ar Naligina kungu. Manu veco draugu Naligina kungu. To pašu, kuram es savulaik tik lÄ“ti pārdevu “Olfarm”. VÄ“l tagad drusku kremt. Bet nekas, labam draugam nekā nav žēl.

– Redzi, deputāta kungs, es esmu ļoti norÅ«pÄ“jies par savu draugu. Kā man stāsta, viņš pÄ“dÄ“jā laikā palicis galÄ«gi nenosvÄ“rts. Ne Ä“d, ne dzer, ne par sevi un sievu rÅ«pÄ“jas, par bankām vien domā. Visādi joki viņam rādās. Tu zini, deputāta kungs, viņš jau savu šizofrÄ“niju ŠveicÄ“ un kur tik vÄ“l ārstÄ“ja. It kā apārstÄ“ja. Bet negribÄ“tos, ka atkal sākas.

– Uuuuuuuuun? – PiesardzÄ«gi ierunājās Laimiņš.

– Man kā draugam vajadzÄ“tu par draugu Vaļeru parÅ«pÄ“ties. PalÄ«dzÄ“t. Bet, lai palÄ«dzÄ“tu, vajag saprast. Vai tev, deputāta kungs, gadÄ«jumā nav nekā tāda, kas varÄ“tu palÄ«dzÄ“t šai saprašanai? Redzi, tā tas šai pasaulÄ“ iekārtots – tu palÄ«dzi man, es palÄ«dzu tev, tad atkal… Tā Tas Kungs mums novÄ“lÄ“jis darÄ«t.

NÄ“, tā tomÄ“r bija fantasmagorija – izbijis čekists, uz kura rokām nez cik simtu, varbÅ«t tÅ«kstošu cilvÄ“ku sadirstas dzÄ«ves, ja ne kaut kas vÄ“l sliktāks, tagad viņam kaut ko borÄ“ par Dievu. AfffffigeÄ·!

– Nu, deputāta kungs, koļījies! Kā tu vari palÄ«dzÄ“t? DraudzÄ«bas vārdā? – Slavicka skatiens burtiski ieÄ·Ä“rās Laimiņā, aptina viņu kā tas pats sasodÄ«tais pitons un sāka spiest ārā visu viņa Ä·ermeņa saturu. Nu, kā tur varÄ“ja pretoties.

Laimiņš tomÄ“r pamÄ“Ä£ināja.

– Naligins? Naligins?? Nu nezinu, ko es tur varu palÄ«dzÄ“t. MÄ“s tomÄ“r no pilnÄ«gi dažādām aprindām, politikā viņš nemaisās…

– Deputāt, tev pat prātā nenāk, kā mans draugs Vaļera maisās politikā – un kā gatavojas maisÄ«ties… Davai, beidz dirsties, deputāt. Kas tu par aktieri, kas tu par deputātu, ja tik muļķīgi melo? Koļījies, laika maz. Izstāsti, ko zini. Kas tev ir ar ElÄ«nu? Par ko runājat? Ko viņa stāsta par Vaļeru un bankām, un tiem viņa murgiem par sazvÄ“restÄ«bām? Un kas tie par Naligina dokumentiem, ar kuriem tu pie RimÄ“viča biji? Gādā šurp – viss, noliksim atpakaļ bÄ“niņos tās ekspertÄ«zes un liecÄ«bas, aizmirsÄ«sim. Labi uzvedÄ«sies – vispār atdošu tev. Uzdāvināšu, es reizÄ“m esmu labsirdÄ«gs. Pret saviem draugiem, protams. Tak jau klasiÄ·is teica – teikt patiesÄ«bu ir viegli un patÄ«kami!

Jā, te laikam muļķi mÄ“tāt nesanāks, nolemti nodomāja Laimiņš. AcÄ«mredzami vienÄ«gā pareizā stratÄ“Ä£ija bija sadarboties un draudzÄ“ties. Slavickis nebija nekāda valsts iestāde, taču viņam un sadarbÄ«bai ar viņu noteikti bija arÄ« savi plusi, ja tā labāk padomā…

Stundu vÄ“lāk saruna bija galā. Jā, bija nācies izstāstÄ«t visu, ko viņš no ElÄ«nas bija dzirdÄ“jis par Naligina apsÄ“stÄ«bu. Jā, bija vajadzÄ“jis detaļās un divreiz atstāstÄ«t sarunu ar RimÄ“viču. Jā, arÄ« Naligina mapÄ«tes saturu bija vien nācies atdot Slavicka sekretārei sakopÄ“šanai.

Bet… ja tā padomā, kas nu tur tāds Ä«pašs? Toties tagad viņam bija liels, labs, ietekmÄ«gs… okei, pagaidām vÄ“l ne Ä«sti draugs, bet pirmie solÄ«ši bija sperti, viss tagad bija paša Laimiņa rokās, to Slavickis bija pateicis skaidri un gaiši.

Jā, tik tiešÄm, gaišs cilvÄ“ks bija šis Slavickis, to nevarÄ“ja noliegt. Ar savām idejām, savu vÄ«ziju, redzÄ“jumu.

- Deputāt, tu labi saproti, ka tu pats esi pilnÄ«gā žopā, vai ne? NespÄ«d tev vÄ“lÄ“šanās nu vienkārši ņihuja uz šo brÄ«di, ja tu neko nepasāksi. Å…i-hu-ja! Bet tas nekas, tev vienkārši vajag papildspÄ“kus. Elpu jaunu tev vajag, drusku naudiņas vajag, kādu jaunu ģīmi vajag un kādu, kas piepalÄ«dz.

Tu taču savulaik čupojies ar to jefiņu Gobziņu? Nu, tipa advokātu, ja? Ko, domā, tas nekur neder, ka jumts viņam aizbrauc, kad kārtÄ«gāk salietojas? Nu, tas tak nekas, reizÄ“m tas palÄ«dz, un bÅ«s arÄ« vieglāk pÄ“c vÄ“lÄ“šanām tikt no viņa vaļā.

Bet pagaidām – pagaidām viņš ir Ä«stais, kas tev vajadzÄ«gs, es jau ar viņu parunāju. VarÄ“siet maukt divatā tā, ka prieks! Tu tā vispārÄ«gi, bet viņš lai kaut kādus papÄ«riņus velk ārā un muld, cik vien jaudas! Un vÄ“l mÄ“Ä£ina krievus piesaistÄ«t, cik var. Tā bÅ«s laba fiška – un pÄ“c vÄ“lÄ“šanām, ja ar „SaticÄ«bu” jums nekas kopā nesanāks, tu jebkurā brÄ«dÄ« varÄ“si nacionāļiem pateikt, ka puisis Gobziņš visu ir pārpratis, nonarkojies un tāpÄ“c izmetams ārā. Un viss!

Un tev – tev mÄ“s arÄ« kaut labu gan jau izdomāsim, deputāt. Kaut ko tādu foršu, interesantu... Tādu, kas tev palÄ«dzÄ“s atkal kļūt seksÄ«gam un interesantam. Ko tu labāk gribi – varbÅ«t kādu zemisku uzbrukumu iepriekšÄ“jā vakarā pirms atmaskojošas preses konferences? Nu, kādus zilumus tev tur uzsitÄ«s vai vaigu pārplÄ“sÄ«s, citādi neizskatÄ«sies ticami, tur nu neko.

Ä€, viebies, deputāt? Nav tik lielas motivācijas? Nu, var arÄ« ko citu izdomāt. PiemÄ“ram, tu varonÄ«gi uzstājies pret kādu ļauno – un tad tevi ņem un publiski aiztur. ArestÄ“, apcietina, iesloga kaut kur. Tad tu pÄ“c pāris dienām tiec ārā, viss izrādās safabricÄ“ts, tu esi zirgā, viss notiek. Ko, šitas patÄ«k labāk? Okeeeei, padomāsim, padomāsim...

Tas tiešÄm bija jauki, un par to, cik labvÄ“lÄ«gi pret viņu bija noskaņots ietekmÄ«gais cilvÄ“ks, uzskatāmi liecināja sarunas nobeigums, – par to nu Laimiņš bija pārliecināts. Viņam dodoties prom, Slavickis jau pavisam vÄ“lÄ«gi bija ieminÄ“jies par to galapunktu, pirms kura Laimiņu bija pārtvÄ“ruši pieklājÄ«gie vÄ«ri melnajā busiņā.

– Jā, un vÄ“l viena lieta, deputāt. Paldies vari neteikt, bet tur, kur tu grasÄ«jies doties, vairs neej. Tavam piegādātājam ir mazas problÄ“mas, tā ka viņš tuvākajos gados laikam bÅ«s ļoti aizņemts. Ja tev kas tiešÄm tik ļoti vajadzÄ«gs, paprasi manam apsargam, kas tevi atveda šurp, viņš tev pateiks, kur var iegādāties.

Nu vai tā nebija viena jauka un sirsnÄ«ga attieksme? TiešÄm, viss tagad bija paša Laimiņa rokās, un šo izdevÄ«bu viņš netaisÄ«jās laist garām.