Menu
Pilnā versija

Turcija

Leonards Inkins · 30.10.2020. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Agrāk bija saprotamāk un vieglāk. Ja negribÄ“ji aizskart kāda jÅ«tas vai kādu pazemot, atlika nerunāt par to, kas šo kādu var aizskart vai tam bÅ«t pazemojošs. Bija zināms, ka, sievietei dzirdot, jāfiltrÄ“ lamuvārdi, jāizvÄ“las frāzes. Bija zināms, ka sieviete šÄ« vārda pilnā nozÄ«mÄ“ neuzturÄ“sies kompānijā, kurā runā rupjÄ«bas, kurā sarunājas tetovÄ“ti, neskÅ«ti un noplÄ«suši vÄ«rieši.

Tā bija, bet nu tā vairs nav. Pārmaiņas nenotika vienā dienā. Vienā mirklÄ« kāds, pareizo Å«deni padzÄ“ris, izveseļojas, princese pÄ“c skÅ«psta pieceļas tikai pasakās. DzÄ«vÄ“ esam pakāpenisku kādas tendences procesu varā. CilvÄ“ks deviņus mÄ“nešus gatavojas, trenÄ“jas, attÄ«stās un tad dzimst. Dzimis tas vÄ“l kādu laiku aug un pilnveidojas, tad ieslÄ“dzas novecošanas gÄ“na darbÄ«ba, un cilvÄ“ks sāk novecot. Ne visi orgāni un visi locekļi vienādi. Kāds no orgāniem izrādās ātrāk novecojošs, ātrāk nogurdināms, un tas, izsmÄ“lis savus resursus, parauj lÄ«dz arÄ« pārÄ“jos orgānus un cilvÄ“ku kopumā.

BÅ«tu jau labi, ja varÄ“tu pateikt – lai tā galva sāp, es taču neesmu tikai galva, lai tas zobs sāp, es taču neesmu tikai zobs. Labi zinām, ka tā nesanāks. Kaut izmaiņas orgānos un locÄ«tavās ir grÅ«ti pamanāmas, bet tendences var pat izmÄ“rÄ«t, veicot kādu apskati vai analÄ«zes, un pÄ“c kāda laika, atkārtoti ielÅ«kojoties, redzam, ka sirds darbÄ«ba ir kļuvusi vājāka, ka muskuļi ir kļuvuši vājāki, ka iekšÄ“jo orgānu resurss ir samazinājies. Tās ir pamanāmas un izmÄ“rāmas tendences, kuras atklāj virzienu, kurp ejam. «No zemes Tu esi nācis, par zemi Tev jāpaliek.»

Robežas

CilvÄ“ces tendence nu ir tāda, ka sieviešu klātbÅ«tnÄ“ ne tikai lamājamies, bet pašas sievietes bieži ir tā apzÄ«mÄ“jušÄs, ka ir grÅ«ti atšÄ·irt, kura ir kura un kurš ir kurš. Aizvien vairāk izzÅ«d robežas starp valstÄ«m, starp dzimumiem, starp mākslas veidiem, starp visu, kas lÄ«dz šim bija atšÄ·irÄ«gs. Pasaule kļūst vienmuļa, garlaicÄ«ga un garā nabadzÄ«ga.

MÅ«ziÄ·i cits citu atdarina, jo sen jau mÅ«zika nav galvenais, bet nu mÅ«zika ir tikai veids, kā pelnÄ«t; māksla jau sen ir kļuvusi par iztikas gÅ«šanas instrumentu. Tik «attÄ«stÄ«tā» sabiedrÄ«bā ir ne tikai grÅ«ti, bet vairumā gadÄ«jumu pat neiespÄ“jami runāt, dziedāt, ģērbties un pat balsot tā, lai tas kādam nebÅ«tu aizskaroši un pazemojoši. Labi, ka Ä«paši sargājamie un jÅ«tÄ«gie pret aizskārumiem nespÄ“j izlasÄ«t manus rakstus, jo tie ir par gariem, lai saprastu tajos pausto.

Nesen kāds skolotājs Francijā stāstÄ«ja skolÄ“niem un rādÄ«ja kādas iepriekš publicÄ“tas karikatÅ«ras. Tas bija aizskaroši kādam jauneklim, un viņš par to skolotājam nogrieza galvu. Ne tikai nogalināja, bet šÄ«s darbÄ«bas filmÄ“ja un aizsÅ«tÄ«ja draugiem.

Reiz veikalā pērkot pienu, jaunai pārdevējai jautāju, kas viņai tā rokas apzīmējis. Teicu, ka mans dēls arī tā prot zīmēt, bet es viņa zīmējumus nezīmētu, kur nu vēl tetovēt sev uz rokām vai citām ķermeņa daļām. Sākumā viņa nesaprata, par ko ir runa un, kad mans vēstījums viņu sasniedza, tad bija ļoti aizskarta. Labi, ka man nenogrieza galvu, jo stāvēju letei otrā pusē un viņai nebija naža.

Komisārs

Nu ir tik daudz saradies aizsargājamu jÅ«tu, ka jāklusÄ“. Es jau trešo mÄ“nesi nerakstu komentārus nevienā sociālajā tÄ«klā un redzu tam augļus. Labus augļus. NespÄ“ju pateikt vai uzrakstÄ«t ne vārda, lai kāds nejustos aizskarts. PiemÄ“ram, kad, runājot latviski, saku «Å¾Ä«ds», nevis padomiskais «ebrejs», jo 1940. gada 14. septembra pavÄ“lÄ“ okupācijas varas izglÄ«tÄ«bas tautas komisārs pavÄ“lÄ“ja: «Visos žīdu skolu nosaukumos vārdu «Å¾Ä«ds» turpmāk atvietot ar vārdu «ebrejs». JocÄ«gi, ka it kā esam atjaunojuši savu valsti, bet aizvien paklausÄ«gi pildām padomju tautas komisāra 1940. gada pavÄ“li!

Pasargi, Dievs, runāt par nÄ“Ä£eriem, tie taču ir afroamerikāņi, par čigāniem, tie taču romi, par zilajiem, tie taču citādāk mÄ«lošie, un citiem. DrÄ«z Donaldam Trampam lÄ«dzÄ«gos dÄ“vÄ“sim par eiroamerikāņiem. Un vispār, cik var aizskart Dieva noliedzÄ“ju jÅ«tas un dziedāt: «Dievs, svÄ“tÄ«...» Un kā var multikulturālā sabiedrÄ«ba samierināties ar: «Kur latvju dÄ“li dzied, kur latvju meitas...» Tas taču ir aizskaroši, jo ne vārda nav par citādajiem! Ne vārda par tiem, kuri kaut šeit dzimuši, bet neprot latviski, ne vārda par tiem, kuri šurp atbÄ“guši, lai bÄ“gtu tālāk uz Eiropas vidieni!

Ietekme

Mīļo lasÄ«tāj, raksta nosaukums ir Turcija, bet es te niekojos ar tendencÄ“m un aizskārumu uzskaiti. Tas šoreiz bija nepieciešams, lai uzmanÄ«gi pietuvotos galvenajam. Raksts bÅ«s, kā parasti, pagarš, jo burtu daudzums ir vienÄ«gais lÄ«dzeklis, kā aizsargāties no tiem, kurus viegli aizskart un aizvainot.

Nu es atklāju noslēpumu, bet, to nezinot, dakteris Jānis Ozols mani publiski apsaukāja par agresīvu grafomānu. Es nejūtos aizskarts, jo zinu, kā ir patiesībā.

Ne reizi vien no dažādiem informācijas avotiem ir kļuvis zināms, ka Turcija neatzÄ«st Krimas pievienošanu Krievijai. Ukraiņi un jo Ä«paši Krimas tatāru vadÄ«tāji to pasniedz kā Turcijas vadÄ«tāja Redžepa Tajjipa Erdogana labvÄ“lÄ«gu attieksmi pret Krimas tatāriem. BÅ«tu jau labi, ja tā bÅ«tu, bet es pieļauju, ka ir ne tikai tā.

Turcija neatlaidÄ«gi palielina savu ietekmi pasaulÄ“. Tā aizvien agresÄ«vāk iesaistās dažādos notikumos, pat militāros. Lai piespiestu ar sevi rÄ“Ä·ināties, lai piespiestu no Turcijas baidÄ«ties, lai Turcijas intereses citām valstÄ«m bÅ«tu saistošas un, galvenais, lai Turcijai pakļautās un pārvaldÄ«tās teritorijas kļūtu plašÄkas.

Ir dzirdēts, ka Vladimirs Putins mēģinot atjaunot PSRS. Varbūt, bet Turcija mēģina atjaunot savu Osmaņu impēriju un dara to veiksmīgi.

No visiem konfliktiem, kur ir iesaistÄ«ta Turcija, tā ir izgājusi kā uzvarÄ“tāja. Šo tendenci nepamana tikai aklais un kurlais. Notikumi ar Krievijas lidmašÄ«nu, notikumi LÄ«bijā, notikumi SÄ«rijā un tagad karš Kalnu Karabahā jeb, kā saka armēņi, Arcahas Republikā arÄ« ir veids, kā paplašināt teritoriju un Turcijas ietekmi.

Krimas atgÅ«šana

Krima vēsturisku notikumu rezultātā vēl nesen bija Ukrainas valsts daļa. Pret to Turcijai nebija lielu iebildumu, jo tāda bija vēsturisko notikumu secība un rezultāts. Bet, tikko Krievija anektēja vai okupēja, sauciet kā gribiet, un pievienoja Krievijai Krimas pussalu, tā Turcijai pavērās iespēja atgūt zaudēto teritoriju, tas ir Krimu.

Krima Turcijai ir piederÄ“jusi ilgāku laiku nekā Krievijai. Nu tā vairs nav Ukraina, bet tās pievienošanu Krievijai ne tikai Turcija, bet arÄ« citas valstis neatzÄ«st. Te nu tālredzÄ«gie turku politiÄ·i redz perspektÄ«vu. Sak’, mÄ“s neatzÄ«stam Krievijas okupāciju, mÄ“s esam Ukrainas draugi, labprāt aicinām ciemos ukraiņu valsts vadÄ«tājus, palÄ«dzam Ukrainai, palÄ«dzam Krimas tatāriem, un gan jau nākotnÄ“ Krimas pussala ja ne nonāks Turcijas jurisdikcijā, tad pārtaps par kādu hibrÄ«dsadarbÄ«bas teritoriju.

Ukraina Krimu atgÅ«t nespÄ“j, – Turcija palÄ«dzÄ“s, lai kopÄ«gi pārvaldÄ«tu vai lai atgrieztu (krieviskums! L. I.) dzimteni represÄ“tajiem tatāriem, bet tatāri pateicÄ«bā labprāt sadarbosies ar Stambulu, un arÄ« Kijeva pret to neiebildÄ«s. BÅ«s investÄ«cijas, darba vietas, vides sakopšana un, galvenais, palÄ«dzÄ«ba pret Krievijas agresÄ«vajām tieksmÄ“m. Vilks paÄ“dis, un kaza dzÄ«va.

Krimas zaudÄ“šana karā ar Krievijas impÄ“riju Turcijai bija sāpÄ«gs trieciens. Kaut ir pagājuši gadsimti, tomÄ“r turki to nav aizmirsuši un piedevuši. Turki vienmÄ“r izmanto iespÄ“ju, ja tāda gadās. Viņi prot pat radÄ«t iespÄ“jas. Nu šo vÄ“sturisko notikumu rezultātā Turcija atguva cerÄ«bu, un šo izdevÄ«bu tā garām nepalaidÄ«s. Tādam risinājumam piekritÄ«s arÄ« tā saucamā civilizÄ“tā pasaule. Jo tai nākas tÄ“lot taisnÄ«gumu, godÄ«gumu, kaut patiesÄ«bā gan Francija, gan Vācija un citas valstis bÅ«tu ļoti priecÄ«gas, ja tādas Krimas problÄ“mas nebÅ«tu. Un turki viņus no šÄ«s problÄ“mas risinājuma atbrÄ«vos.

Toreiz divus gadus ilga pārrunas ne tikai starp Turciju un Krieviju, bet arÄ« ar Eiropas valstÄ«m, un tika panākta vienošanās, ka Krima turpmāk bÅ«s Krievijas sastāvā. Turki bija spiesti piekāpties, bet piekāpties nenozÄ«mÄ“ piekrist. Turcija zaudÄ“ja to, ko tad dÄ“vÄ“ja par pÄ“rli sultāna kronÄ«. Šo pÄ“rli Turcija pārvaldÄ«ja trÄ«s gadsimtus.

Krievija, sagrābjot Krimu, radÄ«ja tālejošu iespÄ“ju Turcijai, un jau rakstÄ«ju, ka turki šo iespÄ“ju izmantos. Krievija, okupÄ“jot Krimu, pavÄ“ra iespÄ“ju pārskatÄ«t valstu robežas. To lieliski ilustrÄ“ karadarbÄ«ba Kaukāzā. Tas ir tikai sākums. Runā, ka, ja dzÄ«vo stikla namā, nedrÄ«kst mÄ“tāties ar akmeņiem...

Vai atceraties Erdogana teikto, par azerbaidžāņiem, ka esot tikai viena tauta, kura dzÄ«vo divās valstÄ«s. Pie kā noved šÄdas tendences, jau ir zināms. LÄ«dzÄ«gi paziņojumi ir bijuši arÄ« agrāk no citas valsts vadÄ«tāja mutes. Zinām, cik miljonu dzÄ«vÄ«bu tas prasÄ«ja un ar ko tas beidzās.

Suns ar kaulu zobos nerej un nekož, un, kad vēsture neder kā paraugs, lai tā ir kā brīdinājums! Nesaki, ka nebrīdināju!

Novērtē šo rakstu:

0
0