Iesaki rakstu:

Juris Jurašs, kas vicina pa gaisu nesalasāmu dokumentu vÄ«kšÄ·i, vai Aldis Gobzems, kas solās „uzvārdus nosaukt rÄ«t”, Latvijas politikā nav nekas jauns. Pietiek šodien publicÄ“ nodaļu no trÄ«ssÄ“jumu grāmatas MÅ«su vÄ“sture: 1985 – 2005, kas atgādina, kā jau deviņdesmito gadu sākumā Latvijas politiÄ·i atskārta kompromitÄ“jošu materiālu – tautas valodā vienkārši kompromata – neatsveramo nozÄ«mi. „BÅ«tu ļoti slikti, ja tādi dokumenti parādÄ«tos. Kā tad mÄ“s tiksim uz priekšu, ja visi tiks kompromitÄ“ti?” – šis Māra Gaiļa izsauciens faktiski tā arÄ« palika saucÄ“ja balss tuksnesÄ«.

Kompromatu pirmsākumi

Politisko kompromatu kultÅ«ra pirmos asnus sāka dzÄ«t jau Atmodas gados, un droši vien ir tikai loÄ£iski, ka pie tās pirmsākumiem vainojams neviens cits kā Valsts drošÄ«bas komiteja. Ja ticam Latvijas Tautas frontes pirmajam priekšsÄ“dÄ“tājam Dainim Īvānam, tad viņu jau 1988. gadā uzmeklÄ“juši VDK cilvÄ“ki un piedāvājušies atklāt Tautas frontÄ“ iefiltrÄ“to aÄ£entu vārdus. D. Īvāns savukārt tobrÄ«d nospriedis, ka tā varÄ“tu bÅ«t provokācija, kuras mÄ“rÄ·is ir LTF sašÄ·elšana, tādēļ vilinošo priekšlikumu atraidÄ«jis.

ArÄ« tÅ«lÄ«t pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanas tika piefiksÄ“ti pirmie mÄ“Ä£inājumi politiskos nolÅ«kos izspÄ“lÄ“t „čekas kārti”. Pirmā bezdelÄ«ga gan bija izteikti provinciāla: 1991. gada rudenÄ« Sabiedriskās drošÄ«bas departamenta (tas bija AizsardzÄ«bas ministrijas priekštecis) Dobeles nodaļas vadÄ«tājs mÄ“Ä£ināja ietekmÄ“t vietÄ“jās LTF nodaļas vÄ“lÄ“šanu rezultātus, iesakot reālākajai pretendentei pašai atsaukt savu kandidatÅ«ru, citādi viņš publiskošot datus par kundzes sadarbÄ«bu ar VDK. To, lÅ«k, it kā pierādot papÄ«ri, ko daži censoņi atraduši Dobeles VDK nodaļā. Beigās gan izrādÄ«jās, ka papÄ«riem ir graša cena un tie nepierāda itin neko.

Bija arÄ« klaji konkurentu nomelnošanas gadÄ«jumi. Odisejs Kostanda atceras, ka Ä«si pirms vÄ“lÄ“šanām Aizkraukles rajonā parādÄ«jušies LTF aÄ£itatori, kas „spieduši” uz vÄ“lÄ“tāju visvienkāršÄkajām jÅ«tām: sak, kāda velna pÄ“c jÅ«s gatavojaties balsot par grieÄ·i Kostandu, ja mÄ“s piedāvājam Ä«stenu latviešu cilvÄ“ku? „VÄ“lāk aÄ£itatori nolaidās lÄ«dz pavisam netÄ«riem paņēmieniem: „Ja jÅ«s balsosiet par Kostandu, tad Latvijā bÅ«s asinsizliešana! Viņš taču ir asinskārs!” – stāstÄ«ja O. Kostanda. NepatÄ«kamus brīžus vÄ“lÄ“šanu karstumā nācās piedzÄ«vot arÄ« Marinai Kosteņeckai – interfrontei simpatizÄ“jošajos preses izdevumos parādÄ«jās raksti par rakstnieces tÄ“vu, kas kara laikā esot sadarbojies ar vāciešiem.

Savukārt bijušais Ä€dažu šefs un PSRS pÄ“dÄ“jā prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieks Alberts Kauls kādas televÄ«zijas uzstāšanās laikā, kā savos memuāros atminÄ“jās D. Īvāns, bija ne visai patiesi iztirzājis dažu LTF valdes locekļu personÄ«go dzÄ«vi: piemÄ“ram, Jānis Kinna nerÅ«pÄ“joties par saviem bÄ“rniem, bet Sandra Kalniete nodarbojoties ar mākslas priekšmetu kontrabandu. „Nevaru galvot, ka tā bija apzināta tautiešu maldināšana. DrÄ«zāk nenovÄ«dÄ«ba, nevÄ“lÄ“šanās klusÄ“jot zaudÄ“t. TomÄ“r personisko apmelojumu, sÅ«dzÄ«bu un riebeklÄ«bu birums jau pirms šÄ«m vÄ“lÄ“šanām nedaudz mazināja Atmodas gaišo mirdzumu. (..) Mums jau toreiz ar steigu vajadzÄ“ja mazgāt ne tikai politiskās aÄ£itācijas apÄ·Ä“pātās māju sienas un stabus, bet arÄ« dvÄ“seles,” – tik kritiski pāris gadus vÄ“lāk D. Īvans vÄ“rtÄ“ja ne pārāk tÄ«rās pirmo politisko batāliju izpausmes.

Savukārt pirmoreiz tā pa Ä«stam kompromatu tÄ“ma kļuva aktuāla 1993. gadā, pirms 5. Saeimas vÄ“lÄ“šanām – pirmajām neatkarÄ«gajā Latvijā (lÄ«dz tām likumdevÄ“ja vara piederÄ“ja vÄ“l padomju laikā ievÄ“lÄ“tajai Augstākajai Padomei). Pastāv pietiekami liela iespÄ“ja, ka tobrÄ«d Ivara Godmaņa vadÄ«tajam Latvijas Tautas frontes sarakstam pÄ“dÄ“jo cerÄ«bu iekļūt Saeimā atņēma tieši Latvijas JaunatnÄ“ publicÄ“ts raksts, kurā bija norādÄ«ts uz I. Godmanim trijās bankās - bankā New York City Corp, Šveices Union bank un Dānijas Joske bank Amrex – it kā noglabātiem kopā 160 miljoniem dolāru. TobrÄ«dÄ“jais premjers gan lÅ«dza talkā pat Ä£enerālprokuroru, taču neko šÄ« rosÄ«ba nedeva – pat ne tiesiskas sekas, jo Latvijas Jaunatnes publikācijā bija izmantots pietiekami „aptekošs” formulÄ“jums: „PÄ“c autoritatÄ«vu personu ziņām, šo naudu faktiskais (un nevis juridiskais) Ä«pašnieks esot Ivars Godmanis.” ŠÄ« kompromata Ä«stie piespÄ“lÄ“tāji tā arÄ« palika nezināmi, taču tas netraucÄ“ja LTF sarakstam netikt Augstajā namā – un vājš mierinājums, ka tai pašÄ laikā presÄ“ parādÄ«jās ziņas ne tikai par „krastmalas lakstÄ«galu” (par godu viņa kaismÄ«gajām padomju svÄ“tku uzrunām krastmalā) PÄ“teri TabÅ«nu, kurš, kā izrādÄ«jās, 1983. gadā bija tiesāts par sievietes regulāru iekaustÄ«šanu, bet arÄ« I. Godmaņa „atmaskotāju” Ingu Gailumu, par kuru savukārt atklājās, ka viņš 1989. gadā par nepilngadÄ«gās izvarošanu grupā bijis notiesāts uz trim gadiem cietumā, bet par labu uzvedÄ«bu atlaists 1991. gadā.

Ar šiem notikumiem faktiski pietika, lai noteikta sabiedrÄ«bas daļa apzinātos gan masu mediju, gan Ä«stajā brÄ«dÄ« nopludinātas un publiskotas informācijas nozÄ«mi, - un kompromatu straumei slūžas bija vaļā. Visus deviņdesmitos gadus tika izmantota visdažādākā informācija – no dokumentāli pierādÄ«tiem faktiem un sarunu ierakstiem lÄ«dz apskaužamas fantāzijas augļiem, kuri bieži vien guva daudz lielāku ievÄ“rÄ«bu. Kompromata vākšana tika sludināta pat publiski (piemÄ“ram, 1995. gada decembrÄ« Radio SWH raidÄ«ja sludinājumu, kura ievietotāji izrādÄ«ja interesi par jebkādu kompromatu saistÄ«bā ar premjera amata kandidātu Andri ŠÄ·Ä“li), un baisas lietas publiski bija gatavi vÄ“stÄ«t pat it kā augstākā mÄ“rā cienÄ«jami ļaudis. PiemÄ“ram, ekspremjers Māris Gailis savos tālaika memuāros par 6. Saeimas priekšvÄ“lÄ“šanu laiku visā nopietnÄ«bā rakstÄ«ja:

„Manā kampaņā viens no veiksmÄ«gākajiem gājieniem bija Picca TV tiešais raidÄ«jums no mana dzÄ«vokļa vÄ“lÄ“šanu dienas rÄ«tā. Pirms tam jau vairākkārt biju runājis no viņu studijas, taču tiešraide no mana dzÄ«vokļa notika pirmoreiz. Tas izdevās labi, pat tik labi, ka Ivars Ķezbers no Demokrātiskās partijas Saimnieks zvanÄ«ja uz Picca TV redakciju un uz Latvijas ceļa biroju un draudÄ“ja, ka, ja tÅ«lÄ«t pat nepārtrauks raidÄ«t šo „gabalu”, tad viņš valsts televÄ«zijā nekavÄ“joties parādÄ«šot pornogrāfisku filmu ar manu sievu. Protams, bÅ«tu interesanti uzzināt, kas tā viņam par filmu bija. Skaidrs, ka tas nebija nekas cits, kā vien vecajā padomju manierÄ“ veikts neveiksmÄ«gs šantāžas mÄ“Ä£inājums.” (Lieki teikt, ka pats I. Ķezbers kategoriski paziņoja - pornogrāfisku filmu izgatavošanā vai izplatÄ«šanā viņš nekad neesot bijis iesaistÄ«ts, bet par M. Gaili neesot bijis ne sašutis, ne arÄ« sajÅ«smā.)

 

Īstie kompromata plūdi

Kompromata plÅ«di sasniedza tādus apmÄ“rus, ka deviņdesmito gadu otrajā pusÄ“ žurnālā Klubs tika pat apkopoti pÄ“dÄ“jo gadu izcilākie un skaļāki kompromata piespÄ“lÄ“šanas gadÄ«jumi, kā obligātu kritÄ“riju nosakot pārliecÄ«bu, ka informācija nevis kaut kā vienkārši parādÄ«jusies, bet neatlaidÄ«gi meklÄ“ta vai rÅ«pÄ«gi piespÄ“lÄ“ta. Pirmajā desmitniekā iekļuva nopludināta Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes valdÄ«bas un Krājbankas vadÄ«bai adresÄ“ta vÄ“stule, Saeimas deputāta un žurnālista EdvÄ«na InkÄ“na pasÅ«tÄ«tās un gatavotās ziņas par A. ŠÄ·Ä“les dārgo santehniku, kas bija iegādāta par somu Tetra Pak pārstāvja naudu, atbilde uz šo „podu lietu” – ziņas par deputāta iegādātajiem dārgajiem krāniem un virtuves iekārtām, tad vÄ“l informācijas plÅ«sma par RÄ«gas muitas priekšnieka Vigo Leitholda Ä«patnajām aktivitātÄ“m, ziņas par divu citu muitas šefu – Imanta Geidāna un Mārtiņa ArnÄ«ša Ä«patno izpratni par taisnÄ«gumu un godÄ«gumu, kā arÄ« Parex bankas konkurentu medijiem piespÄ“lÄ“tā ziņu, ka Eiropas Rekonstrukcijas un attÄ«stÄ«bas banka par Pareksu ir gauži kritiski noskaņota un iesaka ar to labāk nepÄ«ties.

Savukārt „izgaismotāko” kompromata vācÄ“ju un piespÄ“lÄ“tāju pirmajā desmitniekā iekļuva tas pats J. Ä€damsons (A. ŠÄ·Ä“les operatÄ«vā lieta PasÅ«tÄ«jums vien bija ko vÄ“rts), Z. ÄŒevers (kurš aizstiepa Ministru prezidentam A. ŠÄ·Ä“lem dokumentus, kas it kā liecināja par toreizÄ“jā ekonomikas ministra Guntara Krasta atrašanos korumpÄ“tā stāvoklÄ«), paša A. ŠÄ·Ä“les komanda, saukta arÄ« par „asiņainajiem punduriem”, apvienÄ«bas TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai struktÅ«ras (kā nekā partijas frakcijas konsultants Andris Mazburšs tika pieÄ·erts kompromata tirdzniecÄ«bā par A. ŠÄ·Ä“les bijušo padomnieku advokātu Andri GrÅ«tupu), tad vÄ“l arÄ« Latvijas Banka un Parex banka, no kurām kaut kas gandrÄ«z regulāri noplÅ«da neceļos, jau pieminÄ“tais A. Stendzenieks, Iekšlietu ministrijas preses sekretārs Normunds Beļskis (kura darbÄ«bas gan medijiem vairāk atgādināja nevis operÄ“šanu ar kompromatu, bet vienkāršu nosÅ«dzÄ“šanu) un arÄ« Nacionālo bruņoto spÄ“ku komandieris Juris Dalbiņš, kurš bija izcÄ“lies ar diebšanu pie Ministru prezidenta ar kompromatu par savu toreizÄ“jo priekšnieku, aizsardzÄ«bas ministru Andreju Krastiņu.

Visbeidzot, par pieciem leÄ£endārākajiem kompromatiem – it kā eksistÄ“jošiem, it kā tomÄ“r ne – tika nosaukti Z. ÄŒevera krājumi, Lata International lietā apsÅ«dzÄ“tā Gata KrÅ«zes „filmiņas”, kurās it kā esot redzama daža augsta amatpersona Ä«paši intÄ«mas dabas ainās, tad vÄ“l arÄ« Mārča Bendika krājumi no DepozÄ«tu bankas laikiem, bijušÄ Bankas Baltija UzraudzÄ«bas padomes priekšsÄ“dÄ“tāja Aleksandra Laventa kompromata bagāža un visbeidzot – tā sauktā „Trasta komercbankas filma”: šajā kredÄ«tiestādes telpās filmÄ“tajā lentā it kā esot redzama un dzirdama saruna par Latvenergo miljonu dalÄ«šanu.

Daudz kas gan šim uzskaitÄ«jumam bija paslÄ«dÄ“jis garām. PiemÄ“ram, pirmais Ä«sti skaļais (un Ä«sti tukšais) paziņojums par masveida kompromatu: LNNK Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks Aristids Lambergs 1995. gada rudenÄ« publiski paziņoja, ka atklātÄ«bā drÄ«zumā parādÄ«šoties kompromitÄ“joši materiāli par viņu pašu, Gunāru Meierovicu, Valdi un Oļģertu Pavlovskiem, turklāt tādi tiekot gatavoti arÄ« par Andreju Panteļējevu un Induli BÄ“rziņu. Turklāt kompromatu gatavotājs esot neviens cits kā DrošÄ«bas policija, un tas notiekot pÄ“c Demokrātiskās partijas Saimnieks vadÄ«tāja Z. ÄŒevera pasÅ«tÄ«juma. „Es varu vienkārši pasmaidÄ«t par mÅ«su politiÄ·i, ļoti daudzu politiÄ·u analÄ«tiskajām spÄ“jām. Uzskatu par apbrÄ«nojamu A. Lamberga politisko tālredzÄ«bu, ka Demokrātiskajai partijai Saimnieks tiks milzÄ«ga vara. Kā izrādās, mÄ“s jau tagad pārvaldām valsti un dodam uzdevumus. Varu apbrÄ«not politiÄ·u tālredzÄ«bu un analÄ«tiskās spÄ“jas, jo šos trÄ«s gadus DPS bija opozÄ«cijā,” sarunā ar Dienu pasmÄ“jās pats Z. ÄŒevers – un viņam izrādÄ«jās taisnÄ«ba.

Taču kāre uz skaļiem, kaut tukšiem paziņojumiem par gaidāmu kompromata kaudzi neruka arÄ« nākamajos gados. Īpaši krāšÅ†i 1998. gadā izgāzās laikraksta Dienas Bizness galvenais redaktors Juris Paiders, kura vadÄ«tajā avÄ«zÄ“ ar virsrakstu „VÄ“lÄ“šanu dienas rÄ«tā esot plānota kompromatu kara kulminācija” dienu pirms Saeimas vÄ“lÄ“šanām bija gari un plaši apcerÄ“ta iespÄ“ja, ka vÄ“lÄ“šanu dienā varÄ“tu tikt publicÄ“ta baisa kompromatu porcija. Uz to pazÄ«stamo sazvÄ“restÄ«bu teoriju cienÄ«tāju bija pamudinājusi presÄ“ publicÄ“ta apjomÄ«ga reklāma, kurā bija lasāms vārds „NodevÄ«ba!” un paskaidrojums: „Lasiet Dienā 3. oktobrÄ«". TomÄ“r izrādÄ«jās, ka patiesÄ«bā šis baisais teksts bija tikai iekārdinātājs pirms kompānijas Elko VecrÄ«ga reklamÄ“ta datora reklāmas, kuras pilns teksts skanÄ“ja: „„NodevÄ«ba!” - iekliedzās televizors, uzzinājis par XERIUS - jauno mājas datoru ar Intel Celeron procesoru.” Atlika vien redaktoram mÄ“Ä£ināt izkulties no neÄ“rtās situācijas ar aÄ£entÅ«rai LETA teiktajiem vārdiem: „Ja reklāmaÄ£entÅ«ras Balta Communication pasÅ«tÄ«tā reklāma ar vārdu „NodevÄ«ba!” ir tikai reklāmas triks, tad varu aÄ£entÅ«ru tikai apsveikt par tādu izdomu, lai gan es aÄ£entÅ«ras vietā tā nedarÄ«tu, jo iespÄ“jamā politiskā kompromata sasaiste ar reklamÄ“to produktu var iespiesties patÄ“rÄ“tāju apziņā.”

No kompromata līdz brīvam fantāzijas lidojumam

PatÄ“rÄ“tāju apziņā gan vairāk iespiedās pārliecÄ«ba, ka noteikti mediji un to pārstāvji bÅ«s gatavi uzÄ·erties uz gandrÄ«z vai jebkādu kompromatu un pat tā šÄ·ietamÄ«bu (tas pats J. Paidera Dienas Bizness jau pusotru mÄ“nesi vÄ“lāk atkal uzkāpa uz lÄ«dzÄ«ga grābekļa un atkal baidÄ«ja ar iespÄ“jamu kompromatu, kas nākšot atklātÄ«bā pāris dienas pirms uzticÄ«bas balsojuma Viļa Krištopana valdÄ«bai, lai apvienÄ«bas TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK pārstāvji varÄ“tu minÄ“t iemeslu savam lÄ“mumam izstāties no koalÄ«cijas). Rezultātā medijiem vairāk mazāk regulāri tika piesÅ«tÄ«ti pat, piemÄ“ram, šÄda satura vÄ“stÄ«jumi – šo konkrÄ“to, kas varÄ“tu pretendÄ“t gandrÄ«z vai uz Latvijas mÅ«slaiku vÄ“stures superÄ«sā kursa statusu, bija parakstÄ«jis kāds „Jānis Kalniņš” (tolaik medijus bieži ar dažādas kvalitātes kompromatu aplaimoja arÄ« viņa „radinieks” Kārlis Kalniņš):

„1991. gadā Latvija atguva neatkarÄ«bu. Taču jau laicÄ«gi tika priekšdarbi un, ieguldot VDK naudu, tika nodibināta firma Skonto. Par tās prezidentu kļuva VDK kapteinis Guntis Indriksons. TomÄ“r aiz viņa muguras stāv divi VDK pulkveži, kuri visu nosaka, un latviskie uzvārdi firmas priekšgalā ir tikai izkārtne. (..) 90. gadu sākumā uz Oslo (NorvÄ“Ä£iju) devās Ainārs Lešinskis, kura krusttÄ“vs ir G. Indriksons. A. Lešinskis dzÄ«voja lepnā dzÄ«voklÄ« Oslo centrā, kuru apmaksāja Skonto. Vienu gadu šajā dzÄ«voklÄ« dzÄ«vojis arÄ« V[iesturs]. Koziols. Gods, kam gods, A. Lešinskis NorvÄ“Ä£ijā arÄ« kaut ko iemācÄ«jās, jo Skonto nauda uzkrājās banku kontos, bet pa to laiku A. Lešinskis nodibināja kontaktus ar firmu Varner Hakon Invest. ŠÄ« firma ienāk Latvijā, nopÄ“rkot lielus veikalus, kaut gan pats par sevi tas nav nekas slikts. Kopā ar šÄ«s firmas naudu uz Latviju sāk plÅ«st arÄ« Skonto netÄ«rā nauda, kura mÅ«su pašu nauda vien ir. A. Lešinskis pieņem sievas uzvārdu – kļūst par A. Šleseri. Viņš uzskata, ka tagad pienācis laiks domāt arÄ« par politiku. Uz NorvÄ“Ä£ijas bankām nāk arÄ« miljoni no Krievijas noziedzÄ«gajiem grupÄ“jumiem, un caur Oslo kā kapitālieguldÄ«jumi nonāk Latvijā, kur šÄ« nauda kļūst tÄ«ra, jo tieši Oslo šo naudu atmazgāt nav iespÄ“jams. (..)

AtcerÄ“simies čekas maisu lietu. Uz šiem maisiem bija neliels dokumentu rullÄ«tis, kuros bija lasāmi I. Godmaņa un J[āņa]. Jurkāna uzvārdi, bet šis rullÄ«tis fiksi pazuda. KāpÄ“c tas tur nokļuva, arÄ« ir interesanti, jo Godmanis un Jurkāns bija kā rezidenti tiešÄ Maskavas VDK pakļautÄ«bā un nepakļāvās LPSR VDK un nebija tās sarakstā. (..) Bet tie jau ir tikai ziediņi uz citu mahināciju fona. Visiem labi pazÄ«stamais avantÅ«rists A[rmands]. Stendzenieks jau izteicis savu nostāju pret Jauno partiju, mÄ“Ä£inot atrunāt R[aimondu]. Paulu un J[āni]. Peteru no stāšanās šajā partijā. Kā gan citādi – viņš taču labi pazÄ«st G. Indriksonu un Skonto – savus bijušos biznesa partnerus. (..) Tagad Skonto aktÄ«vi darbojas „slavenais” Alberts Kauls, kurš VienÄ«bas partijas vÄ“lÄ“šanu kampaņai no A. Stendzenieka saņēma 650 000 $.

Kas tad Ä«sti ir A. Stendzenieks? Jā, pÄ“c 6. Saeimas vÄ“lÄ“šanām pie viņa uz Londonu devās gan Z. ÄŒevers un I. Ķezbers, gan arÄ« A[ndrejs]. Panteļējevs, lai saņemtu piekrišanu iekļaušanai koalÄ«cijā. Bet vai A. Stendzenieks ir tik varens? Jā, diezgan. Viņam nepatÄ«k Z. ÄŒevers kā premjers, un par 150 000 $ tiek nopirkta deputāta balss, tādÄ“jādi Z. ÄŒevers nekļūst par premjeru. Tad par Ministru prezidenta kandidātu kļūst A. ŠÄ·Ä“le, bet šÄ« kandidatÅ«ra Stendzenieku neapmierina vÄ“l vairāk. Jau ar 6 diplomātiem, katrā pa 150 000 $, A. Stendzenieks kursÄ“ starp PÄ“rnavu un RÄ«gu. Vajag tikai dažas balsis, lai neapstiprinātu A. ŠÄ·Ä“les valdÄ«bu, bet šoreiz deputāti neriskÄ“ trešo reizi noraidÄ«t valdÄ«bas apstiprināšanu. Bet tie jau vÄ“l nav visi varoņdarbi.”

Interesanti, ka šis stāsts – bez jelkādiem klātpievienotiem dokumentiem – deviņdesmito gadu vidÅ« dažam labam medijam šÄ·ita pietiekami nozÄ«mÄ«gs, lai tiktu nodrukāts kopā ar tajā minÄ“to personu komentāriem. Citi par to tikai pasmÄ“jās, un „Jānis Kalniņš” steidza piesÅ«tÄ«t nākamo vÄ“stÄ«jumu – arÄ« ar šÄdām rindām:

„Neizlokieties, Šlesera kungs, vÄ“stule avÄ«zÄ“s tika nodrukāta ļoti saÄ«sināti! Jums nav, ko komentÄ“t, jo informācija ir patiesa. Tas, ka tur parādÄ«jušÄs kļūdas uzvārdos un māsa nosaukta par meitu, nemazina šÄ«s informācijas nozÄ«mÄ«gumu. (..) Bet kas par varenu interesantu blēžu plejādi bija Jaunās partijas dibināšanas kongresā! LÅ«k, kolorÄ«tās figÅ«ras – Aivars Borovkovs, Jānis KrÅ«miņš, Vilnis Baltiņš – bijušie slavenā bandÄ«tiskā veidojuma Klubs–21 biedri, bet tie jau nebija vÄ“l visi. PiemÄ“ram, slavenais Krievijas interešu un dienestu pārstāvis Latvijā Jānis Jurkāns. Nu ko, atkal vecie vēži – vecie blēži, bet – tikai jaunā kulÄ«tÄ“. JÅ«s, Šlesera kungs, noņēmāt savu kandidatÅ«ru no priekšsÄ“dÄ“tāja amata, laikam jau ierunājās sirdsapziņa, jo lieta, ka jÅ«s nositāt cilvÄ“ku, nav politiÄ·im sevišÄ·i patÄ«kama, lai arÄ« tas noticis nejauši.”

Kompromatu karu laikmets

Tāpat pamazām kļuva skaidrs, ka ne jau uz medijiem vien nesams kārtÄ“jais uzraktais kompromats par kādam nevÄ“lamu indivÄ«du, - izrādÄ«jās, ka reižumis to labāk nolikt priekšÄ pavisam konkrÄ“tām amatpersonām. Tā, piemÄ“ram, no tiem paša M. Gaiļa memuāriem Varas tehnoloÄ£ija varÄ“ja uzzināt gan to, ka DrošÄ«bas policijas savākto kompromatu par premjera amata kandidātu Andri ŠÄ·Ä“li M. Gailim atstiepis toreizÄ“jais DrošÄ«bas policijas priekšnieks Raimonds Rožkalns un viņa vietnieks Jānis Reiniks, gan to, kā melos pieÄ·erts aizsardzÄ«bas ministrs Jānis Arveds Trapāns, - viņš M. Gailim apgalvojis, ka neesot parakstÄ«jis pavÄ“li par Māra Ä€bola iecelšanu robežapsardzes komandiera amatā, bet iekšlietu ministrs Jānis Ä€damsons kā jau Ä«sts goda kodeksa motivÄ“ts virsnieks nekavÄ“joties atstiepis premjeram attiecÄ«gu J. Trapāna parakstÄ«tu pavÄ“li. Un kur nu vÄ“l enerģētikas valsts ministrs Juris Ozoliņš, kurš atnesis M. Gailim drošas ziņas par to, ka Latvenergo šefs Gunārs Koemecs teicies „vispirms Ozoliņam salauzt locekļus, pÄ“c tam nogalināt”.

Un tā tālāk, un tā tālāk, - rÅ«pÄ«gākam vÄ“rotājam deviņdesmito gadu otrā puse varÄ“ja sagādāt patiešÄm daudzveidÄ«gus iespaidus par kompromata izplatÄ«bas Ä«patnÄ«bām. Tā, piemÄ“ram, dienesta izmeklÄ“šana pÄ“c tam, kad noplÅ«da E. Repšes tikai trim amatpersonām - Ministru prezidentam A. ŠÄ·Ä“lem, finansu ministram Aivaram Kreitusam un Latvijas Krājbankas prezidentam I. Godmanim – nosÅ«tÄ«tā vÄ“stule par Krājbankas slikto stāvokli, precÄ«zi noskaidroja visu vÄ“stules ceļu no bankas prezidenta lÄ«dz kurjeram un noskaidroja, ka to ir redzÄ“juši tikai seši lÄ«dz astoņi cilvÄ“ki (tas, kurš no viņiem bijis vainÄ«gs, tā arÄ« palika nezināms). Kompromatu frontes karotāji apguva arÄ« sinhrona darba iemaņas – piemÄ“ram, vienudien abās toreiz vÄ“l iznākošajās vakara avÄ«zÄ“s (un nekur citur) reizÄ“ parādÄ«jās ziņas par kompānijas SWH RÄ«ga vadÄ«bu, kas nezināmiem krieviem ieÄ·Ä«lājusi savas RÄ«gas Apvienotās Baltijas bankas akcijas.

Process aizgāja tik tālu, ka varÄ“ja runāt pat par Ä«stiem kompromatu kariem, pretÄ“jām nometnÄ“m apmainoties ar vairāk vai mazāk sāpÄ«giem triecieniem. „Pirmais datÄ“jams ar 1996. gada sākumu, kad notika sÅ«ra un grÅ«ta cīņa par to, kurš tad kļūs par jauno Latvijas Krājbankas Ä«pašnieku, savukārt otrais sāka plosÄ«ties pagājušÄ gada [1997.] pašÄ vasaras sākumā, beigu beigās izraisÄ«dams tā saukto korumpÄ“šanās skandālu un Andra ŠÄ·Ä“les valdÄ«bas krišanu,” tā plašÄkajā deviņdesmito gadu kompromatu kariem veltÄ«tajā publikācijā uzskaitÄ«ja žurnāls Klubs, trešÄ kariņa sākumu iezÄ«mÄ“jot ar tā paša 1997. gada rudenÄ«, kad „no dažādiem atklātÄ«bā izlÄ«dušiem nejaukiem faktiņiem visvairāk cieta Latvijas ceļa pārstāvji, kuru vidÅ« savukārt divi galvenie cietÄ“ji bija Andrejs Panteļējevs un Vilis Krištopans. Nekas briesmÄ«gs gan nenotika, bet nepatÄ«kami sÄ«kumi bija gan – par vienu gaismā izlÄ«da pat apšaubāma autentiskuma VDK aÄ£enta kartiņa, bet par otru – vesels bars sÄ«ku nejaucÄ«bu, sākot ar ziņām par viņa automašÄ«nas izcelsmi un beidzot ar apvainojumiem par personisko komandÄ“jumu finansÄ“juma šaubÄ«gajiem avotiem”.

Tieši trešais „kariņš” izrādÄ«jās „visasiņainākais” un tÄ“mu ziņā visbagātākais: A. GrÅ«tupam nācās taisnoties pazudušo Latvenergo trÄ«s miljonu lietas sakarā; A. Panteļējevs Londonā bija ticies ar vÄ“lāk apcietināto skandalozo A. Stendzenieku, bet kāda Lihtenšteinas kompānija uz viņa kredÄ«tkarti pārskaitÄ«jusi četrus tÅ«kstošus dolāru; premjera Guntara Krasta enerģētikas padomnieks J. Ozoliņš, bija pamanÄ«jies savai lauku mājai par baltu velti saņemt elektrÄ«bas pieslÄ“gumu; divi A. Šlesera Jaunās partijas atbalstÄ«tāji, kā izrādÄ«jās, kādreiz bija darbojušies Valsts drošÄ«bas komitejas rindās; tad noplÅ«da ziņa par gaidāmu Latvijas politisko krusttÄ“vu sanāksmi V. Krištopana mājās; I. Godmanis paziņoja, ka savlaicÄ«gi esot brÄ«dinājis A. ŠÄ·Ä“li par gatavojošos Latvenergo miljonu afÄ“ru; parādÄ«jās dati, ka E. InkÄ“na daļējā Ä«pašumā esošajam SadarbÄ«bas fondam ir bijušas ciešas finansiālas saites ar Nauru ārzonas banku (vai tās pārstāvjiem) kurā pazuda to pašu Latvenergo trÄ«s miljonu pÄ“das, - un tā tālāk, un tā tālāk. „Es tāpat kā katrs Latvijas iedzÄ«votājs uzzināju satriecošas lietas. IeraudzÄ«jām ŠÄ·Ä“les kunga tualeti, paskatÄ«jāmies, kā izskatās InkÄ“na kunga iegādātā virtuve, kādas firmas. Un kas bija vislielākais prieks? Es uzzināju, ka Panteļējeva kungs lieto kredÄ«tkarti. Bet, beidzis Fizikas un matemātikas fakultāti, ne vienmÄ“r spÄ“j izsekot, kad un kas pārskaita viņam naudu,” ironizÄ“ja labklājÄ«bas ministrs Vladimirs Makarovs.

Nekas bÅ«tiski nemainÄ«jās arÄ« nākamajos gados, - kompromats joprojām bija lielisks ierocis pretinieku un citādi nevÄ“lamu cilvÄ“ku novākšanā no ceļa vai vismaz nopietnu problÄ“mu radÄ«šanai viņu dzÄ«vÄ“s: savus posteņus zaudÄ“jušo amatpersonu uzskaitÄ«jums vien sniedzās desmitos. Tiesa, parādÄ«jās arÄ« pirmās nianses – piemÄ“ram, pamazām tika apzināta nepieciešamÄ«ba atbilstoši latviešu sakāmvārdam pirms jebkuras darÄ«šanas apdomāt galu. Tā 1997. gada maijā, nododot premjera padomniekam JurÄ£im Liepniekam datus par G. Krasta uzņēmÄ“jdarbÄ«bu un lÄ«dz ar to pārkāpto Korupcijas novÄ“ršanas likumu, Z. ÄŒevers nudien nedomāja, ka radÄ«tais „korupcijas skandāls” ārkārtÄ«gi nopietni iedragās arÄ« viņa paša partiju. (Starp citu, tieši Z. ÄŒevers tolaik nāca klajā ar oriÄ£inālo viedokli, ka premjeram nodotā Uzņēmumu reÄ£istra izziņa par neesot nekāds kompromats, jo „kompromitÄ“jošs”, lÅ«k, nozÄ«mÄ“jot - apzināti nepatiess un cieņu aizskarošs, savukārt te runa esot par oficiālu dokumentu un faktu, nevis izdomājumu.)

Tāpat notika ar 1999.-2000. gada „pedofilijas skandālu”, kas laikam jau visvairāk bija vÄ“rsts pret to pašu A. ŠÄ·Ä“li. VisaktÄ«vāk šajā lietā, kas sākās ar TV ziņām par uz sava dzimuma pusaudžiem kārām personām un vairākus mÄ“nešus tikai gāja plašumā, plosÄ«jās J. Ä€damsons kā parlamentārās izmeklÄ“šanas komisijas vadÄ«tājs „pedofilijas lietā”, - un arÄ« cieta vissmagāk tieši viņš (ja neskaita notiesātos pornobiznesa darboņus). SakritÄ«ba vai ne, bet tieši šajā laikā sākās politiÄ·a Ä«stās nepatikšanas saistÄ«bā ar kādreizÄ“jo dienestu PSRS robežapsardzes karaspÄ“kā, kas formāli bija VDK pakļautÄ«bā. (Par papildu nepatikšanām J. Ä€damsons sev parÅ«pÄ“jās pats, tiekot pie krimināllietas par pārāk skaidras, kaut ar faktiem nepamatotias A. ŠÄ·Ä“les, Valda Birkava un Andreja Sončika saistÄ«bas ar „pedofilijas lietu” iezÄ«mÄ“šanas no Saeimas tribÄ«nes.)

Universālā ieroča ierÅ«sÄ“šana

VÄ“l viena pārmaiņa - gadiem ejot, kļuva aizvien nemodernāk lielÄ«ties ar saviem kompromata krājumiem, - to pamazām saprata pat tādi „vecmeistari” kā A. GrÅ«tups un bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, kuri iepriekš vienmÄ“r bija mÄ«lÄ“juši lepoties ar savu kompetenci un informācijas krājumiem. Pirmā atkāpšanās no kādreizÄ“jiem apgalvojumiem intervijā žurnālam Klubs izskatÄ«jās šÄdi: „„Teicāt, ka esat pietaupÄ«jis kompromatu par viņu [Jāni Domburu].” – „Droši vien biju izlielÄ«jies. Nav man tāda.” – „Vai vispār jums ir kompromati?” – „Protams, ja darbojies lietās, vienmÄ“r sakrājas no tām izrietošas ziņas, kas var bÅ«t kādam nepatÄ«kamas. Man šie dosjÄ“ jāglabā gadiem ilgi, un arÄ« tās ziņas no tiem nekur nevar izkÅ«pÄ“t. Tādā nozÄ«mÄ“ man ir plaša informācija, bet vai es to kādreiz varÄ“tu izmantot? Tikai ar klienta piekrišanu.” – „Vai esat tā darÄ«jis?” – „NÄ“. Runas par to, ka man ir pilns seifs ar kompromatiem, ir pārspÄ«lÄ“tas. Protams, informācija noder, bez tās šo darbu nemaz nevar strādāt.””

Tāpat, gadiem ejot, kautrÄ«gāks kļuva arÄ« A. Staris, kuram deviņdesmitajos gados ļoti patika vietā un nevietā pieminÄ“t savas „melnās mapÄ«tes”. Sarunās ar medijiem viņš bija gan apgalvojis, ka „vienmÄ“r zina visu par visiem. Nu ne gluži visu par visiem, bet daļēji”, gan apliecinājis savu spÄ“ju „nākt klajā ar paziņojumiem, kas lÄ«dzinātos atombumbas sprādzienam”, gan TV kameras priekšÄ imitÄ“jis ielÅ«košanos savos arhÄ«vos un paziņojis, ka „pÄ“kšÅ†i var parādÄ«ties «kaut kāds trieciens, kad kāds cilvÄ“ks nesaprot, no kurienes kas nāk”. ArÄ« viņš, atvadoties no amata un jaunajai Iekšlietu ministrijas vadÄ«bai nosodot personisko kompromata arhÄ«vu veidošanu, nekavÄ“joties „pārdomāja” un atkāpās – viņam esot tikai šÄds tāds personiskais arhÄ«vs, taču pamatā „man ir informācija, bet visa mana informācija ir manā galvā, manā kompjÅ«terā, smadzeņu kompjÅ«terā”.

Kompromatu izplatÄ«tāja slava kļuva aizvien apšaubāmāka un apšaubāmāka. 2000. gada beigās Tautas partijas biedrs Andris Pauls-Pāvuls atklātÄ«bai nodeva vÄ“stuli, kurā apvienÄ«bas TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK priekšsÄ“dÄ“tājs Māris GrÄ«nblats 1996. gadā bija aicinājis vākt un nodot informāciju par toreizÄ“jo premjeru A. ŠÄ·Ä“li, - un tÄ“vzemiešu vadÄ«ba par to nudien nebija sajÅ«smā (kaut oficiāli paziņoja, ka partijas priekšsÄ“dÄ“tāja rÄ«cÄ«ba netikšot vÄ“rtÄ“ta). Savukārt dažus mÄ“nešus vÄ“lāk tās pašas partijas pārstāvis, ekspremjers G. Krasts strauji ieslÄ“dza „atpakaļgaitu”, tikko viņam sāka jautāt, kurš konkrÄ“ti tad amatpersonai pastāstÄ«jis par politiÄ·u – kukuļotāju sarakstiem, kas atrasti pÄ“c Privatizācijas aÄ£entÅ«ras darbinieces Ilonas Skadiņas slepkavÄ«bas: tā, lÅ«k, vispār neesot nekāda sensācija un jaunums, lai gan tai pašÄ laikā „neviens nav arÄ« pateicis, ka šÄdi saraksti nav bijuši”. Ä¢enerālprokurors Jānis Skrastiņš par regulāro baiso baumu izplatÄ«tāju J. Ä€damsonu jau atklāti ņirgājās – piemÄ“ram, intervijā laikrakstam SM viņš paziņoja, ka, salÄ«dzinot ar šo politiÄ·i, pat Minhauzens izskatoties diezgan bāli. J. Ä€damsons vienkārši esot cilvÄ“ks, kuram patÄ«kot melot – piemÄ“ram, stāstÄ«t par Ivana Haritonova uzkrājumiem ŠveicÄ“, VDK pakalpiņu Aleksandru Laventu un A. ŠÄ·Ä“lem piederošo pusmiljardu.

Visbeidzot, jau deviņdesmito gadu vidÅ« pamazām atnāca atskārsme, ka labākais veids, kā cÄ«nÄ«ties pret kompromatu, ir – visus apvainojumus pasludināt vienkārši par nomelnošanas kampaņu. „Visa šÄ« jezga faktiski bija mÄ“Ä£inājums diskreditÄ“t mani un Zemessardzes komandieri Juri Eihmani,” – tā šo taciņu saistÄ«bā ar brāķa ieroču iegādes skandālu savos memuāros iemÄ“Ä£ināja jau M. Gailis. J. Ä€damsons pāris gadus vÄ“lāk par izdomājumu jau laikus pasludināja jebkādus kompromitÄ“jošus faktus, kādi vien par viņu jelkad parādÄ«šoties. Viņu vÄ“l pārspÄ“ja RÄ«gas PašvaldÄ«bas policijas priekšnieks Mārtiņš Andersons, - no viņa paziņotā izrietÄ“ja, ka ļauni nomelnojoša esot vai visa par viņu publiskotā informācija, sākot ar ziņām par iegādāto superlepno dienesta automašÄ«nu Lincoln Navigator un beidzot ar informāciju par viņa izglÄ«tÄ«bas trÅ«kumu un jaunÄ«bas lÄ«dzdalÄ«bu... olu zādzÄ«bā.

Tāpat aizvien biežāk kompromata skartās amatpersonas, Ä«paši jau politiÄ·i atrada par iespÄ“jamu paziņot – jā, situācija ir smaga, vajadzÄ“tu jau man aiziet, taču politiski atbildÄ«gāk bÅ«s palikt postenÄ« un turpināt grÅ«to darbu. Taču, protams, bija cilvÄ“ki, kuri vÄ“l aizvien uzskatÄ«ja un uzskatÄ«ja kompromatu par izcilu lietu, gandrÄ«z vai universālo ieroci. To, atnākot „jaunajiem laikiem”, uzskatāmi pierādÄ«ja tas pats E. Repše, kurš publiski paziņoja, ka veseli četri dažādu tiesÄ«bsargājošo iestāžu darbinieki viņu esot informÄ“jušo par DrošÄ«bas policijas priekšnieka vietnieka Didža Šmitiņa lÄ«dzdalÄ«bu gaļas, cigarešu un spirta kontrabandā, - turklāt nopietnākā šÄ« kompromata sastāvdaļa bija... fotogrāfijas, kurās redzams, kā „D. Šmitiņš braukā lepnā mersedesā”.