Iesaki rakstu:

Notika tas, kas bija sagaidāms. Citādi nemaz nevarÄ“ja bÅ«t. Un es to lieliski apzinājos. TomÄ“r ne mirkli nenožēloju, ka iesaistÄ«jos šajā cīņā, iespÄ“jams, ar vÄ“ja dzirnavām.

Šodien uzzināju, ka persona, kas apsÅ«dzÄ“ta par uzbrukumu zÄ“nam ar Ukrainas karogu, un viņa dzÄ«vesbiedre (bijusÄ« policijas darbiniece) vÄ“las, lai mani atstādina gan no šÄ«s lietas, gan arÄ« no jebkāda veida advokātu pakalpojumu sniegšanas, ievÄ“rojot manus “pārkāpumus” un “izrādÄ«to neprofesionalitāti”. SaskaitÄ«ju 6 Krimināllikuma pantus savās darbÄ«bās, ko abi bija saskatÄ«juši.

Izbrīna kas cits.

Netieku gudrs, vai tā ir taisnÄ«ba vai blefs. Proti, no kurienes šiem ļaudÄ«m ir tāda informÄ“tÄ«bas pakāpe, ka lÄ“mums par visiem zināmo sodu ar prokurora priekšrakstu esot ticis telefoniski saskaņots ar pašu Ä£enerālprokuroru J. Stukānu. Ja tā, tad daudz kas paliek skaidrs. Atklāts paliek vienÄ«gi jautājums, vai prokurore zvanÄ«ja Ä£enerālprokuroram vai otrādi.

NeizbrÄ«na vienÄ«gi jauna versija, ka, lÅ«k, “uzbrukums bija krieviski runājošam jaunietim, kam ap pleciem, lÄ«dzÄ«gi kā pludmales dvielis, bija uzmests Ukrainas valsts karogs”. Metamorfozes.

NeizbrÄ«na, ka tieši es esot vainÄ«gs, ka civilsieva esot atbrÄ«vota no darba. Ne tāpÄ“c, ka viņas rÄ«cÄ«ba bija, mazākais, “dÄ«vaina”. NebÅ«tu es, viss taču bÅ«tu pa vecam. Viss bÅ«tu kārtÄ«bā. JocÄ«ga loÄ£ika. Tikpat jocÄ«gi, ka joprojām nav sekojusi atvainošanās cietušajam.

Nu ko, izaicinājums pieņemts.