Menu
Pilnā versija

Uzmini nu, kas tas par mežu?

Mežavecis · 09.04.2016. · Komentāri (5)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Visos laikos mežs cilvēkam ir kalpojis par barības, enerģijas un izejvielu avotu, turklāt mežs ir viens no būtiskākajiem dabisko procesu regulatoriem dabā. Mežs ir sarežģīta sistēma, kurā tā elementi savstarpēji saistīti ļoti komplicētās barības ķēdēs. Mežu galvenais elements ir koki.

MežsaimniecÄ«bā Ä“rts ir kokaudžu novÄ“rtÄ“jums pÄ“c to produktivitātes. PiemÄ“ram, priežu mežus, kur augsne ir ļoti sausa un barÄ«bas vielām nabadzÄ«ga, mežsaimnieki sauc par silu, kur zemi klāj galvenokārt virši un Ä·Ä“rpji. PÄ“c sastāva audzes iedala tÄ«raudzÄ“s un mistraudzÄ“s. Audzi uzskata par tÄ«raudzi, ja citu koku sugu piemistrojums ir mazāks par 5%. TomÄ“r mÅ«su mežā koku sugai ir vieta tikai tad, ja tās ir vairāk par 5%, tāpÄ“c par tÄ«raudzi šoreiz runa nebÅ«s.

Viens no redzamākajiem kokiem mežā ir osis. Tā ir saimnieciski nozÄ«mÄ«ga koku suga - osis tiek lietots mÄ“beļu, parketa izgatavošanā, arÄ« laivu bÅ«vÄ“. Osim ir dziļa sakņu sistÄ“ma gan tÄ«raudzÄ“s, gan jauktu koku mežaudzÄ“s, tomÄ“r jauktajos mežos oši iesakņojas dziļāk, lai konkurÄ“tu ar kokiem, kam ir seklas sakņu sistÄ“mas. Miza osim ir pelÄ“ka vai brÅ«na, cieta un grumbuļaina, bet zari mÄ“dz bÅ«t nokareni. Jaunie zari ir olÄ«vkrāsas, taču ar gadiem arÄ« tie kļūst brÅ«ni un grumbuļainu mizu. SalÄ«dzinājumā ar citām lapu koku sugām osis ir viens no tiem kokiem, kam lapas pavasarÄ« uzplaukst visvÄ“lāk un pirmais, kam tās rudenÄ« nokrÄ«t. Šie koki viegli identificÄ“jami ziemā, jo to melnie pumpuri pamanāmi jau no attāluma. Tāpat osim, bet ne tikai tam, bieži pie stumbra pieaug piepes, kas gan raksturÄ«gs tikai Latvijas mežiem.

Osis bieži aug mālainās augsnÄ“s, kas bagātas ar bezmugurkaulnieku faunu, it Ä«paši sliekām un citiem lÄ«dÄ“jiem. Osis pacieš Ä«stermiņa plÅ«dus, tomÄ“r tas iet bojā ilgstošu plÅ«du vai sausuma apstākļos, jÅ«tÄ«gs pret bargām ziemām, nepacieš noÄ“nojumu – tad ātri pārstāj augt un attÄ«stÄ«ties.

Jaunos dzinumus bieži apgrauž zaÄ·i un brieži, bet citi meža zvÄ“ri noplÄ“š jaunajiem kociņiem mizu un nokož galotnes. Lieliem ošiem gadās arÄ« cita nelaime – virsotnes zari mÄ“dz sadalÄ«ties «V» formā, un katrs zars kļūst tik stiprs, ka pašu koku vienkārši saplÄ“š. Ja mežsargs šo kaiti neiznÄ«dÄ“ laikus, rezultātā nevienam zaram nekāda labuma nav – iet bojā visi zari, stumbrs, piepes un pat  zaÄ·i, kuri bija paspÄ“juši izveidot savas ligzdas oša pakājÄ“. ŠÄdus slimÄ«bu nomocÄ«tus ošus vÄ“lāk var izmantot labākajā gadÄ«jumā malkai vai mÄ“slojumam.

Neskatoties uz oša vÄ“lmi dzÄ«vot un atrast iespÄ“jami auglÄ«gāku augsni, izplatÄ«tākie mežā ir skujkoki – priedes vai egles, kuri sāk ziedÄ“t 25 – 30 gadu vecumā. Dažkārt skujkoki izaug «U» formā. Skujukoki aug kā purvos, tā arÄ« sausās vietās, priedÄ“m ir gara mietsakne, kas ļauj noturÄ“ties arÄ« smiltÄ«s un tikt klāt dziļajiem pazemes Å«deņiem. Skujkokus daudz izmanto medicÄ«nā – priežu preparātiem piemÄ«t dezinficÄ“jošas Ä«pašÄ«bas, tie palÄ«dz nervu, sirds un asinsvadu slimÄ«bu ārstÄ“šanai. No parastās priedes iegÅ«st terpentÄ«nu, darvu un ogli. AktivÄ“to priežu ogli dažkārt lieto pret pÅ«šanas procesiem un saindÄ“šanos ar alkaloÄ«diem un citām vielām. IespÄ“jams, skujkoku ārstniecisko un dezinficÄ“jošo Ä«pašÄ«bu dēļ tiem nelÄ«p nekādu citu meža koku kaites.

Apstrādājot svaigi zāģētu priedes materiālu, ir jārÄ“Ä·inās ar tā sveÄ·ainÄ«bu. SveÄ·i, kas ir aizsarglÄ«dzeklis pret koka pÅ«šanu, apgrÅ«tina tā apstrādi, tostarp ar abrazÄ«vajiem materiāliem – tie ātri pieÄ·ep, bet lietojot rotÄ“jošus slÄ«pÄ“šanas instrumentus, tie sāk piededzināt koksnes virsmu, veidojoties paaugstinātai berzei starp koka virsmu un abrazÄ«vo materiālu. TāpÄ“c tam, kurš vÄ“las apstrādāt skujkoku parasti nākas daudz piepÅ«lÄ“ties.

Mūžzaļie skujkoki ir ļoti sÄ«ksti, piemÄ“ram, parastā egle ir izteikti Ä“ncietÄ«ga suga – tā var mūžīgi augt citu koku noÄ“nojumā. Interesants ir “U” veida skujkoks kas parasti veidojas nokalstot primārajai galotnei. Tad divi zari kļūst par viens otru lÄ«dzsvarojošÄm galotnÄ“m un stumbru tas nebojā – viens saules apspÄ«dÄ“ts aug slaids, otrs, iemanÄ«jies izmantot Ä“nas puses priekšrocÄ«bas, aug resnāks. Tāds skujkoks ir liels retums. Atrast tādu ir liela veiksme – Ä«paši noder aku ierÄ«košanai.

Pats stiprākais meža koks ir ozols. Tam ir spÄ“cÄ«ga sakņu sistÄ“ma, un ozola koksne ir sevišÄ·i cieta un izturÄ«ga. Kopš seniem laikiem ozola koksne ir atzÄ«ta par labāko žoga balstu izgatavošanai un kuÄ£u bÅ«vÄ“šanai. Ozola koksnÄ“ ir augsta tanÄ«na koncentrācija, kas ir traucÄ“klis ozola apstrādÄ“, jo korodÄ“joši iedarbojas uz darbarÄ«kiem. TanÄ«ns arÄ« padara ozola koksni par puvuma izturÄ«gu. Ozola zÄ«les jeb augļi ir nozÄ«mÄ«gs barÄ«bas avots dažādiem dzÄ«vniekiem, piemÄ“ram, mežacÅ«kām. Ozolam ir virkne ārstniecisku Ä«pašÄ«bu, piemÄ“ram, ozola mizu tautas medicÄ«nā izmanto apsaldÄ“jumu gadÄ«jumos un skalojumiem.

Ozolam ir liela simboliska nozÄ«me – piemÄ“ram, sapnÄ« redzÄ“t ozolu nozÄ«mÄ“ ilgu mūžu, lielu godu, bagātÄ«bu un varu, bet redzÄ“t to nolÅ«zušu – bÅ«s liela nelaime. Ozola zariem ir rotāts Latvijas Ä£erbonis, bet ozola lapa ir Ä«paši aizsargājamo dabas teritoriju simbols. Viens no skaistākajiem dižozoliem ir VÄ“veru dižozols, kurš jau 250 gadus iesakņojies Ventspils novadā. TomÄ“r ir arÄ« selekcionÄ“tas dekoratÄ«vas ozola šÄ·irnes, kuras savu dekoratÄ«vo funkciju bieži pilda reÄ£ionālajos mežos.

Lai nu kā, ozols ir tik dižs un spēcīgs koks, ka zem tā zariem nekas neaug un neviens pat nemēģina to nozāģēt vai izcirst, turklāt ozols vienmēr izdzīvo arī meža ugunsgrēku gadījumos. Pat indīgā latvāņa mēģinājumi ieaugt zem ozola zariem, nevainagojas panākumiem.

Atmetuši mÄ“Ä£inājumus cirst un citādi izmantot ozolu – daudzas meža iemÄ«tnieku paaudzes iemanās to pielÅ«gt. TāpÄ“c ozols ir izplatÄ«tākais svÄ“tkoks.

Latvānim toties ticis galvenā meža kaitÄ“kļa gods. Daudzi runā, ka latvānis ir unikāls Latvijai. Latvijā tam, protams, ir dažas unikālas Ä«pašÄ«bas, tomÄ“r kopumā latvānis ar dažādiem nosaukumiem un aptuveni 70 sugām ir sastopams visā pasaulÄ“. Latvānis ir spÄ“cÄ«ga nezāle, kura saindÄ“ gan mežus, gan labÄ«bas laukus un tā sÄ“klas ātri izplatās gan ar vÄ“ju, gan Å«deni, putniem u.c. CilvÄ“kam bÄ«stamākais latvānis Latvijā ir ievests, un tā ir vienÄ«gā Latvijas invazÄ«vo augu sarakstā ietvertā suga. Pirms 50 gadiem latvāni cerÄ“ja ieviest ražošanā kā perspektÄ«vu lopbarÄ«bas augu, tomÄ“r nekas nesanāca, un izplatÄ«ba astoņdesmito gadu beigās kļuva nekontrolÄ“jama. Apkarot to ir grÅ«ti vÄ“l joprojām, tomÄ“r daudzos reÄ£ionālajos mežos cilvÄ“ki ir iemācÄ«jušies ierobežot latvāņa izplatÄ«bu.

Augu aizsardzÄ«bas speciālists un botāniÄ·is A. Rasiņš jau 1986. gadā latvāni dÄ“vÄ“ja par botānisko "jenotsuni" un atzina par sevišÄ·i bÄ«stamu karantÄ«nas nezāli. CilvÄ“ks, kurš saindÄ“jas ar latvāni, toksiskās sulas dēļ iegÅ«st ādas bojājumus, lÄ«dzÄ«gus apdegumiem, kurus pavada vispārÄ“js nespÄ“ks, galvassāpes, slikta dÅ«ša un pat redzes traucÄ“jumi.

Mežā ir vēl visādi grauzēji, ložņas, līdēji, viendieņi, mizgrauži, lidoņi un parazīti, bet par to kādu citu reizi.

Atsauce: meža un koku raksturojumiem pasakā izmantoti LLU Meža fakultātes, LU, Pasaules Dabas fonda un Vikipēdijas materiāli.

Novērtē šo rakstu:

0
0