Iesaki rakstu:

Virkne domubiedru – no VienotÄ«bas pašreizÄ“jā vadÄ«tāja Andra Piebalga lÄ«dz kādreizÄ“jai žurnālistei, tagadÄ“jai mājsaimniecei Baibai Strautmanei – ir nākuši klajā ar paziņojumiem, ka saistÄ«bā ar „RÄ«dzenes sarunām” derÄ“tu izveidot parlamentārās izmeklÄ“šanas komisiju, jo „šÄda lÄ«meņa sazvÄ“restÄ«bas jāizmeklÄ“ parlamentam”. Lai atgādinātu, kā parlamentam lÄ«dz šim veicies ar dažādu sazvÄ“restÄ«bu izmeklÄ“šanu, Pietiek šodien publicÄ“ šai tÄ“mai veltÄ«tu nodaļu no trÄ«ssÄ“jumu darba MÅ«su vÄ“sture: 1985 – 2005.

IespaidÄ«gie izmeklÄ“šanas plāni...

2001. gadā, tuvojoties mÅ«slaiku Latvijas parlamentārās izmeklÄ“šanas pirmajai desmitgadu jubilejai, deputāti bija saskatÄ«juši, ka aizvadÄ«tajos gados kopā piedalÄ«jušies četrpadsmit Saeimas izveidotās izmeklÄ“šanas komisijās. Statistika gan izrādÄ«jās nepareiza – tika lÄ“sts, ka šÄds skaits izmeklÄ“šanu sanācis kopš 1994. gada oktobra, taču patiesÄ«bā Saeima pie izmeklÄ“šanām Ä·Ä“rās jau 1993. gadā, kad tika izlemts, ka noteikti nepieciešams izmeklÄ“t visu – vai, cik iespÄ“jams, visu – nule savas pilnvaras nolikušÄs Augstākās padomes un Ministru padomes darbÄ«bu.

Tiesa, ar izmeklÄ“šanu jau bija sākusi nodarboties arÄ« Augstākā padome, mÄ“Ä£inot noskaidrot vainÄ«gos – ja nu tādi atrastos – tā sauktajā „naudas vagona” lietā: pÄ“c tam, kad 1992. gadā uz Latvijas robežas uz brÄ«di tika aizturÄ“ts vagons ar 337,4 miljoniem padomju rubļu, ko bija paredzÄ“ts izvest (un ko pÄ“c tam arÄ« izveda) uz Krieviju, izveidotās komisijas vadÄ«tājs Linards Muciņš neskopojās ar paziņojumiem, kuru vidÅ« bija arÄ«, piemÄ“ram, šÄds: „ŠÄ« lieta ir korupcijas piemÄ“rs visaugstākajā lÄ«menÄ«. Pirmkārt, korumpÄ“ta ir Iekšlietu ministrijas sistÄ“ma un galvenokārt RÄ«gas policijas pārvalde...”

Jau tobrÄ«d par korupciju visos lÄ«meņos tika runāts pietiekami skaļi, un rezultātā 1993. gadā jaunievÄ“lÄ“tās Saeimas izveidotā parlamentārās izmeklÄ“šanas komisija AP un MP darbÄ«bas izvÄ“rtÄ“šanai plānoja strādāt patiešÄm apjomÄ«gi – ne daudz, ne maz, veselos deviņos virzienos, no puča un janvāra notikumiem lÄ«dz izsaimniekotajiem G–24 un citiem ārvalstu kredÄ«tiem. „Viens no galvenajiem vÄ“lÄ“šanu apvienÄ«bas TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai argumentiem pirms 5.Saeimas vÄ“lÄ“šanām bija parlamentārās izmeklÄ“šanas komisijas izveidošana, lai tiktu skaidrÄ«bā un darÄ«tu tautai zināmu, kas tad Ä«sti ir noticis Latvijā LR AP un MP darbÄ«bas rezultātā. Komisijas darba rezultāti varÄ“tu bÅ«t faktoloÄ£iskā bāze nepieciešamo valstisko pasākumu veikšanai lai mÄ“rÄ·tiecÄ«gi labotu bÄ“dÄ«go situāciju. Liela tautas daļa noticÄ“ja šim argumentam un balsoja par apvienÄ«bu,” vÄ“lāk komisijas izveidošanas apstākļus skaidroja Roberts Milbergs, kurš lÄ«dz ar nākamo miljonāru Igoru Bukovski bija redzamākie (un skaļākie) komisijas pārstāvji.

1993.–1994. gadā Saeima bija gatava izmeklÄ“t un risināt vai jebkuru jautājumu, un arÄ« mediji šÄdu entuziasmu tolaik vÄ“l uztvÄ“ra visnotaļ atzinÄ«gi: piemÄ“ram, 1993. gada decembrÄ« Saeima ņēmās izskatÄ«t pat viena atsevišÄ·a, turklāt ne pārāk liela uzņēmuma – Jelgavas dzirnavniekaprivatizāciju, un prese to atzinÄ«gi komentÄ“ja ar vārdiem: „Konflikts attÄ«stÄ«jies tik tālu, ka to atrisināt, iespÄ“jams, var tikai valsts parlaments...” TomÄ“r ar laiku nāca atziņa, ka katram sÄ«kumam valsts simt gudrāko galvu (šÄ« teiciena autorÄ«ba ir droši zināma – pirmoreiz ar šo apgalvojumu publiski klajā nāca vÄ“lāk par krāpšanu notiesātais deputāts Valdis Krisbergs) nepietiks un par katru sÄ«kumu izmeklÄ“šanas komisiju organizÄ“t nebÅ«s Ä«sti jÄ“dzÄ«gi.

TomÄ“r pietika arÄ« lielu lietu: vispirms jau tika izveidota parlamentārās izmeklÄ“šanas komisija ar ļoti garu uzdevumu – „1992. gadā LR lauksaimniecÄ«bas stabilizācijai un attÄ«stÄ«bai piešÄ·irto valdÄ«bas garantÄ“to kredÄ«tu saņemšanas un izmantošanas likumÄ«bas un lietderÄ«bas izvÄ“rtÄ“šanai”. 1996. gadā tai sekoja izmeklÄ“šanas komisija Bankas Baltija lietā, kuras izveidošanu ierosināja Joahima ZÄ«gerista Tautas kustÄ«ba Latvijai, un arÄ« komisija Nacionālās radio un TV padomes darbÄ«bas izvÄ“rtÄ“šanai. 1997. gadā pÄ“c Demokrātiskās partijas Saimnieks priekšsÄ“dÄ“tāja Ziedoņa ÄŒevera iniciatÄ«vas radās G–24 kredÄ«tu piešÄ·iršanas un izlietošanas noskaidrošanas komisija, kuras mÄ“rÄ·os bija ierakstÄ«ta arÄ« personiskās atbildÄ«bas noteikšanu šo kredÄ«tu izsaimniekotājiem, un tai pašÄ gadā jau pÄ“c Jāņa Ä€damsona ierosmes tai pievienojās arÄ« Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumÄ«bas izpÄ“tes komisija.

1997. gads vispār bija bagāts parlamentārās izmeklÄ“šanas komisiju ziņā – ar lielu entuziasmu un politisko atbalstu (to par savu lielo kārti izraudzÄ«jās Latvijas ceļš un partijas vadÄ«tājs Andrejs Panteļējevs) tika izveidota arÄ« parlamentārās izmeklÄ“šanas komisija Latvenergopazudušo trÄ«s miljonu latu lietas izmeklÄ“šanai. (Lietas vienkāršots izklāsts – Latvenergo Bankai Baltija samaksāja 8 miljonu latu parādu, taču tā arÄ« nenoskaidrotu starpnieku kabatā no šÄ«s summas palika 3 miljoni. Premjers Andris ŠÄ·Ä“le to puslÄ«dz skaidri nosauca par normālu saimniecisko darÄ«jumu, bet visi tā vis nedomāja.) Savukārt 1999. gadā parlamentāro izmeklÄ“tāju ievÄ“rÄ«bu izpelnÄ«jās arÄ« Lattelekom tÄ“ma un iespÄ“jamā „publisku un privātu institÅ«ciju amatpersonu saistÄ«ba ar pedofilijas noziegumu” (pirmo komisiju vadÄ«ja IngrÄ«da Ūdre, otro – nenogurdināmais J. Ä€damsons), kā arÄ« Latvijas kuÄ£niecÄ«bas un citu „stratÄ“Ä£iski svarÄ«go objektu” ieilgusÄ« un caurcaurÄ“m politizÄ“tā privatizācija. Savukārt vÄ“l pÄ“c tam kārta pienāca vÄ“l virknei svarÄ«gu izmeklÄ“jamu jautājumu – no amatpersonu saistÄ«bas ar gaļas kontrabandu lÄ«dz Einara Repšes finansiālās darbÄ«bas pārbaudei.

IzmeklÄ“šanas komisiju skaits gan varÄ“ja bÅ«t vÄ“l ievÄ“rojami lielāks, ja deputātos tomÄ“r nebÅ«tu ierunājusies mÄ“ra sajÅ«ta: rezultātā par parlamentārās izmeklÄ“šanas objektiem dažādos gados nekļuva ne Aināra Šlesera superienesÄ«gais darÄ«jums ar Ķīpsalas zemi, ne stāvoklis narkotiku apkarošanā, ne iespÄ“jamā politiskā korupcija pašvaldÄ«bu veidošanā, ne E. Repšes letālā uzbraukšana naksnÄ«gam gājÄ“jam, ne vÄ“l virkne citu jautājumu. Turklāt netrÅ«ka ļaužu, kuri uzskatÄ«ja, ka jau tā komisiju ir par daudz, – lÅ«k, piemÄ“ram, publicista Mārča Bendika viedoklis:

„Par KuÄ£niecÄ«bu, par tankeru pirkšanu – tas nav lÄ«menis, kurā bÅ«tu jādarbojas parlamentārajai izmeklÄ“šanas komisijai. Komisijai ir jādara tas, kur ir vajadzÄ«gs liels, neatkarÄ«gs vÄ“rtÄ“jums par lietu, kur ir skaidrs, ka tā nekādā veidā nav tiesÄ«bsargājošo iestāžu lÄ«menÄ«. Tā kā Amerikā bija kongresa komisijas mafijas un senāta izmeklÄ“šanas lietā. Vai tā pati slavenā antikomunistiskās darbÄ«bas izmeklÄ“šanas komisija. Skaidrs, ka viņu prokuratÅ«ra nevarÄ“ja ar to tikt galā, kamÄ“r nebija lielā uzstādÄ«juma. Tas ir tas, kādā lÄ«menÄ« ir jāstrādā izmeklÄ“šanas komisijai. Un pÄ“c tam komisija nāk ar likumdošanas iniciatÄ«vām, ko nepieciešams uzlabot. Iedod prokuratÅ«rai uzstādÄ«jumu, tā, šitos mafiozus mÄ“s izmeklÄ“sim tā, jo mÄ“s te esam noskaidrojuši. ArÄ« prezidenta nošaušana. Ir skaidrs, ka prokuratÅ«ra vienkārši ar to nespÄ“j tikt galā. Tur vajadzÄ«ga neatkarÄ«ga komisija. Bet, piemÄ“ram, pedofilijas komisija – nu, nožēlojami. [Biroja Misis Latvija vadÄ«tājs, vÄ“lāk reālu cietumsodu par pederastiju saņēmušais Ainārs] Eisaks – vai tas ir lÄ«menis, ar ko jānodarbojas parlamentam?”

... un skaļā jezga...

Visu komisiju dibināšanu pavadÄ«ja skaļi paziņojumi – gluži tāpat kā gandrÄ«z visu komisiju darbošanos iezÄ«mÄ“ja faktiski nepārtraukti publiski konflikti un savstarpÄ“ji apvainojumi. Turklāt virknÄ“ gadÄ«jumu komisiju izveides iniciatori pat nemÄ“Ä£ināja slÄ“pt, ka tās tiek radÄ«tas kā cīņas ierocis ar politiskajiem konkurentiem. PiemÄ“ram, uzreiz pÄ“c tam, kad G–24 komisijas izveides iniciators Z. ÄŒevers paziņoja, ka „šÄ« bÅ«s ļoti efektÄ«va komisija. Esmu par to pārliecināts un darÄ«šu visu, lai tā bÅ«tu”, viņa partijas biedrs Juris Celmiņš neko nemÄ“Ä£ināja izdomāt, bet teica, kā ir: „Jā, ir sācies kompromatu karš starp grupÄ“jumiem, un tas var izraisÄ«t jaunu politisko krÄ«zi vai pat Saeimas atlaišanu. Bet, ja mums brÅ«k virsÅ«, tad arÄ« mÄ“s varam parādÄ«t, ka mums ir ko teikt. G–24 kredÄ«tu izsaimniekotāji nav saukti pie atbildÄ«bas.”

Publiskie konfliktÄ“tāji, protams, lielākoties pārstāvÄ“ja divas nometnes – pašas komisijas un to pÄ“tāmos: pirmie sÅ«dzÄ“jās par pÄ“tāmo nekaunÄ«bu, otrie – par pÄ“tÄ«tāju nekompetenci un likumu neievÄ“rošanu. Tas gana spilgti iezÄ«mÄ“jās jau naudas vagona lietas izmeklÄ“šanas laikā. „Deputātu komisijai jau iepriekš bija pienākusi operatÄ«va informācija, ka prokuratÅ«ra darbosies pret šÄ«s lietas izmeklÄ“šanu un ar mÅ«su komisiju nesadarbosies,” pauda uzticamais komisijas pārstāvis Juris Bojārs, un viņam vÄ“l tÄ“laināk piebalsoja kolÄ“Ä£is Jānis Gulbis: „MÄ“s ejam kā kamikadzes, esam pieÄ·Ä“rušies vislielākajam purvam valstÄ«, jo nav lielāka purva par organizÄ“to noziedzÄ«bu un korupciju. [..] Ko tad mÄ“s varam darÄ«t, ja Godmanis, ÄŒevers, [Imants] Geidāns, Repše visu groza kā grib? Ko mÄ“s varam darÄ«t, ja mums ir šÄdi četri pretinieki?” Bet arÄ« izmeklÄ“jamais muitas vadÄ«tājs Imants Geidāns uz mutes nebija kritis: „Komisija izplata baumas un tenkas, bet apsÅ«dzÄ«bai neko izvirzÄ«t nevar. Katrs pirms Saeimas vÄ“lÄ“šanām grib krāt sev punktus, taču šÄ« lozÄ«te izrādÄ«jusies tukša...”

Gadiem ejot un rodoties aizvien jaunām komisijām, savstarpÄ“jie apvainojumi kļuva aizvien asāki. Gana nikna jau bija apmaiņa ar „komplimentiem”, veidojot parlamentāro komisiju Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumÄ«bas un atbilstÄ«bas valsts un sabiedrÄ«bas interesÄ“m izvÄ“rtÄ“šanai. „Tas grauj uzticÄ«bu no investoru puses un ir vÄ“rtÄ“jams kā kaitniecisks, un es nezinu patiesos mÄ“rÄ·us, kas virza komisijas izveidošanas iniciatoru,” – tik skarbs par J. Ä€damsona ierosmi bija A. ŠÄ·Ä“le, bet arÄ« pati „haizivs” parādā nepalika – kad 17 valdošÄs koalÄ«cijas deputāti, pakļaujoties spiedienam, atsauca savus parakstus par komisijas izveidi, J. Ä€damsonam viss bija skaidrs: „Ar šo parakstu atsaukšanu parlaments pasaka, ka piekrÄ«t valsts izlaupÄ«šanai un principam – ja zog, lai zog tālāk.”

Un kur vÄ“l Latvenergo 3 miljonu lietas un iespÄ“jamās pedofilijas izmeklÄ“šanas komisijas: piemÄ“ram, visu pirmo komisiju un tās deputātus Bankas Baltija likvidators Deivids Berijs vainoja politiskā korumpÄ“tÄ«bā, neobjektÄ«vā un nesaskaņotā darbā, izmantojot savu amatu personiska labuma gÅ«šanai (par ko, protams, no komisijas priekšsÄ“dÄ“tāja biedra Aivara Kreitusa dabÅ«ja pretÄ« – viņa rÄ«cÄ«ba esot vÄ“rtÄ“jama kā „deputātu šantāža un lÄ“ts iebiedÄ“šanas veids”). Savukārt A. ŠÄ·Ä“les un 3 miljonu komisijas savstarpÄ“jo „komplimentu” pilnam izklāstam varÄ“tu veltÄ«t veselu grāmatas nodaļu – toreizÄ“jais premjers komisijas darbu publiski sauca par nožēlojamu, viņa izteikumi tiekot sagrozÄ«ti un tendenciozi atreferÄ“ti, bet pats komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs A. Panteļējevs esot vienkārši nekorekts un melÄ«gs.

Skarbi vārdi tika veltÄ«ti arÄ« G–24 kredÄ«tu komisijai: bijusÄ« Ekonomikas ministrijas valsts sekretāre Aina Bataraga 1997. gadā publiski izteicās –komisijas darbs liecinot par to, ka tā nevis cenšas noskaidrot patiesÄ«bu, bet gan veic politisku izrÄ“Ä·ināšanos ar atsevišÄ·iem cilvÄ“kiem, ar skaļu paziņojumu palÄ«dzÄ«bu novÄ“ršot uzmanÄ«bu no tiem, kuri šos lÄ«dzekļus patiešÄm ir piesavinājušies vai zaudÄ“juši, jo viņi ieņem augstus amatus un pārstāv valsti. VÄ“l vairāk – komisijas slÄ“dziens esot vienkārši melu apkopojums, jo tajā sajauktas funkcijas, darbojošÄs personas un pieminÄ“tas darbÄ«bas, kas nemaz neesot tikušas veiktas. Ar vārdu sakot, slÄ“dziens esot publiskots ar mÄ“rÄ·i, lai novÄ“rstu uzmanÄ«bu no tām personām, kas patiešÄm šo naudu ir saņēmušas.

Par apakškomisiju offshore kompāniju darbÄ«bas izpÄ“tei jau Ä·iÄ·ināja vai visi mediji, – tās vadÄ«tāja J. Ä€damsona izstrādātā A. ŠÄ·Ä“les „impÄ“rijas” shÄ“ma bÅ«tu ļoti lÄ«dzinājusies iepriekš preses publicÄ“tajai, ja vien apakškomisija nebÅ«tu tajā sastrādājusi virkni rupju kļūdu. TomÄ“r visus parlamentārās izmeklÄ“šanas komisiju pÄ“tāmos pārspÄ“ja tobrÄ«dÄ“jais Ministru prezidents E. Repše. Paužot pilnÄ«gu pārliecÄ«bu, ka viņa paša finanšu darÄ«jumu izmeklÄ“šanas komisija „prasa, lai es izsniegtu iztirzāšanai un izÄ·engāšanai savas privātās lietas, ko es nedarÄ«šu”, viņš atrada ļoti savdabÄ«gu salÄ«dzinājumu komisijas pārliecÄ«bai, ka kaut ko jau premjers noteikti ir pārkāpis, tā ka jāprecizÄ“ tikai – ko Ä«sti: „Tikpat labi es varÄ“tu, piemÄ“ram, lÅ«gt, lai [komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs Ä’riks] JÄ“kabsona kungs iesniedz visu savu privāto saraksti par pÄ“dÄ“jo pusotru gadu, lai mÄ“s izvÄ“rtÄ“tu viņa iespÄ“jamo meiteņu slepkavošanu RÄ«gas ielās, izmantojot savu dienesta stāvokli. Viņš RÄ«gas ielās tiešÄm ir pastaigājies. Es pats esmu redzÄ“jis!”

ReizÄ“m gan pat medijiem parlamentāro izmeklÄ“tāju nolikšana sāka šÄ·ist pārmÄ“rÄ«ga. PiemÄ“ram, kad A. ŠÄ·Ä“le 1998. gada sākumā par Latvenergo 3 miljonu lietas parlamentārās izmeklÄ“šanas komisijas darbu publiski paziņoja, ka tās darbÄ«bas galvenā metode esot publisku paziņojumu sniegšana, preses konferenču rÄ«košana un no prokuratÅ«ras iegÅ«tās informācijas publiskošana, neizturÄ“ja pat premjeram tolaik vÄ“l atklāti simpatizÄ“jošais laikraksts Diena, kas redakcijas komentārā paziņoja: „Lai kādas bÅ«tu komisijas kļūdas, A. ŠÄ·Ä“les paziņojumā apgalvotais, ka „izmeklÄ“šanas komisijas un tā vadÄ«tāja mÄ“rÄ·is nav vis noskaidrot patiesÄ«bu”, ir nekorekts un nav faktos balstÄ«ts. A. ŠÄ·Ä“les paziņojums Latvenergokomisijas sakarā ir otrā reize, kad šis politiÄ·is vÄ“ršas pie sabiedrÄ«bas. SabiedrÄ«bai ir svarÄ«gi, lai topošÄ partija definÄ“ savu pozÄ«ciju bÅ«tiskos jautājumos. Tikai diez vai Panteļējeva vadÄ«tās komisijas iznÄ«cinošÄ kritika ir vissvarÄ«gākais, ko bÅ«tu vÄ“rts dzirdÄ“t no Andra ŠÄ·Ä“les...” (Pats A. Panteļējevs sešus gadus vÄ“lāk, Latvenergo amatpersonu tiesā atzina: „Man kā komisijas priekšsÄ“dÄ“tājam bija jāsniedz informācija sabiedrÄ«bai, taču nekur nebija noteikts, ko es varu teikt, cik lielā mÄ“rā, vai pÄ“c kāda paziņojuma nesaņemšu pārmetumus par informācijas izpaušanu un tamlÄ«dzÄ«gi.”)

... un kuslie rezultāti

VarÄ“tu domāt, ka šÄdiem asumiem bÅ«tu jāliecina par gaidāmiem šokÄ“jošiem komisiju darbÄ«bas rezultātiem. Bet – nekā. „VienÄ«gā Saeimas izmeklÄ“šanas komisija, kura godprātÄ«gi veikusi savu darbu, ir valdÄ«bas izveidotā komisija, kura izmeklÄ“ja 400 miljonu vekseļa skandāla lietu,” – tik skarbs bija, piemÄ“ram, E. Repše. Un ne gluži bez pamata.

NebÅ«tÄ«bā bez konkrÄ“tām sekām nogrima naudas vagona komisijas secinājumi, un neko prātÄ«gu nesasniedza arÄ« Augstākās padomes un Ministru padomes darbÄ«bas izmeklÄ“šanas komisija. Strādājusi gan tā bija vareni – apmÄ“ram gada laikā sanākusi uz 66 sÄ“dÄ“m, uzklausÄ«jusi 22 bijušÄs amatpersonas, atbildes saņēmusi uz 1101 no 1630 izsÅ«tÄ«tajiem pieprasÄ«jumiem. (Starp citu, uz komisijas jautājumiem par valsts Ä«pašuma pārvaldÄ«šanu un privatizāciju premjers Valdis Birkavs bija uzdevis atbildÄ“t finanšu ministram Uldim Osim, satiksmes ministram Andrim GÅ«tmanim, zemkopÄ«bas ministram Jānim Kinnam, valsts ministriem Edmundam Krastiņam un Druvim Skultem, kā arÄ« valsts reformu ministram Mārim Gailim, taču viņi uz jautājumiem nebija uzskatÄ«juši par vajadzÄ«gu atbildÄ“t. R. Milbergs publiski sÅ«dzÄ“jās: „Godmaņa atbilde ir ļoti lakoniska – viss ticis darÄ«ts atbilstoši Latvijas valsts interesÄ“m. Tas bija jautājums par janvāra un augusta notikumiem. Bet vispār nav nekādas atbildes ne uz vienu jautājumu, bijušÄs valdÄ«bas pārstāvji nav snieguši atbildi ne uz vienu jautājumu...”)

Rezultātā bija tapis ziņojums, kura nolasÄ«šanai no Saeimas tribÄ«nes 1994. gada 8. septembrÄ« vajadzÄ“ja veselu pusotru stundu. Komisija pat bija šo to noskaidrojusi un secinājusi: piemÄ“ram, ka ārvalstu un starptautisko institÅ«ciju piešÄ·irto kredÄ«tu sadale un izmantošana notikusi saskaņā ar Ministru padomes lÄ“mumiem un to prasÄ«bas kredÄ«tu piešÄ·iršanai un kontrolei bijušas pietiekamas, taču Ministru padomes prasÄ«bas nav pildÄ«tas, jo nav bijis izveidots sadales un kontroles mehānisms un pat nav bijusi iecelta atbildÄ«gā persona, tādēļ valstij varot bÅ«t nodarÄ«ti ievÄ“rojami zaudÄ“jumi. Tāpat komisija bija konstatÄ“jusi, ka 1990.–1993. gadā Latvijas bankas nodaļas izsniegušas „sliktajos kredÄ«tos” vairāk nekā 21 miljonu latu, jo gluži vienkārši nav bijušas nekādas instrukcijas par to, pÄ“c kādiem kritÄ“rijiem šo naudu izsniegt. (Starp citu, pasakaina bijusi toreizÄ“jā Latvijas Bankas vadÄ«tāja E. Repšes atbilde komisijai par šÄ«s – bÅ«tÄ«bā valsts naudas izdāļāšanu: „MÄ“s apzināti nodaļu vadÄ«tājiem devām pilnÄ«gu brÄ«vÄ«bu lemt un atbildÄ“t. Daļēji to var uzskatÄ«t par skolas naudu.”)

Taču ziņojumam nesekoja pilnÄ«gi nekas. SabiedrÄ«ba bija acÄ«mredzami vÄ«lusies, ka tā arÄ« nesadzirdÄ“ja, kā no tribÄ«nes tiktu nosauktas augstas korumpÄ“tas amatpersonas, – to bija solÄ«jis I. Bukovskis. Savukārt Saeima izlÄ“ma nepaklausÄ«t komisijas ieteikumam un jaunu ekonomisko noziegumu un korupcijas apkarošanas komisiju labāk tomÄ“r nedibināt. Tika vienÄ«gi uzdots Valsts pārvaldes un pašvaldÄ«bas komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novÄ“ršanai un veikt parlamentāro uzraudzÄ«bu par to izpildi. „Bukovska komisijas darbs ir jāievirza konstruktÄ«vās sliedÄ“s,” samÄ“rā mierÄ«gajā diskusijā norādÄ«ja tobrÄ«dÄ“jais Latvijas ceļa pārstāvis Jānis Lagzdiņš.

ApmÄ“ram tādi paši – faktiski nekādi – rezultāti bija arÄ« faktiski visu nākamo parlamentārās izmeklÄ“šanas komisiju darbam. Ar laiku pie tā sāka pierast arÄ« mediji un sabiedrÄ«ba: piemÄ“ram, 1997. gada rudenÄ« presÄ“ jau laikus parādÄ«jās virsraksti – G–24 lietā vainÄ«go laikam nebÅ«s. Virkne komisiju, vÄ“rienÄ«gi sākušas darbu, ar laiku vienkārši izčākstÄ“ja: „Es neņemos spriest, kāpÄ“c Muciņš ļoti aktÄ«vi darbojās lÄ«dz decembrim un pats deklarÄ“ja, ka materiālu pilnÄ«gi pietiek, lai pieprasÄ«tu vismaz triju amatpersonu demisiju, un kāpÄ“c viņa nostāja tagad tik krasi mainÄ«jusies. Jau ilgu laiku komisija nav sasaukta uz sÄ“di, kaut gan materiālu pietiek, lai lietai pieliktu punktu. Esmu pārliecināts par to, ka ieinteresÄ“tās puses (atbildÄ“tāji) vÄ“las novilcināt šo jautājumu, devalvÄ“t un pārvÄ“rst par joku,” – tā piemÄ“ram presei ar nožēlu atzina naudas vagona komisijas loceklis Antons Seiksts.

„IzmeklÄ“šanas komisijas misija nav izpildÄ«ta. Par misijas izpildÄ«šanu varÄ“sim runāt tikai tad, kad trÄ«s miljonu lieta tiks nodota tiesai ar pārliecÄ«bu, ar pārliecÄ«bu, ka tiesas priekšÄ stājas visi šajā lietā vainÄ«gie. Misiju par nepabeigtu uzskatÄ«šu arÄ« tad, ja apsÅ«dzÄ«ba tiks uzrādÄ«ta tikai diviem cilvÄ“kiem, jo lietas loÄ£ika liecina, ka darÄ«jums nebÅ«tu varÄ“jis notikt bez daudzu citu cilvÄ“ku lÄ«dzdalÄ«bas,” 1998. gadā bija spiests paziņot Latvenergo trÄ«s miljonu lietas komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs A. Panteļējevs. Savukārt pedofilijas lietas izmeklÄ“šanas komisijas darba redzamākais rezultāts bija – pÄ“c tam, kad tās vadÄ«tājs J. Ä€damsons 2000. gada 17.februārÄ« paziņoja, ka ar šo lietu, iespÄ“jams, saistÄ«ti A. ŠÄ·Ä“le, V. Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta Ä£enerāldirektors Andrejs Sončiks, pedofilijas apkarotājs rezultātā pats tika pie kriminālsoda par dienesta stāvokļa ļaunprātÄ«gu izmantošanu.

Kurš vainojams?

Pašiem parlamentārajiem izmeklÄ“tājiem gan nekad nepietrÅ«ka vainojamo šÄdā sava darba iznākumā. Pirmais un galvenais – vainojama esot likumdošana, kas nedodot parlamentārās izmeklÄ“šanas komisijai pietiekami daudz pilnvaru un ļaujot dažādiem subjektiem tautas kalpu taisnÄ«go ziņkāri vienkārši ignorÄ“t. „Ir milzÄ«gs likumu daudzums, kas pats par sevi nestrādā, nerada tiesiskas valsts nosacÄ«jumus. ArÄ« mÅ«su komisija darbojas, tai it kā bÅ«tu pilnvaras, bet – nav atbildÄ«bas par šo pilnvaru nepildÄ«šanu. Soda likums nav atjaunots, tajā bija šÄ«s regulÄ“jošÄs normas. AdministratÄ«vajā un kriminālajā likumdošanā arÄ« nav šÄdas normas, teiksim, mÅ«su komisijai. JÅ«su jautājums ir ļoti loÄ£isks un pamatots, jo – kas tad tagad notiek? Izrādās – atkal nenotiek nekas. MÄ“s esam pieprasÄ«juši paskaidrojumus veselai virknei amatpersonu, un gandrÄ«z divi desmiti nekādi nereaģē,” sÅ«dzÄ“jās jau R. Milbergs.

Par lÄ«dzÄ«gām Ä·ibelÄ“m nākamos desmit gadus lÄ«dz pat parlamentāro izmeklÄ“šanas komisiju likuma pieņemšanai sÅ«dzÄ“jās faktiski visu komisiju pārstāvji. Taču vienlaikus tika atrasti arÄ« eksotiskāki skaidrojumi – piemÄ“ram, tas pats R. Milbergs jau daudzus gadus vÄ“lāk pauda pārliecÄ«bu, ka „izmeklÄ“šanas komisija 5.Saeimā visai lielā vienprātÄ«bā tika izveidota un ļoti sekmÄ«gi darbojās lÄ«dz brÄ«dim, kad darba rezultāti sāka apdraudÄ“t valdošÄs krimināli politiskās mafijas labklājÄ«bu. Situāciju glāba neviens cits kā frakcija TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai. Tieši viņu sagatavotais, antikonstitucionālais 5.Saeimas lÄ“mumprojekts par piecu deputātu un tai skaitā arÄ« izmeklÄ“šanas komisijas priekšsÄ“dÄ“tāja deputātu mandātu darbÄ«bas apturÄ“šanu, lai noskaidrotu viņu iespÄ“jamo sadarbÄ«bu ar bijušÄs PSRS Valsts drošÄ«bas komiteju jeb tautā saukto čeku, faktiski apturÄ“ja komisijas darbÄ«bu. Es kļuvu par aizliegto personu, bet dzÄ«res mÄ“ra laikā varÄ“ja netraucÄ“ti turpināties”...

Tiesa, patiesÄ«bā jau AP un MP izmeklÄ“šanas komisijai pilnvaru bija pietiekami daudz – ne velti pats R. Milbergs presei klāstÄ«ja, ka parlamentārie izmeklÄ“tāji darbojoties „saskaņā ar Saeimas KārtÄ«bas ruļļa tiesiskiem nosacÄ«jumiem, ka mums ir tiesÄ«bas iegÅ«t informāciju gan no privātpersonām, gan amatpersonām, gan pārbaudÄ«t valsts iestādes un organizācijas, gan privātuzņēmumus. Ja to nevaram izdarÄ«t mierÄ«gā ceļā, tad varam iegÅ«t informāciju spaidu kārtā”. Taču lÄ«dz spaidu kārtai tā arÄ« nenonāca, – gan šÄ«, gan nākamās komisijas tikai pavaimanāja par to, ka informāciju tām nesniedza visdažādākie ļaudis – no baņķieriem un advokātiem lÄ«dz ministriem un skaistumkonkursu rÄ«kotājiem.

IgnorÄ“tājus varÄ“ja arÄ« saprast – bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns pat R. Milbergam adresÄ“tā atklātā vÄ“stulÄ“ ironizÄ“ja: „Jautājumi ir uzdoti tik vispārināti, ka uz tiem varÄ“tu atbildÄ“t, teiksim, speciālu uzdevumu ministrs, kas regulāri pieraksta, kas, kur, ko un kādā kontekstā ir teicis, kādi apsvÄ“rumi izteikti diskusijās.” Deputāts EdvÄ«ns InkÄ“ns saistÄ«bā ar G–24 komisijas izveidi bija vÄ“l tiešÄks – gluži vienkārši deputātu nekompetence padarot izmeklÄ“šanas komisiju darbu neefektÄ«vu. Pat Latvenergo trÄ«s miljonu komisijai (kas galu galā tika izveidota tad, kad pirmie, otrie un pat trešie parlamentārās izmeklÄ“šanas komisiju kucÄ“ni jau bija noslÄ«cināti) nebija vienprātÄ«ga viedokļa par to, kas tad Ä«sti tai bÅ«tu jādara – jānoskaidro vainÄ«gie, jāizvÄ“rtÄ“ likumdošana, jāpamudina prokuratÅ«ra vai jādara vÄ“l kas cits.

MÄ“rÄ·i un mÄ“rÄ·Ä«ši

Bieži vien komisijas spÄ“ja pāris mÄ“nešu laikā mainÄ«t viedokli pat visbÅ«tiskākajos jautājumos: piemÄ“ram, vÄ“l 1996. gada aprÄ«lÄ« Saeimas parlamentārās izmeklÄ“šanas komisijas Bankas Baltija lietā priekšsÄ“dÄ“tājs Elmārs Zelgalvis publiski paziņoja, ka bankas darbÄ«ba ir jāatjauno, savukārt divus mÄ“nešus vÄ“lāk komisija jau tikpat nopietni un kategoriski secināja, ka bankas atdzÄ«vināšana neesot iespÄ“jama un tā, protams, jālikvidÄ“. Tāpat parlamentārie izmeklÄ“tāji izrādÄ«jās Ä«stie bÄ“rni viselementārākajos praktiskajos jautājumos: piemÄ“ram, tā pati Bankas Baltija komisija uz brÄ«di palika bez finansÄ“juma, jo tās priekšsÄ“dis nebija mācÄ“jis pareizi pieprasÄ«t 9000 latu komisijas ekspertu darba apmaksai un saimnieciskajiem izdevumiem.

Papildus tam vismaz virkni izmeklÄ“šanas komisiju jau laikus iespÄ“jami bezjÄ“dzÄ«gas padarÄ«ja politiskie konkurenti vai tiesÄ«bsargāšanas institÅ«ciju paklusais boikots. PiemÄ“ram, Saeima gan izveidoja jau pieminÄ“to Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumÄ«bas izvÄ“rtÄ“šanas komisiju, taču cita starpā akceptÄ“ja Latvijas ceļa priekšlikumu, ka komisijā bÅ«s pa vienam deputātam no katras frakcijas, – un rezultātā komisijas izveidošanas iniciators, ārpusfrakciju deputāts J. Ä€damsons palika, plātot rokas. Turklāt katras komisijas veidotājiem un dalÄ«bniekiem bija pašiem savi, individuāli, brīžam gana savtÄ«gi motÄ«vi, kas tāpat neveicināja kopÄ“jo mÄ“rÄ·u – ja tādi vispār bija – sasniegšanu.

M. Bendiks atminas: „PiemÄ“ram, naudas vagona lietā Bojārs bija izvÄ“lÄ“jies sev pretinieku, kas no polittehnoloÄ£iskā viedokļa ir pareizi. Īstam varonim ir nopietns pretinieks. Citādi viņš nav varonis. Bojārs bija izvÄ“lÄ“jies sev kā pretinieku Repši, izlÄ“mis, ka Repšes parametri ir precÄ«zi tādi, lai bÅ«tu viņa pretinieks. Ja es bÅ«tu Bojārs, es, iespÄ“jams, izdarÄ«tu to pašu kļūdu. It kā šÄ·iet – tiešÄm, viņš varÄ“tu bÅ«t pretinieks. CilvÄ“ks, kas aplaupÄ«jis ar naudas maiņu, tautas nabadzÄ«ba, es – sociāldemokrātijas tÄ“vs, sitÄ«sim. Nu, Bojārs aplauzās. Bet faktiski no Saeimas izmeklÄ“šanas komisijām tikai viena ļoti apņēmÄ«gi ir gājusi uz mÄ“rÄ·i. Pa Ä«stam. Tā bija Latvenergo trÄ«s miljonu komisija. TÄ«ra priekšvÄ“lÄ“šanu komisija, tai bija mÄ“rÄ·is, bija versija, kurš ir vainÄ«gais, bija reāls nodarÄ«jums. Bija skaidrs, ka bija desmit miljoni, bet beigās palika pieci, pa vidu vÄ“l bija astoņi un kurā brÄ«dÄ« tie tika nosperti. Bet tas nebija mÄ“rÄ·is to noskaidrot.”

Kas tad bija? „MÄ“rÄ·is bija iesÄ“dināt cietumā ŠÄ·Ä“li. Piesiet ŠÄ·Ä“li pie reāla nodarÄ«juma. ĪstenÄ«bā viņi rÄ«kojās ļoti lÄ«dzÄ«gi, kā tādai komisijai bÅ«tu jārÄ«kojas. Viņi cieši sadarbojās ar prokuratÅ«ru, liecinieku izprasÄ«šana, pratināšana bija diezgan jaudÄ«ga, spÄ“cÄ«gāka nekā reizÄ“m prokuratÅ«rā. Tad Panteļējevs ar Birutu Ulpi brauca uz Šveici un Lihtenšteinu. Komisija netika pie mÄ“rÄ·a tikai tāpÄ“c, ka, visticamāk, galÄ“jais uzstādÄ«jums nebija pareizs. Tur tomÄ“r bija citi vainÄ«gie, un tā lieta nebija tik vienkārša. TomÄ“r tur bija fakti, un tur bija komisija, kuras vadÄ«tājs bija apņēmÄ«bas pilns iznÄ«cināt savu pretinieku un kļūt par Latvijas premjeru. Panteļējevs nekad to nav slÄ“pis, ka viņš grib bÅ«t premjers, – viņš paņēma tanku, un viņš brauca ar tanku. Un, kā viņš pats ir teicis vai viņam to pieraksta, – tas tanks viņam pašam pārbrauca pāri. PÄ“c tam viņš turpināja dzert vÄ“l vairāk un vairs nav redzÄ“ts politikā nopietnā lÄ«menÄ«...”

Katru jaunu izmeklÄ“šanas komisiju dibinot, deputāti gan apliecināja, ka esot ņēmuši vÄ“rā iepriekšÄ“jās kļūmes. LÅ«k, piemÄ“ram, J. Lagzdiņa (no E. Repšes darÄ«jumu izmeklÄ“šanas komisijas izveides iniciatores – Tautas partijas) publiskais apliecinājums: „MÄ“s esam izanalizÄ“juši iepriekšÄ“jo parlamentāro izmeklÄ“šanas komisiju kļūdas. Galvenā kļūda, kādu pieļāva visas lÄ«dz šim izveidotās parlamentārās izmeklÄ“šanas komisijas, ir tā, ka deputāti katrs savu spÄ“ju un izpratnes ietvaros centās dublÄ“t izmeklÄ“šanas institÅ«ciju darbu. Turklāt ļoti neprofesionāli un amatieriski centās darÄ«t to, kas jāveic KNAB, VID, prokuratÅ«rai, policijai. RespektÄ«vi, politiÄ·i paši mÄ“Ä£ināja nodarboties ar to, ar ko jānodarbojas izmeklÄ“tājiem un prokuroriem. Faktiski visu iepriekšÄ“jo parlamentāro izmeklÄ“šanas komisiju darbs lielākoties neveicināja patiesÄ«bas noskaidrošanu, bet, imitÄ“jot darbÄ«bu, mÄ“Ä£ināja politizÄ“t izmeklÄ“jamo jautājumu. Manis šobrÄ«d vadÄ«tā komisija ir nolÄ“musi, ka mums ir pilnÄ«bā jāuzticas un jārespektÄ“ tas darbs, ko veic izmeklÄ“šanas institÅ«cijas.”

Taču zÄ«mÄ«gi, ka tieši šÄ« izmeklÄ“šanas komisija darbu beidza vispār bez jebkādiem secinājumiem vai gala ziņojuma, tā aizsākot jaunu, lÄ«dz tam nepiedzÄ«votu tendenci Latvijas mÅ«sdienu parlamentāro izmeklÄ“šanu vÄ“sturÄ“.