Iesaki rakstu:

Vai bijušais padomju tiesnesis un okupācijas varas kolaborants Romualds Vonsovičs notrÅ«cies no tikšanās tiesas zālÄ“s ar grāmatas „Kolaborants” priekšvārda autoru JurÄ£i Liepnieku? Par to liek domāts fakts, ka tieši pirms 31. maijā gaidāmās J. Liepnieka liecÄ«bu uzklausÄ«šanas „Kolaboranta” lietā R. Vonsovičs tiesai paziņoja, ka turpmākajās tiesas sÄ“dÄ“s viņš, iespÄ“jams, varÄ“tu arÄ« nepiedalÄ«ties.

Otrdien, 31. maijā pulksten 9.00 RÄ«gas Vidzemes priekšpilsÄ“tas tiesa turpinās izskatÄ«t Jura Stukāna vadÄ«tās „sarkanās prokuratÅ«ras” apsÅ«dzÄ«bu Lato Lapsam „Kolaboranta” lietā: NoziedzÄ«gu nodarÄ«jumu valsts institÅ«ciju dienestā izmeklÄ“šanas prokuratÅ«ras prokurors Kaspars Andruškins mÄ“Ä£inās pierādÄ«t, ka bijušais padomju tiesnesis un aktÄ«vais komunists, tagadÄ“jais advokāts un miljonārs Romualds Vonsovičs neesot bijis padomju okupācijas varas kolaborants.

Taču kolaboranta R. Vonsoviča pavadā „sarkanā prokuratÅ«ra” pÄ“rn ir mÄ“Ä£inājusi panākt kriminālvajāšanu ne tikai pret Lato Lapsu, bet arÄ« pret grāmatas „Kolaborants” priekšvārda autoru JurÄ£i Liepnieku, pret kuru ticis safabricÄ“ts kriminālprocess par atteikšanos liecināt pašam pret sevi.

Tiesa, šajā gadÄ«jumā pat ar kolaboranta un „sarkanās prokuratÅ«ras” uzstājÄ«bu ir bijis nepietiekami. Šai saistÄ«bā J. Liepnieka sniegtās liecÄ«bas varÄ“t bÅ«t Ä«paši nepatÄ«kamas un neÄ“rtas R. Vonsovičam, un tiek pieļauts, ka tieši tāpÄ“c viņš jau laikus sagatavojis atkāpšanās ceļu, lai no šÄ«s tikšanās tiesas zālÄ“ izvairÄ«tos.

Pietiek šodien atkārtoti publicÄ“ JurÄ£a Liepnieka priekšvārdu grāmatai „Kolaborants”, kurš izpelnÄ«jies tik sāpÄ«gu „sarkanās prokuratÅ«ras” un Romualda Vonsoviča reakciju.

Padomju tiesnesis Romualds Vonsovičs un kolaborācijas pretīgais vieplis

Jurģis Liepnieks

PÄ“c uzvaras pār nacistisko Vāciju Nirnbergas tiesā tika tiesāti ne tikai tie kara noziedznieki, ar kuriem parasti asociÄ“jas šis vÄ“sturiskais tiesas process, bet arÄ« virkne citu nacistiskās Vācijas amatpersonu, bez kurām Hitlera režīma pastāvÄ“šana un zvÄ“rÄ«bas nebÅ«tu bijušas iespÄ“jamas.

Viens no šiem tā sauktajiem pavadošajiem Nirnbergas Starptautiskā tribunāla procesiem bija veltÄ«ts speciāli hitleriskās Vācijas tiesnešiem. LÄ«dzÄ«ba starp PSRS un hitleriskās Vācijas totalitārajiem režīmiem vairs, šÄ·iet, nevienam nav jāpierāda, arÄ« Latvijas SatversmÄ“ starp tiem ir likta skaidra vienādÄ«bas zÄ«me, atšÄ·irÄ«ba tikai tā, ka PSRS totalitārā režīma uzturÄ“tāji diemžēl nav tiesāti starptautiskā tribunālā un daudzi no viņiem pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas visnotaļ Ä“rti iekārtojušies viņiem agrāk ideoloÄ£iski tik ļoti nepieņemamajā kapitālisma dzÄ«vÄ“.

BÅ«t par tiesnesi vai prokuroru vienmÄ“r ir izvÄ“le – personiska izvÄ“le pat totalitārā režīmā un pat dažādu juridisko profesiju ietvaros. Neviens ar varu nedz hitleriskajā Vācijā, nedz Padomju SavienÄ«bā nevienu nespieda kļūt par tiesnesi, kur nu vÄ“l par Augstākās tiesas tiesnesi. Tas bija ne tikai pašam jāgrib, bet vÄ“l vairāk – sava piemÄ“rotÄ«ba tik augstam un svarÄ«gam amatam jāapliecina ar uzticÄ«bu komunistiskajiem ideāliem, un šÄ« uzticÄ«ba jāpierāda ar darbiem daudzu gadu garumā.

Augstākās tiesas tiesneši vienmÄ“r un visur ir elite un paraugs citiem tiesnešiem. Neapšaubāmi arÄ« komunistiskā totalitārisma varas apstākļos šie bija režīmam visuzticamākie un ideoloÄ£iski visizglÄ«totākie tiesneši – ne tikai tādi, uz kuriem režīms varÄ“ja paļauties, bet kuri kalpo par paraugu citiem.

Tiesnešu, Ä«paši Augstākās tiesas tiesnešu, loma totalitāro režīmu uzturÄ“šanā, tiesiskuma ilÅ«zijas radÄ«šanā un vispārÄ“jās baiļu atmosfÄ“ras nodrošināšanā bija tik nozÄ«mÄ«ga, ka hitleriskās Vācijas gadÄ«jumā viņi tika tiesāti lÄ«dzās kara noziedzniekiem. Tiesneši un prokurori ne tikai uzturÄ“ja totalitāro – Latvijas gadÄ«jumā arÄ« okupācijas – režīmu, bet bija bÅ«tisks tā ideoloÄ£ijas balsts.

Tāpat kā Hitlera režīma tiesneši arÄ« PSRS režīma tiesneši tiesāja cilvÄ“kus par noziegumiem, kas vispār nebÅ«tu iedomājami par noziegumiem nekur citur pasaulÄ“, nekur ārpus konkrÄ“tajām totalitārajām sistÄ“mām, kuru kriminālkodeksos bija ieviesti tÄ«ri ideoloÄ£iski panti. Grāmatas Kolaborants „varonis” Romualds Vonsovičs, piemÄ“ram, piesprieda reālus cietumsodus par parazÄ«tisku dzÄ«vesveidu, spekulāciju vai bezstrādes ienākumiem, proti, nodarÄ«jumiem, kas nav iedomājami un pat vispār nav saprotami ārpus komunistiskās ideoloÄ£ijas ietvariem.

Latvijā pÄ“dÄ“jā laikā daudz runājam par VDK ziņotājiem, kuri vairākumā gadÄ«jumu neapšaubāmi rÄ«kojušies nelietÄ«gi, slepus ziņojot par saviem tuvākajiem, taču bÅ«tu pilnÄ«gi nepamatoti visu kolaborācijas jautājumu reducÄ“t tikai uz viņiem.

Tāpat kā hitlerisko režīmu nebalstÄ«ja tikai gestapo un tas nepastāvÄ“ja, vienÄ«gi pateicoties SS, arÄ« PSRS totalitāro režīmu neuzturÄ“ja pie dzÄ«vÄ«bas vienÄ«gi VDK un tās ziņotāji. Ir pat zināms pamats apgalvot, ka ziņotāji veidoja zemāko, lai arÄ« bieži vien visnožēlojamāko kolaborantu lÄ«meni, kas jebkurā gadÄ«jumā vienmÄ“r bija cieši saistÄ«ts ar visiem pārÄ“jiem represÄ«vās totalitārās sistÄ“mas elementiem. IzmeklÄ“tāji, prokurori un tiesneši, kuri uz šo ziņojumu pamata tiesāja, lika cietumos, salauza cilvÄ“ku dzÄ«ves, ir kā “vārdi, kurus no dziesmas neizmetÄ«si”. Bez viņiem komunisma, tāpat kā nacisma, režīms nevarÄ“tu pastāvÄ“t.

Tieši tiesneši bija tie, kuri ar saviem spriedumiem apspieda pašu mazāko pretestÄ«bas vai nepakļaušanās iespÄ“jamÄ«bu pat vissÄ«kākajās lietās. Spriedumi ideoloÄ£iskajās lietās bija ļoti bargi, piemÄ“ram, Romualds Vonsovičs atstāja spÄ“kā trÄ«s gadu cietumsodu astoņdesmit divus (!) gadus vecai sirmgalvei par spekulÄ“šanu.

MÅ«sdienās starp cilvÄ“kiem, kam palaimÄ“jies piedzimt jau pÄ“c PSRS sabrukuma, ne tuvu ne visi sapratÄ«s, ko nozÄ«mÄ“ spekulÄ“šana un kāpÄ“c tā Padomju SavienÄ«bā bija tik smags noziegums. To arÄ« nevar saprast, ja jums ir sveša komunistiskā ideoloÄ£ija un sociālistiskās dzÄ«ves normas totalitārajā PSRS, savukārt, ja jÅ«s esat komunistiskās ideoloÄ£ijas sardzÄ“, tad, saprotams, pat astoņdesmit divus gadus veca sirmgalve nav pelnÄ«jusi nekādu žēlastÄ«bu. Sievietei tik cienÄ«jamā vecumā piespriest trÄ«s gadu reālu cietumsodu, atklāti sakot, lÄ«dzinās mūža ieslodzÄ«jumam, un šis spriedums varbÅ«t pat izvÄ“rtās par vienu no tiem slavenajiem nāvessodiem, kurus Vonsovičs esot piespriedis.

Tikai vÄ“lreiz, lai ir pilnÄ«gi skaidrs, – šis grÅ«ti aptverami cietsirdÄ«gais spriedums ir nevis kādam slepkavam vai izvarotājam, bet astoņdesmit divus gadus vecai sirmgalvei par tirgošanos ar alkoholu! Kādam citam vÄ«rietim par tādu pašu noziegumu, proti, trÄ«s alkohola pudeļu tālākpārdošanu par dārgāku cenu, Vonsovičs piesprieda divus gadus cietumsoda un mantas konfiskāciju.

CilvÄ“kam, kurš nevienu nenogalināja, nevienam nenodarÄ«ja nekādu kaitÄ“jumu, divi gadi cietumā un mantas konfiskācija par trÄ«s pudeļu pārdošanu! Par spekulāciju, kuru par noziegumu vispār padara tikai un vienÄ«gi ideoloÄ£ija!

IdeoloÄ£iskos iemeslus, kāpÄ“c Ä«steni komunistiskie tiesneši sprieda ļoti bargus sodus par ideoloÄ£iskajiem pantiem, bet bieži vien samÄ“rā maigus Ä«stiem kriminālistiem, zagļiem, slepkavām un izvarotājiem, kā to darÄ«ja arÄ« Vonsovičs, labi aprakstÄ«jis Aleksandrs Solžeņicins grāmatā Gulaga arhipelāgs. Īstens padomju tiesnesis māk izšÄ·irt, kādi noziegumi apdraud režīmu un kas ir “parasts krimināls”.

Vonsovičs šajā ziņā nav ne ar ko Ä«pašs, viņš vienkārši ir ļoti centÄ«gs PSRS okupācijas varas kolaborants, kurš ar katru savu spriedumu ietur nevainojamu ideoloÄ£isko lÄ«niju.

Totalitārismu ne velti tā dÄ“vÄ“, jo kontrole un uzraudzÄ«ba tajā bija totāla, ne mazākā atkāpšanās no valdošÄs ideoloÄ£ijas normām nebija iespÄ“jama, un, lai tas tā bÅ«tu – lai kontrole un bailes bÅ«tu totālas –, bija nepieciešami tiesneši, kas lika cietumā par vismazākajām novirzÄ“m no atļautajām normām un pat par netiešu izvairÄ«šanos no totalitārās kontroles – piemÄ“ram, piesprieda reālus cietumsodus stingra režīma kolonijā par parazÄ«tisku dzÄ«vesveidu, kā to darÄ«ja tiesnesis Romualds Vonsovičs.

ParazÄ«tisks dzÄ«vesveids ir vÄ“l viens ideoloÄ£isks PSRS un LPSR Kriminālkodeksa pants, kurš likumā nonācis pa taisno no Ä»eņina darbiem. Viens no centrālajiem komunisma lozungiem – no katra pÄ“c spÄ“jām, katram pÄ“c vajadzÄ«bām – nepieļauj, ka darbspÄ“jÄ«gs cilvÄ“ks varÄ“tu nestrādāt un nepiedalÄ«ties komunisma celšanā. TāpÄ“c arÄ« Vonsovičam, lai notiesātu cilvÄ“kus ar reāliem cietumsodiem, pietiek spriedumā secināt, ka persona, lai arÄ« ir darbspÄ“jÄ«ga, tomÄ“r nav strādājusi valsts darbā. Viss. Spriedums uz pusotras lapiņas un cietums.

Visa pasaule savulaik zināja slaveno tiesas procesu pret dzejnieku Josifu Brodski, kurš 1964. gadā arÄ« tika notiesāts par parazÄ«tisku dzÄ«vesveidu. Pat padomju tiesnese Saveļjeva no Ä»eņingradas pilsÄ“tas Dzeržinska rajona tiesas uz kādu brÄ«di kļuva pazÄ«stama visā pasaulÄ“ un ir ierakstÄ«jusi savu vārdu vÄ“sturÄ“, pateicoties šai absurdajai prāvai, kas iemiesoja visu padomju režīma kroplo, ideoloÄ£izÄ“to totalitāras valsts tiesiskumu.

Taču tikai aiz dzelzs priekškara cilvÄ“kiem likās, ka tas ir kas Ä«pašs.

Romualds Vonsovičs, kā redzams, Latvijā cilvÄ“kus par parazÄ«tisku dzÄ«vesveidu lika cietumā vÄ“l pat astoņdesmitajos. Bargi spriedumi saskaņā ar šo arÄ« tikai un vienÄ«gi ideoloÄ£iski pamatoto pantu bija bÅ«tiska PSRS totalitārā režīma kontroles sistÄ“mas sastāvdaļa. DzÄ«vošana bez pieraksta, bez pastāvÄ«gas dzÄ«vesvietas, nestrādāšana valsts darbā un darba nemeklÄ“šana, proti, nepakļaušanās visām režīma totālās kontroles prasÄ«bām un komunistiskās ideoloÄ£ijas nepieņemšana bija pietiekams pamats, lai nonāktu cietumā.

Tāpat kā citos Vonsoviča spriedumos par spekulāciju vai bezstrādes ienākumu gÅ«šanu arÄ« šeit ir noziegumi bez cietušÄ, bez jebkāda kaitÄ“juma, tikai un vienÄ«gi par nebÅ«šanu ideoloÄ£iski perfektam PSRS pilsonim, par nepakļaušanos komunistiskās ideoloÄ£ijas prasÄ«bām, par vismazāko brÄ«vÄ«bas izpausmi.

JāpiezÄ«mÄ“, ka Vonsovičs kā cÄ«tÄ«gs okupācijas režīma kolaborants ir Ä«paši vÄ“rtÄ«gs režīmam, jo ir latvietis. Latvietis, kurš par ideoloÄ£iskiem pantiem liek cietumā citus latviešus. Okupācijas režīmam tas ir svarÄ«gi. Ir svarÄ«gi, ka tie ir ne tikai okupanti, ne tikai krievi, kuri nodrošina okupācijas totalitāro varu, – tie ir vietÄ“jie kolaboranti, latvieši, tādi vonsoviči, jo tas it kā piešÄ·ir režīmam kaut nedaudz leÄ£itimitātes.

Okupācijas režīms šÄdi rada šÄ·ietamÄ«bu, ka tā nav sveša vara, tā ir jÅ«su pašu latviešu vara, brÄ«vprātÄ«ga pašu vÄ“lme pÄ“c komunisma un par visām zvÄ“rÄ«bām esat atbildÄ«gi jÅ«s paši – izsÅ«tāmo sarakstus parakstÄ«ja latvietis, jÅ«su mīļotais rakstnieks Lācis, sirmgalvi cietumā iemeta jÅ«su pašu latvietis Vonsovičs, kultÅ«ras nama direktoru arÄ« notiesāja nevis kādi tur krievi, bet jÅ«su pašu Vonsovičs.

Kolaborācija, protams, ir smaga tÄ“ma, kurā ir svarÄ«ga nācijas spÄ“ja uz pašrefleksiju un, galvenais, uz atklātu sarunu par to, jo tikai tā mÄ“s kā nācija varam cerÄ“t kļūt stiprāki un nepieļaut šÄdas situācijas nākotnÄ“.

Kolaborācijai ir daudz dažādu seju. Ne katrs, kurš vienkārši dzÄ«voja tajā laikā (un necÄ«nÄ«jās pret režīmu ar ieročiem rokās), uzskatāms par kolaborantu. Daudzi, pat bÅ«dami augstos amatos, pamanÄ«jās nedarÄ«t ļaunu un palÄ«dzÄ“t savai tautai un tautiešiem arÄ« šajos apstākļos. Tagad mÄ“s zinām, ka bija daudz tādu, kuri, pat neskatoties uz spiedienu un draudiem, atteicās sadarboties ar VDK.

Vienlaikus tam ne katru, kuru piespieda, iebaidÄ«ja, salauza, es uzdrÄ«kstÄ“tos nosodÄ«t, taču starp daudzajām kolaborācijas sejām ir arÄ« viennozÄ«mÄ«gi nodevÄ«gais un pretÄ«gais kolaborācijas vieplis. Tie ir tie latvieši, kuri bija gatavi lauzt pilnÄ«gi nevainÄ«gu cilvÄ“ku dzÄ«ves, mest cietumos savus tautiešus par ideoloÄ£iskiem noziegumiem, lai tikai bÅ«tu augstā amatā, godā, lai tikai stiprinātu komunistisko režīmu un okupācijas varu.

Romualds Vonsovičs pieder pie šiem otrajiem, pie visglumākajiem, vispretÄ«gākajiem un nelietÄ«gākajiem kolaborantiem un kā viens no viņiem pavisam konkrÄ“ti ir postÄ«jis nevainÄ«gu cilvÄ“ku dzÄ«ves okupācijas režīma vārdā, tikai un vienÄ«gi šÄ režīma stiprināšanas un personiskās karjeras dēļ.

Manuprāt, mums visiem vajadzÄ“tu apdomāt, kā tas nākas, ka latviešu tauta savā ziemeļnieciskajā iecietÄ«gumā pÄ“c visa, kas noticis, tomÄ“r ļauj šÄdiem okupantu kolaborantiem zelt un plaukt arÄ« mÅ«sdienās, iegādāties vienu Mežaparka māju pÄ“c otras un tikai augstprātÄ«gi pasmÄ«nÄ“t, kad kāds piemin viņu komunistisko pagātni.