Iesaki rakstu:

Barikāžu laiks 1991.gada janvārÄ« deva spÄ“cÄ«gu impulsu Latvijas iedzÄ«votāju apņēmÄ«bai panākt valsts neatkarÄ«bas pilnÄ«gu atjaunošanu. 1991. gada 3. marta aptaujā piedalÄ«jās 87,6% Latvijas balsstiesÄ«go iedzÄ«votāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarÄ«gu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7%, bet pret – 24,7% iedzÄ«votāju. Tā rezultātā 1991. gada 18. martā Dānijas valdÄ«ba parakstÄ«ja protokolu par sadarbÄ«bu starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, apstiprinot Latvijas atzÄ«šanu par neatkarÄ«gu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecÄ«bas.

1991. gada 22. augustā Islandes valdÄ«ba atzina Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecÄ«bas ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalÄ«bvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstÄ«m, uzsverot, ka EK dalÄ«bvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievÄ“lÄ“to Latvijas parlamentu un valdÄ«bu par likumÄ«gu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstÄ«ja dekrÄ“tu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarÄ«bas atzÄ«šanu", 2. septembrÄ« ASV paziņoja par gatavÄ«bu atjaunot diplomātiskās attiecÄ«bas ar Latviju. 6. septembrÄ« beidzot arÄ« PSRS Valsts padome pieņēma lÄ“mumu par Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atzÄ«šanu. 17. septembrÄ« Latvija kļuva par pilntiesÄ«gu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli.

2018.gada 18.novembrī Latvijas Republika vērienīgi atzīmēs savu simtgadi, bet vai vairumam iedzīvotāju ir, ko svinēt?

Vai svinÄ«bu organizÄ“tāji, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka valstÄ« viss ir kārtÄ«bā? Vai pieņemtie lÄ“mumi un likumi ir bijuši iedzÄ«votāju interesÄ“s? Ko mÄ“s kā iedzÄ«votāji esam ieguvuši ar brÄ«vÄ«bas atgÅ«šanu? Vai esam sasnieguši tos mÄ“rÄ·us, kāpÄ“c 73,7% no balsstiesÄ«gajiem Latvijas iedzÄ«votājiem nobalsoja par valstiski neatkarÄ«gu Latvijas Republiku?

Es šoreiz necentÄ«šos apspriest statistikas datus, bet cilvÄ“ku izjÅ«tas, pārdzÄ«vojumus, zaudÄ“jumus, pazemojumu, beztiesiskumu, izmisumu.

Vai var bÅ«t kas sliktāks kā justies izstumtam, pazemotam, beztiesiskam savās mājās? Cik cilvÄ“ku šajos gados ir palikuši bez mājokļa privatizācijas un denacionalizācijas rezultātā, neviens nav saskaitÄ«jis, bet, redzot tukšÄs pamestas mājas gan RÄ«gas centrā, gan visur citur Latvijā, zinot katram savu dzÄ«vesstāstu, secinājums nav glaimojošs varas pārstāvjiem.

Ir pamats domāt, ka ~90% no denacionalizÄ“tajām mājām ir atdotas nepamatoti. Viens tāds piemÄ“rs pielikumā, kur no arhÄ«va izziņas redzams, ka nekustamais Ä«pašums RÄ«gā (RÄ«gas pilsÄ“tas II hipotÄ“ku iecirkņa zemesgrāmatu 734. nodalÄ«jumā ierakstÄ«ts nekustams Ä«pašums, kurš atradies RÄ«gas pilsÄ“tā, 28. grupā, Nr. 54, BrÄ«vÄ«bas ielā 74.) 1937.gadā ir piederÄ“jis RÄ«gas pilsÄ“tai, bet 1996.gadā ir denacionalizÄ“ts un, atjaunojot vÄ“sturisko taisnÄ«gumu, atdots it kā mantiniekiem, tai pašÄ laikā uz ielas izlikti 45 dzÄ«vokļu Ä«rnieki. Tā emocionālā un fiziskā vardarbÄ«ba pret Ä«rniekiem nav vārdos aprakstāma un nekādiem lÄ«dzekļiem nav atlÄ«dzināma. VispazemojošÄkais visā šajā stāstā ir tas, ka šÄ«s necilvÄ“cÄ«gās darbÄ«bas ir atbalstÄ«juši brÄ«vās Latvijas tiesÄ«bsargājošo iestāžu darbinieki, tai skaitā tiesas.

Tādu māju ir ļoti daudz, un sekojoši arÄ« cietušo ir ļoti daudz, kuri nevis ieguva, bet zaudÄ“ja pajumti ar valstÄ« nepārdomāti uzsākto denacionalizāciju.

Vai mums ir kaut mazākā cerÄ«ba, ka tie, kas pastrādāja šÄ«s zvÄ“rÄ«bas, ko nevar nosaukt citādāk kā par genocÄ«du, kādreiz atbildÄ“s par savu rÄ«cÄ«bu?

Vai mums ir kaut mazākā cerÄ«ba, ka arÄ« pret tiem, kuri palika bez mājām un pajumtes varas pārstāvju bezatbildÄ«gas vai pat ļaunprātÄ«gas rÄ«cÄ«bas dēļ, tiks atjaunots vÄ“sturiskais taisnÄ«gums un atlÄ«dzinātas šo cilvÄ“ku ciešanas?

Es personÄ«gi neredzu iemeslu svinÄ«bām, kamÄ“r valstÄ« nav nodrošināts taisnÄ«gums un tiesiskums, kamÄ“r kaut viens Latvijas iedzÄ«votājs cieš trÅ«kumu un ir bez pajumtes.