Iesaki rakstu:

Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā ir teikts: „Ikvienam ir tiesÄ«bas uz vārda brÄ«vÄ«bu, kas ietver tiesÄ«bas brÄ«vi iegÅ«t, paturÄ“t un izplatÄ«t informāciju (...)”. Ar vārdiem „tiesÄ«bas iegÅ«t informāciju” cita starpā es saprotu arÄ« to, ka man kā Latvijas Republikas pilsonim un iedzÄ«votājam ir tiesÄ«bas iepazÄ«ties ar citu personu paustajiem viedokļiem, dažādu publikāciju un vÄ“stures avotu saturu.

Tādēļ esmu pateicÄ«gs biedrÄ«bas Latvietis dalÄ«bniekam Lenoardam Inkinam, par to, ka viņš, portālā draugiem.lv savulaik publicÄ“jot nelielu fragmentu no sacerÄ“juma „Padomju SavienÄ«bas žīdu katÄ·isms”, bija devis man iespÄ“ju uzzināt par šÄda sacerÄ“juma esamÄ«bas faktu un kaut fragmentāri iepazÄ«ties ar tā saturu.

Diemžēl jāsecina, ka DrošÄ«bas policijas un prokuratÅ«ras pārstāvji, par piesauktā sacerÄ“juma fragmenta citÄ“šanu L.Inkinu neatlaidÄ«gi cenšoties notiesāt (ir pārsÅ«dzÄ“ts pirmās instances attaisnojošais spriedums), nepārprotami pauž uzskatu, ka ir sacerÄ“jumi, ar kuru saturu Latvijas iedzÄ«votāji, to skaitā arÄ« es, nedrÄ«kst iepazÄ«ties.

Rodas jautājums, vai Latvijā ir ieviests kāds slepens aizliegtās literatÅ«ras saraksts, kurā ietvertos darbus nedrÄ«kst izplatÄ«t, citÄ“t un lasÄ«t? Pamatojoties uz to, ka „Padomju SavienÄ«bas žīdu katÄ·ismā” ne tajā labākajā gaismā parādÄ«ti ebreji, pret L.Inkinu ir izvirzÄ«ta apsÅ«dzÄ«ba pÄ“c Krimināllikuma 78. panta par nacionālā naida izraisÄ«šanu.

ŠÄdu rÄ«cÄ«bu varÄ“tu saprast, ja L.Inkins bÅ«tu šÄ« ebrejiem piedÄ“vÄ“tā sacerÄ“juma autors, bet viņš to tikai citÄ“ja, deva iespÄ“ju lasÄ«tājam iepazÄ«ties ar šÄ« darba saturu. GrÅ«ti saprast, kādā veidā lasÄ«tājiem dotā iespÄ“ja iepazÄ«ties ar kāda sen publicÄ“ta sacerÄ“juma saturu, pat ja tas tiek klasificÄ“ts kā antisemÄ«tisks, pārkāptu ebreju vai jebkuras citas tautÄ«bas pārstāvju tiesÄ«bas.

AntisemÄ«tisma fenomens dažādās formās pasaulÄ“ ir bijis novÄ“rojams vairāku gadu tÅ«kstošu garumā. MÄ“s nevaram izvÄ“rtÄ“t nedz ebreju tautas, nedz antisemÄ«tisku ideju, nedz arÄ« visas Eiropas vÄ“sturi, neiepazÄ«stoties ar tādiem sacerÄ“jumiem kā, piemÄ“ram, Mārtiņa Lutera darbs „Par jÅ«diem un viņu meliem”, ebrejiem piedÄ“vÄ“tajiem „Cionas gudro protokoliem” vai nacistiskās Vācijas antisemÄ«tisko propagandu. Lai kāda arÄ« bÅ«tu mÅ«su attieksme pret šiem sacerÄ“jumiem, tie ir vÄ“stures neatņemama sastāvdaļa. ArÄ« „Padomju SavienÄ«bas žīdu katÄ·isms” par tādu ir uzskatāms.

LÄ«dz ar to ir tikai pašsaprotams, ka ir personas, kas ar šÄdiem sacerÄ“jumiem vÄ“las iepazÄ«ties. Tas, ka demokrātiskā valstÄ« persona tiek tiesāta par kāda sacerÄ“juma citÄ“šanu, ir nedzirdÄ“ts absurds. Tas aizskar ne tikai šÄ«s personas tiesÄ«bas izplatÄ«t informāciju, bet arÄ« manas un citu interesentu tiesÄ«bas ar šo informāciju iepazÄ«ties.

Es nevēlos sagaidīt situāciju, kad Latvijā tiktu reglamentēts, kādus citātus savā darbā drīkst un kādus nedrīkst izmantot žurnālisti, kādus vēstures avotus savās publikācijās drīkst vai nedrīkst citēt vēsturnieki. Nevēlos sagaidīt situāciju, kad bibliotēku darbiniekiem tiktu noteikts, ar kādiem izdevumiem lasītājiem ļaut brīvi iepazīties un kādi jāglabā specfondos. Es nevēlos sagaidīt situāciju, kad Latvijā tiktu ieviests aizliegtās literatūras saraksts, kurā iekļautos darbus nedrīkstētu lasīt, izplatīt, citēt. Es nevēlos sagaidīt arī situāciju, kad tiesības iepazīties ar kādu informāciju vai izplatīt to tiktu ierobežotas pēc personu politiskajiem vai cita veida uzskatiem.

Par laimi pagaidām Latvija vÄ“l skaitās demokrātiska valsts un tās Satversme garantÄ“ tiesÄ«bas iegÅ«t, paturÄ“t un izplatÄ«t informāciju un paust savus uzskatus. Tādēļ, izmantodams šÄ«s tiesÄ«bas, es paužu sašutumu par pret Leonardu Inkinu izvirzÄ«tajām apsÅ«dzÄ«bām, kuras uzskatu par netiešu vÄ“ršanos arÄ« pret manām tiesÄ«bām iegÅ«t informāciju.