Iesaki rakstu:

Kad iegādājamies Eiropā ražotas sadzÄ«ves preces, tad paļaujamies taču, ka eksistÄ“ noteikti standarti (ja ne Latvijā, tad vismaz Eiropā), kas mÅ«s kā patÄ“rÄ“tājus pasargā un nosaka, lai šo preču ražotājiem vai importÄ“tājiem tiktu izvirzÄ«tas vismaz minimālas drošÄ«bas prasÄ«bas. Proti, ka gludeklis vai tosteris kalpos savam mÄ“rÄ·im, nevis pārvÄ“rtÄ«sies par ugunsgrÄ“ka cÄ“loni, ka televizors rādÄ«s bildi, nevis “skaisti kursies” istabas stÅ«rÄ«, bet automašÄ«nai bÅ«s drošÄ«bas spilveni, kas avārijas situācijā pasargās lÄ«dzbraucÄ“jus un galu galā – arÄ« mÅ«s pašus.

LoÄ£iski bÅ«tu domāt, ka tādā pašÄ veidā mÄ“s varam paļauties arÄ« uz vadiem un kabeļiem, kas vada elektroenerÄ£iju Latvijas jaunuzceltajās mājās, kā arÄ« citiem bÅ«vmateriāliem, kas dienu dienā tiek izmantoti bÅ«vniecÄ«bas procesā. Diemžēl tā nav. Vismaz ne attiecÄ«bā uz kabeļiem.

JāatzÄ«st, ka Eiropa pie bÅ«vmateriālu drošÄ«bas jautājuma tik tiešÄm ir strādājusi un radÄ«jusi pat speciālu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus bÅ«vizstrādājumu tirdzniecÄ«bas nosacÄ«jumus. RespektÄ«vi, Eiropas SavienÄ«bas ierÄ“dņi ir domājuši, kā padarÄ«t mÅ«su mājokļus drošÄkus, bet ražotāji ir strādājuši, lai pielāgotu savas ražotnes jaunajām prasÄ«bām.

ŠÄ« regula attiecas uz bÅ«vmateriāliem, kas atrodas Ä“kas iekšienÄ“. Tās uzdevums ir sistematizÄ“t un regulÄ“t saražoto bÅ«vmateriālu veiktspÄ“ju (uzvedÄ«bu) ugunsgrÄ“ka gadÄ«jumā, nosakot, kādā veidā materiāls izplata liesmu (degtspÄ“ja), izdala dÅ«mus (blÄ«vums un sastāvs) un cietās daļiņas (kā arÄ« to, kas pil vai tek). BÅ«tÄ«bā šÄ« regula ir milzÄ«ga darba rezultāts, kas paveikts, lai ikvienam Eiropas iedzÄ«votājam bÅ«tu mazliet drošÄk dzÄ«vot un strādāt. Tajā skaitā arÄ« pie mums Latvijā.

Var teikt pat vÄ“l vairāk – attiecÄ«bā uz vadiem un kabeļiem – Eiropa šo regulu ieviesa dažus gadus vÄ“lāk. Atliekot to uz 2017. gada 1. jÅ«liju, jo ražotājiem un arÄ«dzan pašai Eiropas SavienÄ«bai bija jāsagatavojas – jāpārveido un jāpielāgo ražošanas process, jāizveido speciālas trešo pušu laboratorijas utt.

Savs mājasdarbs šajā procesā bija jāizdara arÄ« Latvijai. Proti, likumdevÄ“ju uzdevums bija noteikt, kādas normas kabeļiem piemÄ“rot Latvijā un izziņot tās lÄ«dz 1. jÅ«lijam. Faktiski valstij bija jāpasaka, kādās Ä“kās un ko var pielietot drošÄ«bas kategorijās no “A” lÄ«dz “F” (kur “A” ir augstākās kvalitātes un drošÄ«bas kabelis, bet “F” ir zemākās kvalitātes produkts). LÄ«dzÄ«gi kā tas tika izdarÄ«ts citās tuvākajās kaimiņvalstÄ«s – Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā un Somijā.

Diemžēl Latvijā tika paziņots, ka standarti formāli ir ieviesti, taču normas nav noteiktas lÄ«dz pat šÄ« raksta tapšanas brÄ«dim. Tas nozÄ«mÄ“, ka formāli var izmantot jebkādus kabeļus jebkādas nozÄ«mes Ä“kās atbilstoši vecajiem noteikumiem, kādi tie bija Latvijā lÄ«dz šim. RespektÄ«vi – nekādi.

TeorÄ“tiski bÅ«vuzraugiem ir jāprasa kabeļu deklarācijas, kas atbilst jaunajai bÅ«vmateriālu regulai (CPR) un kurām ir jābÅ«t balstÄ«tām uz laboratoriskiem pÄ“tÄ«jumiem. Taču, tā kā Latvijā šai regulai nav noteiktas normas, tad faktiski der jebkuras deklarācijas, kuru vienÄ«gais nosacÄ«jums ir tāds, ka tās nedrÄ«kst bÅ«t “vecās deklarācijas”.

Ko tas nozÄ«mÄ“ praksÄ“? Tikai to, ka šobrÄ«d Eiropas SavienÄ«bā ir viena valsts, kuras likumdošanā apzināti vai neapzināti radÄ«ts “melnais caurums”, kas pieļauj, ka visi tie kabeļi, kuri ar 2017. gada 1. jÅ«liju nav vairs derÄ«gi citās ES valstÄ«s, var tikt vesti uz Latviju. Gluži kā uz tādu Eiropas izgāztuvi, kurā var ne tikai utilizÄ“t, bet vÄ“l piedevām notirgot to, kas palicis pāri no saražotajiem zemās kvalitātes kabeļiem citās Eiropas valstÄ«s.

Ja Latvijas tirgus bÅ«tu pietiekami liels Eiropas mÄ“rogiem, tad varÄ“tu domāt, ka tā ir ļaunprātÄ«ba. Taču, tā kā mÅ«su tirgus nav tik liels, tad drÄ«zāk tā ir vienkārši tuvredzÄ«ga attieksme, kas jau tuvākajā laikā atspÄ“lÄ“sies uz šo kabeļu gala lietotājiem.

Protams, ka ar nekvalitatÄ«vajiem kabeļiem uzceltās Ä“kas tÅ«lÄ«t pat nesabruks un nenodegs, taču dzÄ«vot un strādāt tajās bÅ«s mazliet nedrošÄk. Turklāt mÄ“s kārtÄ“jo reizi bÅ«vniecÄ«bā lietosim tos materiālus, kas citās Eiropas valstÄ«s atzÄ«ti par nederÄ«giem un novecojušiem.

Kas bÅ«tu jādara, lai tā nenotiktu? MÅ«su valstÄ« eksistÄ“ tāda institÅ«cija kā Ekonomikas ministrijas BÅ«vniecÄ«bas politikas departaments, kurā sÄ“došajiem ierÄ“dņiem vajadzÄ“tu vienkārši paņemt un paskatÄ«ties kaut vai tās pašas Lietuvas, Zviedrijas vai Somijas kabeļu normas, kuras visas ir ļoti lÄ«dzÄ«gas. Šajās valstÄ«s ekspertu grupas ir vairāku gadu gaitā analizÄ“jušas situāciju un nonākušas pie lÄ«dzÄ«giem secinājumiem, kas tagad ir ieviesti praksÄ“. Igaunija izvÄ“lÄ“jās iet savu ceļu, padarot šÄ«s normas daudz stingrākas. Tiesa, tur pašlaik tiek domāts, kā tās atkal mÄ«kstināt.

Rezultātā Latvijai ir lieliska iespēja paskatīties, kas praksē strādā vai nestrādā kaimiņvalstu pieredzē, un, ieguldot daudz mazākus resursus, ieviest mūsu valstī tās normas, kuras, ja ne citu būvmateriālu, tad vismaz kabeļu jomā, būtu tās optimālākās. To, vai tas tiks izdarīts, rādīs laiks. Taču ļoti negribētos Latviju pārvērst par citu Eiropas valstu kabeļu izgāztuvi.

* “Nodokļu maksātāju biedrÄ«bas” valdes loceklis