Iesaki rakstu:

Latvijā ir papilnam iesÄ«kstÄ“jušu problÄ“mu medijos: sabiedrÄ«bas informÄ“šanai nepateicÄ«ga likumdošana, viltus ziņu uzbrukumi sabiedrÄ«bai no visām pusÄ“m, Kremļa propagandas ietekme (kas mazina reālo žurnālistu veikumu) utt., bet «mediju ombuda» izveide palÄ«dzÄ“tu atrisināt tikai pāris otršÄ·irÄ«gus jautājumus, ne smagās problÄ“mas.

PÄ“c pagājušÄs trešdienas sapulces KultÅ«ras ministrijā savelkot kopā visus ierosinājumus un priekšlikumus, LŽS (kas ir nozares vecākā arodbiedrÄ«ba, dibināta 1926. gadā un pārstāv medijos strādājošos reālā, melnā darba darÄ«tājus) izsaka sekojošu kopsavilkumu.

IzplatÄ«tākie draudi mediju brÄ«vÄ«bai un žurnālistikas funkcionÄ“šanai patlaban Latvijā

1. Krimināllietas pret žurnālistiem par sava darba veikšanu. Pirms dažiem gadiem Saeima atcÄ“la ar vÄ“lo Dzelzs laikmetu datÄ“jamo «privātās apsÅ«dzÄ«bas» institÅ«tu, saskaņā ar kuru ikkatrs, kam šÄ·ita, ka viņš ir publiski apvainots (un tam nebija nepieciešami it nekādi faktiskie pierādÄ«jumi), varÄ“ja doties uz tiesu, privāti uzstāties kā prokurors un saukt žurnālistus pie kriminālatbildÄ«bas. Bija periods, kad pret visiem lielāko masu informācijas lÄ«dzekļu redaktoriem un vismaz pa vienam žurnālistam no katra medija bija apsÅ«dzÄ“ti par neslavas celšanu. Nevienā no šiem procesiem nekad neviens netika notiesāts, tālab Saeima izslÄ“dza 158. pantu no Krimināllikuma. Taču nekavÄ“joties vietā tika grozÄ«ts 157. pants, atkal padarot žurnālistus atbildÄ«gus par neslavas celšanu. Tik vien tā atšÄ·irÄ«ba, ka tagad lietai vispirms jāvirzās caur policiju, taču policistam nav tiesÄ«bas uzreiz atteikt krimināllietas ierosināšanu, ja ienāk iesniegums — lai cik absurds tas nebÅ«tu.

JāpiezÄ«mÄ“, ka ne iepriekš, ne tagad kritÄ“rijs nav publicÄ“tās informācijas patiesums, bet gan tas, vai kāds to neuzskata par «apvainojošu». Tas ir novedis pie sistÄ“mas, kurā krimināllietas pret žurnālistiem un redaktoriem tiek rosinātas par patiesas informācijas publicÄ“šanu, par kuru dažādi rakstos atmaskoti blēži vai korumpanti uzskata, ka «ziņas ceļ viņiem neslavu» tieši tāpÄ“c, ka ir patiesas!

KriminālatbildÄ«ba par patiesas informācijas publicÄ“šanu turpina apdraudÄ“t mediju darbu un žurnālistus.

2. Vienlaikus nepastāv kriminālatbildÄ«ba par nepatiesas informācijas publicÄ“šanu. Viltus ziņu laikmetā bÅ«tu Ä«paši svarÄ«gi novilkt robežšÄ·irtni nevis saistÄ«bā ar «neslavas celšanas» lÄ«niju, bet gan par mÄ“rauklu noteikt ziņu patiesumu/nepatiesumu un informācijas atbilstÄ«bu/neatbilstÄ«bu faktiem.

3. Likums «Par presi un citiem masu informācijas lÄ«dzekļiem» ir pieņemts vÄ“l 1990. gadā un regulāri ticis uzlabots. Toties nekāds likums neaizsargā sociālo tÄ«klu lietotājus, blogerus un citus interneta satura radÄ«tājus, ja viņi nav žurnālisti. (Žurnālista statusu nevar un nevajag attiecināt uz ikkatru datu apstrādes paveidu, taču ne-žurnālistus arÄ« nevajadzÄ“tu pavisam aizmirst.)

4. Neprofesionalitāte valsts atbalsta sadalÄ«šanā: valsts ir sākusi atbalstÄ«t sabiedriski nozÄ«mÄ«ga satura radÄ«šanu ne tikai raidošajos medijos, bet arÄ« reÄ£ionālajā presÄ“, internetā u.c. Tas ir izcili pareizs solis, ko mÄ“s apsveicam un par ko pateicamies. Patlaban vienÄ«gā konstatÄ“tā problÄ“ma ir finansÄ“juma sadalÄ«tāju kompetence: konkursu komisijās lielākoties ir valsts amatpersonas, kam ir maza pieredze sadarbÄ«bā ar medijiem un žurnālistiem, tālab konkursa komisiju lÄ“mumi dažos gadÄ«jumos ir bijuši neprofesionāli. Nauda dažkārt iznākumā tikusi tādiem saņēmÄ“jiem, kas nekvalificÄ“jas konkursa nolikumam. Norakstot šÄ«s nepilnÄ«bas uz «pirmajiem kucÄ“niem», mums jādomā, kā jau nākamgad uzlabot komisiju kompetenci. Tas ir izdarāms, iekļaujot katrā komisijā pāris nozares profesionāļus, kas spÄ“tu visiem pārÄ“jiem ātri paskaidrot dažādas Ä«patnÄ«bas un faktus.

5. Krievijas satura dempings: ar Kremļa finansiālo atbalstu top visvisāds mediju saturs Krievijas auditorijai, kas pÄ“c tam tiek par kapeikām atdots retranslÄ“šanai Baltijas valstÄ«s. Iznākumā vietÄ“jie Latvijas satura producenti nespÄ“j atpelnÄ«t sava oriÄ£inālsatura ražošanas izmaksas, jo tirgus pilns ar Krievijas lÄ“to produkciju, kuru pie tam sponsorÄ“ Kremlis. LÄ“tāk iznāk tiražēt jau gatavu krievu saturu nekā radÄ«t pašiem savu. Tas ir klasisks dempings, kuru Konkurences likums aizliedz, taču to neviens jau 15 gadus necenšas apturÄ“t.

6. It kā ar to visu nepietiktu, konkurenci izkropļo pašvaldÄ«bu informatÄ«vie biļeteni, kas speciāli tiek taisÄ«ti tā, lai izskatÄ«tos pÄ“c kārtÄ«giem medijiem, taču patiesÄ«bā nav vis.

7. Papildus kriminālatbildÄ«bai pastāv arÄ« civillietu draudi. Civillikums atļauj sev netÄ«kamu rakstu «varoņiem» ierosināt civillietas pret izdevÄ“jiem un žurnālistiem (kas ir normāli, un tādām tiesÄ«bām jābÅ«t), bet problÄ“mas sākas, ja tiesvedÄ«bu gaitā prasa apÄ·Ä«lāt izdevniecÄ«bu un žurnālistu kontus, ienākumus, nekustamos Ä«pašumus, kustamo mantu utt. Lai arÄ« salÄ«dzinoši reti, ir bijuši gadÄ«jumi, kad tiesa tam piekrÄ«t (skaļākais gadÄ«jums — M. SprÅ«da prasÄ«ba pret preses izstrādājumu Ir). TāpÄ“c nepieciešams atstāt likumā civiltiesisko atbildÄ«bu, bet ir jāizņem ārā apÄ·Ä«lāšanas draudi (kas ir domāti tiesvedÄ«bām par mantiskiem strÄ«diem, kuros pastāv iespÄ“ja, ka blÄ“dÄ«gs atbildÄ“tājs var mÄ“Ä£ināt nobÄ“dzināt savu mantu un/vai naudas lÄ«dzekļus, lai nebÅ«tu jāatdod parādi — tomÄ“r šÄdiem gadÄ«jumiem nav nekāda saistÄ«ba ar žurnālistiku un strÄ«diem par publicÄ“tās informācijas kvalitāti).

8. Informācijas sistemātiska neizsniegšana: ļoti daudzām valsts vai pašvaldÄ«bu institÅ«cijām ir konstatÄ“jami gadÄ«jumi, kuros netiek izsniegta informācija, kas nesatur valsts noslÄ“pumu un/vai personas datus, taču vienalga netiek izsniegta. Patlaban šÄ«s ziņas var pieprasÄ«t caur AdministratÄ«vo tiesu, bet prettiesiskiem informācijas nesniedzÄ“jiem par to nekādas sekas nav. (Sk. L. Lapsas aktuālās tiesvedÄ«bas ar Valsts prezidenta kanceleju, skaitā jau 17 gabalas.)

LÅ«k, kā mediju situāciju Latvijā rezumÄ“ starptautiskā organizācija Reportieri Bez Robežām savā šÄ«gada Pasaules Preses brÄ«vÄ«bas indeksa ziņojumā: «Latvijā situācija ar preses brÄ«vÄ«bu nav tik labvÄ“lÄ«ga kā kaimiņvalstÄ« Igaunijā, un to pasliktina Krievijas izcelsmes viltus ziņu izplatÄ«ba. Pastāv bažas par daudzām pašvaldÄ«bu amatpersonām, kas, aizbildinoties ar sabiedrÄ«bas informÄ“šanu, izdod «vietÄ“jos laikrakstus», kuros patiesÄ«bā raksta viņu darbinieki un kas kalpo viņu interesÄ“m. LÄ«dz ar to tiek grauta sabiedrÄ«bas uzticÄ«ba medijiem. Citas problÄ“mas medijiem ir ekonomiskās grÅ«tÄ«bas, neadekvāti un vāji izdalÄ«tā valsts palÄ«dzÄ«ba, pret žurnālistiem ierosinātās tiesas prāvas un likumdošana, kas nav labvÄ“lÄ«ga medijiem un viņu avotiem.»

«Mediju ombuda» izveides priekšlikums

Apspriežot idejas par «mediju ombuda» izveidi, ir jāsecina, ka «mediju ombuda» izveide neatrisinās nevienu pašu no augstākminÄ“tajām problÄ“mām.

PatiesÄ«bu sakot, ir paredzams, ka «mediju ombuda» izveide vārda brÄ«vÄ«bu un sabiedrÄ«bas pieeju patiesai, faktos balsÄ«tai informācijai tikai pasliktinās: ja šobrÄ«d dažādiem noziedzniekiem, blēžiem, korumpantiem un shÄ“motājiem ir tiesÄ«bas ierosināt pret žurnālistiem gan krimināllietas, gan civillietas, tad «mediju ombuda» gadÄ«jumā bÅ«s vÄ“l viena institÅ«cija, kurā viņi visi varÄ“s sÅ«dzÄ“ties par žurnālistiem, un mÄ“s bÅ«sim spiesti tÄ“rÄ“t laiku un naudu, lai skaidrotos ar vÄ“l vienu birokrātisku institÅ«ciju.

Praktisks piemÄ“rs: Ludzas Zemes tiesvedÄ«bās ar dažādām amatpersonām, par kurām ir aizdomas, ka tās ir saistÄ«tas ar kontrabandistu mafiju, šiem figurantiem tiks iedota vÄ“l viena institÅ«cija, kurā sÅ«dzÄ“ties par Ludzas Zemes rakstiem.

Savukārt Kremļa propagandisti un viltus ziņu tiražētāji kā šobrÄ«d nepakļaujas pat elementārākajai mediju Ä“tikai, tā nepakļausies arÄ« turpmāk (sk. piemÄ“ru ar Sputņiku: tam atteica reÄ£istrāciju Latvijā kā viltus ziņu izplatÄ«tājam, bet tas turpina darboties, tulkojot savu krievisko saturu un izplatot latviski).

«Ombuds» bÅ«s pilnÄ«gi bezspÄ“cÄ«gs pret tiem portāliem un TV kanāliem, kas juridiski bāzÄ“jas citās valstÄ«s un kas varÄ“s turpināt ignorÄ“t Latvijā pastāvošÄs mediju Ä“tikas normas un likumdošanu.

Ä€rkārtÄ«gi skeptiski jāvÄ“rtÄ“ priekšlikumi «ombuda» darbā piesaistÄ«t «akadÄ“miskos spÄ“kus». Latvijā par pasniedzÄ“jiem kļūst nevis labākie mediju nozares profesionāļi, bet gan tie, kas nav spÄ“juši noturÄ“ties reālajā mediju biznesā un nespÄ“j strādāt par žurnālistiem, fotogrāfiem, operatoriem, redaktoriem, izdevÄ“jiem, dizaineriem/programmÄ“tājiem utt. Tikai nedaudzi ir tādi, kuriem Ä«stais aicinājums ir pasniedzÄ“ja darbÄ«ba — lielākoties jaunos žurnālistus māca tādi, kas paši nav spÄ“juši noturÄ“ties nežēlÄ«gas konkurences pilnajā ziņu biznesā un pÄ“dÄ“joreiz kādā medijā reāli strādājuši pirms padsmit gadiem. Ideālā situācija bÅ«tu, ja pasniedzÄ“js vienlaikus bÅ«tu arÄ« kādas redakcijas darbinieks, bet tādi piemÄ“ri ir uz pirkstiem saskaitāmi.

No KM sanāksmÄ“ izskanÄ“jušajām idejām ievÄ“rÄ«bas cienÄ«gākās bija šÄdas:

- no «mediju ombuda» bÅ«tu jÄ“ga tad, ja tas darbotos kā starpnieks mediācijas procesā starp fizisku vai juridisku personu, kas uzskata, ka tikusi medijos apvainota, un redakciju — mediācija palÄ«dz novÄ“rst konfliktus un atslogo tiesas no bezjÄ“dzÄ«gām lietām (LETA galvenā redaktora P. Zirņa atziņa par to, ka lielākā daļa tiesvedÄ«bu tiek novÄ“rsta, racionāli komunicÄ“jot ar sÅ«dzÄ«bniekiem un abām pusÄ“m izskaidrojot savu nostāju);

- ir nepieciešama institÅ«cija, kurā pārsÅ«dzÄ“t konkursu rezultātus par valsts naudas sadali neatkarÄ«go mediju stiprināšanai (patlaban to nekur Ä«sti nevar izdarÄ«t);

- obligāti jāņem vÄ“rā I. Beltes (LTV) stāstÄ«tais par Igauniju, kurā ombuds darbojas tikai attiecÄ«bā uz sabiedriskajiem medijiem un tāpat lielākoties pilda mediācijas, problÄ“mu noregulÄ“šanas un «biktstÄ“va» funkciju. Tas nozÄ«mÄ“, ka mediju ombudam ir jābÅ«t vienam cilvÄ“kam, nevis kantorim, un tas var darboties pie TiesÄ«bsarga biroja (neizmaksās dārgi);

- jāliek aiz auss S. Dikas-Bokmelderes un B. PÄ“tersones (Latvijas Radio) teiktais, ka jau patlaban viena no NEPLP funkcijām ir problÄ“mu izvÄ“rtÄ“šana sabiedrisko mediju saturā, tā kā šÄ« ombuda funkcija reāli jau tiek veikta un tāpÄ“c nav nepieciešams dibināt jaunu kantori — tā var nonākt lÄ«dz Zviedrijas lÄ«menim, kur ir 56 dažādi mediju ombudi;

- patlaban nepastāv nekāda veida kontrole valstiskā lÄ«menÄ« pār pašvaldÄ«bu informatÄ«vajiem izdevumiem.

LÄ«dz ar to Latvijas Žurnālistu savienÄ«ba pievienojas tiem punktiem, par kuriem sanāksmÄ“ varÄ“ja iegÅ«t konsensu: vÄ“lams bÅ«tu ieviest mediācijas procesu, lai mazinātu tiesvedÄ«bas un strÄ«dus par medijos publiskotajām patiesajām ziņām; nepieciešama uzraudzÄ«ba pašvaldÄ«bu pašslavināšanās izdevumiem; vajag strādāt pret viltus ziņām un visu veidu propagandu; ja kādreiz veidot kādu «ombudu», tad tikai Saeimas ievÄ“lÄ“tas valsts amatpersonas statusā (piem., TiesÄ«bsarga vietnieks mediju tiesÄ«bu aizsardzÄ«bas jautājumā) un tādā kapacitātÄ“, kas nesamazinās sabiedrÄ«bas tiesÄ«bas uzzināt patiesus faktus un ziņas.

Ja «ombuds» varÄ“tu kaut teorÄ“tiski kļūt par cenzÅ«ras, tirgus pārdales un/vai jebkādas ideoloÄ£ijas virzÄ«šanas instrumentu, likums un Satversme nepieļauj tāda dibināšanu.