Menu
Pilnā versija

Vai Latvijas tauta liedza Egilam Levitam atgriezties dzimtenē?

Andris Pauls-Pāvuls, Pilsoņu Kongresa delegāts · 16.06.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

28.05.2019. portālā Pietiek bijušais (tā mÄ“dz bÅ«t?) LPSR VDK virsnieks Juris Bojārs rakstÄ«ja: „Vai: “Levits ir Satversmes Preambulas tÄ“vs!” Tas ir ievÄ“rojami pārspÄ«lÄ“ts, jo pirmais viņa atvestais variants bija tik neskaidrs un juceklÄ«gs, ka par to publicÄ“ju pamatotu kritiku. Tā kā Levits aizbrauca, tālāko ilgo un grÅ«to darbu ar projektu Saeimā lÄ«dz galam noveda deputāte, LU Juridiskās fakultātes Profesore, Dr. Jur. Vilma ÄŒepāne [patiesÄ«bā Ilma ÄŒepāne, agrāk Ilma Briņķe; dzimusi 1947. gada 29. aprÄ«lÄ« LPSR Valkas rajonā kā Ilma Kundziņa. Komjaunatnes un kompartijas aktÄ«viste. Valkas novadpÄ“tniecÄ«bas muzejā nav ziņu par viņas pretošanos okupācijas varām], kuru tādēļ pelnÄ«ti varam godāt par Preambulas māti!”

Tātad godātā Preambulas Māte 2014. gada 5. jÅ«nijā kāpa Saeimas tribÄ«nÄ“ un piedāvāja balsot par teikumu Satversmes ievadā šÄdā redakcijā: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brÄ«vÄ«bu, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarÄ«bu uz valsts nepārtrauktÄ«bas pamata.”

Un, kā Preambulas Māte lika, tā deputātu vairums nobalsoja! Vien deputāts Ilmārs Latkovskis viedi centās iebilst šim neprātam.

AnalizÄ“jot Preambulas Mātes piedāvāto teikumu šodienas acÄ«m, burtiski sanāk: „1990. gada 4. maijā brÄ«vÄ«bu atguvusÄ« Latvijas tauta vÄ“l 16 (sešpadsmit) mÄ“nešus liedza Egilam Levitam atgriezties dzimtenÄ“.”

Tā, saprotams, nav patiesība, jo 1990. gada 4. maijā Latvijas tauta brīvību neatguva, bet Egilam Levitam iebraukt PSRS okupētajā Latvijas Republikas teritorijā līdz pat 1991. gada septembrim liedza PSRS varas iestādes.

Tā kā jaunievÄ“lÄ“tais Valsts prezidents Egils Levits faktiski ir pierādÄ«jums tam, ka 2014. gadā Latvijas Republikas Satversmes ievadā ar Preambulas Mātes muti ir „iesprukuši meli”, ar atklātu vÄ“stuli esmu vÄ“rsies pie ļoti cienÄ«jamās 13. Saeimas priekšsÄ“dÄ“tājas Ināras MÅ«rnieces, kurai izklāstu, ka, manuprāt, 11. Saeimā deputāti Latvijas Republikas SatversmÄ“, balsojot par tās ievadu, iekļāvuši nepatiesu informāciju.

BÅ«tiskais konteksts šim iesniegumam ir fakts, ka vÄ“stures skolotāji, Ä«paši laukos, baidās skolniekiem mācÄ«t patiesÄ«bu, kamÄ“r SatversmÄ“ ir meli. IzglÄ«tÄ«bas likumā noteikts, ka „strādāt par pedagogu ir tiesÄ«bas personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei”, turklāt, pedagogu „pienākums ir audzināt krietnus, godprātÄ«gus, atbildÄ«gus cilvÄ“kus — Latvijas patriotus, stiprināt piederÄ«bu Latvijas Republikai” un, ja pedagogi to pārkāpj, viņus var nekavÄ“joši atlaist no darba. Vienlaikus, publiskajā telpā ir brÄ«vi pieejama informācija, par to, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas tauta brÄ«vÄ«bu neatguva. Turpinot dzÄ«vot ar šÄdiem meliem, mÅ«su nākamā paaudze tiks izaudzināta par komunistu mankurtiem.

Uzskatu, kamÄ“r SatversmÄ“ bÅ«s ietverti meli, ne Saeimai, ne Valsts prezidentam neizdosies saliedÄ“t valstsnāciju. Esmu lÅ«dzis Ä»oti cienÄ«jamo Saeimas priekšsÄ“dÄ“tāju, šo vÄ“stuli nodot visām Saeimas frakcijām un neatkarÄ«gajiem deputātiem.

P.S. IespÄ“jams, es maldos. IespÄ“jams, 1990. bija izredzÄ“tā Latvijas tautas daļa, kura atguva brÄ«vÄ«bu pārvietoties plašajā pasaulÄ“ ar PSRS VDK izsniegtām dienesta pasÄ“m kabatā. Kā zināms, Sandra Kalniete tikai 1991. gada 11. septembrÄ« Dainim Īvānam izsniedza Latvijas Republikas Diplomātisko pasi Nr. 00001.

Atklāta vÄ“stule Saeimas priekšsÄ“dÄ“tājai, ļoti cienÄ«jamai Ināras MÅ«rnieces kundzei: par klajiem meliem Latvijas Republikas SatversmÄ“ un no tiem izrietošÄm sekām

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāts, Dr. iur. h. c. Egils Levits žurnālā Jurista Vārds (24.09.2013.) publicēja izvērstas Satversmes preambulas iespējamā teksta piedāvājumu un komentāru.

11. Saeimā Latvijas Republikas Satversme tika grozÄ«ta, tai pievienojot ievadu, kurš atšÄ·irÄ«bā no Egila Levita piedāvātā teksta satur klajus melus, proti, apgalvojumu:

„Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brÄ«vÄ«bu, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarÄ«bu uz valsts nepārtrauktÄ«bas pamata.”

Ar šo negrasos apšaubÄ«t valststiesÄ«bnieku gandrÄ«z 30 gadu neatlaidÄ«ga darba jÄ“gu un Satversmes tiesas atzinumus par Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maijā pieņemto deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atjaunošanu” (Deklarācija) konstitucionālo nozÄ«mÄ«bu[1], vien vÄ“ršu JÅ«su uzmanÄ«bu uz 11. Saeimas deputātu vairākuma rÄ«cÄ«bas motivāciju un iespÄ“jamām sekām, proti, kā par šÄ« nepatiesā apgalvojuma iekļaušanu Latvijas Republikas Satversmes ievadā, 2014. gada 5. jÅ«nijā Juridiskās komisijas vārdā Saeimas sÄ“dÄ“ ziņoja Ilma ÄŒepāne[2]: „KolÄ“Ä£i! Par 4.maiju ir bijušas un var bÅ«t diskusijas. Var kritizÄ“t tālaika Augstākās padomes deputātus, taču jau šodien likuma lÄ«menÄ« 4.maijs ir pietuvināts 18.novembrim. KāpÄ“c? Pirmkārt, abas divas dienas ir svÄ“tku dienas. Otrkārt, abās divās dienās Saeima pulcÄ“jas uz svinÄ«gu sÄ“di, kurā Saeimas priekšsÄ“dÄ“tājs atskatās uz valsts dzÄ«vÄ“ nozÄ«mÄ«giem notikumiem. Treškārt, abas dienas ir valsts svÄ“tki ar svinÄ«gām ceremonijām un kultÅ«ras pasākumiem. Un, ceturtkārt, Satversmes tiesa savā praksÄ“ 4.maija deklarāciju ir izmantojusi Satversmes interpretācijā lÄ«dzÄ«gi kā 1918.gada 18.novembra uzsaukumu Latvijas pilsoņiem.”[3].

Patiesi, Latvijas tauta izcÄ«nÄ«ja 1918. gada 18. novembrÄ« proklamÄ“to Latvijas valsti BrÄ«vÄ«bas cīņās vairāku gadu periodā, bet neatguva brÄ«vÄ«bu 1990. gada 4. maijā. Kā norāda Egils Levits: „ŠÄda deklarācija bÅ«tu Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atjaunošanas pieteikums.”[4]

Lingvistiski skaidri un nepārprotami apgalvojums „...atguva brÄ«vÄ«bu, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarÄ«bu uz valsts nepārtrauktÄ«bas pamata.” nozÄ«mÄ“ to, ka Latvijas tauta atguva brÄ«vÄ«bu, kā uz „burvja mājienu” - konkrÄ“tā dienā - 1990. gada 4. maijā, bet, tā nav patiesÄ«ba, jo:

1989. gada jÅ«lijā, Haiko muižā, Somijā 8. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā (VLJK) man, kā Latvijas Nacionālās NeatkarÄ«bas KustÄ«bas (LNNK) pārstāvim, bija iespÄ“ja kopsapulcÄ“ izklāstÄ«t uz valsts nepārtrauktÄ«bas doktrÄ«nas pamatiem balstÄ«tu plānu, kā PSRS okupÄ“tajā Latvijas teritorijā atjaunot likumÄ«go varu Latvijā. Neskatoties uz LTF un komjaunatnes delegātu iebildumiem, VLJK pilnsapulce ar balsu pārsvaru pieņēma rezolÅ«ciju par atbalstu pilsoņu komiteju darbÄ«bai Latvijā un Pilsoņu Kongresa (PK) vÄ“lÄ“šanām[5].

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress (PK) jau savā pirmajā sesijā 1990. gada 30. aprÄ«lÄ« – 1. maijā bija pieņēmis deklaratÄ«vus lÄ“mumus, pamatojoties uz valsts nepārtrauktÄ«bas doktrÄ«nu[6]. Kā norāda PK delegāts Egils Levits: „Pilsoņu Kongresa koncepcija ir starptautiski tiesiski, valststiesiski loÄ£iska, legāla un pareiza”[7]. Turklāt, 1990. gada 30. aprÄ«lÄ« RÄ«gas lidostā PSRS robežsargi Egilu Levitu aizturÄ“ja, nogādāja Maskavā un no turienes ar lidmašÄ«nu deportÄ“ja uz Frankfurti. JāpiezÄ«mÄ“, ka vÄ“l 1991. gadā Egilam Levitam tika liegta PSRS vÄ«za iebraukšanai PSRS okupÄ“tajā LR teritorijā[8].

LTF lÄ«deriem bija naidÄ«ga attieksme pret PK un tā koncepciju atjaunot Latvijas Republiku, pamatojoties uz valsts nepārtrauktÄ«bas doktrÄ«nu. Bijušais komunists Dainis Īvāns 1995. gadā[9] un bijusÄ« komuniste Sandra Kalniete 2000. gadā savos memuāros min pārliecÄ«bu, ka PK esot bijis VDK inspirÄ“ts, turklāt Sandra Kalniete norāda: „Pilsoņu reÄ£istrācijas idejā man nepatika arÄ« mehāniskais šÄ·irošanas princips. Turpat [Latvijas tautas] frontÄ“ plecu pie pleca strādāju ar tiem, kuriem nebija šÄ« automātiskā pilsonÄ«bas mantojuma. Tie bija mani tuvākie kolÄ“Ä£i, domubiedri. Es nevarÄ“ju pieņemt, ka esmu citādāka nekā viņi. Turklāt pilsoņu komitejas man nedeva atbildi, kas notiks ar tiem, kuriem nav Latvijas pilsonÄ«bas. Kādas bÅ«s viņu tiesÄ«bas. Ne D. Īvāns, ne J. Škapars, ne es tā arÄ« toreiz nereÄ£istrÄ“jāmies, lai gan publiski tikām kaunināti...”[10].

Savukārt PK delegāts un AP deputāts Tālavs Jundzis norāda: „Pilsoņu kustÄ«bas loma visā neatkarÄ«bas atgÅ«šanas procesā kopumā noteikti ir pozitÄ«va. Pirmām kārtām tāpÄ“c, ka viņu juridiskā platforma bija stratÄ“Ä£iski pamatota un balstÄ«ta starptautisko tiesÄ«bu normās. Otrām kārtām PK ļoti absolutizÄ“tā patiesÄ«ba tiešÄm bija patiesÄ«ba. Taču PK nebija mehānisma, kā šo patiesÄ«bu Ä«stenot.”[11].

Politisko varu LTF „nometa zemÄ“”, Dainim Īvānam atsakoties kandidÄ“t AP PriekšsÄ“dÄ“tāja vÄ“lÄ“šanās, šo varu atstājot bijušajam LPSR kompartijas ideoloÄ£iskajām sekretāram Anatolijam Gorbunovam. Par Deklarāciju balsoja absolÅ«ts vairums bijušo LPSR kompartijas un jaunizveidotās Latvijas Komunistiskās partijas biedru[12], un aptuveni 30 VDK aÄ£entu, tikai daži no viņiem klasificÄ“jās apgalvojumam: „...neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem...”. Kā norāda Egils Levits: „SamÄ“rā drošs radÄ«tājs, ka cilvÄ“ks ir demonstrÄ“jis savu pāriešanu okupantu pusÄ“, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā.”[13] Jānis Peters: „Galu galā zem Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanas dokumentiem gan 1990. gada 4. maijā, gan 1991. gada 21. augustā ir divi hrestomātiski neapstrÄ«dami paraksti – Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs. VÄ“sture atgādina, ka toreiz mums bija jauni vadÄ«tāji, arÄ« [Latvijas Komunistiskajā] partijā.”[14]

Augstākā padome (AP). Satversmes tiesas priekšsÄ“dÄ“tāja Ph. D. (Cantab.) Ineta Ziemele: „Augstākās padomes LTF frakcijas juristiem bija atšÄ·irÄ«gi viedokļi par to, kā virzÄ«ties uz neatkarÄ«bas iegÅ«šanu un uz kādiem tiesÄ«bu principiem balstÄ«ties, lÄ«dz ar to pietrÅ«ka vienprātÄ«bas gan par Latvijas starptautiski tiesisko statusu, gan par 1922. gada Satversmes – Latvijas valsts pamatlikuma – statusu un nākotni.”[15]. 1990. gada 4. maijā balsu vairākums nebija deputātiem, kuri savā pārliecÄ«bā balstÄ«tos uz valsts nepārtrauktÄ«bas doktrÄ«nu – dominÄ“ja viedoklis par nācijas pašnoteikšanās tiesÄ«bām un LPSR izstāšanos no PSRS. Tālavs Jundzis ir norādÄ«jis, ka pÄ“c 1990. gada AP vÄ“lÄ“šanām, kurās pārliecinoši uzvarÄ“ja LTF, tai nebija plāna, kā rÄ«koties tālāk[16]. AP deputāti bÅ«tiski grozÄ«ja PK delegāta Egila Levita piedāvāto Deklarācijas tekstu, tam pievienojot 5. punktu, kas noteica „pārejas periodu”. Par to Deklarācijas autors Egils Levits bija sašutis: „Tas radÄ«ja gan starptautiski tiesiskas, gan valststiesiskas neskaidrÄ«bas par Latvijas konkrÄ“tajām attiecÄ«bām ar PSRS.”[17]

Augstākās padomes (AP) priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks un Latvijas Tautas frontes lÄ«deris Dainis Īvāns, asi vÄ“ršoties pret PK un valsts nepārtrauktÄ«bas doktrÄ«nu, vÄ“l 1991. gada 21. maijā rakstÄ«ja: „Manisprāt, mÄ“s nevaram, nespÄ“jam nedz restaurÄ“t pirms pusgadsimta eksistÄ“jušo un šai pusgadsimtā pilnÄ«gi sagrauto Latvijas Republiku, nedz reanimÄ“t pilnÄ«gi bankrotÄ“jušo staļiniskās un neostaļiniskās impÄ“rijas sastāvdaļu Latvijas PSR. Mums ir JÄ€VEIDO un JÄ€CEÄ» jauna, brÄ«va un demokrātiska Latvijas valsts. Jā, šai celtniecÄ«bā ir jāizmanto arÄ« Latvijas Republikas laikā ieliktie demokrātijas pamati un Latvijas PSR totalitārajā periodā nesabojātie valsts celtniecÄ«bas materiāli, bet tai jābÅ«t citai, kvalitatÄ«vi jaunai Latvijai. Jau tās celtniecÄ«bā JÄ€IESAISTA VISI mÅ«su zemÄ«tes patrioti, nešÄ·irojot pÄ“c tautÄ«bas vai kādreiz eksistÄ“jušÄs pilsonÄ«bas. Šai ziņā Latvijas Tautas frontes politikai es pat neredzu alternatÄ«vas”[18].

Tālavs Jundzis: „Pieņemot PK juridisko platformu, LTF, AP, meta šos kÅ«leņus un dabÅ«ja varu.”[19]. PK koncepciju AP pārņēma pakāpeniski, laika posmā no 1990. 4. maija, lÄ«dz 1992. gada 20. decembrim, kad beidzot pieņēma likumu „Par 5. Saeimas vÄ“lÄ“šanām”[20], kurās tiesÄ«gi piedalÄ«ties tikai Latvijas pilsoņi, tai skaitā trimdā dzÄ«vojošie.

Ministru Padome (MP). AP de facto nesāka darboties kā neatkarÄ«gas valsts parlaments. LTF frakcija par MP PriekšsÄ“dÄ“tāju izvirzÄ«ja un AP iecÄ“la LPSR VDK ziņotāju kartotÄ“kā ar segvārdu „Pugulis” reÄ£istrÄ“tu personu – Ivaru Godmani, kurš vÄ“l 03.05.1989., tiekoties LTF un LNNK valdÄ“m, apliecināja: „Es domāju tikai krieviski.”[21] Egils Levits: „Tā kā juridiskajam jÄ“dzienam „suverÄ“nā valsts vara” ir divi elementi – tiesiski deklaratÄ«vais un faktiskais -, man ļoti svarÄ«gi likās uzsvÄ“rt faktiskās varas pārņemšanas un savas neatkarÄ«gas, uz valsts demokratizāciju vÄ“rstas efektÄ«vas politikas nepieciešamÄ«bu. Tādēļ bija vajadzÄ«ga stingra, mÄ“rÄ·tiecÄ«ga, politiska valdÄ«ba, kurā bÅ«tu LTF un LNNK vadÄ«tāji, nevis politiski bālasinÄ«gi Breša padomju valdÄ«bas „aparatčiki.”[22] 1990. tāda valdÄ«ba, kura bÅ«tu suverÄ“na valsts vara, netika izveidota. PiemÄ“ram, lÄ«dz pat 1991. gada septembrim PSRS okupÄ“tajā LR teritorijā darbojās PSRS Kara komisariāti, kuri gÅ«stÄ«ja Latvijas Republikas pilsoņus, cenšoties iesaukt PSRS Bruņotajos spÄ“kos. MP okupÄ“tās LR pilsoņus no tā nespÄ“ja pasargāt[23].

Ekonomiskā vara. LÄ«dz pat 1992. gada 7. maijam PSRS okupÄ“tā LR teritorija bija integrÄ“ta PSRS rubļa zonā – PSRS rublis bija vienÄ«gais maksāšanas lÄ«dzeklis, tajā tika izmaksātas algas un pensijas. PÄ“c 1990. gada 4. maija MP necentās veicināt LR ekonomisko suverenitāti, jo baidÄ«jās no PSRS ekonomiskās blokādes. LÄ«dz pat PSRS sabrukumam Latvija turpināja iemaksas PSRS budžetā. VietnÄ“ www.periodika.lndb.lv meklÄ“jot atslÄ“gas vārdus „Latvijas maksājums PSRS budžetā” 1991. gadā atrodamas 65 šÄdus maksājumus apliecinošas publikācijas.

OkupÄ“tajā LR teritorijā dominÄ“ja PSRS vara – nauda, Bruņotie spÄ“ki un Robežsardze. LÄ«dz pat 1991. gada septembrim, neviens LR pilsonis PSRS okupÄ“tajā Latvijas teritorijā nevarÄ“ja saņemt LR pasi un izbraukt uz ārzemÄ“m bez vÄ«zas PSRS ārzemju pasÄ“. Tāpat, neviens trimdā dzÄ«vojošs LR pilsonis, vai ārzemnieks, nevarÄ“ja apmeklÄ“t PSRS okupÄ“tās LR teritoriju bez PSRS vÄ«zas, turklāt daudziem trimdā dzÄ«vojošiem LR pilsoņiem šÄda iespÄ“ja saņemt PSRS vÄ«zu vispār tika liegta lÄ«dz pat 1991. gada septembrim. Man izsniegtajā pasÄ“ [СССР ОБЩЕГРАЖДАНСКИЙ ЗАГРАНИЧНЫЙ ПАСПОРТ] 16. lpp. ir ielÄ«mÄ“ta Austrālijas vÄ«za, pÄ“c kuras man 1991. gada martā, bija jādodas uz Austrālijas konsulātu PSRS - Ä»eņingradā. ŠÄ« paša dokumenta 8. lpp. ir PSRS varas orgānu norāde par atļauju man doties uz Austrāliju un zÄ«mogi, ka 26.08.1991 esmu pametis PSRS teritoriju RÄ«gas lidostā [СССР РИГА] un atgriezies [СССР РИГА] 18.10.1991. Tautas Frontes Muzejs savā facebook mājas lapā šogad 17. maijā ir ievietojis Dainim Īvānam 1991. gada 11. septembrÄ« izsniegtās LR Diplomātiskās pases Nr. 00001 fotokopiju ar komentāru: „Savā grāmatā "Es lauzu. Tu lauzi. MÄ“s lauzām. Viņi lÅ«za" Sandra Kalniete, kura tobrÄ«d strādāja zviedru valdÄ«bas finansÄ“tajā Latvijas informācijas birojā Stokholmā, raksta: "DrÄ«z pÄ“c Latvijas valstiskās neatkarÄ«bas de facto atzÄ«šanas Dainim Īvānam bija jādodas uz Eiropas Padomi StrasbÅ«rā. Lai viņam nebÅ«tu jāceļo ar padomju pasi, es devu rÄ«kojumu izsniegt Latvijas Republikas vecā parauga diplomātisko pasi, kuras eksemplārus nesen biju saņēmusi no sÅ«tniecÄ«bas Vašingtonā krājumiem.” Tātad, lÄ«dz šim brÄ«dim (11.09.1991) visi AP deputāti, MP locekļi un viņu deleģētie pārstāvji, pametot PSRS okupÄ“to LR teritoriju, ārvalstis apmeklÄ“ja ar PSRS pasÄ“m [iespÄ“jams, LPSR VDK izsniegtām „dienesta pasÄ“m”] kabatā.

Mediji (4 vara). 1990. gadā centrālā prese, TV un radio piederÄ“ja kompartijai. PastāvÄ“ja cenzÅ«ra. VadošÄ loma AP un MP popularizÄ“šanā bija TV raidÄ«jumam LABVAKAR!, kurš tika izveidots, no Maskavas atgriežoties augsta ranga kompartijas darbiniekam Ivaram Ķezberam, par raidÄ«juma vadÄ«tājiem nozÄ«mÄ“jot trÄ«s LPSR VDK aÄ£entu kartotÄ“kā reÄ£istrÄ“tas personas un vienu LPSR VDK aÄ£entu kartotÄ“kā reÄ£istrÄ“tu personu raidÄ«jumu producÄ“šanai. Tieši šim PSRS perestroikas propagandas ierocim bija noteicošÄ loma iedvest PSRS okupÄ“tās LR pilsoņiem, ka AP un MP ir vienÄ«gie, likumÄ«gie LR valsts varas nesÄ“ji šajā teritorijā. No PSRS okupÄ“tās Latvijas teritorijas izraidÄ«tais žurnālists Juris Kaža: „KamÄ“r Imants [Lešinskis] rakstÄ«ja grÅ«tu grÄ“ksÅ«dzi imperiālistu kalpÄ«bā, tikmÄ“r Ivars [Ķezbers] lidinājās kā Ä“rglis padomju varas rÄ“gainajās augstienÄ“s. Maskavā viņš kādu laiku kalpoja ļoti augstā amatā vissavienÄ«bas televÄ«zijā. Runā, ka viņš ir piedalÄ«jies vienlaikus daudzās republikās dzimušu „Labvakar” tipa programmu veidošanā. StratÄ“Ä£isks mÄ“rÄ·is, palaižot šos „kucÄ“nus” pa visu lielo Dzimteni, protams, bija radÄ«t dezinformatÄ«vu liberālisma atmosfÄ“ru, ļaut kritizÄ“t visu to, ko vairs nekādi nevarÄ“ja noklusÄ“t...”[24]. Tikai 1990. gada 20. decembrÄ« AP pieņēma likumu Par presi un citiem masu informācijas lÄ«dzekļiem”, kurā noteica, ka masu informācijas lÄ«dzekļu cenzÅ«ra un monopolizācija nav atļauta. Neskatoties uz to, vÄ“l 1992. gada 14. septembrÄ« tika aizturÄ“ta PK laikraksta PILSONIS visa 36. numura tirāža, aizbildinoties, ka pÄ“c 35. numura bijis jāiepazÄ«stas ar nākamā numura saturu[25].  

Trimda. AbsolÅ«ts vairums trimdā dzÄ«vojošie LR pilsoņi neuztvÄ“ra AP un MP par likumÄ«giem valsts varas orgāniem un konsekventi turpināja Latviju dÄ“vÄ“t par PSRS okupÄ“tu teritoriju. PiemÄ“ram, Trimdas laikraksts BrÄ«vā Latvija: Apvienotā „Londonas AvÄ«ze” un „Latvija” 1991. gada 25. martā rakstÄ«ja: „(Red.) Sniedzam mÅ«su trimdas tiesÄ«bnieka dipl. pol. Egila Levita 1991.g. 19.marta rakstu „Demokrātija, cilvÄ“ka tiesÄ«bas un pašnoteikšanās”, kas paredzÄ“ts publicÄ“šanai arÄ« okupÄ“tās Latvijas presÄ“”. Šajā rakstā Egils Levits norāda: „Taču jo ātrāk Latvijas valsts kļūs neatkarÄ«ga, jo ātrāk varÄ“s pārvarÄ“t pārmantotās padomju struktÅ«ras, jo ātrāk varÄ“s nostiprināties demokrātija un lÄ«dz ar to arÄ« vispārÄ“jās cilvÄ“ka tiesÄ«bas Latvijā.”

AtzÄ«mÄ“ju tikai dažus publiski pieejamus piemÄ“rus, kuri apliecina - brÄ«vÄ«bas iegÅ«šana ir process, kurš vÄ“l joprojām nav noslÄ“dzies. Gatis KrÅ«miņš: „Spriežot pÄ“c tā, ka ar čekas maisiem rÄ«kojamies kā ar karstu kartupeli mutÄ“, ka nespÄ“jam joprojām izdiskutÄ“t kolaboracionisma un kolaborācijas jautājumus, sliecos atbildÄ“t, ka liela daļa dekolonizācijas mums vÄ“l ir priekšÄ.”[26]. Demokrātija un vispārÄ“jās cilvÄ“ka tiesÄ«bas Latvijā ir nostiprinājušÄs un mÅ«sdienu digitālajā laikmetā informācija par meliem LR SatversmÄ“, ka „...atguva brÄ«vÄ«bu, 1990. gada 4. maijā...” ir brÄ«vi pieejama visiem, tai skaitā pamatskolas skolniekiem.

TraÄ£iskākais apgalvojumā: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brÄ«vÄ«bu, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarÄ«bu uz valsts nepārtrauktÄ«bas pamata.” atrodams IzglÄ«tÄ«bas likumā[27], kurā noteikts, ka „strādāt par pedagogu ir tiesÄ«bas personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei”, turklāt, pedagogu „pienākums ir audzināt krietnus, godprātÄ«gus, atbildÄ«gus cilvÄ“kus — Latvijas patriotus, stiprināt piederÄ«bu Latvijas Republikai” un, ja pedagogi to pārkāpj, viņus var nekavÄ“joši atlaist no darba.

Valsts un vÄ“stures attiecÄ«bas nav šÄ·iramas. Uzskatu, vÄ“stures pasniedzÄ“jiem ir jāatdod tiesÄ«bas mācÄ«t mÅ«su bÄ“rniem patiesÄ«bu un tas nav iespÄ“jams, kamÄ“r mÅ«su valsts SatversmÄ“ ir 11. Saeimā bijušo komunistu ielobÄ“ti meli par „brÄ«vÄ«bas atgÅ«šanu” 1990. gada 4. maijā. KritizÄ“jot Egila Levita Satversmes preambulas iespÄ“jamā teksta piedāvājumu un Levita kandidatÅ«ru Valsts prezidenta amatam, bijušais LPSR VDK virsnieks, AP deputāts, kurš visaktÄ«vāk iestājās pret valsts nepārtrauktÄ«bas doktrÄ«nu no 1990. lÄ«dz 1993. gadam - Juris Bojārs, par Satversmes „Preambulas māti” ir nodÄ“vÄ“jis bijušo komunisti Ilmu ÄŒepāni[28]. 13. Saeimas sastāvs vieš cerÄ«bas vÄ“sturiskā taisnÄ«guma atjaunošanā. Toms Ķencis: „Valstsgribas jÄ“dziena ienākšana Latvijas intelektuālajā telpā un SatversmÄ“ 21. gs. otrajā desmitgadÄ“ liek vÄ“lreiz izvÄ“rtÄ“t valsts un vÄ“stures nešÄ·iramās attiecÄ«bas un analÄ«tiskās kategorijas vai pat metodes, kā par tām domāt un runāt. VÄ“sturei kļūstot par valsts kalponi, zaudÄ“ abas: vÄ“sture diskreditÄ“ jau tā visai jaunās zinātniskās nozares statusu, nevarÄ“dama vairs atsaukties uz zinātnieku konsensu kā patiesÄ«bas kritÄ“riju, savukārt, valsts lÄ«dz ar to zaudÄ“ vienu no savas leÄ£itimitātes balstiem. Tādā veidā vÄ“stures pakārtošana valstij ir gluži kā vÄ“ršanās pret attiecÄ«go valsti, lai gan tādu pakārtojumu virzÄ«tāji vienmÄ“r uzstājas ar tieši pretÄ“ju apgalvojumu – ka „ideoloÄ£iski patiesāka” vÄ“sture stiprina valsti.”[29]

JÅ«su Ekselence! LÅ«dzu šo vÄ“stuli nodot 13. Saeimas frakcijām un neatkarÄ«gajiem deputātiem izvÄ“rtÄ“šanai, kā arÄ« noteiktā kārtÄ«bā un termiņā, sniegt man atbildi. 


[1] Jānis Pleps. 1990. gada 4. maija deklarācijas piemÄ“rošana. 1990. gada 4. maija Latvijas NeatkarÄ«bas deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti. LU AkadÄ“miskais apgāds, 2011. 49. lpp.

[2] Dzimusi 1947. LPSR Valkas rajonā. Bijusi aktÄ«va komjauniete un  komunistiskās partijas biedre. Valkas novadpÄ“tniecÄ«bas muzeja rÄ«cÄ«bā nav informācijas par Ilmas ÄŒepānes, dzim. Kundziņas pretošanos okupācijas varām.

[3] Saeimas 05.06.2014. sēdes stenogramma: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/3102A90E54137072C2257CFD00446F45?OpenDocument

[4] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas VÄ“stnesis, 2019, 77. lpp.

[5] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas VÄ“stnesis, 2019, 37. lpp.

[6] http://pilsonis.lv/lr-pk/dokumenti  17 1.sesija

[7] 01.05.2015. Egila Levita uzruna PK svinīgajā 25 gadu sēdē, Rīgā.

[8] Laikraksts DIENA, 1991. gada 25. jūlijā

[9] Dainis Īvāns. Gadījuma karakalps. Rīga. Vieda. 1995. 251lpp.

[10] Sandra Kalniete. Es lauzu Tu lauzi Mēs lauzām Viņi lūza. Rīga. Apgāds Jumava. 2000. 179lpp.

[11] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas VÄ“stnesis, 2019,  517. lpp.

[12] Latvijas Komunistiskās partijas STATŪTI. Laikraksts CĪŅA. 21.03.1990.

[13] Egils Levits. Par okupācijas neatzÄ«šanu SatversmÄ“. 04.04.2018. Latvijas VÄ“stnesis. https://lvportals.lv/viedokli/294570-par-okupacijas-neatzisanu-satversme-2018

[14] Jānis Peters. Maskava, atdod mums Ivaru! Ivars Ķezbers. Durvīs. JUMAVA, 140. lpp.

[15] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas VÄ“stnesis, 2019, 11. lpp.

[16] Tālavs Jundzis. VÄ“sturiski politiskā situācija laikā, kad tapa 4. maija deklarācija. 4. MAIJS. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par NeatkarÄ«bas deklarāciju. LU žurnāla „Latvijas VÄ“sture” fonds, 2000, 36. lpp.

[17] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas VÄ“stnesis, 2019, 131. lpp.

[18] Dainis Īvāns. Augošo prasÄ«bu politika. Laikraksts PILSONIS Nr.21 (21.05.1991)

[19] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas VÄ“stnesis, 2019, 517. lpp.

[20] https://likumi.lv/ta/id/66524-par-5-saeimas-velesanam

[21] https://www.youtube.com/watch?v=SboB23PfLro

[22] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas VÄ“stnesis, 2019, 117. lpp.

[23] Jānis MaršÄns. Tiek Ä·erti dezertieri. Laikraksts DIENA. 27.06.1991.

[24] Juris Kaža. IVARA ĶEZBERA DARBI UN NEDARBI. BRĪVĪBA. 01.07.1990.

[25] Māra Soikāne-Trapāne. Atcerieties 1918. gada 18. novembri. Laikraksts Latvija Amerikā, Nr.50 (12.12.1992)

[26] Gatis KrÅ«miņš. Latvijas vÄ“sture postkoloniālās perspektÄ«vas skatÄ«jumā: PSRS koloniālā politika Latvijā. VARAS LATVIJÄ€. LU AkadÄ“miskais apgāds, 2019, 658. lpp.

[27] https://likumi.lv/doc.php?id=50759

[28] https://www.pietiek.com/raksti/skaidri,_neskaidri_jautajumi_un_miti_par_valsts_prezidenta_amata_kandidatiem

[29] Toms Ķencis. Iztēlotā Latvija. VARAS LATVIJĀ. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 739. lpp.

Novērtē šo rakstu:

0
0