Vai LPSR tiesu psihiatrija patieÅ¡Äm atzÄ«stama kÄ pamatota, obligÄta un tiesiska?
Uldis KrÄ“sliņš* · 08.08.2016. · Komentāri (35)Ä¢enerÄlprokuratÅ«ras KriminÄltiesiskÄ departamenta bijušÄ virsprokurora Ä’rika Zvejnieka dÄ“la prokurora Sandra Zvejnieka svaigais atzinums par 1983. gadÄ okupÄcijas laika Latvijas Padomju SociÄlistiskÄs Republikas tautas tiesas pieņemto lÄ“mumu par Ä¢ederta Melngaiļa pakļaušanu piespiedu ÄrstÄ“šanai speciÄlajÄ jeb cietuma tipa psihiatriskajÄ slimnÄ«cÄ sabiedrÄ«bÄ ir izsaucis neizpratni. CilvÄ“ciski katram var bÅ«t savs viedoklis, bet, ja šÄdu atzinumu izsaka valsts (un Ä«paši tiesu sistÄ“mas) amatpersona, turklÄt kategoriskos formulÄ“jumos, ir iemesls satraukumam.
Melngaiļa kriminÄllietas materiÄli jau ilgÄku laiku atrodas prokuratÅ«rÄ, un šodien, izņemot vien Latvijas NacionÄlÄ arhÄ«va izstÄdes materiÄlus, sabiedrÄ«bai nav iespÄ“jams iepazÄ«ties ar visÄm šÄ«s lietas detaļÄm. TaÄu šÄ« lieta nebija vienÄ«gÄ – tÄ bija vien viena epizode ilggadÄ«gajÄ PSRS praksÄ“ izmantot psihiatriskÄs diagnozes politiskos nodarÄ«jumos apsÅ«dzÄ“to lietÄs.
Soda psihiatrijas sÄkumi bija ielikti jau 1940. gadu beigÄs, un viens no pirmajiem PSRS represÄ«vÄs psihiatrijas upuriem okupÄ“tajÄs Baltijas valstÄ«s 1940. gadÄ bija Igaunijas prezidents KonstantÄ«ns Petss, kuru ilgu laiku turÄ“ja Kazaņas cietuma tipa psihiatriskajÄ slimnÄ«cÄ un kurš 1956. gadÄ psihiatriskajÄ klÄ«nikÄ Kaļiņinas apgabalÄ mira. Tiesa, salÄ«dzinot ar citu padomju republiku pieredzi, LPSR represÄ«vÄs psihiatrijas izpausmes bija „mÄ«kstÄkas” un mazÄk skarbas; galvenais tÄ izskaidrojums visdrÄ«zÄk bija meklÄ“jams vÄ“l nesenajÄ Latvijas kÄ neatkarÄ«gas valsts pieredzÄ“, uz kuras fona pÄ“kšÅ†s un krass psihiski slimu cilvÄ“ku skaita pieaugums – un daudziem no viņiem tuvinieki vai draugi pÄ“c kara bija nonÄkuši Rietumos – varÄ“ja izsaukt PSRS valdošajai partijai nevÄ“lamus salÄ«dzinÄjumus un secinÄjumus. TomÄ“r tas nenozÄ«mÄ“, ka LatvijÄ psihiatrisku diagnožu uzstÄdÄ«šana politiskos nodarÄ«jumos apsÅ«dzÄ“tajiem bija mazÄk aktÄ«va.
Tiesu psihiatriskÄs ekspertÄ«zes aktos, ko, balstoties uz „speciÄlÄm zinÄšanÄm”, sastÄdÄ«ja un parakstÄ«ja psihiatru ekspertu komisijas kÄ neatņemami psihisko slimÄ«bu pazÄ«mju konstatÄ“jumi visbiežÄk minÄ“tas „uzvedÄ«bas dÄ«vainÄ«bas” un „murgainas idejas”. AcÄ«mredzot jÄpieņem, ka kÄdÄ speciÄlÄ instrukcijÄ šie psihiatrijas eksperti sev bija definÄ“juši, kÄ zinÄtniski noteikt šÄ«s slimÄ«bas pazÄ«mes, jo bez šÄdas instrukcijas tie bija ne vairÄk kÄ tikai subjektÄ«vi spriedumi. Īpaši šis subjektÄ«visms lietÄs redzams gadÄ«jumos, kad apsÅ«dzÄ“tais bija dziļi reliÄ£iozs cilvÄ“ks, par kura uzskatiem un reliÄ£iskajiem pÄrdzÄ«vojumiem eksperti, ja bija karojoši ateisti, jau pÄ“c definÄ«cijas nebija spÄ“jÄ«gi spriest, piemÄ“ram, 1958. gadÄ par pretpadomju satura lapiņu izplatÄ«šanu arestÄ“tÄs SprÅ«des ekspertÄ«zes aktÄ, atsaucoties uz kaimiņu vÄ“rojumiem, kÄ viņas „dÄ«vainÄ«bas” minÄ“ts, ka dažkÄrt viņa izdalÄ«ja apkÄrtÄ“jiem pÄ“dÄ“jos lÄ«dzekļus, neatstÄjot sev pat iztikai, daudz naudas ziedoja BaznÄ«cai, savÄ dzÄ«voklÄ« bija ierÄ«kojusi nelielu altÄri. LÄ«dzcietÄ«ba, devÄ«gums, nesavtÄ«ba kÄ dÄ«vainÄ«ba! VÄ“l grÅ«tÄk ir saprast kritÄ“rijus, pÄ“c kÄdiem boļševisma totalitÄrajÄ režīmÄ psihiatri noteica „murgainas idejas”, sevišÄ·i tad, kad ideju raksturs bija tehnisks.
Par triecienu tiesu psihiatriskÄs ekspertÄ«zes neapstrÄ«damai nemaldÄ«bai LPSR kļuva 1969. gads, kad tiesÄ nonÄca divas plašu sabiedrÄ«bas uzmanÄ«bu piesaistÄ«jušas lietas – bijušÄ KrÄslavas rajona kolhoza JaunÄ gvarde priekšsÄ“dÄ“tÄja Ivana JahimoviÄa, kurš bija beidzis Latvijas UniversitÄti, mÄcÄ«jis lauku bÄ“rnus, bijis tautas izglÄ«tÄ«bas inspektors, pacÄ“lis atpalikušo kolhozu un bijis tÄ priekšsÄ“dÄ“tÄjs lÄ«dz 1968. gada martam, un talantÄ«gÄ matemÄtiÄ·a, RÄ«gas 23. vidusskolas absolventa, kas sekmÄ«gi bija piedalÄ«jies starptautiskajÄs matemÄtikas olimpiÄdÄ“s un ko Latvijas UniversitÄtes Fizikas un matemÄtikas fakultÄtÄ“ uzņēma bez iestÄjeksÄmeniem, Elijas jeb Iļjas Ripsa, par kuru 1967. gada 17. maijÄ Padomju JaunatnÄ“ VissavienÄ«bas kolokvija organizÄcijas priekšsÄ“dÄ“tÄjs, matemÄtikas zinÄtņu profesors B. Plotkins norÄdÄ«ja, ka “bez mazÄkÄ pÄrspÄ«lÄ“juma varu teikt, ka šÄ« skolnieka pÄ“tÄ«jumi atbilst kandidÄta disertÄcijas lÄ«menim”, lietas.
1967. gada 1. novembrÄ« Padomju Jaunatne publicÄ“ja izrakstu no I. JahimoviÄa dienasgrÄmatas, kas sÄkÄs ar vÄrdiem “Kas tÄ gan par katorgu - bÅ«t kolhoza priekšsÄ“dÄ“tÄjam! Cik stundu viņš strÄdÄ? Visu diennakti. Cik guļ? Tieši tik, lai nenogÄztos no kÄjÄm. Bet nomÄc ne jau tas. Kalpot tautai - tas ir grÅ«ts, bet goda pilns pienÄkums. PretÄ«gi ir, ja to traucÄ“ birokrÄtisms. KÄ apnikusi sÄ«kumaina aizbildniecÄ«ba! [..] MÄ“s atkal un atkal atgriezÄ«simies pie Ä»eņina, un nevis skolÄ“na vai studenta pienÄkuma dēļ, bet dabiskas nepieciešamÄ«bas dēļ — pÄ“c padoma, domÄm, tikumiskas tÄ«rÄ«bas.”, - tÄ tapusi 1963. gadÄ.
Par abÄm tiesu lietÄm ziņoja brÄ«vÄs pasaules radio, tÄpÄ“c tiesu psihiatriskÄs ekspertÄ«zes Ä«stenošanai pievÄ“rsa Ä«pašu uzmanÄ«bu: I. JahimoviÄa, kuru vÄ“l 1967. gada janvÄrÄ« labprÄt publicÄ“ja galvenais PSKP oficiozs okupÄ“tajÄ LatvijÄ Cīņa, stacionÄrÄs ekspertÄ«zes akts bija uz sešÄm lappusÄ“m, bet I. Ripsa akts – pat uz trÄ«spadsmit; bez tam I. Ripsa apsekošanÄ kÄ ekspertu komisijas loceklis piedalÄ«jÄs arÄ« Profesora Serbska vÄrdÄ nosauktÄ CentrÄlÄ Tiesu psihiatrijas zinÄtniski pÄ“tnieciskÄ institÅ«ta MaskavÄ pÄrstÄve, vecÄkÄ zinÄtniskÄ lÄ«dzstrÄdniece Margarita Talce. ŠÄ« Maskavas institÅ«ta speciÄlistu ietekme bija redzama arÄ« ekspertÄ«zes aktos: ja I. JahimoviÄa ekspertÄ«zÄ“ viņa politiskie uzskati raksturoti kÄ „slimÄ«gas reformatorisma idejas” – formulÄ“jumÄ, kas tolaik tika plaši izmantots Maskavas disidentu ekspertÄ«zÄ“s –, tad I. Ripsa gadÄ«jumÄ arÄ« Latvija beidzot iepazinÄs ar akadÄ“miÄ·a Andreja Sņežņevska izstrÄdÄto diagnozi „gausi ritoša šizofrÄ“nija” („вÑÐ»Ð¾Ñ‚ÐµÐºÑƒÑ‰Ð°Ñ ÑˆÐ¸Ð·Ð¾Ñ„Ñ€ÐµÐ½Ð¸Ñ”), vienu no tÄlaika spilgtÄkajÄm padomju soda psihiatrijas zÄ«mÄ“m.
TaÄu lielo tiesu psihiatriskÄs ekspertÄ«zes Ä«stenošanÄ ieguldÄ«to darbu satrieca kÄds apstÄklis: abÄs lietÄs kÄ apsÅ«dzÄ“to aizstÄvji piedalÄ«jÄs PSRS vadošie advokÄti no Maskavas – Sofija Kaļistratova un Semjons Arija –, kuri lietu izmeklÄ“šanÄ nevÄ“lÄ“jÄs bÅ«t vien kolaborÄ“joši statisti. Abi advokÄti uzstÄdÄ«ja jautÄjumus ne tikai par apsÅ«dzÄ«bas saturu, bet arÄ« par tiesu psihiatriskÄs ekspertÄ«zes slÄ“dzieniem. AktÄ«vÄ advokÄtu rÄ«cÄ«ba deva rezultÄtus: I. Ripsa gadÄ«jumÄ advokÄta uzstÄšanÄs panÄca to, ka tiesas lÄ“mumÄ mainÄ«ts ekspertÄ«zes slÄ“dzienÄ rekomendÄ“tais ÄrstniecÄ«bas režīms, un speciÄlÄs psihiatriskÄs slimnÄ«cas vietÄ viņš nonÄca RÄ«gas republikÄniskajÄ psihiatriskajÄ slimnÄ«cÄ.
VÄ“l krasÄk izgÄja bijušÄ kolhoza priekšsÄ“dÄ“tÄja lietÄ. Vispirms pÄ“c advokÄta iejaukšanÄs atklÄjÄs, ka lietai nav pievienota vesela rinda I. JahimoviÄam pasniegto atzinÄ«bas rakstu, cita starp arÄ« 1967. gada LPSR AugstÄkÄs Padomes Prezidija goda raksts par sasniegumiem lauksaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«bÄ; tÄpat advokÄts noteikti uzstÄjÄs pret psihiatriskÄs ekspertÄ«zes aktÄ konstatÄ“to, ka I. JahimoviÄa „politiskajÄs pÄrdomÄs ir daudz rupju pretrunu” un ka viņš nesaprot savas darbÄ«bas „noziedzÄ«go, nodevÄ«go raksturu” –, norÄdot, ka ar politiskiem vÄ“rtÄ“jumiem – un tas bija drosmÄ«gi pat Brežņeva totalitÄrisma laikos – ekspertÄ«ze iziet Ärpus savas kompetences, bet par noziedzÄ«gÄm apsÅ«dzÄ“tÄ darbÄ«bas var atzÄ«t tikai tiesa.
TaÄu galvenais advokÄta iebildumu pamats bija apstÄklis, ka ekspertÄ«zes apraksts – ne I. JahimoviÄa objektÄ«vie somatiskÄ un neiroloÄ£iskÄ stÄvokļa rÄdÄ«tÄji, ne viņa psihiskÄ stÄvokļa apraksts – nekÄdi nepamatoja ekspertÄ«zes aktÄ izteikto slÄ“dzienu par I. JahimoviÄa psihisko nepieskaitÄmÄ«bu. ŠÄda advokÄta uzstÄjÄ«ba atsaucÄs arÄ« tiesÄ: pÄ“c tam, kad virkne liecinieku, tostarp arÄ« I. JahimoviÄa sieva, tiesÄ bija noteikti liecinÄjuši par viņa cilvÄ“cisko principialitÄti un to, ka viņi nav pamanÄ«juši I. JahimoviÄa uzvedÄ«bÄ nekÄdas psihiskas slimÄ«bas pazÄ«mes, arÄ« tiesÄ pieaicinÄtais eksperts psihiatrs atzina, ka tobrÄ«d jau par nepieskaitÄmu atzÄ«tajam I. JahimoviÄam ir nepieciešams izdarÄ«t vÄ“l vienu, jau trešo ekspertÄ«zi, un šoreiz Serbska institÅ«tÄ MaskavÄ. JÄ, tÄpat kÄ I. Ripsa, arÄ« I. JahimoviÄa lietÄ viņam galu galÄ tomÄ“r tika noteikta psihiatriska diagnoze un piespiedu ÄrstÄ“šana, taÄu abas šÄ«s lietas skaidri parÄdÄ«ja, ka tiesu psihiatrijas slÄ“dzieni nav absolÅ«ta un neapstrÄ«dama patiesÄ«ba.
I. JahimoviÄa lieta guva atbalsi vÄ“l 1985. gada 18. aprÄ«lÄ« LPSR VDK piesegorganizÄcijas Latvijas komitejas kultÅ«ras sakariem ar tautiešiem ÄrzemÄ“s laikrakstÄ Dzimtenes Balss Paula Ducmaņa un HelmÅ«ta Kreicberga prÄtojumos trimdas latviešiem ar PÄ“tera Dzilnas un KÄrļa KlÄva segvÄrdiem, taÄu cik negaidÄ«ti, ka šo nostÄju pÄ“c teju piecdesmit gadiem atbalstÄ«s jauni “dzilnas” un “klÄvi”.
ŠÄ«s pieredzes kontekstÄ arÄ« izsauc neizpratni tas, ka divdesmit sešus gadus pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas prokurors Zvejnieks ir uzņēmies atbildÄ«bu kategoriski apgalvot, ka Ä¢. Melngaiļa pakļaušana piespiedu ÄrstÄ“šanai speciÄlajÄ jeb cietuma tipa psihiatriskajÄ slimnÄ«cÄ ir bijusi „pamatota, obligÄta un tiesiska”.
Pat, ja prokurora atzinums ir pamatots ar mÅ«sdienu psihiatru atzinumu, tad okupÄcijas varas jeb LPSR tiesas spriedumu tiesiskuma novÄ“rtÄ“jums, neņemot vÄ“rÄ Latvijas Republikas Satversmi, ir nepamatots un var kļūt grandiozs precedents. IespÄ“jams, prokurora rÄ«cÄ«bÄ ir nonÄkusi tÄ pati savulaik psihiatru ekspertu lietošanai izdotÄ speciÄlÄ instrukcija, kurÄ bija definÄ“ta „uzvedÄ«bas dÄ«vainÄ«bu” un „murgainu ideju” izpratne, tomÄ“r sabiedrÄ«bai, kurai nav pieejama šÄ« instrukcija, prokurora akts paliek kÄ negaidÄ«ta un neizprotama padomju pagÄtnes atbalss.
* Dr. hist., LPSR VDK zinÄtniskÄs izpÄ“tes komisijas pÄ“tnieks