Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ä¢enerālprokuratÅ«ras Krimināltiesiskā departamenta bijušÄ virsprokurora Ä’rika Zvejnieka dÄ“la prokurora Sandra Zvejnieka svaigais atzinums par 1983. gadā okupācijas laika Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas tautas tiesas pieņemto lÄ“mumu par Ä¢ederta Melngaiļa pakļaušanu piespiedu ārstÄ“šanai speciālajā jeb cietuma tipa psihiatriskajā slimnÄ«cā sabiedrÄ«bā ir izsaucis neizpratni. CilvÄ“ciski katram var bÅ«t savs viedoklis, bet, ja šÄdu atzinumu izsaka valsts (un Ä«paši tiesu sistÄ“mas) amatpersona, turklāt kategoriskos formulÄ“jumos, ir iemesls satraukumam.

Melngaiļa krimināllietas materiāli jau ilgāku laiku atrodas prokuratÅ«rā, un šodien, izņemot vien Latvijas Nacionālā arhÄ«va izstādes materiālus, sabiedrÄ«bai nav iespÄ“jams iepazÄ«ties ar visām šÄ«s lietas detaļām. Taču šÄ« lieta nebija vienÄ«gā – tā bija vien viena epizode ilggadÄ«gajā PSRS praksÄ“ izmantot psihiatriskās diagnozes politiskos nodarÄ«jumos apsÅ«dzÄ“to lietās.

Soda psihiatrijas sākumi bija ielikti jau 1940. gadu beigās, un viens no pirmajiem PSRS represÄ«vās psihiatrijas upuriem okupÄ“tajās Baltijas valstÄ«s 1940. gadā bija Igaunijas prezidents KonstantÄ«ns Petss, kuru ilgu laiku turÄ“ja Kazaņas cietuma tipa psihiatriskajā slimnÄ«cā un kurš 1956. gadā psihiatriskajā klÄ«nikā Kaļiņinas apgabalā mira. Tiesa, salÄ«dzinot ar citu padomju republiku pieredzi, LPSR represÄ«vās psihiatrijas izpausmes bija „mÄ«kstākas” un mazāk skarbas; galvenais tā izskaidrojums visdrÄ«zāk bija meklÄ“jams vÄ“l nesenajā Latvijas kā neatkarÄ«gas valsts pieredzÄ“, uz kuras fona pÄ“kšÅ†s un krass psihiski slimu cilvÄ“ku skaita pieaugums – un daudziem no viņiem tuvinieki vai draugi pÄ“c kara bija nonākuši Rietumos – varÄ“ja izsaukt PSRS valdošajai partijai nevÄ“lamus salÄ«dzinājumus un secinājumus. TomÄ“r tas nenozÄ«mÄ“, ka Latvijā psihiatrisku diagnožu uzstādÄ«šana politiskos nodarÄ«jumos apsÅ«dzÄ“tajiem bija mazāk aktÄ«va.

Tiesu psihiatriskās ekspertÄ«zes aktos, ko, balstoties uz „speciālām zināšanām”, sastādÄ«ja un parakstÄ«ja psihiatru ekspertu komisijas kā neatņemami psihisko slimÄ«bu pazÄ«mju konstatÄ“jumi visbiežāk minÄ“tas „uzvedÄ«bas dÄ«vainÄ«bas” un „murgainas idejas”. AcÄ«mredzot jāpieņem, ka kādā speciālā instrukcijā šie psihiatrijas eksperti sev bija definÄ“juši, kā zinātniski noteikt šÄ«s slimÄ«bas pazÄ«mes, jo bez šÄdas instrukcijas tie bija ne vairāk kā tikai subjektÄ«vi spriedumi. Īpaši šis subjektÄ«visms lietās redzams gadÄ«jumos, kad apsÅ«dzÄ“tais bija dziļi reliÄ£iozs cilvÄ“ks, par kura uzskatiem un reliÄ£iskajiem pārdzÄ«vojumiem eksperti, ja bija karojoši ateisti, jau pÄ“c definÄ«cijas nebija spÄ“jÄ«gi spriest, piemÄ“ram, 1958. gadā par pretpadomju satura lapiņu izplatÄ«šanu arestÄ“tās SprÅ«des ekspertÄ«zes aktā, atsaucoties uz kaimiņu vÄ“rojumiem, kā viņas „dÄ«vainÄ«bas” minÄ“ts, ka dažkārt viņa izdalÄ«ja apkārtÄ“jiem pÄ“dÄ“jos lÄ«dzekļus, neatstājot sev pat iztikai, daudz naudas ziedoja BaznÄ«cai, savā dzÄ«voklÄ« bija ierÄ«kojusi nelielu altāri. LÄ«dzcietÄ«ba, devÄ«gums, nesavtÄ«ba kā dÄ«vainÄ«ba! VÄ“l grÅ«tāk ir saprast kritÄ“rijus, pÄ“c kādiem boļševisma totalitārajā režīmā psihiatri noteica „murgainas idejas”, sevišÄ·i tad, kad ideju raksturs bija tehnisks.

Par triecienu tiesu psihiatriskās ekspertÄ«zes neapstrÄ«damai nemaldÄ«bai LPSR kļuva 1969. gads, kad tiesā nonāca divas plašu sabiedrÄ«bas uzmanÄ«bu piesaistÄ«jušas lietas – bijušÄ Krāslavas rajona kolhoza Jaunā gvarde priekšsÄ“dÄ“tāja Ivana Jahimoviča, kurš bija beidzis Latvijas Universitāti, mācÄ«jis lauku bÄ“rnus, bijis tautas izglÄ«tÄ«bas inspektors, pacÄ“lis atpalikušo kolhozu un bijis tā priekšsÄ“dÄ“tājs lÄ«dz 1968. gada martam, un talantÄ«gā matemātiÄ·a, RÄ«gas 23. vidusskolas absolventa, kas sekmÄ«gi bija piedalÄ«jies starptautiskajās matemātikas olimpiādÄ“s un ko Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātÄ“ uzņēma bez iestājeksāmeniem, Elijas jeb Iļjas Ripsa, par kuru 1967. gada 17. maijā Padomju JaunatnÄ“ VissavienÄ«bas kolokvija organizācijas priekšsÄ“dÄ“tājs, matemātikas zinātņu profesors B. Plotkins norādÄ«ja, ka “bez mazākā pārspÄ«lÄ“juma varu teikt, ka šÄ« skolnieka pÄ“tÄ«jumi atbilst kandidāta disertācijas lÄ«menim”, lietas.

1967. gada 1. novembrÄ« Padomju Jaunatne publicÄ“ja izrakstu no I. Jahimoviča dienasgrāmatas, kas sākās ar vārdiem “Kas tā gan par katorgu - bÅ«t kolhoza priekšsÄ“dÄ“tājam! Cik stundu viņš strādā? Visu diennakti. Cik guļ? Tieši tik, lai nenogāztos no kājām. Bet nomāc ne jau tas. Kalpot tautai - tas ir grÅ«ts, bet goda pilns pienākums. PretÄ«gi ir, ja to traucÄ“ birokrātisms. Kā apnikusi sÄ«kumaina aizbildniecÄ«ba! [..] MÄ“s atkal un atkal atgriezÄ«simies pie Ä»eņina, un nevis skolÄ“na vai studenta pienākuma dēļ, bet dabiskas nepieciešamÄ«bas dēļ — pÄ“c padoma, domām, tikumiskas tÄ«rÄ«bas.”, - tā tapusi 1963. gadā.

Par abām tiesu lietām ziņoja brÄ«vās pasaules radio, tāpÄ“c tiesu psihiatriskās ekspertÄ«zes Ä«stenošanai pievÄ“rsa Ä«pašu uzmanÄ«bu: I. Jahimoviča, kuru vÄ“l 1967. gada janvārÄ« labprāt publicÄ“ja galvenais PSKP oficiozs okupÄ“tajā Latvijā Cīņa, stacionārās ekspertÄ«zes akts bija uz sešÄm lappusÄ“m, bet I. Ripsa akts – pat uz trÄ«spadsmit; bez tam I. Ripsa apsekošanā kā ekspertu komisijas loceklis piedalÄ«jās arÄ« Profesora Serbska vārdā nosauktā Centrālā Tiesu psihiatrijas zinātniski pÄ“tnieciskā institÅ«ta Maskavā pārstāve, vecākā zinātniskā lÄ«dzstrādniece Margarita Talce. ŠÄ« Maskavas institÅ«ta speciālistu ietekme bija redzama arÄ« ekspertÄ«zes aktos: ja I. Jahimoviča ekspertÄ«zÄ“ viņa politiskie uzskati raksturoti kā „slimÄ«gas reformatorisma idejas” – formulÄ“jumā, kas tolaik tika plaši izmantots Maskavas disidentu ekspertÄ«zÄ“s –, tad I. Ripsa gadÄ«jumā arÄ« Latvija beidzot iepazinās ar akadÄ“miÄ·a Andreja Sņežņevska izstrādāto diagnozi „gausi ritoša šizofrÄ“nija” („вялотекущая шизофрения”), vienu no tālaika spilgtākajām padomju soda psihiatrijas zÄ«mÄ“m.

Taču lielo tiesu psihiatriskās ekspertÄ«zes Ä«stenošanā ieguldÄ«to darbu satrieca kāds apstāklis: abās lietās kā apsÅ«dzÄ“to aizstāvji piedalÄ«jās PSRS vadošie advokāti no Maskavas – Sofija Kaļistratova un Semjons Arija –, kuri lietu izmeklÄ“šanā nevÄ“lÄ“jās bÅ«t vien kolaborÄ“joši statisti. Abi advokāti uzstādÄ«ja jautājumus ne tikai par apsÅ«dzÄ«bas saturu, bet arÄ« par tiesu psihiatriskās ekspertÄ«zes slÄ“dzieniem. AktÄ«vā advokātu rÄ«cÄ«ba deva rezultātus: I. Ripsa gadÄ«jumā advokāta uzstāšanās panāca to, ka tiesas lÄ“mumā mainÄ«ts ekspertÄ«zes slÄ“dzienā rekomendÄ“tais ārstniecÄ«bas režīms, un speciālās psihiatriskās slimnÄ«cas vietā viņš nonāca RÄ«gas republikāniskajā psihiatriskajā slimnÄ«cā.

VÄ“l krasāk izgāja bijušÄ kolhoza priekšsÄ“dÄ“tāja lietā. Vispirms pÄ“c advokāta iejaukšanās atklājās, ka lietai nav pievienota vesela rinda I. Jahimovičam pasniegto atzinÄ«bas rakstu, cita starp arÄ« 1967. gada LPSR Augstākās Padomes Prezidija goda raksts par sasniegumiem lauksaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«bā; tāpat advokāts noteikti uzstājās pret psihiatriskās ekspertÄ«zes aktā konstatÄ“to, ka I. Jahimoviča „politiskajās pārdomās ir daudz rupju pretrunu” un ka viņš nesaprot savas darbÄ«bas „noziedzÄ«go, nodevÄ«go raksturu” –, norādot, ka ar politiskiem vÄ“rtÄ“jumiem – un tas bija drosmÄ«gi pat Brežņeva totalitārisma laikos – ekspertÄ«ze iziet ārpus savas kompetences, bet par noziedzÄ«gām apsÅ«dzÄ“tā darbÄ«bas var atzÄ«t tikai tiesa.

Taču galvenais advokāta iebildumu pamats bija apstāklis, ka ekspertÄ«zes apraksts – ne I. Jahimoviča objektÄ«vie somatiskā un neiroloÄ£iskā stāvokļa rādÄ«tāji, ne viņa psihiskā stāvokļa apraksts – nekādi nepamatoja ekspertÄ«zes aktā izteikto slÄ“dzienu par I. Jahimoviča psihisko nepieskaitāmÄ«bu. ŠÄda advokāta uzstājÄ«ba atsaucās arÄ« tiesā: pÄ“c tam, kad virkne liecinieku, tostarp arÄ« I. Jahimoviča sieva, tiesā bija noteikti liecinājuši par viņa cilvÄ“cisko principialitāti un to, ka viņi nav pamanÄ«juši I. Jahimoviča uzvedÄ«bā nekādas psihiskas slimÄ«bas pazÄ«mes, arÄ« tiesā pieaicinātais eksperts psihiatrs atzina, ka tobrÄ«d jau par nepieskaitāmu atzÄ«tajam I. Jahimovičam ir nepieciešams izdarÄ«t vÄ“l vienu, jau trešo ekspertÄ«zi, un šoreiz Serbska institÅ«tā Maskavā. Jā, tāpat kā I. Ripsa, arÄ« I. Jahimoviča lietā viņam galu galā tomÄ“r tika noteikta psihiatriska diagnoze un piespiedu ārstÄ“šana, taču abas šÄ«s lietas skaidri parādÄ«ja, ka tiesu psihiatrijas slÄ“dzieni nav absolÅ«ta un neapstrÄ«dama patiesÄ«ba.

            I. Jahimoviča lieta guva atbalsi vÄ“l 1985. gada 18. aprÄ«lÄ« LPSR VDK piesegorganizācijas Latvijas komitejas kultÅ«ras sakariem ar tautiešiem ārzemÄ“s laikrakstā Dzimtenes Balss Paula Ducmaņa un HelmÅ«ta Kreicberga prātojumos trimdas latviešiem ar PÄ“tera Dzilnas un Kārļa Klāva segvārdiem, taču cik negaidÄ«ti, ka šo nostāju pÄ“c teju piecdesmit gadiem atbalstÄ«s jauni “dzilnas” un “klāvi”.

ŠÄ«s pieredzes kontekstā arÄ« izsauc neizpratni tas, ka divdesmit sešus gadus pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas prokurors Zvejnieks ir uzņēmies atbildÄ«bu kategoriski apgalvot, ka Ä¢. Melngaiļa pakļaušana piespiedu ārstÄ“šanai speciālajā jeb cietuma tipa psihiatriskajā slimnÄ«cā ir bijusi „pamatota, obligāta un tiesiska”.

Pat, ja prokurora atzinums ir pamatots ar mÅ«sdienu psihiatru atzinumu, tad okupācijas varas jeb LPSR tiesas spriedumu tiesiskuma novÄ“rtÄ“jums, neņemot vÄ“rā Latvijas Republikas Satversmi, ir nepamatots un var kļūt grandiozs precedents. IespÄ“jams, prokurora rÄ«cÄ«bā ir nonākusi tā pati savulaik psihiatru ekspertu lietošanai izdotā speciālā instrukcija, kurā bija definÄ“ta „uzvedÄ«bas dÄ«vainÄ«bu” un „murgainu ideju” izpratne, tomÄ“r sabiedrÄ«bai, kurai nav pieejama šÄ« instrukcija, prokurora akts paliek kā negaidÄ«ta un neizprotama padomju pagātnes atbalss.

* Dr. hist., LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieks

Novērtē šo rakstu:

0
0