Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

PÄ“dÄ“jās pāris dienās politiskajās aprindās virmo valodas, ka par Valsts prezidenta Egila Levita kancelejas vadÄ«tāju varÄ“tu kļūt kādreizÄ“jā laikraksta DienalÄ«dzÄ«pašniece SarmÄ«te Ä’lerte. Lai atgādinātu lasÄ«tājiem par šÄ«s neviennozÄ«mÄ«gi vÄ“rtÄ“tās personas lÄ«dzšinÄ“jo karjeru, Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ fragmentus no iepriekšÄ“jām divām „Baiļu” triloÄ£ijas grāmatām, kuros figurÄ“ kāda „caurcaurÄ“m izdomāta” kundze vārdā SarmÄ«te ŠÄ·Ä“lerte.

Fragments no romāna „Bailes”

Ar vienu acs kaktiņu Embergs pamanÄ«ja stÅ«rÄ« iespiedušos SarmÄ«ti ŠÄ·Ä“lerti. DÄ«vaini, bet tās gan viņam gandrÄ«z vai bija žēl: skumÄ«gi stāv kaktā kā tāda veca prostitÅ«ta, kas nevienam vairs nav vajadzÄ«ga un kura pati ir vienÄ«gā, kas atceras savus labos gadus. Ä€, protams, vÄ“l arÄ« tie, kurus viņa toreiz aplaidusi ar vienu vai otru nelabu slimÄ«bu.

Uz bezmaksas maltÄ«ti bija sanākuši arÄ« ŠÄ·Ä“lertes „skolnieki” un „domubiedri” – tie, kuri vienmÄ“r bija gatavi skaļi brÄ“kt un pamācÄ«t citus, bet vienlaikus paši grāba visu, ko vien spÄ“ja, un vÄ“l neizpratnÄ“ šÄ·obÄ«jās, kad viņiem kāds kaut ko pārmeta.

Te snaikstÄ«jās gan Pauls Naudseps, kurš bez kompleksiem bija grābis Latvijas Bankas pasÅ«tÄ«juma darbus, gan Inese Moika, kurai tā arÄ« nebija izdevies lieliskais peļņas projekts uz „Maksimas” traģēdijas rÄ“Ä·ina.

Fragmenti no romāna „Vara”

11. nodaļa. Nellija Jarve

Viņai ļoti patika sarkanā krāsa. Tā viņu sildÄ«ja, mobilizÄ“ja, padarÄ«ja stiprāku, neuzvaramāku. Kad viņai bija nepieciešamÄ«ba pÄ“c atbalsta, viņa vilka kaut ko sarkanu – vislabāk jau sarkanu kleitu. Tas patiešÄm palÄ«dzÄ“ja. Šajā ziņā viņa saprata visādus komunistus un sarkanarmiešus.

Bet pašlaik nelÄ«dzÄ“ja arÄ« sarkanais. Jau vairākas nedēļas žurnāla “Irsa” galveno redaktori Nelliju Jarvi tirdÄ«ja nemiers un sliktas priekšnojautas. Kaut ko lÄ«dzÄ«gu viņa atcerÄ“jās piedzÄ«vojusi tikai reizi dzÄ«vÄ“ – jau pirms diezgan daudziem gadiem, kad bija nopirkusi biļetes uz Japānu un sataisÄ«jusies kopā ar vÄ«ru kāpt Fudzi kalnā.

Tie bija laiki, kad viņa savā galvenās redaktores darbā dienas laikrakstā bija sākusi Ä«sti labi pelnÄ«t. Reportieriem nekas vairāk par septiņiem astoņiem simtiem mÄ“nesÄ« nesanāca, bet viņai pašai bija četri tÅ«kstoši, reizÄ“m nedaudz vairāk, reizÄ“m mazāk. VarÄ“ja iztikt tÄ«ri labi un pat drusciņ no augšas paskatÄ«ties uz vÄ«ra ienākumiem.

Plānotais ceļojums bija tikai dažu nedēļu attālumā, kad lauku mājās atgadÄ«jās nelaime – vÄ«rs nojaucamajā Ä“kā ielÅ«za ar visu grÄ«das segumu un kārtÄ«gi satraumÄ“jās. Un pirms šÄ« notikuma, kas varÄ“ja beigties arÄ« daudz traÄ£iskāk, viņai bija tieši tāda pati sajÅ«ta kā tagad – urdošs, nerimstošs nemiers.

Tiesa, toreiz nekāda racionāla, pamatota iemesla nebija – vismaz apziņas lÄ«menÄ« noteikti ne. Un uz Japānu viņi tomÄ“r aizbrauca, arÄ« Fudzi kalnā uzkāpa par spÄ«ti visiem ārsta ieteikumiem un brÄ«dinājumiem. Roberts gan Ä«sti negribÄ“ja kāpt, arÄ« ārsts bija kategoriski iebildis pret fizisku slodzi, taču to nu Nellija nevarÄ“ja pieļaut – palaist garām to, kas bija tik ilgi plānots un ko viņa vienkārši bija pelnÄ«jusi.

Turklāt galu galā katram pašam vajadzÄ“ja tikt galā ar savām grÅ«tÄ«bām un problÄ“mām, to viņa labi zināja jau kopš pusaudža gadiem, pat vÄ“l agrāk. Tas bija kā ar zobārstu bÄ“rnÄ«bā – tu esi maziņa, tevi atved uz kabinetu pie visiem briesmÄ«gajiem urbjiem un pārÄ“jiem instrumentiem, un tu skaidri zini, ka neviens tev tavās ciešanās nepalÄ«dzÄ“s.

Jā, pieaugušais tevi var pamierināt, var paturÄ“t tev rociņu, bet tas neko nedod, pavisam un galÄ«gi neko. Urbj taču vienalga tev un sāp vienalga tev, un nekur no tā neglābties, pašam vien ir jāciešas lÄ«dz galam. Tā ka palÄ«dzÄ«ba no citiem – labāk to negaidÄ«t, lai lieki un nevajadzÄ«gi neviltos.

Pirmos pazÄ«šanās gadus šÄ« viņas attieksme pret daudzām lietām Robertu vienkārši tracināja – gluži tāpat kā viņai tracinošas šÄ·ita viņa studentÄ«tes, no kurām viņš nespÄ“ja un nespÄ“ja tikt vaļā. Bet tur nu neko nevarÄ“ja darÄ«t – katram ar savām problÄ“mām vajadzÄ“ja tikt galā pašam.

Ja tā padomā, viņa pat varÄ“ja nosaukt brÄ«di, kad šÄ« atskārsme pie viņas atnāca. Kaut kad bÄ“rnÄ«bā pienāca diena, kad mazpilsÄ“tas skuÄ·Ä“ns pÄ“kšÅ†i saprata, ka visi kādreiz nomirst un tātad nomirs arÄ« viņas vecāki. Gan mamma skolotāja, gan tÄ“tis galdnieks – agri vai vÄ“lu viņi nomirs. Tāpat kā pÄ“c kara gāja bojā viņas mammas brālÄ«tis, kurš uzkāpa uz mÄ«nas.

Nellija noraudāja visu nakti – bet no rÄ«ta jau bija cita. Daudz aukstāka, daudz racionālāka, daudz cietāka. Tāda bija pasaules lietu kārtÄ«ba, kas bija jāpieņem, gribi to vai ne, – un viņa to arÄ« pieņēma. Tāpat kā pÄ“c tam pieņēma vÄ“l daudz ko – no vÄ«ra studentÄ«tÄ“m lÄ«dz faktam, ka viņai nekad nebÅ«s pašai savu bÄ“rnu.

Tas, protams, nenozÄ«mÄ“ja, ka viņa neko negribÄ“ja ietekmÄ“t, – un kā vÄ“l gribÄ“ja! PasaulÄ“ visapkārt bija tik daudz lietu, kas viņu kaitināja un vienkārši tracināja. Jau divdesmit gadu vecumā, vÄ“l tikai sākot strādāt Saeimā par reportieri un tur staigājot sarkanā džemperÄ«tÄ« ar pliku muguru, viņa ik pa laikam jutās kā tāds bezspÄ“cÄ«gs sargsuns pārāk Ä«sā Ä·Ä“dÄ“.

Tu rej, rej, rej, bet nekas no tā nemainās. Tava Ä·Ä“de ir tik Ä«sa, ka tu vari tikai riet un bezspÄ“cÄ«gi noskatÄ«ties, kā no tavas apsargājamās mājas visādi nekauņas nes ārā visu, kas vien viņiem šÄ·itis iekārojams. Aiznes, nāk atpakaļ, pat savu taku jau iemÄ«dÄ«juši. Turpat blakus nozagto pārdod vai iemaina pret ko citu, turpat sarÄ«ko dzÄ«res. Bet tu neko nevari izdarÄ«t, kaut sargāšana ir tavs pienākums un sÅ«tÄ«ba.

LÅ«k, vÄ«ra studentÄ«tes un visu dzÄ«vo bÅ«tņu mirstÄ«gumu viņa spÄ“ja pieņemt, bet šo gan ne – nu nekādi. TāpÄ“c pÄ“c pirmajiem riešanas gadiem uznāca apnikums un viņa gluži vienkārši ņēma un aizgāja. NespÄ“ja noskatÄ«ties, kā Andris SmÄ“le bija no apzogamās mājas ne tikai taku iestaigājis – pat šoseju izbÅ«vÄ“jis.

Jā, un Nellija nespÄ“ja sagremot arÄ« to, ka viņas pārstāvÄ“tā izdevuma, Latvijas neatkarÄ«gās preses flagmaņa un lielākā dienas laikraksta “Daina” galvenā redaktore ŠÄ·Ä“lerte bija tā nozombÄ“jusi savu “komandu”, ka viņi spÄ“ja nepamanÄ«t viņas Ä«pašÄs attiecÄ«bas ar šo pašu SmÄ“li. Bet, ja arÄ« spÄ“ja, tad to nekādi neizrādÄ«ja.

Viņa aizgāja. NolÄ“ma – lai rej un mÄ“Ä£ina sargāt citi. Veselu gadu nomācÄ«jās universitātÄ“. Naudas bija maz, bet iztikt varÄ“ja. Un veselu gadu viņa mÄ“Ä£ināja sev iestāstÄ«t – šis, tieši šis ir viņas zelta laikmets, tieši tā arÄ« ir jādzÄ«vo, un tieši tāda arÄ« ir pareizā dzÄ«ve.

Viss beidzās ar smagu vilšanos – visvairāk sevÄ« pašÄ. Pirmkārt, izrādÄ«jās, ka viņa ne tuvu nav tik gudra, lai spÄ“tu vilkt lÄ«dzi saviem talantÄ«gākajiem kursa biedriem. Pareizāk sakot, gudra viņa bija, pat ļoti gudra, tas viņai jau sen bija skaidrs, bet šeit vajadzÄ“ja cita veida gudrÄ«bu – tādu, kas viņai nepiemita.

Taču tā vÄ“l bÅ«tu mazākā bÄ“da. VÄ“l kļuva skaidrs, ka vai nu viņa jau ir dzimusi kā sargsuns un ar to nekas nav iesākams, vai arÄ« pirmie sargāšanas gadi, lai cik bezjÄ“dzÄ«gi bÅ«tu bijuši, tomÄ“r ir ieÄ“dušies kaulos, miesā un asinÄ«s. Ka viņai vienkārši ir nepieciešams riet. RedzÄ“t, kā laiku pa laikam kāds zaglis tomÄ“r salecas, un sajust, kā apzagtais saimnieks noglauda galvu un saka – labs sunÄ«tis, tu jau neesi vainÄ«gs, ka tā viss sanāca.

Un vÄ“l trešÄ lieta – tā, kurā viņa sev ļoti ilgi nespÄ“ja atzÄ«ties, bet beigu beigās tomÄ“r samierinājās. IzrādÄ«jās, ka viņai ir vajadzÄ«ga nauda. NÄ“, ne miljoni un ne simttÅ«kstoši, bet tomÄ“r vajadzÄ«ga. Pat ne nauda, bet visas tās labās lietas, ko par naudu varÄ“ja iegādāties un kuras viņa gluži vienkārši bija pelnÄ«jusi. Kuras viņai pienācās.

Nu kaut vai drÄ“bes. Studiju laikos viņa bija kārtÄ«gi aizrāvusies ar šÅ«šanu, varÄ“ja gan pārtaisÄ«t vecu kleitu par kaut ko pilnÄ«gi neiedomājamu, gan izrotāt mÄ“teli ar aplikācijām, gan no neparasta auduma sašÅ«t ko vÄ“l neparastāku.

Taču laiks gāja, un viņa sāka novÄ“rtÄ“t to, ka var pasÅ«tÄ«t kaut ko uzšÅ«t kādam citam un ka pasaulÄ“ ir tik daudz fantastisku audumu, ko varÄ“ja nopirkt tikai tas, kuram bija nauda, un nevis tas, kuram bija nepareizā, nepraktiskā veida gudrÄ«ba. Tā, kas ļāva tikai bÅ«vÄ“t gaisa pilis. NÄ“, viņai vajadzÄ“ja arÄ« taustāmu rezultātu.

Tai pašÄ Japānā – ja viņa nepelnÄ«tu pietiekami, viņas tur vispār nebÅ«tu, un, ja arÄ« bÅ«tu, viņa nespÄ“tu nopirkt nevienu no tiem fantastiskajiem audumiem, ko no turienes atveda. Tiesa, uzšÅ«t gan tā arÄ« neko neuzšuva, bet arÄ« tā bija patÄ«kama sajÅ«ta – laiku pa laikam izņemt tos no abām skapja atvilktnÄ“m un saudzÄ«gi noglāstÄ«t. NÄ“, psihologam Franklam nebija taisnÄ«ba – bieži vien ikdienas laimi deva tieši sajÅ«ta, ka tev kaut kas pieder.

Viņa no visas sirds neieredzÄ“ja, teiksim, JurÄ£i Lapnieku, kurš viņas skatÄ«jumā bija tāds pārgudrs un snobisks mājas izlaupÄ«tāju asistents. Taču reizÄ“m, to nevarÄ“ja noliegt, viņam bija taisnÄ«ba – piemÄ“ram, ka, pÄ“rkot grāmatu, tu pÄ“rc nevis pienākumu to izlasÄ«t, bet iespÄ“ju to izlasÄ«t, kad vÄ“lies. Viņai ar audumiem taču bija tieši tāpat!

Par citiem maziem priekiem nemaz nerunājot – labi, ka neviens no viņas darbiniekiem, pie viņas mājās ciemojoties, nekad nebija redzÄ“jis feino auskaru kolekciju. IeraudzÄ«tu – nez ko padomātu…

Tā nu viņa atgriezās, gada laikā kļuvusi daudz gudrāka un savas vilšanās turot cieši pie sevis. Atgriezās un secināja, ka dzÄ«ve nu ir kļuvusi daudz vienkāršÄka. BezjÄ“dzÄ«gi neraustot Ä·Ä“di, bija iespÄ“jams koncentrÄ“ties arÄ« pašai uz savām vajadzÄ«bām un tās sekmÄ«gi risināt.

Turklāt dzÄ«ve mācÄ«ja jaunas un jaunas lietas. Nopirktajā lauku mājā – tajā pašÄ, kurā vÄ«rs Roberts gandrÄ«z dabÅ«ja galu, – viņa pati sev negaidÄ«ti aizrāvās ar elektroinstalācijas darbiem. Ar tÄ“va palÄ«dzÄ«bu samācÄ«jās visādas brÄ«numu lietas – kā var vadus saslÄ“gt visvisādās kombinācijās, lai slÄ“dži dažādās mājas vietās darÄ«tu to, ko viņai gribÄ“jās.

Ar nelielu izbrÄ«nu viņa secināja, ka darbā, kur viņa ar savu jauno dzÄ«ves skatÄ«jumu strauji kāpa uz augšu, ir tieši tas pats. Katram darbiniekam bija sava funkcija, savs pielietojums, un ar zināmu prasmju komplektu viņus ļoti labi varÄ“ja saslÄ“gt tā, lai pārāk lielas algas viņi neprasÄ«tu, bet savu darbu darÄ«tu.

Algas… jā, protams, žurnālistu algas un vÄ“l jo vairāk sociālās garantijas bija sāpÄ«gs jautājums. Taču tā bija tā dzÄ«ves kārtÄ«ba, ar kuru vajadzÄ“ja samierināties. Tā arÄ« nebija viņas personiskā problÄ“ma, un ar savām personiskajām problÄ“mām katram taču ir jātiek galā pašam. Tā viņa sev laiku pa laikam atgādināja – un dzÄ«ve varÄ“ja ritÄ“t savu gaitu.

Samierināties vajadzÄ“ja ar citām lietām. Lielo laikrakstu, lÄ«dz kura vadÄ«bas grožiem viņa jau gandrÄ«z, gandrÄ«z bija nokļuvusi, tā vadÄ«ba bija privatizÄ“jusi laikā, kad viņa vÄ“l tikai knapi sāka savas darba gaitas. Viņa, protams, zināja detaļas, taču uzskatÄ«ja par labāku tajās neiedziļināties un neņemt vÄ“rā – tādi bija laiki, un tā nebija viņas darÄ«šana.

Jau krietni grÅ«tāk bija brÄ«dÄ«, kad viņa uzzināja par patiesajiem iemesliem, kuru dēļ laikraksta privatizÄ“tāja un galvenā redaktore SarmÄ«te ŠÄ·Ä“lerte pret premjeru Andri SmÄ“li izjuta tik uzskatāmas simpātijas, ka bija pat izpelnÄ«jusies vispārzināmu palamu – SmÄ“lerte.

Iemesli bija tik nesimpātiski, ka kādreizÄ“jā mazpilsÄ“tas Nellija dziļā šokā bÅ«tu aizgājusi, skaļi aizcÄ“rtot durvis. IzrādÄ«jās, laikraksta izdevniecÄ«ba gadiem ilgi bija pelnÄ«jusi un faktiski uzturÄ“jusi laikrakstu, izmantojot savu papildbiznesu – salvešu un citu papÄ«ra izstrādājumu ievešanu un tirdzniecÄ«bu.

Tas pats par sevi nebÅ«tu bijis nekas slikts, taču ievedmuita gan par šo produkcijas klāstu nebija maksāta, to visu uzdodot par… avīžpapÄ«ru. Kad nu afÄ“ra gandrÄ«z bija nākusi gaismā un laikraksta Ä«pašniekiem draudÄ“ja labākajā gadÄ«jumā apjomÄ«gi naudassodi, ŠÄ·Ä“lerte bija norijusi lepnumu, devusies pie SmÄ“les un izlÅ«gusies grÄ“ku piedošanu, pretÄ« apsolot pretimnākšanu visās lietas.

To, kā viens cilvÄ“ks var tik derdzÄ«gā veidā, vienkārši naudas dēļ aizmirst un nodot tos pašus principus, kurus ik dienas pieminÄ“ja avÄ«zes lappusÄ“s un pieprasÄ«ja no citiem, Nellija tobrÄ«d nesaprata.

Tiesa, kaut kur dziļi, dziļi reizÄ“m sarosÄ«jās doma par to, ka ne jau tikai personiskā labuma dēļ SarmÄ«te tā bija rÄ«kojusies. Bet nÄ“ – balts bija balts, melns bija melns, un citādi nevarÄ“ja bÅ«t. Nellija kaut kā piecieta ŠÄ·Ä“lerti–SmÄ“lerti kā savu nosacÄ«to priekšnieci – un, kad pienāca Ä«stais brÄ«dis, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem iesÄ“dās viņas krÄ“slā.

IesÄ“dās – un tikai tad tā pa Ä«stam saprata, kur nonākusi un ko uzņēmusies. Viena lieta bija viņas pÄ“dÄ“jo gadu pienākumi izdevniecÄ«bas reÄ£ionu avīžu izdošanā – problÄ“mas bija, mÄ«nusi bija, bet kaut kā galus kopā savilkt varÄ“ja. Taču, tikai nonākusi galvenā redaktora krÄ“slā, viņa saprata, kāpÄ“c ŠÄ·Ä“lerte to tik labprāt bija pametusi, vÄ“l paspÄ“jot pārdot skandināviem savas privatizÄ“tās akcijas.

NÄ“, protams, vadÄ«t bija interesanti, pat aizraujoši. Tie, kas viņai pa stÅ«riem pārmeta haotiskumu, neizdarÄ«bu un nesistemātiskumu, patiesÄ«bā neko nesaprata. Tieši tādam arÄ« vajadzÄ“ja bÅ«t patiesi radošam, iedvesmojošam vadÄ«tājam! Taču Nellijai pašai visa iedvesma beidzās, jau pÄ“c pāris nedēļām saprotot, uz kāda “Titānika” viņa nonākusi.

Tāpat kā toreiz Latvijas UniversitātÄ“, arÄ« tagad viņai ātri vien kļuva skaidrs – viņa ir ļoti, pat izcili gudra un pieredzÄ“jusi, taču šeit nepieciešama pavisam cita gudrÄ«ba, kura viņai nepiemÄ«t. Skarbā realitāte bija tāda, ka ŠÄ·Ä“lerte viņu bija atstājusi faktiski pie sasistas siles, laikraksts strauji grima mÄ“nesi pÄ“c mÄ“neša – un viņai nebija ne mazākās jÄ“gas, kā to glābt.

Glābt varÄ“ja tikai ļoti, ļoti liela nauda, kuru nebija, kur ņemt. Skandināvi skaidri lika manÄ«t, ka no laikraksta Latvijā vienkārši gribÄ“tu tikt vaļā, un jebkuri Nellijas atgādinājumi par kopÄ«gām vÄ“rtÄ«bām un principiem viņiem izraisÄ«ja tikai uzjautrinājumu.

Viss beidzās tā, kā tam vajadzÄ“ja beigties. Skandināvi izrādÄ«jās salti aprÄ“Ä·inātāji un nodevÄ“ji – vÄ“l sliktāki nekā ŠÄ·Ä“lerte. Viņi pārdeva avÄ«zi tieši tiem, kas Nellijas acu priekšÄ, viņai bezspÄ“cÄ«gi nostiepjot Ä·Ä“di, drošÄ attālumā bija no mājas stiepuši visu, ko vien sirds kāroja. Stiepa un vÄ“l ņirdza.

Situāciju vÄ“l sliktāku padarÄ«ja fakts, ka pašas Nellijas “komanda” nebÅ«t neizrādÄ«jās tik vienota un principiāla, kā viņai bija šÄ·itis. Daudzi bija vienisprātis ar viņu, ka šÄdu situāciju nav iespÄ“jams paciest, taču bija arÄ« atkritÄ“ji.

Tie, acis nolaiduši, runāja kaut ko par uzturamām Ä£imenÄ“m, kredÄ«tiem un hipotÄ“kām, kas neļaujot bÅ«t viņiem bÅ«t tik drosmÄ«giem. Jā, protams, varbÅ«t arÄ« viņiem finanšu situācija nebija tik labvÄ“lÄ«ga kā Nellijai – bet vai tas bija pienācÄ«gs iemesls nodot principus? NÄ“, nÄ“ un vÄ“lreiz nÄ“, viņa nodomāja.

KādreizÄ“jā Nellija atkal bÅ«tu visu nakti noraudājusi, bet tagadÄ“jā Nellija nekavÄ“joties Ä·Ä“rās pie nākotnes plānu kaldināšanas. NevarÄ“ja bÅ«t, ka Eiropas valstij Latvijai un tās sabiedrÄ«bai nav vajadzÄ«gs neatkarÄ«gs, demokrātisks, vÄ“rtÄ«borientÄ“ts medijs! NÄ“, tam viņa nemūžam nenoticÄ“tu!

Taču nākamie mÄ“neši bija vislielākā vilšanās Nellijas dzÄ«vÄ“ – vilšanās pilnÄ«gi visā, bet visvairāk jau cilvÄ“kos. Tie paši ļaudis – gan tepat Latvijā, gan ārpus tās robežām –, kuri pirms tam bija situši uz pleca un bilduši uzmundrinošus vārdus, tagad, kad bija akÅ«ti vajadzÄ«gs finansÄ“jums, sāka vienkārši pazust. Nebija sazvanāmi, uz e–pasta vÄ“stulÄ“m neatbildÄ“ja.

Savukārt viņas “komanda”, lai cik vienota bÅ«tu izskatÄ«jusies sākotnÄ“ji, strauji sāka panÄ«kt. Bija vieni, kas lÄ«dzÄ«gi viņai bija tā vai citādi apgādājušies ar pietiekamu finanšu spilvenu, lai dažus mÄ“nešus, ja ne ilgāk, varÄ“tu pavadÄ«t, tā sacÄ«t, radošÄ atvaļinājumā.

Bet bija arÄ« pārÄ“jie – tie, kuri jau iepriekš bija dzÄ«vojuši no algas lÄ«dz algai. Nellijai viņu bija žēl, bet jau atkal – viņa, protams, darÄ«ja, ko varÄ“ja, bet katram savas problÄ“mas bija jārisina pašam.

TomÄ“r spiediens bija tik liels, ka viņa pirmoreiz pavisam nopietni aizdomājās – varbÅ«t tieši tā jutās SarmÄ«te? Ka atbildÄ«bas nasta pret kopÄ“jo lietu un ideju ir tik liela un nozÄ«mÄ«ga, ka tās vārdā nākas arÄ« noziedot pāris nenozÄ«mÄ«gus principiņus? Pat ne noziedot – vienkārši uz brÄ«di neņemt vÄ“rā. Jo apstākļi liek.

Potenciālie naudas devÄ“ji, kurus Nellija stÅ«rgalvÄ«gi sauca tikai un vienÄ«gi par investoriem, ļoti gribÄ“ja iztikt bez drukāta izdevuma. Tam neesot nākotnes, tas esot dārgi, pietikšot ar interneta resursu.

Bet tur Nellija bija nelokāma: ja viņa arÄ« kaut ko bija simtprocentÄ«gi pārņēmusi no SarmÄ«tes, tad tā bija pārliecÄ«ba – kādu politiÄ·i nosist bija iespÄ“jams tikai ar kaut ko taustāmu, rokās paņemamu.

Par šo pārliecÄ«bu nācās maksāt ar citām. Investoriem nauda bija ikdiena, viņi burtiski dažās minÅ«tÄ“s uzlika uz papÄ«ra – tik un tik bÅ«s vajadzÄ«gs mÄ“nesÄ«, tik un tik pirmajā ceturksnÄ«, pusgadā.

Summas bija iespaidÄ«gas, un šis arÄ« bija brÄ«dis, kad Nellija neizturÄ“ja. Saprata, ka izejas nav. Ka, nepieņemot šo salÄ«dzinoši tÄ«ro, godÄ«go naudu ar tās devÄ“ju nosacÄ«jumiem, viss bÅ«s pagalam. Viņa varÄ“s atgriezties algota darbinieka amatā – bet to viņa vairs ne gribÄ“ja, ne spÄ“ja.

Neko briesmÄ«gu jau investori nevÄ“lÄ“jās – vismaz tÅ«lÄ«t un uzreiz ne. Pirmām kārtām viņi stingri uzstāja, lai tiktu dibināta akciju sabiedrÄ«ba – šÄ« uzņēmÄ“jdarbÄ«bas forma ļāva droši paslÄ“pt precÄ«zo akcionāru sarakstu un to reālo ietekmi uzņēmumā. Nellija šaubÄ«jās, šaubÄ«jās, bet beigās nolÄ“ma: ja reiz likumdevÄ“js to ir atļāvis, kāds gan pamats nepiekrist.

PÄ“c tam viņa laiku pa laikam aizdomājās – vai šis bija tas brÄ«dis, kad kompromisu velnam tika iedots mazais pirkstiņš? VarbÅ«t. VarbÅ«t arÄ« ne. Bet, lai kā bÅ«tu, sekoja nākamās prasÄ«bas. Investori gribÄ“ja arÄ« Ä«pašu akciju sadales kārtÄ«bu un Ä«pašas akciju kategorijas, kas ļautu viņiem slÄ“pti kontrolÄ“t visu uzņēmumu, – atkal nācās vien piekrist.

Lielākā daļa “komandas” neko neiebilda – un kāpÄ“c lai viņi arÄ« iebilstu? IepriekšÄ“jā izdevniecÄ«bā viņi ar iekšÄ“jo informāciju netika lutināti un to arÄ« nemaz nepieprasÄ«ja. Šeit bija tieši tāpat – atlika Nellijai nedaudz saņemties un pastāstÄ«t “komandai” šo un to par principiem, vÄ“rtÄ«bām un misiju, lai viņi paklausÄ«gi mātu ar galvām.

Bija tikai viena ļoti nepatÄ«kama saruna. ŠÄ« “komandas” sastāvdaļa Nellijai nebija patikusi jau iepriekšÄ“jā darbavietā – domāja pārāk daudz un bieži vien uzdeva nepareizus jautājumus. Nekad uz viņu nevarÄ“ja droši paļauties, ka izdarÄ«s tieši to un tā, kā bija pasÅ«tÄ«ts, bet ne kaut kā citādi – pÄ“c saviem ieskatiem.

Saruna bija Ä«sa. NeÄ“rtā bÅ«tne nez kur bija izrakusi jauno investoru – akcionāru – sarakstu un bez aplinkiem Nellijai pajautājusi: tu ko, pilnā nopietnÄ«bā pieņemsi naudu no šitā? Un šitā? Par šito nemaz nerunājot? Ar ko tad, atvaino, tu, Nellij, esi labāka par SarmÄ«ti?

Tā kā jaunais uzņēmums vÄ“l nebija nodibināts, Nellijai nenācās meklÄ“t kaut kādus juridiskus pamatojumus, lai pieklājÄ«gi atbrÄ«votos no nesaprātÄ«gās radÄ«bas. Pietika vienkārši paskaidrot, ka laikam nesanāks sastrādāties, jo jaunajā izdevumā bÅ«s sava, nedaudz citāda specifika – un viss. Pagaisa kā nebijusi.

Taču nākamajos gados viņa laiku pa laikam atcerÄ“jās gan šo sarunu. Negāja viegli. GalÄ«gi negāja viegli. Naudas hroniski nebija. Visas labās, progresÄ«vās idejas saistÄ«bā ar interneta resursa attÄ«stÄ«šanu atsitās pret publikas neieinteresÄ“tÄ«bu. Izmaksas auga. Pat sev viņa nespÄ“ja izmaksāt atbilstošu algu – kur nu vÄ“l citiem.

AtbildÄ«bas nasta bija tāda, ka viņa savas sarkanās lÄ«nijas bija gatava atbÄ«dÄ«t aizvien tālāk un tālāk. Taču izrādÄ«jās, ka tās nevienu Ä«sti nemaz neinteresÄ“ – vairs nebija runas par to, ka investoriem bÅ«tu kādas jaunas prasÄ«bas papildu finansÄ“juma saņemšanai.

NÄ“, viņi viens pÄ“c otra skaidri paziņoja: Nellij, mÄ“s jums naudu iedevām, bet vairāk tāpat vien nedosim. Iemācieties, Nellij, pelnÄ«t paši – vai nu kā jÅ«su bijusÄ« priekšniece SarmÄ«te, vai kaut kā citādi. Ja mums bÅ«s kāds projektiņš – tad cita lieta, par katru darbu ir jāsaņem atalgojums. Bet pagaidām – atvainojiet…

Protams, ka viņi mÄ“Ä£ināja – un kā vÄ“l mÄ“Ä£ināja! MÄ“Ä£ināja organizÄ“t uzņēmÄ“ju klubiņu – izgāzās. Konferences – izgāzās. Datu bāzes – izgāzās. Atklātu diskusiju platformu – izgāzās. Viss, ko vien viņi mÄ“Ä£ināja, izgāzās, izgāzās, izgāzās.

Rezultātā aizvien lielāks un melnāks izmisums. Pāris reizes, uzstājoties televÄ«zijā – paldies Dievam, tur viņai viss bija kārtÄ«bā ar sakariem! –, viņa skaidri juta, kā, metoties cīņā ar kārtÄ“jo zaglÄ«go nekauņu, vaigs un plakstiņš sāk raustÄ«ties, acis aizvelkas ar sarkanu migliņu un savaldÄ«ties kļūst faktiski neiespÄ“jami.

Taču vÄ“l briesmÄ«gākas par izgāšanos bija tās reizes, kad kāds projekts bija sekmÄ«gi izdevies – un tad parādÄ«jās oligarhu rokaspuiši, kas, pildot skaidri redzamus nomelnošanas uzdevumus, darÄ«ja visu iespÄ“jamo, lai šos peļņas kanālus viņai un viņas komandai slÄ“gtu.

Uzticamais Pauls Naudseps bija atradis godÄ«gu veidu, kā piepelnÄ«ties, darot dažādus sÄ«kus darbiņus Latvijas Bankai. TÄ«rās sakritÄ«bas dēļ viņš tieši Latvijas Bankas prezidenta pārvÄ“lÄ“šanas priekšvakarā bija nopublicÄ“jis rakstu par šo cienÄ«jamo valstsvÄ«ru – izsvÄ“rtu un objektÄ«vu.

Taču tas tika izmantots, lai saceltu skandālu, un bailÄ«gais Latvijas Bankas prezidents RimÄ“vičs, laimÄ«gi pārvÄ“lÄ“ts, izšÄ·Ä«rās par pilnÄ«gu sadarbÄ«bas pārtraukšanu ar Paulu. Un neko tur nevarÄ“ja darÄ«t – oligarhu rokaspuiši varÄ“ja triumfÄ“t.

LÄ«dzÄ«gi sanāca arÄ« ar citu, jau kolektÄ«vu projektu, kas bija nācis ar tādām pÅ«lÄ“m. Viņa vienmÄ“r bija zinājusi, ka ir apveltÄ«ta ar izcilu humora izjÅ«tu, un radās izdevÄ«ba to izmantot kopprojektā ar sabiedrisko televÄ«ziju. Visiem bÅ«tu labi – sabiedrÄ«bai, televÄ«zijai, jā, arÄ« viņai pašai un iepriekšÄ“jo piepelnÄ«šanās avotu zaudÄ“jušajam Paulam.

Bet nÄ“, pagāja pāris mÄ“neši, un jau atkal klāt bija nomelnotāji – oligarhu rokaspuiši. Gan pie izmaksu sarakstiem viņi bija tikuši, gan mÄ“Ä£ināja pārmest, ka projektam nav rÄ«kots caurspÄ«dÄ«gs konkurss, – bet kāds varÄ“ja bÅ«t konkurss patiesi radošÄ jomā?!

It kā ar šo nemitÄ«go stresu nebÅ«tu pietiekami, vajadzÄ“ja aizvien stingrāk un stingrāk nodrošināties pret iespÄ“jamām provokācijām un izmantošanu savtÄ«giem mÄ“rÄ·iem. Viņa zināja, ka no sava tÄ“va ir aizguvusi vÄ“lmi visu un vienmÄ“r pārbaudÄ«t, taču, gadiem ejot, tas pašlaik bija nonācis tiktāl, ka pat vÄ«rs puspajokam ieminÄ“jās – kāda jÄ“ga man tev teikt, cik ir pulkstenis, ja tu vienmÄ“r to pÄ“c tam pārbaudi pati?

Bet arÄ« tur viņa neko nevarÄ“ja darÄ«t – tāpat kā neko nevarÄ“ja darÄ«t ne ar veidiem, kā aizvien biežāk nācās pelnÄ«t naudu žurnālam, ne ar cilvÄ“kiem, kas – un to viņa zināja droši – spÄ“ja izdomāt jaunus un jaunus veidus, kā izmantot viņas sargsuņa dabu.

Skandalozā “oligarhu lieta”, kas viņas vadÄ«tā žurnāla reitingu tikko bija kaut nedaudz, bet tomÄ“r pasviedusi uz augšu, izskatÄ«jās pÄ“c patiesa, simtprocentÄ«ga triumfa – bet diemžēl viņa zināja labāk. Protams, viņu bija pārliecinājuši, ka viss ies kā pa sviestu, ka nekad un neviens netiks pie oriÄ£inālajiem ierakstiem, ka kraha priekšvakarā nonākušajam izdevumam šis bÅ«s Ä«sts tramplÄ«ns uz veiksmi un attÄ«stÄ«bu.

Viņa arÄ« bija ļāvusi pierunāties, kaut nekad vÄ“l nebija tik ļoti jutusies kā tāda ŠÄ·Ä“lerte. BÅ«tu bijis labi, ja viņa varÄ“tu ar kādu padalÄ«ties savās šaubās. Kopā atrast kādu risinājumu. Taču viņa labi zināja – katram savas problÄ“mas jārisina pašam. Viss bÅ«s tieši tāpat kā bÄ“rnÄ«bā pie zobārsta. Pašam vajadzÄ“ja doties kabinetā, sÄ“sties krÄ“slā un paciest, jo…

30. nodaļa. Baiba Bubesa

Sakiet, ko gribat, bet ekonomikas ministrs un jaunais partijas “VienÄ«ba” priekšsÄ“dÄ“tājs Arvils Košeradens bija jauks cilvÄ“ks. PieklājÄ«gs, lietišÄ·s, varbÅ«t mazmazdrusciņ cinisks, bet ļoti simpātisks ar savu praktisko noskaņojumu. PÄ“c zvaigznÄ“m no debesÄ«m negramstÄ«jās – un labi, ka tā. Tieši tādu cilvÄ“ku Bubesai arÄ« vajadzÄ“ja pirmajai sarunai.

Ikvienam no šÄ«s valsts “politiskās elites” nopakaļ vilkās nepatÄ«kamu faktu aste, par ko visi zināja, bet lÄ«dz noteiktam brÄ«dim centās nepieminÄ“t. Protams, šÄda aste bija arÄ« Košeradenam.

Kopā ar vÄ“l trim kompanjoniem, tostarp SarmÄ«ti ŠÄ·Ä“lerti, ar kuru Bubesa publiskos pasākumos sirsnÄ«gi sveicinājās, kaut patiesÄ«bā šo buldogveidÄ«go, krunkaino radÄ«bu ar zvÄ“rÄ«go skatienu neieredzÄ“ja ne acu galā, Košeradens savu lielo lozi bija izvilcis tālajos deviņdesmitajos gados.

Tad šai četrotnei, galvenokārt pateicoties ŠÄ·Ä“lertes politiskajiem sakariem un ietekmei, izdevās par sviestmaizi noprivatizÄ“t tikai 1990. gadā nodibināto laikrakstu “Daina”. Viss bija noticis tieši tā, kā bija pierasts deviņdesmitajos.

Vispirms, pateicoties ŠÄ·Ä“lertes kontaktiem, avÄ«zei noteica smieklÄ«gi zemu sākumcenu, tad atsijāja nederÄ«gos pretendentus uz akcijām, piesaistÄ«ja ārvalstu “investoru”, kurš uz izdevÄ«giem noteikumiem piešÄ·Ä«ra finansÄ“jumu četrotnei, un lieta bija darÄ«ta.

PatiesÄ«bā ŠÄ·Ä“lerte bija viens no retajiem cilvÄ“kiem, pret kuru Bubesa izjuta Ä«sti melnu, nepārvaramu skaudÄ«bu par kādu dzÄ«vÄ“ svarÄ«gu, iespÄ“jams, vienu no vissvarÄ«gākajiem talantiem, kas tai piemita nesalÄ«dzināmi augstākā koncentrācijā nekā pašai Bubesai.

ŠÄ·Ä“lerte bija cilvÄ“ks, kas ne tikai Ä«pašos gadÄ«jumos, bet arÄ« ikdienā pārliecinoši spÄ“ja ar vienu roku primitÄ«vi apzagt valsti, bet ar otru vicināt godÄ«guma un taisnÄ«guma karogu un vienlaikus vÄ“l arÄ« skaļi aicināt vienreiz tikt galā ar valsts izzadzÄ“jiem.

Tiesa, pÄ“c “Dainas” prihvatizÄ“šanas bija izrādÄ«jies, ka uzņēmÄ“jdarbÄ«bā ar šÄdiem talantiem vien nepietiek. Kādu brÄ«di viss gāja labi, bet pÄ“c tam laiki mainÄ«jās, un vienÄ«gais, kur Košeradens ar kompanjoniem tiešÄm parādÄ«ja izcilu uzņēmÄ“ja instinktu, bija tas, ka viņi paspÄ“ja laikus pārdot jau lÄ«dz diezgan pamatÄ«gam kliņķim nolaistās “Dainas” akcijas skandināviem un paši notÄ«ties gluži oficiālu pusmiljonāru statusā.

Tagad šis “izcilais” uzņēmÄ“js bija ielikts pārraudzÄ«t visu Latvijas tautsaimniecÄ«bu, pie sevis nošausminājās Bubesa. Taču, okei, tā nebija viņas darÄ«šana un viņas problÄ“ma, varbÅ«t kādreiz – bet pašlaik ne. Pašlaik viņas problÄ“ma bija pilnÄ«gi cita, un izskatÄ«jās, ka Košeradena kungs, neraugoties uz “VienÄ«bas” sarukušo ietekmi, te varbÅ«t tiešÄm varÄ“ja ko lÄ«dzÄ“t.

SalÄ«dzinājumā ar ŠÄ·Ä“lerti, kura pÄ“c spÄ“ku izmÄ“Ä£ināšanas lielajā politikā un izlingošanas no tās bija kļuvusi par Ä«stu staigājošu žultspÅ«sli, Košeradena kungs bija jauks un simpātisks cilvÄ“ks. Viņš pieņēma Bubesu savā ministra kabinetā un jau pÄ“c viņas pirmajām, iepriekš rÅ«pÄ«gi izdomātajām un pārdomātajām frāzÄ“m iejÅ«tÄ«gi un konstruktÄ«vi bilda, ka viss esot skaidrs.

Jā, protams, viņš saprotot Bubesas kundzes situāciju un to, cik grÅ«ti pašreizÄ“jā situācijā augstas klases profesionālim esot strādāt ar pilnu atdevi un valsts labā, – šo pÄ“dÄ“jo viņš lieliski zinot pats no savas personiskās pieredzes. Jā, un tāpat arÄ« to, ka šie igauņi mÄ“dz bÅ«t vienkārši atsaldÄ“ti savā plānprātÄ«gajā tieksmÄ“ visur rÅ«pÄ“ties par likuma burtu, turklāt lietuvieši nemaz neesot labāki.

Un, jā, protams, Bubesas kundzei pašreizÄ“jā neviennozÄ«mÄ«gajā situācijā esot nepieciešams politisks atbalsts – un, kāda runa, partija “VienÄ«ba” vienmÄ“r esot gatava to sniegt saviem domubiedriem un ideju aizstāvjiem. Šis gadÄ«jums noteikti netikšot ignorÄ“ts.

Bubesa nodomāja, ka nu bÅ«tu Ä«stais brÄ«dis parunāt par abpusÄ“jo izdevÄ«gumu, taču, acÄ«mredzot to nojautis, viņas sarunas biedrs strauji sarāvās. Vai tiešÄm varÄ“ja bÅ«t, ka Korupcijas apkarošanas birojs kādu mikrofonu novietojis pat šeit, sarāvās arÄ« Bubesa. Bet bija redzams, ka Košeradenam šÄ« nav pirmā šÄda veida saruna mūžā.

Augstākajā mÄ“rā valstisku rÅ«pju pilnā balsÄ« Košeradena kungs pavÄ“stÄ«ja, ka viņš personiski šÄdu lietu organizÄ“šanā gan nevarot piedalÄ«ties. Viņš galu galā esot gan Ministru prezidenta biedrs, gan ekonomikas ministrs, vārdu sakot, vispirms augsta valsts amatpersona un tikai pÄ“c tam “VienÄ«bas” valdes priekšsÄ“dÄ“tājs, kuram Ä«sti nepietiek laika šÄdu praktisku jautājumu risināšanai.

Agrāk viņš Bubesas kundzei ar viņas sÄ«ko problÄ“mu viennozÄ«mÄ«gi ieteiktu vÄ“rsties pie KlaÄ·a kunga. Diemžēl, kā Bubesas kundze labi zinot, KlaÄ·a kungam pÄ“c nepatikšanām ar Latgales vÄ“lÄ“tāju balsÄ«m un citiem sÄ«kumiem gadÄ«jušÄs zināmas domstarpÄ«bas ar Korupcijas apkarošanas biroju, tā ka viņam uz laiku nācies vismaz formāli norobežoties no “VienÄ«bas” lietām.

LÄ«dz ar to Bubesas kundze esot laipni aicināta sazināties ar Košeradena kunga priekšteci ekonomikas ministra amatā, tagadÄ“jo partijas “VienÄ«ba” Ä£enerālsekretāru Arti Pamparu. Viņa kompetencÄ“, lÅ«k, kā reiz ietilpst gan partijas taktikas definÄ“šana atsevišÄ·os jautājumos, gan to iekļaušana aktuālajā partijas dienaskārtÄ«bā. – Bubesas kundze, jÅ«s taču esat pazÄ«stama ar Pampara kungu, vai ne? – viņas iespÄ“jamo pazÄ«šanos ar nosaukto kontaktpersonu kā pašsaprotamu lietu pieminÄ“ja simpātiskais ministrs.

Jā, pazÄ«stama viņa, protams, bija. VÄ“l ministra amatā bÅ«dams, Pampars bija apmeklÄ“jis arÄ« viņas tÄ“va bÄ“res. Tikai tāds sÄ«kums – toreiz viņš vÄ“l nebija kļuvis par vienu no spilgtākajiem piemÄ“riem tam, kā valdošÄs partijas biedrs, faktiski pieÄ·erts aiz rokas primitÄ«vā korupcijā, izsprÅ«k ar veselu ādu, pateicoties partijas ietekmei uz tiesÄ«bsargāšanas iestādÄ“m un jo Ä«paši uz to pašu KABu.

Neredzamo piedienÄ«bas robežu Pampars tomÄ“r bija pārkāpis un publiski visbiežāk tika pieminÄ“ts komplektā ar savu “tumbočku”, kurā mistiskā, kaut skaidri nojaušamā veidā viņam bija radušies finanšu lÄ«dzekļi dažādām vajadzÄ«bām.

Lai partijas vadÄ«ba izvairÄ«tos no viņam nopakaļ vÄ“jojošÄs smaciņas, Pampars kopš tā laika no valsts amatiem bija faktiski padzÄ«ts. “VienÄ«bā” gan viņš Ä£enerālsekretāra amatu bija saglabājis, pateicoties savām vispārzināmajām “melnā kasiera” dotÄ«bām. KlaÄ·im izlidojot, viņš partijas pastāvÄ“šanai bija kļuvis faktiski neaizstājams.

Šis “tumbočku Pampars” tad nu bija tas cilvÄ“ks, pie kura Košeradens, ne aci nepamirkšÄ·inot, nosÅ«tÄ«ja Bubesu risināt viņas eksistenciālo problÄ“mu. Pagāja vairākas stundas, lÄ«dz viņa spÄ“ja norÄ«t šo krupi. Viņai, augstākā globālā lÄ«meņa menedžerei, ir nācies krist tik zemu, ka viens trešÄs šÄ·iras politiÄ·Ä«tis–ministriņš tā vienkārši aizsÅ«ta viņu risināt savas problÄ“mas pie vispārzināma neveikla mahinatora un blēža…

Bet nekur nevarÄ“ja likties, un vÄ“l pÄ“c dažām stundām viņa sÄ“dÄ“ja iepretim solārijā pārcepinātam, ar uzbāzÄ«gām smaržām aplietam indivÄ«dam ar šaudÄ«gu acu skatienu, briesmÄ«gi košu, bezgaumÄ«gu kaklasaiti un matu kodaļu “a ļa Elviss rÄ«ta agrumā”, kura, salÄ«dzinot ar viņa ministrÄ“šanas laika fotoattÄ“liem, bija kļuvusi bÅ«tiski plānāka. Vārdu sakot, partijas Ä£enerālsekretārs un lietu kārtotājs atgādināja ne visai veiksmÄ«gu suteneru kādā Kasablankas krogā.

Taču pirmais iespaids bija mānÄ«gs. Kaut gan Pampara izturÄ“šanās bija tikpat frivola kā viņa āriene, kaut kas viņa runas manierÄ“ un Ä·ermeņa valodā izraisÄ«ja uzticÄ«bu. Ar katru sarunas minÅ«ti Bubesai šÄ·ita – neskaitāmos gados viņai pirmoreiz patrāpÄ«jies cilvÄ“ks, kuru patiešÄm interesÄ“ viņas problÄ“mas un kuram ir arÄ« vÄ“lme un iespÄ“jas tās atrisināt.

Kā profesionāls kāršu blÄ“dis veselās četrās rÅ«pÄ«gi samaisÄ«tās kavās pārzina un jau iepriekš atpazÄ«st katru izdalÄ«to un pacelto kārti, tā “VienÄ«bas” Ä£enerālsekretārs pārdesmit minÅ«šu laikā paspÄ“ja pārliecināt Bubesu – viņš kā Ä«stens savas jomas profesionālis zina pareizo pieeju katram vÄ“rā ņemamam koalÄ«cijas politiÄ·im, partijai, frakcijai un grupÄ“jumam.

Pārsvarā gan pieeja tādā vai citādā veidā bija saistÄ«ta ar naudu vai cita veida materiālu izdevÄ«gumu, bet nevarÄ“ja teikt, ka Bubesu tas Ä«paši izbrÄ«nÄ«tu. Turklāt Pampars jau no pusvārda bija sapratis šo to, par ko Bubesai nepatika runāt skaļi.

Gan to, ka globālā lÄ«meņa menedžerei bÅ«tu svarÄ«gi saglabāt amatu tagad un tikt arÄ« pie darba lÄ«guma pagarinājuma rudenÄ«, vÄ“l pirms Saeimas vÄ“lÄ“šanām, gan to, ka viņas tālākie plāni nebÅ«t neaprobežojas ar “Way Baltica” projekta vadÄ«tāja posteni. ArÄ« tas bija iespaidÄ«gi – šÄ·iet, Košeradens vispār nebija ticis lÄ«dz nojÄ“gai, ko viņai Ä«sti vajag.

Tā, tā, tā, ko mÄ“s šajā situācijā varam, lietišÄ·i un nedaudz monotoni uzskaitÄ«ja Pampars… Vismaz lÄ«dz vÄ“lÄ“šanām rudenÄ«… Vislabāk – vienots valdošÄs koalÄ«cijas atbalsts… Labi, labi, labi… Klučinskis pats nekur Ä«paši nejauksies, ja viņam pateiks, kā vajag rÄ«koties… Tātad mums vajag šo to pašiem, un jautājums ir – ko var piedāvāt zaļzemniekiem… Ja tos sakārtos, viss notiks… MÄ“s, protams, tad bÅ«sim kopā ar viņiem… TÄ“vzemnieki – nekas, nekas, šajā gadÄ«jumā tas nebÅ«s ne dārgi, ne sarežģīti…

Pampara konstruktÄ«vā dudināšana bija gandrÄ«z vai hipnotiska. Kad to pÄ“kšÅ†i pārtrauca tiešs un skarbs – ko jÅ«s, Bubesas kundze, vispār varat piedāvāt? – viņa jau nešaubÄ«jās ne mirkli. Jā, jā, jā, viņa ir nonākusi pie Ä«stā cilvÄ“ka, kurš tikai izskatās pÄ“c Tukuma pāķa uniznireļa, bet patiesÄ«bā savā jomā ir Ä«sts Einšteins! Atbildi uz šÄdu jautājumu viņa bija pārdomājusi – un, sasodÄ«ts, jā, viņai bija gan, ko piedāvāt!

Jau iepriekš savu noderÄ«go idiotu piebarošanai Bubesa bija izmantojusi pāris sabiedrisko attiecÄ«bu pakalpojumu konkursus, kuros shÄ“ma bija bezgala vienkārša, bet pietiekami efektÄ«va. “Way Baltica” iepirkumā par komunikācijas stratÄ“Ä£ijas izstrādi un Ä«stenošanu uzvara jau divreiz bija piešÄ·irta vajadzÄ«gajam pretendentam, kurš bija gatavs sev paturÄ“t nelielu daļu no atvÄ“lÄ“tā pusmiljona, bet atlikušo daļu “atmazgāt” un jau “tÄ«ru” nodot tālāk konkrÄ“tiem noderÄ«gajiem idiotiem un viņu pārstāvÄ“tajiem medijiem.

Tiesa, publiski parādÄ«jās daži neizpratnes pilni jautājumi – kāpÄ“c gan ik pÄ“c pāris gadiem dzelzceļa projektam bÅ«tu vajadzÄ«ga jauna komunikācijas stratÄ“Ä£ija, ja reiz nekas bÅ«tiski nemainÄ«sies. Taču pietika ar pāris mājieniem par to, kur vajadzÄ“tu aizplÅ«st kādai daļai no iepirkumā “atmazgātās” summas, un nekādu jautājumu vairs nebija. Mediji Latvijā nudien nebija dārgi, pie sevis nosmÄ“ja Bubesa…

Protams, šajā reizÄ“ ar tādiem sÄ«kumiem atpirkties nevarÄ“ja cerÄ“t – bet arÄ« viņas iespÄ“jamais piedāvājums Pamparam bija mÄ“rogu ziņā pilnÄ«gi cits. Te bija, tā sacÄ«t, šis tas kārdinošs gan lieliem, gan maziem. Bubesa izvilka no mapes planšeti un, Pampara atzinÄ«gā skatiena pavadÄ«ta, Ä·Ä“rās pie sava saraksta.

Novērtē šo rakstu:

0
0