Vai par Egila Levita kancelejas vadÄ«tÄju varÄ“tu kļūt SarmÄ«te Ä’lerte? Un kÄds viņai sakars ar SarmÄ«ti Å Ä·Ä“lerti?
PIETIEK · 04.06.2019. · Komentāri (0)PÄ“dÄ“jÄs pÄris dienÄs politiskajÄs aprindÄs virmo valodas, ka par Valsts prezidenta Egila Levita kancelejas vadÄ«tÄju varÄ“tu kļūt kÄdreizÄ“jÄ laikraksta DienalÄ«dzÄ«pašniece SarmÄ«te Ä’lerte. Lai atgÄdinÄtu lasÄ«tÄjiem par šÄ«s neviennozÄ«mÄ«gi vÄ“rtÄ“tÄs personas lÄ«dzšinÄ“jo karjeru, Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ fragmentus no iepriekšÄ“jÄm divÄm „Baiļu” triloÄ£ijas grÄmatÄm, kuros figurÄ“ kÄda „caurcaurÄ“m izdomÄta” kundze vÄrdÄ SarmÄ«te ŠÄ·Ä“lerte.
Fragments no romÄna „Bailes”
Ar vienu acs kaktiņu Embergs pamanÄ«ja stÅ«rÄ« iespiedušos SarmÄ«ti ŠÄ·Ä“lerti. DÄ«vaini, bet tÄs gan viņam gandrÄ«z vai bija žēl: skumÄ«gi stÄv kaktÄ kÄ tÄda veca prostitÅ«ta, kas nevienam vairs nav vajadzÄ«ga un kura pati ir vienÄ«gÄ, kas atceras savus labos gadus. Ä€, protams, vÄ“l arÄ« tie, kurus viņa toreiz aplaidusi ar vienu vai otru nelabu slimÄ«bu.
Uz bezmaksas maltÄ«ti bija sanÄkuši arÄ« ŠÄ·Ä“lertes „skolnieki” un „domubiedri” – tie, kuri vienmÄ“r bija gatavi skaļi brÄ“kt un pamÄcÄ«t citus, bet vienlaikus paši grÄba visu, ko vien spÄ“ja, un vÄ“l neizpratnÄ“ šÄ·obÄ«jÄs, kad viņiem kÄds kaut ko pÄrmeta.
Te snaikstÄ«jÄs gan Pauls Naudseps, kurš bez kompleksiem bija grÄbis Latvijas Bankas pasÅ«tÄ«juma darbus, gan Inese Moika, kurai tÄ arÄ« nebija izdevies lieliskais peļņas projekts uz „Maksimas” traģēdijas rÄ“Ä·ina.
Fragmenti no romÄna „Vara”
11. nodaļa. Nellija Jarve
Viņai ļoti patika sarkanÄ krÄsa. TÄ viņu sildÄ«ja, mobilizÄ“ja, padarÄ«ja stiprÄku, neuzvaramÄku. Kad viņai bija nepieciešamÄ«ba pÄ“c atbalsta, viņa vilka kaut ko sarkanu – vislabÄk jau sarkanu kleitu. Tas patiešÄm palÄ«dzÄ“ja. ŠajÄ ziÅ†Ä viņa saprata visÄdus komunistus un sarkanarmiešus.
Bet pašlaik nelÄ«dzÄ“ja arÄ« sarkanais. Jau vairÄkas nedēļas žurnÄla “Irsa” galveno redaktori Nelliju Jarvi tirdÄ«ja nemiers un sliktas priekšnojautas. Kaut ko lÄ«dzÄ«gu viņa atcerÄ“jÄs piedzÄ«vojusi tikai reizi dzÄ«vÄ“ – jau pirms diezgan daudziem gadiem, kad bija nopirkusi biļetes uz JapÄnu un sataisÄ«jusies kopÄ ar vÄ«ru kÄpt Fudzi kalnÄ.
Tie bija laiki, kad viņa savÄ galvenÄs redaktores darbÄ dienas laikrakstÄ bija sÄkusi Ä«sti labi pelnÄ«t. Reportieriem nekas vairÄk par septiņiem astoņiem simtiem mÄ“nesÄ« nesanÄca, bet viņai pašai bija Äetri tÅ«kstoši, reizÄ“m nedaudz vairÄk, reizÄ“m mazÄk. VarÄ“ja iztikt tÄ«ri labi un pat drusciņ no augšas paskatÄ«ties uz vÄ«ra ienÄkumiem.
PlÄnotais ceļojums bija tikai dažu nedēļu attÄlumÄ, kad lauku mÄjÄs atgadÄ«jÄs nelaime – vÄ«rs nojaucamajÄ Ä“kÄ ielÅ«za ar visu grÄ«das segumu un kÄrtÄ«gi satraumÄ“jÄs. Un pirms šÄ« notikuma, kas varÄ“ja beigties arÄ« daudz traÄ£iskÄk, viņai bija tieši tÄda pati sajÅ«ta kÄ tagad – urdošs, nerimstošs nemiers.
Tiesa, toreiz nekÄda racionÄla, pamatota iemesla nebija – vismaz apziņas lÄ«menÄ« noteikti ne. Un uz JapÄnu viņi tomÄ“r aizbrauca, arÄ« Fudzi kalnÄ uzkÄpa par spÄ«ti visiem Ärsta ieteikumiem un brÄ«dinÄjumiem. Roberts gan Ä«sti negribÄ“ja kÄpt, arÄ« Ärsts bija kategoriski iebildis pret fizisku slodzi, taÄu to nu Nellija nevarÄ“ja pieļaut – palaist garÄm to, kas bija tik ilgi plÄnots un ko viņa vienkÄrši bija pelnÄ«jusi.
TurklÄt galu galÄ katram pašam vajadzÄ“ja tikt galÄ ar savÄm grÅ«tÄ«bÄm un problÄ“mÄm, to viņa labi zinÄja jau kopš pusaudža gadiem, pat vÄ“l agrÄk. Tas bija kÄ ar zobÄrstu bÄ“rnÄ«bÄ – tu esi maziņa, tevi atved uz kabinetu pie visiem briesmÄ«gajiem urbjiem un pÄrÄ“jiem instrumentiem, un tu skaidri zini, ka neviens tev tavÄs ciešanÄs nepalÄ«dzÄ“s.
JÄ, pieaugušais tevi var pamierinÄt, var paturÄ“t tev rociņu, bet tas neko nedod, pavisam un galÄ«gi neko. Urbj taÄu vienalga tev un sÄp vienalga tev, un nekur no tÄ neglÄbties, pašam vien ir jÄciešas lÄ«dz galam. TÄ ka palÄ«dzÄ«ba no citiem – labÄk to negaidÄ«t, lai lieki un nevajadzÄ«gi neviltos.
Pirmos pazÄ«šanÄs gadus šÄ« viņas attieksme pret daudzÄm lietÄm Robertu vienkÄrši tracinÄja – gluži tÄpat kÄ viņai tracinošas šÄ·ita viņa studentÄ«tes, no kurÄm viņš nespÄ“ja un nespÄ“ja tikt vaļÄ. Bet tur nu neko nevarÄ“ja darÄ«t – katram ar savÄm problÄ“mÄm vajadzÄ“ja tikt galÄ pašam.
Ja tÄ padomÄ, viņa pat varÄ“ja nosaukt brÄ«di, kad šÄ« atskÄrsme pie viņas atnÄca. Kaut kad bÄ“rnÄ«bÄ pienÄca diena, kad mazpilsÄ“tas skuÄ·Ä“ns pÄ“kšÅ†i saprata, ka visi kÄdreiz nomirst un tÄtad nomirs arÄ« viņas vecÄki. Gan mamma skolotÄja, gan tÄ“tis galdnieks – agri vai vÄ“lu viņi nomirs. TÄpat kÄ pÄ“c kara gÄja bojÄ viņas mammas brÄlÄ«tis, kurš uzkÄpa uz mÄ«nas.
Nellija noraudÄja visu nakti – bet no rÄ«ta jau bija cita. Daudz aukstÄka, daudz racionÄlÄka, daudz cietÄka. TÄda bija pasaules lietu kÄrtÄ«ba, kas bija jÄpieņem, gribi to vai ne, – un viņa to arÄ« pieņēma. TÄpat kÄ pÄ“c tam pieņēma vÄ“l daudz ko – no vÄ«ra studentÄ«tÄ“m lÄ«dz faktam, ka viņai nekad nebÅ«s pašai savu bÄ“rnu.
Tas, protams, nenozÄ«mÄ“ja, ka viņa neko negribÄ“ja ietekmÄ“t, – un kÄ vÄ“l gribÄ“ja! PasaulÄ“ visapkÄrt bija tik daudz lietu, kas viņu kaitinÄja un vienkÄrši tracinÄja. Jau divdesmit gadu vecumÄ, vÄ“l tikai sÄkot strÄdÄt SaeimÄ par reportieri un tur staigÄjot sarkanÄ džemperÄ«tÄ« ar pliku muguru, viņa ik pa laikam jutÄs kÄ tÄds bezspÄ“cÄ«gs sargsuns pÄrÄk Ä«sÄ Ä·Ä“dÄ“.
Tu rej, rej, rej, bet nekas no tÄ nemainÄs. Tava Ä·Ä“de ir tik Ä«sa, ka tu vari tikai riet un bezspÄ“cÄ«gi noskatÄ«ties, kÄ no tavas apsargÄjamÄs mÄjas visÄdi nekauņas nes ÄrÄ visu, kas vien viņiem šÄ·itis iekÄrojams. Aiznes, nÄk atpakaļ, pat savu taku jau iemÄ«dÄ«juši. Turpat blakus nozagto pÄrdod vai iemaina pret ko citu, turpat sarÄ«ko dzÄ«res. Bet tu neko nevari izdarÄ«t, kaut sargÄšana ir tavs pienÄkums un sÅ«tÄ«ba.
LÅ«k, vÄ«ra studentÄ«tes un visu dzÄ«vo bÅ«tņu mirstÄ«gumu viņa spÄ“ja pieņemt, bet šo gan ne – nu nekÄdi. TÄpÄ“c pÄ“c pirmajiem riešanas gadiem uznÄca apnikums un viņa gluži vienkÄrši ņēma un aizgÄja. NespÄ“ja noskatÄ«ties, kÄ Andris SmÄ“le bija no apzogamÄs mÄjas ne tikai taku iestaigÄjis – pat šoseju izbÅ«vÄ“jis.
JÄ, un Nellija nespÄ“ja sagremot arÄ« to, ka viņas pÄrstÄvÄ“tÄ izdevuma, Latvijas neatkarÄ«gÄs preses flagmaņa un lielÄkÄ dienas laikraksta “Daina” galvenÄ redaktore ŠÄ·Ä“lerte bija tÄ nozombÄ“jusi savu “komandu”, ka viņi spÄ“ja nepamanÄ«t viņas Ä«pašÄs attiecÄ«bas ar šo pašu SmÄ“li. Bet, ja arÄ« spÄ“ja, tad to nekÄdi neizrÄdÄ«ja.
Viņa aizgÄja. NolÄ“ma – lai rej un mÄ“Ä£ina sargÄt citi. Veselu gadu nomÄcÄ«jÄs universitÄtÄ“. Naudas bija maz, bet iztikt varÄ“ja. Un veselu gadu viņa mÄ“Ä£inÄja sev iestÄstÄ«t – šis, tieši šis ir viņas zelta laikmets, tieši tÄ arÄ« ir jÄdzÄ«vo, un tieši tÄda arÄ« ir pareizÄ dzÄ«ve.
Viss beidzÄs ar smagu vilšanos – visvairÄk sevÄ« pašÄ. PirmkÄrt, izrÄdÄ«jÄs, ka viņa ne tuvu nav tik gudra, lai spÄ“tu vilkt lÄ«dzi saviem talantÄ«gÄkajiem kursa biedriem. PareizÄk sakot, gudra viņa bija, pat ļoti gudra, tas viņai jau sen bija skaidrs, bet šeit vajadzÄ“ja cita veida gudrÄ«bu – tÄdu, kas viņai nepiemita.
TaÄu tÄ vÄ“l bÅ«tu mazÄkÄ bÄ“da. VÄ“l kļuva skaidrs, ka vai nu viņa jau ir dzimusi kÄ sargsuns un ar to nekas nav iesÄkams, vai arÄ« pirmie sargÄšanas gadi, lai cik bezjÄ“dzÄ«gi bÅ«tu bijuši, tomÄ“r ir ieÄ“dušies kaulos, miesÄ un asinÄ«s. Ka viņai vienkÄrši ir nepieciešams riet. RedzÄ“t, kÄ laiku pa laikam kÄds zaglis tomÄ“r salecas, un sajust, kÄ apzagtais saimnieks noglauda galvu un saka – labs sunÄ«tis, tu jau neesi vainÄ«gs, ka tÄ viss sanÄca.
Un vÄ“l trešÄ lieta – tÄ, kurÄ viņa sev ļoti ilgi nespÄ“ja atzÄ«ties, bet beigu beigÄs tomÄ“r samierinÄjÄs. IzrÄdÄ«jÄs, ka viņai ir vajadzÄ«ga nauda. NÄ“, ne miljoni un ne simttÅ«kstoši, bet tomÄ“r vajadzÄ«ga. Pat ne nauda, bet visas tÄs labÄs lietas, ko par naudu varÄ“ja iegÄdÄties un kuras viņa gluži vienkÄrši bija pelnÄ«jusi. Kuras viņai pienÄcÄs.
Nu kaut vai drÄ“bes. Studiju laikos viņa bija kÄrtÄ«gi aizrÄvusies ar šÅ«šanu, varÄ“ja gan pÄrtaisÄ«t vecu kleitu par kaut ko pilnÄ«gi neiedomÄjamu, gan izrotÄt mÄ“teli ar aplikÄcijÄm, gan no neparasta auduma sašÅ«t ko vÄ“l neparastÄku.
TaÄu laiks gÄja, un viņa sÄka novÄ“rtÄ“t to, ka var pasÅ«tÄ«t kaut ko uzšÅ«t kÄdam citam un ka pasaulÄ“ ir tik daudz fantastisku audumu, ko varÄ“ja nopirkt tikai tas, kuram bija nauda, un nevis tas, kuram bija nepareizÄ, nepraktiskÄ veida gudrÄ«ba. TÄ, kas ļÄva tikai bÅ«vÄ“t gaisa pilis. NÄ“, viņai vajadzÄ“ja arÄ« taustÄmu rezultÄtu.
Tai pašÄ JapÄnÄ – ja viņa nepelnÄ«tu pietiekami, viņas tur vispÄr nebÅ«tu, un, ja arÄ« bÅ«tu, viņa nespÄ“tu nopirkt nevienu no tiem fantastiskajiem audumiem, ko no turienes atveda. Tiesa, uzšÅ«t gan tÄ arÄ« neko neuzšuva, bet arÄ« tÄ bija patÄ«kama sajÅ«ta – laiku pa laikam izņemt tos no abÄm skapja atvilktnÄ“m un saudzÄ«gi noglÄstÄ«t. NÄ“, psihologam Franklam nebija taisnÄ«ba – bieži vien ikdienas laimi deva tieši sajÅ«ta, ka tev kaut kas pieder.
Viņa no visas sirds neieredzÄ“ja, teiksim, JurÄ£i Lapnieku, kurš viņas skatÄ«jumÄ bija tÄds pÄrgudrs un snobisks mÄjas izlaupÄ«tÄju asistents. TaÄu reizÄ“m, to nevarÄ“ja noliegt, viņam bija taisnÄ«ba – piemÄ“ram, ka, pÄ“rkot grÄmatu, tu pÄ“rc nevis pienÄkumu to izlasÄ«t, bet iespÄ“ju to izlasÄ«t, kad vÄ“lies. Viņai ar audumiem taÄu bija tieši tÄpat!
Par citiem maziem priekiem nemaz nerunÄjot – labi, ka neviens no viņas darbiniekiem, pie viņas mÄjÄs ciemojoties, nekad nebija redzÄ“jis feino auskaru kolekciju. IeraudzÄ«tu – nez ko padomÄtu…
TÄ nu viņa atgriezÄs, gada laikÄ kļuvusi daudz gudrÄka un savas vilšanÄs turot cieši pie sevis. AtgriezÄs un secinÄja, ka dzÄ«ve nu ir kļuvusi daudz vienkÄršÄka. BezjÄ“dzÄ«gi neraustot Ä·Ä“di, bija iespÄ“jams koncentrÄ“ties arÄ« pašai uz savÄm vajadzÄ«bÄm un tÄs sekmÄ«gi risinÄt.
TurklÄt dzÄ«ve mÄcÄ«ja jaunas un jaunas lietas. NopirktajÄ lauku mÄjÄ – tajÄ pašÄ, kurÄ vÄ«rs Roberts gandrÄ«z dabÅ«ja galu, – viņa pati sev negaidÄ«ti aizrÄvÄs ar elektroinstalÄcijas darbiem. Ar tÄ“va palÄ«dzÄ«bu samÄcÄ«jÄs visÄdas brÄ«numu lietas – kÄ var vadus saslÄ“gt visvisÄdÄs kombinÄcijÄs, lai slÄ“dži dažÄdÄs mÄjas vietÄs darÄ«tu to, ko viņai gribÄ“jÄs.
Ar nelielu izbrÄ«nu viņa secinÄja, ka darbÄ, kur viņa ar savu jauno dzÄ«ves skatÄ«jumu strauji kÄpa uz augšu, ir tieši tas pats. Katram darbiniekam bija sava funkcija, savs pielietojums, un ar zinÄmu prasmju komplektu viņus ļoti labi varÄ“ja saslÄ“gt tÄ, lai pÄrÄk lielas algas viņi neprasÄ«tu, bet savu darbu darÄ«tu.
Algas… jÄ, protams, žurnÄlistu algas un vÄ“l jo vairÄk sociÄlÄs garantijas bija sÄpÄ«gs jautÄjums. TaÄu tÄ bija tÄ dzÄ«ves kÄrtÄ«ba, ar kuru vajadzÄ“ja samierinÄties. TÄ arÄ« nebija viņas personiskÄ problÄ“ma, un ar savÄm personiskajÄm problÄ“mÄm katram taÄu ir jÄtiek galÄ pašam. TÄ viņa sev laiku pa laikam atgÄdinÄja – un dzÄ«ve varÄ“ja ritÄ“t savu gaitu.
SamierinÄties vajadzÄ“ja ar citÄm lietÄm. Lielo laikrakstu, lÄ«dz kura vadÄ«bas grožiem viņa jau gandrÄ«z, gandrÄ«z bija nokļuvusi, tÄ vadÄ«ba bija privatizÄ“jusi laikÄ, kad viņa vÄ“l tikai knapi sÄka savas darba gaitas. Viņa, protams, zinÄja detaļas, taÄu uzskatÄ«ja par labÄku tajÄs neiedziļinÄties un neņemt vÄ“rÄ – tÄdi bija laiki, un tÄ nebija viņas darÄ«šana.
Jau krietni grÅ«tÄk bija brÄ«dÄ«, kad viņa uzzinÄja par patiesajiem iemesliem, kuru dēļ laikraksta privatizÄ“tÄja un galvenÄ redaktore SarmÄ«te ŠÄ·Ä“lerte pret premjeru Andri SmÄ“li izjuta tik uzskatÄmas simpÄtijas, ka bija pat izpelnÄ«jusies vispÄrzinÄmu palamu – SmÄ“lerte.
Iemesli bija tik nesimpÄtiski, ka kÄdreizÄ“jÄ mazpilsÄ“tas Nellija dziÄ¼Ä šokÄ bÅ«tu aizgÄjusi, skaļi aizcÄ“rtot durvis. IzrÄdÄ«jÄs, laikraksta izdevniecÄ«ba gadiem ilgi bija pelnÄ«jusi un faktiski uzturÄ“jusi laikrakstu, izmantojot savu papildbiznesu – salvešu un citu papÄ«ra izstrÄdÄjumu ievešanu un tirdzniecÄ«bu.
Tas pats par sevi nebÅ«tu bijis nekas slikts, taÄu ievedmuita gan par šo produkcijas klÄstu nebija maksÄta, to visu uzdodot par… avīžpapÄ«ru. Kad nu afÄ“ra gandrÄ«z bija nÄkusi gaismÄ un laikraksta Ä«pašniekiem draudÄ“ja labÄkajÄ gadÄ«jumÄ apjomÄ«gi naudassodi, ŠÄ·Ä“lerte bija norijusi lepnumu, devusies pie SmÄ“les un izlÅ«gusies grÄ“ku piedošanu, pretÄ« apsolot pretimnÄkšanu visÄs lietas.
To, kÄ viens cilvÄ“ks var tik derdzÄ«gÄ veidÄ, vienkÄrši naudas dēļ aizmirst un nodot tos pašus principus, kurus ik dienas pieminÄ“ja avÄ«zes lappusÄ“s un pieprasÄ«ja no citiem, Nellija tobrÄ«d nesaprata.
Tiesa, kaut kur dziļi, dziļi reizÄ“m sarosÄ«jÄs doma par to, ka ne jau tikai personiskÄ labuma dēļ SarmÄ«te tÄ bija rÄ«kojusies. Bet nÄ“ – balts bija balts, melns bija melns, un citÄdi nevarÄ“ja bÅ«t. Nellija kaut kÄ piecieta ŠÄ·Ä“lerti–SmÄ“lerti kÄ savu nosacÄ«to priekšnieci – un, kad pienÄca Ä«stais brÄ«dis, bez kÄdiem sirdsapziņas pÄrmetumiem iesÄ“dÄs viņas krÄ“slÄ.
IesÄ“dÄs – un tikai tad tÄ pa Ä«stam saprata, kur nonÄkusi un ko uzņēmusies. Viena lieta bija viņas pÄ“dÄ“jo gadu pienÄkumi izdevniecÄ«bas reÄ£ionu avīžu izdošanÄ – problÄ“mas bija, mÄ«nusi bija, bet kaut kÄ galus kopÄ savilkt varÄ“ja. TaÄu, tikai nonÄkusi galvenÄ redaktora krÄ“slÄ, viņa saprata, kÄpÄ“c ŠÄ·Ä“lerte to tik labprÄt bija pametusi, vÄ“l paspÄ“jot pÄrdot skandinÄviem savas privatizÄ“tÄs akcijas.
NÄ“, protams, vadÄ«t bija interesanti, pat aizraujoši. Tie, kas viņai pa stÅ«riem pÄrmeta haotiskumu, neizdarÄ«bu un nesistemÄtiskumu, patiesÄ«bÄ neko nesaprata. Tieši tÄdam arÄ« vajadzÄ“ja bÅ«t patiesi radošam, iedvesmojošam vadÄ«tÄjam! TaÄu Nellijai pašai visa iedvesma beidzÄs, jau pÄ“c pÄris nedēļÄm saprotot, uz kÄda “TitÄnika” viņa nonÄkusi.
TÄpat kÄ toreiz Latvijas UniversitÄtÄ“, arÄ« tagad viņai Ätri vien kļuva skaidrs – viņa ir ļoti, pat izcili gudra un pieredzÄ“jusi, taÄu šeit nepieciešama pavisam cita gudrÄ«ba, kura viņai nepiemÄ«t. SkarbÄ realitÄte bija tÄda, ka ŠÄ·Ä“lerte viņu bija atstÄjusi faktiski pie sasistas siles, laikraksts strauji grima mÄ“nesi pÄ“c mÄ“neša – un viņai nebija ne mazÄkÄs jÄ“gas, kÄ to glÄbt.
GlÄbt varÄ“ja tikai ļoti, ļoti liela nauda, kuru nebija, kur ņemt. SkandinÄvi skaidri lika manÄ«t, ka no laikraksta LatvijÄ vienkÄrši gribÄ“tu tikt vaļÄ, un jebkuri Nellijas atgÄdinÄjumi par kopÄ«gÄm vÄ“rtÄ«bÄm un principiem viņiem izraisÄ«ja tikai uzjautrinÄjumu.
Viss beidzÄs tÄ, kÄ tam vajadzÄ“ja beigties. SkandinÄvi izrÄdÄ«jÄs salti aprÄ“Ä·inÄtÄji un nodevÄ“ji – vÄ“l sliktÄki nekÄ ŠÄ·Ä“lerte. Viņi pÄrdeva avÄ«zi tieši tiem, kas Nellijas acu priekšÄ, viņai bezspÄ“cÄ«gi nostiepjot Ä·Ä“di, drošÄ attÄlumÄ bija no mÄjas stiepuši visu, ko vien sirds kÄroja. Stiepa un vÄ“l ņirdza.
SituÄciju vÄ“l sliktÄku padarÄ«ja fakts, ka pašas Nellijas “komanda” nebÅ«t neizrÄdÄ«jÄs tik vienota un principiÄla, kÄ viņai bija šÄ·itis. Daudzi bija vienisprÄtis ar viņu, ka šÄdu situÄciju nav iespÄ“jams paciest, taÄu bija arÄ« atkritÄ“ji.
Tie, acis nolaiduši, runÄja kaut ko par uzturamÄm Ä£imenÄ“m, kredÄ«tiem un hipotÄ“kÄm, kas neļaujot bÅ«t viņiem bÅ«t tik drosmÄ«giem. JÄ, protams, varbÅ«t arÄ« viņiem finanšu situÄcija nebija tik labvÄ“lÄ«ga kÄ Nellijai – bet vai tas bija pienÄcÄ«gs iemesls nodot principus? NÄ“, nÄ“ un vÄ“lreiz nÄ“, viņa nodomÄja.
KÄdreizÄ“jÄ Nellija atkal bÅ«tu visu nakti noraudÄjusi, bet tagadÄ“jÄ Nellija nekavÄ“joties Ä·Ä“rÄs pie nÄkotnes plÄnu kaldinÄšanas. NevarÄ“ja bÅ«t, ka Eiropas valstij Latvijai un tÄs sabiedrÄ«bai nav vajadzÄ«gs neatkarÄ«gs, demokrÄtisks, vÄ“rtÄ«borientÄ“ts medijs! NÄ“, tam viņa nemūžam nenoticÄ“tu!
TaÄu nÄkamie mÄ“neši bija vislielÄkÄ vilšanÄs Nellijas dzÄ«vÄ“ – vilšanÄs pilnÄ«gi visÄ, bet visvairÄk jau cilvÄ“kos. Tie paši ļaudis – gan tepat LatvijÄ, gan Ärpus tÄs robežÄm –, kuri pirms tam bija situši uz pleca un bilduši uzmundrinošus vÄrdus, tagad, kad bija akÅ«ti vajadzÄ«gs finansÄ“jums, sÄka vienkÄrši pazust. Nebija sazvanÄmi, uz e–pasta vÄ“stulÄ“m neatbildÄ“ja.
SavukÄrt viņas “komanda”, lai cik vienota bÅ«tu izskatÄ«jusies sÄkotnÄ“ji, strauji sÄka panÄ«kt. Bija vieni, kas lÄ«dzÄ«gi viņai bija tÄ vai citÄdi apgÄdÄjušies ar pietiekamu finanšu spilvenu, lai dažus mÄ“nešus, ja ne ilgÄk, varÄ“tu pavadÄ«t, tÄ sacÄ«t, radošÄ atvaļinÄjumÄ.
Bet bija arÄ« pÄrÄ“jie – tie, kuri jau iepriekš bija dzÄ«vojuši no algas lÄ«dz algai. Nellijai viņu bija žēl, bet jau atkal – viņa, protams, darÄ«ja, ko varÄ“ja, bet katram savas problÄ“mas bija jÄrisina pašam.
TomÄ“r spiediens bija tik liels, ka viņa pirmoreiz pavisam nopietni aizdomÄjÄs – varbÅ«t tieši tÄ jutÄs SarmÄ«te? Ka atbildÄ«bas nasta pret kopÄ“jo lietu un ideju ir tik liela un nozÄ«mÄ«ga, ka tÄs vÄrdÄ nÄkas arÄ« noziedot pÄris nenozÄ«mÄ«gus principiņus? Pat ne noziedot – vienkÄrši uz brÄ«di neņemt vÄ“rÄ. Jo apstÄkļi liek.
PotenciÄlie naudas devÄ“ji, kurus Nellija stÅ«rgalvÄ«gi sauca tikai un vienÄ«gi par investoriem, ļoti gribÄ“ja iztikt bez drukÄta izdevuma. Tam neesot nÄkotnes, tas esot dÄrgi, pietikšot ar interneta resursu.
Bet tur Nellija bija nelokÄma: ja viņa arÄ« kaut ko bija simtprocentÄ«gi pÄrņēmusi no SarmÄ«tes, tad tÄ bija pÄrliecÄ«ba – kÄdu politiÄ·i nosist bija iespÄ“jams tikai ar kaut ko taustÄmu, rokÄs paņemamu.
Par šo pÄrliecÄ«bu nÄcÄs maksÄt ar citÄm. Investoriem nauda bija ikdiena, viņi burtiski dažÄs minÅ«tÄ“s uzlika uz papÄ«ra – tik un tik bÅ«s vajadzÄ«gs mÄ“nesÄ«, tik un tik pirmajÄ ceturksnÄ«, pusgadÄ.
Summas bija iespaidÄ«gas, un šis arÄ« bija brÄ«dis, kad Nellija neizturÄ“ja. Saprata, ka izejas nav. Ka, nepieņemot šo salÄ«dzinoši tÄ«ro, godÄ«go naudu ar tÄs devÄ“ju nosacÄ«jumiem, viss bÅ«s pagalam. Viņa varÄ“s atgriezties algota darbinieka amatÄ – bet to viņa vairs ne gribÄ“ja, ne spÄ“ja.
Neko briesmÄ«gu jau investori nevÄ“lÄ“jÄs – vismaz tÅ«lÄ«t un uzreiz ne. PirmÄm kÄrtÄm viņi stingri uzstÄja, lai tiktu dibinÄta akciju sabiedrÄ«ba – šÄ« uzņēmÄ“jdarbÄ«bas forma ļÄva droši paslÄ“pt precÄ«zo akcionÄru sarakstu un to reÄlo ietekmi uzņēmumÄ. Nellija šaubÄ«jÄs, šaubÄ«jÄs, bet beigÄs nolÄ“ma: ja reiz likumdevÄ“js to ir atļÄvis, kÄds gan pamats nepiekrist.
PÄ“c tam viņa laiku pa laikam aizdomÄjÄs – vai šis bija tas brÄ«dis, kad kompromisu velnam tika iedots mazais pirkstiņš? VarbÅ«t. VarbÅ«t arÄ« ne. Bet, lai kÄ bÅ«tu, sekoja nÄkamÄs prasÄ«bas. Investori gribÄ“ja arÄ« Ä«pašu akciju sadales kÄrtÄ«bu un Ä«pašas akciju kategorijas, kas ļautu viņiem slÄ“pti kontrolÄ“t visu uzņēmumu, – atkal nÄcÄs vien piekrist.
LielÄkÄ daļa “komandas” neko neiebilda – un kÄpÄ“c lai viņi arÄ« iebilstu? IepriekšÄ“jÄ izdevniecÄ«bÄ viņi ar iekšÄ“jo informÄciju netika lutinÄti un to arÄ« nemaz nepieprasÄ«ja. Šeit bija tieši tÄpat – atlika Nellijai nedaudz saņemties un pastÄstÄ«t “komandai” šo un to par principiem, vÄ“rtÄ«bÄm un misiju, lai viņi paklausÄ«gi mÄtu ar galvÄm.
Bija tikai viena ļoti nepatÄ«kama saruna. ŠÄ« “komandas” sastÄvdaļa Nellijai nebija patikusi jau iepriekšÄ“jÄ darbavietÄ – domÄja pÄrÄk daudz un bieži vien uzdeva nepareizus jautÄjumus. Nekad uz viņu nevarÄ“ja droši paļauties, ka izdarÄ«s tieši to un tÄ, kÄ bija pasÅ«tÄ«ts, bet ne kaut kÄ citÄdi – pÄ“c saviem ieskatiem.
Saruna bija Ä«sa. NeÄ“rtÄ bÅ«tne nez kur bija izrakusi jauno investoru – akcionÄru – sarakstu un bez aplinkiem Nellijai pajautÄjusi: tu ko, pilnÄ nopietnÄ«bÄ pieņemsi naudu no šitÄ? Un šitÄ? Par šito nemaz nerunÄjot? Ar ko tad, atvaino, tu, Nellij, esi labÄka par SarmÄ«ti?
TÄ kÄ jaunais uzņēmums vÄ“l nebija nodibinÄts, Nellijai nenÄcÄs meklÄ“t kaut kÄdus juridiskus pamatojumus, lai pieklÄjÄ«gi atbrÄ«votos no nesaprÄtÄ«gÄs radÄ«bas. Pietika vienkÄrši paskaidrot, ka laikam nesanÄks sastrÄdÄties, jo jaunajÄ izdevumÄ bÅ«s sava, nedaudz citÄda specifika – un viss. Pagaisa kÄ nebijusi.
TaÄu nÄkamajos gados viņa laiku pa laikam atcerÄ“jÄs gan šo sarunu. NegÄja viegli. GalÄ«gi negÄja viegli. Naudas hroniski nebija. Visas labÄs, progresÄ«vÄs idejas saistÄ«bÄ ar interneta resursa attÄ«stÄ«šanu atsitÄs pret publikas neieinteresÄ“tÄ«bu. Izmaksas auga. Pat sev viņa nespÄ“ja izmaksÄt atbilstošu algu – kur nu vÄ“l citiem.
AtbildÄ«bas nasta bija tÄda, ka viņa savas sarkanÄs lÄ«nijas bija gatava atbÄ«dÄ«t aizvien tÄlÄk un tÄlÄk. TaÄu izrÄdÄ«jÄs, ka tÄs nevienu Ä«sti nemaz neinteresÄ“ – vairs nebija runas par to, ka investoriem bÅ«tu kÄdas jaunas prasÄ«bas papildu finansÄ“juma saņemšanai.
NÄ“, viņi viens pÄ“c otra skaidri paziņoja: Nellij, mÄ“s jums naudu iedevÄm, bet vairÄk tÄpat vien nedosim. IemÄcieties, Nellij, pelnÄ«t paši – vai nu kÄ jÅ«su bijusÄ« priekšniece SarmÄ«te, vai kaut kÄ citÄdi. Ja mums bÅ«s kÄds projektiņš – tad cita lieta, par katru darbu ir jÄsaņem atalgojums. Bet pagaidÄm – atvainojiet…
Protams, ka viņi mÄ“Ä£inÄja – un kÄ vÄ“l mÄ“Ä£inÄja! MÄ“Ä£inÄja organizÄ“t uzņēmÄ“ju klubiņu – izgÄzÄs. Konferences – izgÄzÄs. Datu bÄzes – izgÄzÄs. AtklÄtu diskusiju platformu – izgÄzÄs. Viss, ko vien viņi mÄ“Ä£inÄja, izgÄzÄs, izgÄzÄs, izgÄzÄs.
RezultÄtÄ aizvien lielÄks un melnÄks izmisums. PÄris reizes, uzstÄjoties televÄ«zijÄ – paldies Dievam, tur viņai viss bija kÄrtÄ«bÄ ar sakariem! –, viņa skaidri juta, kÄ, metoties cÄ«Å†Ä ar kÄrtÄ“jo zaglÄ«go nekauņu, vaigs un plakstiņš sÄk raustÄ«ties, acis aizvelkas ar sarkanu migliņu un savaldÄ«ties kļūst faktiski neiespÄ“jami.
TaÄu vÄ“l briesmÄ«gÄkas par izgÄšanos bija tÄs reizes, kad kÄds projekts bija sekmÄ«gi izdevies – un tad parÄdÄ«jÄs oligarhu rokaspuiši, kas, pildot skaidri redzamus nomelnošanas uzdevumus, darÄ«ja visu iespÄ“jamo, lai šos peļņas kanÄlus viņai un viņas komandai slÄ“gtu.
Uzticamais Pauls Naudseps bija atradis godÄ«gu veidu, kÄ piepelnÄ«ties, darot dažÄdus sÄ«kus darbiņus Latvijas Bankai. TÄ«rÄs sakritÄ«bas dēļ viņš tieši Latvijas Bankas prezidenta pÄrvÄ“lÄ“šanas priekšvakarÄ bija nopublicÄ“jis rakstu par šo cienÄ«jamo valstsvÄ«ru – izsvÄ“rtu un objektÄ«vu.
TaÄu tas tika izmantots, lai saceltu skandÄlu, un bailÄ«gais Latvijas Bankas prezidents RimÄ“viÄs, laimÄ«gi pÄrvÄ“lÄ“ts, izšÄ·Ä«rÄs par pilnÄ«gu sadarbÄ«bas pÄrtraukšanu ar Paulu. Un neko tur nevarÄ“ja darÄ«t – oligarhu rokaspuiši varÄ“ja triumfÄ“t.
LÄ«dzÄ«gi sanÄca arÄ« ar citu, jau kolektÄ«vu projektu, kas bija nÄcis ar tÄdÄm pÅ«lÄ“m. Viņa vienmÄ“r bija zinÄjusi, ka ir apveltÄ«ta ar izcilu humora izjÅ«tu, un radÄs izdevÄ«ba to izmantot kopprojektÄ ar sabiedrisko televÄ«ziju. Visiem bÅ«tu labi – sabiedrÄ«bai, televÄ«zijai, jÄ, arÄ« viņai pašai un iepriekšÄ“jo piepelnÄ«šanÄs avotu zaudÄ“jušajam Paulam.
Bet nÄ“, pagÄja pÄris mÄ“neši, un jau atkal klÄt bija nomelnotÄji – oligarhu rokaspuiši. Gan pie izmaksu sarakstiem viņi bija tikuši, gan mÄ“Ä£inÄja pÄrmest, ka projektam nav rÄ«kots caurspÄ«dÄ«gs konkurss, – bet kÄds varÄ“ja bÅ«t konkurss patiesi radošÄ jomÄ?!
It kÄ ar šo nemitÄ«go stresu nebÅ«tu pietiekami, vajadzÄ“ja aizvien stingrÄk un stingrÄk nodrošinÄties pret iespÄ“jamÄm provokÄcijÄm un izmantošanu savtÄ«giem mÄ“rÄ·iem. Viņa zinÄja, ka no sava tÄ“va ir aizguvusi vÄ“lmi visu un vienmÄ“r pÄrbaudÄ«t, taÄu, gadiem ejot, tas pašlaik bija nonÄcis tiktÄl, ka pat vÄ«rs puspajokam ieminÄ“jÄs – kÄda jÄ“ga man tev teikt, cik ir pulkstenis, ja tu vienmÄ“r to pÄ“c tam pÄrbaudi pati?
Bet arÄ« tur viņa neko nevarÄ“ja darÄ«t – tÄpat kÄ neko nevarÄ“ja darÄ«t ne ar veidiem, kÄ aizvien biežÄk nÄcÄs pelnÄ«t naudu žurnÄlam, ne ar cilvÄ“kiem, kas – un to viņa zinÄja droši – spÄ“ja izdomÄt jaunus un jaunus veidus, kÄ izmantot viņas sargsuņa dabu.
SkandalozÄ “oligarhu lieta”, kas viņas vadÄ«tÄ Å¾urnÄla reitingu tikko bija kaut nedaudz, bet tomÄ“r pasviedusi uz augšu, izskatÄ«jÄs pÄ“c patiesa, simtprocentÄ«ga triumfa – bet diemžēl viņa zinÄja labÄk. Protams, viņu bija pÄrliecinÄjuši, ka viss ies kÄ pa sviestu, ka nekad un neviens netiks pie oriÄ£inÄlajiem ierakstiem, ka kraha priekšvakarÄ nonÄkušajam izdevumam šis bÅ«s Ä«sts tramplÄ«ns uz veiksmi un attÄ«stÄ«bu.
Viņa arÄ« bija ļÄvusi pierunÄties, kaut nekad vÄ“l nebija tik ļoti jutusies kÄ tÄda ŠÄ·Ä“lerte. BÅ«tu bijis labi, ja viņa varÄ“tu ar kÄdu padalÄ«ties savÄs šaubÄs. KopÄ atrast kÄdu risinÄjumu. TaÄu viņa labi zinÄja – katram savas problÄ“mas jÄrisina pašam. Viss bÅ«s tieši tÄpat kÄ bÄ“rnÄ«bÄ pie zobÄrsta. Pašam vajadzÄ“ja doties kabinetÄ, sÄ“sties krÄ“slÄ un paciest, jo…
30. nodaļa. Baiba Bubesa
Sakiet, ko gribat, bet ekonomikas ministrs un jaunais partijas “VienÄ«ba” priekšsÄ“dÄ“tÄjs Arvils Košeradens bija jauks cilvÄ“ks. PieklÄjÄ«gs, lietišÄ·s, varbÅ«t mazmazdrusciņ cinisks, bet ļoti simpÄtisks ar savu praktisko noskaņojumu. PÄ“c zvaigznÄ“m no debesÄ«m negramstÄ«jÄs – un labi, ka tÄ. Tieši tÄdu cilvÄ“ku Bubesai arÄ« vajadzÄ“ja pirmajai sarunai.
Ikvienam no šÄ«s valsts “politiskÄs elites” nopakaļ vilkÄs nepatÄ«kamu faktu aste, par ko visi zinÄja, bet lÄ«dz noteiktam brÄ«dim centÄs nepieminÄ“t. Protams, šÄda aste bija arÄ« Košeradenam.
KopÄ ar vÄ“l trim kompanjoniem, tostarp SarmÄ«ti ŠÄ·Ä“lerti, ar kuru Bubesa publiskos pasÄkumos sirsnÄ«gi sveicinÄjÄs, kaut patiesÄ«bÄ šo buldogveidÄ«go, krunkaino radÄ«bu ar zvÄ“rÄ«go skatienu neieredzÄ“ja ne acu galÄ, Košeradens savu lielo lozi bija izvilcis tÄlajos deviņdesmitajos gados.
Tad šai Äetrotnei, galvenokÄrt pateicoties ŠÄ·Ä“lertes politiskajiem sakariem un ietekmei, izdevÄs par sviestmaizi noprivatizÄ“t tikai 1990. gadÄ nodibinÄto laikrakstu “Daina”. Viss bija noticis tieši tÄ, kÄ bija pierasts deviņdesmitajos.
Vispirms, pateicoties ŠÄ·Ä“lertes kontaktiem, avÄ«zei noteica smieklÄ«gi zemu sÄkumcenu, tad atsijÄja nederÄ«gos pretendentus uz akcijÄm, piesaistÄ«ja Ärvalstu “investoru”, kurš uz izdevÄ«giem noteikumiem piešÄ·Ä«ra finansÄ“jumu Äetrotnei, un lieta bija darÄ«ta.
PatiesÄ«bÄ ŠÄ·Ä“lerte bija viens no retajiem cilvÄ“kiem, pret kuru Bubesa izjuta Ä«sti melnu, nepÄrvaramu skaudÄ«bu par kÄdu dzÄ«vÄ“ svarÄ«gu, iespÄ“jams, vienu no vissvarÄ«gÄkajiem talantiem, kas tai piemita nesalÄ«dzinÄmi augstÄkÄ koncentrÄcijÄ nekÄ pašai Bubesai.
ŠÄ·Ä“lerte bija cilvÄ“ks, kas ne tikai Ä«pašos gadÄ«jumos, bet arÄ« ikdienÄ pÄrliecinoši spÄ“ja ar vienu roku primitÄ«vi apzagt valsti, bet ar otru vicinÄt godÄ«guma un taisnÄ«guma karogu un vienlaikus vÄ“l arÄ« skaļi aicinÄt vienreiz tikt galÄ ar valsts izzadzÄ“jiem.
Tiesa, pÄ“c “Dainas” prihvatizÄ“šanas bija izrÄdÄ«jies, ka uzņēmÄ“jdarbÄ«bÄ ar šÄdiem talantiem vien nepietiek. KÄdu brÄ«di viss gÄja labi, bet pÄ“c tam laiki mainÄ«jÄs, un vienÄ«gais, kur Košeradens ar kompanjoniem tiešÄm parÄdÄ«ja izcilu uzņēmÄ“ja instinktu, bija tas, ka viņi paspÄ“ja laikus pÄrdot jau lÄ«dz diezgan pamatÄ«gam kliņķim nolaistÄs “Dainas” akcijas skandinÄviem un paši notÄ«ties gluži oficiÄlu pusmiljonÄru statusÄ.
Tagad šis “izcilais” uzņēmÄ“js bija ielikts pÄrraudzÄ«t visu Latvijas tautsaimniecÄ«bu, pie sevis nošausminÄjÄs Bubesa. TaÄu, okei, tÄ nebija viņas darÄ«šana un viņas problÄ“ma, varbÅ«t kÄdreiz – bet pašlaik ne. Pašlaik viņas problÄ“ma bija pilnÄ«gi cita, un izskatÄ«jÄs, ka Košeradena kungs, neraugoties uz “VienÄ«bas” sarukušo ietekmi, te varbÅ«t tiešÄm varÄ“ja ko lÄ«dzÄ“t.
SalÄ«dzinÄjumÄ ar ŠÄ·Ä“lerti, kura pÄ“c spÄ“ku izmÄ“Ä£inÄšanas lielajÄ politikÄ un izlingošanas no tÄs bija kļuvusi par Ä«stu staigÄjošu žultspÅ«sli, Košeradena kungs bija jauks un simpÄtisks cilvÄ“ks. Viņš pieņēma Bubesu savÄ ministra kabinetÄ un jau pÄ“c viņas pirmajÄm, iepriekš rÅ«pÄ«gi izdomÄtajÄm un pÄrdomÄtajÄm frÄzÄ“m iejÅ«tÄ«gi un konstruktÄ«vi bilda, ka viss esot skaidrs.
JÄ, protams, viņš saprotot Bubesas kundzes situÄciju un to, cik grÅ«ti pašreizÄ“jÄ situÄcijÄ augstas klases profesionÄlim esot strÄdÄt ar pilnu atdevi un valsts labÄ, – šo pÄ“dÄ“jo viņš lieliski zinot pats no savas personiskÄs pieredzes. JÄ, un tÄpat arÄ« to, ka šie igauņi mÄ“dz bÅ«t vienkÄrši atsaldÄ“ti savÄ plÄnprÄtÄ«gajÄ tieksmÄ“ visur rÅ«pÄ“ties par likuma burtu, turklÄt lietuvieši nemaz neesot labÄki.
Un, jÄ, protams, Bubesas kundzei pašreizÄ“jÄ neviennozÄ«mÄ«gajÄ situÄcijÄ esot nepieciešams politisks atbalsts – un, kÄda runa, partija “VienÄ«ba” vienmÄ“r esot gatava to sniegt saviem domubiedriem un ideju aizstÄvjiem. Šis gadÄ«jums noteikti netikšot ignorÄ“ts.
Bubesa nodomÄja, ka nu bÅ«tu Ä«stais brÄ«dis parunÄt par abpusÄ“jo izdevÄ«gumu, taÄu, acÄ«mredzot to nojautis, viņas sarunas biedrs strauji sarÄvÄs. Vai tiešÄm varÄ“ja bÅ«t, ka Korupcijas apkarošanas birojs kÄdu mikrofonu novietojis pat šeit, sarÄvÄs arÄ« Bubesa. Bet bija redzams, ka Košeradenam šÄ« nav pirmÄ šÄda veida saruna mūžÄ.
AugstÄkajÄ mÄ“rÄ valstisku rÅ«pju pilnÄ balsÄ« Košeradena kungs pavÄ“stÄ«ja, ka viņš personiski šÄdu lietu organizÄ“šanÄ gan nevarot piedalÄ«ties. Viņš galu galÄ esot gan Ministru prezidenta biedrs, gan ekonomikas ministrs, vÄrdu sakot, vispirms augsta valsts amatpersona un tikai pÄ“c tam “VienÄ«bas” valdes priekšsÄ“dÄ“tÄjs, kuram Ä«sti nepietiek laika šÄdu praktisku jautÄjumu risinÄšanai.
AgrÄk viņš Bubesas kundzei ar viņas sÄ«ko problÄ“mu viennozÄ«mÄ«gi ieteiktu vÄ“rsties pie KlaÄ·a kunga. Diemžēl, kÄ Bubesas kundze labi zinot, KlaÄ·a kungam pÄ“c nepatikšanÄm ar Latgales vÄ“lÄ“tÄju balsÄ«m un citiem sÄ«kumiem gadÄ«jušÄs zinÄmas domstarpÄ«bas ar Korupcijas apkarošanas biroju, tÄ ka viņam uz laiku nÄcies vismaz formÄli norobežoties no “VienÄ«bas” lietÄm.
LÄ«dz ar to Bubesas kundze esot laipni aicinÄta sazinÄties ar Košeradena kunga priekšteci ekonomikas ministra amatÄ, tagadÄ“jo partijas “VienÄ«ba” Ä£enerÄlsekretÄru Arti Pamparu. Viņa kompetencÄ“, lÅ«k, kÄ reiz ietilpst gan partijas taktikas definÄ“šana atsevišÄ·os jautÄjumos, gan to iekļaušana aktuÄlajÄ partijas dienaskÄrtÄ«bÄ. – Bubesas kundze, jÅ«s taÄu esat pazÄ«stama ar Pampara kungu, vai ne? – viņas iespÄ“jamo pazÄ«šanos ar nosaukto kontaktpersonu kÄ pašsaprotamu lietu pieminÄ“ja simpÄtiskais ministrs.
JÄ, pazÄ«stama viņa, protams, bija. VÄ“l ministra amatÄ bÅ«dams, Pampars bija apmeklÄ“jis arÄ« viņas tÄ“va bÄ“res. Tikai tÄds sÄ«kums – toreiz viņš vÄ“l nebija kļuvis par vienu no spilgtÄkajiem piemÄ“riem tam, kÄ valdošÄs partijas biedrs, faktiski pieÄ·erts aiz rokas primitÄ«vÄ korupcijÄ, izsprÅ«k ar veselu Ädu, pateicoties partijas ietekmei uz tiesÄ«bsargÄšanas iestÄdÄ“m un jo Ä«paši uz to pašu KABu.
Neredzamo piedienÄ«bas robežu Pampars tomÄ“r bija pÄrkÄpis un publiski visbiežÄk tika pieminÄ“ts komplektÄ ar savu “tumboÄku”, kurÄ mistiskÄ, kaut skaidri nojaušamÄ veidÄ viņam bija radušies finanšu lÄ«dzekļi dažÄdÄm vajadzÄ«bÄm.
Lai partijas vadÄ«ba izvairÄ«tos no viņam nopakaļ vÄ“jojošÄs smaciņas, Pampars kopš tÄ laika no valsts amatiem bija faktiski padzÄ«ts. “VienÄ«bÄ” gan viņš Ä£enerÄlsekretÄra amatu bija saglabÄjis, pateicoties savÄm vispÄrzinÄmajÄm “melnÄ kasiera” dotÄ«bÄm. KlaÄ·im izlidojot, viņš partijas pastÄvÄ“šanai bija kļuvis faktiski neaizstÄjams.
Šis “tumboÄku Pampars” tad nu bija tas cilvÄ“ks, pie kura Košeradens, ne aci nepamirkšÄ·inot, nosÅ«tÄ«ja Bubesu risinÄt viņas eksistenciÄlo problÄ“mu. PagÄja vairÄkas stundas, lÄ«dz viņa spÄ“ja norÄ«t šo krupi. Viņai, augstÄkÄ globÄlÄ lÄ«meņa menedžerei, ir nÄcies krist tik zemu, ka viens trešÄs šÄ·iras politiÄ·Ä«tis–ministriņš tÄ vienkÄrši aizsÅ«ta viņu risinÄt savas problÄ“mas pie vispÄrzinÄma neveikla mahinatora un blēža…
Bet nekur nevarÄ“ja likties, un vÄ“l pÄ“c dažÄm stundÄm viņa sÄ“dÄ“ja iepretim solÄrijÄ pÄrcepinÄtam, ar uzbÄzÄ«gÄm smaržÄm aplietam indivÄ«dam ar šaudÄ«gu acu skatienu, briesmÄ«gi košu, bezgaumÄ«gu kaklasaiti un matu kodaļu “a ļa Elviss rÄ«ta agrumÄ”, kura, salÄ«dzinot ar viņa ministrÄ“šanas laika fotoattÄ“liem, bija kļuvusi bÅ«tiski plÄnÄka. VÄrdu sakot, partijas Ä£enerÄlsekretÄrs un lietu kÄrtotÄjs atgÄdinÄja ne visai veiksmÄ«gu suteneru kÄdÄ Kasablankas krogÄ.
TaÄu pirmais iespaids bija mÄnÄ«gs. Kaut gan Pampara izturÄ“šanÄs bija tikpat frivola kÄ viņa Äriene, kaut kas viņa runas manierÄ“ un Ä·ermeņa valodÄ izraisÄ«ja uzticÄ«bu. Ar katru sarunas minÅ«ti Bubesai šÄ·ita – neskaitÄmos gados viņai pirmoreiz patrÄpÄ«jies cilvÄ“ks, kuru patiešÄm interesÄ“ viņas problÄ“mas un kuram ir arÄ« vÄ“lme un iespÄ“jas tÄs atrisinÄt.
KÄ profesionÄls kÄršu blÄ“dis veselÄs ÄetrÄs rÅ«pÄ«gi samaisÄ«tÄs kavÄs pÄrzina un jau iepriekš atpazÄ«st katru izdalÄ«to un pacelto kÄrti, tÄ “VienÄ«bas” Ä£enerÄlsekretÄrs pÄrdesmit minÅ«šu laikÄ paspÄ“ja pÄrliecinÄt Bubesu – viņš kÄ Ä«stens savas jomas profesionÄlis zina pareizo pieeju katram vÄ“rÄ Å†emamam koalÄ«cijas politiÄ·im, partijai, frakcijai un grupÄ“jumam.
PÄrsvarÄ gan pieeja tÄdÄ vai citÄdÄ veidÄ bija saistÄ«ta ar naudu vai cita veida materiÄlu izdevÄ«gumu, bet nevarÄ“ja teikt, ka Bubesu tas Ä«paši izbrÄ«nÄ«tu. TurklÄt Pampars jau no pusvÄrda bija sapratis šo to, par ko Bubesai nepatika runÄt skaļi.
Gan to, ka globÄlÄ lÄ«meņa menedžerei bÅ«tu svarÄ«gi saglabÄt amatu tagad un tikt arÄ« pie darba lÄ«guma pagarinÄjuma rudenÄ«, vÄ“l pirms Saeimas vÄ“lÄ“šanÄm, gan to, ka viņas tÄlÄkie plÄni nebÅ«t neaprobežojas ar “Way Baltica” projekta vadÄ«tÄja posteni. ArÄ« tas bija iespaidÄ«gi – šÄ·iet, Košeradens vispÄr nebija ticis lÄ«dz nojÄ“gai, ko viņai Ä«sti vajag.
TÄ, tÄ, tÄ, ko mÄ“s šajÄ situÄcijÄ varam, lietišÄ·i un nedaudz monotoni uzskaitÄ«ja Pampars… Vismaz lÄ«dz vÄ“lÄ“šanÄm rudenÄ«… VislabÄk – vienots valdošÄs koalÄ«cijas atbalsts… Labi, labi, labi… KluÄinskis pats nekur Ä«paši nejauksies, ja viņam pateiks, kÄ vajag rÄ«koties… TÄtad mums vajag šo to pašiem, un jautÄjums ir – ko var piedÄvÄt zaļzemniekiem… Ja tos sakÄrtos, viss notiks… MÄ“s, protams, tad bÅ«sim kopÄ ar viņiem… TÄ“vzemnieki – nekas, nekas, šajÄ gadÄ«jumÄ tas nebÅ«s ne dÄrgi, ne sarežģīti…
Pampara konstruktÄ«vÄ dudinÄšana bija gandrÄ«z vai hipnotiska. Kad to pÄ“kšÅ†i pÄrtrauca tiešs un skarbs – ko jÅ«s, Bubesas kundze, vispÄr varat piedÄvÄt? – viņa jau nešaubÄ«jÄs ne mirkli. JÄ, jÄ, jÄ, viņa ir nonÄkusi pie Ä«stÄ cilvÄ“ka, kurš tikai izskatÄs pÄ“c Tukuma pÄÄ·a uniznireļa, bet patiesÄ«bÄ savÄ jomÄ ir Ä«sts Einšteins! Atbildi uz šÄdu jautÄjumu viņa bija pÄrdomÄjusi – un, sasodÄ«ts, jÄ, viņai bija gan, ko piedÄvÄt!
Jau iepriekš savu noderÄ«go idiotu piebarošanai Bubesa bija izmantojusi pÄris sabiedrisko attiecÄ«bu pakalpojumu konkursus, kuros shÄ“ma bija bezgala vienkÄrša, bet pietiekami efektÄ«va. “Way Baltica” iepirkumÄ par komunikÄcijas stratÄ“Ä£ijas izstrÄdi un Ä«stenošanu uzvara jau divreiz bija piešÄ·irta vajadzÄ«gajam pretendentam, kurš bija gatavs sev paturÄ“t nelielu daļu no atvÄ“lÄ“tÄ pusmiljona, bet atlikušo daļu “atmazgÄt” un jau “tÄ«ru” nodot tÄlÄk konkrÄ“tiem noderÄ«gajiem idiotiem un viņu pÄrstÄvÄ“tajiem medijiem.
Tiesa, publiski parÄdÄ«jÄs daži neizpratnes pilni jautÄjumi – kÄpÄ“c gan ik pÄ“c pÄris gadiem dzelzceļa projektam bÅ«tu vajadzÄ«ga jauna komunikÄcijas stratÄ“Ä£ija, ja reiz nekas bÅ«tiski nemainÄ«sies. TaÄu pietika ar pÄris mÄjieniem par to, kur vajadzÄ“tu aizplÅ«st kÄdai daļai no iepirkumÄ “atmazgÄtÄs” summas, un nekÄdu jautÄjumu vairs nebija. Mediji LatvijÄ nudien nebija dÄrgi, pie sevis nosmÄ“ja Bubesa…
Protams, šajÄ reizÄ“ ar tÄdiem sÄ«kumiem atpirkties nevarÄ“ja cerÄ“t – bet arÄ« viņas iespÄ“jamais piedÄvÄjums Pamparam bija mÄ“rogu ziÅ†Ä pilnÄ«gi cits. Te bija, tÄ sacÄ«t, šis tas kÄrdinošs gan lieliem, gan maziem. Bubesa izvilka no mapes planšeti un, Pampara atzinÄ«gÄ skatiena pavadÄ«ta, Ä·Ä“rÄs pie sava saraksta.