Iesaki rakstu:

Saskaņā ar Nacionālo bruņoto spÄ“ku informāciju Latvijā ir 8,3 tÅ«kstoši zemessargu. TomÄ“r Valsts kontroles ieskatā faktiskā situācija ir citādāka: četru gadu laikā novÄ“rots, ka trešdaļa zemessargu Zemessardzes aktivitātÄ“s nepiedalās ne dienu, bet 2018. gadā vairāk nekā 30 dienas viena gada laikā aktivitātÄ“s piedalÄ«jusies ceturtdaļa aktÄ«vo zemessargu (pÄ“dÄ“jais rādÄ«tājs esot uzlabojums pret iepriekšÄ“jo periodu). Šie dati, visticamāk, liecina, ka faktiskais zemessargu apjoms ievÄ“rojami atpaliek no aizsardzÄ«bas resora sniegtās informācijas. 

Pašlaik dienu vienā no Zemessardzes bataljoniem. Kaut gan vÄ“lÄ“jos iestāties ZemessardzÄ“ jau no tās pirmsākumiem. TomÄ“r esmu no tiem, kas iestājās ZemessardzÄ“, reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā. LÄ«dz šim mani atturÄ“ja tas, ka man nebija pieņemami augstākie Zemessardzes politiskie vadÄ«tāji. No sākuma tas bija Anatolijs Gorbunovs, bijušais kompartijas ideoloÄ£iskais sekretārs. PÄ“c tam kā valsts prezidents un armijas virspavÄ“lnieks nāca Guntis Ulmanis, kurš arÄ« bija bijis komunistiskā nomenklatÅ«ras pārstāvis. Savukārt Vairu VÄ«Ä·i Freibeirgu no sākuma nevarÄ“ja Ä«sti saprast, bet tad, kad viņa aizliedza doties pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa 16.martā, apliekot ap to ierobežojošo žogu, man vairs ilÅ«ziju par viņu nebija.

Tā arÄ« 90. gados un turpmākajos neiestājos ZS, kaut arÄ« vienmÄ“r esmu uzskatÄ«jis, ka sava valsts ir jāaizstāv. Savu pirmo militāro pieredzi ieguvu, dienot PSRS armijā, Ä·Ä«mijas bataljonā Baltkrievijā. Atjaunojoties Latvijas valstij, atguvu vecāku zemes Ä«pašumus un sāku nodarboties ar piena lopkopÄ«bu, un darba man netrÅ«ka, jo govju ganāmpulks pārsniedza simtu. TomÄ“r ar interesi sekoju notiekošajiem procesiem ZemessardzÄ“. Bija arÄ« izveidojušies kontakti ar zemessargiem un komandieriem.

Tad pienāca 2014.gads ar Krievijas agresiju Ukrainā, okupējot Krimu un daļu Austrumukrainas. Bēgt no valsts negribas, un kur tad bēgsi? Paņemot karti, var redzēt, ka apkārt ir jūra un ceļi, kuri tāpat būs pilni. Kam es tur rietumos esmu vajadzīgs? Man jau ap 50 gadiem. Mājās arī saimniecību pamest nedrīkst.

NevarÄ“ja zināt, kas bÅ«s ar mums. Maniem tuvākajiem domubiedriem bija tāds liberāls viedoklis, ka nevajag pretoties. Viņi uzskatÄ«ja, ka galvenais ir neprovocÄ“t Krieviju. Viņu runāšanas lÄ«dzinājās Jurkāna, “VienotÄ«bas” un “Latvijas ceļa” garam.

Ko gan nozÄ«mÄ“ frāze “nevajag provocÄ“t”. Ja Krievija uzskatÄ«s, ka tā var mÅ«s pakļaut, tā to darÄ«s, un iemeslus agresijai tā vienmÄ“r spÄ“s atrast ar mÅ«su “provocÄ“šanu” vai arÄ« bez tās. To mums skaidri māca vÄ“sture. Tāpat kā to, ka tad, kad esi zaudÄ“jis karu, tad pret tevi izturas kā pret karu zaudÄ“jušu, un nav nozÄ«mes, vai karš ir politisks, ekonomisks, hibrÄ«da, konvencionāls, vai tas notiek šodien vai ir noticis pirms vairākiem simtiem gadu. ZaudÄ“tājiem nav atlaides, un okupants no zaudÄ“tāja paņems to, ko tas uzskatÄ«s par vajadzÄ«gu, un darÄ«s ar zaudÄ“tāju, ko uzskatÄ«s par vajadzÄ«gu.

Tā, reaģējot uz 2014.gada notikumiem Ukrainā, 2015.gadā pavasarÄ« iestājos ZemessardzÄ“. Iestājos tajā, lai aizstāvÄ“tu savu valsti un savu pliko dzÄ«vÄ«bu. Kas man cits atlika! ArÄ« mums ir pietiekoši daudz krievvalodÄ«go, kuri to tik vien gaida, ka atnāks “zaļie cilvÄ“ciņi” no Krievijas viņus atbrÄ«vot.

Ar ko es sastapos Zemessardzē!

Zemākie komandieri, par kuriem varu spriest, bija labi. NodarbÄ«bas bija labi organizÄ“tas, ievÄ“rota drošÄ«ba. Viņi ļoti labi māk vadÄ«t un mācÄ«t. Par šo komandieru spÄ“jām varu spriest, jo esmu dienÄ“jis PSRS armijā, pabeidzis inženiertehnisko augstskolu un vadÄ«jis savu uzņēmumu. Visu saliekot kopā, mÅ«su komandieros neredzÄ“ju nekādas vainas. Tie bija labi sagatavoti.

NegatÄ«vais bija tas, ka varÄ“ja redzÄ“t, ka viņiem noskaņojums ir slikts, nenāk finansÄ“jums, trÅ«kst lÄ«dzekļu rÄ«kot mācÄ«bas, trÅ«kst ticÄ«bas savām spÄ“jām. ŠÄ«s negatÄ«vās iezÄ«mes varÄ“ja manÄ«t, arÄ« satiekoties ar augstākiem komandieriem. Viss tāds depresÄ«vs. ReizÄ“m izdzirdu frāzes no komandieriem, ka kara gadÄ«jumā mums var nebÅ«t augšas, kuras mÅ«s vada, ka nebÅ«s apgādes, kaut kur mežā bÅ«s aprÄ«kojums un munÄ«cija, bet šaubās, ka to kāds papildinās. Tāpat no viena komandiera esmu dzirdÄ“jis arÄ« tādas frāzes, ka Krievijas armija mÅ«su Zemessardzi ignorÄ“s un neņems vÄ“rā, bet brauks tur, kur tiem ir vajadzÄ«gs. Tad kāpÄ“c lai es neticÄ“tu savam komandierim, kuru ļoti cienÄ«ju.

Savu dienestu ZemessardzÄ“ uzsāku ar jaunkareivja pamatapmācÄ«bas kursu, kurš ilga trÄ«s nedēļas. Tiesa, man sanāca izlaist otrajā nedēļā pāris dienas, jo radās neplānotas problÄ“mas manā saimniecÄ«bā. MācÄ«bu beigu posmā bija jānoiet 80 km maršs četrās dienās. Viena ceturtdaļa no maršruta bija jāveic, pārvietojoties pa Å«deni.

MācÄ«bās nonācu pie atziņas, ka pÄ“c gadiem esmu nedaudz par vecu, bet dzÄ«ves pieredze dod savas priekšrocÄ«bas attiecÄ«bā pret jaunākiem. Tajās mācÄ«bās bija kādi trÄ«sdesmit cilvÄ“ku. Man nebija problÄ“mas ar ieroču izpratni, disciplÄ«nas, subordinācijas ievÄ“rošana, ko jau biju apguvis PSRS armijas obligātajā dienestā. Šajās mācÄ«bās, kaut arÄ« fiziski biju vājāks, man nekādas atlaides nedeva. MÅ«su starpā bija sievietes, kuras apbrÄ«noju, kā viņas spÄ“ja tikt galā ar visiem uzdevumiem. Man daudz kas bija jauns, jo krievu armijā nebiju dienÄ“jis kājniekos.

Stājoties ZemessardzÄ“, sev biju nosolÄ«jies nepiedalÄ«ties nekādās parādÄ“s, kur man jāatdod gods augstākajai vadÄ«bai un prezidentam, aizsardzÄ«bas ministram. Diemžēl arÄ« šoreiz nācās atteikties no principiem, jo trÅ«ka cilvÄ“ku un, lai atbalstÄ«tu savu tiešo rotas komandieri, gāju.

Piedaloties dažāda lÄ«meņa vada, rotas, bataljona, novada un NBS mācÄ«bās, esmu ievÄ“rojis nesakritÄ«bu starp presÄ“ AizsardzÄ«bas ministrijas pārstāvju un augstāko komandieru pÄ“dÄ“jā laikā teikto un maniem personÄ«giem novÄ“rojumiem. Tiek apgalvots, ka mums ir 8000 zemessargu, ka 2020.gadā ir mÄ“rÄ·is sasniegt 13 000 zemessargu. Savukārt es esmu ievÄ“rojis, ka šie skaļie paziņojumi Ä«sti neatbilst reālajai situācijai.

Tiesa, par to pÄ“dÄ“jā laikā vairs nerunā! Tiek veikta pastiprināta aÄ£itācija par stāšanos ZemessardzÄ“. Tie jaunie zemessargi, kas iestājās ar mani, reti kurš vairs ir palicis ierindā. Es tos vairs neredzu. VarbÅ«t kāds ir aizgājis uz citu bataljonu vai iestājies profesionālā dienestā, bet daudz tādu nav, un tad paliek jautājums, kur paliek pārÄ“jie, jo viņu militārās prasmes ir acÄ«mredzami nepietiekamas.

Tad sāku domāt, cik tad Ä«sti zemessargu ir ZemessardzÄ“. Sarunājoties ar vienu zemessargu, kurš nodienÄ“jis kādus 30 gadus ZemessardzÄ“, izskaitļojām, ka vairāk par 4000 zemessargiem nevarÄ“tu bÅ«t. Kāds komandieris man apstiprināja, ka tā realitātÄ“ varÄ“tu bÅ«t. Domāju, ka viņam informācija bija vairāk pieejama nekā man.

Piedaloties mācÄ«bās, savā bataljonā neesmu vienlaicÄ«gi redzÄ“jis vairāk par simt cilvÄ“kiem. ArÄ« pārrunājot ar citu bataljonu zemessargiem, viņi apstiprināja to pašu, ka arÄ« pie viņiem vairāk par simtu uz mācÄ«bām nesanāk. Esmu pat dzirdÄ“jis no dažiem komandieriem apgalvojumus, ka vairāk par 2 000 aktÄ«vo zemessargu ZemessardzÄ“ nav. Kam man tagad ticÄ“t?

Manā bataljonā pat simt cilvÄ“ki Ä«sti nevar sapulcÄ“ties, kur nu vÄ“l 400. Reālā krÄ«zes situācijā stipri šaubos, ka ZemessardzÄ“ vairāk par 3000 zemessargu atnāktu, jo pat tagad uz mācÄ«bām neiet. Pat tad, ja tie, kas neapmeklÄ“ mācÄ«bas, ierodas krÄ«zes mobilizācijas laikā, viņiem jau daudz kas pÄ“c gada bÅ«s aizmirsies.

VÄ“rojot to visu rodas priekštats, ka viņi iedomājas, ka Krievijas armija atnāks lÄ«dz Latvijas austrumu robežai, apstāsies pie tās un teiks: “Šodien mÄ“s vÄ“l neuzbruksim. MÄ“s pagaidÄ«sim mÄ“nešus divus trÄ«s vai varbÅ«t pusgadu, lai jÅ«s varat veikt mobilizāciju, apmācÄ«bu un apbruņošanu. Citādāk pat Ä«sta cīņa nesanāks, un jÅ«su vājums pazemos mÅ«s.” Tā, protams, nenotiks, un ienaidnieks izmantos mÅ«su kaujas nespÄ“ju. Armijai, Zemessardzei jābÅ«t gatavai šodien vai, pareizāk sakot, vakar reālam Ä«stam karam, kurš, kā rāda Ukrainas notikumi, bÅ«s nežēlÄ«gs, prasÄ«s lielus upurus, drosmi un izturÄ«bu, kā arÄ« prasmes no mÅ«su karavÄ«riem un valsts iedzÄ«votājiem.

Savukārt, pievÄ“ršoties profesionālā dienesta karavÄ«riem, uzskatu, ka daudzi no tiem nenāk tikai patriotisma vadÄ«ti, bet arÄ« par algu. Viņi taču faktiski ir algotņi! Ja zemessargi neiet ar nolÅ«ku aizsargāt savu valsti, bet iet, lai saņemtu tos 30-40 eiro, tad arÄ« viņi kļūst par algotņiem. Redzot, ka zemessargi nenāk uz mācÄ«bām, ka komandieriem ir grÅ«tÄ«bas savākt uz tām pietiekošu skaitu zemessargu, bÅ«tu jāuzdod jautājums – kāpÄ“c tā notiek?

Manuprāt, tas viss izriet no tām liberālajām vÄ“rtÄ«bām, kuras proponÄ“ pie varas esošÄs partijas. Kad tu vari dzÄ«vot pÄ“c principa, ka galvenais - lai tu tikai citus netraucÄ“tu. Ja te ir slikti, tad dodies uz to vietu, kur ir labāk. Tu vari doties uz Lielbritāniju vai citu ārvalsti strādāt, jo šeit Latvijā algas par mazu. Viņi dodas uz gatavu infrastruktÅ«ru un uz labām algām.

Bet kā tad tās tautas izveidoja savu valsti? Tām bija spÄ“cÄ«gas armijas, un tādas tās uztur joprojām. Viņi to visu neizveidoja tukšÄ vietā, gadsimtu gaitā viņi karoja par savu valsti, kolonizÄ“ja citas, lai iegÅ«tu lÄ«dzekļus, attÄ«stÄ«tu ekonomiku. Bet kur tad mÄ“s esam? Mums pat tādas domas nav. Augstākajos varas ešelonos tikai pÄ“dÄ“jos četrus piecus gadus sākuši ko domāt. Uzņēmuši filmu “DvÄ“seļu putenis”, bet sen jau bija jābÅ«t seriālam “DvÄ“seļu putenis” trÄ«sdesmit gadu garumā ar piectÅ«kstošo sÄ“riju.

Augstākie ierÄ“dņi un politiÄ·i visus šos gadus attiecÄ«bā pret aizsardzÄ«bas sistÄ“mu ir rÄ«kojušies bezatbildÄ«gi nolaidÄ«gi. RÄ«kojušies tā, lai ierindas pilsoni - tādu kā mani - ienaidnieks varÄ“tu iznÄ«cināt, represÄ“t, pazemot bez cīņas. VÄ“l vairāk, šÄ« cīņas par savu valsti nepieciešamÄ«ba nav ieviesta tautas apziņā. Nacionālās drošÄ«bas padome vÄ“las, lai okupanti un kolonizatori mani nogalina bez iespÄ“jas organizÄ“ti cÄ«nÄ«ties kopā ar saviem tautas brāļiem.

Tad, kad es ieraugu lietuviešu un igauņu obligātā dienesta karavÄ«rus, tad man ir pārliecÄ«ba, ka viņi ir gatavi reāli cÄ«nÄ«ties un karot par savu tÄ“vu zemi. Toties, ieraugot mÅ«su militāros spÄ“kus, izskatās, kā tā ir tikai butaforija – Potjomkina sādža. Militārās zināšanas un prasmes paaugstina valsts pilsoņu vispārÄ“jās spÄ“jas, kuras savukārt reducÄ“jas arÄ« kopÄ“jā valsts attÄ«stÄ«bā. Ir taču acÄ«mredzami, ka lielākoties visām attÄ«stÄ«tām sabiedrÄ«bām ir arÄ« lieliska militāra varÄ“šana. Man šÄ·iet, ka tie, kas ir pie varas Latvijā, šo nesaprot vai negrib saprast un liedz mÅ«su valsts attÄ«stÄ«bas iespÄ“ju.

Uzskatu, ka ir jāsāk atklāti runāt par to, kas patiesi notiek ar Zemessardzi. Šodien pieļautās kļūdas nākotnÄ“ mums izmaksās dārgi!