Iesaki rakstu:

Sestdien MārupÄ“ notikusÄ« advokāta slepkavÄ«ba neesot saistÄ«ta ar viņa profesionālo darbÄ«bu, - tā šodien paziņoja Kriminālpolicijas vadÄ«ba. Bet vai ir pamats vienmÄ“r ticÄ“t policijas versijām? Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ divas nodaļas no politiskā trillera „Nauda” („Bailes – 3”), kurās aprakstÄ«ti „pilnÄ«gi izdomāti” notikumi maksātnespÄ“jas administratora Mārtiņa Runkus Mežaparka savrupmājā dažas stundas pirms viņa demonstratÄ«vās, publiskās nogalināšanas.

Prologs VI. Advokāts

Šodienai vajadzÄ“ja bÅ«t lieliskai, izcilai, vienreizÄ«gai dienai. Noteikti vajadzÄ“ja. Citādi nemaz nevarÄ“ja bÅ«t…

Advokāts atvÄ“ra acis jau mazā gaismiņā, pastiepa roku pÄ“c vecmodÄ«gā, bet sirdij tik tuvā un mīļā “Vertu” telefona – jopcik, knapi pieci no rÄ«ta. Kas tieši bija rādÄ«jies sapņos un izrāvis viņu no miega, advokāts neatcerÄ“jās – vienÄ«gā liecÄ«ba bija caurcaurÄ“m slapjā zÄ«da gultasveļa un trauksmes sajÅ«ta, kas nevis izzuda, bet tikai auga augumā.

Tam vajadzÄ“ja bÅ«t priekpilnam satraukumam – galu galā šodien vajadzÄ“ja sekmÄ«gi noslÄ“gties daudzu mÄ“nešu smagam darbam. Darbam, uz kādu šajā valstÄ« bija spÄ“jÄ«gi labi ja pārdesmit cilvÄ“ku – un to vidÅ« viņš noteikti bija visspÄ“jÄ«gākais. Droši.

Labi, ne pilnÄ«gi noslÄ“gties. Šis bija starpfinišs, kam vajadzÄ“ja atnest iecerÄ“tos augļus. Viss bija savās vietās. IesaistÄ«tie cilvÄ“ki, nepieciešamie paraksti, reÄ£istrācijas un pārskaitÄ«jumu dokumenti, faili… jā, protams, kā nu bez failiem. ArÄ« TIE faili. Viss, kas bija ar tādām pÅ«lÄ“m gatavots, organizÄ“ts, gādāts un izkārtots pareizās porcijās un secÄ«bā.

Atlika tikai aizvadÄ«t šo dienu – un kārotais auglis pats iekritÄ«s viņa rokās, nevajadzÄ“s vairs ne slÄ“pties, ne maskÄ“ties, ne izlikties. Viņš ieņems pelnÄ«to vietu, un dažādi dergļi pierausies, skaidrs, ka pierausies, – tādi kā, piemÄ“ram, viņa “mīļais kaimiņš”. Advokāts pameta skatu pa logu uz ekonomikas ministra Pašeradena savrupmāju, kas atradās cieši blakus viņa Mežaparka namam.

VÄ“l burtiski pāris dienu – un šis stÄ«vais pÅ«slis, kura paša biogrāfijā bija gan valsts apzagšana, gan muļķīgas kontrabandas shÄ“mas, aizmirsÄ«s savu uzpÅ«tÄ«go viebšanos nejaušas saskriešanās brīžos un sāks bijÄ«gi klanÄ«ties, klusÄ«bā kalkulÄ“jot, kā izspiest kādu labumu pašam sev vai savai partijai. Visi viņi bija tādi.

DÄ«vainā kārtā ministra mājas otrā stāva logos jau dega gaisma. Advokāts nedaudz pabrÄ«nÄ«jās, bet – kas viņam par daļu. Haha, droši vien Pašeradena kungam miedziņš lāgā nenāk, domājot, kādus vÄ“l makaronus par OIK tÄ“mu sakarināt uz ausÄ«m saviem atlikušajiem vÄ“lÄ“tājiem.

BÅ«tu nu pašiedomātajam izcilajam valstsvÄ«ram, kura lielākais tautsaimnieciskais sasniegums bija izdevniecÄ«bas “Dana” noprihvatizÄ“šana un nolaišana pa burbuli, kaut nedaudz sajÄ“gas par šo tÄ“mu, viņš jau sen bÅ«tu atskrÄ“jis pie sava kaimiņa un palÅ«dzis sakontaktÄ“t ar cilvÄ“kiem, kuri patiešÄm, krieviski izsakoties, bija tÄ“mā.

Taču vai nu Pašreadena kungs bija tups kā zābaks, vai arÄ« – kas daudz ticamāk – viņam pašam un viņa partijai bija ne mazums labvēļu tieši OIK biznesmeņu vidÅ«, kuru intereses bija svÄ“tas un neaizskaramas. Tā nu šim arÄ« nācās mÄ“Ä£ināt vienlaikus gan zivtiņu apÄ“st, gan uz kaut kā stingra un elastÄ«ga uzsÄ“sties.

Bet šÄ« galÄ«gi nebija advokāta tÄ“ma – tur bija citi organizÄ“tāji un citi pelnÄ«tāji. Lai nu Pašeradena kungs pats tiek galā ar savām problÄ“mām,– advokātam šobrÄ«d bija daudz svarÄ«gākas lietas darāmas. Lai gan lÄ«dz pirmajām no bÅ«tiskajām pārrunām centrā vÄ“l bija palikušas vairākas stundas, prātÄ«gāk bija jau tagad visu bez steigas vÄ“lreiz pārdomāt un salikt pa plauktiņiem.

Advokāts bez steigas nokāpa uz pirmo stāvu, ar acÄ«m noglāstot svaigi atjaunotās mājas kāpņu margas, – katrs to posms bija izmaksājis vairāk, nekā tāds Pašeradens saņēma algā vairāku mÄ“nešu laikā. Ne tikai algā – arÄ« sponsoru piešpricÄ“s.

Formāli gan šÄ« Mežaparka māja nepiederÄ“ja viņam – tāpat kā astonmārtins, no kura tomÄ“r bija nācies šÄ·irties, kad tas sāka piesaistÄ«t pārāk lielu uzmanÄ«bu, tāpat kā pie mājas stāvošais baltais reindžroveris, tāpat kā konti bankās, uzņēmumu kapitāldaļas un šis tas vÄ“l vÄ“rtÄ«gāks. Tam visam bija savi formālie Ä«pašnieki, bet advokāts bija labākajā gadÄ«jumā tikai lietotājs, nekas vairāk.

Kā viņam riebās šÄ«s nejÄ“dzÄ«gās, apkaunojošÄs, pazemojošÄs paslÄ“pes. Bet citādi nevarÄ“ja. Viņam apkārt bija cilvÄ“ki, kas nebaidÄ«jās demonstrÄ“t savu panākumu augļus – bet advokāts to nevarÄ“ja un nevÄ“lÄ“jās atļauties, jo bija pieredzÄ“jis, kā agri vai vÄ“lu skaudÄ«gā pasaule šos pāvus ar visām viņu astÄ“m aprija tādā vai citādā veidā.

Tagad arÄ« šai paslÄ“pju nepieciešamÄ«bai beidzot pienāks gals, – viņš ieņems savām spÄ“jām atbilstošu vietu, kur viņam vairs nevajadzÄ“s maskÄ“ties. NÄ“, tieši otrādi – viņa statuss bÅ«s tik neapstrÄ«dams, ka jebkura augstākā plaukta luksusa manta tam piegulÄ“s kā cimds rokai. Visi pasaules pašeradeni to novÄ“rtÄ“s.

Bet, lai tas tā tiešÄm notiktu, visu vÄ“lreiz vajadzÄ“ja pārskatÄ«t, par visu vajadzÄ“ja pārliecināties. Viens seifs mājā atradās tur, kur tam arÄ« vajadzÄ“ja bÅ«t, – otrā stāva istabā aiz gleznas. Taču bija vÄ“l viens, kuru advokāts, lai kā arÄ« nicinātu fizisku darbu, saimniecÄ«bas telpas grÄ«dā bija iemontÄ“jis pats saviem spÄ“kiem.

Pats viņš bija izurbinājis caurumu, pats pircis seifu, pats to ievietojis un ieskrÅ«vÄ“jis, pats ielÄ“jis betonu, pats noslÄ«pÄ“jis virsmu un tad šo meistardarbu vÄ“l kārtÄ«gi nomaskÄ“jis. Nekāds smalkais darbs tas nebija, taču nepieciešamo drošÄ«bu garantÄ“ja. Un šajā situācijā tas bija absolÅ«ti nepieciešams.

Seifs nebija necik liels, un advokātam nācās kārtÄ«gi papÅ«lÄ“ties, lai no tā izmakšÄ·erÄ“tu gandrÄ«z visu saturu – dažas mapÄ«tes, pāris datu nesÄ“jus un palielu, iegarenu iezilganas krāsas kasti, kas bija ietÄ«ta nez kādas lidostas tax free maisiņā.

Visu šo guvumu advokāts pasita padusÄ“ un atgriezās pirmā stāva bibliotÄ“kā – tā viņš mÄ«lÄ“ja saukt šo telpu, lai gan tajā nebija gandrÄ«z nevienas grāmatas. Gan jau vÄ“lāk bÅ«s. Izkārtojis visu seifa saturu uz grÄ«das, viņš paņēma minerālÅ«dens pudeli, apsÄ“dās uz dÄ«vāna malas un iegrima pārdomās.

Viss gan jau desmitiem reižu bija pārdomāts un izsvÄ“rts. Katrā mapÄ«tÄ“ bija tieši tas, kam tur vajadzÄ“ja bÅ«t, – to adresāti bija dažādi, un dažāds bija arÄ« mapÄ«šu saturs. Lielākā vÄ“rtÄ«ba gan bija ietilpÄ«gā zibatmiņa, kurā… bet labāk bija par to pat nedomāt. ArÄ« tai bija savs adresāts. Visas vienošanās bija noslÄ“gtas, atlika tikai saņemt pāris parakstus – un zibatmiņa dosies… nu, tā vairs nebija viņa darÄ«šana.

Un vÄ“l šÄ« kastÄ«te un tās nedaudz neparastais saturs. Vispār jau ļoti neparastais. PatiesÄ«bā kastÄ«te mierÄ«gi varÄ“ja palikt seifā – ar advokāta šodienas pasākumu plānu tai nebija nekāda sakara. Viņam vienkārši gribÄ“jās atbrÄ«voties no urdošÄs trauksmes sajÅ«tas, pacilājot rokās kaut ko vienkārši skaistu un, ja tā varÄ“tu teikt, gandrÄ«z vai cildenu.

Jā, jā, jā, vienkārši uz mirkli padomāt par skaisto. Galu galā – ja viņš ļoti gribÄ“tu, noteikti bÅ«tu iespÄ“jams ko tādu iegÅ«t arÄ« sev pašam. Nu, teiksim, visādiem pašeradeniem par spÄ«ti – lai pasiekalojas, mÅ«dži. VarbÅ«t ne šodien un ne pÄ“c mÄ“neša, bet pÄ“c dažiem gadiem – kāpÄ“c ne?

TiešÄm – kāpÄ“c gan ne? ŠÄ« bija valsts, kur varÄ“ja nopirkt visu, to nu viņš zināja droši. Jautājums bija tikai par cenu un iegādes valÅ«tu. Tā varÄ“ja bÅ«t nauda, bet varÄ“ja bÅ«t arÄ« tas viss, kas bija izklāts viņa priekšÄ. VajadzÄ“ja tikai zināt pareizos pircÄ“jus.

KastÄ«te ar tās saturu pie advokāta bija nonākusi gandrÄ«z vai nejauši. Viņš gan bija palÅ«dzis profesionālu cilvÄ“ku palÄ«dzÄ«bu, lai bez lieka trokšÅ†a iztÄ«rÄ«tu kādas pārmÄ“ru iedomÄ«gas un augstprātÄ«gas radÄ«bas seifu dažu kilometru attālumā no šejienes – Langstiņos. Taču advokātam ne prātā nebija nācis, ka seifā varÄ“tu atrasties kaut kas tāds.

Noteikti bija kāds iemesls, kura dēļ centrālās bankas prezidents savā seifā turÄ“ja šÄdu mantiņu. Bet kāds? Advokātam nebija ne laika, ne vÄ“lÄ“šanās to skaidrot. Katram cilvÄ“kam bija tiesÄ«bas uz kādu vājÄ«bu – ja reiz šis stÄ«vais uzpÅ«tenis bija drusku fetišists, kas nu tur liels. Bija – un izbija. Tagad viss bÅ«s pavisam citādāk. Prezidenta dziesmiņa jau sen bija nodziedāta – lielā mÄ“rā pateicoties arÄ« tam, ka viņa seifa saturs bija nonācis advokāta rokās.

Taču urdošÄ trauksme negribÄ“ja un negribÄ“ja izzust – gandrÄ«z vai šÄ·ita, ka no iekšÄm nākošais nemiers vÄ“las advokātu pabrÄ«dināt par ko tādu, ko parastās maņas nespÄ“j fiksÄ“t. Bet par ko?

Advokāts pārlaida tramÄ«gu skatu palielajai telpai. Viss bija savās vietās… vai vismaz gandrÄ«z viss. Skapja durvis – vai tiešÄm viņš vakarā tās bija pametis pavÄ“rtas? Advokātam bija daudz mazu vājÄ«biņu, ko pats par tādām nemaz neuzskatÄ«ja, taču viņš bija izcils pedants un nedaudz lepojās ar šo Ä«pašÄ«bu.

Taču doma par skapja durvÄ«m pagaisa, kad aiz loga viņš pÄ“kšÅ†i pamanÄ«ja tumšu stāvu. Tas pavÄ«dÄ“ja un nozuda, bet pilnÄ«gi noteikti nebija nekāds rÄ“gs vai iedoma. Advokāta sirds krÅ«tÄ«s salÄ“cās tā, ka novibrÄ“ja pat bungādiņas, seja iekvÄ“lojās, bet kājas uz mirkli sastinga un gandrÄ«z vai saļima. Galvā šaudÄ«jās tikai viens jautājums – vai tiešÄm bija atnākuši pÄ“c viņa?…

Saņēmis visu savu gribasspÄ“ku, advokāts izrāvās no hipnotizÄ“ta trusÄ«ša stāvokļa un drudžaini pārlaida acis savā priekšÄ izkārtotajiem materiāliem. Ko Ä·ert, kur likt? Dokumenti bija pārāk apjomÄ«gi, tie vairs nebija glābjami, vajadzÄ“ja paspÄ“t izglābt vismaz zibatmiņu – bet kur???

Kāds paziņa pirms kāda laika bija stāstÄ«jis, kā viņš, ierodoties viesiem no Korupcijas apkarošanas biroja, Ä«paši svarÄ«gu zibatmiņu bija paspÄ“jis “iedÄ“stÄ«t” puÄ·upodā, kur maskotajiem truleņiem nebija ienācis prātā parakņāties. Bet advokāta mājā nebija nevienas pašas puÄ·es.

Ko tad? Ko tad??? PÄ«damies halāta jostā, viņš pielÄ“ca kājās un paÄ·Ä“ra zibatmiņu. Skatiens drudžaini šaudÄ«jās uz visām pusÄ“m, rokas pašas kaut kur iestÅ«ma mazo nieciņu. Kaut kur vajadzÄ“ja iebāzt vÄ“l vienu mazu sÄ«kumu, bez kura zibatmiņai nebija nekādas jÄ“gas… un šajā brÄ«dÄ« varÄ“ja skaidri sadzirdÄ“t, kā atveras mājas parādes durvis.

Kā – atveras? Kā tas bija iespÄ“jams?? Kur tad zvans vai enerÄ£iska klauvÄ“šana, kā tam vajadzÄ“ja bÅ«t šÄdās situācijās? Tātad… tātad tā nemaz nebija valsts?! Kas tad? KURŠ TAD??? Kur viņš bija tā pārrÄ“Ä·inājies? Kurš uzdrÄ«kstÄ“jās?

Taču dzÄ«vnieciski instinkti izsita no galvas pÄ“dÄ“jās domu atliekas. Advokāts, vÄ“lreiz sapinies halāta jostā, klupšus krišus metās uz saimniecÄ«bas telpas pusi – tur bija otras durvis, cerÄ«ba vÄ“l bija!

Ä€trāk, ātrāk, ātrāk… durvis pavÄ“ris, viņš negaidot aci pret aci sadÅ«rās ar droši vien to pašu tumši tÄ“rpto cilvÄ“ku, kurš iepriekš bija rÄ“gojies aiz loga – un viss izbeidzās tik pÄ“kšÅ†i, ka advokāts nespÄ“ja to pat pamanÄ«t. Realitāte bija – un pÄ“kšÅ†i izbeidzās…

Jau dažas minÅ«tes vÄ“lāk divi cilvÄ“ki, kuru darbÄ«bās nebija nevienas pašas liekas kustÄ«bas, bija rÅ«pÄ«gi pārmeklÄ“juši visas telpas, ielÅ«kojušies otrā stāva seifā un sabāzuši viena atnestajā plecu somā gan tā saturu, gan pirmajā stāvā uz grÄ«das izklātās mapÄ«tes. SaimniecÄ«bas telpas seifs gan viņu skatieniem palika nepamanÄ«ts.

ZemÄ“ guļošo advokāta Ä·ermeni viņi tikpat lietišÄ·i ietÄ“rpa āra drÄ“bÄ“s, halātu pakāra vannas istabā un, vÄ“l paÄ·Ä“ruši turpat stāvošo datoru, kurā krājās mājas ārÄ“jo novÄ“rošanas kameru ieraksti, devās prom. Viens no viņiem, bez redzamas piepÅ«les uzvÄ“lis Ä·ermeni plecos, iznesa to pa sÄ“tas durvÄ«m un iekrāva baltajā reindžroverÄ«. GandrÄ«z nedzirdami iedÅ«cās motors – un prom viņi bija.

Mājā iestājās pilnÄ«gs klusums – bet ne uz ilgu laiku. Pagāja dažas minÅ«tes, tad vÄ“l dažas, pirmā stāva skapja durvis pavÄ“rās, un pa tām bezgala uzmanÄ«gi palÅ«rÄ“ja nedaudz melnÄ«gsnÄ“ja un ļoti, ļoti notrÅ«kusies seja. VÄ“l mirklis – un no skapja izlÄ«da nedaudz sakumpis neliela auguma cilvÄ“ks.

IzbiedÄ“ti palÅ«kojies apkārt, nezināmais viesis pavÄ“rās pa vienu logu, pa otru, tad acÄ«m redzami brÄ«tiņu svārstÄ«jās – kāpt uz otro stāvu vai tomÄ“r ne. PÄ“c visa spriežot, nolÄ“mis, ka labāk bÅ«s doties prom iespÄ“jami ātrāk un tālāk, viņš vÄ“lreiz pārlaida skatienu telpai.

Visi dokumenti bija pagaisuši, taču, pamanÄ«jis advokāta Ä·ermeņa apģērbšanas procesā zemÄ“ nokritušo maku, nelÅ«gtais viesis paÄ·Ä“ra to un jau taisÄ«jās pamest māju, kad viņa uzmanÄ«bu piesaistÄ«ja turpat uz grÄ«das gulošÄ zilganā, iegarenā kastÄ«te. Viņš pasvārstÄ«ja to rokās, tad izlÄ“mÄ«gi ieslidināja azotÄ“ un metās to pašu sÄ“tas durvju virzienā. Tās noklaudzÄ“ja, un tagad gan klusumu vairs nepārtrauca nekas.

 

1. nodaļa

Viņš domÄ«gi skatÄ«jās apbružātajā spogulÄ«, un, jo vairāk skatÄ«jās, jo vairāk viņam nepatika tajā redzamais cilvÄ“ks. ArÄ« tas, tāpat kā spogulis, acÄ«m redzami bija piedzÄ«vojis labākus laikus. Daudz labākus.

Nedaudz melnÄ«gsnÄ“ja nenosakāma vecuma seja ar matiem, kas jau bija atkāpušies krietni virs pieres. PamatÄ«gi riņķi zem tumšajām acÄ«m, sagumzÄ«ta kakla āda ar paretiem bārdas rugājiem. NÄ“, uz ielas satikts, šÄds indivÄ«ds nevienam neradÄ«tu ne mazāko uzticÄ«bu.

Iļja Hodakovskis jutās tieši tā, kā viņš izskatÄ«jās. Vienā vārdā – noguris. Divos vārdos – pilnÄ«gi nomākts. Teikt, ka pÄ“dÄ“jos mÄ“nešos viņam negāja, nozÄ«mÄ“ja vÄ“l neko nepateikt. Un jau pÄ“c dažām dienām arÄ« šÄ« eksistence varÄ“ja beigties ļoti nepatÄ«kamā un sāpÄ«gā veidā.

Pavisam vienkārši un skaidri – Iļja bija profesionāls zaglis un parasti bija lepns gan uz savām prasmÄ“m, gan uz darba rezultātiem. Vairākus gadus viņš bija specializÄ“jies uz dārgām automašÄ«nām un savā profesionālās darbÄ«bas jomā ieguvis zinātāju cieņu un respektu.

Viss beidzās tajā brÄ«dÄ«, kad RÄ«gas Centrālajam policijas iecirknim – jā, jā, tam pretÄ«gajam, pussabrukušajam, noplukušajam, starp ugunsdzÄ“sÄ“ju depo un tirgus paviljoniem iespiestajam Å«Ä·im ar atbilstošiem iemÄ«tniekiem – vienubrÄ«d savajadzÄ“jās uzlabot atklāto noziegumu statistiku. Jaunā ministre MÄ“rniece, kurai bija traka, ar galvu ne pārāk draudzÄ«ga sievišÄ·a slava, uzbrauca policistu priekšniecÄ«bai – neko darÄ«t, vajadzÄ“ja reaģēt.

Kaut arÄ« policijā speciālisti lieliski zināja, kāda tieši ir Iļjas profesija un darbÄ«bas joma, šajā reizÄ“ visiem uz to bija nospļauties. PilnÄ«gi visiem. Citu risināmo lietu skaitā vajadzÄ“ja “nozÄ«mÄ“t” vainÄ«go bruņotā laupÄ«šanā – un izvÄ“le krita uz Iļju. GadÄ«jies neÄ«stajā brÄ«dÄ« pa rokai – pats vainÄ«gs!

Citos apstākļos viņam bÅ«tu izdevies atpirkties, iecirkņa inspektors ÄŒetvertinskis skaidrus mājienus ar mietu deva pat vairākas reizes. Taču nelaime tā, ka Iļjam pirms šÄ« brīža bija pagadÄ«jušies pāris neveiksmÄ«gi mÄ“neši, viņa godavārdam sasodÄ«tais ÄŒetvertinskis nenoticÄ“ja, un rezultātā – seši gadi, no kuriem atsÄ“dÄ“t nācās gandrÄ«z piecus.

Pret notikušo Iļja izturÄ“jās diezgan stoiski, kā jau pienācās kārtÄ«gam zaglim. Protams, sākumā mÄ“Ä£ināja pacÄ«nÄ«ties par taisnÄ«bu, rakstÄ«ja vÄ“stules, sÅ«dzÄ“jās, iztÄ“rÄ“ja pÄ“dÄ“jos iekrājumus advokātam, pat tikās ar pāris žurnālistiem. Tie viņam acÄ«m redzami ticÄ“ja, bet dzÄ«vÄ“ bija daudz pieredzÄ“juši, tāpÄ“c tikai lÄ«dzjÅ«tÄ«gi māja ar galvām.

Viens no viņiem Iļjam skaidri un gaiši pateica – redzi, es, protams, varu tÄ“rÄ“t savu un tavu laiku, varu visu noskaidrot, varu sižetu uztaisÄ«t, bet nekas no tā nemainÄ«sies, vienÄ«gi tev cietumā kādu brÄ«di klāsies sliktāk. Ja esi pa Ä«stam patrāpÄ«jies pa kājām sistÄ“mai – vari pat nemÄ“Ä£ināt muļķoties, tāpat nekas nesanāks.

Pienāca brÄ«dis, kad Iļjam vairs nebija nevienas amatpersonas, kam vÄ“l varÄ“tu sÅ«dzÄ“ties, un nevienas instances, kurai vÄ“l kaut ko varÄ“tu pārsÅ«dzÄ“t. Šajā brÄ«dÄ« viņš arÄ« galÄ«gi samierinājās un nosprieda – nekas cits neatliek kā nākamos gadus pavadÄ«t lietderÄ«gi, iespÄ“ju robežās uzlabojot esošÄs zināšanas un apgÅ«stot jaunas.

PÄ“dÄ“jais punkts izdevās tik labi, ka pÄ“c iznākšanas Iļja jau vairākus gadus sekmÄ«gi darbojās jaunā – vairs ne automašÄ«nu, bet dzÄ«vokļu un galvenokārt savrupmāju jomā. Darbs bija daudz drošÄks un bez pārlieka stresa, ienākumi auga, klientu bāze arÄ«.

Protams, nācās dalÄ«ties ar dažu labu, arÄ« ar to pašu “labvÄ“li” ÄŒetvertinski. Bet nebija ļaunuma bez labuma – šis pa to laiku bija pārcÄ“lies uz Ekonomikas policiju un spÄ“ja ne tikai vajadzÄ«bas gadÄ«jumā piesegt, bet arÄ« pamest dažu derÄ«gu “navodku”. Ä»oti reti, bet gadÄ«jās no viņa puses arÄ« pa kādam pasÅ«tÄ«jumam.

Viss gāja tik labi lÄ«dz tam murgainajam rÄ«tam lepnajā Mežaparka savrupmājā. Iļjam patika par sevi domāt kā par profesionāli ar noteiktu specialitāti un saviem principiem. Protams, toreiz, pirms netaisnÄ«gās iesÄ“dināšanas, viņam ar bruņotu laupÄ«šanu nebija nekā kopÄ«ga, un arÄ« kā cilvÄ“ku, kas varÄ“tu piedalÄ«ties slepkavÄ«bā, viņš sevi nebija iedomājies.

Protams, Centrālcietumā gāja visādi, bet vienalga nekad vÄ“l Iļjas acu priekšÄ nebija atņemta cilvÄ“ka dzÄ«vÄ«ba. Tik lietišÄ·i un mierÄ«gi. Un tāpÄ“c Mežaparkā notikušais viņu izsita no sliedÄ“m nevis uz dienām vai nedēļām, bet nepārspÄ«lÄ“jot – ilgiem un ilgiem mÄ“nešiem.

Viņš Mežaparka savrupmājā bija ieradies ar pavisam citu mÄ“rÄ·i – precÄ«zi atbilstošu savai profesijai un specialitātei. Bija droši zināms, ka “klients” vakaros, droši vien jau stresu mazinot, mÄ“dz kārtÄ«gi ieraut, bet pÄ“c tam likumsakarÄ«gi guļ ciešÄ miegā – un ilgi. Viens vai ar kādu partneri – kā nu kuro reizi.

KamÄ“r viņš šÅ†Äkuļotu, Iļjam vajadzÄ“ja pārmeklÄ“t māju un nezināmajam pasÅ«tÄ«tājam sagādāt pietiekami precÄ«zi aprakstÄ«tus dokumentus. Bija zināms, ka tie, visticamāk, atradÄ«sies vienā no diviem mājas seifiem. Aizej, paņem, atdod – un vari rÄ“Ä·ināties ar piecciparu summu plus viss, ko vÄ“l tur atradÄ«si. Galvenais – neaizrauties un atcerÄ“ties galveno.

Viss gāja labi, dārgā, bet pÄ“c bÅ«tÄ«bas primitÄ«vā signalizācija bija priekš kaÄ·iem, un kurš gan varÄ“ja iedomāties, ka tieši šajā naktÄ« “klients” pamodÄ«sies viens pats un jau pustumsā, kad viņam vajadzÄ“ja bÅ«t visciešÄkajam miegam.

Ne pie kādas dokumentu meklÄ“šanas Iļja pat netika – viņam atlika tikai glābÄ“jskapis un cerÄ«ba, ka “klients” parosÄ«sies un vÄ“l noliksies uz rÄ«ta dusu. Taču tā vietā skapis izrādÄ«jās Ä«sts glābÄ“js. Par to, vai viņa “klients” no mājas tika iznests beigts vai tikai nesamaņā, Iļja vÄ“l varÄ“ja šaubÄ«ties. Par to, ka viņu gan nevienam ne prātā nenāktu pasaudzÄ“t, šaubu nebija – šÄdi liecinieki nevienam un nekad nebija vajadzÄ«gi.

IebrucÄ“ji acÄ«mredzami bija labi speciālisti savā jomā – bet, cik nu Iļja varÄ“ja secināt, lÅ«rot pa mikroskopisku antÄ«kā skapja durvju spraudziņu, no objektu kvalitatÄ«vas pārmeklÄ“šanas gan viņi neko lāgā nejÄ“dza. SaimniecÄ«bas telpas seifu viņi, piemÄ“ram, vispār nepamanÄ«ja.

ŠÄdu spÄ“ju viņiem gan nemaz arÄ« nevajadzÄ“ja. Dokumentus, kurus, pÄ“c visa spriežot, gaidÄ«ja arÄ« Iļjas pakalpojumu pasÅ«tÄ«tājs, Mežaparka mājas saimnieks pats bija izņēmis no slÄ“ptuves un glÄ«ti izkārtojis – sak, nāciet un savāciet, mīļie viesi, te ir viss, kas jums vajadzÄ«gs.

Tā nu Iļjam no savas slÄ“ptuves atlika vien ar neviltotu rÅ«gtumu noraudzÄ«ties, kā viņam vajadzÄ«gās mapÄ«tes – viņa pasÅ«tÄ«tāja starpnieks bija diezgan precÄ«zi aprakstÄ«jis pat to krāsas un izskatu – aizceļo nezināmā virzienā kopā ar “klienta” Ä·ermeni.

Lai gan – kāds nu tur rÅ«gtums! PatiesÄ«bā Iļja lieliski saprata, cik pamatÄ«gi viņam šajā neveiksmÄ“ tomÄ“r ir, tā sacÄ«t, paveicies. NāvÄ«gi nopietnie cilvÄ“ki nebija pamanÄ«juši viņa ierašanos savrupmājā, un, pateicoties tam, viņš vÄ“l joprojām bija dzÄ«vs!

Tā bija labā ziņa, taču bija arÄ« sliktā. Skaties, kā gribi, pasÅ«tÄ«jumu viņš nebija izpildÄ«jis. Nekādu tÅ«lÄ«tÄ“ju seku tam gan nebija, starpnieks bija tikai nedaudz saviebies.

Protams, par notikušo Ilja savam starpniekam neko daudz nestāstÄ«ja – dzÄ«ve sen bija iemācÄ«jusi, ka liekas zināšanas cilvÄ“kus nepadara laimÄ«gākus, drÄ«zāk jau otrādi. Iļjas versija bija vienkārša kā kamieļa kuņģis – tā un tā, jau vakarā biju objektā, viss bija normāli, visu pārbaudÄ«ju, taču vajadzÄ«go mapÄ«šu nebija, pilnÄ«gi droši ne. Lai “klientu” nesatrauktu, neko citu vispār nepaņēmu. Visticamāk, “klients” savas mapÄ«tes glabā kaut kur citur…

IzskatÄ«jās, ka starpniekam kaut kas bija aiz ādas, – viņš acÄ«m redzami svārstÄ«jās, vai kaut ko piebilst vai ne. Taču beigās neko nepateica, un tā nu abi arÄ« atvadÄ«jās. Nekā ārkārtÄ“ja – reizÄ“m tā gadÄ«jās, neko tur nevarÄ“ja darÄ«t.

ZaudÄ“tāji šÄdos gadÄ«jumos bija visi trÄ«s – gan pasÅ«tÄ«tājs, gan starpnieks, gan, protams, arÄ« Iļja. PasÅ«tÄ«tājs netika pie viņam tik vajadzÄ«gajām lietām, starpnieks zaudÄ“ja gabaliņu uzticÄ«bas, bet Iļjam nācās samierināties ar avansu, kas parasti bija krietni mazāks par pusi no kopÄ“jās summas par pakalpojumu…

Nākamās dažas dienas pÄ“c notikuma Mežaparkā Iļja vienkārši un primitÄ«vi nodzÄ“ra. Tā kārtÄ«gi – no rÄ«ta lÄ«dz pilnÄ«gam atrubonam un tad ar papildporcijām vajadzÄ«gajā tilpumā un biežumā.

Nekādiem psihoterapeitiem viņš, protams, neticÄ“ja – šÄ« bija pārbaudÄ«ta metode, kā tikt vaļā no dažāda mÄ“roga “melnajiem” vai vienkārši tos tā kārtÄ«gi noslÄ«cināt. PÄ“c nedēļas šie tiešÄm arÄ« bija nogrimuši, varÄ“ja sākt domāt par atgriešanos realitātÄ“ – bet negaidot izrādÄ«jās, ka viņš ir attapies pavisam citā pasaulÄ“.

PÄ“dÄ“jos gados dzÄ«ve bija Iļju, ja tā var teikt, izlutinājusi – pašam nekādas pÅ«les objektu meklÄ“šanā nenācās pielikt, pilnÄ«gi pietika ar pasÅ«tÄ«jumiem. Un nu tas pÄ“kšÅ†i bija beidzies – kā ar iznÄ«cinošu neredzamas burvju nÅ«jiņas mājienu. Telefons klusÄ“ja, e-pasts klusÄ“ja, mesendžeri klusÄ“ja, un klusÄ“ja arÄ« netradicionālākas individuālo sakaru sistÄ“mas. Neviens Iļju neaiztika – bet neviens arÄ« par viņu neinteresÄ“jās.

Aiz bÄ“dām un sarÅ«gtinājuma Iļja gandrÄ«z vai sāka dzert vÄ“lreiz, taču bija liela problÄ“ma – gluži vienkārši nebija naudas. No Ä«rÄ“tā dzÄ«vokļa viņu neviens ārā nemeta, taču nākamā mÄ“neša maksai naudas nebija. Tās nebija arÄ« citām ikdienas vajadzÄ«bām.

Un tas vÄ“l bija tÄ«rais sÄ«kums. Lielais, tā sacÄ«t, izaicinājums, kā šajā valstÄ« mÄ“dza runāt pamatnācija, bija tāds, ka pÄ“c samÄ“rā neilga laika Iļjam vajadzÄ“ja ļoti nopietniem cilvÄ“kiem atdot ļoti nopietnu summu. Ar pieciem cipariem rakstāmu, un pirmais cipars nebija vieninieks.

Iļjam nepatika pat atcerÄ“ties šÄ« parāda rašanās apstākļus – tā bija gadÄ«jies, un viss. Atdosi, un bÅ«s miers. Neatdosi – nÄ“, tāda varianta vienkārši nebija. Iļja no Centrālcietuma stāstiem labi zināja, kas bija noticis ar tiem pāris vieglprāšiem, kuriem bija ienācis prātā pakavÄ“ties ar atmaksu. Bija cilvÄ“ki, ar kuriem jokot vienkārši nedrÄ«kstÄ“ja.

Normālos apstākļos, ar normālu klientÅ«ras apjomu šÄdas summas savākšana bija pilnÄ«gi reāla. VajadzÄ“ja tikai nedaudz piemirst šÄdus tādus paša izdomātus un pieņemtus aroda noteikumus – piemÄ“ram, apņemšanos objektos nekad neko nepaņemt sev pašam, bet tikai to, kas bija pasÅ«tÄ«ts.

PasÅ«tÄ«tājiem bieži vien bija vienalga, bet šÄdā atturÄ«bā bija dzelžaina loÄ£ika – gandrÄ«z vienmÄ“r Iļjas kolÄ“Ä£i iekrita nevis pašÄ objektā vai, teiksim, pasÅ«tÄ«to lietu nodošanas brÄ«dÄ«, bet gan tad, kad mÄ“Ä£ināja realizÄ“t objektā savākto.

Nespeciālistam bija grÅ«ti pat iedomāties, cik visas šÄ«s dārglietas, par gleznām un citām nopietnākām lietām nemaz nerunājot, bija individuālas un lÄ«dz ar to viegli atpazÄ«stamas. LÄ«dz ar to kaut ko vÄ“l paņemt vajadzÄ“ja gadÄ«jumos, kad bija nepieciešams nomaskÄ“t patieso interesi, – bet arÄ« tad labāk bija šo kaut ko vienkārši izmest, nevis mÄ“Ä£ināt pārdot.

Ar vārdu sakot, šÄda apņemšanās bija laba, prātÄ«ga un pamatota, taču šis bija no tiem principiem, ko vajadzÄ«bas gadÄ«jumā varÄ“ja arÄ« uz brÄ«di piemirst. Tikai tāds sÄ«kums, ka vajadzÄ“ja pasÅ«tÄ«jumus kā tādus – bet to nebija un nebija.

VirsÅ« mācās aizvien nepatÄ«kamākas priekšnojautas, jau pāris reizes Iļjam murgos bija rādÄ«jies tas pats… nu, tas no Mežaparka mājas. Miroņi sapņos – tas vienmÄ“r bija uz ļaunu.

Kaut ko vajadzÄ“ja izdomāt – bet ko? Ķerties pašam pie objektu izvÄ“les? GodÄ«gi sakot, Iļja neatcerÄ“jās, kad pÄ“dÄ“joreiz bÅ«tu kaut ko tādu darÄ«jis. LÅ«gt palÄ«dzÄ«bu? Tas nebija variants – vispirms jau tāpÄ“c, ka šÄdu cilvÄ“ku Iļjam vispār nebija. PilnÄ«gi nopietni – neviena paša.

Kas atlika – mÄ“Ä£ināt kaut ko pārdot? Galu galā no Mežaparka mājas viņš nebija aizgājis tukšÄm rokām. Kaut kā gluži nemanāmi kabatā ielÄ“kušajā nelaiÄ·a makā atrasto naudu viņš jau sen bija iztÄ“rÄ“jis, taču vÄ“l jau bija Tā Lieta. Lieta, kuru Iļja savā nobružātajā miteklÄ« bija nobāzis tik dziļi un pamatÄ«gi, ka tur to neiedomātos meklÄ“t neviens pats viņa aroda brālis.

Tas nebija bez pamata. Vēl nekad mūžā Iļja nebija kļuvis par slepkavības liecinieku un nekad arī nebija saskāries ar kaut ko tādu, ko nebija iespējams nosaukt citādi kā par burvestību. Tikai un vienīgi tā...