Iesaki rakstu:

Kas tieši pašreizÄ“jo eirokomisāru un partijas "VienotÄ«ba" kandidātu Eiroparlamenta vÄ“lÄ“šanās Valdi Dombrovski saista ar „Rietumu banku” un tās Ä«pašniekiem LeonÄ«du Esterkinu un Arkādiju Suharenko? IespÄ“jams, skaidrÄ«ba varÄ“tu kļūt lielāka, izlasot šo Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“to nodaļu no jaunā politiskā trillera „Nauda” („Bailes – 3”), kurā atainota divu pilnÄ«gi izdomātu personāžu – eirosekretāra Valda Bebrovska un „Austrumu bankas” akcionāra LeonÄ«da Eserkina – tikpat izdomāta saruna.

53. nodaļa

Ja pavisam Ä«si un vienkārši, tad LeonÄ«dam Eserkinam bija zivs acis. StÄ«vas, nemirkšÄ·inošas un aukstas. BiedÄ“jošas.

To Valdis Bebrovskis bija pamanÄ«jis jau iepriekšÄ“jās nedaudzajās tikšanās reizÄ“s, un nez vai kaut kas tagad bÅ«s mainÄ«jies, viņš nodomāja. Tāpat kā to, ka šÄ·ita – ja vien baņķieris pats to negribÄ“ja, nebija iespÄ“jams saprast, kurp tieši vÄ“rsts šis viņa aukstais skatiens.

Pats baņķieris Eserkins, vismaz ciktāl sniedzās Bebrovska pieredze, bija tieši tāds pats kā viņa skatiens – auksts un nepatÄ«kams. Bebrovskis bija pa ausu galam dzirdÄ“jis par dažādām sarežģītÄ«bām baņķiera Ä£imenÄ“ un varÄ“ja saprast cilvÄ“kus, kuriem dienu dienā bija jābÅ«t tādā vai citādā veidā atkarÄ«giem no šÄ« kunga.

Savā ziņā bija atkarÄ«gs arÄ« pats Bebrovskis. TāpÄ“c jau viņš arÄ« pašlaik tā vietā, lai klauvÄ“tu pie izsoļu nama durvÄ«m un mestos izšÄ·irÄ«gajā cīņā par savu Dārgumu, bija paklausÄ«gi attraucies uz baņķiera lielo, auksto, nemÄ«lÄ«go JÅ«rmalas savrupmāju un sÄ“dÄ“ja kalpones ierādÄ«tajā vietā, gaidot pašu namatÄ“vu.

Jau no veciem laikiem Bebrovskis zināja, ka nesvarÄ«gām sarunām Eserkins izmanto bankas telpas, svarÄ«gākām – vienu no JÅ«rmalas restorāniem, kur parasti pieņēma viesus no Krievijas un citām bijušajām PSRS republikām, savukārt vissvarÄ«gākajos gadÄ«jumos aicināja pie sevis uz mājām. Tātad priekšÄ stāvošÄ saruna acÄ«mredzot bija ļoti svarÄ«ga, un Bebrovski tas nemaz neiepriecināja.

Likt sarunas biedram pagaidÄ«t, lai uzsvÄ“rtu savu svarÄ«gumu un attiecÄ«gi viņa niecÄ«gumu, – tā bija veca un labi zināma metode. Pagāja minÅ«tes desmit, lÄ«dz durvis pavÄ“rās un ienāca baņķieris – tieši tāds pats kā pirms pāris gadiem, kad pÄ“dÄ“joreiz bija sanācis tikties, ja nu vienÄ«gi nedaudz iesirmāks.

Viņš bija viens no retajiem Bebrovskim zināmajiem cilvÄ“kiem, kurš ar viņu gan premjera un finanšu ministra karjeras laikos, gan tagad runāja tikai un vienÄ«gi krieviski. Savulaik Bebrovskis bija mÄ“Ä£inājis atbildÄ“t latviski – un tā arÄ« nebija sapratis, vai Eserkina kungs patiešÄm valsts valodu vispār nejÄ“dz vai arÄ« tikai demonstratÄ«vi izliekas.

ArÄ« šoreiz Eserkins savu viesi uzrunāja krieviski.

– Sveiki, Bebrovska kungs… NÄ“, jÅ«s sÄ“diet, sÄ“diet… Atvainojiet, ka nācās uzstāt uz jÅ«su ierašanos. Kafiju, tÄ“ju? Es jÅ«s ilgi neaizkavÄ“šu. Mums tikai vienu lietu vajadzÄ“tu izrunāt. Un, cerams, nokārtot.

– Jā… Sveiki, Eserkina kungs, sveiki. NÄ“, paldies, kafiju jau mājās padzÄ“ru, tā ka varam runāt…

– Labi. Labi, ka varam uzreiz. Redziet, Vaļģis… – Bebrovskis neieredzÄ“ja šo “Vaļģis” un pieļāva, ka Eserkins to ļoti labi zina un šÄdu uzrunu lieto tÄ«šÄm. – JÅ«s, Vaļģis, taču zināt, ka mums ir grÅ«ti laiki. Ä»oti grÅ«ti. JÅ«su draugi amerikāņi… nu, vai jÅ«su draugs RimÄ“vičs… labi, nav svarÄ«gi… ar “CBLV” tā izdarÄ«jās, ka mums knapi, knapi izdevās izdzÄ«vot, vismaz pagaidām…

Bebrovskis šo to zināja par RimÄ“viča attiecÄ«bām ar “Austrumu bankas” Ä«pašniekiem un vÄ“l šo to nojauta. PatiesÄ«bā lietas, par kurām viņš apbrÄ«noja savu bijušo priekšnieku, varÄ“ja saskaitÄ«t uz pirkstiem, bet viena no tām bija – kaut kā viņš šos “austrumniekus” tomÄ“r bija spÄ“jis… nu, ja ne pieradināt, tad vismaz saukt pie kaut kādas kārtÄ«bas.

Tiesa, ļaunas mÄ“les melsa, ka šÄ« saukšana pie kārtÄ«bas esot notikusi tikai ar vienu mÄ“rÄ·i – panākt, lai “austrumnieki” kaut ko regulāri atpilinātu pašam RimÄ“vičam vai kādiem ar viņu saistÄ«tiem cilvÄ“kiem.

Bebrovskis par to vienkārši neko negribÄ“ja zināt – viņam Ilmārs RimÄ“vičs bija un palika izcils Centrālās bankas prezidents un vÄ“l izcilāks makroekonomists, lai ar kādām nomelnošanām šai dižajai personÄ«bai nenāktos saskarties.

Bet kaut ko pieklājības pēc vajadzēja atbildēt.

– Nu, Eserkina kungs… jÅ«s taču zināt, ka Ä£eopolitiskā situācija mainās, mums ir stratÄ“Ä£iskie sabiedrotie, kuri redz notiekošo no globālo interešu viedokļa, un noteiktos apstākļos var nākties taktiski…

– Taktiski, šmaktiski… – namatÄ“vs viņu pārtrauca gluži bezceremoniāli. – Pietiks, Vaļģis, to visu jÅ«s pataupiet savai StrasbÅ«rai… nu vai Briselei. Mums par lietu jāparunā.

Bebrovskis neatcerÄ“jās, kad pÄ“dÄ“joreiz kāds bÅ«tu atļāvies ar viņu runāt šÄdi. Tik ļoti neatcerÄ“jās, ka nudien nesaprata – kā tagad pareizi vajadzÄ“tu rÄ«koties.

– Piedodiet, Bebrovska kungs, ka es tā strupi, bet situācija ir nepatÄ«kama un prasa rÄ«cÄ«bu. Dramatiska, es teiktu. Mums nav laika sasaukt ekspertu grupas un uzklausÄ«t viedokļus, kā jÅ«s to esat pieradis. Pašlaik ir izdzÄ«vošanas jautājums.

– Jā, saprotu Eserkina kungs, ir neviennozÄ«mÄ«gi laiki. Kā es tieši…

– Par to runa. Saliksim, Vaļģis, visu pa punktiem. JÅ«s 2013. gadu labi atceraties, vai ne?

Bebrovskis diemžēl atcerējās. Tas bija, iespējams, vissliktākais gads viņa mūžā.

– Runāsim bez aplinkiem, Vaļģis. Jums smÄ“lās Å«dens mutÄ“, jÅ«s bijāt faktiski bankrotÄ“jis ar visu sievas un savu paša kopÄ“jo biznesu. Reāli bija tā – banka jums varÄ“ja visu atņemt, pārdot, un jÅ«s vÄ“l paliktu parādā… cik? Kaut kādus sešsimt vai astoņsimt tÅ«kstošus, ja?… Ä€, nÄ“, vairāk tomÄ“r sanāca, ne?

Ko gan te varēja piebilst. Baņķierim ar skaitļiem nekādu problēmu nebija un nevarēja būt. Gan jau mapītē uz galda tie visi bija. Bebrovskis mēmi pamāja ar galvu.

– Tālāk, Vaļģis, tālāk. Cik es atceros, jÅ«s mÄ“Ä£inājāt palÅ«gt palÄ«dzÄ«bu šeit un tur, un vÄ“l kaut kur, vai ne? Jā, tā bija, tieši tā. Un ko jums visi atbildÄ“ja? Visi šie jÅ«su tautieši un politiÄ·i, un draugi skandināvi? Tiec pats galā, Vaļģis, tavs bizness, tava problÄ“ma, visiem tagad grÅ«ti, mÄ“s katrs par sevi, neesam jau nekādi Podmaņa pingvÄ«ni…

Bebrovskis atkal pamāja. Tās nebija nekādas patÄ«kamās atmiņas. Viņš tiešÄm bija iedomājies, ka ir pietiekami ietekmÄ«gs un svarÄ«gs cilvÄ“ks, lai šÄdā situācijā varÄ“tu cerÄ“t uz… nu, varbÅ«t ne pilnÄ«gi likumÄ«gu, bet pÄ“c bÅ«tÄ«bas pareizu pretimnākšanu. Tā bija pamatÄ«ga vilšanās.

Viņš bija iedomājies: protams, valsts nevarÄ“ja palÄ«dzÄ“t katram attÄ«stÄ«tājam – spekulantam, bet nu vismaz viņa gadÄ«jumā… Taču nÄ“ – viss bija kā pret sienu. Taisi maksātnespÄ“ju – un miers! Bet kā viņš, premjerministrs un finanšu ministrs, nozÄ«mÄ«gs politiÄ·is un vienkārši nozÄ«mÄ«gs cilvÄ“ks, varÄ“tu atļauties maksātnespÄ“ju? Un vÄ“l Ä€rija – kā viņš spÄ“tu izturÄ“t viņas personisko traģēdiju, ko radÄ«tu šÄds lÄ“mums?

– Jā, es redzu, jÅ«s visu labi atceraties, Vaļģis. Tad jau man nav jums jāatgādina, kā jÅ«s atnācāt pie mums. Kāds jÅ«s atnācāt. Un mÄ“s… mÄ“s nācām jums pretÄ«. MÄ“s izteicām interesi, mÄ“s oficiāli gājām un kārtojām…

MÄ“s speciāli palÅ«dzām izveidot atsevišÄ·u portfeli un pielikt vÄ“l šo to klāt, lai tur nebÅ«tu tikai jÅ«su kredÄ«ti un tas neizskatÄ«tos tik aizdomÄ«gi. MÄ“s gājām runāt uz Finanšu ministriju, uz “Hipotekāro banku”, mÄ“s teicām, ka jums ar to nav nekāda sakara, ka mÄ“s paši, ka mums pašiem ir interesanti.

Un tas vÄ“l nebija viss. VÄ“l mums vajadzÄ“ja pat šo to noziedot kaut kādiem tur jÅ«su partijas biedru pasākumiem – lai viņus pārliecinātu, ka visam šim pasākumam ar jÅ«su vajadzÄ«bu nav nekāda sakara un ka mums pašiem briesmÄ«gi vajag tās jÅ«su rindu mājas… Tā taču bija, vai ne?

Un atkal nācās pamāt. Jā, diemžēl viss bija tieši tā un nekā citādi. PatiesÄ«bā toreiz bija tikai trÄ«s iespÄ“jas, pie kā aiziet. Baņķieris Melokoņs bija izrādÄ«jies sÄ«kmanÄ«gs, piepÅ«ties, nožēlojams blÄ“dis dārgā uzvalkā un ar viltotām manierÄ“m. Pie “CBLV” puišiem viņš tā arÄ« nebija aizgājis – tie bija kaut kādi nesaprotami un pārāk pareizi. Atlika “austrumnieki”.

– Vot, Vaļģis, vot, vot, vot. Un tālāk… Vai jÅ«s… vai jÅ«su sieva uzņēmÄ“ja… vai jÅ«s vispār parÄ“Ä·inājāt, cik mums izmaksāja šis jÅ«su kredÄ«ts un šÄ«s jÅ«su rindu mājas? Kādas pÅ«les mums nācās pielikt, lai no auditoru viedokļa viss izskatÄ«tos pareizi? Ka jums nav nekādu Ä«pašo noteikumu? Ka, ja visu sarÄ“Ä·ina kopā, nesanāk, ka nevis jÅ«s maksājat procentus bankai, bet gandrÄ«z vai otrādāk? Pareizi, Vaļģis?

Nu un ko te varÄ“ja teikt? Bizness bija izrādÄ«jies… nu tā, ne visai. Bet bija žēl to pamest, bija žēl sievas, kura tajā bija ieguldÄ«jusi tik daudz pūļu… Jā, droši vien tieši uz šo žēlumu “austrumnieki” arÄ« pakampa viņa mazo pirkstiņu un tālāk jau…

– Un vÄ“l, Vaļģis. MÄ“s taču arÄ« turpmāk tikai ar vislielāko iejÅ«tÄ«bu un pretimnākšanu. Taču atceraties, vai ne? Vai tad mÄ“s neiedevām šai jÅ«su padomniecei… nu, kā viņu… Bulkāne, ja? – Bebrovskis nemūžam nenoticÄ“tu, ka šÄ« aukstā, biedÄ“jošÄ mašÄ«na viņam iepretim varÄ“tu aizmirst kādu uzvārdu vai parāda summu. – Vai tad mÄ“s viņai neiedevām bankas akciju paketi? Iedevām taču, vai ne…

Jā, tiešÄm, vÄ“l šÄ« Bulkāne ar savu stulbo, alkatÄ«go vÄ«ru – divu zābaku pāris… Paldies Dievam, beidzot viņš bija gandrÄ«z ticis vaļā no šÄ« pārÄ«ša. Atlika tikai sadalÄ«t uz viņas vārda noformÄ“to “Austrumu bankas” akciju paketi – un viss. Protams, ja šÄ« pakete vispār kaut jel ko bÅ«s vÄ“rta.

– Jā, redzu, Vaļģis, visu jÅ«s atceraties un par visu esat padomājis. Es domāju, jÅ«s esat ļoti praktisks cilvÄ“ks, Vaļģis. VarbÅ«t kaut kādās lietās arÄ« romantiÄ·is, bet pÄ“c bÅ«tÄ«bas praktiÄ·is… LietišÄ·s darÄ«jumu cilvÄ“ks. Domāju, jÅ«s arÄ« labi atceraties, ka visu šo laiku mÄ“s neko no jums neesam ne lÅ«guši, ne prasÄ«juši… gandrÄ«z neko…

Te gan Bebrovskis šo to bÅ«tu varÄ“jis pateikt. Tā jau nu arÄ« neko… Un visi tie jÅ«su vÄ“stneši BriselÄ“ – vai jÅ«s, Bebrovska kungs, nevarÄ“tu ieminÄ“ties tur vai aizlikt kādu vārdu šeit, vai varbÅ«t pat iepazÄ«stināt tur un sagādāt ielÅ«gumu uz to un to. Vai, ziniet, Bebrovska kungs, mums tur Francijā tāda nepatÄ«kama tiesvedÄ«ba, vai jÅ«s tur nevarÄ“tu pazondÄ“t… Vai to šie ebreji neuzskatÄ«ja par pretimnākšanu un palÄ«dzÄ«bu?

Bet teica viņš, protams, kaut ko pilnÄ«gi citu.

– Jā, Eserkina kungs, viss ir bijis ļoti… korekti, tiešÄm korekti. Banka un klients, klients un banka – viss korekti un pieklājÄ«gi. Un pretimnākšana – jā, protams, to nevar nenovÄ“rtÄ“t.

– Labi, Vaļģis. Tad par lietu. Diemžēl situācija ir mainÄ«jusies. Teikšu pavisam vienkārši – mÄ“s atsakāmies no visiem saviem palÄ«dzÄ«bas projektiem, visa liekā… pilnÄ«gi visa, ko mÄ“s vairs nevaram uzturÄ“t. Un, redziet, mÄ“s vairs nevaram atļauties arÄ« jÅ«su… nu, šo te “3.b portfeli”.

– Kā… kā – nevarat atļauties? – Kaut ko tādu Bebrovskis nebija gaidÄ«jis. Tas bija trakāk nekā zibens, pÄ“rkons, krusa un vÄ“l tornado no skaidrām debesÄ«m, turklāt viss vienlaikus. Nekas tāds nebija iespÄ“jams, jo vienkārši nebija iespÄ“jams. Ne-ie-do-mā-ja-mi!

– Nevaram, Vaļģis, nevaram. TiešÄm nevaram. Redziet, ir ienākumi un ir izdevumi. JÅ«s kā grāmatvedis taču to lieliski zināt, vai ne? VÄ“l pirms gada ienākumi bija tādi, ka varÄ“ja atļauties arÄ« lielus izdevumus.

Tagad… es esmu atlaidis pusi bankas darbinieku un atlaidÄ«šu vÄ“l pusi no atlikušajiem. Un tie visi bija labi, strādÄ«gi cilvÄ“ki. To visu – tāpÄ“c, ka nav ienākumu. Un jÅ«su portfelis – es jums poÄ“tiski pateikšu, ka tas ir nevis portfelis, bet caurs maiss.

– Un tātad jÅ«s gribat teikt…

– Jā, Vaļģis, jā. Man ļoti žēl, bet mÄ“s sasummÄ“sim visu to, ko jÅ«su bizness šajos gados nav samaksājis… es domāju, tur bÅ«s apmÄ“ram miljons četrsimt trÄ«sdesmit četri tÅ«kstoši un… nu, vÄ“l daži eiro… Protams, jums un jÅ«su kundzei bÅ«s visas iespÄ“jas šo summu nomaksāt, pirms banka to visu nodod tiesu izpildÄ«tājiem…

– Kā… Kā – tiesu izpildÄ«tājiem? – NÄ“, šo jaunumu Bebrovskis nespÄ“ja uztvert un pieņemt. Tas nebija iespÄ“jams. Tas vienkārši nenotika ar viņu.

– Nu… Vaļģis… kā ar visiem parādniekiem, kuri ilgstoši nav spÄ“jÄ«gi nokārtot saistÄ«bas. Citādi mÄ“s diemžēl nevaram. JÅ«s taču noteikti zināt, kā viss brÅ«k… Mums ir ļoti grÅ«ti visu noturÄ“t kopā… Diemžēl tā ir jārÄ«kojas.

– Un… un tiešÄm nav nekāda cita risinājuma? AbpusÄ“ji izdevÄ«ga? Kaut kādam kompromisam taču bÅ«tu jābÅ«t? – Bebrovskis labi saprata, kā viņš izklausās no malas. Nožēlojami. Taču situācija bija pārāk briesmÄ«ga.

Viņš nevarÄ“ja, vienkārši nevarÄ“ja pārnākt mājās un sievai pateikt – tā un tā, tavu, var teikt, mūža darbu tagad pievāks kaut kādi ebreji un tiesu izpildÄ«tāji. VarbÅ«t… varbÅ«t šis cilvÄ“ks ar zivs acÄ«m vienkārši viņu centās nobiedÄ“t, lai pÄ“c tam kaut ko izspiestu savām vajadzÄ«bām?

– TiešÄm, Eserkina kungs. Ja tiešÄm bankai ir tik grÅ«ta situācija… Jums taču vienalga vajadzÄ“tu rÅ«pÄ“ties par klientu bāzes saglabāšanu un tālāku attÄ«stÄ«šanu… KrÄ«zes beigsies, un biznesam vajadzÄ“s turpināties. Es domāju – vai tiešÄm jÅ«s kā pieredzÄ“jis baņķieris neredzat citu risinājumu. Ka es varÄ“tu… ka manās iespÄ“jās bÅ«tu sniegt palÄ«dzÄ«bu un…

Paskat tik – zivs acÄ«s parādÄ«jās kaut kāda dzÄ«vÄ«ba un ieinteresÄ“tÄ«ba.

– Nu, Vaļģis… man prieks, ka jÅ«s tomÄ“r esat uzņēmÄ“js ar uzņēmÄ“ja dzÄ«slu. Jā, varbÅ«t mÄ“s varam vienoties. Tas gan bÅ«tu diezgan nopietns risinājums bet… jā, risinājums pastāv.