Iesaki rakstu:

Bieži dzirdu, ka valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārÅ«pÄ“jas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šÄ« valsts nav vajadzÄ«ga utt.

Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstÄ«ts, daudz filmu uzņemts, un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais, filmās rādÄ«tais un runās paustais nevis skaidro, bet pastiprina neizpratni, rada jucekli un veicina nepamatotas ilÅ«zijas.

NevÄ“los pievienoties jau tā samudžinātajiem skaidrojumiem un apšaubāmām teorijām, bet vienkāršiem vārdiem, bez augsta un attālināta no realitātes domu lidojuma, paust savu skatÄ«jumu uz lietām, lietu kārtÄ«bu, cÄ“loņiem un to sekām.

MinÄ“šu, kas, manuprāt, ir valsts, kā tā veidojas, kā iekārtota. Šo nezinot, mÄ“s vārdam «valsts» piešÄ·iram katrs savu jÄ“gu un izpratni, kas bieži ir tāla no patiesÄ«bas.

Tiek deklarÄ“ts, ka valsts ir organizācija, ar kuru tiek realizÄ“ta sabiedrÄ«bas vadÄ«šana un pastāvošÄs iekārtas saglabāšana. Valsts – tā esot teritorija, zeme, kurā pastāv šÄda politiska organizācija.

VÄ“l mÄ“dz apgalvot, ka valsts ir sabiedrÄ«bas politiskās organizācijas forma noteiktu kopÄ«gu mÄ“rÄ·u sasniegšanai, ko tā realizÄ“ noteiktā teritorijā ar varas palÄ«dzÄ«bu, un ka valsts galvenais uzdevums ir noteiktā laikā ar optimāliem lÄ«dzekļiem sasniegt tos sabiedrÄ«bas mÄ“rÄ·us, ko atsevišÄ·i indivÄ«di nevar sasniegt – visu iedzÄ«votāju dzÄ«ves kvalitātes nodrošināšanu un labklājÄ«bas celšanu.

Pie tā arÄ« šajā rakstā paliksim un neaplÅ«kosim citas versijas un to locÄ«jumus.

Iepriekš minÄ“tām definÄ«cijām par to, kas ir valsts, pievienošu arÄ« savu. Manuprāt, valsts ir daudzu cilvÄ“ku egoistisku, personÄ«gās labklājÄ«bas virzÄ«tu rÄ«cÄ«bu rezultāts. Šis rezultāts veidojas nevis, vadoties pÄ“c kādām teorijā, kā kāduprāt bÅ«tu jābÅ«t, kā vajadzÄ“tu bÅ«t, bet tikai no konkrÄ“tā teritorijā dzÄ«vojošu cilvÄ“ku centieniem rÅ«pÄ“ties par sevi, dažiem tuviniekiem un draugiem.

Lai varÄ“tu rÅ«pÄ“ties par sevi, cilvÄ“ki ikdienā atbilstoši savām spÄ“jām, zināšanām, prasmÄ“m, rakstura Ä«pašÄ«bām un citiem faktoriem dzÄ«ves laikā pieņem daudzus lÄ“mumus. No tā, kurā rokā turÄ“t mutautiņu, lai šÅ†auktu degunu, lÄ«dz dzÄ«vÄ«bai svarÄ«giem lÄ“mumiem un rÄ«cÄ«bām.

MinÄ“tie lÄ“mumi un darbÄ«bas netiek saskaņotas, tās virzÄ«tas tikai tajā virzienā, kurp vÄ“las doties, ko vÄ“las darÄ«t vai panākt konkrÄ“ts indivÄ«ds. IzšÄ·irošais šajos lÄ“mumos un rÄ«cÄ«bās nav – tā jābÅ«t, tas ir normāli, tā vajag vai citas bieži piesauktas mantras.

CilvÄ“ks nevis pieņem lÄ“mumus un rÄ«kojas kādas mistiskas valsts, sabiedrÄ«bas vai reliÄ£ijas interesÄ“s, bet tikai Ä«steno savas egoistiskās vÄ“lmes. Viņš rÅ«pÄ“jas, pirmkārt, par sevi, nevis upurÄ“jas cilvÄ“ces labā.

Tāds, kurš patiesi ziedojās citu labā, bija tikai viens. Tas bija pirms diviem tÅ«kstošiem gadu, un, lai citiem bÅ«tu mācÄ«ba, par «normālam» cilvÄ“kam neatbilstošu rÄ«cÄ«bu to rituālā slepkavÄ«bā, sitot krustā, nogalināja.

Bija daudzi mÄ“Ä£inājumi sekot šim piemÄ“ram, bet divu tÅ«kstošu gadu laikā sekotāju skaits ir apsÄ«cis.

Minēto trūkums kompensējas ar tiem, kurus dēvējam par pasionāriem, tas ir cilvēkiem, kuri sabiedrības un nākotnes labad gatavi upurēt personīgās intereses.

Pasionāri zina, ka, lai vilkiem likteni uzlabotu, tie jāsadzen barā, jākļūst par vadoni, un prasmÄ«gas vadÄ«šanas rezultātā baram klāsies labāk. Tas attiecas arÄ« uz aitām un citām dzÄ«vām radÄ«bām.

LabklājÄ«bai kā katrai medaļai ir arÄ« otra puse. LabklājÄ«ba ne tikai rada iespÄ“ju, uzlabo un atvieglo, bet arÄ« grauj to, kas nodrošina labu klājÄ«bu.

Tas ir, kad cilvÄ“ks, no vajātājiem bÄ“got, uztraušas, uz zara, tur dzÄ«vojot, aizmirst, kāpÄ“c kokā kāpis, un sāk zāģēt zaru, uz kura sēž. To vÄ“l definÄ“ par degradāciju un sauc citiem vārdiem, bet bÅ«tÄ«ba ir tāda, ka cilvÄ“ce nezina gadÄ«jumu, kad bÅ«tu izdevies izveidot un nodibināt tādu valsti, kur visiem klātos labi un labklājÄ«ba turpinātos mūžīgi.

Barveži mirst, un lÄ«dz ar viņiem zÅ«d arÄ« labklājÄ«ba lÄ«dz brÄ«dim, kamÄ“r dzimst jauns barvedis, sadzen visus barā un dod labu dzÄ«vošanu.

Dažādu notikumu rezultātā pasaulÄ“ ir izveidojušÄs triju tipu valstis:

- valstis, kurās iedzīvotāji ir bruņoti;

- valstis, kurās bruņota ir valsts vara, bet iedzÄ«votājiem šaujamieroču nÄ“sāšana un glabāšana ir liegta;

- un valstis, kuras ir bruņotas un kurās dzīvo bruņoti iedzīvotāji.

Tieši ar ieroču nÄ“sāšanu, glabāšanu un pielietošanu valstis cita no citas atšÄ·iras. No šÄ«m tiesÄ«bām un iespÄ“jām veidojas atšÄ·irÄ«gas valstis, atšÄ·irÄ«gi pasaules skatÄ«jumi, atšÄ·irÄ«gi uzvedÄ«bas modeļi un cits, no kā top tas, ko dÄ“vÄ“jam par valsti. ArÄ« valsts iedzÄ«votāju labklājÄ«ba lielā mÄ“rā ir atkarÄ«ga no tā, kā un kam šajā valstÄ« ir tiesÄ«bas lietot šaujamieročus.

Tas ir cÄ“lonis, bet secinājums šÄds – ja vÄ“lies, lai tautai ir lielāka teikšana, apbruņo to, ja vÄ“lies ierobežot tautas ietekmi uz valstÄ« notiekošo – atbruņo.

Veidi, kā tautu apbruņot, ir dažādi. Pamācošs piemÄ“rs bija 18. novembra Latvijā, kad valsts dibināja un apbruņoja aizsargus. Bruņoti aizsargi ātri ieviesa kārtÄ«bu valstÄ« un izskauda noziedzÄ«bu. Valsts vadÄ«bai bija jārÄ“Ä·inās, ka ir reāls bruņots spÄ“ks, kurš vajadzÄ«bas gadÄ«jumā spÄ“j iejaukties valsts pārvaldÄ“ un likvidÄ“t pretvalstisku rÄ«cÄ«bu.

Ja tautai nav tiesÄ«bas glabāt un lietot šaujamieročus, tad šÄ« tauta ir neaizsargāta pret varas patvaļu. ŠÄdās valstÄ«s varas rÄ«cÄ«bu neierobežo tautas griba. Vara, kas nāk no tautas un izpaužas katra varneša rÄ«cÄ«bā, ir atkarÄ«ga tikai no šÄ« ierÄ“dņa vai amatpersonas vÄ“lmÄ“m un bailÄ“m no augstākas amatpersonas.

ŠÄdās valstÄ«s var rakstÄ«t vienalga, kādus likumus un konstitÅ«cijas. Reāli tautas dzÄ«vi tas maz ietekmÄ“, bet toties dod iespÄ“ju nolaist neapmierinātÄ«bas tvaiku.

J. Staļinam viena no pasaulē labākajām konstitūcijām netraucēja iznīcināt miljonus, Ā. Hitleram arī un citiem līdzīgiem.

Par to runājot, bieži atceros nodrāzto patiesÄ«bu par malkas šÄ·Å«nÄ«ti, uz kura sienas rakstÄ«ts viens, bet, kad ielÅ«kojies iekšÄ, izrādās, ka tur ir malka, nevis tas, kas rakstÄ«ts.

P. S. Mēs esam kā plaukstas izstiepti pirksti, kurus apasiņo ķermenis, bet katrs pirksts darbojas tikai savā labā. Bez vienotas un mērķtiecīgas kopdarbības neveidojas sauja, un nav dūres.

Bez saujas nevar smelt un maisīt, bez dūres nav iespējams panākt, aizstāvēt. Ar izstieptiem pirkstiem var tikai imitēt ķemmi.

Un tā nu mēs ķemmējam valsti, tautu, resursus un citu.

MÄ“s esam kā savvaļā klÄ«stoši zirgi. Visi, kas mÅ«s noÄ·er, apseglo un jāj. Kad kādam apnÄ«k uz mums jāt, tas mÅ«s pamet, bet atrodas nākamais.